Paplašinātā meklēšana

vepris: Demin. veprītis BW. 29196, 2.

Avots: EH II, 771

vepris (r. вепрь ), nom. pl. vepriņi BW. 32804, 3; 33416, Demin: verächtl. veprelis Frauenb. und ve̦prē̦ns FBR. IV, 56, ein kastrierter Eber, ein Borg L.: Sprw. iet kâ vepris šņukuru uzcēlis RKr. VI, 979. vepri vai trīsreiz suodi, tuomē̦r kartupeļuos ies! uš, kūtē, daglais vepris! BW. 17668 var. uš, kur iesi, me̦lnais vepri! 29139, 4, sirmais vepris 22832, 1. In Frauenb. ist veprelis auch Schimpfname für ein unsauberes Kind. Nach Berneker IF. VIII, 284 ( als der Befruchter ) zu ai. vapati "streut (den Samen) hin"; nach Brandt PФB. XXV, 213, Zubatý AfslPh. XVI, 414 ¹ (als ein Borstentier) und Smieszek Mater. i. pr. IV, 404 (nach dem stechenden penis) zu lat. veprēs "Dornstrauch"; s. auch Uhlenbeck PBrB. XXIV, 239 ff. und Trautmann Wrtb. 351.

Avots: ME IV, 538

‡ àizbaruôt, àizbaŗuôt,

1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;

2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;

3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;

4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.

Avots: EH I, 8

àizrukšêt Salis, grunzend hin-, weggehen: vepris aizrukšēja pa ceļu.

Avots: EH I, 46

‡ àizrukšķêtiês, einige grunzende Laute von sich geben: vepris aizrukšķējās.

Avots: EH I, 46

bakris Ahs., [Weinsch.], ein grosser Schafbock. [Eine Umbildung von d. Bock (> liv. bokā) nach le. vepris "Eber" ? Nach M. Siliņ in Weinsch. als ein fremdwort empfunden.]

Avots: ME I, 252

daglaîns, dagls (li. dãglas "weiss- u. schwarzbunt"), weiss- und schwarzbunt, brandfarben mit schwarzen Flecken PS., gew. nur von Schweinen: daglais vepris, kuilis, sivē̦ns; dagla cūka [Serbigal, BW. 21225, 9]. daglais zvērēs divreiz dienā, tuomē̦r ies tupiņuos. Nach U. in Ruj. auch von der Farbe des Wolfes. Nach L. und St. auch: daglaina vista. Zu degt.

Avots: ME I, 430

gaļa, das Fleisch (zum Essen bestimmt): liesa, tre̦kna, zaļa, žāvē̦ta, ce̦pta gaļa, mageres, fettes, rohes, geräuchertes, gebratenes Fleisch; lieka gaļa, wildes Fleisch. aukstā gaļa, Sülze, Gallert Mar., Burtn., AP. aitas od. aitu g., cūkas od. cūku g., jē̦ra od. jē̦ru g., pīļu, zuosu gaļa, Schafs -, Schweine -, Lamm -, Enten -, Gänsefleisch. matu gaļa, das knorpelige und zähe Fleisch der Tiere. sē̦tas gaļa Drosth., sētiņas gaļa Lub., Aps., das Zwerchfell. vilka gaļa, Wolfsfleisch - im VL. auch zur Bezeichnung einer schlechten Person: ja (vīra māte) būs kāda vilka gaļa, tad dabūs sluotas kātu BW. 25293. vienkāju gaļa, der Pilz in der Rätselsprache RKr. XVII, 22. Sprw.: kur gaļa, tur kauli, kur āda, tur spalva. labāk gaļa baļļā nekâ vepris kūtī. [Vielleicht nach Sommer (mit ?) Balt. 47 (als "rohes, nacktes Fleisch" ) zu slav. golъ "nackt."]

Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa

Avots: ME I, 598

ìeturêt,

1) halten, geniessen:
mēs uz ātru ruoku ieturējām bruokastis, launagu, maltīti, pusdienu, vakariņas. [ieturēt dūšu U., sich kräftigen, restaurieren.] tie labi dūšu ieturējuši, die sind angerissen Mag. XIII, 2, 61;

2) halten für etw., erwählen:
brāļi tuo par muļķi ieturējuši LP. VI, 676. puisis ieturējis tuo par savu līgavu LP. VII, 528;

3) einhalten
[wohl ein Germanismus], beobachten: cilvē̦ki ieturēja mē̦ru A. XX, 938. ieturi manus nuosacījumus Seib. se̦nākuos laikuos bijis stingri ieturē̦ts priekš Labrenča dienas uguni nedegt Etn. III, 126;

4) einbehalten:
algu Etn. III, 103;

5) halten, nähren:
vepris labi ieturē̦ts. Refl. - tiês,

1) sich halten, festhalten:
viņi ieturējās savās ruobežās;

2) sich einen Rausch anlegen;

3) wohlhabend werden:
viņš labi ieturējies;

4) sich tüchtig satt essen:
Salms skubināja tuo pie uogu krūmiem, lai ieturuoties, - te dieva svētība e̦suot Skuju Fridis.

Avots: ME II, 84

izganît,

1): saimnieki jāja pieguļā zirgus d., kad izbraukti bij Iw. Refl. -tiês, ‡

2) sich aufmästen, dick werden
Auleja: izganījās (mit ostle. iz- für uz-?) kaî vepris.

Avots: EH I, 447

juôslaîns, gestreift, buntgestreift, mit gürtelartigen Streifen versehen, getigert: juoslains vepris Bers., Serb., Nötk., A. - Rahden, Gaw.

Avots: ME II, 127

[krukšinât Pas. I, 245 (aus Lettg.), = rukšinât, grunzen: vepris aiziet krukšinādams.]

Avots: ME II, 286

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

‡ liẽsans Smilt., liẽsans AP. (mit a < e̦?), Salis (mit a < e, od. ai?), = paliẽss: lìesanas ² gaļa Heidenfeid, Lubn., Prl., (mit iẽ ) C. l. vepris Smilt.

Avots: EH I, 756

nùoêst (li. nuė´st], tr.,

1) wegessen:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abessen, abweiden:
pieci sirmi kumeliņi auzu lauku nuoē̦duši BW. 14416. manas guovis nuoē̦dušas tavu guovju dābuoliņu 28869, 1;

3) aufessen, auffressen, verzehren:
kad tevi utis nuoē̦stu! ve̦lns tevi nuoēdīs bez sāls LP. IV, 34. buodē tik daudz uz parāda nuoē̦sts B. Vēstn.;

4) im Essen übertreffen:
varuot ēsties iet ar ķēniņa meitu; ja viņš nuoē̦duot meitu, tad iegūstuot tuo par sievu JK. V, 28;

5) abprügeln:
saimnieks nuoēda pakaļu savam ganam par tīruo nieku A. XXI, 403;

6) abbeizen:
stipras zāles nuoē̦d ādu. Refl. - tiês, sich tüchtig satt essen, [zuweilen mit dem Nebenbegriff des Fetterwerdens]: drīzi lācis nuoēdies itin re̦sns LP. IV, 156. [nuoēdies vepris Mar. nabags iegāja kambarī un labi nuoēdās Pas. II, 170.]

Avots: ME II, 782

pabaŗuôt, pabaruôt, tr., füttern, satt füttern: tautu dē̦lu kumeliņu priekšautā pabaŗuoju BW. 17229. trīsreiz bēri pabaŗuoju 13924. cik suņiem maizi cepu, tik es tevi pabaŗuoju 9397. [Refl. -tiês, sich eine Zeitlang mästen: vepris aizgaldā jau labi pabaruojies.]

Avots: ME III, 6

pìetèikt,

1) ansagen, einschärfen, auftragen, anbefehlen:
es pieteicu (Var.: piesacīju) māsiņai, tāli ganu nevadīt BW. 13399. kungs pieteicis, lai rakdami ne vārda nerunājuot LP. V, 398. sievām jāpaliekuot mājā, - saimnieks tâ e̦suot pteteicis IV, 71: vepris... pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot VI, 1, 246;

2) melden, anmelden:
meita gāja pieteikt viņu, kundzei. Refl. -tiês, sich anbieten; sich melden: vecītis pieteicās par krusttē̦vu. pēc precībām brūtgāns un brūte brauca pie mācītāja pātaruos, t. i. pieteikties, lai tiktu uzsaukti BW. III, 1, 9. pieteikties pie dievagalda, sich zum Abendmahle melden U. Subst. pieteikšana,

1) das Ansagen, Einschärfen:
ja jūs manu pieteikšanu klausīsiet, tad jums nauda ne˙kad netrūks Dīcm. I, 41;

2) das Melden;
pìetèikšanâs, das Sichmelden; pìetèikums,

1) das Angesagte;

2) das Angemeldete, die Meldung;
pietèicẽjs,

1) wer ansagt, einschärft;

2) wer (an)meldet.

Avots: ME III, 303

‡ pušbaŗuots, halbgemästet: kad vepris p., nav labi nuobaŗuots, tauki ir, bet prasti Sonnaxt.

Avots: EH II, 335

rekstêt Ahs., ŗekstêt Apsk. v. J. 1905, S. 61, rekškêt Kl., rekšêt Karls., -u, -ẽju, freqn. rekšinât U., Mar., rekšķinât U., intr., grunzen: cūku rekstēšana Zalktis I, 101. kâ cūciņa re̦kstē̦dama BW. 35788, 2. (līgaviņa) kâ cūciņa rekšināja (Var.: rekšķināja) 26608. cūkas rekšinuot, kviecuot Etn. II, 6. vepris... rekšinādams sasveicinājās ar savas sugas rada gabaliem Seibolt. Etwa zu r. рёхъ "соп, храп, хрюканье"?

Avots: ME III, 508

rukstêt Bers., rukstêt Ahs., Wid., rukšêt U., Karls., Ar., Lems. n. FBR. IV, 95, rukšêt Wid., rukšķêt Lubn., -u, -ẽju, freqn. rukstinât, rukstinkt, rukšinât U., Mar., rukškinât Celm., rukšķinât Wid., auch ein Refl. rukstêtiês (z. B. in Lubn.), -uôs, -ẽjubs, grunzen: cūka, sivē̦ns, vepris rukst, rukš(ķ). tie jau blēj tik pat kâ aitas un rukst kâ cūkas De̦glavs Rīga II, 1, 220. cūkas aizgaldā rukstēja pēc ēdiena Latv. cūka rukšķeja uomulīgi Stari II, 927. (līgaviņa) iet garam šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama BW. 26611 var. (līgaviņa) kâ cūciņa rukstējās (Var.: rukšķināja, rekšināja) 23913, 8 var. Etwa zu mir. rucht "Gebrüll; Schwein", ahd. rohōn "brüllen, grunzen" ?

Avots: ME III,

sabuôzt, tr., sträuben, sträubig, borstig machen: sarus sabuozis, . . . viņš (= vepris) devās saimnieku baltajam virsū Seibolt. viņu (= viļņu) platās, balti sabuoztās muguras Vēr. I, 1406. Refl. -tiês,

1) sich tüchtig borsten, sträuben, sträubig machen, sich widersetzen:
. . . šāvis tuo, bet putns sabuožas; šāvis uotrreiz, putns sacēlis spalvas LP. VI, 624. augšpus straumes ūdens sabuožas MWM. X, 637. Part. sabuôziês, sträubig; erbost (vom Truthahn und Hund) W.Livl. n. U.: (bites) nikni sabuozušās spalvas JR. IV, 96. slimais nuoglaudīja mazās sabuozušuos matiņus A. v. J. 1900, S. 727;

2) fig., borstig, verdriesslich werden, sich ärgern :
sievas ļuoti sabuozās ... un nuosprieda bezdelīgu nuogalināt JK. V, 1, 13. Gew. das Part. sabuôziês, ärgerlich, verdriesslich, erbost: viņš ir sabuozies, er ist ungnädig, ärgerlich Mag. XIII, 2, 47. diez kas nu saimniecei, vai nu ar pašu saķilduojusēs?... sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31. jau nuo paša rīta . . , tāda sabuozusies Vēr. II, 1209. ienāca Pietuka Krustiņš, - sabuozies un ar lielām paģirām Kaudz. M. 124.

Avots: ME III, 600, 601

sariet: suņa sariets puika Līvāni n. FBR. XX, 149. vepris viņu sarêja (= sakuoda) Saikava. vucins ... sarēja visas vuškas Pas. XII, 209. Refl. -tiês: sīvi suņi sarejas Tdz. 50943. kad satiekas ērzeļi, tūleņ sarejas ("plêšas") Auleja.

Avots: EH XVI, 442

slìept ² Lös., Fest., Bers., Laud., Nerft, sliepju, sliepu "ohne Ziel od. ohne Erfolg gehen" Laud.; die Füsse schleppend gehen Schwanb.; ungewandt gehen (mit ìe ² ) Golg.; eilig gehen (mit ìe ² ) Selsau, Gr.-Buschhof; etwas hinken (von einem Tier): puisis sliepj uz meitām, sivē̦ns uz ķirpu Lös., Fest., Bers., Laud., Nerft. suoms slēpēm sliepj uz e̦zaru Stari II, 416. mērnieciņš ... sliep[j] pa purviem kâ meža vepris Ezeriņš Leijerk. I, 172. šis ... bieži sliepa uz muižu RA. ja ir kāds grasis kabatā, sliep[j] tik tūliņ pruom uz kruogu Laud. tā sliepa, sliepa visu vasaru un beigās par pateicību algas nevar izmaksāt ebenda. viņas vīrs tiešām sliepj (schleicht?) man pakaļ vairāk nekâ vajadzīgs Latvija 1907, № 124. Wohl zu ndl. slibberen "gleiten", woneben ide. sleib- in mnd. slīpen "schleichen", ahd. slīfan "gleiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).

Avots: ME III, 939

šņukurs,

1) šņukurs Bers., U. (mit n), Drosth. n. Etn. II, 35; Prl. n. FBR. VI, 93, Fehteln, Kalz., Kokn., Gr.-Sessau, Lub., Nötk., Rutzau, Saikava, N.Peb., šņukuris, =snukurs, die Schnauze, der Rüssel; eine Rotznase L., U.: veprītis . . . kustina šņukuri Poruk. cūkganam jāieruokuot papuvē cūkas šņukurs Etn. II, 122. varīti ķūķi ar cūkas šnukuru 35. būs pupiņas, būs zirnīši, būs cūciņas šņukurīt(i)s BW. 33278. lūpas gaŗas - gaŗu šņukuru Etn. IV, 4. šņukuru uzmest Biel. 1450, Schönberg n. Etn. I, 45, sich ärgern, sich empören Gold. n. Etn. I, 45. Sprw.: iet kâ vepris šņukuru uzcēlis RKr. VI, 979. sēdi, jaunā mārša, šnukuriņu (Var.: snukuriņu, šņuci u. a.) nuolaiduse BW. 18922 var.;

2) šnukurs, einer, der schluchzt und weint
U.;

3) šņukuris, ein Schnüffler
Mar. n. RKr. XV, 140: šņukuri, kuo tu šņukurē? Mar. n. RKr. XV, 140;

4) "Dachfirst, Turmspitze".

Avots: ME IV, 97, 98

sošķis, ein junger Eber: šis vēl nav ne+kāds vepris, tāds sošķis (= sušķis?) vien vēl ir Dond.

Avots: ME III, 980

‡ spìrât ² Auleja, Zvirgzdine, (zur Abwehr mit den Füssen) ausschlagen, zappeln: s. kājas Auleja. guovs sāka s. ar kājām Zvirgzdine. Refl. -tiês (s. ME. III, 1004): auch (mit ì ) C., (mit ì ² ) Auleja, Borchow, Eglūna, Kaltenbr., Lubn., Pilda, Preiļi, Warkl.: vepris spìrājas ² Sonnaxt. bē̦rns mātes miesās spìrājas ² ebenda. vuška spìrājas ² , kad cē̦rp Auleja. kliedza in spīrājās pa zē̦nu apašku Jauns. Raksti VIII, 324.

Avots: EH II, 553, 554

II suķis: ein Schwein AP., Puhren, Siuxt (in Siuxt meist ein vepris, aber auch - "nepieaugusi cūka"); suķa vē̦de̦rā BW. 20512, 2. met suķīti aizgaldā! 1063 var.

Avots: EH II, 602

taucis, Schimpfname für einen dicken, ungewandten Menschen Adsel ("mit aû"). taucîgs "dick, von kleinem Wuchs" Wolm., (mit àu ²⁾ Stockm.; =tukls" (mit àu ²⁾ Warkl.: tàucīgs ² vepris Laud., Saussen.

Avots: ME IV, 135

tàuta Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit àu ²⁾ Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a. (li. tautà "Volk, Nation; Deutschland", apr. tauto "Land"), taûta Raipol,

1) Art, Geschlecht, Gattung St., L., Manz. Lettus, ("wenig gehört") U.: labas tautas zirgi, vistas L., St., Für. I. zuošu tauta BW. 17605 var. sieviņ[a] mana žīdu tautas 27225, 3 var. nuo augstas tautas Manz. LChr. 129. nuo baznīcas kungu tautas Manz. Post. I, 39. visādu zivju tautu Matth. 14, 47. jaunu putnu tautu Weish. Salom. 19, 11. zeme izduod dzīvas lietas pēc savas tautas (in spätern Ausgaben: kārtas) I Mos. 1, 24 (weitere Belege aus Manz. nnd Glück bei P. Schmidt RKr. XIV, 91). savā tautā U., in seiner Art und Weise;

2) das Volk, die Nation:
skaidras ziņas nuo zemēm un tautām Launitz Stāsti 3. arabieši bij ganu tauta Pūrs I, 10. tautas dziesma, Volkslied BW. 415, 5 und Band I, S. 797, No 27, 5 var. (vgl. dazu J. Kauliņ Etn. I, 70);

3) plur. tautas (selten der sing. tauta), fremde Leute
(zur Bed. vgl. sloven. ljudski "fremd" und d. "unter die Leute kommen"),

a) fremde, feindliche Kriegsleute:
kur mans dēliņš, mana meitiņa tautu laikā (zur Kriegszeit) izklīda Manz. Post. II, 37 (hier auch ein dat. und instr. pl. tautiem: nuo tautiem svilināts kâ vepris II, 189; savus ļaudis un savu zemi var par [vor] tautiem glābt 1, 7);

b) nicht zum eigenen Wohnorte Gehörige; aus fremdem Gebiet kommende Freier
(zur Bed. s. auch Švābe Latv. kult. vēst. I, 1, 97 f.): par "tautām" dēvēja svešus ļaudis BW. I, 492. sveši, sveši tie ļautiņi; kâ ne sveši? tautas vien! VL. bei E. Bielenstein Stud. 39. tautās mani bāleliņi BW. 32159 (ähnlich 4821, 5). sajājušas sīvas tautas 13434. kam turēja kamanās, kam tautām (Var.: tautai) nerādīja 13308. patika taut[u] ustabeņ[a] 33573. lai vada ... īsti brāleņi da tauteņām 33573. vienu mani tautas veda Biel. t. dz. 551. tautās iet, α) in die Fremde reisen L., St.; β) (einen Mann) heiraten (und dabei in die Fremde ziehen; in O.-Bartau "iet tautīnās" nur Wirtstöchter): kad es iešu tautiņā (gew. pt. tautâs!), es būš[u] tautu priekšgājēja BW. 6865. tautās vest "uxorem ducere" Biel, t. dz. 1140. meitiņu izlaida (verheiratete) tautās Niedr. Vidv. XXII, 206. tautas vīrs, Ausländer L., St. tautu (oder tautas Biel. 1473) māte, die (künftige) Schwiegermutter (einer Frau): iznāk pati tautu māte BW. 13646, 18. tautu (oder tautas BW. 13434,

4) dē̦ls, Jüngling aus der Fremde, ein Freier;
tautu (oder tautas) meita, Jungfrau aus der Fremde; ein mannbares Mädchen L.; tautas bē̦rni, Brautwerber L., St. Vgl. auch den Gesindenamen Taũtas Lvv. I, 52, Taũtiņas II, 135. Zu got. ƥiuda, air. túath, osk. túvtú "Volk" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Walde Wrtb.2 798, Boisacq Dict. 963, Kretschmer KZ. XXX1, 454 t., Oštir AfslPh. XXXVI, 442 und zur Bed. auch Zubaty AtstPh. XVI, 4061 (das Allgemeine [tauta] ist eben fremd dem Eigenen gegenüber).

Avots: ME IV, 140, 141

trijzìemu (gen. plur.), drei Winter alt, dreijährig: trijziemu vepris Janš. Čāp. 22.

Avots: ME IV, 235

ve̦prè̦ks: auch Pilda, (mit e) Kaltenbr.; "sevišķi labs, mazliet nepieaudzis vepris" (mit e) Auleja.

Avots: EH II, 771

ve̦prè̦ks ² Zvirgzdine n. FBR. X, 28, veprē̦ks Warkh., eine Art Deminutiv zu vepris, ein nicht ganz kleiner vepris (etwas geringschätzig).

Avots: ME IV, 538

veprelis (unter vepris): auch Siuxt, Jaun. Ziņas 1938, № 152.

Avots: EH II, 771

‡ veprèlis ² Sonnaxt, ein nicht grosser vepris.

Avots: EH II, 771

ve̦prē̦ns (unter vepris): auch AP., (mit e) Siuxt.

Avots: EH II, 771

vepŗuks Sussei n. FBr. VII, 140, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Grawendahl, Kaltenbrunn, KatrE., Lubn., Meiran, Memelshof, Saikava, Schwanb., Sonnaxt, vepruks Spr., Demin, zu vepris, ein kleiner (kastrierter) Eber: vepruks re̦sns kâ bluķis A. v. J. 1900, S. 364. kâ pē̦rnie veprukiņi BW. 20314.

Avots: ME IV, 538

I žurga,

1) = žulga 2, eine unklare Flüssigkeit Baldohn, (mit ur̃ ) Gr. - Sessau, Autz, Ellei, Kab., Mesoten, Mežmuiža, Ruba, Wolgunt; "saskaluojums", Spülicht LKVv., (mit ur̃ ) AP., Bauske, Jürg.; eine schlechte, wässerige Suppe (mit ur̃ ) Grünw.; ein Getränk, Gesöff (in verächtl. Sinn) U., Ledmannshof: upes ūdens drīzāk nuosaucams par žurgu, bet ne par dzeŗamu ūdeni Celm. tāda žurga dūšu vien apšķebina Ledmannshof. dzert mūsu asinis, kâ žurgu dzert Lautb. Ind. un Ārija 14;

2) eine Pfütze
Kurl. n. U., Mar.; eine ausgefahrene, mit Wasser gefüllte Gruft auf dem Wege Burtn., (mit ur̃ ) Frauenb., Lemsal; eine schmutzige Pfütze, Jauchgrube Alksnis-Zundulis, (mit ur̃ ) Kalnzeem, Schibbenhof; = urga, ein Regenbach (mit ur̃ ) AP.,., Fockenhof, Jürg., Wolmarshof: tanī vietā ar˙vienu pēc lietus sakrājas žurga Mar. ak tava ceļa! nuo vienas žurgas ārā, uotrā iekšā! Frauenb. zem papuves lauka, kur urdza straujš avuots, plašā ūdens žurgā, kas atradās lejpus avuota Janš. Bandavā II, 418. žurgā iekšā mans vepris A. v. J. 1901, S. 1000;

3) die Jauche
(mit ur̃ ) Kalnzeem, Schibbenhof, Siuxt.

Avots: ME IV, 833