Paplašinātā meklēšana

puszviļu (unter puszvilu): gulēju p. gultā A. Upītis Sm. lapa 391.

Avots: EH II, 335

I viļu, Interjektion: viļu, vaļu, vāluodzīte! B W. 2125.

Avots: ME IV, 598

II viļu (?) L., St. "aus falscher Absicht". Abstrahiert aus neviļu?

Avots: ME IV, 598

‡ viļus, = viļu II: kad viņš v. vai neviļus skāra viņu Veselis Cilv. sac. 100.

Avots: EH II, 785

gaviļuôt (unter gavilêt),

1): auch Sonnaxt, gaviļât Kaltenbr.: gaŗu meldiņu vilka - gaviļuoja Sonnaxt.

Avots: EH I, 388

‡ viļuôt (?) BW. 7364 var. (aus Gold.), = vìlêt I ?

Avots: EH II, 785

‡ àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63

apradi: auch Frauenb.; apradu meitas Janš. Līgava I, 154. Anscheinend auch ein Singular: meklēju savu apradu (oder zu ‡ aprada?) Viļumu Janš. Dzimtene II, 930.

Avots: EH I, 107

atgavilêt, atgaviļuôt, daraus dial. atgauļuôt BW. p. 244, auch refl., intr., entgegenjodeln, jodelnd antworten: gaviļuo tu, māsiņa, es pretim atgav(i)ļuošu BW. I, 244.

Avots: ME I, 158

‡ avilis,

1) avilis (li. avilỹs) Auleja, Kaltenbr., Warkl., avils Gulben, Wessen, = avielis: mums maz aviļu ar bitēm Oberl.;

2) = stulˆms 4 Kaltenbr.

Avots: EH I, 190

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338

gaviles, der Jubel: tē̦vu bē̦rni apsveica skaņām gavilēm Latv. svin gaviļu svē̦tkus A. XIV, 235. gaviļu skaņas LP. VII, 1296.

Avots: ME I, 614

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. ² 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614

ìemàldîtiês, sich wohin verirren, umherirrend wohin geraten: es tâ neviļuot iemaldījuos tādā biezienā LP. VI, 500. vecene grib nuonāvēt tē̦va dē̦lus, kas apakšzemē iemaldījušies LP. VII, 27.

Avots: ME II, 42

izvilˆt (li. išvílti), tr., ablocken, entlocken: es izvīlu namniekam raibuo lūšu kažuociņu BW. 28340. kad es gribu, es izviļu visas meitas māmiņai 14737. puisim bija viltus mēle, izvils manu paduomiņu 10098. viņš izvīla pat smaidu uz Marijas lūpām Saul.

Avots: ME I, 829

neviļãm, neviļuõt, neviļu, neviļus, nevilšãm, nevilšu, nevilšus, nevilšu dēļ Jaunpils, unabsichtlich, ohne Vorsatz, von ungefähr: neviļām es iegāju jaunu meitu istabā BW. 14623. neviļuot iesēduos tautietim kamanās 17889, 13. nevilšām es iesēdu kalpa puiša kamanās 17875, 8. cilvē̦ks nevilšu atruon viņa apģē̦rbu LP. VII, 888. nevilšus viņai iešāvās kāds vārds prātā A. XI, 107. viņš neviļus tika ievilkts viņu sarunās. Vēr. II, 310. Zu vilt.

Avots: ME II, 739, 740

nùolùocît, tr.,

1) abbiegen, ab-, niederbeugen:
visi mani ruožu kuoki kâ lazdiņi nuoluocīti BW. 33623, 14. viņš nuoluoka tuos, kas augsti dzīvuo Ez. 26, 5. es tevi kâ nieku nuoluocīšu, ich werde dich leicht im Ringkampf überwinden. tē̦vs dē̦lu nuoluoka pār cisku un peŗ Dünsb. ak tu nuo˙luokāms! ach du Taugenichts, Verfluchter! [Dond.];

2) biegend umwinden:
tautietis savu ce̦purīti zaļu zīdu nuoluocījis BW. 15221, 2; [3) auffressen (ironisch): suns nuoluocījis de̦su apguļas zâlē Salisb.;

4) durchprügeln:
muguru ar kuoku nuoluocīt B. Vēstn., Bers., Arrasch. ak tu nuo˙luokāms Dond. (zu jem., der Prügel verdient hat).] Refl. -tiês,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
ceļi neviļus nuoluocījās Kaudz.;

2) trödeln, die Zeit ohne ernste Arbeit verbringen, sich ernster Arbeit entziehen:
saimniece ar meitām šâ tâ nuoluocījās LP. IV, 146. [tu tik tâ nuoluocies vien, ne˙kāds liels darba darītājs neesi Dond.]

Avots: ME II, 814

pavedinât, verleiten: neviļus pavedināja uz duomām Vēr. II, 215. viņa prata bailīguos iedruošināt un druošuos pavedināt R. Sk. II, 128.

Avots: ME III, 134

paviļa PS., = pavaļa II, 1: kad cūkas ap paviļām ruok, tad tas uz miršanu Etn. IV, 173. izkasuši.. kūtīm paviļas Upīte Medn. laiki. latviešu mājas jau sen ir tikušas būvē̦tas uz akmeņu paviļām PS. RKr. XV, 26. sieviņa gājusi uz paviļu LP. VI, 42. paviļas, Holzblöcke Bielenstein Hohb. Zu velˆt.

Avots: ME III, 138

I paviļât (li. pavilióti), paviļuôt, anführen, betrügen: es meitiņas paviļāju (Var.: pame̦luoju, pamānīju; paviļuoju BW. 797,

3) BW. 28476.

II paviļât,

1) auch paviļinât PS., Bers., Bauske, ein wenig (in den Händen) wälzen:
uormanis paviļāja tuo pirkstuos Cālītis Dzīvība 5. bē̦rnu paviļā pa šuo aukstuo spilve̦nu Stari II, 624;

2) ein Fundament
(paviļa) legen Wid. Refl. -tiês, sich ein wenig wälzen: p. bez darba.

Avots: ME III, 138

I pavilˆt, -viļu, -vîlu Nitau "= paviļât II 1" (?): p. plāceņus pa miltiem.

Avots: ME III, 138

*pìekļumt od. *piekļumstēt, anstossen (lntr.): neviļus... ruoka piekļumst pa brīžam pie kalna sienas Latv.

Avots: ME III, 258

pìepît,

1) dazu-, hinzuflechten;

2) anbinden, anfesseln:
vīrs ... piepinis zirgu turpat tre̦knajā zâlē Etn. II, 86. Laima pina pinekliņu...; piepin labu mātes meitu pie nelieša tē̦va dē̦la BW. 12001;

3) flechtend (mit Geflochtenem) anfüllen:
piepīt gruozu pilnu ar vaiņagiem. Refl. -tiês, sich anbinden; sich hinzugesellen: itin neviļus ve̦lns piepinies LP. V, 136. - Subst. piepinums, das Dazu-, Hinzugeflochtene.

Avots: ME III, 279

piezvilu(s), piezviļu, piezviļus, Adv., schräge, schief; angelehnt, halb erhoben Wid.: lini arī nebij ne˙cik gar zemi, tikai tâ piezvilu Vīt. 26.

Avots: ME III, 313

piezvilu(s), piezviļu, piezviļus, Adv., schräge, schief; angelehnt, halb erhoben Wid.: lini arī nebij ne˙cik gar zemi, tikai tâ piezvilu Vīt. 26.

Avots: ME III, 313

puszvilu, puszvilus, puszviļu, puszviļus, puszvīlu Cālītis Dzīvība 12, puszvīļus ebenda 38, Adv., halb liegend: braucējs nuolaidies puszvilu A. v. J. 1898, S. 9. palika arī pate puszvilus zemē guļuot MWM. VIII, 591. Meija... bij izlaidies puszviļus gultā Duomas I, 625. dūmi laižas puszviļus uz istabas vidu U. b. 127, 14.

Avots: ME III, 437

rèibulis C., Arrasch, reibulis ² Iw., reĩbulis Līn., Siuxt, reibuls, der Schwindel; das Räuschchen Autz n. U., der Strich Poruk III, 315: reibulis pārņe̦m MWM. gaviļu reibuls mitējies Lautb. Luomi 37, brandvīna reibulis Ārstn. kal. 2, 70. kārumniecība, kas cilvē̦ku pavedina pat līdz negausībai, nesātībai, reibulim Kaln. Uozuolk. māc. 54. reibulim izzūduot galva izlikās pa˙visam tukša un neganti sāpēja A. v, J. 1900, S. 1059.

Avots: ME III, 505

šmàukt: mit aũ - auch Kal., Rutzau,

1): auch (mit aû ² ) Seyershof;

3): šmauca kaķis gaviļuot BW. 2253 var.; still und heimlich fliehen
(mit aû ² ) Seyershof, (mit àu ² ) Oknist;

4): auch (mit aû ² ) Seyershof, (mit àu ² ) Oknist, Warkl. Refl. -tiês,

2): heimlich fliehen
(mit aũ) Dunika.

Avots: EH II, 648

šutîtiês, pers. u. unpers., einen Fehltritt begehn (eig. u. fig.): var kaut kādi šutīties, ij gar zemi! Saikava. man šutījās kāja, un nuokritu nuo laipas Fest. man šutījās izteikties neviļus plašāk, un tūliņ izprata manu nuolūku ebenda. Vgl. šutêtiês 2.

Avots: ME IV, 108

svè̦tki, svè̦ki Wolm., C., PS., Arrasch, Jürg., (mit ê̦ ² ) Ruj., das Fest; (hohe) Feste U.: vasaras svē̦tki, Pfingsten; ziemas svē̦tki, Weihnachten; ganu svē̦tki, ein früher am 15. Mai gefeiertes Hirtenfest Etn. II, 178; pļaušanas (Kaudz. M. 290) od. pļaujas svē̦tki, das Erntefest; ūdens svē̦tki, ein im Frühjahr gefeiertes Fest der alten Letten Etn. II, 51. svin gaviļu svē̦tkus A. v. J. 1898, S. 235. Aus r. святки "Christwoche".

Avots: ME III, 1155, 1156

sviļi, kleine, trockene Fichtenreiser, die schnell brennen Nigr.: sausuos žagarus un sviļus, kas derīgi uguns iekuršanai Janš. Dzimtene ² I, 105. Zu svilt I.

Avots: ME III, 1159

I svil˜t (li. svìlti "ohne Flamme brennen") AP., C., Ruj., Serbigal, Wolm., N. - Wohlfahrt, PS., Arrasch, Jürg., Bauske, svilt ² Lin., Salis, Bl., Dond., Dunika, Kurs., Selg., Siuxt, Widdrisch, Bershof, svìlt ² Kl., Nerft, Prl., svilstu (sviļu Mag. II, 3, 77; eine III p. prs. sve̦l bei Lautb. Vidv. 47: karstums sve̦l; vgl. auch sve̦luots, sve̦luošs), svilu, versengt werden, schwelen, glimmen U., schnell u. mit heller Flamme brennen Nigr.: meži svila, dega A. 1257. pirts ve̦ca ir - lai svilst zemē (mag sie niederbrennen) LP. VII, 755. vaigi svilst LP. IV, 21. ausis svilst, die Ohren glühen (vor Kälte od. beim Zuhören von Grobheiten). ausis vien jau svilst nuo kauna A. XX, 13. runā tâ, ka ausis svilst Krilova pasakas 76. mums ausis par tuo nesvils Neik. 56. (fig.) šis jau svilst nuo dusmām Saikava. viņam prāts svilst (er ist verpicht) uz kuo Ar. - Subst. svilšana, das Brennen, Schwelen, Glimmen: viņš redzējis baļķa svilšanu Alm. Meitene nuo sv. 88; svilums,

1) das Gesengtsein, das Schwelen
U.; sviluma smaka Dr., Brandgeruch;

2) eine ausgebrannte Stelle im Walde
Spr., Frauenb., Golg., Ronneb., Selb.;

3) der Brandgeruch
Spr., Bergm. n. U.;

4) ein heftiger Mensch, ein Hitzkopf
Lubn.: e̦smu tāds karstas putras strēbējs, tāds svilums A. v. J. 1896, S. 739. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1159

II svil˜t Janš., prs. sviļu, = silt II, (leicht abreibend) blank machen, putzen: meitas sviļ gre̦dze̦nus, lai baznīcā ejuot spuoži mirdz pirkstā N.-Bartau. Etwa zu ai. svarati (wenn mit r aus l) "leuchtet, scheint" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 531).

Avots: ME III, 1159

uzgavilêt, uzgaviļuôt A. XX, 769, aufjauchzen, aufjubeln (jem.); zujubeln (perfektiv): brūtgāns priekuos uzgavilējis LP. V, 135. sirds... uzgavilē bezgalīgā laimībā Puriņš Nauda 11. ļaudis viņiem uzgavilēja R. Sk. II,107.

Avots: ME IV, 331, 332

II uzmĩt (li. užmìnti "worauf treten"),

1) auftreten:
brūte manījās pie altāra uzmīt brūtgānam uz kāju BW. III, 1, S. 9. vecene neviļuot bij uzminuse āmaram LP. IV, 167;

2) tretend präparieren:
uzmīt mālus AP. Refl. -tiês,

1) auftreten:
es nevaru uz kāju ne˙maz uzmīties AP., Ruj.;

2) man netīšām uzminās viņam uz kājas, ich trat ihm versehentlich auf den Fuss.
sulaiņam nejauši uzminies... kucītei uz galvas Pas. IV, 423.

Avots: ME IV, 360

uzraût,

1) schnell hinauf-, emporziehen, -reissen
U.: u. ar vienu ruoku nastu mugurā. muļķīti nuo miega uzraut LP. IV, 205. ple̦cus uzrāvis un saīdzis Mērn. laiki 115;

2) schnell über, auf (etwas) ziehen, reissen
(perfektiv): uzrāvis (mucai) vāku virsū LP. III, 43; eilig anziehen (ein Kleid): uzrāvuse ātrumā... kažuociņu LP. IV, 178 (ähnlich A. XXI, 164). uzrāvis mēteli A. XVII, 301. tikkuo attapu biksas uzraut;

3) aufreissen
U.: u. ruokā asinis; kāja uzrauta, verletzt Golg.; aufkorken: u. pudeli;

4) streichend, reibend (ein Reibzündholz) entzünden:
sagrābāja sē̦rkuociņus, uzrāva Upītis Sieviete 115 (ähnlich A. XX, 134; Blaum. Pie skala ug. 23; Mērn. l. 31);

5) u. dūmu, anrauchen, ein wenig rauchen (eine Pfeife und dergl.):
vai tu arī neuzrausi kādu dūmu? Blaum. Pie skala ug. 109;

6) viņam vē̦de̦rs uzrauts, er hat Diarrhöe
Mag. IV, 2, 138, er hat Magenschmerzen, da er allzu Schweres gehoben hat Salis;

7) anstimmen (ein Lied), aufspielen:
uzrāva savam kungam par guodu dziesmu Jaun. mežk. 111. uzraušu tev tādu maršu A. XX, 83. uzrausim kādu ruotaļu MWM. VI, 645. Refl. -tiês,

1) emporschnellen
(intr.): u. nuo miega. dusmās u. stāvus. pīles uzrāvās stiebruos un pazuda. ātri uzrāvās Kra. Vīt. 83. kâ nuo dziļām duomām uzrāvies sacīja Alm. Meit. no sv. 36;

2) sich (acc. oder dat.) eilig anziehen:
uzrāvās mēteli Janš. Bandavā I, 342. uzraujas kaut kādas pudas Paipala 50. ātri uzrāvusies Bandavā 11, 419. viņš aiziet... uzrauties CTR. I, 60;

3) sich bilden
(perfektiv) über (vom Eis): šuonakt tērcēm jau uzrāvies le̦dus Druw.;

4) gerissen geraten auf:
makšķerei āķis uzrāvās uz siekstas;

5) man neviļu uzrāvās sē̦rkuociņš, es passierte mir, dass ich ohne Vorsatz streichend ein Zündhölzchen entzündete.

Avots: ME IV, 372

‡ viļa (?), = vìle I 1 (?): viļu (Var.: vīli) viļuodama (Var.: vīlē̦dama) BW. 7364 var. (aus Gold.).

Avots: EH II, 785

I vilinât, betrügerisch locken, verführen U.: Viļums mani vilināja nuo kalniņa lejiņā BW. 9555. mani vilināja viņas... skaistums Skalbe Kâ es 28. jumprava vilināt vilina pie sevis LP. VII, 1070. augļi karājās vilinādami Pas. IV, 268. viss vilina, valdzina R. Sk. II, 173. tautieti, kam tu mani vilināji? ne tev bē̦ra kume liņa, ne slide̦nu kamaniņu BW. 25867. Zu vilˆt.

Avots: ME IV, 587

II vilˆt (li. vìlti "trügen" Būga KSn. I, 37, Daukša Post. 28, ₂₈ und 33, ₁₅ ) Kl., Prl., Wolm., vil˜t A.-Ottenh., Salisb., Zögenhof, Praes. viļu oder (s. Le. Gr. 591) *veļu, Praet. vîlu Wolm. u. a., (mit ì ² ) Kalzenau, KatrE., Kl., Saikava, (mit î ² ) Salisb. od. vilu Dobl., Dond., Kab., Lfn., Mahlup, Nerft,

1) trügen, betrügen
U: vilšus, tautas, neviliet! BW. 13504, 2; viļama diena St. der erste April;

2) (ungewöhnlich) lockend bitten:
meita atkal vīluse muļķītim pa sacīt taču taisnību LP. IV, 69. Refl. -tiês,

1) sich täuschen, sich versehen
U.; irre gehen: nu bijāt vīlušies: saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. viņas bez ceļa... viļas Dz. V. (unpers.) tev viļas, du bist im Irrtum U.;

2) = vilˆt: viņš tevi viļas un piesmejas tevi Glück Syrach 13, 6;

3) sich einschleichen"
L., St. - Subst. vilšana, das Trügen, Betrügen; vilšanâs, das Sichtäuschen, die Täuschung: piedzīvuot vilšanuos; vīlẽjs, wer trügt, betrügt; wer (mit Trug) lockt: puisīt[i]s meitu vīlējiņš (Var.: smē jējiņš) BW. 12779 var, meitenīt[e]... puiša vīlējiņa 33088, 6. daudz man tādu vīlējiņu, kad es būtu gājējiņa 14875. veļu māte vīlējiņa mani jaunu pievīlusi 27536, 6. Wohl nebst vilties "hoffen", vilbinât, vildît(ies) und apr. prawilts "verraten" (nach Būga KSn. I, 37) zur Wurzel von vẽlêt 1, vaļa (s. dies) und li. vélti und in diesem Fall wohl zu trennen von gr. ου̊˜λος (dazu gestellt von Fick Wrtb. I ⁴ , 551 und Bechtel Lexil. 259 f.), sowie von ir. fell "Falschheit" (dazu gestellt von Strachan KZ. XXXIII, 304 und Walde Vrgl. Wrtb.I I 298) und arm. gałt "heimlich", goł "Dieb" (dazu gestellt von Meillet MSL. IX, 150 und Esquisse 22). Da im Baltischen die präsenti schen i̯o- Stämmen meist transitiv und öftters geradezu kausativ sind (s. Le. Gr. 590),so konnte neben dem ererbten *uelmi "ich will" ein u̯eli̯ō oder u̯ili̯ō "mache wollen (wünschen)" "mache lüstern" > "locke" > "trüge" aufkommen. Vgl. auch Bezzenberger BB. IV, 314.

Avots: ME IV, 596