krũka, kŗũka [Līn.], Kand., die Kruke: viņa aizsūtīja pēc divi krūkām, lai varētu piepildīt ar raugu Kaudz. M. arī izdze̦rtuo brandvīna krūku apveltīja cimdiem BW. III, 1, 17. Sprw.: katrai krūciņai sava uosiņa. [Nebst estn. krūk aus mnd. kruke "Krug".]

Avots: ME II, 291

kŗũka [Dunika], s. krũka.

Avots: ME II, 297

kŗũka,

1): auch Frauenb.; ‡

2) Schimpfname für eine dicke Frau
Frauenb.

Avots: EH I, 665