Paplašinātā meklēšana

kraũkšķêt, kraûkšêt [PS.], - ẽju,

1) (beim Brechen, Zerbeissen u. s. w.) krachen, knastern, knallen:
ve̦lni kuoduši akmeņus, ka kraukš vien LP. VI, 677. aizslē̦dz durvis ciet, ka kraukš vien LP. VI, 218. kuoks apkrītuot kraukšķ. kauls kraukšķ, sunim tuo graužuot;

[2) mit den Zähnen knirschen
U. - Būga vergleicht KZ. LII, 290 li. kriaukšė´ti "knirschen", kriáuškinti "knirschend essen".]

Avots: ME II, 263

kraũkšķinât, kraukšinât,

1) das mit kraukšķēt bezeichnete Geräusch hervorbringen:
kuo, sunīti, tu kraukšķini? was nagst du;

2) krächzen (von einem Raben od. von einer Elster):
kuo tie kraukļi (žagatas) kraukšināja? BW. 13063.

Avots: ME II, 263

kraũkšķis,

3): kruogā... izkauktu kadu kraukšķi Janš. Līgava II, 31.

Avots: EH I, 643

kraũkšķis, kraukšis,

1) der Krach, das mit
kraukšķet bezeichnete Geräusch Etn. IV, 148;

2) ein Knorpel
Erlaa n. U.;

3) fam., ein Schnäpschen Kalleten:
kraukšķi iedzert, iemest, iespert. mēs vairāk nemetīsim kâ vienu kraukšķīti Degl.

Avots: ME II, 263

nuokraũkšķēt, nuokraũkšêt intr.,

1) einen krachenden, Laut von sich geben:
nuokraukšķēja atslē̦ga Latv. [bē̦rns apēda sukura graudu, ka nuokraukšķēja vien Selg. pārkuoda riekstu, ka nuokraũkšēja vien Salis.] luocīklā nuokraukš, kad viņu luoka Etn.II, 148;

2) abkrächzen
Brasche. [Refl. -tiês, = nùokraukšķêt

1: vītuols nuolūza, ka nuokraukšķējās vien Ar.]

Avots: ME II, 801

nùoskraũkšķêt, nùoskraukšêt, [nùoskraušķêt Golg.] nuoskrauk,šķêtiês, [ein Schallverbum MSil. (mit aû ² ); (berstend) erkrachen Jürg.]: atbalss nuoskraukšējās Duomas I, 372. [zirgs apēda sausuo maizes duoniņu, ka nuoskraukšķēja vien Bers., Kalz., Jürg. tase nùoskraũkšēja od. nuoskraũkšējās vien, kad tai uzmina PS. pārkuoda riekstu, ka nuoskraũkšķēja vien C., Grünh., Neuhausen, Autz, Kerstenbehm, Grünwald. atslē̦ga nuoskraukšēja N.-Peb. kaķis apēda peli, ka kauliņi vien nuoskrauškēja Golg.1

Avots: ME II, 848, 849

nùoskraũkšķinât,

1) [mit Geräusch (mit Kreide ein Zeichen) machen
(perfektiv): nuoskraukšķināja pēdīguos krustus Duomas I, 372; [21 "unsichtbar eine Weile brechen (trans.)"Funkenhof ("mit aũ");

3) (auch: nuoskraušķinât) = nùoskrubināt 1 Vīt., tr.: ņem un nuoskraušķini tuo kauliņu! Golg.;

4) auch: nùoskraukšinât, eine Weile ein Gekrache hervorbringen
Lis. (mit àu ² )].

Avots: ME II, 849

saskraũkšķinât,

1) auch saskraukšinât C., krachend zerbeissen, aufessen:
s. zirņus Jürg.; s. sukuru (mit àu ² ) Golg.;

2) s. zuobus, die Zähne hörbar zusammenbeissen
Bauske.

Avots: ME III, 733

skraũkšêt: auch Ramkau; ve̦lns kuodis, ka skraukšējis vien Pas. XIII, 190.

Avots: EH II, 507

skraũkšêt Zögenhof, Lemburg, Wolm., Ermes, C., PS., Arrasch, Ruj., (mit àu ²⁾ Schwanb., Golg., Adleenen, Lis., Druw., Selsau, Sessw., Lös., Lüdern, Geistershof, Meselau, Fehsen, Fest., Lettg., skraukšķêt Fest., Grünwald, Neu-Wohlfahrt, (mit aũ ) Bauske, -u, -ẽju, rasseln, knirschen: kaķis ē̦d peli, ka skraukš vien. suns grauž kaulu, ka skraukš vien Fest.,N.-Peb. "skraukšķ" arī sausi žagari lūstuot, kad tiem uzkāpj virsū Grünwald. ... arkla zuoba skraukšķēšanu, griežuoties gar akmeņiem Latv. - Vgl. skraustêt und kraukš(k)êt.

Avots: ME II, 888

skraũkšis Ps., = skraukšķis 1.

Avots: ME II, 888

skraũkšķinât Bauske, Mesoten, Nötk., skràukš(ķ)inât ² Lis., skraũkšinât PS., C., skràušķinât ² Golg., tr., intr., knirschen (machen); vom Laut, der beim Knabbern, Beissen eines harten Gegenstandes entsteht; krächzen Fest.: Krancis skraukšķina kaulu Nötk. vāveres skraukšķināja čiekurus MWM. X, 83. puikas skraukškināja vēžus Aps. VI, 17. cūkas skraukšina graudus ē̦zdamas Lis. pele skrauškina zem grīdas Golg. Refl. skraũkšķinâtiês, etwas Hartes beissen (dass ein knirschender Laut entsteht Neu-Wohl fahrt) Funkenhof: vāvere skraukšķinājas Funkenhof. vgl. kraukš(ķ)inât.

Avots: ME II, 888

skraũkšķis Jürg.,

1) auch skraukšķiens Grünwald, der Laut, der beim Knabbern, Beissen von etwas Hartem entsteht Fest., Grünwald;

2) ein Schnaps:
iemest skraũkšķi Jürg. Vgl. kraukš(ķ)is.

Avots: ME II, 888

àizskrauktêt, klappernd sich entfernen: zirgu pakavi aizskrauktēja pa meža ceļu Druva III, 249. [In Drostenhof dafür àizskraũkšķêt.]

Avots: ME I, 50

izkraũkstêt, izkraũkš(ķ)êt, zur Genüge knacken, krachen: tad stipri krata, lai kauli izkraukšķē̦tu, damit das nachen aller Knochen erfolge Etn. II, 148.

Avots: ME I, 754

izkraukstinât, izkraũkš(ķ)inât, knakken machen bis zum Aufhören des Knachens: pirkstus.

Avots: ME I, 754

kraũks! kraũkš! Interj., den Schall beim Zerbrechen, Zerbeissen von etwas Hartem, bei dem gegenseitigen Zusammentreffen zweier harter Gegenstände nachahmend: tas krita tur kriuks un krauks pa baļķiem un rindām Dünsb. kraukš! šķerša kuoks pušu LP. VII, 88.

Avots: ME II, 263

kŗaukšķis Spiess (in einem handschriftl. Vokabular), = kraũkšķis 3.

Avots: EH I, 665

‡ kraũkstêt, -u, -ēju Ahs., = kraũkšķêt: bē̦rni kuož riekstus (zirņus), ka kraukst.

Avots: EH I, 643

‡ kŗaukstêt, = kraũkškêt: e̦suot stingri pasalis: ejuot pa sē̦tu, kŗaukstuot vien Janš. Mežv. ļ. II, 84.

Avots: EH I, 665

‡ kre̦ũkšêt Wainsel n. FBR. XIV, 84, = kraũkšķêt.

Avots: EH I, 650

nùoskraukšinât (unter nùoskraũkšķinât): visu nuoskraũkšinājām (=nuoēdām, ka skraukš vien) Nötk.

Avots: EH II, 86

[nùoskràustēt ² Mar., = nùoskraũkšķêt.]

Avots: ME II, 849

sakràukšķinât Jürg., sakraũkšinât Wolmarshof, krachend (etwas Hartes mit den Zähnen) zerbröckeln (tr.) od. verzehren: s. sausuo kliņģeri vienā minūtē.

Avots: ME II, 654

saskraũkstinât Jürg., = saskraũkšķinât 1.

Avots: ME III, 733

skràušķêt ² Golg., = skraũkšêt.

Avots: ME II, 889