Paplašinātā meklēšana

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79

aplaûzît (li. apláužyti), freqn., mehrfach ringsherum brechen, abzubrechen pflegen: kuokiek zarus. lietuvē̦ns aplauzīja luopiem kājas LP. VII, 802; aplauzīt ragus, die Hörner abstossen.

Avots: ME I, 100

apsêst (li. apsė´sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119

atkārpît, los-, wegscharren: smiltis; bedri vaļā. Refl. -tiês, sich losmachen, sich befreien: nāk miegs kā lietuvē̦ns; nevar ne atkārpīties Naud. man tik grūti nākas atkārpīties nuo familijas tējas Pur. St. 40.

Avots: ME I, 166

II baiss (li. baisà "der Schrecken"), die Furcht, der Schrecken: šis drūmais baiss kā lietuvē̦ns man krūtis spieda Asp. un aiz manis tumsa un baiss Vēr. I, 387.

Avots: ME I, 251, 252

dĩdelêt, -ēju, hin- und herstossen, quälen: viņu lietuvē̦ns dīdelē. saimnieks dīdelēja mani nuo viena darba pie uotra Ahs.

Avots: ME I, 477

dĩdît [nach RKr. XVI, 124 ² in Rutzau auch dîdît ^2], -u, -īju, caus. zu diet,

1) tanzen lassen, zum Tanzen bringen, hüpfen machen, in Unruhe, Bewegung versetzen:
bieza putra bē̦rnus dīda, auzas dīda kumeliņu. pādi dīdīt, das Taufkind auf den Armen schaukeln;

2) tanzen lassen, dressieren, abrichten:
lāci, suņus dīdīt;

3) exerzieren lassen
(rekrūšus dīdīt);

4) quälen, vexieren, in Unruhe versetzen:
ve̦lns ve̦lnu dīda. kāds juods tevi dīda. [tevi lietuvē̦ns dīda]. Refl. -tiês, unruhig sein, unruhig stehen: dīdās, kâ pūķa sviesta saēdies Etn. I, 108. zvandnieku puisēniņi stāvu vien dīdījās BW. 498. Subst. dĩdîtãjs, einer, der dressiert, exerziert: lāču, zaldātu, zvē̦ru dīdītājs.

Avots: ME I, 477

jâdelêt [Nerft., Preili, Kl., PS., C., Serbigal, RUj., jãdelêt Salis., Nigr., Līn.], - ẽju, intr., tr., freqn. und demin., herumreiten, hin und her reiten: paņem zvē̦rus un jādelē ilgu laiku LP. IV, 58. ar tuo me̦lnu kumeliņu šurpu, turpu jādelēju BW. 13250, 9. lietuvē̦ns luopus jādelē (quält ab) LP. VII, 412.

Avots: ME II, 105

jât, jâju [li. jóju, [slav. jati]),

1) intr., tr., reiten:
tautietis jāja baltu zirgu BW. 14378. Sprw.: viens jāj cūku, uotrs kazu, der eine versteht es so, der andere anders. ragana jāj sluotu kātu. jāju, jāju augstu kalnu BW. 13250, 28. puiši jāja sprandzē̦tiem kumeļiem (Instr.) 13005. jāju, jāju leišu zemi, leišu meitas lūkuoties 13266, 1. drudzis jāj, das Fiebre schüttelt; lietuvē̦ns jāj cilvē̦kus, luopus, der Alp drückt Menschen, Tiere;

2) fahren Sarken,
[Ludzen, Landskorna, Raipol]. Refl. - tiês,

1) um die Wette reiten:
iesim jāties;

2) rasen, grassieren:
kuo tu jājies? [Zu ai. yāti "geht, fährt", ir. áth "Furt" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 442.]

Avots: ME II, 107

laûzît: auch Oknist, (mit aũ ) Dunika, Hasenp., PlKur., Strasden,

1): lietuvē̦ns laûza guovi Linden in Kurl. labāk ir silts, nekâ kad aukstumi laûza ² (= jādrebinās) Frauenb. Refl. -tiês,

1): viel und schwer arbeiten
AP. (mit aû); vistas lauzas ("muokas") ar perēšanu ebenda;

3): l. ar grāmatu (lesen lernen)
Bauske;

4): Daugava lauzās Linden in Kurland, die Düna bahnt sich einen Weg (durchs angestaute Eis);
‡

5) brechen
(intr.), bersten (wo?): le̦dus sāk l.; ‡

6) "meklēties": guovis lauzās Kaltenbr. Subst. lauzītājs, der Gliederbrecher (eine Krankheit) Baar in seinern Exemplar von U.

Avots: EH I, 724

[lietans (mit nicht gedehntem ie) Neu-Wohlfahrt), lietauns Mag. XX, 3, 138, (lietaunis Warkl˙l, für lietuvē̦ns.

Avots: ME II, 506

lietiņš,

1) [liêtiņš ² ] Dond., = lietuvē̦ns;

2) Demin. von liêtus.

Avots: ME II, 507

lìetulẽ̦ns Burtn., Dickeln, Roop, Segewold, für lietuvē̦ns.

Avots: ME II, 507

lìetuvē̦ns [C., Serbigal, PS., Arrasch, Trik., N.-Peb., Wolm., liêtuvē̦ns Wohlf., Lis., liêtuvē̦ns ² Bauske, Ruj., Selg., liêtuve̦ns ² Lautb., lìetuvē̦ns ² Kl.], lietvainis LP. VII, 438, der Alp, Mahr: lietuvē̦ns jāj, māc, spiež cilvē̦kus un luopus, der Alp drückt. lietuvē̦ns pēc latviešu māņticības ir ļauns gars, kas gulē̦tāju miegā spiež. kad luopus lietuvē̦ns jādelē, tad luopiem jāuzsien uz muguras izkapts vai linu suka, kur lietuvē̦ns sē̦zdamies sagriezīsies vai sadursies. pret lietuvē̦nu lietuoja lietuvē̦nu krustu, das Pentagramm . tas man kâ lietuvē̦ns gul uz krūtīm Blaum. tuo lietuvē̦ns apsēdis.

Avots: ME II, 508

màkt, -cu, tr., befallen, überfallen, bedrängen, drücken, plagen, quälen, bewältigen: lietuvē̦ns, slāpes, grēmens, kle̦pus viņu māc. drusku vājums kājas māc LP. V, 335. mani sāk jau mākt drusku bailes VII, 125. tie māks cilvē̦kus nuost pašā dienas laikā Kaudz. M. lai jājuot uz tuo un tuo vietu ve̦lnu mākt LP. IV, 19. Refl. -tiês,

1) sich aufdrängen, mit dem Zusatz
virsū: viņš mācas man virsū kâ nelabais od. kâ lietuve̦'ns;

2) sich bewölken:
nu˙pat stipri mācas Saul. laiks, debess mācas, es zieht ein Regenwetter auf. jau mācas veča vaigs. [màkt vielleicht zu slav. mačьkati "kneten, pressen, drücken", s. Berneker Wrtb. II, 2 und Walde Wrtb. ² 451; màktiês

2 vielleicht zu makņa (s. dies), čech. mákati "nässen",
la. mācerāre "wässern" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 8 und 70 und Patersson Zur Kenntnis 13 f.]

Avots: ME II, 580

màlduonis, wer irreführt Los. n. Etn. IV, 145: vienam piesities malduonis, uotram uzgulies lietuvē̦ns Kaudz., [N.-Peb., Bers.).

Avots: ME II, 557

nelaĩks,

1) das Unwetter:
kāruoja zināt, uz kurieni šis tādā nelaikā iešuot MWM. VIII, 589;

2) die Unzeit, unrechte Zeit,
gew. im Lok.: nelaikā, zur unrechten Zeit; zu früh: nu tu esi nelaikā atnākusi LP. VII, 70. viņa bē̦dādamās nelaikā nuomiruse V, 353. lietuvē̦ns - maza bē̦rna dvēsele, kas nelaikā atšķirta nuo miesām VI, 178. agri (Var.: nelaiku) sniegi sasniguši BW. 24340. nelaikā dzimis bē̦rns od. nelaika bē̦rns, ein zu früh geborenes Kind: it kâ nelaika bē̦rns tâ lai viņš tuo gaismu nere̦dz Tr. IV, 429.

Avots: ME II, 720

[nepane̦samais Celm. "lietuvē̦ns".]

Avots: ME II, 726

smacêt, -ẽju, tr.,

1) ersticken:
s. uguni U. likās, ka apse̦gs viņu spiestu un smacē̦tu Saul. III, 152. tumsa un vientulība viņu smacēja Vēr. I, 672. izmisums smacēja mani vai nuost Skalbe Kâ es 30. viņam uzgulies lietuvē̦ns un spiež nuost, smacē Vēr. I, 1305;

2) mit Düften schwängern:
ievas, ... smaršuodamas un gaisu smacē̦damas MWM. II, 770. -- Subst. smacẽjums, dumpfer Geruch Wid.; smacê̦tãjs, Asthma MWM. IX, 822. Zu smakt.

Avots: ME III, 946, 947

spruogât: nuo slapjuma spruõgā visa spalva, kad guovis muoca lietuvē̦ns Siuxt. sprùogāta ² vilna Auleja.

Avots: EH II, 563