Paplašinātā meklēšana

‡ nevīžule Janš. Atpūta № 385 eine arbeitsscheue, nachlässige weibliche Person.

Avots: EH II, 23

‡ apļept, = apķept: kas tā par sievu, ka nevīžuo savu vīru apkuopt, - staigā ap˙ļepis Siuxt. kājas apļe̦pušas MSil.

Avots: EH I, 100

II blan̂kstît ² , Refl. -tiês,

1): viņš nevīžuo strādāt, blankstās apkārt Dond.

Avots: EH I, 226

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

ìesâkums, der Anfang: iesākumā dievs radīja debesi un zemi I Mos. 1, 1. iesākumā ne̦s ūdeni ar sietu, pēc ne ar spanni nevīžuo atnest. nuo iesākuma gala, von Anbeginn: tāda viņa tiesību apruobežuošana nuo iesākuma gala Ādamam bij grūti ne̦sama Aps. vienā iesākumā od. ar vienu iesākumu, unaufhörlich, immerfort: gailis dziedāja vienā iesākumā N. - Bartau. kas šāda stāda sē̦klas ar vienu iesākumu apē̦d LP. VII, 672.

Avots: ME II, 62

ķe̦ra, sehr langes, dichtes Haar: tādu ķe̦ru izaudzinājis, ka ne˙maz vairs pazīt nevar Naud. nevīžuo ne savu ķe̦ru izsukāt Wain. [ķe̦ras, Haarzotten Fockenhof.] Vgl. das echt le. ce̦ra.

Avots: ME II, 368

kùopt [Wolm., C., kuõpt Rutzau n. RKr. XVI, 264 ^1, kuôpt ² Līn.] (li. kuõpti "reinigen"), kùopju, kùopu, tr.,

1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;

2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]

Avots: ME II, 346, 347

lãguôt,

1): nevīžuo l., kâ ķipītis jātur KatrE. viņa par bē̦rniem maz lāguoja; ve̦cā māte tuos kuope AP.; ‡

3) "gefallen"
Bauske: Annelei ne˙kā lāga negribējās. Je̦lgavas garša vienmē̦r līdza mutē līzdama nelāguoja A. Brigadere Dievs, daba, darbs 314.

Avots: EH I, 727

leģerêt, - ẽju,

1) schiefbeinig, mit nach auswärts gedrehten Beinen gehen
Druw.;

2) sich umhertreiben, aufleben:
tas jau tīrais leģeris, mājās ne˙maz nedzīvuo, strādāt nevīžuo, apkārt vien leģerē Al., Burtn.

Avots: ME II, 445

levenis "?": nevīžuo izravēt; pieaudzis viss kâ levenis (= lēvenis 3?) Duomas III, 434; [in Morizberg sei levenis =lēvenis 1 u. 3 ("eine Masse von etwas Weichem": gubās labība saaugusi leveņuos. sniegs pēc atkušņa leveņuos veļas nuo jumtiem. miesas levenis ("visas miesas kuõpums")].

Avots: ME II, 455

makãns AP., Smilt., makans Mar., Lub.,

1) etw. Grosses, Schweres, Fettes, ein Mensch von grossem Wuchs, [ein grosser Krebs
Austriņš Nuopūtas vējā 83]: bē̦rni, sivē̦ni kâ makāni AP. [kuoks kâ makans uzgāzās viņam virsā Mar. n. RKr. XV, 125. makans tu esi liels, un tev vajadzē̦tu gan saprast (zu einem Kinde) Ezeriņš Leijerkaste I, 271.] suņi tādi kâ makāni MWM. VI, 31. vinš tīrais makāns Selsau. tas jau kâ makāns ne+maz nevīžuo strādāt Adsel;

2) das Aas, Luder
Mar.

Avots: ME II, 554

‡ nevĩšus Jürg., Schwitten. Zögenhof, = nevilšus: man n. izlija piens. Aus nevīžus + nevilšus?

Avots: EH II, 23

nevīži, nevīžu, nevīžus, unversehens.

Avots: ME II, 740

nevĩžuôt, [nevĩžât Wolm., PS., Lis.], nicht mögen, nicht wollen, lässig sein, faulenzen: vin;s; nevīžuo strādāt. saimnieki aiz nevīžuošanas iekrituši parāduos Aps.

Avots: ME II, 740

I uomât, -ãju,

1) wahrnehmen, beachten
Manz. n. U.;

2) wollen, vermögen:
viņa jau neùomā ² (= nevīžuo) pat ne istabas izslaucīt Erlaa, Golg., KatrE.

Avots: ME IV, 419

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11

‡ palaînis Erlaa, (mit aî ² ) Seyetshof, = palaîdnis: bijis milzīgs p. un nevīžuojis ... strādāt Pas. XII, 324 (aus Neu-Bliskenshof).

Avots: EH II, 148

pasper̂t, tr.,

1) ein wenig ausschlagen, mit dem Fusse stossen:
vai tā ir ar kāju paspeŗama? Vēr. II, 979;

2) suoļus, kāju paspert, einige Schritte tun:
viņa paspēra dažus suoļus uz priekšu Lapsk. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233.

Avots: ME III, 105

paval˜kât, ‡

2) eine Weile (hin und her) ziehen:
p. bē̦rnu ratiņuos pa sē̦tsvidu Oknist. ... kādas izskatuoties šuo grīdas. viņa tikai pavalkājuot lupatu uz priekšu un atpakaļ, ne vis mazgājuot Jauns. Raksti IV, 269. ‡

3) verbrauchen, verzehren:
pulka gan tāds bē̦rns pavalkāja; bet kas tad nepavalkā pulka ...? cik cūkām labības jāsagāž ...! un zirgs cik apē̦d!... Jauns. Raksti V, 318. viņš nevīžuoja strādāt ... viņš pavalkāja viņas guovi, pavalkāja visu, kuo nuopelnīja Augšz. 197. tie mūsu sviedrus pavalkā Raksti III, 152. kaujamie luopi bija svaigā veidā pavalkāti jau rudenī Jaun. Ziņas 1939, № 4, S. 4; ‡

4) hinraffen (?):
šī slimība ... jau citkārt būs bijuse un dažu slimnieku pavalkājuse Pēt. Av. III, 122; ‡

5) "?": ciesupīte pavalkāja (Var.: pavadīja) manu ... augumiņu BW. 6223 var.

Avots: EH XIII, 187

pìelikt,

1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;

2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;

3) volllegen.
Refl. -tiês,

1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;

2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.

Avots: ME III, 267

sal˜ms (ahd. halm, la. culmus "Halm"), der Strohhalm; Plur. salmi, Stroh, Streu U.: Sprw. nevar ne salma pa le̦dus virsu pavilkt. me̦lnas drānas mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. kâ vējiņš pūš, kâ salmiņš dancuo, sagt man von jem., der vieles tun will, aber nichts ordentlich verrichtet Etn. IV, 120. viņas nevīžuoja ne salmiņu pa celt. ieliec vāģuos vienu kūli garuo salmu (Langstroh)! LP. VI, 174. salmu ceļš U., die Milchstrasse; salmu ce̦pure, der Strohhut; salmu deķis Brasche, die Strohdecke; salmu jumts, das Strohdach; salmu kušķis od. vīšķis, der Strohwisch; salmu kūlis, das Strohbund Brasche; salmu striķis, das Strohseil. Zu apr. salme, r. солóма, serb. slȁma, čech. sláma "Stroh", gr. χάλαμος "Rohr", s. Walde Wrtb. ² 208, Boisacq Dict. 397, Trautmann Wrtb. 298.

Avots: ME II, 675

I savaļņi (unter savvalnes),

1): Nebenfelder, die der Knecht vom Bauer zum Besäen (als Lohn) bekommt
A.-Schwanb.; dažkārt tē̦vs nevīžuo strādāt un savas bandas (savus savaļņus) kruoguos apdzeŗ Bergm. Saņ. spr. māc. 1795, S. 35.

Avots: EH XVI, 463

sliņ̃ķene, die Faule: kas tādu sliņķeni precēs, kas nevīžuo strādāt Ahs. n. RKr. XVII, 53.

Avots: ME III, 933

sliņ̃ķis (f. -e) (li. sliñkis), ein Faulenzer U., Faulpelz, der Faule: Sprw. jauns sliņķis - ve̦cs zaglis. sliņķim visur grūti, plikam visur auksti. sliņķim pat nuomirt grūti od. sliņķis pat mirt nevīžuo. kas sliņķi cels par saimnieku, āzi par dārznieku! aukstums sliņķi ārstē. zivis sliņķi negaida. es negribu ... slinkas līgaviņas ... kur, sliņķīte, tevi likšu? BW. 11137.

Avots: ME III, 933

sliñks, faul, träge: Sprw. slinks kâ pe̦lu maiss, kâ pagale, kâ sisenis. slinka kâ cūka. slinkam gudra mute. kas slinkam duos maizi! kungam slinki kauli. viņš tik slinks, ka savu actiņu nevīžuo aiztaisīt LP. VI, 188. nevarēja sūdzēties, ka tas slinks pie darba JR. V, 1, 64. aizjūdza tautu dē̦ls slinku (Var.: kūtru), laisku kumeliņu BW. 26506, 2 var. - Subst. sliñkums, das Faulsein, die Trägheit: Sprw. slinkums nav labums. slinkums ir visa ļauna pereklis. muižas meita ieraduse slinkumā (Var.: laiskumā), kārumā BW. 12132. slinkumu lāpīt, faulenzen U., Grünh.: kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628. Wohl als ein Kuronismus zu li. sliñkas dass. (mit iñ nach Būga KZ. LII, 296) Tiž. I, 325, LitMnd. I, 350 u. a.

Avots: ME III, 933

sluņ̂ķis ² Karls.,

1) sluņķis Elv., U., Mag. XIII, 40, sluņ̂ķis Ronneb. n. RKr. XVI, 16, ein Lümmel, Schlingel;
sluņ̂ķis ² Dond., ein Faulenzer, Trodler; ein junger Mensch mit nachlässigem Betragen u. schlaffem Gang Rinseln, Gold. n. Etn. I, 138: guļ kâ sluņķis, ne˙maz nestrādā PS. nevīžuo kaulus piespiest, luokās kâ sluņķis;

2) "ein grosser Gegenstand, z. B. ein schweres Kind"
Grawendahl. Wohl aus li. sluñkius "Schleicher"; baltisch -d. Schlunk "Schlingel, Müssiggänger" dürfte aus dem Le. stammen.

Avots: ME III, 942

vadzis (li. vãgis "Zapfen, Pflock", and. weggi "Keil"),

1) ein Keil (zum Spalten)
L., U., Bielenstein Holzb. 31 (aus Neuenb.), 229, Arrasch, Drosth., Fest., Golg. (hier nur noch von der alten Generation gebraucht), Kl., Oknist, Ronneb., Saikava, Sessw., Stenden, Wolm.; der Pflock L., U., ein Pflock in der Wand, an dem etwas aufgehängt wird Bielenstein Holzb. 31, 234, 237, Bers., Iw. u. a.; ein hölzerner Pflock, womit man die Deckhölzer an die Grundbalken einer Brücke heftet Bielenstein Holzb. 715 (unbek. in Adiamünde und Salis): Lāčausis triecis . . . vadzi un pievadžuojis ce̦lmā ve̦lnam . . . bārdu LP. VI, 476. Sprw.: kur vadzi dze̦n, tur vadzim jāiet, der Gewalt muss man weichen L., U. zuobus vadzī kārt, hungern (verächtlich gesagt): kar nu zuobus vadzī, ka nevīžuoji strādāt! Siuxt;

2) auch vadža (vadžu) dancis, ein in der ersten Hälfte des vorigen Jahrhunderts getanzter Tanz, wobei die Tänzer sich an den Pflöcken in der Wand gehalten haben
Stenden: kas varējis septiņus vadžus (vadža dančus) nuodancuot, skaitījies par lielu dancuotāju Stenden. Zu apr. wagnis "Pflugmesser", gr. ὀφνίς· ύ'ννις, ahd. waganso "Pflugschar" u. a., s. Būga KSn. I, 297, Trautmann Wrtb. 337, Walde Vrgl. Wrtb. I, 315 f., Meringer 1F. XVII, 132, Boisacq Dict. 733, Johansson BB. XVIII, 37 ff.

Avots: ME IV, 431

I vĩžāˆt Orellen n. FBR.. XI, 44, AP., C., Dunika, Karls., Pernigel, PS., Salis, Trik., Wolm., (mit ì ² ) Kl., Prl., vīžât U., -âju, vĩžuôt AP., BL., Frauenb., Iw., Jürg., N.-Bartau, Pankelhof, Ramkau, Schnehpeln, Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ì ) Erlaa, Kalzenau, Kl., Selsau, Sessw., (mit î ) Gr.-Buschh., Sonnaxt, vīžuôt U., mögen, wollen U., Karls.; nicht faul sein, etwas gern tun Neik. n. U.; verstehen, geschickt zu etwas sein Allunan n. U.; nevĩžât nevīžuôt St., nicht mögen, nicht pflegen (zu tun u. s. w.), sich nicht die Mühe geben U. (unbek. in Oknist): Sprw. sliņkis pat mirt nevīžuo Br. sak. v. 1129. pa˙priekšu ne̦s ar sietu, vē̦lāki ir pat ar spanni nevīžuo Br. s. v. p. 81. ve̦ca... māte, nevīžuoja kalnā kāpt BW. 9282. slinkas meitas nevīžuoja 1928. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu - ne spaini ūdens vīžuo ķēķī îenest Upītis Dzim. 21. tādi sievišķi nevīžuo ne ceļa pagrìezt Frauenb. viņa nav vīžuojuse ne˙maz strādāt LP. N, 227. tu nevīžuo saprast Ver. I, 774. duod, cik ruoka vīžuo RA. viņš... vīžuo saudzēt savu meiteni Janš. Līgava I 419. Eher wohl. aus estn. wīzima "vermögen, mögen, Lust haben" (s. Thomsen Beröringer 287 und Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 13 f.), als nach Leskien Abl. 289 (mit Zweifel) und Scheftelowitz KZ. LIV, 251 zu li. užsivíežti "sich überwinden".

Avots: ME IV, 651

I vĩžuôt: auch Dobl., (mit ì ² ) Fehteln; können, im Stande sein AP.: mēs jau gājām, kamē̦t vĩžuojām. es gan nevīžuoju viens pats tuo visu apēst.

Avots: EH II, 794