Paplašinātā meklēšana

‡ izļurkât,

1) = izļuodzît PV.;

2) "(darbu, lìetu) izmaìtât" Salisb. (mit ur̂ ² );

3) smagām (slapjām) kājām iznākt" Dunika. Refl. -tiês,

1) = izluodzîtiês 1 PV.;

2) "?": maz jē̦gas cilvē̦kuos: izļurkājušies ļautiņi; bez kuoduola Daugava 1935, S. 394.

Avots: EH I, 464, 465

[klikučuôt Wessen, Warkl., = klukučuot: bē̦rns klikučuo, kad viņu atsvabina nuo slapjām drēbēm.]

Avots: ME II, 227

ļê̦pât [auch PS.], -ãju, ļe̦pât, ļê̦puot (Denom. von ļê̦pa, ļe̦pa),

1) [ļê̦pât ² MSil., Salis, lê̦pât od. (auch PS., Trik.) ļẽ̦pât Mar.], mit schmutzigen Füssen plump gehen, kriechen
C.: [tārps ļē̦pā (rāpjas) pa kuoku Mar.] ļe̦pāt = slapjām, dublaiņām kājām iet, ļe̦pas atstāt Nigr.;

2) [ļê̦pât, langsam gehen
Neu-Wohlfahrt];

3) ļe̦pât, in grossen Flocken, Klumpen schneien
Etn. IV, 130: mīksts sniedziņš lē̦nām ļē̦pāja Niedra, [N.-Peb.].

Avots: ME II, 539, 540

mugura, mugara, mugurs [Glück Spr. Salom. 26, 3, Bielenstein Holzb. 651 ^1], Ruj. 26901, 2 [bei Glück III Mos. 3, 9 ein gen. s. mugures, Chron. 29, 6 ein acc. s. muguri],

1) der Rücken:
Sprw. lai būtu kupris mugurā kad tik nauda čumurā. (zirgam) mugura kâ lāva LP. II, 76. man plata mugura, es varu nest BW. 20763. viņš strādājis, tâ sakuot, muguras neatliekdams Niedra. man jau me̦tas slapja mugura. viņi raujas katru dienu slapjām mugurām. kas grib mana daiļa pūra, tam pagriezu muguriņu. aiz muguras, hinter dem Rücken; viens darbs jau aiz muguŗas Lp. VI, 915. tikkuo bij bēŗu māja aiz muguras... Kauz. M. aiz muguras aprunāja... mani BW. 8815;

2) der Rücken, die Hinterseite des menschlichen Körpers erscheint als die Zielscheibe des feindlichen Angriffs, der Schläge:
Sprw. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. tē̦vs šiem tūliņ mugurā LP. IV, 153. dabūsi pa muguru! zvelšu tev pa mugru īstajam bāliņam ar akmeni mugurā BW. 10332;

3) mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. vienas biksas mugurā (gew. kājās) BW. 13109. vairāk nebija kâ tik, cik mugurā Janš. Bei den Verben des anziehens, Steigens u. a. entspricht mugurā in imperfektiver bedeutung den Präfixen

ap-, uz-: viņš ve̦lk kre̦klu, svārkus, kažuoku mugurā, er zieht das hemd, den rock, den Pelz an.
es kāpu, lēcu zirgam mugurā, ich bestig das Pferd;

4) kalna mugura, der Bergrücken;
grāmatas m., der Rücken des Buches; krāsns mugura, der obere Teil des alten Ofens; naža m., Messerrücken;

5) suņu mugura, Hundsfott:
nāciet šurp jūs, suņu muguras! Alm. [mugura assimilatorisch aus mugura; das verhältnis zum gleichbed. li. nugarà (woneben auch dial. juod - nugùris "mit schwarzem Rücken" Jušk. 690) ist unklar. Auf ein kur. * nugara weist das entlehnten ersa - mordw. mukoro Zum Suffix vgl. li. steigara "Glied, Gelenk".]

Avots: ME II, 661

nùodzîvuôt, tr., intr.,

1) längere Zeit, seine Lebenszeit verbringen, verleben, hinleben:
pieci gadi nuodzīvuoju (Var.: sadzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31087, 2. ai dieviņ gan ir grūti bez arāja nuodzīvuot 8289. abas sievas māsas pilī nuodzīvuo mūžu LP. IV, 41;

2) verleben, verprassen:
ķēniņa dē̦ls izšķērdībā nuodzīvuojis visu tē̦va nav ne vērdiņš palicis Tals.;

4) eine Arbeit beendigen, verrichten:
nuodzīvuoju rudzu riju BW. 12574, 2;

5) als Prädikat zu unbelebten Subjekten bedeutet nuodzīvuot etwa "sich schnell bewegen", stieben, sprühen, spritzen - je nach dem Zusammenhang:
viņš aizskrēja, ka putekļi od. dubļi vien nuodzīvuoja Paul. sarkana uguns vien nuo ar dūmiem pa gaisu nuodzīvuojusi JU. viņš nuogājis, ka ūdens vien nuo pakaļas nuodzīvojis RA. Refl. - tiês,

1) sich abarbeiten, sich abplagen:
miesnieki nuodzīvuojās ar slapjām mugurām LP. VI, 796;

2) spielen:
bē̦rniem bijis jāpieliek mantiņas, ar kuo tie nuodzīvuojušies LP. V, 54;

3) herunterkommen, verkommen:
viņš pa˙visam nuodzīvuojies.

Avots: ME II, 781

[nùolaicît,

1) "nuopērt (durchprügeln)"
Lös., Sessw., Warkl.;

2) "naschend (und verstohlen) anrühren":
kaķis nuolaicījis pienu Vank.;

3) glättend abstreichen:
n. maizes kukuļus ar slapjām ruokām pirms krâsnī laišanas Sessw.; vgl. nũōlaitît.]

Avots: ME II, 807

pìebakņât, vollstopfen : kurpes slapjām smiltīm piebakņājis Brig. Vizb. 53.

Avots: ME III, 237

piêpê̦duôt ^2, volltrampeln: ar slapjām, dubļaiņām kājām istabu piepē̦duot Sassm.

Avots: ME III, 279

pìeslampât, mit nassen Füssen beschmutzen : p. istabu ar slapjām kājām.

Avots: ME III, 291

pļockât, -ãju "pa salijušu zemi staigāt": man cauru dienu jāpļockā ar slapjām kājām Dond.

Avots: ME III, 371

pludurêt, -ẽju Lis.; pluduruôt, tr., intr., schwach mit den Flügeln schlagen, hilflos flattern: jaunie putniņi, nuo ligzdas izkrituši, pa zemes vtrsu pludurē Druw. n. Etn. II, 113; RKr. XVII, 74. putns, skŗiedams pa slapjām tapām, spārnus pludurēja MWM. VIII, 889. šauta irbe pluduruoja tīrumiņa galiņā BW. 8877 var. Refl. pludurêtiês, hilflos mit den Flügeln sahlagen : pluduŗē̦damas skrēja raiba, pāršauta vista pār sakņu dārza sē̦tu A. XXI, 135. tikām mēs visi pludurēsimies ar saviem jaunās patiesības spārniem tâpat kâ vistas Niedra Kad mēnesis dilst 22. Vgl. pluderêt II.

Avots: ME III, 354

ragaža,

3): kad ar slapjām drēbēm iziet saltumā, tad sasalst ragā, un kad viss ir sasalis, tad tuo sauc par ragažu Saikava; ‡

5) = nuõzis 1, ein zwischen 2 Hölzern befestigtes Geflecht aus Stricken als Trage
Kārsava, Ludsen, Malta.

Avots: EH II, 349

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

salamžât,

1) = salamžuot ² Jürg.;

2) plump gehend sich versammeln:
visi dzē̦rāji salamžāja stadulā Jürg.;

3) eine gewisse Zeit hindurch plump ausschreIten:
s. visu dienu slapjām kājām Jürg.

Avots: ME II, 666

saplekšinât,

1) ankieben
(intr.) lassen: milti ap dzirnavām saplekšināti Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 21;

2) flach und glatt schlagen od. zerdrücken
Wolm., Ermes, Ruj., Lettg.; mit der Hand sadauzīt (z. B. weichen Lehm, Brot) Roop, Mar., Sessw., Salisb., Allendorf u. a.;

3) abtrampein, abtreten:
gani tâ saplekšinājuši tīrumu, ka grūti uzart Mar. pīles saplekšinājušas miežus Wolmarshof;

4) "sabradāt" (zeķes, pastalas); (mit Kot u. a.) besudeln Lös., Odsen, Stomersee, N. - Laitzen, Jürg.; "piemĩt istabu slapjām kājām" Orelien; aitas saplekšinājušas (saminušas, sabuojājušas) sienu N. - Peb.;

5) aus einer weichen Masse nachlässig anfertigen:
s. nuo māliem dažādus kustuoņus Jürg.;

6) mit Lehm vermauern
Wolmarshof;

7) = saņudzinât, savelt 2: s. linu kuodeļas Druw.

Avots: ME II, 702

I šļaka,

1): šļiku šļakām iet PV. "(skr)iet pa dubļiem, ka dubļi šķīst un šļakst uz visām pusēm; slapjām kājām ejuot atstāt netīras pē̦das; beim Giessen nach allen Seiten spritzen (intr.)."
In der Bed. 2 nach Sehwers Unters. aus d. Schlack "nasser Schneefall, Schneeregen".

Avots: EH II, 643

‡ šļe̦patām iet N.-Peb. "iet ar slapjām pastalām."

Avots: EH II, 645

žļadzinât,

1) spritzen
Peb., ins Wasser schlagen Ramdam: kuo tu žļadzini tuo ūdeni? Peb.; gehend platschen: ž. ar slapjām kājām apkārt Erlaa;

2) (eine Flüssigkeit in einem hohlen Raum) schütteln:
žļadzināt ūdeni pudelē Bauske, Erlaa;

3) schmatzen
Erlaa, Grawendahl: cūkas žļadzina savā ēdienā;

4) ein nasses Wäschestück beim Waschen auf- und niederheben
Grawendahl;

4) mit den Zähnen klappern (wie Schweine, Eber)
Wolmarshof;

5) ohne Not sprechen
Erlaa.

Avots: ME IV, 814