Paplašinātā meklēšana

mutslauce, mutslaucis: acc. s. mutslauci Pas. VIII, 322; X, 483; loc. s. mutslaucī Pas. XII, 385 (aus Ronneb.).

Avots: EH I, 837

mutslauce U., mutslaũcis Smilt., mutslauķis, mutslaũks Smilt., mutslaukulis, das Schnupftuch: tautas dziesmās daudzinātais nē̦zduogs nav vis mutslaucis PS. vajaguot dievmaizi nuo mutes izņemt, mutslaukulī mājā pārnest LP. VII, 237. [mutslauce n. U. auch - ein Tuch, das um den Hals oder in der Hand getragen wird.]

Avots: ME II, 675, 676

pãrslàucene: auch Jürgens 35, Lubn., Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH XIII, 211

pãrslàucene, eine Kuh, die nach einmaliger Begattung zwei Jahre nach einander Milch gibt Peb. pārslaucene - guovs, kas bez atnešanās divi gadi nuo vietas duod pienu Druw. n. Etn. IV, 162; ["guovs, kās paliek nevadājusies" Celm.]

Avots: ME III, 176

pusslaucene, pus˙slaucenes, ein halber Melkeimer: guovis visas brīnum pienīdzes, - pa pusslaucenes slaucienā nuo katras Janš. Dzimtene V, 114.

Avots: ME III, 434

slaũcene Siuxt, Gr.-Essern, Wandsen, Ruj., Selg., Adiamünde ("Melkeimer"), Karls., Wohlfahrt, Ahswikken, Gramsden, Wain., PS., Wolm., Bahten, slàucene ² Fehteln ("Melkeimer"), Saikava, (mit aũ) Salis, Jürg. ("Milcheimer, in den man die noch ungeseihte Milch zusammengiesst"), slaucene U., Bielenstein Holzb. 324 f., Memelsh., LievenBersen, Papendorf, slaucenis U., (mit àu) C., slauca Tē̦va draugi 243, slauce U., Bielenstein 1. c. 325, slaucīte U., Bielenstein 1. c. 325, slaucis U., slaũcis ("Melkeimer") Wolmarshof, slaucītis AltOttenhof, slaucenieks Blaum., der Melkeimer, Milcheimer (s. Abbild. bei Bielenstein 1. c. 325), ein Kübel V.: piena vienmuļīga čurkstēšana slaucenē RA. spuodri nuobe̦rzta slauca Tē̦va draugi 243. agrāk lietuoja piena atnešanai nuo kūts īpašu spanni - slauceni Etn. II, 137.

Avots: ME III, 918

I slaũcene: auch BW. 32467, Behnen, Blieden, Degalen, Lesten, Orellen, Puhren, Ramkau, (slaũcenīte) Gr.-Roop, BW. 32421, 5.

Avots: EH II, 521

‡ II slaũcene Frauenb. "Schimpfname für eine sittlich verkommene weibliche Person od. für ein Tier".

Avots: EH II, 521

slaucenieks (unter slaũcene): auch Blaum. Raksti V ⁵ (1939), 143.

Avots: EH II, 521

slaucenis (unter slaũcene): nāk ar diviem slauceņiem pa laidara vārtiem Sudr. E. Veinu dzinējs (1941), S. 19.

Avots: EH II, 521

‡ atbuktêt, (Eingebogenes) zurechtmachen: guovs iespērusi (skārda slaucenei) gumbu; būtu labi, ja varētu atbuktēt atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 136

‡ bizã! Siuxt, = biz! b., guosniņas, b˙! dunduris astē, slaucene kaklā.

Avots: EH I, 222

III gum̃ba,

1): auch Dunika; "izliekums, nelīdze̦nums" Siuxt: slaucenē iesistas gum̃bas;

2): "eine wellenförmige Erhöhung"
Spiess.

Avots: EH I, 418

ìeslàukt, tr.,

1) hineinmelken:
pienu slaucenē;

2) intr., anfangen zu melken:
kâ guovi ieslauc, tā piens te̦k.

Avots: ME II, 67

jaûnpiẽns, Beestmilch. jaunpiena guovs, frischmilchende Kuh Etn. II, 25, 137. jaunpienu pirmuo reizi slaucenē nevar nest pār sē̦tvidu neapse̦gtu, citādi raganas sariebj LP. V, 11.

Avots: ME II, 101

kraņa, ein Schimpfwort, gew. inbezug auf ein lebendiges Wesenweibilchen Geschlechts, auf ein Weib, eine Kuh, etwa mit dem deutschen Aas wiederzegeben: ak tu ve̦cā kraņa! ak tu kraņa! izspēra pienu nuo slaucenes! Naud., Wain., Kand., Etn. I, 137. Aber auch von einem alten, schlechten Pferde ausgesagt, die Schindmähre Naud., Gold., Stockm. n. Etn. I, 89.

Avots: ME II, 259

krìmst: praes. auch krim̂tu ² Laidsen, Salis, krimšu Mahlup. Refl. -tiês, ‡

2) Vorwürfe machen:
kuo tu kremties man apkārt? Adsel. krìmtējs: ein Nagetier Zundu P. (1898) I, 58; kuoka krimtējs, wer Holzgeräte anfertigt, ein Drechsler Siuxt: kuoka krimtēji taisīja slaucenes, riteņus, ratus.

Avots: EH I, 654

kupis, gen. s. kupuša, Part. praet. von kupt, geronnen: kupis piens, gekäste Milch: guovganam sviesta maize, kupis piens slaucenē BW. 29348, 5.

Avots: ME II, 318

laumêt, - ẽju, hexen [Gold.]: Laumas lielās piektdienas rītā vazājuoties uotra saimnieka ganībās ar baltu piena slauceni uz ruokas un lasuot pa ganībām sakaltušus guovs ķe̦pu gabaliņus, kuŗus sakrājuot slaucenē priekšdienām, kad ies svešā kūtī laumēt LP. V, 1.

Avots: ME II, 429

luõps,

1) das Vieh, das Tier:
ragu luopi, das Hornvieh; guovs luops, das Rindvieh; mājas, māju luopi, Hausvieh, Haustier. ar vārdüluopi"apzīmē tikai ragu luopus Etn. III, 74. jauna gada naktī zirgi zviedzuot, bubinuot, luopi maujuot, dīcuot, aitas blējuot, cūkas kviecuot II, 6. Von anderen Haustieren wird mit dem Worte luops das Schwein am häufigsten benannt: cūkas luops Janš., BW. 16490. luopi atbild, die Tiere (nämlich der Hund und die Katze) antworten LP. I, 159. Als vorzeiten der Lette die Bienen in Waldbäumen pflegte, waren sie ihm meža luopiņi, Kleinvieh des Waldes; als er sich Klotzbienenstocke machte und diese auf seinen Feldern von einem Zaun umfriedigt aufstellte, waren die Bienen ihm lauka luopiņi, Kleinvieh des Feldes; heute nennt er sie māju luopiņi, kleines Hausvieh Biel. baruojams, kaujams od. gaļas l. BW. 25872,2, audzināms od, glabājams luops, das Mast-, Schlacht-, Zuchtvieh; pūra luopi, das Vieh, das der jungen Frau als Mitgift mitgegeben wird BW. III, 1, 20. Als Obj.: luopus audzināt, apraudzīt od. aplūkuot, apkuopt, siet, ganuos dzīt, ganīt;

2) auf Menschen bezogen - roher Mensch, ein Viehstück - als Schimpfwort:
ej, luops, kuo tu vēl vāries! LP. III, 99. Sprw.: esi gan tu luops. tīri luopi, tik astes trūkst. luops luopa darbus dara. jaunam. luopa dienas, die zarte Jugend kennt keine Pflicht. kad luopam silē bursi, tad luops burs slaucenē. luopam luopa prāts. nedari pāri luopiņiem! pirmie dievam sūdzē̦tāji. luops savu mē̦ru un laiku zin, tikai cilvē̦ks ne. [Vgl. dazu KZ. XLIV, 62, sowie Jokl IF. XLIII 57 und vielleicht (?) ir. láeg (wenn mit á aus o) "Kalb" bei Pedersen Vergl. kelt. Gramm II, 22; über schweiz. lobe "Kuh" s. Meyer-Lübke Einf. in d. Stud. der roman. Sprachw. 93.]

Avots: ME II, 527, 528

mutslaũks (unter mutslauce): auch Sussikas.

Avots: EH I, 837

pãrlaîstît, tr.,

1) übergiessen, bespritzen:
istaba jāpārlaista, iekam tuo slauka;

[2) von neuem begiessen;

3) wiederholt aus einem Gefäss ins andere giessen:
kruodzinieks pārlaistīja alu nuo vienas pudeles uotrā.] Refl. -tiês, überfliessen, übergehen: piens pārlaistījies pār slaucenes malām.

Avots: ME III, 163

pe̦lê̦kgàišs, hellgrau: pe̦lē̦kgaišas skārda slaucenes Veselis Saules kaps. 6.

Avots: ME III, 196

piguta, ein Schimpfname: "ak tu piguta!" saka uz guovi, kas izspeŗ slauceni, un uz kumeliņu N.-Peb.

Avots: ME III, 212

pups, die Weiberbrust, Mutterbrust; die Zitze: nuo radziņiem pupiņuos, nuo pupiņiem manā slaucenē Etn. IV, 69. pupa gals, die Brustwarze U. pupa bē̦rns, der Sāugling U. pupa lellis Salisb., ein unselbständiger Mensch. ķēvju pupi U., grosse, spitze Morcheln. Wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 415

I rags,

1): laikam visi vēl guļ kâ laksti? - nē, visi ir kājās kâ ragi PV.;

4): auch (rags) AP.; ragus laist, schröpfen
Salis;

5): auch Frauenb., Iw. (auch sg. rags);

6): ne̦stavu ragi, die Handhaben einer Tragbahre
Ramkau;

9): auch ("laivas gals") NB.; ‡

22) slaucenes r., die Tülle eines Melkeimers
Salis; ‡

23) der Fühler (die Antenne) des Krebses
Seyershof; ‡

24) ragus ietaisīt (Diet.) od. uztaisīt, sich betrinken:
nuo bē̦dām abi uztaisījuši tādus ragus, ka taisni ne˙maz vairs nemāk iet Janš. Apsk. 1903, 32 ; ‡

25) ja laikā nebūtu attapies, maksā ragā (= maksā cieti)! Allasch, C., Siuxt, Trik.

Avots: EH II, 349

sariebt, gew. cum dat., ärgerlich machen, erzürnen; zuwider sein, werden U., zuwider tun; etw. Böses antun: Sprw. diviem kungiem nevar kalpuot - vienam iztiks, uotram sariebs Birk. Sakāmv. 49. citam iztiek, sev sariebj. nevar jau nu ar visiem sariebt Plūd. LR. IV, 121. kam sariebi, māmuliņa, manis agri nece̦ldama? dien[u] darīju rīta darbu, dienas darbi kavējās BW. 6740. gulu..., snaužu... miedzinam tītīdama; sev sariebu, ne miegam: maz atradu pūriņā 7648. kuo dievam es sariebu? dabūj[u] grīnu arājiņu 21676. es sariebu bitītei pašā ziedu laiciņā: pušām cirtu, lažā gāzu tuo baltuo ābuoliņu 28625. pret šuo gribē̦tuos ļaunai būt..., tam kaut kâ sariebt Saul. III, 202. kâ māti, tâ sievu viņš mīļuoja un šitâ tika vis˙vieglāki cauri, ne vienai, ne uotrai pusei nesariebdams I; 6. jaunpienu pirmuo reizi slaucenē nevar nest pār sē̦tvidu neapse̦gtu, citādi raganas sariebj LP. V, 11. Refl. -tiês,

1) = sariebt: vai, Māriņa..., kuo es tev sariebuos (Var.: sariebuse)? BW. 27436;

2) zornig werden:
nesariebies par tiem blēžiem (erzürne dich nicht über die Bösen)! Glück Psalm 37, I. nesariebies, ka tu arī gribē̦tu ļauna darīt! 37, 8;

3) in Zwist geraten
U.

Avots: ME II, 718, 719

sašaltît,

1) = saskalinât Druw., Bers. (mit àl ² ): sašaltīja pa slauceni ūdeni A. v. J. 1902, S. 122;

2) "ar šalti sapērt' (mit l˜ ) Nötk.;

3) begiessen:
s. kāpuostus (mit al˜ ) Kl.-Dselden. - Refl. -tiês, geschüttelt in Bewegung geraten: lai piens sašaltās Vank.

Avots: ME III, 753

slauca, slauce">slauce, s. slaucene.

Avots: ME III, 918

slàuciêns, das einmalige Metken: guovis visas brīnum pienīdzes - pa pusslaucenes slaucienā nuo katras Janš. Dzimtene V, 114.

Avots: ME III, 918

‡ slaucinieks Blanm. Raksti II ⁵ (1939), 212, = slaucenieks">slaucenieks (Melkeimer).

Avots: EH II, 521

II slaucis, s. slaucene.

Avots: ME III, 918

I slàukt, slàucu, melken: guovi, kazu. slaucama guovs, eine milchende Kuh. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas (werden milchend) Etn. IV, 69. Sprw.: slauc, kamēr piena duod. Refl. -tiês, sich milchen St. Subst. slàukšana, das Melken; slàukums, das Ausgemelkte, das einmal durch Melken Erhaltene U., der Milchertrag Dr.: rīta un vakara slaukums. šai slaucenē ir triju guovju slaukumi. rīta slaukumā bij maz piena. dzinās pēc lieliem piena daudzumiem (slaukumiem) Konv. ² 2523. trešā slaukuma guovs, eine das dritte Mal milchende Kuh Raiskum; slàucẽjs, wer melkt. Nebst slaucît zu li. šliaũkti "fegen" (s. Būga LM. IV, 443 und KZ. LII, 270 und 293) und (nach Specht 19) šliùkšlė "Auskehricht"; letzten Endes wohl zur Wurzel von le. slaumi; vgl. auch šļūk(ā)t.

Avots: ME III, 919

šļu! Interjektion, bez. den Schall, der beim Fliessen einer Flüssigkeit entsteht: šļu, šļu! piens tecēja slaucenē R. Kam. 89.

Avots: ME IV, 73

šņepis,

1) die Nase Bers., Kl., Selsau; 2ļ šņepis Bers., Saikava, *šņepītis od. *šņepīte Etn. 11, 137, die Schnauze (an Gefässen): slaucenēm bij tādi šņepji, tādi zari, ka labāk var ieliet pienu kāstevie Saikava. lietuoja piena atnešanai nuo kūts... slauceni... ar šnepīti (izliekumu) vienā galdiņā Etn. II, 137;

3) der Schirm einer Mütze Golg.;

4) die Spitze Ar., Warkl. Aus d. Schnepp(e) "Schnabel, Schnauze, Rand".

Avots: ME IV, 94