traucinât,

1) erschüttern
U.: vējš traucina kuokus, der Wind bewegt die Bäume U. vē̦tra tràucinà ² (schüttelt ab) ābuolus Vīt.;

2) zur Eile antreiben:
ne tik drīzi, kâ kundziņš traucināja BW. 31743;

3) öfters schrecken
St.

Avots: ME IV, 224

traucinât,

3): nuo miega t., den Schlaf brechen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Schlaf"). ‡ Refl. -tiês, sich beeilen: Juorģim nebija kuo t. I. Leimane Latvju Mēnešr. 1944, S. 82.

Avots: EH II, 691