Paplašinātā meklēšana

irinât,

1) [einen Ton von sich geben]:
kaut kur zilā krē̦slā maija zvaniņš irināja Bārda. [zemes vēzis irina Akurater (="tirkšķina");

2) "šķetināt": i. dziju Serben, Ronneb.;

3) irināt zemi "den Boden auflockern"
Kurs., Dond. u. a.;

4) "(jätend Pflanzen) undichter machen"
Walk.]

Avots: ME I, 710

kur̃kstêt C., Kand., kurkšêt, [kurkšķêt Wid.], -u, ẽju, intr.,

1) quarren, quaken:
vardes kurkšķ un vaid Adam. kurkstēja zemes vēzis A. XX, 83. kaklā viņam prasti un riebīgi kurkšķēja AU. ;

2) kollern, kullern:
vē̦de̦rs man kurkst Etn. I, 34 ;

3) knistern:
sniegs kurkst zem sliecēm Etn. I, 34. brauca, ka kurkšķēja vien. Degl.

Avots: ME II, 322

ķur̃kstêt: auch von andern Lauten: = čurkstêt (mit ùr ² ) Mar. n. RKr. XVII 131; zemes vēzis ķurkst Sassm.; vista ķur̂kst ² Iw.

Avots: EH I, 708

tēte (li. tė˜tė) U., tētiņš, tētis, tētītis U., der Vater, das Väterchen U., (tēte) LP. VI, 451, 865; VII, 685, (tētis) Dunika (mit ẽ ), Grundsahl., Nigr.; der Vorbeter in der Herrnhutergemeinde U., (tētītis) MWM. VII, 503, (tētiņš) Apsk. v. J. 1905, S. 310: te gul mans mīļš tētītis, mans maizītes devējiņš BW. 3945. duos tētiņš, duos māmiņa 15062, 6. ne̦sam putru tētim bruokastī LP. V, 338. ne˙viens jau nava tik labais, kāds iraid tētis A. v. J. 1900, S. 617. jauni puiši atveldzē rīkles, un ve̦ci tētiņi dara tuo pašu Blaum. Pie skala uguns 25. Krišs Laksts bij muižas tētiņš Krišs Laksts 1. diakoni jeb tētiņi A. v. J. 1899, S. 23. atlaist zvē̦rastu ir svē̦tā tētes varā A. v. J. 1899, S. 275. In Ausrufen: tu dieviņ, tētiņ! Wid., Gott (und) Vater! ak dieviņ, tētīt! kuo tu nu runā! A. XI, 107. dievin augstais un tētiņ žēlīgais! Kav. ak tu žēlīgais tētiņ! LP. VI, 959; Kaudz. M. 6. un strādīga - tu tētīt! (d. h. in überraschendem Masse arbeitsam) U. b. 104, 15. - ganiņu tētiņš Alksnis-Zundulis, = zemes vēzis; meža tētītis Etn. III, 111, viškin-tētiņš A. XX, 52, der Bär. Zu li. tėtùžis od. tėtýtis "Väterchen", apr. thetis "Grossvater", ai. tāta-ḥ "Väterchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Boisacq Dict. 962, Walde Wrtb.2 764.

Avots: ME IV, 176

turkšêt, -u, -ẽju,

1) tūrkšêt ² Domopol, turškāt N.-Schwanb., turkšķêt ebenda "brummen": vardes pavasarī turkš Domopol; zemes vēzis turšk N.- Schwanb. neturkš spuolīte bez skriemisteņa BW. 24610, 6;

2) turkšêt Vīt., (mit ur̂ ) Alswig, (mit ùr ² ) Domopol, Lubn., N.-Schwanb., turkšķêt Domopol, turšķêt Vīt., viet sprechen, schwatzen: kuo tur tik daudz turkši, kâ turšķis! Vīt.;

3) "Durchfall haben"
N.- Schwanb.: bē̦rnam vēderiņš turkš.

Avots: ME IV, 272

II urinât,

1) = bubināt I 1: zirgs urina, gribē̦dams ēst vai dzert Ruj.:

2) "singen (nur vom Erdkrebs gesagt)":
zemes vēzis urina Stockm.

Avots: ME IV, 305

urkšņât, -ãju,

1) "rakņât ar snuķi" Nötk.; cūka ùrkšņā ² ("?") N.-Schwanb.; zemes vēzis urkšnā ("?") Golg.;

2) granzen
Bauske (mit ur̃), Saikava (mit ur̃);

3) "?": vairāk nezini kâ mani urkšņāt Kleinb. st. 57.

Avots: ME IV, 306

II vêzis (li. vėžỹs, gen. vė´žio),

1) der Krebs:
Sprw. tie paši vēži, tik citā kulītē Br. s. v. p. 110. turas kâ vēzis alā JK. II, 649. izmucis kâ vēzis nuo čaumalas RKr. VI, 984. tur kâ ar vēža nagiem 983. ve̦lkas kâ vēzis 985; Mag. XIII, 3, 65: (zirgs) vilcies pa vagu kâ vẽzis Etn. II, 87. laiks kâ vēzis ve̦lkas (die Zeit vergeht langsam) Apsk. v. J. 1903, S. 353. iet vēža gaitu (sehr langsam, im Schneckentempo) PS. sarkans kâ vē zis LP. III, 41. vēzīti . . . , kam tuo upīti dūņām jauci! BW. 2711. vārīts vēzis 19238. - jūras vēzis, der Seekrebs Brasche, die Hummer Norv. 122; zemes vēzis Etn. I, 84, der Erdkrebs (gryllotulpa vulgaris) U., Burtn., Wolm.;

2) der Krebs (Krankheit):
pret vēzi lietuo spranču krītu Etn. IV, 116;

3) verächtl. Bezeichnung für Kinder
Frauenb.: vai neiesit nuost nuo ceļa, vēži tādi? sagt man zu Kindern, die Erwachsenen im Wege sind Frauenb.; dūņu vēzis, verächtl. Bezeichnung für eine Person: ai, tautieti, dūņu vēzi! BW. 13691;

4) vēzītis, eine Art Stickmuster
RKr. XVII, 33;

5) in genitivischen Verbindungen:
vēža diena Etn. II, 193; vēžu dzirniņas (dzir̃nas Frauenb., dzirni, dzirnakļi) od. v. kauli, Krebssteine U.; vēžu kule, der Beutel, worin die gefangenen Krebse aufbewahrt werden Frauenb. Etwa zu vēzêt(iês)? Anders (zu npers. gāz "Beisszange", ai. vāhaka-ḥ "ein bestimmtes giftiges Insekt" u. a.) Petersson Ar. u. arm. Stud. 131 f.

Avots: ME IV, 574