zvanīt
zvanît, -u, -ĩju,
1) läuten:
baznīcā agri zvanīja rīta dievkalpuošanu Stāsts Krieviņ 18. pie zvana mēles LP. VII, 693. zvanāmā nauda, Glockengeld L., St.;
2) vielfältig in der Rede hervorheben, fortwährend im Munde führen
U.; klatschen Frauenb.: (māmuļīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama BW. 23445 var. pasaule atkal zvanīt zvanītu Alm. Kaislību varā 27. tas jādara ar kauna acīm, kur viss apgabals zvanīt zvana 72. baznīcas ļaudis kâ zvanīt zvanīja Neik. 3;
3) schreien (vom Kuckuck)
Janš. Mežv. ļ. I, 194. Refl. -tiês, = zvanît 1 (intrans.): zvans sācis gauži zvanīties LP. VII, 1028. - Subst. zvanîtãjs, der Glockenläuter U., Mag. XIII, 2, 54. Nebst li. zvãnyti "Läuten" aus r. звони́ть dass.
Avots: ME IV, 765
1) läuten:
baznīcā agri zvanīja rīta dievkalpuošanu Stāsts Krieviņ 18. pie zvana mēles LP. VII, 693. zvanāmā nauda, Glockengeld L., St.;
2) vielfältig in der Rede hervorheben, fortwährend im Munde führen
U.; klatschen Frauenb.: (māmuļīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama BW. 23445 var. pasaule atkal zvanīt zvanītu Alm. Kaislību varā 27. tas jādara ar kauna acīm, kur viss apgabals zvanīt zvana 72. baznīcas ļaudis kâ zvanīt zvanīja Neik. 3;
3) schreien (vom Kuckuck)
Janš. Mežv. ļ. I, 194. Refl. -tiês, = zvanît 1 (intrans.): zvans sācis gauži zvanīties LP. VII, 1028. - Subst. zvanîtãjs, der Glockenläuter U., Mag. XIII, 2, 54. Nebst li. zvãnyti "Läuten" aus r. звони́ть dass.
Avots: ME IV, 765