Paplašinātā meklēšana

‡ àizzvanît,

1) läutend betäuben:
a. kam ausis;

2) läutend hingeleiten:
a. kuo uz viņu sauli.

Avots: EH I, 65

apzvanît, tr., einem Verstorbenen ausläuten, zu seinem Begräbnis läuten: tē̦vu A. IX, 1, 350.

Avots: ME I, 138

‡ atzvanît, läutend, mit Hilfe einer Glocke zurück-, herholen: tiesnesis (sacīkstē) atzvanīja zirgus atpakaļ.

Avots: EH I, 182

ìezvanît,

1) einläuten:
svē̦tvakaru, strādniekiem vakaru. ciemā baznīca tiek iezvanīta. Merķelis iezvana ar saviem darbiem jaunu laikme̦tu Plūd. Llv. II, 266;

2) ins Jenseits läuten, für einen eben Verstorbenen läuten:
miruoni steidzas pēc iespējas drīz iezvanīt BW. III, 3 S. 866.

Avots: ME II, 92

izzvanît,

2): viņas visus nuoslē̦pumus izzvana tâ, ka visās malās tuos var nuoklausīties Janš. Bandavā I, 320. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge läuten:
ve̦se̦lu stundu izzvanījuos, līdz mani ielaida Libau u, a.

Avots: EH I, 498

izzvanît, tr.,

1) ausläuten:
zvans izzvana baznīcu A. XII, 7. izzvanīja nuo dievanama draudzi MWM. VIII, 413;

2) fig., ausposaunen:
mani izzvanīja pa visiem ciemiņiem BW. 8680.

Avots: ME I, 832

nùozvanît, intr., abläuten: liec trīs gadus baznīcā ik˙svētdienas nuozvanīt! BW. 33616.

Avots: ME II, 892

pìezvanît,

1) anklingeln, anläuten:
es piezvanu, lai mani ielaiž pie mana drauga Vēr. II, 809;

2) läutend füllen:
40 gadus nuo vietas viņa acu priekšā zvani piezvanīja lielu kapsē̦tu Ezeriņš Leijerkaste I, 164.

Avots: ME III, 313

sazvanît, ‡

2) schallen (erklingen) machen:
dē̦ls ... sazvanīja apaušus, un tūlin arī atskrēja zirgs Pas. VII, 69.

Avots: EH XVI, 468

sazvanît, sazvanuôt, läuten (perfektiv): būtu jau sazvanīts uz stundām A. XX, 373. dē̦lam teica, lai ejuot sazvanuot svē̦tvakaru Pas. III, 441. Refl. sazvanîtiês, einander zuläuten Dr.

Avots: ME III, 798

uzzvanît,

1) klingeln, läuten
(perfektiv) Spr.;

2) klingelnd, läutend aufwecken :
uzzvanīt kuo nuo miega.

Avots: ME IV, 401

zvanît: I p. s. prs. zvanīju, III p. zvana Oknist,

1): vai nekristītu bē̦rnu zvana (beläutet man)?
BielU. zvanāmā zīme ebenda, der Läuteschein (des Pastors). ja ausī zvanī Lttic. 1418 (aus Preiļi in Lettg.);

2): es jau vīram visus tuos gadus zvanīju, lai izruok aku Jauns. Raksti III, 281.

Avots: EH II, 814

zvanît, -u, -ĩju,

1) läuten:
baznīcā agri zvanīja rīta dievkalpuošanu Stāsts Krieviņ 18. pie zvana mēles LP. VII, 693. zvanāmā nauda, Glockengeld L., St.;

2) vielfältig in der Rede hervorheben, fortwährend im Munde führen
U.; klatschen Frauenb.: (māmuļīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama BW. 23445 var. pasaule atkal zvanīt zvanītu Alm. Kaislību varā 27. tas jādara ar kauna acīm, kur viss apgabals zvanīt zvana 72. baznīcas ļaudis kâ zvanīt zvanīja Neik. 3;

3) schreien (vom Kuckuck)
Janš. Mežv. ļ. I, 194. Refl. -tiês, = zvanît 1 (intrans.): zvans sācis gauži zvanīties LP. VII, 1028. - Subst. zvanîtãjs, der Glockenläuter U., Mag. XIII, 2, 54. Nebst li. zvãnyti "Läuten" aus r. звони́ть dass.

Avots: ME IV, 765

zvanîtava, ein Glockenturm (?): balss... kusa starp liepām, namiem un zvanītavu Latv.

Avots: ME IV, 765

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

‡ kliñgât C., Serbigal, tönen (von einer Schelle oder Glocke): tas (zvans) katru dienu klingāja nuoteiktās stundās A. Erss Mulžnieki 55; "nekārtīgi, nepareizi zvanīt" Lös.; anschlagend tönen (schallen) machen (und dadurch die Herde nach Hause zu kornimen veranlassen Smilten): k. ar dzelzs gabalu pa lemesi Laidsen; "Unsinn reden" Jakobstadt.

Avots: EH I, 618

nùosaucinât, tr., verfluchen: jāliek katuoļu baznīcā nuosaucināt B. Vēstn. zvanītājs bija tuo nuosaucinājis LP. VII, 693. tikkuo nuosaucinājuse, teļi tūlīt nuosprāguši RKr. XVI, 20. [par šīs baznīcas spē̦ku liecināja arī senāk daudzinatā nuosaucināšana: ja kāds aizriebj, tad vajaguot tikai uzduot katuoļu mācītājam nuosaucināt un tūlīt nuokalst ruoka Austriņš M. Z. 8.]

Avots: ME II, 843

skaņš,

1): auch Kortenhof, Ruj., Salis; skaņa runa Jürg. s. ( = skanīgs) bleķis Frauenb. s. laiks (= kad laukā labi un tālu var dzirdēt) Grenzh. n. FBR. XII, 13. s. ("valuodīgs") meitē̦ns Seyershof. s. (laut sprechend, "uzstājīgs") cilvē̦ks Ruj. skaņi irbe nuosakliedza BW. 11464. skaņi runāt Jürg., Kegeln, N.-Laitzen, Orellen, Zvirgzdine. skaņi sāka zvanīt Pas. VIII, 374. skaņi ("ātri") braukt AP.;

3): auch Freudenberg, Nigr., Schnjen, Serben; s. (ar cietu kuoksni, labi plīstuošs) kuoks Luttr. cieti, labi nuoauguši kuoki ir saucami skaņi; tādi kuoki plêšuot teicami plīst, un atplēstais gabals skanē̦dams atdalās nuo lielas kuoka masas Druw.; ‡

4) "?": skaņa rīta rasa, vēl skaņāka vakarā BW. 11463. Subst. skaņums: "skaņa" Seyershof.

Avots: EH II, 501

zvaniķis U., = zvanis 1: kapsē̦tas... zvaniķis rāva aiz striķa A. v. J. 1893, S. 347. pēc runas sāka zvaniķis zvanīt BW. III, 3, S. 875. tūliņ pēc vājnieka miršanas sūta uz baznīcu pie zvaniķa Etn. IV, 172.

Avots: ME IV, 765