Paplašinātā meklēšana

‡ àizčurât, Urin lassend beschmutzen: bē̦rns duru prieksu aizčurājis Dunika, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16

‡ àizčurkstêt,

1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;

2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ apčurât (in der Kindersprache) Dunika, Kal., bepissen: a. puķu duobi. Refl. -tiês, sich bepissen Dunika u. a.: bē̦rns apčurājies.

Avots: EH I, 76

apčurêt, intr., verkümmern: apčurējušas priedītes Jauns. Druva III, 802.

Avots: ME I, 80

‡ apčurinât RKr. XX, 61 (No 229) = ‡ apčurât.

Avots: EH I, 76

‡ atčurinât "atcept, apdedzināt; anbrennen (tr., an heissem Eisen)": esi gan atčurinājis ādu Kalz. und Lubn. n. Fil, mat. 25. Refl. -tiês "anbrennen (intr.)" ebenda: saulē atčurinājies ruokai ve̦se̦ls gabals ādas.

Avots: EH I, 138

‡ bagačurs Kaltenbr., = bagâtnieks. Aus r. богач + bagāturs.

Avots: EH I, 198

čira čura, Interj. zur Bezeichnung des schmirgelnden Geräusches beim Braten BW. 26102, 1.

Avots: ME I, 414

‡ čučurbikstis Bērzmuiža "= čučeris".

Avots: EH I, 294

I čunčure, [eine Saumselige Ekau]: šitī čuru čunčurīte (Var.: čenčerīte) mūsu darba nedarīs BW. 22650 [aus Sessw. Vgl. čunčulêt 2. - Anderswo sei č. eine allzu kompakt gekleidete Person].

Avots: ME I, 421

[II čunčure Burtn. (hier und in Planhof und Ruj. auch čunčere), verwickeltes Garn: diegu č. Daiben u. a.]

Avots: ME I, 421

[III čunčure Plm., eine kleinen Hümpeln dicht bedeckte Wiese.]

Avots: ME I, 421

čùnčurêt, Refl. -tiês,

1): sich kräuseln
(mit ùn ² ) Erlaa: gruodi savē̦rptas dzijas mē̦dz č.; burkāni, kas labi neaug, čunčurējas.

Avots: EH I, 295

čùnčurêt C., -ēju, tr., verwickeln, verwirren: dzijas, virvi Erlaa, Ruj.; [in A. - Schwanb. čùnčurât ^2, einwickeln, kompakt ankleiden. Refl. čuñčurêtiês,

1) sich verwickeln, sich einwickeln
Ruj.; auch čunčuruoties Wolm.;

2) čuñčuruôtiês, bei der Arbeit trödeln
Preekuln in Kurl.].

Avots: ME I, 421

čunčuris (unter čunčurs I),

1): dzija saskrien čuñčurī Frauenb. slimība sarāvusi cilvē̦ku čuñčurī ebenda. aukstumā guļuot. saraujas čuñčurī Seyershof, Siuxt. puķe saaugusi čūnčurī ² Erlaa.

Avots: EH I, 295

‡ čuñčurniski Frauenb., Adv., taumelnd, purzelnd: viņš iet arklam pakaļ č.

Avots: EH I, 295

‡ čuñčuriski Seyershof, Adv., gekrümmt: savilkties č. kuopā.

Avots: EH I, 295

čuñčurītis Grünh., in süssen, heissen Tee gebröckeltes Brot.

Avots: EH I, 295

I čunčurs: guļuot cilvē̦ks dažreiz sačunčurējas čùnčurā ² Erlaa.

Avots: EH I, 295

I čunčurs, [čunčuris Wolm., čun, čure], in Mar. n. RKr. XV, 111 čùņčuris ^2, etwas Verwickeltes, Zotteliges der Knäuel (Bixten, Blied., Ruj.), der Klumpen; einer, der sich sehr warm anzukleiden pflegt: čunčurs tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. āda savilkusies nejaukā čunčurā Vēr. I, 52. čunčurīti pa čeļu te̦k, visi kārkli līguojas (Rätsel, das Schaf). atņem tam čunčur,am drēbes, citādi viņš nuosmaks Mar. n. RKr. XV, 111. [In Gramsden sei čunčuris jem., dem die Arbeit nicht von statten geht.]

Avots: ME I, 421

[II čuñčurs, eine zu kurze Peitsche Samiten.]

Avots: ME I, 421

‡ III čuñčurs Wolgunt, = čuñčulis.

Avots: EH I, 295

‡ IV čùnčurs ² Lubn., ein mit Gras bewachsener, kleiner Hümpel. Zu čunčurs I?

Avots: EH I, 295

čur (li. čur)! čuru! Interj., das Laufen des Wassers, das Fliessen jeglicher Flüssigkeit bezeichnend: ūdens te̦k čur, čur, čur. čuru, čuru guovis slaucu.

Avots: ME I, 422

II čura,

1): bē̦rns izlaidis čuru plānā Ahs.

Avots: EH I, 296

II čura,

1) die Pfütze, Lache (auch vom Urin der Kinder):
plūda pretī divas asiņu čuras MWM. IX, 659;

2) ein kleines Bächlein, ein Regenbach
[Trik.]: kas nu tas par strautu; tā tik tāda čura Etn. I, 58;

3) (li. čiura), ein Kind, das sich häufig nass macht.

Avots: ME I, 422

III čura, ein unbeholfener, plumper Mensch, comm.: kas tie tādi panāksnieki, čuras vien, čuras vien BW. 19130, vgl. auch 22650. čura, čura, sieta mēle, tu paņēmi manu dziesmu BW. 908, 15665.

Avots: ME I, 422

IV čura, auch čure"?": šitā čure nevilks viena dzirnaviņu BW. 22576; n. Etn. I, 32 ein weinerlicher Mensch.

Avots: ME I, 422

V čura, ein hageres Weib Spr.

Avots: ME I, 422

VI čura: auch Golg. (hier werden alle Schwalbenarten so genannt), Stom., Tirsen.

Avots: EH I, 296

VI čura, die Uferschwalbe N. - Schwanb., [Aahof]: čuras (Var.: čūras) dzied BW. 12787.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): čuras (Var.: čūras) dzied BW. 12787

Avots: ME I, 422

VII čura, eine Maus Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 422

I čura, čura, Interj. zur Bezeichnung des Siedens, Kochens, Bratens BW. 26102, 3 u. 6.

Avots: ME I, 422

[čurains, mit Sommersprossen bedeckt: č. ģīmis Lis.]

Avots: ME I, 422

I čuras: auch AP., Erlaa, Festen, Popen, Sonnaxt.

Avots: EH I, 296

I čuras, Grieben: čuras dabū cūku taukus kausējuot Etn. I, 44, Trik., Feht., Lennew.

Avots: ME I, 422

II čuras, Krausen, Falten am Rocke Ogern n. Etn. I, 44.

Avots: ME I, 422

‡ III čuras Tirs., Sommersprossen: ģīmī me̦tas č.

Avots: EH I, 296

I čurât, etwas Prasselndes braten Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 422

II čurât: auch Ahs.

Avots: EH I, 296

II čurât [Morizberg], = čurêt I, 2.

Avots: ME I, 422

čuražiņa, s. čaraža.

Avots: ME I, 422

‡ čur̃ba Frauenb., eine mit Wasser gefüllte Grube (Lache) auf dem Wege.

Avots: EH I, 296

‡ čurbāns, was vom Ende eines Balkens abgesägt wird, damit dieses Ende glatt und gerade wird Iw., (čùrbâns ² ) Lubn. Aus r. чурбáн "Klotz"?

Avots: EH I, 296

‡ čurbinât Frauenb. "leise und unverstandlich sprechen".

Avots: EH I, 296

‡ čurbuļains,

1) "uneben, höckerig":
č. kuoks (mit ur̃ ) Frauenb.;

2) porös
Hopfenhof: č. akmens.

Avots: EH I, 296

[čurbuļi Bers., kleine od. verfaulte Holzstücke.]

Avots: ME I, 422

‡ čur̃bulis Ekau "in Milch oder Wasser gebröckeltes Brot".

Avots: EH I, 296

‡ čur̃čuls Schibbenhof, = pigarica.

Avots: EH I, 296

čurdît, -u, -īju, tr., schüren: uguni Pump. L. 21.

Avots: ME I, 422

I čure, die Uferschwalbe.

Avots: ME I, 422

II čure, s. čura IV.

Avots: ME I, 422

čurene, mentha crispata Etn. I, 44.

Avots: ME I, 422

I čurêt,

1): auch Frauenb., (čur, kad slauc) Sonnaxt;

2): auch Warkl.; ‡

3) = čur̃kstêt 3: gala ce̦puot čur AP., A.-Schwanb., Erlaa; brodeln (von kochender Grütze) Bērzgale: putra puodā čur; ‡

4) dick werden (vom kochenden Brei)
Warkl.: putra čur.

Avots: EH I, 296

I čurêt, -ēju, auch čurât [Wid.], Līniņ Wain.,

1) mit Geräusch fliessen:
lietus lija čurē̦dams. zvirgzdupe čurēja čuru V. Egl. jumti čurēja Jauns.;

2) den Urin lassen (von Kindern).
Vgl. li. čiurúoti "испускать мочу" und [čiurė´ti "струиттся", sowie klr. чурimu "rieseln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 131].

Avots: ME I, 422

II čurêt, sich gebückt halten Spr.

Avots: ME I, 422

čur̃ga [Ruj., C.], ein Regenbach L., St., U. [Būga Aist. St. 179 erinnert an li. kiurklỹs "струя" eher ein Mischprodukt von urga + čura II, 2.]

Avots: ME I, 422

čurgulains, vom Wasser durchlöchert, durchsickert Kurl. n. U.

Avots: ME I, 422

čurgulis, Wasserader Kronw. n. U.; durch Einsickern des Wassers hervorgebrachte Offnung od. das Einfliessen in die Offnung U.

Avots: ME I, 422

‡ čuri (Stammform?) Salis, der Urin (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 296

I čuriņa, ein kleines, elendes Wohnhaus od. Zimmer Mag. XII,3, 61.

Avots: ME I, 422

II čuriņa, = čuruls n. Etn. I, 112.

Avots: ME I, 422

‡ III čuriņa Saikava, das weibliche Schamglied (in der Kindersprache). čuriņas: auch Wessen.

Avots: EH I, 296

čuriņas, Grieben: čuriņas ir izce̦ptas tauku dzīslas un plēves Etn. II, 185.

Avots: ME I, 422

čurinât,

1) mit Geräusch fliessen lassen:
guovis slaucu, čurināju BW. 7341;

2) geräuschvoll und langsam braten:
tagad gaļu čurina viesiem [Morizberg, Lös., Burtn.], AP.;

3) intr., auch čurinâties, mit geringem Geräusch langsam fliessen
[Waldeg.], den Urin lassen (von Kindern) [N. - Peb., Gramsden, Posendorf, Ruj., Ermes], Mar. n. RKr. XV, 111: bija dzirdama strauta paklusa čurināšana Kaln. Uo. 113. grāvītis tecēja čurinādamies LP. III, 95. [Auch: (ein Kind) harnen lassen Lös. u. a.]. Vgl. li. čiùrinti "испускать мочу".

Avots: ME I, 422

I čurinât,

2): auch Salis, Wessen;

3): auch Smilten. Refl. -tiês,

1) langsam und mit geringem Geräusch fliessen
Siuxt; ‡

2) langsam braten
(intr.) Siuxt; ein wenig sieden ebenda.

Avots: EH I, 296

‡ II čurinât "?": He̦rta, lūpiņas čurinādama (aufwerfend?), tiepās Deglavs Rīga II 1, 309.

Avots: EH I, 296

‡ čuris, ein Trossbube Stender Gramm. ¹ 167, Belläufer, der im Geschlepp ist Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Beiläufer").

Avots: EH I, 296

[čuriski U., = čūriski 1.]

Avots: ME I, 422

‡ čurisku Stender Gramm. ² 148 "vorwarts, aufs Gesicht".

Avots: EH I, 296

‡ l čurka Rutzau, ein an beiden Enden zugespitzter Pflock; čurku sist - ein Spiel.

Avots: EH I, 296

‡ II čurka, = žùrka, šur̂ks ² , die Ratte (?): vai būs čurkas (Var.: žurki, peles) ievilkušas . . midzenī? BW. 22974, 3.

Avots: EH I, 296

čurkaliņš, ein geringes Quantum Flüssigkeit Salisb.

Avots: ME I, 422

čurknêt Saikava, gebückt, zusammengekauert sitzen, hocken: puika čurkn zem gultas Pas. VIII, 150 (aus Borchow). vistas uz laika maiņām sabuozušās čurkn Saikava.

Avots: EH I, 296

čur̃ks! Interj., das Fliessen einer Flüssigkeit bezeichnend: pārsita pakausi, iztecēja asinis čurks LP. V, 98. [Vgl. li. čiurkšt.]

Avots: ME I, 422

‡ čur̃kšêt Salis, čur̃kstêt 2: suņam čurkš vē̦dars.

Avots: EH I, 297

čur̃ksis: auch (mit ur̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 296

čur̃ksis, čur̃kslis, Hausschwalbe (hirundo urbica) Nigr., Kand.; zemes č., Ufer-, Wasser- od. Erdschwalbe (hirundo riparia). [Vgl. li. čiurkšti "zwitschern".]

Avots: ME I, 422

‡ čur̃kšķi Iw.,

1) Uferschwalben;

2) unsaubere, kinderreiche Menschen.
Vgl. ‡ čurkstis.

Avots: EH I, 297

čurksla, das Gemurmel, das Rieseln des Wassers Aus. I, 73; 111.

Avots: ME I, 422

‡ *čurksle, ein hörbar rieselndes Wasser (?), ein Rinnsal (?): kāpa čurkslītēm un te̦kuoņām pāri Janš. Dzimtene V, 402. pa lielus straumes izrautām rievām redzēja vēl dažu čurkslīti sūcamies lejup ebenda. pa vienu, uotru te̦kuoņu ūdens... mazām čurkslītēm tecēja... lejup Bandavā I, 96. Vgl. čurkste III.

Avots: EH I, 296

I čur̃kslē̦ns Frauenb., ein Hausschwalbenjunges.

Avots: EH I, 296

čur̃kslis: auch Dunika, Frauenb., Kal.. OB.; Uferschwalbe (hirundo riparia) Ahs.

Avots: EH I, 296

čur̃kslis, s. čur̃ksis.

Avots: ME I, 422

čur̃ksnis, ein unsauberes Zimmer, eine unsaubere Wohnung Ahs.

Avots: ME I, 422

‡ čurkstalas Geistershof, = čur̃kstas.

Avots: EH I, 296

čur̃kstas, Grieben, der Rückstand geschmolzenen Fettes. [Zu čurkstêt 3.]

Avots: ME I, 422

I čurkste: auch (mit ur̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 296

I čur̃kste [Ruj.], eine teilweise leere und unreife Erbsen- oder Bohnenschote Salisb.

Avots: ME I, 422

II čurkste: auch (mit ur̃ ) Usmaiten, Wolmarshof, (mit ur̂ ² ) Siuxt; die Uferschwalbe Üxküll, PV., Sessw., (mit ur̃) Salis, (mit ur̂ ² ) Siuxt; eine Art Schwalben (mit ur̃) AP.

Avots: EH I, 297

II čur̃kste [PS.; čur̂kste ² Ruj.; zu čurkstêt 5], = čurksis [dafür curksta Für.].

Avots: ME I, 422

III čurkste, ‡

2) der letzte Milchstrahl, der ausgemelkt wird
(mit ur̂ ) Lubn.

Avots: EH I, 297

III čurkste, = čurga, ein Regenbach U. In Mar. n. RKr. XV, 111 čur̂kste, das Bächlein.

Avots: ME I, 422

čurksteles, Nachbleibsel von geschmolzenem Fett N. - Schwanb.

Avots: ME I, 422

‡ čurkste̦ns "durchlassend (vom Boden)" BielU.: čurkste̦na zeme (= pļura).

Avots: EH I, 297

čurkstẽ̦ns, eine junge Schwalbe.

Avots: ME I, 422

čur̃kstêt,

1) lietus tā līst, ka čur̃kst vien Ahs., (mit ùr ² ) Linden;

3): auch AP., (mit ùr ² ) Warkl.;

5): auch Ahs.

Avots: EH I, 297

čur̃kstêt, -u, -ēju,

1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt ² Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;

2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;

3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;

4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;

5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"

Avots: ME I, 422, 423

čurkstē̦tājs, f. -ja, der, die Rieselnde, Zwitschernde: bezdelīga čurkstē̦tāja,tā gaļiņas cepējiņa.

Avots: ME I, 423

čur̃kstinât,

1) zischen machen, mit Geräusch braten:
gaļu;

2) zwitschern:
cīrulis čurkstina Dünsberg. Refl. -tiês, zischen, mit Geräusch braten, schmoren: vistiņas pannā čurkstinājās Alm.

Avots: ME I, 423

čur̃kstiņš [Wandsen], U., = čurkste 2.

Avots: ME I, 423

‡ čurkstis, die Mauerschwalbe BielU.

Avots: EH I, 297

čurkstulis, etwas Verknotetes, Zusammengerafftes: saknes saaugušas čurkstulī. blūzei uz krūtīm sašūti visādi čurkstuļi Druw.

Avots: ME I, 423

‡ čurkstuls Brncken "das männliche Geschlechtsglied".

Avots: EH I, 297

‡ čurlaki "?": dižu radu, labu ļaužu iekūlās čurlakuos BW. 22234.

Avots: EH I, 297

čurma, ‡

2) "?": tāda č. (gemeint ist der Hodensack)
pakaļā BW. 34812, 1.

Avots: EH I, 297

čur̃ma C., auch čurms Druw., die Menge, Schar, der Haufe; čurmu čurmām, durcheinander: juku jukām, čurmu čurmām A. XII, 334. egles, saspiedušās čurmās, lūkuojās pa luogu istabā MWM. X, 249. japāņi salasījās čurmā B. Vēstn. čūskas guļ arī čurmiņuos.

Avots: ME I, 423

čurms (unter čur̃ma): vējš saraun aude̦klu čùrmā AP.; dicht zusammengewachsene Pflanzen AP.

Avots: EH I, 297

čurmulis, ‡

4) čur̂muļi Lubn., die Morcheln.

Avots: EH I, 297

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis ² Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423

čurnêt: auch Grünwald, Wessen.

Avots: EH I, 297

čur̃nêt, -u, -ēju, čurnuôt Druva III, 4, intr., den Kopf hängen lassen, duseln, [müssig sein Erlaa], gebückt sitzen Bers., Fest.: kuo tu čurni kaktā? AP. galvu nuokārusi tur tā čurnēja A. XII, 647. tupu, tupu, čurnu, čurnu pie tā cepļa caurumiņa BW. 12981, 1. vientiesītis e̦suot liels muļķis, tik čurnuot vien Saul. ē̦kas čurnējušas labu gabalu lejāk Druva I, 40.

Avots: ME I, 423

‡ čur̂nît ² Lems., Wainset "nelāgi mazgāt veļu": kuo tu tur čurnī tik mazā trauciņā? jem lielāku trauku!

Avots: EH I, 297

čur̃ra, die Fensterschwalbe (hirundo urbica L.) Sassm.

Avots: ME I, 423

‡ čur̃rā savilkt(ies) Dond., sich zusammenziehen: gaļa cepuot pa˙visam savilkusies č.

Avots: EH I, 297

‡ čur̃râtiês Frauenb. "sich am Wagen reibend knarren (von Wagenrädern)".

Avots: EH I, 297

‡ čuružiņa BW.12424, 4 var., = čaraža I.

Avots: EH I, 297

čuru! čũru! = čur: čūru, čūru (gew. čuru), guovis slaucu BW. 10864.

Avots: ME I, 423

[čurulis Gramsden, = pelce: palaist čuruli; vgl. čurêt I.]

Avots: ME I, 423

‡ II čurulis,

1) = čurmulis 2 (?): dzija same̦tusies čurulī Lemsal;

2) die Morchel
Wolmarshof;

3) Plur. čuruļi Bērzgale "viruļuos salējušās uogles kalvja ceplī".

Avots: EH I, 297

čuruls, ein Essen, ēdiens nuo ūdenī iegrieztas maizes un sīpuoliem Etn. I, 112.

Avots: ME I, 423

‡ II čuruls Brucken, = ‡ čurkstuls.

Avots: EH I, 297

‡ čuruļus Dunika, OB., Adv., mit Geräusch, in Strahlen: č. tecēt.

Avots: EH I, 297

I čurums "?": zuosis (auf einem Bilde) bija gluži neidibināms čurums Deglau Plūd. LR. III, 206.

Avots: ME I, 423

[II čurums, ein dunkler und enger Ort: iesluodzīs tevi čurumā Schujen.]

Avots: ME I, 423

[III čurums,

1) ein nicht wasserdichter Gegenstand;
priekšme̦ts, trauks, kam ūdens... čur cauri Siliņ;

2) ein Mensch, der unnötigerweise alles weitererzählt
Siliņ.]

Avots: ME I, 423

[IV čurums "Grieben" Druw., Sessw.; vgl. čuras 1.]

Avots: ME I, 423

‡ ìečurât Libau u. a., = ìemīzt.

Avots: EH I, 507

‡ ìečur̂kstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu čur̂kstêt anfangen: iečurkstējās ligzdā kāds bezdelīgu pāris Janš. Dzimtene I2, 267.

Avots: EH I, 507

‡ izčurât Dunika, = izčurâtiês.

Avots: EH I, 440

izčurâtiês, der Urin ablassen Ahs.

Avots: ME I, 724

‡ I izčurêt Warkl. "izputêt".

Avots: EH I, 440

‡ II izčurêt Warkl. "izčurâtiês".

Avots: EH I, 440

‡ III izčurêt Erlaa, zischend ausbraten (intr.): katliņu ar gaļu uzlika uz uoglim, lai izčur.

Avots: EH I, 440

izčurinât, ‡

2) (ein Kind) ausharnen lassen (machen)
Frauenb.

Avots: EH I, 440

izčurinât, ausfliessen lassen: izčurināt taukus Vīt. 55.

Avots: ME I, 724

‡ izčurkstêt,

1) zischend herausfliessen:
skaties, kas tauku izčuŗkstēja! AP.;

2) bratend
(intr.) Fett ausfliessen lassen und hart werden (vom Fleisch) Odsen.

Avots: EH I, 440

izčur̃kstinât: "zu stark ausbraten (tr.)" Seyershof: izčurkstinājusi visu gaļu: tauki vien, un nuo gaļas ne˙kā!

Avots: EH I, 440

izčur̃kstinât, izčur̂kstinât Mar. n. RKr. XV, 116, tr., ausbraten: gaļu.

Avots: ME I, 724

kučur(i)s (unter kučẽ̦rs): nom. plur. kučuri BW. 25152 var., n. s. kučuris Pas. VIII, 99, kučurs Fest. n. FBR. XVII, 83.

Avots: EH I, 666

kučurs [Kl.], s. kučẽ̦rs.

Avots: ME II, 298

‡ kul˜čurêt Frauenb., spülen: k. alus mucu. Refl. -tiês Frauenb. "skaluoties".

Avots: EH I, 670

nùočurât: auch Dunika, OB., Sermus. Refl. -tiês: auch Dunika, OB., ("apmīzties") Salis.

Avots: EH II, 37

[nùočurât "nuoslapināt: bērns nuočurāja taku Gramsden, N. - Peb. Refl. - tiês PS., C., Wasser abschlagen.]

Avots: ME II, 771

nùočurêt,

3): alus rūgdams nuočurējis Mesoten, Pampeln;

4): auch Nötk.

Avots: EH II, 37

[nùočurêt,

1) blass od. gelb werden
Bauske; verkümmen Warkh.: nuočurējušu priedīšu puduruos Veselis Saule kaps. 5;

2) "klebrig werden":
kubula mala ar mielēm nuočurējusi Warkl.;

3) "nùotecêt: mīzali nuočurēja Kurs., MSil;

4) urinieren
(perfektiv, von kindern) Sauken;

5) "Fett schmelzend von den Grieben zum letzten Mal das flüssige Fett abschöpfen"
Sessw.]

Avots: ME II, 771

[nùočurinât, (ein Kind) urinieren lassen: n. bē̦rnu Bers.]

Avots: ME II, 771

nùočur̃kstêt, intr., eine kurze Weile laut rieseln, plätschern, knistern, knattern: Krišs izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja un nuočurkstēja vien Dok. A. rijkuris sakausējis alvu labu šķidru un tad gāzis ve̦lnam acīs, ka nuo- čurkstējis vien LP. VI, 147. nuočurkst spičķa MWM. VIII, 541.

Avots: ME II, 771

‡ nuočur̃melêt Frauenb., abfressen: spradži nuočurmelē lapas kāpuostiem.

Avots: EH II, 37

‡ nùočur̃nêt AP., eine Zeitlang untätig sein: guovis salīda krūmuos un tâ visu rīta cēlienu nuočurnēja.

Avots: EH II, 37

‡ pačurât Dunika (in der Kindersprache), = pamìzt: kas te plāna vidū pačurājis?

Avots: EH II, 125

pačur̂kstinât: "schnell aufbraten od. aufkochen" (mit ur̃) Frauenb.

Avots: EH II, 125

pačur̂kstinât, fakt., ein wenig rieseln lassen; mit Geräusch braten: de̦sas līkumu varēs pačurkstināt vakariņām R. Sk. II, 133.

Avots: ME III, 14

pìečurât (in der Kindersprache) Domopol, = pìemìzt.

Avots: ME III, 242

sačunčurêt, Refl. -tiês,

2): lakats sačunčurējies (saburzījies) Schujen;

3): viņš stāv sačùnčurējies2 (= nuo aukstuma sarāvies) zem egles Erlaa.

Avots: EH XVI, 401

sačunčurêt, sačunčuruôt, tr.,

1) verwickeln, verwirren:
dzijas;

2) sačunčuruôt, ein Kind fest, aber schlecht einwickeln
Ruj. n. U. Refl. -tiês,

1) sich verwickeln, verwirren :
sačunčerējusies dzija Erlaa. pat... sačunčurējušuos ("?") priedīšu ne+kur neredzēja Druva I, 42;

2) uneben werden
Nötk. (sačunčurêties);

3) sačunčuruôtiês Nigr., = sakrupt. suns guļ sačunčurējies (sarāvies čumurā) Üxküll.

Avots: ME II, 605, 606

sačunčuruôt (unter sačunčurêt), 1: s. (= kruokās savilkt) brunčus Golg.

Avots: EH XVI, 401

I sačurât, tr., "savilkt kuopā, vienā čurā" Dond.: pastalas sačurāt.

Avots: ME II, 606

II sačurât Dunika, = samìzt 1. Refl. -tiês, Dunika, Kokn., = samìzties 1.

Avots: ME II, 606

sačurdît, tr., zusammenschüren: sačurdu pagales Apsk. v. J. 1903, S. 417.

Avots: ME II, 606

sačurêt,

1): kad kartupeļi nāk uz gatavībām, tad dalej krējumu; kad tas sačur, tad ņe̦m nuost AP.; "sabiezēt" Warkl.: putra sačurēja; "čurkstuot lē̦nām sacepties" Erlaa.

Avots: EH XVI, 401

sačurêt, intr.,

1) verkochen, von langem Kochen dick werden:
putra sačurējusi Erlaa;

2) "засохнуть; засѣдѣться" Spr.

Avots: ME II, 606

‡ sačurinât AP. "so stark braten, dass viel Fett herausfliesst": puôdiņā ieme̦t gaļu un sačurina.

Avots: EH XVI, 401

sačuprinât, tr., kräuseln, aufwerfen (von den Lippen): viņa, lūpiņas sačuprinājuse, nuorūca... U. b. 104, 38.

Avots: ME II, 606

sačurinâtiês: putns arī stāv sačurinājies, nedzied Pas. VII, 241.

Avots: EH XVI, 401

sačurinâtiês, sačūrinâtiês, sich ducken, sich zusammenziehen: putns stāv sačurinājies, nedzied. viņa sēž klētī sačurinājusies A. Upītis. sēžu ... sačūrinājies zem seģenes A. v. J. 1899, S. 248.

Avots: ME II, 606

sačurkstêt,

3): gaļa sačur̃kstēja ("nuo karstuma savilkās čumurā") A. Brigadere (mündlich).

Avots: EH XVI, 401

sačurkstêt, intr.,

1) = saburbêt: me̦lnie, sačurkstējušie gabali ir izde̦gušas akmeņuogles Plūd.;

2) gebraten mit Geräusch ausfliessen:
gaļa sačurkstēja taukuos N.-Peb., Nötk., Schujen, Salis, Sa1isb., Ruj., Ermes, Bauske, Doblen, Grünh., Schwanb., Sessw., Lös., Golg., Stomersee, Bolwen, Tirsen, Festen, Roop, Bers., Hochrosen, (mit ur̂) Mar.;

3) zu viel gebraten hart und trocken werden
(mit ur̃) Schibbenhof, (mit ur̂ ²⁾ Mitau.

Avots: ME II, 606

sačurkulêt Lenzenhof n. Etn. II, 17, etw. oberflächlich tun, schlecht flicken.

Avots: ME II, 606

sačur̂mât, tr., verknüllen: nesačurmā drēbi: nevarēs nuogludināt Mar. n. RKr. XV, 133.

Avots: ME II, 606

sačurmis (Part. praet, act.), zusammengefallen od. im Begriff zusammenzufallen Vank.: redzēja pilsētiņu ar tās sačurmušajām akmeņu ēciņām A. XII, 573; "wer sich vor Frost krumm zusammengezogen hat" Nötk., Salis, Salisb., Doblen, (mit ur̂ ^{2 )} Schönberg.

Avots: ME II, 606

sačur̃môtiês, sich kräuseln, sich zusammenrollen Smilten.

Avots: ME II, 606

sačur̃nêtiês, sich gekrümmt hinhocken: sēd sačurnējies Jürg.

Avots: ME II, 606

sačur̂nis (part. prt. act.) "sich zusammengezogen habend, sarāvies" Smilten.

Avots: ME II, 606

‡ sačur̃ruôtiês Dond., sich zusammenziehen.

Avots: EH XVI, 401

‡ uzčuñčuruôt Frauenb. "(kājas ar pastalām) slikti apaut": tu esi savas kājas tâ uzčunčuruojis kâ nabags.

Avots: EH II, 720

‡ uzčurinât Smilt., auf schwachem Feuer aufbraten: nuoplucināja irbīti, uzčurināja tuo Zeibolts Dots pret dotu 18.

Avots: EH II, 720

uzčur̃kstinât, mit Geräusch, zischen machend aufbraten C., Dond., Siuxt, Wolmarshof: gaļu.

Avots: ME IV, 323

‡ àizčurkstinât, anfangen zu braten (tr.): saimniece jau gaļu aizčurkstināja Bauske.

Avots: EH I, 16

kučur(i)s (unter kučẽ̦rs): nom. plur. kučuri BW. 25152 var., n. s. kučuris Pas. VIII, 99, kučurs Fest. n. FBR. XVII, 83.

Avots: EH I, 666

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21

‡ baku, in der Verbind. biku baku, Interjeklion: rudenī čuru čuru alutiņš, biku baku balta maize Birk. Sakamv. 86.

Avots: EH I, 200

bezdelîga, dial. (in Westkurl.) bezdelinga Druva I, 909, Rutzau, Nied. - Bart., Kand., Zabeln, auch bezdeliņš Pernigel, die Schwalbe: bezdelīga čivina, vidžina, zwischert. mājas b., die Hausschwalbe (Hirundo urbica L.), auch čur̃kste genannt; dūmu b., die Rauchschwalbe (Hirundo rustica); klints, lāņu, saules b., Mauerschwalbe, Steinschwalbe. Zu li. blẽzdinga, blezdingė˜; aus einer dem entsprechender Form das le. Wort volksetymologisch im Anschluss an bezdêt od. bezdelêt umgebildet. [So auch Leskien Nom. 528. Eher aber wohl rein dissimilatorisch aus * blezdelīga.]

Avots: ME I, 282

I čaraža, die Schwätzerin Bers.; eine herabsetzende Bezeichnung eines jungen Mädchens: čaradžu, varažu (var.: grabažu, čuraziņu) tautas veda kamanās BW. 12424.

Kļūdu labojums:
čuraziņu = čuražiņu

Avots: ME I, 404

[I čènčere ² Warkhof, jem., dem die Arbeit nicht von statten geht]: šitā čura, čenčerīte, nav šās vietas valdītāja BW. 22650 var. [aus Lubahn].

Avots: ME I, 409

čenčerêt Peb. n. U., = čunčurēt.

Avots: ME I, 409

čor̃kstêt Ubbenorm, = čurkstēt.

Avots: ME I, 417

I čūra,

1) ein plumper, unbeholfener, geistig unentwickelter Mensch:
čūra tāda, nere̦dz, kur sviediens iet LP. IV, 30, BW. 856; vgl. čura III.

Avots: ME I, 425

II čūra, = čura VI.

Avots: ME I, 425

[IV čũra Ruj., Salis, = čura II, 3.]

Avots: ME I, 425

čūrinât "?": putniņi čūrināja miega dziesmiņas, un sērdienīte aizmiga. [In Doblen gebe es ein čūrinât "ausstrecken" (nach Siliņ čũrinât, (die Lippen) missbilligend ausstrecken): kuo čūrini pakaļu? in Gramsden bedeute čūrinât - "melken"; in Ober-Kurl. auch in der Bed. von čurinât 2; in Ruj. - "fliessen lassen"; in Ubbenorm čũrinât "liebkosen".]

Avots: ME I, 425

džura, eine grosse, schlammige Pfütze Gr. - Sess.; vgl. čura II.

Avots: ME I, 565

gaîlis: Dernin. acc. s. gailiņu BW. 23278, 2 var.,

2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;

4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";

7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;

9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡

10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡

11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡

12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?

Avots: EH I, 376, 377

izčũkstinât, = izčur̃kstinât: meita izčukstināja uz pannas cūkgaļu Dond.

Avots: ME I, 724

juka,

1): juk[u] jukā sajukuši BW. 20949 var. dzijas sagāja jukā Nauksch., NB. viņi aiziet jukā(s) ("šajūk") Plm.-Plur.

a): jukām Oknist n. FBR. XV, 183 u. a., durcheinander;
čuriņas, dzīsliņas, jukām (dazwischen) gaļas drupaniņas Sonnaxt.;

b) : = ‡ jukāji Ramkau; ‡

3) die Kreuzung
Anzen: ceļu jukā.

Avots: EH I, 566

ķe̦za, ‡

4) "?": es būt[u] smalki nemalusi..., kaut būt[u] tuo zinājusi, kādas ķe̦zas (Var.: ķauses, čuras) ēdējiņas BW. 19211, 1.

Avots: EH I, 698

kučẽ̦rs [PS., Wolm.], kučars Saul., kučieris, kučurs Blaum., der Kutscher.

Avots: ME II, 298

ķur̃kstêt: auch von andern Lauten: = čurkstêt (mit ùr ² ) Mar. n. RKr. XVII 131; zemes vēzis ķurkst Sassm.; vista ķur̂kst ² Iw.

Avots: EH I, 708

lìkât [N. - Schwanb. ], -ãju, intr., freqn. zu lìkt, sich wiederholt bücken, gebückt gehen Spr.: viņš līkāja ap savu gultu Tirs. Refl. -tiês, sich bücken und aufrichten und abermals sich bücken und aufrichten, in gebückter Stellung sich abplagen: ap malkas zāģējamiem steķiem līkājas kāds vecītis Latv. snaust nav vaļas, jālīkājas Plūd. viņa līkājās pa ķēķa priekšu Blaum. pa dārzu ve̦ca māte līkājas ap siļķēm, kuŗas uz uoglēm čurēja Austriņš M. Z. 73. ]

Avots: ME II, 485

ļuru, = ļur: pavasar[i] visi valki čuru, ļuru iztecēja BW. 9516; ļuru ļurumis iziet, missglücken Etn. II, 30; IV, 76.

Avots: ME II, 545

mũrêt, ‡

2) sehr langsarn etwas tun
(mit ù ² ) Warkl. Refl. -tiês, ‡

2) sich bewölken
Heidenfeld: nu mùrējas ² kâ uz liêtu. ‡ Subst. mũrējums,

1) Gemauertes;

2) das von Schwalben zum Nestbau gesammelte Material
Seyershof: čurkši ne̦s mūrējumus un. mūrē zvirbuļiem pērkli cieti.

Avots: EH I, 838

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902

nùošļur̃kstêt [MSil., nùošļur̂kstêt Lis., Seppkull, Jürg., ein Schallverbum (ähnlich dem nùošļirkstêt, aber einen dumpferen Laut bezeichnend): viņš izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja [Golg.] un nuočurkstēja Dok. A. [kāja iegrima slapjā sniegā, ka nuošļurkstēja vien Lis., Seppkull, Ermes, Jürg. piens izlija, ka nuošļur̃kstēja vien Neu-Bergfried, kâ uzvilka kājā zābaku, kurā bija ūdens, tâ tūlin nuosļurkstēja PS., Grünwald. samirkušām apavām viņš aizgāja, ka nuošļurkstēja vien Selsau, Golg., Tirsen, Schujen, N.-Peb., Meselau, Laud., Druw., Sessw., Erlaa, Drobbusch, Stomersee. kad uzlēcu uz dēļiem, kam ūdens bij apakšā, nuošļur̂kstēja ² vien Salis; nach Vīt. so auch das Reflexiv; "undeutlich (durch die Zähne) sprechen" Malta, Mahlup.]

Avots: ME II, 869

rem̃stele: rèmsteles ² (Rinnsteine?) aizčurē KatrE.

Avots: EH II, 365

sačūrinât lūpas, die Lippen kräuseln, aufwerfen Grünh.: meitiņa sačūrināja lūpiņas U. b. 104, 11. šī... sačūrinājuse lūpas tūtiņā (tütenförmig) Vēr. I, 1230. Refl. sačūrinâtiês, s. sačurinâtiês.

Avots: ME II, 606

sagre̦mzduôt, ‡

2) "izčurkstināt (taukus)": sagre̦mzduo šuos taukus! Brig.

Avots: EH XVI, 410

I salìkt, auch refl. saliktiês, sich krümmen, krumm werden, sich biegen U., sich bücken: viņa salīka pa˙visam, kâ ve̦ci ļaudis Arstn. kal. II, 10. viņš atkal tâ salīkstas kâ uz sēšanuos Vēr. I, 1160. salīcis nuo ve̦cuma Sadz. viļņi 65. bē̦rni stiepj... kules ar sa līkušām mugurām A. XXI, 664. muļķītis smējās sa˙līcis LP. IV, 7. salīkusies, sačurnējusi uz priekšu A. v. J. 1896, S. 885. kura māte sieru deva, lai aug slaiki telēniņi; kura sieru man nedeva, - sakrupuši, salīkuši BW. 32782 var.

Avots: ME II, 673

salìst, intr., (hinein)kriechen Spr. (von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt): čurkstes salied krasta alās Skuola III, 22.

Avots: ME II, 673

savazât,

1) verschleppen
LKVv.; tragend (Kleider) beschmutzen, verderben U.: kucē̦ni savazājuši pagalmā skaidas Golg. pele savazājusi (sane̦susi) savā midzinī dažādus lupatiņus Dunika. kam tas manas villainītes dūkstiņā savazāja BW. 18420, 1 var. viss me̦lns un savazāts Zalktis I, 67; abnutzen (die Kleidung) Mar., Allasch, Schwanb., Fehteln;

2) = savadât: trīs gadiņi savazāju puisi lūka galiņā BW. 10856 var.;

3) "(zeķes) lāpuot sačunčurēt" Irmelau;

4) zusammensuchen
Mar.

Avots: ME III, 781

sevs Kl., = savs: kad atnāca vīra radi, iete̦k rutku dārziņā, kad atnāca sevi (Var.: pašas) radi, čura čura puodiņā BW. 26102, 6. es paliku negājuse iz (=uz) seviem brātiņiem 26487, 2 var.

Avots: ME III, 822

II sīrât "?": upe te̦k sīradama [?] (Var.: sanē̦dama, dunē̦dama, čurkstē̦dama u. dgl.) BW. 31023 var.

Avots: ME III, 855

slaũcene Siuxt, Gr.-Essern, Wandsen, Ruj., Selg., Adiamünde ("Melkeimer"), Karls., Wohlfahrt, Ahswikken, Gramsden, Wain., PS., Wolm., Bahten, slàucene ² Fehteln ("Melkeimer"), Saikava, (mit aũ) Salis, Jürg. ("Milcheimer, in den man die noch ungeseihte Milch zusammengiesst"), slaucene U., Bielenstein Holzb. 324 f., Memelsh., LievenBersen, Papendorf, slaucenis U., (mit àu) C., slauca Tē̦va draugi 243, slauce U., Bielenstein 1. c. 325, slaucīte U., Bielenstein 1. c. 325, slaucis U., slaũcis ("Melkeimer") Wolmarshof, slaucītis AltOttenhof, slaucenieks Blaum., der Melkeimer, Milcheimer (s. Abbild. bei Bielenstein 1. c. 325), ein Kübel V.: piena vienmuļīga čurkstēšana slaucenē RA. spuodri nuobe̦rzta slauca Tē̦va draugi 243. agrāk lietuoja piena atnešanai nuo kūts īpašu spanni - slauceni Etn. II, 137.

Avots: ME III, 918

surkstêt,

1) = čur̃kstêt l: strautiņš te̦k sur̃kstē̦dams Gramsden;

2) = sūr(k)stêt: acis surkstēja Apskats 1903, S. 616.

Avots: ME III, 1125

te̦kuoņa, eine Stelle (ein Graben), wo immer Wasser fliesst (z. B. zwischen den Stranddünen, wo das Wasser aus Morästen zum Meer abgeleitet wird) N.-Bartau: kāpa čurkslītēm un te̦kuoņām pāri Janš. Dzimtene V, 402. kas nuo purva te̦kuoņas nesa ūdeni Mežv. ). II, 359.

Avots: ME IV, 159

urdzêt (li. urgėti "ворчать" bei Būga PФB. LXV, 323), -dzu, -dzẽju, rieselnd leise rauschen, murmeln Arrasch, Jürg., Salisb. (mit ur̃), Adl., Gr. - Buschhof, Saikava, Schwanb., Warkl. (mit ùr ² ), Smilten (mit ur̂ ), Bauske, Segew. (mit ur̂ ² ): strautiņš urdz Jauna Raža IV, 28 (ähnlich Austr. kal. 1893, S. 31). urdzēja... avuotiņš Janš. Dzimtene IV, 55 (ähnlich A. XX, 220). skumīgi urdz upītes Lautb. Lomi 30. upe lē̦ni urdz Skalbe Āb. 12. upe... jautri urdzēja A. Brigader Daugava I, 1521 (ähnlich MWM. XI, 111, Zalktis 1908, № 3, S. 105). dzirdēju ūdeni duobji un dusmīgi urdzam A. XI, 852. upes ūdentiņš lē̦ni urdz un čurkst Lautb. Lomi 90. avuotiņu ūdentiņš strautiņiem žigli te̦k un urdz 63. ūdens urdzē̦dams lāsēm pil nuo akmiņa Vēr. II, 1211. dūkstīs un urdziņās jau urdz un pukst jautra pavasara dzīvība Aps. Bag. radi 31. (figürlich) ceļi urdzēja kâ upes nuo ve̦zumiem A. Brigader Daugava 1928, S. 161. (bē̦rns) pūzdams nuo mutītes juocīgus burbulīšus, patīkami urdzē̦dams, kâ sarunādamies Druva III, 856. Zu urgt I.

Avots: ME IV, 303, 304

uzgruzdinât, etwas rösten, braten (perfektiv), aufbraten: sagriêž taukumu..., tad lai izčurina un uzgruzdina Vīt. 55.

Avots: ME IV, 334

vàldît (li. valdýti "regieren") Wolm. u. a., val˜dît Dond., -u, -ĩju, herrschen, regieren; verwalten; bezähmen U.: valdīt Krievuzemi (U.) od. par Krievuzemi (U.) od. pār Krievuzemi, Russland beherrschen. kas tuo muižu valda? L., St., wer hat den Hof in Besitz? amatu valdīt, ein Amt verwalten L., U. mēli valdīt, die Zunge bezähmen U. mēli mutē valdīt St., schweigen. lielus darbus valdīt, schwere Arbeit verrichten Biel. n. U. tu nevarēsi tuo cirvi valdīt, du wirst das Beil nicht regieren können, wirst mft dem Beil nicht fertig werden Stenden. arklu valdīt C. u. a, tam puišam mantas gana, kas lemešus valdīt pruot (der zu pflügen versteht) BW. 15354, 5. tās ir gan draiskulis: nevar tuo ne˙maz valdīt Ascheraden. valdāms St., zahm; valdāmais, Steuerruder L., St. Refl. -tiês, sich hemmen, bezwingen St., sich bezähmen, sich beruhigen Spr., sich beherrschen: es varu . . . sevi . . . valdīties Kaudz. Izjurieši 162. P. nevarējis vairs nuo smiekliem valdīties LP. V, 187. (kāja) traki sāpuot un ne˙maz nevalduoties Janš. Līgava I, 457. lai luopi valdās kuopā, damit das Vieh zusammenhält Etn. II, 100. - Subst. valdîšana,

1) das Regieren, Beherrschen, Bezähmen;

2) die Regierung, Herrschaft, Obrigkeit
U.; valdîšanâs, das Sichbeherrschen; valdîtājs (li. valdytojas), wer verwaltet, über etw. verfügt Spr.; der Herrscher U., Spr.: māmulīte atslēdziņu valdītāja BW. 22294. šitā čura, čenčerīte nav šās vietas valdītāja (Var.: mūsu darba nedarīs) 22650 var. Nebst vàlsts I zu li. veldė´ti "regieren, besitzen", pavildęs "beherrscht, besessen habend", apr. acc. s. weldīsnan "Erbe", waldūns "Erbe", aksl. vlasti (prs. vladǫ) "herrschen", got. uraldan "walten", as. giwald "Herrschaft" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 219, Trautmann Wrtb. 340 t., Uljanov Znač. II, 21, Gärtchen Prim. Präs. 11 f., Būga KZ. LII, 274.

Avots: ME IV, 451, 452

IV vira "?": čura, čura, vira, vira metenīša vakarā; kad aizgāja metenītis, ni tad čura, ni tad vira BW. 32229.

Avots: ME IV, 602

I žeiris, Demin. žeĩrīties Karls.,

1) = zeiris, ein beim Bierbrauen benutzter Bottich Bers., Dricēni, Kalz., Lös., Makašēni, Meiran, N. - Peb., Stirniene, Vīt., Warkl., (mit eĩ ) AP., C., Horstenhof, Jürg., Nötk., Palzmaŗ PS., Ramelshof, Ronneb. - Neuhof, (mit èi ² ) Plm. n. RKr. XVII, 87, Adl., Alswig, Domopol, Geistershof, Golg., Heidenfeld, KatrE., Kl., Kreuzb., Lis., Lubn., Meiran, Meselau, N. - Schwanb., Odsen, Ogershof, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., Warkl., (žeiris) Selsau: ieber iesalu žeirī! Lubn. es ar savu līgaviņu zem žeirīša (Var.: kubula) bučuojuos BW. 19481 iesals žeirē, alus te̦k ārā RKr. VII, 59. žeiris pa ciešu, maz te̦k; pataisi nu žeiri lielāku, ātrāk nuotecēs! N. - Peb. kubuls rūga, žeiris (Var.: žeirs) te̦k BW. 34661 var. palīdz, dievs,... alus brūveŗam: kubulam augsti rūgt, žeirim (Var.: žeiram, zeijai) lē̦ni nuotecēt 19769, 1. plika plaka, karašiņa, čura, čura, žeirīti! 15891, 3;

2) ein Säufer
AP., Wid., Vīt.;

3) ein weinerlicher Mensch
Wid., Neugut;

4) ein Kind, das ins Bett nässt
Vīt.;

5) eineŗ der unvorsichtig"mit Wasser (od. einer anderen Flüssigkeit) umgeht, hier und da ausgiesst
usw. Druw.

Avots: ME IV, 802

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

zemracis, der Erdgräber LKVv., Wid.; Plur. zemrači, soricidae Konv. ² 2067: cirslītis ir uzcītīgs zemracis JR. III, 71. le̦dus putns, čurkste un bišķeris - zemrači 6.

Avots: ME IV, 712

žur̃kstêt Adiamünde, A. - Ottenhof, AP., C., Ruj., (mit ur̂ ) C., Erlaa, Saikava, Selsau, Sessw., (mit ùr ² ) Sessw., -u, -ẽju, = čur̃kstêt 1: ūdens te̦k žurkstē̦dams Adiamünde. avuotiņš žurkst (sprudelt murmelnd aus der Erde hervor). urdzīte te̦k žurkstē̦dama Saikava. upīte te̦k žur̃kstē̦dama C. uzminuot ar kāju (pļavā), ūdens nāk laukā, ka žur̂kst vien C. pavasarī visas malas žurkst Erlaa, Selsau. žagari de̦g, ka žur̃kst (prasselt) vien A. - Ottenhof.

Avots: ME IV, 834