Paplašinātā meklēšana

‡ àizsũrstêtiês, = ‡ àizsũkstêtiês: kāja tam aizsūrstējās Meselau.

Avots: EH I, 54

‡ apsũrêt, salzig (bitter) werden Dunika: gala jau pietiekuoši apsūrējusi.

Avots: EH I, 118

[ìesūrkstêt "sich mit Bläschen bedecken (?)": ruokas ravējuot iesūrkstējušas Bers.]

Avots: ME II, 75

[ìesũruôtiês,

1) bitter, salzig werden:
gaļa iesūruojusies Wandsen;

2) sich ein wenig beklagen:
māte iesūruojās par ve̦de̦klu Bauske.]

Avots: ME II, 75

iẽsũrs, [iêsũrs ² Salis], etwas bitter Spr.

Avots: ME II, 75

ìesũrstêtiês, plötzlich anfangen zu schmerzen Karls., [Salis].

Avots: ME II, 75

‡ izsũrêt, Dunika, = izsàlîtiês: gaļa jau caurumcauri izsūrējuse.

Avots: EH I, 484

nùosũr(k)stêt, s. nùosũkstêt.

Avots: ME II, 863

nùosũruôtiês, sich beklagen: uzvilka svārkus, par kuru traipekļiem tas nuosūruojās ve̦se̦lu pus˙stundu Vēr. II, 67.

Avots: ME II, 863

nùosũr(k)stêt, s. nùosũkstêt.

Avots: ME II, 863

nùosūrstîtiês, = nùosũkstîtiês, nùosũruôtiês: Launadze vēl nuosūrstījās, ka agrāk e̦suot Uosi turējuse par labu ... zē̦nu ..., bet nu ... viņa gan uz tuo vairs neduomātu Janš. Mežv. ļ. I, 357.

Avots: EH II, 93

‡ pãrsũrêt Dunika, Rutzau, zu salzig werden: gaļa pārsūrējusi.

Avots: EH XIII, 212

‡ pãrsūrkstêt, zu schmerzen aufhören: saule mugurai ādu sadedzinājuse? ... gan pārsūrkstēs Vanagu ligzda 42.

Avots: EH XIII, 212

‡ pasũrêt (wo?), ein wenig salzig werden: pasūrējusi gaļa.

Avots: EH XIII, 178

‡ pasũrkstêt Dunika, = pasũrstêt: pa dienu pasūrkst, nakti vēl drusku, ... līdz rītam tik˙pat kâ ve̦se̦ls Upītis Pirmā nakts 179.

Avots: EH XIII, 178

pasũruôtiês, sich sauer werden lassen, sich beklagen; dafür pasūrēt LP. VI, 290.

Avots: ME III, 110

pasũrs, ‡

2) ziemlich (od. ein wenig) salzig
Dunika: pasūra gaļa.

Avots: EH XIII, 178

pasũrs, ziemlich bitter, herbe, sauer: pasūra brūklenīte Kleinb.

Avots: ME III, 110

[pasũrstêt, eine Weile ein wenig schmerzen: pasūrstēja acis nuo dūmiem.]

Avots: ME III, 110

sasũrêt Dunika, sasùrêt ² Stomersee, Golg., = sasūruôt 3; in Dunika auch - (zu) salzig werden: gaļa sasũrējusi.

Avots: ME III, 752

sasũrkstêt Dunika, C., Ermes, sasūrstêt PS., Wolm., = sasũkstêt.

Avots: ME III, 752

sasūruôt,

1) versalzen
Jürg. (mit ũ ), Laud., Für.; I (unter sūrs): ēdiens par daudz sasūruots

2) "apbēdinât" Saikava, (mit ũ ) Lemsal;

3) bitter machen:
sasūruots alus Smilten;

4) bitter werden:
saknes sasũruojušas Nötk.; sasūruojis sviests Geistershof. slimniekam mute sasūruojusi Aahof, Refl. -tiês, sich eine gewisse Zeit hindurch abhärmen Adiamünde.

Avots: ME III, 752

sasũrstêt (unter sasũrkstêt), ‡

2) zu schmerzen beginnen, voll Gram werden:
acis sasūrstējušas Meselau. sasūrst sirds te svešumā I. Kalnāre Aktrise Ragārēs 87.

Avots: EH XVI, 452

‡ sasūrt ² Lis., bitter werden: kāpuostu lapas, ilgi stāvē̦damas, sasūrst. lapas jau sasūrušas.

Avots: EH XVI, 452

sûra ² MSil., die Hirse; s. dazu Būga KSn. I, 242 ff.

Avots: ME III, 1133

‡ II sūra,

1) "sūrene, rūgta zâle" (mit ù ² ) Lubn., N.-Schwanb.;

2) = sũrums (etwas Bitteres, Herbes); das Leiden, die Sorgen Diet.: visas sūras uzvarēt Latv. Av. 1855, № 1.

Avots: EH II, 608

sũrâbele, ein Apfelbaum, der bittere, herbe Früchte trägt: še nebija sūrābeles, nu atveda saldābeli BW. 22688, 3.

Avots: ME III, 1133

sūrains: auch (mit ù ² ) Lubn.; silsēnes ir sũranas (etwas bitter) Salis.

Avots: EH II, 608

sūrains, bitter, beissend U.: s. tabaks.

Avots: ME III, 1133

‡ sùrât ² ,

1) "sūrstēt" Pilda;

2) "strutât 1" Lubn.;

3) "weinen"
Lubn.

Avots: EH II, 608

‡ sūrdienas Strods Par. vōrdn. 166 "?".

Avots: EH II, 608

‡ *sūrdiene, = sūra diena (?): ruokā vien paturēju tautu dē̦la ce̦purīti; vai, manīte ("?") sūrdienīte, - tūdaļ sauca līgaviņu! BW. 24687.

Avots: EH II, 608

‡ *sūrdienis "kam sūras dienas": sūrdienīt[i]s tautu dē̦ls Tdz. 43409.

Avots: EH II, 608

‡ *sūre, = ‡ sūra II 2: ar sūrīti, ar varīti es pūriņu piedarīju BW. 7568.

Avots: EH II, 608

sūrele: ein Unkraut im Flachs (mit ũ ) Seyershof.

Avots: EH II, 608

sūrele, eine Pflanze Freiziņ.

Avots: ME III, 1133

sūreles, das Sodbrennen Sunzel n. U.: sūreles dedzina Freiziņ; zu sūrs I.

Avots: ME III, 1134

sũrene(s): auch AP., Salis; sūra ... kâ ... sūrenīte BW, 8927; in AP. auch gleichbedeutend mit "cālenes"; dze̦ltānā sũrene AP., = gunde̦ga; "polygonum persicaria" (sũrene) Ramkau; "polygonum lapathifolium" (sùrene ² ) Saikava; lielā s. "ranunculus acer" ebenda; svē̦tās sùrenes ² Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze. "hydropiper" ME. III, 1134 zu ersetzen durch "hydropiper)".

Avots: EH II, 609

sũrene(s) Wolm., Salisb., sūrene(s) N. - Schwanb., Kronw., sūriči L., U., Fiohkraut, Wasserpfeffer (polygonum hydropiper: (ravējuot) sūrenes nuo miežiem un liniem tīrumā Janš. Dzimtene ² II, 283. sakūlājušās sūrenes... pavirši izpļautas A. XX, 481; nach U. auch eine Gattung Pilze. Zu sūrs I.

Avots: ME III, 1134

sũrene(s): auch AP., Salis; sūra ... kâ ... sūrenīte BW, 8927; in AP. auch gleichbedeutend mit "cālenes"; dze̦ltānā sũrene AP., = gunde̦ga; "polygonum persicaria" (sũrene) Ramkau; "polygonum lapathifolium" (sùrene ² ) Saikava; lielā s. "ranunculus acer" ebenda; svē̦tās sùrenes ² Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze. "hydropiper" ME. III, 1134 zu ersetzen durch "hydropiper)".

Avots: EH II, 609

‡ sũreņi Salis, das Sodbrennen: sūreņus dedzina.

Avots: EH II, 609

sūrens, ein Brummbär Spr.: ve̦cais sūrens!

Avots: ME III, 1134

I sūrêt,

1): salzig werden
(li. sūrėti dass.; mit ũ ) Dunika; ‡

3) "= sũrstêt" Auleja, Bērzgale: āda nuo sviedru sū`r <sup>2</sup> (od. sùrē <sup>2</sup> ); "?" (III p. prs. sū`r ² ) Oknist n. FBR. XV, 189.

Avots: EH II, 609

I sūrêt,

1) bitter, herbe werden
Spr.;

2) brummen, knurren
Spr. Refl. -tiês, weinen, klagen Spr.

Avots: ME III, 1134

II sūrêt, ununterbrochen fliessen (vom Wasser) Spr.

Avots: ME III, 1134

sũrĩba, Bitterkeit, Mühsellgkeit, Ungemach U.; "schmerzhaftes Schründen" L. Plur. sũrības, Unglück, Leid Wid.

Avots: ME III, 1134

‡ sūrinât, bitter (schwer) machen: dzīvi vēl vairāk rūgtināja un sūrināja Janš. Mežv. ļ. II, 451. Zur Bed. vgl. auch ‡ ìesũrinâtiês.

Avots: EH II, 609

‡ sùrine ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72 (eine gewisse Pflanze), Kalupe, Nerft, (ein gewisses Unkraut) Zvirgzdine, wohl gleichbedeutend mit sũrene; "sũrene" Warkl., "polygonum" Auleja, "polygonum tomentosum" Oknist. dārzā sūrinītes Tdz. 37132 (aus Nautrēni). kâ laukā sūrinīte 46715 (aus Bewern).

Avots: EH II, 609

‡ *sūrinis, = ‡ *sūrdienis; bārinīši, sūrinīši BW. 4175, 2 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 609

‡ *sùrît ² , zu erschliessen aus ‡ ìesùrîtiês ² .

Avots: EH II, 609

sũrkstêt: auch A.-Ottenhof, AP., Burtn., Jürg., Kegeln, Lemb., Orellen, Roop, Smilt., Waidau, Wainsel.

Avots: EH II, 609

sũrkstêt Dunika, Rothof, Popen, -u, -ẽju, anhaltend und stechend schmerzen: acīs sūrkstuošs miklums kāpa Veselis Saules kaps. 33. acis gan˙drīz sūrkst nuo raudāšanas Mērn. 1. 208. Wohl aus sūkstêt. sūrstêt.

Avots: ME III, 1134

‡ sùruôt ² Fehteln, = sũruôtiês: kuo nu sūruojiet? kâ būs, būs Jürgens 63. Zur Bed. vgl. auch sasūruôt und ‡ ìesūruôt.

Avots: EH II, 609

sũruôtiês, sich beklagen, seufzen U., Freiziņ.

Avots: ME III, 1134

I sũrs,

1): auch Grünwald (Zālīte), (mit ù ² ) Nerft, Warkl.;

2): s. kâ apšu miza Salis. s. (grūts) darbs AP. bē̦rnu maize ir sūra maize ebenda. pē̦rnājie milti ir sūri Orellen. mans mūžs ir s. kâ vērmeles ebenda. s. (mit ù ² ) ir sīpuols, rutks, brandeviņš Linden in Kurl. pirts nee̦suot sūra Austriņš Raksti VII, 62. Subst. sũrums: es izvilku ... apiņam sūrumiņu BW. 19800. panest visus sūrumus un grūtumus Orellen. ir gan viens s. (bē̦das), kad zirgi katru pavasari sprāgst Seyershof.

Avots: EH II, 609

I sũrs (li. súras "salzig", slav. syrъ "roh, feucht", an. súrr "sauer"),

1) salzig
U., Prl. n. FBR. VI, 96, Odensee, Rutzau, Kreuzb., Saikava, Herbergen, Nigr., Dunika: sūra gaļa. zupa šuodien pārāk sūra Nigr.;

2) bitter, herbe; sauer (= schwer, mühevoll):
sūri (herbe) ābuoli U. sūri, grūti sviedri U., saurer Schweiss und Mühe. sūra pirts, sūrs gars (pirtī) Kav. izlaiž sūrus dūmus Vēr. II, 713. jūŗas sūrajā ūdenī Kra. Vīt. 16. kam cīņa sūra R. Sk. II, 113. tu mana sūra dieniņa! (Ausruf, wenn's einem recht sauer, recht schwer wird) U. (ähnlich LP. III, 38, Biel. 1440). sūrā sinepīte Biel. 2152. sūru sūrā ienaidā Etn. I, 54. sūri raudāt LP. III, 8. sūri, gŗūti pelnīts RKr. VI, sak. v. 605. sūri, grūti nuostrādāties JlgRKr. III, 73. sũrais, der Branntwein A. XI, 110, Kronw., Ronneb.: pusstuopu sūrā Blaum. Skal. ug. 158. Als sūrais zu lesen ist wohl auch sūrajs U., etwas Scharfes, Beissendes, Brennendes; Sodbrennen; Branntwein. Subst. sūrums (li. sūrùmas "Salzigkeit"), ein salziges Stück Fleisch Rutzau, Dunika; etwas Bitteres, Herbes: sūrums piesien dūšu (Sprw.). saspiedās tāds kā sūrums rīklē MWM. VIII, 331. sūrums ārā, saldums iekšā BW. 34156; der Branntwein (scherzweise) U.; Bitterkeit, Mühseligkeit: sūdzejās par... diene̦sta sūrumu LP. VII, 1161. Zu apr. suris "Käse", slav. surov "roh" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 513, Trautmann Wrtb. 293 f., Osthoff MU. V, 77.

Avots: ME III, 1134

II sūrs "?": sūra vara BW. 1479; 1903. Falls etwa "stark, mächtig", zu ai. ūra-, av. š̍ūra-ḥ "stark" gr. ἄχῡρος "ungültig" u. a. (z. B. bei Walde Wrtb. ² 146).

Avots: ME III, 1134

‡ sūrsme,* die Bitterkeit: ziedu saldums jaukts ar skumju sūrsmi Rainis Dz. un d. II, 462.

Avots: EH II, 609

sūrst (?), sūrstu, sūru L., St., U., = sũrstêt, s. dazu Le. Gr. 587.

Avots: ME III, 1134

sũrste Siuxt, anhaltender, empfindlicher Schmerz: aptraipi de̦gumu māliem! tas nuoņe̦m sūrsti.

Avots: ME III, 1134

sũrstêt,

1): auch Luttr., Ruj., Schwitten, Tegasch, (mit ū`r ² ) Gr.-Buschh.

Avots: EH II, 609

sũrstêt Wolm., Lems., Iw., -u, -ẽju,

1) empfindlich und anhaltend schmerzen
Bers., (mit ũ) Karls., Salis: zuobi sūrst U. vilkam sūrsteja āda LP. IV, 170. man sirds sūrst. rīkle sāka sūrstēt Vēr. II, 225. ruokas kaita tulznās sūrstuošās I, 1095. sūrstēs tavi vaigu gali BW. 23344 var. bļāvis, ka sūrstuot LP. V, 131;

2) siepen (wie bei Quetschwunden)
U.;

3) schlecht brennend viel Rauch geben:
tā zaļā malka jau ne˙maz nede̦g, bet tik sūrst krāsnī Kronw. Wenigstens in der Bed. 1 zu sũrs, s. Le. Gr. 587; vgl. sūstêt.

Avots: ME III, 1134

‡ sũrstiens Lems., Seyershof, leichter Schmerz: s. rīklē.

Avots: EH II, 609

sũrstinât, ‡ Refl. -tiês "?": "... kaulā nekuož, bet ruokā", meitene atteic sūrstinādamās A. Brigadere Dievs, daba, darbs 222.

Avots: EH II, 609

sūrstinât Salis, Ruj., schmerzen machen: sāls būs stipra, - jau tagad tik vare̦ni sūrstina LP. VI, 358.

Avots: ME III, 1134

sūrstîtiês, = sūkstîtiês 2: Andrejam bija daudz ieme̦sla kuo sūrstīties par māti AusekIis. sūrstījās, ka... šnabis e̦suot pārāk stiprs Janš. Dzimtene IV, 229. "kuo lai rakstu?" Jē̦kabs sūrstījās Bandavā I, 262.

Avots: ME III, 1134

‡ *sū`rt <sup>2</sup> , zu erschliessen aus ‡ sasū`rt ² .

Avots: EH II, 609

uzsũrstêt, eine Weile schmerzen Bauske: vaina man drusku uzsūrstēja.

Avots: ME IV, 386

visūr (unter visur): auch Grenzhof n. FBR. XII, 13, Blieden, Dobl., Lesten, OB., Schibbenhof, Schrunden.

Avots: EH II, 790

aĩja, aĩji, aĩju, Interj. des Schmerzes, der Freude, der Bewunderung, wie aĩ vor dem Voc. u. Acc. exclam.: aija, manu sūru dienu Mag. VIII, 1549; aija (aiji, aiju), manu skaņu balsi BW. 371, 2, 3; 218; aiji, mana skaista dziesma BW. 444.

Kļūdu labojums:
371, 2, 3 = 371, 2, 4

Avots: ME I, 12

àizde̦gune, der Hinternasenrachenraum, gew. im Lok.: akūtas iesnas sākas ar šķavām, sūrstēšanu de̦gunā un aizde̦gunē Konv. ² 559.

Avots: ME I, 22

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23

ak, Interj., ach: ak, Je̦ruzalēme, muodies! ak, tavu sūru dieniņu, o über das schwere Schicksal. Genuin lett. dafür aĩ.

Avots: ME I, 62

apšàust, tr., geisseln, stäupen: iegadās kādā vietā sarkanums, kuŗš niez, sūrst un plešas lielāks, tad ir apšautums. apšautums ceļas nuo tam, ka svē̦tās meitas apšautušas JK. VI, 49.

Avots: ME I, 129

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

atvasa [um Libau], atvase [um Neuenburg, Sauken, Üxkül, Wolmar, Peterskapelle], atvasis, auch (Plur.) atvaršas Kawall n. U. (li. atvašà, [atvašė LtT. II, 9], Wurzelschössling, Sprössling: kuplas auga atvasītes Ar. 342. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. Sprw.: kāda sakne, tāda atvasa. ve̦cas cilts atvase, der Sprössling eines alten Geschlechts A. XX, 210. tas teica savām atvasītēm (Töchtern) Alm. [Weiterhin zu li. nakvaša "Brunelle", vešlùs "üppig, fett" nach Būga LtT. II, 9, und vielleicht auch zu le. vasa (urspr. "fett"?) zeme U. "Land mit Untergrund von blauem Lehm". Balt. veš- vielleicht aus ide. u̯eg̑-s- (wozu man auch ahd. wahsan "wachsen" u. a. stellen könnte), das neben ide. u̯eg-s- (wozu av. vaxšaiti "lässt wachsen") vorgekommen sein kann.]

Avots: ME I, 207

II bliêzt, -žu, -zu,

1) schlagen
[mit iê C., PS., Lis., Salisb., Bers.], hauen (vgl. blaizît): zemnieks lai rauguot bliezt ar buozi sunim LP. VII, 483. viņš sev bliež ar pātagu, ka sūrst vien Druva II, 205;

Avots: ME I, 317

bluse̦nāji, blusenes, blusiņas Mar. n. RKr. XV, 108,

1) Flohknöterich (polygonum persicaria),
auch sūrenes genannt;

2) Schattenblume (majanthenum bifolium),
auch žagatiņa genannt;

3) Rauschbeere (empetrum nigrum),
auch vistenes genannt Konv. ² ;

4) festuca elatior Etn. IV, 118.

Avots: ME I, 318

‡ brandisneņš, = brañdvĩns: sūru brandisneņu BW. 19877, 6.

Avots: EH I, 237

bre̦ndavīns, bre̦nadvīna piedzē̦rušu 19799, 1 var. sūrais bre̦ndavins 26278.

Avots: EH I, 240

čulˆna ^2, eine Brandblase: sūrst kâ čulna A. Brigader Druva I, 151.

Avots: ME I, 419

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dūšuôt, bekümmert sein, überlegen [?]: sūruojām. dūšuojām, kur ņemsim draņķu baļvu BW. 20209. 1. [Vgl. li. dūsė´ti "aufseufzen ".]

Avots: ME I, 530

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559

gãjums,

1) der vollendete Gang:
kruogā dzied bāleliņš ar vakara gājumiņu BW. 1007. pēc dažu dienu gājuma tie uziet mājiņu JK. III, 1. gada gājuma, der Jahrgang (einer Zeitung, Zeitschrift);

2) das Resultat des Ganges,

a) die Spur:
pazīst lāča tupējumu, gājuma nepazīst RKr. VII, 503. pazīst meitiņu gājumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481;

b) (arāja) gājumiņš, das bestellte Feld, auf welchem der Ackermann, um es zu bestellen, hin und her ging, resp. auch die zur Bestellung des Feldes getane Arbeit
Mag. XX, 3, 206;

c) die Frucht der Arbeit, der Ertag, der Erwerb, der Lohn:
kad prasīju gājumiņu, tad paliku naideniece BW. 3565. tas ir viss mans šīs vasaras gājums. šī sūri, grūti iepelnītā maizīte ir manu sviedru gājums A. XII, 868. saimniecei ir arī ziemu nuo vasaras gājuma, t. i. sviests un piens. bitinieks duod pa reizei nuo sava rudens gājuma, t. i. me̦du Druw. (pē̦rkuonis) nemaitāja ievu ziedu, ne arāju gājumiņu. arāju gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. nav trūcis guovs gājuma, d. i. Milch und Butter Etn. II, 88. me̦dus ir bišu gājums. ēdiena vārītājas saka: pasmeķē nuo mana gājuma A. XII;

3) (dzīves) gājums, der Lebensgang, der Lebenslauf:
jūsu kunga dzīves gājums manējam līdzīgs Lautb. nuomanu, ka mans gājums šai pasaulē drīz, drīz nuobeigsies Kaudz. M.;

[4) tas ir mans gājums U., das ist mein Beruf, meine Pflicht (das kommt mir zu), oder: an mir ist die Reihe].

Avots: ME I, 616, 617

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I ⁴ 409, Walde Wrtb. ² 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670

ìeņemt, tr.,

1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;

2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;

3) einnehmen, einlösen:
naudu;

4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;

5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;

6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;

7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;

8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,

1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;

2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;

3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;

4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.

Avots: ME II, 48, 49

izkûpêt, intr., verrauchen, vergehen, verschwinden: pīpes dūmi izkūpēja gaisā Aps. jūsu baudas izkūpēja sūrajā tabakā BW. 19976, 1. cerības bija izkūpējušas Aps.

Kļūdu labojums:
baudas = bandas

Avots: ME I, 758

‡ izlutêt, = izlutināt: izlutē̦tiem bē̦rniem kuo nuoradināt ir sūrs darbs; verwöhnte Kinder sind übel zurechtzubringen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verwöhnen").

Avots: EH I, 464

izmirkšķêt, izmirkšķinât, tr., blinzeln: acis aiz dzēriena sūruma izšķuobījis un izmirkšķējis Aps. viņš izmirkšķinājis acis skaidras Niedra.

Avots: ME I, 772

izpĩpêt, izpĩpuôt, tr.,

1) ausrauchen:
pīpi;

2) verrauchen:
visas bandas izpīpēja sūrajā tabakā BW. 9753. Refl. - tiês, längere zeit nach Herzenslust rauchen: abi labi izrunājās, izpīpējās JU. zem liepas labi brangi izpīpuojies Poruk.

Avots: ME I, 780

izpļaũt [li. išpjáuti], tr.,

1) ausmähen:
krūmus, gŗāvmaļus. sūrenes un balandas pavirši izpļautas;

2) nach dem Sinne mähen, nicht schnell genug mähen:
puisis nevar saimniekam pa prātam izpļaut. viņa pļāva tik ātri, ka Eda tai nevarēja pa˙priekšu izpļaut Tirsm.;

3) im Mähen übertreffen:
vīrs ar ve̦lnu iet pļauties; vīrs izpļauj ve̦lnu LP. VII, 1174. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust mähen: šuodien labi izpļāvāmies.

Avots: ME I, 784

kasaîns: auch Mar., kasans Salis, kase̦ns Seyershof: kasans bē̦rns Salis, kase̦ni (mit unebener Schale) kartiņi tiek nuo taukas, sūras zemes Seyershof.

Avots: EH I, 591

II klaîdît [PS., Kr., klaîdît ² Nigr., Lautb.], - u, - ĩju, intr., freqn. zu klîst, umherirren, sich umhertreiben: tikai bē̦rnus redzēja apkārt skraidām un klaidām Lautb. cik sūri ir svešuos ļaudīs klaidīt Rainis. tâ bailīgi mans skatiens klaida pa laukiem, mežiem malduoties Rainis. Refl. - tiês, sich umhertreiben: ar citiem puikām klaidījuos drīz pa vienu istabu, drīz pa uotru Lautb. kuo tu klaidies apkārt Selg., [Ruj., Weinsch.].

Avots: ME II, 208

màlks [auch C.] (li. malˆkas), [malˆks Bl.], màlka PS., malˆka ² Kand., der Schluck, Zug: [vienā malkā izdzert U., in einem Zuge leeren. es tā alus nuodzēruos pa mazām malciņām U.] pasniedzi malciņu ūdens. dzer, mutīte, pilnu (Var.: gaŗu, lielu) malku! BW. 19596. Fig.: sūrais likteņa malks iztukšuots Aps. dzert dzīvību un gaismu pilniem malkiem Vēr. II, 172. [Wohl zu sloven. mláka "Lache, Pfütze", urslav. *melko "Milch", gr. μέλχιον· χρήνη Hes., s. KZ. XLIV, 66, Berneker Wrtb. II, 34 und 72, Petersson Heterokl. 239.]

Avots: ME II, 558

manīte, eine deminutivische Nebenform zu mana, meine, die Meinige: vai, manīte sūra diena Var.: ai, manāja sūra diena) BW. 7611, 2 var.; 9289 var. vai, manīti sūru dienu, zili, me̦lni linu dvieļi 28427, 4.

Avots: ME II, 561

‡ māsenica "?": sūra mana m. BW. 8927.

Avots: EH I, 793

mìesîgs, fleischlich; leiblich [Ruj., Salis]: Krastiniete... sūruojās par savu audžu meitu, kuŗu tā mīlēja tâ˙pat kâ savu miešigu b',ernu RA. - [Gebildet nach dem d. lieblich, viesības: Adžs gan tīri pa mieskābiem vien vairs dzīvuo.

Avots: ME II, 654, 655

mûžs, lokal mūža BW. 5598,

1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;

2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;

3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;

4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 ^1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]

Avots: ME II, 680, 681

naĩza,

1): auch Lng.; sūrst un sūst kâ n. Stenders Pas. un st. (1789), S. 16; ‡

3) "Streit;
naids" (mit aî ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 3

nùokal˜puôt, intr., abdienen: tie saimniekam visu gdu bez algas nuokapluoja LP. VII, 913. Refl. - tiês, sich absklaven: sūrām asarām jānuokalpuojas kâ nabagiem.

Avots: ME II, 793

nùopukstêt, Refl. -tiès, ‡

2) = nùopukuôtiês (?): gan māte par tādu ... nepacietību ... sevī nuosūrstījās, nuopukstējās, tuomē̦r ... ne˙kuo neiebilda Janš. Mežv. ļ. II, 167. dikti sevī nuoŗūca un nuopukstējās: nepatika vis, ka ... 64.

Avots: EH II, 78

nùospràukt, tr., abschürfen, abreiben, abstreifen: āda nav pat ne nuospraukta A. IV, 634. (mieži, kam piestā nuospraukta sē̦nala Ronneb.] nuosprauktas puodziņas MWM. III, 534. Refl. -tiês, sich (hin)durchdrängen Spr. Subst. nùospráukums, das Abgeschärfte, Abgeriebene: brīdi viņa atpūtās, sūrstuošuos nuospraukumus un punus braucīdama un glastīdama Seib.

Avots: ME II, 856

nùosũkstêt, nùosũrkstêt, nùosũrstêt, intr., nachher eine Weile brennend schmerzen: viens iesitis viņam pliķi, ka nuosūrkstējis vien LP. VII, 1116.

Avots: ME II, 862

‡ nuosũstîtiês Ahs., = ‡ nùosūruôtiês: kalpam gada beigās jānuosūstās vien, ka ne˙kas nepa˙liek pāri.

Avots: EH II, 93

padziêdât [li. pagiedóti], tr.; intr.,

1) ein wenig singen:
padziedam, līguojam, triju kungu zeltenītes! BW. 32881. juo man sūri, juo man gŗūti, juo es grazni padziedāju BW. piel2 110 1;

2) perfektiv - das Singen, den Gesang beendigen:
dziesma mana padziedāta, neba mana darināta BW. 957. kad gailītis padziedās, neduos māsa vainadziņa 24305. [arī gailis padziedāja Pas. III, 52.] Refl. -tiês, sich zum Vergnügen ein wenig singen: padziedies, bāleliņ! VL.

Avots: ME III, 23

paskâbs, säuerlich: pieplūc vēl kādu brūklenīti klāt, gan pasūru, paskābu Kleinb.

Avots: ME III, 100

‡ pasũkstêt Dunika, = pasūrstêt: ievainuotais pirksts drusku pasūkstēja.

Avots: EH XIII, 178

pèlnît (li. pelnýti), -u, od. -ĩju, -ĩju, verdienen, gewinnen, verschulden U.: Sprw. iet lē̦ti, bet pelnît grūti. sūri, grlīti pelntts. kuo mute pe̦lnā, tuo mugura maksā. kuo pelnîjis, tuo dabūjis. mums jāstrādā un jāpe̦lna maize Rainis Ze̦lta zirgs 18. kâ maize jāpelnī BW. 31864, 5 var. Refl. -tiês, (für sich) verdienen: maizi pelnīties Plūd. Rakstn. I, 114, viņa pūlejās un pelnījās kâ zinādāmā Janš. Subst. pèlnîtãjs, einer, der verdient BW. 7161. pèlnĩjums, das Verdienen, das Verdiente: kāds pelnījums, tāds alguojums Krilova pasakas 83. visa gada pelnījumu pe̦lē̦ka aîtiņa apē̦d RKr. VII, 307. Zu aksl. плѣнъ, r. полонъ "Beute", ai. paņa-ḥ "versprochener Lohn", páņatē "handelt ein", an. falr "verkäuflich" und weiterhin apr. peldīuns "erworben", li. peldė´li "sparen" s. Trautmann Wrtb. 213, Walde Vrgl. Wrtb. II,51, Boisacq Dict. 830.

Avots: ME III, 197

‡ pḕrkšt ² , -šu Kaltenbr. "sūrstuoši sāpēt nuo kaut kā pārāk salda, arī rūgta un pikta": tavu briknu alu: net kaktā pērkša.

Avots: EH XIII, 228

pìesìet,

1) anbinden:
piesiet guovi pie ilkss Kaudz.M. iejājam sētiņā, piesienam kumeliņus BW. 13646, 18. viņi grib raut visu, kas vēl nav pie siets A. v. J. 1899, S. 365. tur nu būtu bijuši pūculē̦ni ligzdā, bet ve̦cā pūce tup klāt kâ piesieta LP. V, 164. darbu jau Juris ar tâ varē̦tu iegruozīt..., piesieti jau nav A. XX, 231;

2) durch Zauberkraft zum Stehen bringen:
pūķi gaisā piesien (aptur) LP. VII, 719. daudz piedzīvuojis burvis piesien raganu Etn. III, 23. apzagt tādu nespēj, tas pruot zagli piesiet LP. VI, 1, 84;

3) piesiet dūšu od. sirdi Etn. I, 68, Salis, sirsniņu LP. II, 27, hungrig etwas geniessen;
sūrums piesien dašu, erfrischt, stärkt Grünh. Refl. -tiês,

1) sich anschliessen, anschmiegen:
sievietes cieši piesienas un nemeklē mūžīgas mīlestības Vēr. I, 1414;

2) tad nu ir piesējies, er ist in die Patsche gekommen, hat sich kompromittiert
Mag. XIII, 2,51.

Avots: ME III, 289, 290

I pikts,

1): auch Dunika, Iw., OB., Rutzau, "dusmīgs" Frauenb., Rothof;

3) "garšas ziņā stiprs" Auleja: p. rutks, sīpuols; "vidējs starp sūru un rūgtu" Kaltenbr.: pikti sīpuoli (kas liek asaruot); šuovakar pikta pirts (acis sāk sūrstēt). Subst. piktums: tautu dē̦la piktumiņu BW. 33125, 6 var.

Avots: EH XIII, 231

plēde "?": kad saule nuogrimst dūmu plēdēs sūrās Duomas II, 1306.

Avots: ME III, 338

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344

puķe: nom. plur. puķi (> ostle. puči) Pas. V, 149 (aus Welonen),

1): dārza p. BW. 14904, 8. lauka p. 4581. alus p., b) hypericum Frauenb., asins p., a) hypericum quadrangulum Saikava; b) solidago virga aurea Saikava; atāla p. Vank., parnassia palustris; baltā p., b): matricaria inodora Saikava; c): auch Ramkau; brandavīna (brandevīna Ramkau, brandeviņa Saikava) p., hypericum quadrangulum; darvas p., die Pechnelke
Salis; ēdes p., euphorbia helioscopia Salis; grašu p., caltha palustris Ramkau; kārpu p., euphorbia helioscopia Pussen; kāzu puķīte, aster salicifolius Oknist; krampja p., erodium cicutarium Liepna.; kreima p., ranunculus acer Salis; matu p., ein in Gärten häufig vorkommendes Unkraut Pussen; mātes p., dianthus deltoides Pussen; precnieku p.: auch (precen-) AP.; pūdējuma p., chrysanthemum leucanthemum und matricaria inodora Salis; rudens p., b): auch (rudiņa p.) Oknist; saules p.: "annus" ME. III, 405 zu verbessern in "annuus"; sprādžu p., silene inflata RKr. II, 78; sūdu p., chrysosplenium alternifolium Ramkau; sūrā p., anemone nemorosa Ramkau; sveķu (AP.) od. sviķu (Pussen, Salis) p., viscaria vulgaris; sviesta p., a): auch PS.; b) ranunculus acer Salis; c) potentilla anserina Pussen; tulˆst ² -p., silene vulgaris Pussen; uguns p., a): auch Salis; b) coronaria flos cuculi Salis; ūdens p., ranunculus flammula Saikava; vēja p. Sawensee, anemone nemorosa; vēžu puķīte, anemone hepatica RKr. II, 66; zalkšu p., trientalis europaea Pussen; zilā puķīte: auch Oknist, Ramkau; dze̦lte̦nā zirgu p., caltha palustris Ahs.; zīda p., die Pechnelke Salis; zīdes p. "zīdene" Siuxt; ‡

6) die Staude (?):
izsēdināja jie ... trīs kūļus salmu pa vienam ... salmiņi izlaide puki, un izauga ābuoļi Pas. V, 140 (aus Makašēni); ‡

7) die weibliche Scham
Diet.

Avots: EH II, 322

rûgtene ² Karls., rūgtenes Ar. n. RKr. II, 78, rūgtiņi Für. I, der Ackersenf (sinapis arvensis L.); rūgtene, gratiola officinalis RKr. XII, 8; rûgtene Mar. n. RKr. XV, 133, rûgtenes ² Karls., = sūrenes.

Avots: ME III, 568

rûgte̦ns C., Jürg., rûgtans PS., Lis., Golg., Warkl., Salis, Konv. ² 1785, etwas bitter, bitterlich: rūgte̦na garša. rūgte̦nās lapas Konv. ² 511, kaut kas . . , rūgte̦ni un sūri smaržīgs Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME III, 568

ruks, auch ruka U., = rutks, der Rettig U., Karls., Salisb., Serbigai, PS., Wolm., C., Jürg., Arrasch, Sinohlen, Wesselshof: ganuos gāju, ruku ēdu BW. 9915 var. (aus Annenhof, Kr. Riga). sūra ruka māmiņai par dēliņa auklējumu 14569. ruku rakt dārziņā 26102 (aus Drosth.). ruciņus rakt, ein Spiel Lis.

Avots: ME III, 556

rutks: auch Allasch, AP., Dobl., Dunika, Heidenfeld, Jürg., Kortenhof, Kurtenhof, Lemb., Linden in Livl., Oknist, Prl., Saikava, Schwitten, Sessw., Sonnaxt, Demin. rutkiņš BW. 2973, 4; neēda sūra rutka 26862, 1. rutkus stādīt, b); auch Siuxt.

Avots: EH II, 386

sadze̦ltât: lapas ātri sadze̦lˆtā ² AP. drēbes nuo stāvēšanas var s. ebenda. sadze̦lˆtājuse ² gaļa ir sūra Ramkau.

Avots: EH XVI, 406

sâjš:

1): s. ēdiens Marienhausen, Meselau, Oknist. (fig.) sāja (flau)
dūša Fehteln, Salisb., Sonnaxt. sāja sirds Mezküll. atģidies aizpļāpājies, kruodzinieks ... vainīgs sāji pasmaidīja A. Upītis Pirmā nakts 21;

2): s. piens Mezküll. kad grūtnēja guovs, tad pēdējais piens ir s. ("rūgts") Seyershof. dažām guovīm ir sājāks piens, dažām saldanāks AP. kazas piens ir s. AP., Mahlup, Mezküll. zirņu putra ir tāda kâ sāja AP. kad vanagzirņi ieviešas pie rudziem, tad ir sāja, tāda parūgta un tumša maize ebenda. kad ir auzas miltiem klāt, tad sāja ("sūrgana") karaša Ramkau. lielas pupas ir sājas AP. cukurs nebij dabūjams; dzēra tuo (= tēju) tâ˙pat sāju A. Upītis Ģertr. 268. sāja ("rūgta") mute Mezküll.

Avots: EH XVI, 469

sakūlât, vollständig dürr werden: sakūlājušas sūrenes un balandas pavirši izpļautas A. XX, 481.

Avots: ME II, 660

saldābele, ein Apfelbaum, der süsse Früchte trägt: še nebija (für šenē bija?) sūrābeles, nu atveda saldābeli BW. 22688, 3.

Avots: ME II, 668

I salˆdinât (li. salˆdinti), tr., versüssen U. (auch fig.): vāverenes, saldinātas ar brūnuo cukuru JK. VI, 48. nav... mīļa tautu dē̦la, kas man dzīvi saldināja BW. 4127. mierīga dzīve, kuo ve̦cumā saldina vēl... ražanas meitas RKr. VIII, 8. karuot... par patiesību - cik tas dzīvi saldina! Janš. saldināt viņiem sūruo mūžu Latvju tauta XI, 1, 58.

Avots: ME II, 669

salˆds: unbek. in AP., Heidenfeld, Linden in Livl., N.-Peb., Oknist, Pilda, Saikava, Sessw., Višķi. Subst. salˆdums: sūrums ārā, s. iekšā! BW. 34156; Demin. saldumiņš BW. 1737.

Avots: EH XVI, 424

sapĩpêt, sapĩpuôt,

1) intr., zusammen rauchen, anrauchen
Spr. (sapīpēt):"sapīpuosim!" ve̦ctē̦vs runāja Poruk III, 368. tur salasījās sapīpuot, sapļāpāties MWM. VIII, 246;

2) tr., ausrauchen, rauchend vergeuden:
visas bandas sapīpēja (Var.: izpīpēja, nuopīpēja) sūrajā tabakā BW. 9753 var.

Avots: ME II, 700

I sẽ̦ras: sūras s. BW. 8539.

Avots: EH II, 481

I siẽrs,

1) der Käse:
sieru siet, einen Käse machen (nämlich den, wobei die Masse in ein Tuch gebunden wird) U., Mag. XIII, 3; 67; sierus taisīt, Knappkäse machen Mag. XIII, 3, 67. pienu silda, sieru sēja (Var.: dara ) BW. 32308. dzīvuot kâ siers pienā, in Reichtum und Freuden leben: kalps palika par bagātu vīru un dzīvuoja kâ siers pienā Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni);

2) Gallerte, Sülzfleisch
Nitau, Mahlup; galvas siers, Kopfkäse;

3) skudru siers (acc. sieri Etn. II, 55) "?": pret visādām slimībām arī de̦ruot skudru pūļuos atruodamais skudru siers Etn. IV, 118;

4) sieri, der essbare Teil (die Köpchen) von Spargeln:
sparģeļu kāpuosti duod lietuojamās galviņas jeb "sierus" tikai uotrā gadā Konv. ² 3967;

5) bē̦rza siers (sieriņi), Prügel (euphemistisch):
vai tad . . . pirmā reize peŗama vai? diezgan viņš ir tā bē̦rza siera ēdis Latv. tagad ar "bē̦rza sieriņiem" pamieluo tik tādus . . . gājējus Etn. III, 172;

6) kaķu sieri, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.)
RKr. II, 74; kazu sieriņš, capsella bursa pastoris Mönch. Dobl. n. RKr. III, 69. Wohl Umbildung eines *sūr(i)s (vgl. li. súris, slav. syrъ dass.) nach sìet, vgl. die häufige Verbindung sieru siet. Entlehnung aus poln. sér ist schon wegen liv. søira, für das nur das Le. resp. das Kurische die Quelle sein kann, ganz unwahrscheinlich.

Avots: ME III, 859

sĩmanis, ‡

2) ein gewisser Pinger
Dunika. Vgl. estn. sūr Sīm, der Mittelfinger.

Avots: EH II, 493

sinepe, siņepe Wid., sinape, sinupe, siņupe, sine̦ps U., Demin. auch sinapiņa, sinepiņa, Plur. sinepes U., siņepes Lis. n. RKr. XVII, 95, siņupes Mar. n. RKr. XVII, 129, der Senf: sinapīte (Var.: sinepīte, sinupītes, sinepiņas) sīva sē̦kla BW. 12318 var. kumeliņš ... iele̦c ruožu dārziņā, samin dilles, sinupītes 6445 var. bij man viena māsiciņ[a] kâ sūrā sinepīt[e] Biel. 2152. sauca mani sinepīti (Var.: sinupīti, siņupīti) BW. 6647. - baltā(s) sinepe(s), sinapis alba L. Mag. IV, 2, 56; me̦lnā sinepe, sinapis nigra L. Mag. IV, 2, 57; lauka siņepe (lauku siņepes), Ackersenf (sinapis arvensis L.) RKr. II, 78; Dotterkraut V.

Avots: ME III, 842

I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs ² Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856

skuras, der Schauer, das Zittern Etn. IV, 97, Spr., Fest., Stelp.: B. nuodre̦b, it kâ viņam pārskrietu skuras Vēr. I, 1356. nuo riebīga skata nāk skuras Fest. (ābuoli) ir tik sūri un rūgti, ka iekuožuot vien skuras un kratas nāk Vit. 22. man tūliņ skuras nāk, kad tik par tuo ieduomāju vien Blaum. saltas skuras pārgāja pār kauliem id. Zu skurinât.

Avots: ME III, 905

slâpêt,

1): "slāpēt raudas, sē̦ras" ME. III, 923 zu verbessern in "slāpē sē̦ras, raudas!"; vor "sūras" zu ergänzen "dzer, tautiet, vīn[u] ar me̦du, nedzer gaužas asariņas!" viņi slâpē̦tu ² (= slē̦gta traukā raudzē̦tu) alu brūvē Frauenb. s. (mit â ² ) uguni Degalen;

3): vakar dze̦rtais šņabis viņu slāpēja (od. zur Bed. 1 ?) Jauns. Raksti III, 137.

Avots: EH II, 523

slâpêt KL, C., Kr., slâpêt ² Karls., -ẽju,

1) tr., ersticken U.; Lebenskraft, Fülle, Hitze verringern
U.: slāpēt raudas, sē̦ras Aus. I, 14. tas nelaimi slāpē Br. 135. sūras, gaužas asariņas slāpēs tavu dvēselīti Ar. 1064. prieks lauzās . . . viņam uz āru, un viņš tuo neslāpēja R. Ērglis Pelēko baronu vectēvi 13. uguni slãpêt Bauske;

2) eine Geschwulst fallen machen, weich machen
U.;

3) slâpêt ^2, dursten
Dond.; dursten lassen: kuo tu viņu slâpē ^2? Bauske. Subst. slāpê̦tãjs,

1) eine Art Atemstörung; man uzgāja tāds slāpē̦tājs, ka ne dvašu nevarēju vairs atņemties Nigr.;

2) Plur. slāpē̦tāji U., der Durst:
slāpē̦tāji uznāk, es stellt sich von Zeit zu Zeit Durst ein U. slāpē̦tāji muoca, Durst quält Biel, n. U. Zu slâpt.

Avots: ME III, 923

smelgt,

1): auch (mit èl ) C., (mit elˆ ² ) Dobl., Schwitten, Zögenhof; pirksts sme̦lˆdz ² ("sūrstuoši sāp") un de̦g Frauenb. izsalkums sāka atkal s. ("?") Skalbe Zalktis 1908, No 3, S. 45; "vâts A." ME. III, 957 zu ersetzen durch "vâts A. XV, I, 265";

2): ja tev tâ sme̦ldz, - ej pati! Alm. sē̦rās sme̦lgdami ("?") Sudrabkalns V. b. 1. 98.

Avots: EH II, 535

‡ II šņurkas "?": Spruoģis sūruojās, ka nuo caurvēja dabūjis šņurkas (Schnupfen?) Veldre Dzīve pie jūŗas 18.

Avots: EH II, 654

sũkstêt C., Jürg., Arrasch, Bauske, Gramsden, Dond., Līn., Iw., (mit ù ² ) Mar. n. RKr. XVII, 133, Kr., KL, Lis., Golg., Schwanb., Lub., -u, -ẽju, = sũ(r)stêt, brennend schmerzen Stom., Kortenhof, Adl., Aahof: ai vai, kâ sūkst! Janš. Dzimtene V, 228. sasprē̦gājumi sūkstēja MWM. X, 13. mugura tâ knieš un sūkst VI, 812. sirds krūtīs sūkst Vēr. II, 1261. bē̦dās jums sirdis sūkst Zeif. III, 3, 17. tam sūkstēja ple̦cuos rē̦ta A. 1896, S. 139. sūkstuošām acīm J. R. VII, 152. tas... sāp un sūkst V, 76. sūkstēs (Var.: sūrstēs) tavi vaigu gali BW. 23344. Ursprünglich vielleicht: siepen (wie bei Quetschwunden); s. Le. Gr. 587.

Avots: ME III, 1131

sula (li. sulà "der fliessende Baumsalt", apr. sulo "geronnene Milch"), sule PlKur., eine sich absondernde Flüssigkeit, wie Saft von Bäumen: bē̦rzu sula U. oder sulas Wolm., Schwanb., Birkenwasser; piena sula oder suliņa U. resp. sulas Schwanb. oder suliņas Wolm., Spr., Molken; gaļas sula, Fleischbrühe; asins sula U., Blutwasser (Serum); paniņu sulas Etn. II, 137, tās ieliek sietā lai nuosūcas sula ebenda. me̦lna sula, ein Gericht aus Schweineblut und Grütze Etn. II,137. sula, ein Gericht aus den Eingeweiden, Füssen, dem Kopf und Rückgrat vom Vieh, das weichgekocht mit Grütze (in Blut geknetet) vermengt wird Blieden n. Etn. I, 57; suliņa, ein dünnflüssiger, fetter Mehlbrei 42, ein Gericht aus Grütze und Fleisch in Wasser Grünhof. vē̦de̦ra sula Jaun. Dr. 1902, 360. sulu mēnesis Einhorn, Etn. 11, 82, der April. Zu sūlât, ai. súrā "Branntwein", av. hurā "Kumys" (wo r auf l zurückgehen kann), gr. ύ'λη; (mit langem u ) "Kot", ac. sol, norw. saula "Schlamm", ahd. sūrougi "triefäugig", an. saurr "Kot", ahd. sou, air. suth "Saft", gr. ύ'ει (mit langem υ ) "es regnet", alb. ši "Regen", ai. sundti "presst aus" u. a., s. Walde Vrgt. Wrtb. II, 468 f.

Avots: ME III, 1119

surkstêt,

1) = čur̃kstêt l: strautiņš te̦k sur̃kstē̦dams Gramsden;

2) = sūr(k)stêt: acis surkstēja Apskats 1903, S. 616.

Avots: ME III, 1125

‡ sūst, nässen, siepen (wie die Krätze) Stender Deutsch-lett. Wrtb.: naiza sūst (sūrst, sūt), die Krätze nässet ebenda.

Avots: EH II, 609

I šūte Spr., Stockm. n. Etn. I, 90, Fest., šūts, -s Spr., Erlaa, Wessen, (mit ù ² ) Bers., Gr.-Buschh., Kl., Kreuzb., eine Grube, Gruft, Unebenheit (auf dem Wege): kad likās ritenis šūtē, tad ve̦zums riņķī Fest. gramba, kas gramba, bet kad liekas šūtē, tad piesargies, ka neizveļas! ebenda. kamanas nuo ceļa ieskrējušas šūtē RA.; eine Erhöhung Wessen. Anscheinend nebst šūpsna und šūnas III, wenn mit š- statt s- nach einem šau- aus seu̯-, zu li. šútis "Haufen", av. sūra- "Loch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 365 ff.).

Avots: ME IV, 111, 112

ticêt (li. tikė´ti), -u, -ẽju, glauben, trauen U.: Sprw. netici visu, kuo ļaudis runā! JK. II, 387. tici māņus, dari labi! Br. sak. v. 701. kas lē̦ti (niekiem 1268) tic, tas pievilts kļūs 862. tic[i] dievam, klaus[i] kungam - labi būs! 267. ja netici dievam, tad tici ve̦lnam! 269. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt Birk. Sakāmv. 46. es viņam ticu, ich glaube ihm U. ticēt uz viņu Manz. Post. I, 55, an ihn glauben (nach U. ["seltener"] auch: ihm glauben). es ticu miruoņu augšamcēlšanu U., ich glaube an die Auferstehung vom Tode. tici dieva (Var.: dievam; dievu 30413), līgaviņa! BW. 30412 var. tic[i] vārdiņa! BWp. 586, 1 var. es nēticu puiša vārdu BW. 12415, 2 var. kas tic ve̦lnu le̦luojam, kas puisīti runājam? 11924. ticat man, neticat, es būš[u] kalpa līgaviņa 6162. vai tici manā puodiņā? lai puisis ticuot tam puodiŗram LP. V, 28, neticēju māmuliņu sūru dienu redzējušu; nu es ticu māmuliņu (Var.: māmuliņas), nu es pate ieraudzīju BW. 1227. - Part. praes. pass. ticams,

a) glaublich, glaubwürdig:
ticams nuostāsts. ticamas ziņas;

b) zuverlässig:
svainīt manu mīlamuo, tevi turu ticamuo, tevi sūtu vietraudžuos BW. 15360. Refl. -tiês,

1) glauben, trauen:
es uz viņu ticuos U., ich glaube ihm. kas var ticēties ūz vienas Plūd. Llv. II, 70. ticies, kad tev rēiz saka! A. v. J. 1902, S. 499;

2) gehorchen
Spr.: uz vārdu ticēties (folgen) Ar. - Subst. ticêšana, das Glauben, Trauen; ticẽjums, religiöse Anschauung: tuo pašu varē̦tu teikt par citu tautu ticējumiem A. v. J. 1896, 319. ticējumi nebīstas nākt dienas laikā ļaudīs 1899, S. 134; ticê̦tājs, wer glaubt, traut. Zu tèikt (s. dies). Zur Bed, vgl. apr. druwīt "glauben" und ahd. trûên "trauen" : gr. δροόν· ἰσχυρόν ("fest") Hes., and. triwi "treü. Urspr. also etwa: fest gefügt sein; zu li. teĩkti "fügen" verhält es sich etwa wie li. vilkė´ti "(womit) gekleidet, angetan sein" zu (àp)velku "ziehe (ein Kleid) an".

Avots: ME IV, 179, 180

tupenis,

1) die Kartoffel
RKr. II, 78, Bers., Bewershof, Kalzenau, Laud., Lös., Lub., Saussen, Smilt., Sunzel, Tals.; die Knolle: Sprw. tupenis nav ābuols RKr. VI, 915. tupeņi jāstāda pūļa vējam pūšuot Etn. II, 74. gani cepa tupeņus LP. VI, 626. ai, sūrais tupenīti (Var.: rācenīti), kā es tevi apēdīšu? BW. 21653: sakņu un tupeņu augi, kā kartupeļi . . . Konv. ² 305;

2) auf ein kleines Kind bezogen:
žē̦luodama mazuo tupenīti A. Brigader Daugava I, 826. Zur Bed. 1 vgl. Niedermann WuS. VIII, 45 f. und 55 ; tupenis 1 wohl aus tupelis . rācenis.

Avots: ME IV, 266

uz,- Präfix,



a) in nominalen Zusammensetzungen:

1) auf Verbindung mit der tegierten Kasusform beruhend: uzacis, Augenbrauen,
uzplecis, Schulterstück am Hemde, uzpurns, Maulkorb u. a.;

2) attributiv: uzkaudze, Aufhäufung über dem Mass,
uzpilns, übervoll u. a.;

3) deverbativ: uzdziras, eine Zeremonie während der Hochzeitsfeier,
uzkalas, ein Bogen im Schlitten, auf dem der Schlittenkorb ruht;

b) in verbalen Zusammensetzungen, bedeutend

1) eine Bewegung nach oben, "hinauf-":
uzkāpt, hinaufsteigen, uzskriet, hinauflaufen. uzklibuoja ... egles galiņā BW. 2344, uzlien... uozuolā LP. I, 15. spainis ... uzspŗāgst gaisā 111. Hierher auch Verba wie uzaugt, auf Wachsen, uzcelt, aufbauen, uzkur(inā)t, (Feuer) anmachen, uzpampt, aufschwellen, uzziedêt, aufblühen u. a.;

2) eine (vollendete) Bewegung auf die (oder zur) Oberfläche eines Gegenstandes:
tuo uzmaucu liepas ce̦lmam BW. 2221, 8 var. uzvelc (Var.: apvelc) man baltu kre̦klu! 3281. bē̦rnu uz mieta uztupinājis LP. I, 90. tie tev... uzmāksies 6;

3) 'hinzu-, dazu':
jau bij sūra rutku šķēle; vēl uzbēra (Var.: dabēra, piebēra) sinepītes BW. 4426;

4) die Richtung bei Verben, die "schauen, horchen, sagen, fragen" u. ähnl. bedeuten:
uzrunāt, anreden, uzsaukt, zurufen, uzskatît, ansehen. Vgl. Le. Gr. §§ 577-8.

Avots: ME IV, 314

vara, auch vare U., Mar, n. RKr. XVII, 139, auch im Plur. gebraucht, die Macht, die Gewalt: Sprw. kam (kur U.) spē̦ks, tam (tur U.) vara Br. sak. v. 1152. lai variņa, kam variņa, mūs[u] kungam liela vara BW. 31337. tev, brālīti, liela vara 13759. kas tuo (sc.: muižu) baltu balināja? darbinieku sūra vara 31409. maksā, dievs, zirga varu, bāleniņa arumiņu! 27899. kam, puisīti, varas raugi, kam mauc manu gredzeniņu? 6292. tev, dieviņ, spē̦ks, varīte 6933. bij (sc.: māmiņa) varīti iede̦vusi: es varēju druoši malt pretī trim malējiem 7955. gāju kultu, gāju maltu, es varītes nežē̦luoju 6866 (ähnlich: 16406). svešai mātei maizes žē̦l, man bij sāvas varas žē̦l 4447 var. māršas grib manas varas bāliņuos paliekuot 17392. man[a] varīte tâ nuobira kâ . . . sudrabiņš 22078. varītes vilcējiņš Ar. (wohl aus dem VL.), der die Kraft (einas andern) aussaugt. viņam nav varītes AP., C., Erlaa, er hat keine Kraft. ar varu, ar vari, ar varīti, varām, varēm, ar varām, ar varēm Ogershof, PS., Salis, ar varītēm Orellen, Serbigal, Siuxt, Vīt., par vares Saikava, mit Gewalt, mit Anstrengung: ar varu pretuoties nelīdz LP. IV, 100. ar varu izspiest asaras III, 70. vaiņadziņu ar varīti (Var.: variņu) nuovarēt BW. 13331. ar varīti nevediet! 13504. varām ve̦sta nedzīvuošu 13584 var. varēm, tautas, nevediet! 13503, 1. tas raujas visām varēm pruojām tikt Juris Brasa 107. žņaudz juo ar varām! Pas. V, 150 (aus Marienhausen). ar varēm (Var.: ne ar varu) nedabūja BW. 10087 var. cilvē̦ks, kas nuo uotra visu ar varēm grib izdabūt Etn. II, 1. pats līdzi nācis ar varēm A. XXI, 405. spieda ar varēm . . . nagus saujā A. v. J. 1896, S. 885. ar piespiešanuos un varēm viņš varēja ieduomāties 734. ar lielām varēm, mit grosser Anstrengung U. ar varītēm nuoņēma Serbigal n. FBR. IV, 62. teļš . . . ar varītēm uz māju Urellen n. FBR. XI, 46. ar lielām varītēm piedabūju Vīt. - par varu, par vari Mar. n. RKr. XVII, 111, (neben vara) C., Erlaa, Mahlup, Peb., Segewold, Selsau, Wolmarshof, pa vari Biel. n. U., par varas (mit hochle. a gesprochen!) Oknist, par varēm, par varītēm, mit Gewalt; unbedingt; sehr Biel. n. U.: pircējs ... par varu kaulējies pēc saitiņas LP. III, 26. viņš par varu gribējis, lai ... VII, 176. dievam bij par varu skaisti rāceņi 1176. pušām raušu . . . ķēdes, ieš[u] par vari (Var.: varu) tautiņās BW. 18189, 4 var. viņš ... par varēm gribēja būt bezrūpīgi viegls Domas I, 625. vīrelis grib .,. par varītēm līdzi braukt LP. VI, 1, 344. - iet uz varītēm, wetteifern, wettkämpfen. - varas darbs, die Gewalttat U.: varas darbus nedariet! BW. 13503, 1. varas darbu (pie sievietes) darīt St., notzüchtigen. varas (vares Golg.) vīrs, einer, der Macht, Gewalt hat, "vare̦ns vīrs" Golg. vares kungs,

a) ein Tyrann
L.;

b) "= vare̦ns k." Mar. n. RKr. XVII, 111. varas dē̦ls, ein Mensch, der viel verrichtet, ausrichtet Matkuln. varas valdīšana, die Schreckensherrschaft Brasche. Zu varêt und apr, acc. s. warrin oder warrien "Gewalt, Macht". Li. (instr. s.) varu "mit Gewalt" bei Daukantas Lit. Mitt. III, 286 und 300 ist wahrscheinlich ein Lettizismus. Vielleicht weiterhin - wenn der Begriff "Macht, Gewalt" auf eine Bed. "Herrschaft, Eigentum, Besitz" zurückgeht (zur Bed. vgl. ksl. vlastь "Macht": sloven. vlâst "Grundeigentum, Besitz")- zu mhd. wer "Besitzrecht, Gewalt", afries. ware "Verwahrung, Besitz" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 393 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 284), wozu le. vērties "schauen". Wie verhält sich dazu estn. wara "Vorrat, Vermögen, Kraft" ?

Avots: ME IV, 474, 475

I vẽrmeles: auch (mit ḕr ² ) Saikava, Sonnaxt; vērmelīšu krūmiņā BW. 17839. vērmelēm sūra smaka 17839, 3.

Avots: EH II, 776

visur (li. visur̃), vi˙sur Oknist, visūr Apschuppen, Behnen, Dunika, Frauenb., Iw., Rutzau, Siuxt, visurās Biel. n. U., visuren Ladenhof n. FBR. XI, 79, Adv., allenthalben, überall: meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. Ill, 83. Vgl. kur, tur, citur.

Avots: ME IV, 627

I zâle (li. žolė˜ [acc. žõle̦] "Gras, Kraut"),

1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. ¹ 643, hypericum; atāla zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. ² 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle

a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;

b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. ¹ 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. ¹ 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. ¹ 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,

a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. ² 569;

b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. ² 358; graizes zāle Konv. ² 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,

a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;

b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. ² 3644; griežamā zāle "?" Konv. ² 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. ² 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. ¹ 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. ¹ 861; Konv. ² 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. ² 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,

a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;

b) fumaria officinalis L. Birsman;

c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. ² 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. ² 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,

a) ononis Kav.;

b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,

a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. ¹ 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);

b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;

c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. ² 587, Karls.;

b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,

a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. ² 4095;

b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. ² 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. ² 4057, Schellkraut (chelidonium majus);

2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;

3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. ² 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.

Avots: ME IV, 696, 697, 698

*zelmājas od. *zelmāji "?": tu (= jūra) netīra un sūra un pilna zelmāju Latv.

Avots: ME IV, 704

žel˜ve Bauske, Jürg., žèlve ² Lubn., Saikava, Vīt., želˆve Meiran, želve Infl. n. U., Schwanb., Plur. žèlves ² Bers., Heidenfeld, Kalz., Lubn., Meselau, = zelve, eine Medizin, ein (starkes) Hausmittel (in Bauske hauptsächl. von starkem Kräutertee gesagt); eine ätzende Flüssigkeit Bers., Kalz., Meiran, (mit èl ² ) Lubn., Vīt.; Gift; žèlve(s) ² Prl., ein starkes (bitteres) Getränk; starkes Bier Bers., Kalz., Lubn., Meiran; "kaut kas ļuoti nelabs, rūgts" (mit èl ² ) Alswig, Fehsen, Geistershof, Meselau, N. - Peb., N. - Schwanb., Odsen, Selsau, Tirs.; eine Salbe (mit èl ² ) Golg.: kādu me̦lnu želvi tu man iedevi? kaklu un krūtis kâ dedzināt dedzina Vīt. ieņēmu kâ želvi mutē un tūliņ izspļāvu, bet mute vēl ilgi sūrkstēja ders. šās želves es mutē neje̦mu Saikava. pudelē bij kāda želve ebenda. viņam gan ir iegrūduši kādas želves, ka tik ātri nuomira. vai tev nebija... kādu želvu? - karbōls, etiķis, bencīns, te̦rpentiņš... Saul. skābs kâ žèlve ² Festen. Vgl. Leskien Nom. 349.

Avots: ME IV, 803

zẽvele,

1): stiprs (= sūrs, skābs) kâ z. Stom.

Avots: EH II, 805

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758