Paplašinātā meklēšana

‡ àizẽ̦na, ein schattiger Ort, der Schatten: mūsu māja atruodas meža aizē̦nā Sassm.

Avots: EH I, 22

atẽ̦na, der Schatten (matu atē̦nā seja neizskatījās tik kalse̦na Duomas III, 517), die Wiederspiegelung, das Abbild Zalkt.

Kļūdu labojums:
Wiedrespiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 157

‡ ave̦tē̦na Rutzau n. FBR. VII, 117, Deminutiv zu avs, Schaf.

Avots: EH I, 190

‡ bê̦naîņš ² Ahs., = ‡ bê̦rnaîns ² .

Avots: EH I, 216

bē̦nausis, ein Dummer Ruj., Allend., Salisb., Kr. -Würzau A. X,2, 535. [Aus d. Bönhase umgeformt; s. Sehwers 143.]

Avots: ME I, 289

dēna [?], das Naturell, die Eigenart Nerft. [Vielleicht als dēņa zu lesen; s. dies. Zu dêt "legen"? (vgl. gr. ϑέσις ai. dhāma "Satzung, Ordnung").]

Avots: ME I, 463, 464

‡ draugalē̦na BW. 17689, Rutzau, die Freundin.

Avots: EH I, 330

ẽ̦na: Demin. gen. s. ēnītes BW. 16081, 1 var.,

1): ē̦nā labi BW. 3167 var. krūmiņa ēniņā 8822. pa uozuolu ēniņām 26528 var.

Avots: EH I, 372

ẽ̦na, [è̦na C.],

1) der Schatten:
Sprw. iznīkst kâ saulītes ē̦na. zirgu iebraucām ē̦nā MWM. 1896, 921. skudru ē̦na, die Schlange;

2) das Schattenbild, das Gespenst
U.;

3) ne ē̦nas, keine Spur.:
zariem nav vēl ne ē̦nas nuo pavasaŗa spuožuma Dievkuociņš. Lienā nebij ne ē̦nas nuo priekšējās meitas Mērn. laiki 279.

Avots: ME I, 574

‡ ē̦naine,

1) ein beschatteter Ort
Geistershof, Preekuln: labības šķūņa ē̦nainē Sārts Daugava 1934, S. 687;

2) eine Laube
AP.

Avots: EH I, 372

ẽ̦naîns, schattig: mājiņu ar ē̦nainu dārzu Vēr. II, 443.

Avots: ME I, 574

‡ ẽ̦napakausis Planhof "ein Modenarr, Stutzer".

Avots: EH I, 372

‡ guôsnê̦na ² Rutzau, Demin. zu gùovs.

Avots: EH I, 424

‡ krūmē̦na, der Schatten, den ein Gebüsch wirft: nuomalī un krūmē̦nas vietā datam ir arī bišu struops Dünsb. Bērnu draugs l, 8.

Avots: EH I, 662

[kulē̦na Rutzau, Säckchen.]

Avots: ME II, 306

I lê̦na,

1): "auch ("plēve") Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.; Meselau, Oknist, Prl., Saikava (in S. daneben ein Demin. lênīte), Sonnaxt; Warkl.;

2): auch Heidenfeld, Meselau, Saikava;

3): pie paslēpenēm ir tādas lê̦nas luopiem Ramkau; "lēne Aps." ME. II, 460 durch "lê̦na Aps." zu ersetzen!

Avots: EH I, 737

I lê̦na, lēne,

1) [lē̦na "tauku plēve" Wessen], ein dünnes Häutchen (am Fleisch, über der Grütze), der Schimmel:
tauku lê̦na Mar. n. RKr. XVI, 123. dīķi, kas apauguši ar lēni Konv. ² 2054;

2) eine moorige, sich bewegende Stelle
Aps., Lub., Etn. IV, 130: lē̦na ir e̦ze̦ra aizaugums Golg., [lê̦na "e̦ze̦ra sūneklis" Kr.];

3) die Weiche (am Leibe):
vē̦de̦ra lēne Aps., Etn. IV, 130. Vgl. lēmene.]

Avots: ME II, 460

II lê̦na: auch Warkl.

Avots: EH I, 737

[II lê̦na Warkh., ein Schimpfname für Weiber.]

Avots: ME II, 460

lê̦naîns, moorig, sich bewegend: lē̦nainas pļavas.

Avots: ME II, 460

‡ lē̦nauss Strods Par: vōrdn. 102 "?".

Avots: EH I, 737

mãsē̦na: auch (māsena) BW. 3528, 1 var.

Avots: EH I, 793

mãsē̦na [od. mãse̦na] Rutzau n. RKr. XVI, 158, Demin. māsesiņa BW. 25411, māsenīte 598, 4, die Schwester, das Schwesterchen; [um Pussen dafür māse̦ns (wohl mit e, aus ē̦).]

Avots: ME II, 586

‡ mãtê̦na Rutzau, Demin. von mãte, Mutter.

Avots: EH I, 794

nuõe̦na ,* die Abschattierung: spilgtas gaismas un tumšāku nuoē̦nu saskaņa MWM. VIII, 290.

Avots: ME II, 782

‡ nùosẽ̦naluôt Frauenb., mit Spreu bestreuen: žurks nuosē̦naluojis visus miežus apcirknī ē̦duot.

Avots: EH II, 84

paẽ̦na, paēne, [bei Adolphi Gramm, S. 10 und Glück Hiob 40, 17 paēnis].

1) [paẽ̦na Salis], der Sehatten, ein schattiger Platz:
kādā paē̦ruī sēdi, tādā priecājies! ganu meita ieraduse paē̦nā slaistīties BW. 11142;

2) das Obdach, die Zuflucht:
nu, kaut ir rijā, kad tikai paē̦na! LP. VI, 160. kādam paē̦nu (paēni Br.) duot, einem Dach und Fach geben.

Avots: ME III, 24

paē̦naînes, schattig: paē̦naina birze.

Avots: ME III, 24

‡ pẽ̦naža Salis, alectorolophus.

Avots: EH XIII, 228

plē̦naîns,

1) plē̦nains N.-Peb., sich in Schichten ablösend
Saul.: bleķis nedrīkst būt plē̦nains, nedz zilgans Konv. ¹ 763;

2) plẽ̦nains "fleckig"
Bauske.

Avots: ME III, 339

pusẽ̦na,* der Halbschatten Konv. ² 268; 770.

Avots: ME III, 426

*šēna od. *šēns, šêne ² Dond., eine Art Tanz: jaunie ļaudis kristībās dancuoja pēc dūdas mūzikas... šēnu BW. I, S. 194. Betuht nebst r. шен auf fr. chaîne.

Avots: ME IV, 17

‡ sẽ̦nala: auch BW. 35132, Iw., (mit è̦ ² ) Auleja, Kaltenbr., Liepna, Zvirgzdine. Zur Etymologie s. auch Skardžius Arch. Phll. V, 164.

Avots: EH II, 481

I sẽ̦nala Wolm., Bl., Karls., Ruj., Salis, AP., Serbigal, Līn., Deg., sè̦nala ² Kl., Prl., Preili, sẽ̦ne̦la Iw., sē̦nula N.-Schwanb., Bers., (mit è̦ ² ) Lös.,

1) die Hülse,
(Plur. sē̦nalas) Kleie U.: Sprw. lai būtu ir nuo sē̦nalām, kad tik ciema kukulis! auzai gaŗa sē̦naliņa (Var.: sēneliņa) BW. 9723. sijādama, vētīdama, griezies pate sē̦nulām! 4834. cilvē̦ki jūk un griežas dzīvē kâ sē̦ne̦las sietā Janš. Bandavā I, 3. ne sē̦nalas tu nedabūsi (du wirst gar nichts bekommen) MWM. VI, 638. ne sē̦nalu uostījis Celm., hat nichts gegessen;

2) fig., ein leichtsinniges Mädchen
(sè̦nula ² ) Golg.: neduomā. tu, tautieti, ka es tāda sē̦nuliņa (Var.: sē̦naliņa)! BW. 21786. man pašam gadījās vējā laista sē̦naliņa (Var.: līgaviņa) 22018, 3 var. - sē̦nalu ļaudis L, od. ļaužu sē̦nalas, ein Abschaum von Menschen U., Brasche. - sē̦nalu zaķis LP. III, I08, ein ängstlicher, feiger Mensch Celm.;

3) sē̦nalas, Träber St. Wohl mit Metathese aus *sē̦lana resp. *sē̦le̦na = li. sėlenà, plur. sė´lenos "Schlaube(n) von Körnern"
(zur Metathese vgl. seinuoles). Etwa (als unversehrt, ganz Gebliebenes) zur Wurzel von lat. solidus "ganz" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 510 f.)? Im Vokalismus stimmten got. sēls "gut" u. a. (bel Walde l. c. Il, 506 f.), wenn diese damit verwandt wären. Oder aber eher (s. Flck Wrtb. llI4, 422 und Falk-Torp 940, wo auf an. skd "Spreu" und dän.-norw. saa(d)er "Kornschalen, Klele" verwiesen ist) nebst li. pasėlỹs "Aussaat" und air. sil "Same" zu sẽt "säen"?

Avots: ME III, 826, 827

II sẽ̦nala, = sẽ̦mala, der Klebltz Ps.

Avots: ME III, 827

sē̦nalaîns U., sē̦ne̦lains, sē̦nule̦ns, sē̦naluojs, sē̦nuluojs Erlaa, sē̦naluots, sē̦ne̦luots BW. 7953, 1 var.; kleüg, mit Kleie vermischt U.: tīri rudzi man maļuot, sē̦naluoti (Var.: sē̦naluoji, sē̦ne̦laini) sijājuot BW. 4314. miezīšam balts miltiņš; kuo līdz balts, sē̦naluots? 13245, 3. tautu maize sē̦nalaiņa (Var.: sē̦nule̦na) 26399, I.

Avots: ME III, 827

sẽ̦nalis: "cilvē̦ks, kas ne˙kā nezinä Marzenhof.

Avots: EH II, 481

sẽ̦nalis Nigr., Nötk., ein nichtiger, armseliger Mensch: ai, tu kalpa sē̦nalīti, ka gar mani glaudījies! BW. 9331.

Avots: ME III, 827

sē̦naluojs, sē̦naluots, s. sē̦nalains.

Avots: ME III, 827

‡ *sẽ̦naluôt, zu erschliessen aus ‡ nùosẽ̦naluôt.

Avots: EH II, 481

‡ strē̦nas (li. strė´nos "Lenden" ) "ciskas" Kurmin 8.

Avots: EH II, 587

tē̦na,

2): die ME. IV, 171 gegebene Bed. ist unsicher (Etn. I, 106 ist der zitierte Satz ohne Bed. angeführt).

Avots: EH II, 677

tē̦na,

1) = tēne 3, ein Hautausschlag, blasenartiger Gesichtsausschlag bei Kindern U. ("wenig bekannt");

2) ein sehr abgemagerter Mensch:
nuo lielas guļas palika tē̦na, kauli un āda vien, - kur spē̦ks rasies! Naud. n. Etn. I, 106. Zu tēne.

Avots: ME IV, 171, 172

tùmšẽ̦naîns, mit dunkien Schatten versehen: šie kuplie, tumšē̦nainie krūmi Valdis Stabur. b. 154.

Avots: ME IV, 263

varē̦na Oknist, = siêksta 5, die Querleiste an der Harke. Zu varāna.

Avots: ME IV, 477

ve̦lē̦na,

1): auch Grob., Kaltenbr., Orellen; nuopļauts līdz ve̦lē̦nai Trik. aitai vitna kâ v. Sessw. mati kâ v. Schwitten. dārzs saaudzis ve̦lē̦nā Fest. ve̦lē̦nā (= dē̦stū) likt Bankins.

Avots: EH II, 769

ve̦lē̦na (li. velėnà "ausgestochener Rasen"),

1) ve̦lê̦na Bers., C., Kl., PS., Wolm. u. a., (mit ē̦˜ ) AP., Jürg., Siuxt, (mit è̦ ² ) Golg., ve̦le̦na Frauenb., Nigr., Mahlup, ve̦le̦na Karls., Salis, ve̦lē̦ns Bielenstein Holzb. 456, Brozen, Pankelhof, ve̦le̦ns L., U., Schlehk n. FBR. VII, 44, Kand., Stenden,* veliens (gespr.: velans) Dond., ve̦lans Suhrs n. FBR. VlI, 44, Plur. ve̦laņi Ladenhof n. FBR. XI, 66, Demin. velenīte, velentiņa Siliņš 66, der (ausgestochene) Rasen; der Erdkloss; das Torfstück
U.: ardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu RKr. XVI, 137. plē̦sumā sīksta ve̦le̦na Nigr. ve̦le̦nas nav vēl sae̦cē̦tas ebenda. jumta ve̦le̦na, der Rasen, mit dem man den First eines Strohdaches befestigt Frauenb. kapu ve̦le̦na ebenda. kad pļavā ruok grāvi, tad ve̦le̦na jāsakrauj kārtīgās čupās, nedrīkst izmē̦tāt ebenda. par dienu jāuzar līdumā ¹ / ₃ pūrvietas, ve̦le̦nā 1 pūrvieta Etn. III, 90. tik smags kâ ve̦le̦na, sagt man von einem kleinen, dicken Kinde Frauenb.;

2) ve̦le̦nas sauc sastaigātuos bumbuļus kluonā durvju pasliekšņuos JK. VI, 12;

3) ve̦le̦ns U., der Grabhügel;

4) verächtl. Bezeichnung für gestossenen Harif Trik.
Leskien stellt es Abl. 354 mit einem ? zu velˆt; vielmehr zur Wurzel u̯el- "reissen, ritzen" (in npers. valāna, lat. volnus, cymr. gweli "Wunde", lat. vellere "ausreissen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.)? Zur Bed. vgl. slav. dьrnъ "Rasen": derǫ "reisse".

Avots: ME IV, 529

‡ vistē̦na Tdz. 55626 (aus Rutzau), Demin. zu vista.

Avots: EH II, 790

‡ zìemalē̦na ² Wessen n. FBR. XIII, 88, = zìemelê̦na.

Avots: EH II, 811

zìeme̦lê̦na ² : so zu lesen!

Avots: EH II, 811

zìeme̦lē̦na "eine im Norden Wohnende" Sussei n. FBR. VII, 140.

Avots: ME IV, 742

apgrût, apgŗût [li. apgriúti], intr., umfallen, zerfallen: sen Ruomas arēna ir apgruvusi JR. V, 101.

Avots: ME I, 88

‡ cilu, cilus, Adv., locker (nicht fest gepackt) PV.: vietu taisīju cilu, cilu, lai mīksta gulēšana. ve̦lēna stāv cilus.

Avots: EH I, 271

‡ dābuolaita A. Upītis Vecas ēnas 74, = ‡ dâbuolaine.

Avots: EH I, 311

[dēņa Wessen: savā dēņā od. nuo savas dēņas, nach eigenem Ermessen od. Belieben. Vgl. dēna.]

Avots: ME I, 464

ìebiêdêt, [iebiedināt L., Ruj.], erschrecken, in Furcht versetzen: līdzinājās bālam, iebiedē̦tam meitēnam Bracis Aakstā ē̦nā 25. ne˙kādi šķēršļi nespēja iebiedēt Klaust. 41.

Avots: ME II, 4

izcilnis: atskatās uz zilistarainuo izcilni aiz smilgu činkuriem A. Upītis Vecas ēnas 18.

Avots: EH I, 438

‡ izminas "ausgetretene Stellen" Autz: pa dēļu šķirbām un skabargainām izminām A. Upītis Vecas ēnas (1934), S. 41.

Avots: EH I, 466

‡ iztunturuôt Zarnikau, ungewandt (mit Bastschuhen) herauskommen resp. hinausgehen: pagalmā kâ... ēnas iztunturuo... Rudmiesis un viņa... sieva A. Jansons Latvis № 3642.

Avots: EH I, 491

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. ² 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. ² 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616

‡ pekņa, schlecht ausgebackenes, schliefiges Brot Laud., Lubn.: tē̦vs atgrūž mīkstas maizes kukuli ar atlē̦kušuos augšējuo garuozu. - atkal pārce̦pta! kas tādu pekņu var ēst? Upītis Vecas ēnas 205.

Avots: EH XIII, 219

pìeradîtiês, = pierasties: Pietuka Krustiņš dziedāja... augstas laimes jaunajam ķē̦vēnam, juo ja tas nebūtu pieradījies, tad arī nebūtu kuopā sēdējuši Kaudz. M. 103.

Avots: ME III, 282

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu ² Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu ² Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst ² Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

sasa: unreife Frucht Lennew. n. BielU.; asās sasas ("?") gan nepatīkami dzeļ vē̦de̦ru (die Rede ist von Nüssen) A. Upītis Vecas ēnas 78.

Avots: EH XVI, 445

šaušalains, = šausmains, schauerlich Brasche: cīniņš šaušalains JIgRKr. III, 1; Pas. II, 165 (aus Kalleten). šaušalaiņas scēnas SDB. VIII, 12. par kādiem šaušalainiem gadījumiem Kaudz. Izjurieši 23.

Kļūdu labojums:
SDB. = SDP.

Avots: ME IV, 8

sẽ̦ta Wolm., PS., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦ta ² Preili, Nerft, Kl., Prl.,

1) sētiņa Spr., Saikava, Lis., Gr.-Buschh., der Zaun
Manz. Lett. (aus Wallhof), L., U., Salisb., Burtn., Seyershof, N.-Peb., Ramkau, Serben, Drosth., Ronneb., Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, A.-Laitzen, Alswig, Annenhof (Kr. Walk), Ranzen, Adsel, Wolm., Plm., Sessw., Bers., Lubn., Festen, Fehteln, Marzen, Oselshof, Kreuzb., Setzen, Gotthardsberg, Homelshof, Pernigel, Sussikas, Ulpisch, Ruhtern, Treiden, Schmarden, Baldohn, Ellei, Ekau, Kr.-Würzau, Lemburg, Fossenberg, Alschw., Wirginalen, Treiden: Sprw. kur bieza sēta, tur sniegs me̦tas; unbekannt in dieser Bed. (dafür žuogs) in Matkutn. aiz sē̦tas iet, gehen, um seine Notdurft zu verrichten;

2) das Bauernhaus
Manz. Lett., das (umzäunte L.) Bauerngesinde, der Bauernhof U., Spr., Kreuzb., Bers., Saikava, Lis., Gr.Buschh.; ein Gasthof Salisb., Gold., das Dorf Spr.; in allgemeinerer Bedeutung - das Heim überhaupt Mag. XX, 3,178: sē̦tas saimenieki BW. 32353, 4 var. panācu māsiņu tautieša sē̦tā 13649. nepārduošu vis sè̦tas ² ! Gr.-Buschh. ceiies pi laika augšan un ej sē̦tā! Manz. kas tanī sētā (in diesem Gesinde) dzīvuo? kam sē̦tas? in welches Gesinde (gehörst du) L. viņas sē̦tas gailis LP. VI, 74, der Hahn des Nachbargesindes. ar citu sē̦tu meitām Janš., mit Mädchen aus andern Häusern, Gesinden. ej, tautiet, kur iedams, nāc sē̦tā vakarā (kehre am Abend heim)! Biel. 2165. kas duos sẽ̦tā (Var.: mājās) tās labas diēnas? BW. 26157, 1. vakarā ... viesi aizbrauca uz sē̦tu (nach Hause) Pas. IV, 168 (aus Atašiene). Sprw.: kâ sē̦tā redzi, tâ ciemā dari!

3) der Hof
(pagaims) Iw., Deg., Matkuln (s. auch Mag. XX,3,178); "laidars" Dunika;

4) in genitivischen Verbindungen: sē̦tas (sētiņas Wid., Lub., Aps.) gaļa, das Zwerchfell
Karls., Dond., Drosth., Konv. 2 447: sē̦tas gaļa škip sirdi nuo piaušiem un kuņģa Dond.; sē̦tas māja, ein Haus, das sich im Hof (nicht an der Strasse) befindet; sē̦tu meita, eine Magd im Bauerngesinde (im Gegensatz zu muižas m., die Magd auf dem Gute) Apsk.; sẽ̦tas putns, der Hänfling U.; sē̦tas vārds, ein Spitzname: sauc viņu sē̦tas vārdā un ne Citādi Ahs. Nach Būga KZ. LII, 251 und KSn. I, 129 zu stet "binden" (li. sėta "płot" bei Miežinis, das Büga aus der lebendigen Sprache unbekannt war, ist wohl aus dem Le. entlehnt). Eine Wurzelform sē- konnte aber neben sēi- atlenfalls nur in der ide. ürsprache aufkommen, und da wäre es sehr auffällig, dass die Wurzeiform sē - gerade nur in le. sē̦ta erhalten wäre. Da sē̦ta sich in der Bed. teilweise mit sāts "deckt" (vgl. z. B. pilsē̦ta = pilsāts), so dürfte es (mit ē, aus ā; zum Lautlichen vgl. Mẽ̦traine) zu sāts gehören.

Avots: ME III, 832

I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs ² Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856

spurîtiês,

1) sich sträuben:
viņa ūsas spurījās kâ hiēnas krēpes Druva II, 431;

2) schelten, sich zanken
Wid.: viņš iedzēries sāk spurīties Fest. Vgl. spuruôtiês.

Avots: ME III, 1032

I tikât, -ãju, ticken: pulkstenis pie stēnas tikā Nötk.

Avots: ME IV, 182

zẽmilža Dunika (von Kühen), wohl gleich zemilše (Rutzau n. Etn. II, 129), = vecpiene. Doch wohl zu li. mìlžti "melken" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 298 f.); auf einem li. *sen-milžė (zu sēnas "alt" ) beruhend? Vgl. auch semilše.

Avots: ME IV, 715