Paplašinātā meklēšana

[ķina "ein Fischernetz" Kerstenbehm.]

Avots: ME II, 382

ķinas "eingenähte Steine am untern Rand eines Netzes" (Üxküll?).

Avots: EH I, 703

šķina: eine Rute AP., Fest.; eine feine Stange zur Belastung des Strohdachs Sarraiken n. BielU.; "= ‡ šķibene" Aiviekste.

Avots: EH II, 636

šķina, eine Rute Spr., Bers., Bewern, Golg., Lis., Lub., Ramkau, eine Hirtenrute U., eine dünne un lange Stange Gr. - Buschh., Saikava, Selsau, Schwanb., eine Angelrute Bielenstein Holzb. 678, eine Strohdachrute Grobin; "smags sitamais" Mar. n. RKr. XV, 139: jem... gaŗu šķinu, cērt pa vidu biksainīti! BW. 11923. dē̦la māte kâ greiza apses šķina (Var.: šķila) 23433, 1 var. jumiķis uzlika uz izklātiem salmiem šķinu un pievicēja viņu pie šalmenes Grobin. ka lika ar šķinu pa galvu, tâ es gar zemi Mar. n. RKr. XV, 139. Wohl zu šķĩt.

Avots: ME IV, 41

šķinaga, = šķina, eine Hirtenrute U., C., eine lange Rute Serbigal, Wolm., abgeborkte Rute zu Wispeln oder Körbeflechten L., Bielenstein Holzb. 362, eine Angelrute Serbigal; "kaut kāds me̦tamais" Burtn.; Plur. šķinagas, Äste, Maien, womit Wiesen, Felder usw. zum Schutz gegen das Vieh umzäumt werden Blieden n. Etn. II, 177.

Avots: ME IV, 41

tiešķina "?": tiešķina (= tieška?) netieškāta BW. 25445.

Avots: ME IV, 215

ãņķens Kand., aņ̃ķins PS., ãņķins, ãniķis Hasenp., Hänchen an Fässern: viņš negāja pie āņķina iegriešanas Kaudz. M. [Nebst li. ónkis aus mnd. haneken "Hänchen am Fass".]

Avots: ME I, 239

‡ aprẽķins, die Berechnung, die Abrechnung; nav aprēķina kuo darīt, es har keinen Sinn, etwas zu tun.

Avots: EH I, 108

atņēmiens, die Weg-, Entgegennahme, die Wiederholung: grieze vienmērīguos atņēmienuos tarkšķina savas pāri nuotes Plūd. atņēmieniem, zu wiederholten Malen, stossweise: vējiņš atņēmieniem iešalcās kuokuos A. XV, 2, 123. vāveres asie nadziņi atņēmieniem nuočaukstēja uz augšu A. XV, 2, 174.

Avots: ME I, 180

baukšķinât, schlagend einen Schall verursachen: baukšķina ar cirvi ap pakšiem Druw.

Avots: ME I, 267

I birkšķis, jem., der immer die Kohle von dem brennenden Pregel abstösst: tu tik esi tāds birkšķis, saka uz skala turē̦tāju, kas vienmēr nuobirkšķina uogli, ka skals nevar labi iedegties Dond.

Avots: ME I, 298

‡ blìšķinât ² Saikava, refl. blīšķināties ² ebenda, = blĩkšķinât: kuo tu tur blīšķini ar menti pa mucu? vari gan tu te blīšķināties! tīri vai ausis krīt cieti, kad tik smagi blīšķina.

Avots: EH I, 230

‡ blùšķinât ² Oknist, einen (klatschenden) Lärm hervorbringen (lassen): kas tur blùšķina ² pa upi?. puikas paldājas Buschhof bei Kreuzb. n. FBR. IV, 77.

Avots: EH I, 232

‡ brīšķinât Warkl., (mit ì ² ) Saikava, brīšķinêt Warkl., -ẽju, = brikšķinât 2: kas tur brīšķina pa ķēķi ar malku? Saikava.

Avots: EH I, 242

bũkšķinât, bũkšinât, caus., Lärm machen, lärmen, einen dumpfen Schall verursachen, klopfen: zemīti būkšķināšu BW. 24022, Edei sirds būkšķināja Sudr. E. In Druw.: einen dumpfen Lärm verursachen in einem geschlossenen Raume: saimnieks būkšķina kūtī. Refl. - tiês, dumpf tönen, lärmen: Miķelis būkšķinājās pa uotru istabu MWM. VII, 846.

Avots: ME I, 358

‡ bunkšķinât, dumpfe Laute von sich geben (erschallen machen) Autz: bunkšķis (ein gewisser Vogel) bunkšķina.

Avots: EH I, 253

burkšķinât ‡

2) (auch reflexiv) hin und her laufend verschiedene Laute von sich geben
Dond.: auns burkšķina (burkšķinās) ap aitām.

Avots: EH I, 254

bur̃kšķinât, endeutlich reden, kollern, falzen (von Birkhähnen): šis tâ lē̦nām burkšķina pusbalsī Latv. tīreļuos burkšķina rubeņi Purap.

Avots: ME I, 354

čadîgs, emsig, hurtig, lebhaft, = čakls Kronv.: čadīgi viņas mirkšķina uz visām pusēm Purap. čadīgs zirgs, čadīgs kâ zaķis Lub., Fest., Stelp.

Avots: ME I, 400

I gañdrs: auch Gramsden n. FBR. IX, 97, Preiļi (Kur. Nehr.); parkšķina g. Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 12.

Avots: EH I, 382

II grieztava: das Strauchmesser (mit iê ) C.: ar grieztavām šķina lī dumus.

Avots: EH I, 409

irinât,

1) [einen Ton von sich geben]:
kaut kur zilā krē̦slā maija zvaniņš irināja Bārda. [zemes vēzis irina Akurater (="tirkšķina");

2) "šķetināt": i. dziju Serben, Ronneb.;

3) irināt zemi "den Boden auflockern"
Kurs., Dond. u. a.;

4) "(jätend Pflanzen) undichter machen"
Walk.]

Avots: ME I, 710

kakšķinât, kakšinât Vīt. 68, intr., gackern Smilt., Erlaa, schwatzen: bē̦rzu zaruos svilpuo, kakšķina strazdi Egl. smējās klusi kakšinādams Seibolt.

Avots: ME II, 138

ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,

1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;

2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;

3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;

[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,

1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;

2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;

3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;

4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;

5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. ² 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]

Avots: ME II, 369, 370

ķiķinât, intr., versteckt lachen, kichern Gr. - Sessau: tur kalnā visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM VII, 817. acīm ķiķinādama Vīt. 53. Refl. -tiês,

1) unter sich kichern, charmieren:
kuo jūs tur ķiķinieties? Mar. sieva ķiķinājās un juokuojās ar brālē̦nu. lakstuoties, ķiķināties Brig. Ceļa j. 107; ["karinâties Bers.: kuo tu ķiķinies ap mani?];

2) kokettieren:
skuķei jāķiķinās spuoguļa priekšā Druva I, 1399. viņa citu ne˙kā nezin, kâ pie spieģeļa ķiķināties Naud.

Avots: ME II, 380

‡ ķimplis BielU., Unannehmlichkeit: tapt lielā ķinaplī.

Avots: EH I, 703

klikstinât, klikšķinât, klikšinât,

1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;

2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;

3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.

Avots: ME II, 227

‡ klinkšķins Bers. "kas klinkšķina" (Subst.).

Avots: EH I, 618

knaũkšķinât, knaũkšināt, [knaukstināt Dond.], = knaukš(ķ)ēt: strazdi, klau, kâ knaukšķina Plūd. LR. III, 89.

Avots: ME II, 243

‡ kokšķinât "?": kokš, kokš, kokš, guo-tiņas, kokšķinai nu! (Mahnruf beim Tränken der Kühe) A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84.

Avots: EH I, 638

I kram̃šķinât [Bauske, N. - Peb.], kram, kram schreien, krächzen, namentl. vom Raben Lös. n. Etn. IV, 97: viss mežs līdze̦ns, viens pats krauklis kramšķina (Rätsel: die Gemeinde, der Prediger) RKr. VII, 656. krauklīt, kuo tu kramšķini? Druva I, 759.

Avots: ME II, 258

kraûklis [Lis., Jürg., Serbig., Preili., PS., C., kraûklis ² Wandsen, Selg., kraũklis Dond., kŗaûklis Neuenb., kraûklis ² Līn., Nigr., Dunika, Lautb., kràuklis ² Kl., Nerft, Ogersh.] (li. krauklỹs) "Krähe", [kriauklys "Rabe" ]), n. St. u. U. auch kraukls,

1) der Kolkrabe (corvus corax);
jūŗas od. ūdens krauklis, Kormoran (phalacrocorax carbo) Natur. XXX, 248. krauklis krakšķina, krancina, kraucina, kraukšķina. Sprw.: krauklis krauklim acis ārā neknābs. niknam krauklim nikni bē̦rni. ir krauklis ne̦s ē̦damuo bē̦rniem. zuog kâ krauklis. me̦lns kâ krauklis;

2) gemeine Kröte (bufo cinereus)
RKr. VIII, 101. [Zur Bed. 2 vgl. etwa li. krauklė˜ "eine Meerschnecke"(?); zur Bed. 1 - le. kraucinât, kraukât, kŗaukt, li. kraukti "krächzen wie ein Rabe", slav. krukъ "Rabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 139 f., Berneker Wrtb. I, 629, Būga РФВ. LXXI, 50, Persson Beitr. 377, Lidén Blandade språkhist. bidrag I, 34 ff.]

Avots: ME II, 263

[krempelis, ein leichter, trockner Husten: man tāds krempelis piemeties, ka vienmē̦r jākremšķina Fest.]

Avots: ME II, 273

kripšķinât (unter kripstinât), ‡

2) auch refl. -tiês, klappern
Frauenb.: bē̦rns ar kurpītēm (kuoka tupelēm) kripšķina pa grīdu. kuo tu kripšķinies cauru dienu ar kuoka kaŗuotēm!

Avots: EH I, 654

[krumšķinât, geräuschvoll (etwas Hartes) nagen: cietus zirņus ē̦duot, ar zuobiem krumšķina Nötk.]

Avots: ME II, 287

lakstîgala (li. lakštiñgala), lastĩgala PS., C., lakstīgala dzied, puogā, sit BW. 3354, darina, trauc Aps., trakšķina, trikšķina, trīcina, tricina, vidžina, vizina, vīterē BW. 30614, 4. lakstīgala, trejvaluode (trejvaluoda) BW. 13872. Sprw.: lakstīgalai nesmukas spalvas, bet smuka dziesma. [Zunächst wohl aus *lakstingā (s. Būga KZ. LI, 123) mit dem Suffix von li. blezdingà, le. bezdelîga "Schwalbe" und daraus wohl unter dem Einfluss von d. Nachtigall umgebildet; wohl zu li. lakštúoti "весело пѣть" РФВ. LXXI, 465.]

Avots: ME II, 416

lâva (li. lóva "Bettstelle", [slav. lava "Bank"]),

1) die Schwitzbank, Prische in der Badstube:
nabags, pirtī ticis, grib lāvā. In Vergleichen zur Bezeichnung von etwas Breitem, Mächtigem: zirgam mugura kâ lāva LP. II, 77. pati vēl ee̦suot mātīte kâ lāva A. XIII, 2, 130. Fig., ņemt uz lāvu, vornehmen, durchhecheln: lai tik viņš nāk, es viņu ņemšu uz lāvu Etn. II, 188;

2) die Bank an dem Riegenofen
(Selsau) oder auch an dem Stubenofen, die Schlafstelle: tuo dzirdēja kŗācam uz lāvas pie krāsns Vēr. II, 645. kalpi mani, kalpuonītes, mīļi gul lāviņā BW. 31077. dzīvuojuši septiņi brāļi nedzirdē̦tā saderībā: tie vienā lāvā gulējuši LP. V, 413;

3) eine Lage von Stroh oder Baumzweigen unter dem Heu - oder Getreideshober
Biel. H. 103, Wolm., Serb.;

4) drei zusammengestossene Darrbalken bilden eine
lāva Gold. n. Etn. I, 153, A. X, 1. 307;

5) die Länge des Gewebes - vom
krūšu buomis bis zum dziju buomis, in Selsau - die Kette von den Weberhefteln bis zum dziju buomis: aude̦klu riešuot nuo krūšu buomja līdz pakaļas buomim rēķina vienu lāvu A. XI, 84, C. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 695.]

Avots: ME II, 442, 443

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. ² 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. ² 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616

mīkšķinât, erweichen: (tā) nemīkšķina krūtis manas Zalktis I, 95. [mîkšķinât līmi Jürg.]

Avots: ME II, 643

mir̃kšķinât [Neu - Salis, Ruj., Iw., mir̂kšķinât Kl., Nerft, mir̂kšinât Wohlf., Serbigal, PS., Preili, mir̂kšinât ² Salis, Līn., AP.], tr. und intr., mit den Augen blinzeln, winken, zu verstehen geben: [kas ar savām acīm mirkšķina, tas duomā pārvērtītas lietas Glück Spr. Sal. 17, 30.] (putni) ļuoti ātri mirkšķināja mazās, me̦lnās acis Vēr. II, 7. viņa mirkšina Grietai ar acīm A. XX, 508. debess augstu, augstu ar zvaigznēm mirkšķināja MWM. VIII, 324.

Avots: ME II, 633, 634

mur̂kšķinât, mur̂kšinât, intr., tr.,

1) schlabbern:
murkšķina kannā kâ cūka drabiņus Manz.;

2) murkšķinādams viņš nuoliecās Izgl.;

3) murkšķinât, meckern
Peb. n. U.: [āzis murkšķina N. - Peb.].

Avots: ME II, 670

I mur̂kšķinât,

1): pīles dīķī "mur̃kšķina" Freudenberg;

2): undeutlich sprechen
Adleenen, Bers., Nötk., Wesselshof, (mit ur̂ ² ) Autz, Sermus, (mit ur̃ ) Behnen, Mesoten; murmeln (mit ur ) Schujen, Schwanb.; "nevietā runāt" (mit ur ) Sauken;

3): auch (mit ur ) Ronneb.; aita mur̂kšķina ("brē̦c") Erlaa. ‡ Refl. -tiês Frauenb., = mur̂kšķinât 1 (?): pīles, dīķī kukaiņus ķe̦rdamas, mur̂kšķinājas ² .

Avots: EH I, 834

‡ II muršķinât, Unwahres reden Lettg.; undeutlich sprechen (mit ur̂ ) Gr.-Buschh.; murren, schnurren: kaķis ē̦zdams muršķina Lettg.; "= mur̂minât" Lubn. n. FBR. XV1I,138 (mit ur̂ ). aita mur̂šķina ("brē̦c") Erlaa, ("neskaņi blēj") Gr.- Buschh.

Avots: EH I, 835

nãse (unter nãss ),

1): auch Seyershof; nàse ² Kaltenbr., der Schnabel:
gailis izsit (besiegt) ar nāsi kurķinu. kurķinam uz nāses ir tāda plēve;

2): nãsīte Seyershof.

Avots: EH II, 8

nelabs [li. nelãbas "böse"],

1) schlecht:
gana bija labu ļaužu, gana mani bildināja; par dieviņa likumiņu nelabais gadījās Ltd. 1840. man tāda nelaba garša mutē. man nelaba sirds, mir ist schecht zu Mute LP. II, 64. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. bārenītim klājas ļuoti nelabi IV, 146;

2) unheimlich, schrecklich:
pīle pārkšķina nelabā balsī LP. I, 117. saimniece iebļaujas nelabi IV, 33. tūliņ izskatījis šuo tâ nelabi IV, 132. sācis nelabi glūnēt V, 383;

3) nelabais - euphemistische Bezeichnung des Teufels
kad tevi pats nelabais! LP. IV, 10. pi tu, nelabais! JR. IV, 85. bļauj, ē̦das, iet kâ pats nelabais. vai od. kas nelabais tevi dīda? LP. IV 93, VII, 892. nelabais viņu zina, das weiss der Teufel. Auch so das Femininum nelabã: meita kâ pati nelabā sāks ārdīties pa baznīcu LP. VI, 505.

Avots: ME II, 719

ņerkšinât, auch ņerkšķinât, ņerkstinât,

1) intr., freqn., wiederholt jämmerliche Laute von sich geben, weinen, grunzen, miauen:
vakaruos tik˙līdz darbs nuolikts, armōnikas ruokā..., un tad ņerkšķina līdz vē̦lai naktij Vēr. II, 902;

2) fakt., weinen, quarren, grunzen, miauen machen.

Avots: ME II, 901

ņirkšķinât,

1) tr., fakt., knacken, krachen, knistern machen:
nagus Latv.;

2) intr., freqn., wiederholt knacken, krachen, knistern; auch vom Schlagen der Wachtel:
grieza ņirkšķina vasaras vakaruos rudzu laukā Druw. n. RKr. XVII, 69.

Avots: ME II, 903, 904

‡ nùoblàkšķinât 2 Saikava, eine Zeitlang klatschende Laute hervorbringen: meitieši visu cēlienu nuoblākšķinaja drēbes ve̦lē̦dami Saikava.

Avots: EH II, 32

[I nùoplaikšķinât, zerstreuen (die Wolken), aufklären (den Himmel od. ein finsteres Gesicht): vējš nuoplaikšķināja mākuoņus. laba vēsts nuoplaikšķina drūmu seju Vīt.]

Avots: ME II, 829

nùopļĩkšķinât, nùopļikšinât, nùopļikstinât Ahs., fakt., erknallen, klatschen lassen, machen: kučieris nu tik nuopļīkšķina pātagas LP. II, 16.

Avots: ME II, 833

nùotrukšķinât, tr., intr., entziehen, abknappen: gan jau saimniece pratīs nuotrukšķināt Alm. nuotrukšķina, cik vien var Alm.

Avots: ME II, 877

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. ² 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50

pakšķinât: pīle, bē̦rnus ve̦zdama, pakšķina (erzeugt gewisse Laute) PV. - Zur Bed. vgl. auch nùopakšķinâtiês und nùopakšķinât ‡ 3.

Avots: EH II, 145

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50

papakšķinât, papakšinât, etwas (wiederholt) klopfen, leicht schlagen: papakšināja ar pirkstu rūti Duomas I, 125. viņš papakšķina lūpas Vēr. I, 1393. baruons draudzīgi papakšķināja Pēterim uz ple̦ca Seibolt. [papakšķināt pa muguru Grünwald. papakšķināja savam zirgam gūžu Neu-Wohlfahrt.]

Avots: ME III, 80

papliñkšķinât, papliñkšinât, intr., tr., etwas klimpern, knallen: viņš paplinkšķina klavieres A. XVI, 1076.

Avots: ME III, 83

par̃kšķinât [Ruj., Arrasch, par̃kšinât C., PS.], par̂kšinât (Lis.], parkstinât, intr., freqn., wiederholt quarren, schnarren, [schnarren machen Ruj.], schwirren, zirpen, klappern, mit der Jagdklapper Lärm machen Etn. IV, 163. tās ir visas tukšas frazes, kuo tu tur parkšķini Purap. stārks parkšķina [Prawingenod. parkšina Stuhrhof] ve̦ca bē̦rza galuotnē Purap., [Ar.]. tītari, zuosis, pīles parkšķina Dok. A., [Kokn., parkšina PS., C., Lis.]. jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkšķina LP. VII, 647. [(strazds) parkšķinādams... lē̦kā ap būrīti Janš. Dzimtene V, 218. Refl. -tiês, intensiv parkšķinât: tās te parkšķinās kâ negudrs; ne aizklausīties nevar Saļgaln.]

Avots: ME III, 91

pāršķinât, für parkšķinât: jau starks uz ligzda stāv un pāršķina.

Avots: ME III, 181

pàsma ² [Kr.], pāsms,

1) [pàsms ² Golg., Stomersee, Bers., Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof], abgeteilte Fäden beim Aufscheren, [ein Gebinde von je 30 Fäden Bielenstein Holzb. 394, 40I], Fitze Garn St., [auch vom Haar]: gadījās arī tâ, ka me̦tu pietrūka un aude̦kls iznāca par pāri pāsmu šaurāks, nekâ sākumā bija nuoduomāts Jauns. pāsma jeb puosma sastav nuo trim dzijām Bērziņš. aude̦kla platumu rē ķina pēc pāsmiem Nerft n. A. XI, 84. Der šķiets, Weberkamm, besteht aus 30 Zähnen, das ist ein pāsms od. pāsma, und 10 Zähnen, das ist ein gaņģis U.; [pãsms "matu vai linu šķipsna" Bauske];

2) = puosms, das Stadium: sievieši ātrāk iziet savus īsākuos attīstīšanās pāsmus A. Xl, 492; [n. U. auch sonst pãsms für puosms. - Nebst li. põsmas "ein Gebinde beim Garn" aus slav. pasmo dass.].

Avots: ME III, 190

patikšķinât, patikšinât,

[1) = pātikš(ķ)êt: pulkstenis patikšķināja (Bauske) od. patikšināja (C., PS.) un apstājās;

2) eine Weile zirpen:
kād ķirmji siênā patikšķina, māja jāatstāj Widdrisch;

3) patikšināt uolas Ruj., Eier mit den Enden (eine Weile) aneinanderschlagen.]

Avots: ME III, 121

piķinât, klebend herstellen: piķina... sniega vīru Austriņš; "nuo māliem veiduot" Festen.

Avots: ME III, 214

plaikšķinât, klatschen St., Bergm. n. U., klatschen machen: pātagu od. ar pātagu plaikšķinādams Salgaln; vgl. plikšķinat.

Avots: ME III, 315

plakšinât, plakšķinât, freqn. zu plakš(ķ)ēt, tr., klatschen, patschen:. plakšķinat zirgam kaklu A. XXI, 330. brītiņu lupas plakšķinājusi Janš. Čāp. 9; plakšķināt, im Fressen klatschen wie Pferde St. plakšķināt ar mēli Ar.

Avots: ME III, 317

plaûkšas ² Arrasch, Wandsen, plaukši U. Manz. Post. III 175, = plaušas, die Lungen plaũkšêt C., plàukšêt ² Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt ² Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326

pledinât, (die Flügel) bewegen: gailītis spārniņus vien pledināja RKr. XVI, 195. strazds... spārniņus pledinādams krakšķina Janš. Dzimtene V, 218: kur tu savus platus spārnus pelcītē pledināsi? BW. 11746, 1. Refl. -tiês, sich unsicher od. unruhig hin und her bewegen Gold., flattern: putns pledinās ar spārniem Wirginahlen, Dubenalken. ja tas (= strazds) ar vienu vienīgu nagu iekuļas duklās, tad tas nemituoši pledinājas, lai atsvabinātuos U. b. 109, 51. zivtiņa pledinās Wirginahlen. lai (bē̦rns), ruokām pledinādamies, neizplē̦stu ģīmīti JK. VI, 26. viņš de̦rē̦tu tikai uz sava zemes stūrīša, cituos apstākļuos viņš pledinātuos Balss. Nebst pledinêt (und wohl auch plidinât) wohl von einer Wurzelform pled(h)-; woneben plet- in ahd. fledarōn "flattern" und plesd(h)- in li. plezdė´ti "flattern" (aus pled(h)- und ples- in le. ple̦sa II?).

Avots: ME III, 333

plĩkšêt Karls., plìkšķêt ² Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât ² , plìkšķinât ² Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348

pļikstinât, pļikšķinât,

1) klatschen, plätsehern :
vienam aizsien acis - tas ķē̦rājs, citi pļikšķina ruokas un mūk Etn. III, 188. zivs pļikstina ar asti pa ūdeni Ahs. pļikšķinādams ar pātadziņu pa ūdeni Kaudz. M. 12;

2) pļikstinât, mit den Händen glätten
Ahs.: zirgu labinuot pļikstina ar ruoku kaklu;

3) pļikstinât blinzeln
Ahs.: viņš pļikstina ar acīm. Zur Bed. 1 vgl. plikš(ķ)inât 1, zur Bed. 2 pļicinât II, zur Bed. 3 - plikstinât

Avots: ME III, 370, 371

pļirkšķinât, s. pļirkstêt; bē̦rns pļir̃kšķina ("?") ar ūdeni Bauske.

Avots: ME III, 371

pļur̂šķinât Saikava, pļùršķinât ² Golg., in einer Flüssigkeit Futter suchend die dabei entstehenden Töne von sich geben (von Enten): pīles ūdenī pļuršķina.

Avots: ME III, 374

por̃kšķis, der Grauspecbt (picus canus Gm.): porkšķis porkšķina gar sausiem kuoku zariem Sassm. n. RKr. XVII, 48.

Avots: ME III, 376

pukšķinât,

1) pochen, klopfen:
sirds krūtīs pukšķina Plūd. Liv. II, 348;

2) knurren, brummen, murmeln (von alten Menschen)
Spr.;

3) pukšinât "langsam und leise arbeiten, wie alte Menschen zu tun pflegen"
Druw. n. RKr. XVII, 74. Vgl. etwa paũkšķêt.

Avots: ME III, 404, 405

pulšķinât,

1) schnarren (von der Wachtel)
N.-Schwanb.: paipalas pulšķina, -sauc: pul, pul;

2) mit der Hand das Wasser leicht schlagen
Warkl.

Avots: ME III, 409

rẽķinât, rēķenēt, -ẽju L., Diez, U., rechnen; beachten, der Mühe wert halten: citam naudas ne vērdina, tūkstuošiem rēķināja BW. 12737, 5 var. skauģis manus kumeliņus ik vakara rēķināja 29959. viņš tuo ne˙maz nerēķina, er macht sich daraus nichts, beachtet es nicht U. voi tu vari rēķenēt, ka tas pareizi ir? kannst du meinen, dass das recht ist? U. Refl. -tiês, rechnen, abrechnen, eine Rechnung abschliessen Spr.: Sprw. dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. tie rēkinājas kâ žīdi pie strimalu tuoveŗa Etn. 1V, 121. Subst. rēķinâšana, das Rechnen; rēķinâšanâs, das Abrechnen; rẽķinums, s. rẽķins; rẽķinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rechnens; rẽķinâtãjs, wer rechnet. Aus mnd. rekenen.

Avots: ME III, 520

‡ saplīkšķinât, = saplīkšinât ‡ 2: kučieris saplīkšķina pātagu Janš. Līgava II, 36.

Avots: EH XVI, 437

‡ saplùšķinât ² Saikava, = savicinât (?): cāļus biedējuot meitieši saplūšķina brunčus.

Avots: EH XVI, 437

‡ sasnakšķinât Siuxt "sakuožļāt": kuo zirgs silē sasnakšķina, tuo atduod guovīm.

Avots: EH XVI, 449

satramdît: kučieris saplīkšķina pātagu, satramda zirgus un tad, drusku pabraukājis, nuotura tuos Janš. Līgava I, 15.

Avots: EH XVI, 457

šēļķe̦ns Wid., šēļķins U., Plūd. Llv. II, 226, šeļķe̦ns, šeļķins Karls., das Schälchen, das Glas Branntwein U.; der Branntwein: vīni izskauda tautiskuo brandvīnu un šēļķe̦nus Turg. Muižn. per. 39. pudele šēļķina (šēļķe̦na Upītis St. 58, šeļķina Aps. VII, 9) MWM. VII, 892. mani dzirdināja ar šeļķe̦nu Purap. Kkt. 46. ar šņabju un šeļķinu dzeršanu MWM. VIII, 722. Nebst estn. sēlikene aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 17

šķaunags "eine tüchtige Rute" Freiziņ; zum Suffix vgl. šķinaga.

Avots: ME IV, 22

šķe̦naga U., šķe̦nags Wid., ein Zeichen auf Heuschlägen, um sie vor dem Beweiden zu bewahren. Wohl nebst šķinaga zu šķĩt.

Avots: ME IV, 27

šķīnagas, zum Korbflechten zubereitete Ruten St., U.; vgl. šķinaga.

Avots: ME IV, 48

šķinis "драч, драчка" Wid.; "šķina" Tirsen.

Avots: ME IV, 42

šķins, = šķina, die Angelrute Bielenstein Holzb. 678.

Avots: ME IV, 42

I šķīt (li. skìnti "pflücken") Bershof, Bl., Iw., Līn., Kandau, Karls., Nötk., Wolm., Selg., (mit ì ² ) Kl., Prl., šķît ² Zabeln, šķinu, šķinu oder šķīnu, abblatten (Kohl), abstreifen (Hopfen), abpflücken (Äpfel) U.; abrinden, Strauch abroden St.: kāpuostiem lapas šķīt Etn. III, 75. kaza šķina (Var.: šķīna) kāpuostiņus BW. 32583, 8. šķīt runkuļu lapas Salis. dārzā jau šķin sīpuolu lakstus Stari I, 248. rudens vakaruos šķinuši apiņus Etn. III, 73. apiņu šķinamās talkas Konv. ² 4108. šķinu riekstus, lasu uogas BW. 13478, 8. tā puķes šķīna Lautb. Vidv. II, 14. man ērkšķus vien pirksti šķin Stari II, 28. mežu šķīt C. - Subst. šķĩšana, das Abblatten, Abstreifen, Abpflücken: lapu šķīšana Peņģ. Sakņu dārzs 75; šķinums,

1) das (einmalige, vollendete) Abblatten, Abpflücken
U.; das Abgeblattete, Abgestreifte, Abgepflückte: nuolika... zieda tiesai... nuo apiņu šķinuma Janš. Mežv. ļ. I, 23;

2) die Rödung
St., Rodeland V., gerödeter Acker Mag. V, l, 190: rudzus iesēja šķinumā (kur mazi kuoki bijuši) Lub.; šķinums, Name eines Feldes Lvv. II, 169 (aus Kreuzb.); šķinẽjs, einer, der abblattet, abstreift, pflückt: āzīt[i]s... kāpuostu šķinejiņš BW. 2667, 3. gaida ruožu šķinējiņas 14410. Wohl zu an. skinn "Haut, Fell", mhd. schint "Obstschale", and, biscindian "abrinden, schälen" ahd. scinten "enthäuten", mnd. schin "Schuppen im Haar", bret. scant "Fischschuppe" u. a., s. Fick Wrtb. lII ⁴ , 449, Zupitza Germ. Gutt. 156, Stokes Wrtb. 310, Walde Vrgl. Wrtb. II, 563 f.

Avots: ME IV, 50

II šķìt ² Tirs. n. RKr. XVII, 81, eilig (ohne sich umzusehn) gehen: Ļimaus[i]s jau šķina uz kartupeļiem Poruk III, 280. es šķīšu nuo šejienes vienu gabalu pruojām Saul. III, 62.

Avots: ME IV, 50

skrapšķinât,

1) auch skrapšinât PS., geräuschvoll nagen: peles skrapšķina C., Ermes, Selg., Lieven-Bersen, Widdrisch, Behnen, Memelshof. kuo tu tur skrapšķini? C., Siuxt. uz papīra skrapšinât, rascheln PS.;

2) geräuschvoll, rasselnd gehen:
kur, vilciņ, skrapšķināsi ar tiem kaula zābakiem? Nigr. Refl. -tiês, intensiv und geräuschvoll nagen: peles skrapšķinājas Widdrisch.

Avots: ME II, 888

skraũkšķinât Bauske, Mesoten, Nötk., skràukš(ķ)inât ² Lis., skraũkšinât PS., C., skràušķinât ² Golg., tr., intr., knirschen (machen); vom Laut, der beim Knabbern, Beissen eines harten Gegenstandes entsteht; krächzen Fest.: Krancis skraukšķina kaulu Nötk. vāveres skraukšķināja čiekurus MWM. X, 83. puikas skraukškināja vēžus Aps. VI, 17. cūkas skraukšina graudus ē̦zdamas Lis. pele skrauškina zem grīdas Golg. Refl. skraũkšķinâtiês, etwas Hartes beissen (dass ein knirschender Laut entsteht Neu-Wohl fahrt) Funkenhof: vāvere skraukšķinājas Funkenhof. vgl. kraukš(ķ)inât.

Avots: ME II, 888

skraukšķins Fest. "kas skraukšķina".

Avots: ME II, 888

skràušķis ² Golg.,

1) = skraukšķis 1;

2) "kas skrau(k)šķina".

Avots: ME II, 889

smukšķinât (unter smukšinât): lakstīgalas puogā, kunkst un smukšķina Dünsb. Skaistā Mīle 71. tē̦vs, gaŗuo pīpi smēķē̦dams, smukšķināja: "hm, hm!" Joc. pas. un stast. (1882), S. 17.

Avots: EH II, 540

šņakšķinât Grünw., knirschen, laut zusammenschlagen (intr.) machen: suns dusmās zuobus šņakšķina.

Avots: ME IV, 91

šņakstêt, -u, -ẽju, Schallverbum, den Lärm des Schneidens (mit der Schneiderschere Allend. n. U.) verursachen, klirren, knirschen; schmatzen (vom Vieh) U.; vom Schall, der beim Essen von etwas Hartem hörbar ist Dond., Lennew.: izkaptīm.., griêžuot, čirkstuot un šņakstuot Janš. Bandavā II, 95. vienmērīgi šņakstēja pļāvēju izkaptis A. XX, 860. sākuši kauties, ka zuobe̦ni vien šņakstējuši Krišs Laksts 10. arkls ... šņakstē̦dams rāva .. krūmiņu saknes J. Veselis Trīs laimes. šņakstēja . . . cirvis Aus. I, 60, Bers. bij dzirdams ..., kâ šņakstēja Mārtiņa zuobi A. XX, 119. zuosis ēda pa miežiem, ka šņakstēja vien Dond. luopi ē̦d, ka šņakst vien U., AP., N.-Peb. (ähnlich Pas. VI, 19). vilki un lāči gājuši pa mežu, ka tik šņakstējis vien Upīte Medn. laiki 13. lietus līst, ka šņakst vien Dr. aizšaujamais šņakstē̦dams aizkrita A. XX, 136. visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM. VII, 817. Refl. -tiês, = šņakstêt: runcis žurku kuoda, zuobi vien šņakstējas BW. 33381.

Avots: ME IV, 90, 91

sprakšķinât, = sprakstêt: sārts sprakšķina juo muoži Jaunības dzeja 59. ciemi sprakšķinās (werden prasselnd brennen) A. v. J. 1899, S. 14. Refl. -tiês, prasseln MSil., (mit -kši-) Nötk.; krachen machen, knistern machen Smilten, Mar.: puikas pa kaktu sprakšķinās.

Avots: ME III, 1009

sprikšķinât, prasseln, knistern Grünwald: skals viēn klusu sprikšķina MWM. X, 213.

Avots: ME III, 1020

spurkšķinât, flattern, mit den Flügeln umherschlagen LKVv.: pīles spalvām spurkšķina Libau, Walk; "= spurkš(ķ)êt 2" Grünwald; in Libau, Walk, Planhof, Gr.-Jungfernhof, (mit ur̃ ) Grünwald, Ekau, Schibbenhof, Luttringen gleichbed. mit spúrkšinât.

Avots: ME III, 1033

stināgs, ein Knüppel: spēcīga ruoka viņu nuotvē̦rusi aiz ļukauss, spēcīgs stinags dancuojis pa muguru Veselis Saules kapsē̦ta 71. Aus stiba. šķinaga?

Avots: ME IV, 1070

strinkšinât, strinkšķinât,

1) fakt. zu strinkš(ķ)êt, klingen machen (von Saiten):
kuokli strinkšķināt A. v. J. 1899, S. 14. dzejnieki strinkšķina savu kuokļu stīgas Zalktis I, 153;

2) strinkšināt Wid., freqn. zu strinkšēt, klingen, klirren.

Avots: ME IV, 1090

svêtelis ² Leitīšnieki, Ahswikkeu, Aprikken, Laschen, N. - Bartau, Schrunden, Wirginalen, svētelis St. ("tahmisch"), U. (aus West - Kurl.), Alswig, svêtêlis ² Dunika, svê̦tals ² (aus *svē̦tuls?) Rothof, f. svēteliene, Demin. (geringschätzig) svē̦te̦lē̦ns, der Storch (ciconia alba): kad svētelis karkšķina RKr. VI, 74. starka mātīte perinājuse... svē̦te̦lē̦nus LP. III, 101. svētelienei ne jausmas, ka tukšu perekli perina V, 364.

Avots: ME III, 1155

svipšķinât: kas svipšķina ("?") šķuores galā? tuo dara rudens apaļvaidzis Mekons Mellā grm. I (1872), 13.

Avots: EH II, 619

I švipšķis: "kas darbā viegls, nepastāvīgs, lē̦kātājs" MSil.; "kas svilpē̦dams lielās, kas švipšķina" Nötk.; "wer lispelt" Sessw.

Avots: EH II, 661

I tàlka Drosth., Neuenb., Wolmarshof, (mit àl ^{2) ,} Kl., Meiran, Sonnaxt, Warkl., (mit alˆ ²⁾ Autz, AP., Bershof, Dunika, Gr.-Essern, Katzd., Kurs., Mesoten, Nigr., N.-Bartau, Ruj., tal˜ka Bl. (li. talkà "zusammengebetene Arbeitsgesellschaft", r. толокá "Bestellung der Bauern eines Orts für einen Tag zur Landarbeit"), Mag. XIII, 2, 55, tàlks ² (r. тóлокъ "Stampfe") Prl. n. FBR. VI, 94, Adl., Bers., Saikava, Selsau, Tirsen, talˆks ² Arrasch,Dond.,Gramsden, Iw., Jürg., Kandau, Līn., AP., Stenden, Wandsen, talks Nötk., tàlkus Drosth., talkus Bielenstein Holzb. 288, eine (gew. nicht länger als einen Tag dauernde) Arbeit auf dem Lande, zu der freiwillige Arbeiter aus der Nachbarschaft geladen werden, die dafür keinen Lohn bekommen, aber am Abend bewirtet werden; eine solche Arbeitergesellschaft; der Abendschmaus nach einer solchen Arbeit (talka oder talks nach L.: Aufgebot der ganzen Bauerschaft zu einer Hofesarbeit) : talkū iet U., zu solcher Arbeit und solchem Schmause gehen. talku turēt U., solchen Schmaus für die Arbeit veranstalten. talkuos lūgt Kl. bij manam bāliņam treja talka vasarā: rudzu talka, miežu talka, apenīšu šķinamā BW. 28412, pazīstami bij siena talki, linu talki, mē̦slu vešanas talki, malkās un žagaru talki un citi Kaudz. Vecpiebalga 47. bijis baļķu talkus LP. VII, 326. nuoskumusi talka mana BW. 785. šuodien bija liela talka, rītā celšu vēl lielāku 6319, 1. pārnāk talka dziedādama, linu druvu nuoplūkusi 637, 3 (Band I, S. 846). bāleliņi ar talkiem vien dzīvuoja: talkiem (Var.: talkā) pļāva miežus, rudzus . . . 28412, 4. visu dienu talku pļāvu, talkus māti neredzēj[u] 2851 1. pruoties, talkas māmuliņa (Var, : nama saimeniece), kuo vajaga plūcējām! 28479. talkās iešana un braukšana Etn. III, 76. talkas nav duomājamas bez ruotaļām, dejām un apdziedašanās II, 182 (hier und Konv. ² 4108 noch weitere Notizen über die talka). jānāk uz talku Deglavs Vecais pilsk. 8. wenn es urspr. wie noch poln. tłoka - ein Gedsänge, eine Menge bedeutete, nebst li. tel˜kti "eine talkà zusammenbitten", susitel˜kti "sich zur talkà versammeln" zu aksl. tlěšti, r. толóчь (prs. толкý) "stossen, stampfen", Kymr. talch "granum contritum", li. aptìlkęs žmogùs "durchtriebener Mensch" u. a., s. Trautmann Wrtb. 321 f., Būga PФB. LXXV, 150, Leskien Abl. 349; die Bed. von li. tel˜kti muss in diesem Fall sekundär, durch talkà beeinflusst sein.

Avots: ME IV, 127, 128

tar̃kšķinât Bauske, Blieden, tarkšinât, klappern (vom Storch) Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169, U.: kâ starķis tarkšķinādams uz ligzdas Latvija. sitējs . . . tarkšķinādams ar īkšķi RKr. XVI, 230; schnarren (von der Wachtel): tīrumā tarkšķināja grieza A. XX, 14. grieze... tarkškina savas ... nuotes Plūd. Mazā And. bērn. atm. 8; mit einem tarkšķis (auf der Jagd) lärmen Memelshof: kad tuo (tarkšķi) ātri griež un tarkšķina, tad ceļas nejauki skarbs . . . truoksnis Janš. Mežv. ļaudis II, 391.

Avots: ME IV, 133

ter̂kšêt ² Karls., tèršķêt ² Prl. n. FBR. VI, 93, -u, -ẽju,

1) terkšēt U., Etn. IV, 166, te̦rkšêt N.-Peb., (mit e̦r̃) Salis, terškêt U., (mit èr ² ) Saikava, terkšinât Wid., terkšķinât U., Sessw., Spr., (mit er̂ ) Saikava, (mit der Schnarre) sclmarren, klappern; auch vom Geräusch der Rädet
(terkšķināt) U.: terkšķinam terkšķinuot zvirbuļi aizlaidās Saikava. tec, vārpstīt terk-šē̦dama! BW. 7057 var. lai tas mans arājiņs kâ ecēša neterkšķēja 9986 var. pulkstenis ierkškē̦dams nuosita trešuo rīta stundu B. Vēstn. vāģi teršķēt vien aizteršķ Saikava. terkšķuošās skārda balsis A. v. J. 1896, S. 575. terkšķuoša bases balss Sudr. E.;

2) terkšêt U., Etn. IV, 166, Nötk., (mit er̂) C., PS., Wolmarshof, (mit èr ² ) Selsau, te̦r̃kšêt Salis, terkšķêt Daudsewas, KL-Salwen, ter̂kšķêt Saikava, (mit èr ² ) Bers., Kalz., Meiran, teršķêt U., (mit er̂) Golg., (mit èr ² ) Saikava, terkšinât Wid., schwatzen; viel und schnell sprechen:
taisi tik vaļā! kuo tik ilgi terkši! MWM. VII, 803. teršķ ziņas, neziņas Saikava;

3) das Geräusch des Truthahns
U. (terkšķinēt), das KolIern des Birkhahns u. a. Vogelstimmen ausdrückend: rubenis . . . aizlaidies terkšē̦dams LP. V, 102. pe̦lē̦kais strazds terkšina Etn. 11, 51. Nebst tarkš(ķ)êt und tirkšêt wohl zur Wurzel von terêt.

Avots: ME IV, 166, 167

trakšķinât, freqn., fakt., schallnachahmendes Verbum, krachen, knarren machen Vīt.; klappern, schnarren (wie eine Maulwurfsscheuche) Schibbenhof; mit den Zähnen klappern Gold.; mit der Zunge klatschen Schonberg; mit den Fingern (auf der Tischplatte) trommeln Gold.; vom Klappern des Storchs gesagt Widdrisch, vom Singen des Staars Gr.-Salwen, von gewissen Stellen im Gesang der Nachtigall Bers., Lennew., Ruj., Salgaln, Vīt.: kuo tu vienmē̦r tâ trakšķini? Schönberg. vāverīte trakšķināja ar meitām maltuvē BW. 2353. tas putns skaisti trakšķina Meselau. strazdi svilpj, trakšķîna Janš. Bandavā II, 425. lakstīgala trakšķināja (Var.: trikšināja) BW. 30614, 6 var. lakstīgala trakšķina, kad tās dziesma līdzinās arkla vārstuves klabinašanai Bers.

Avots: ME IV, 219

tramšķinât,

1) (auf einem Saiteninstrument) spielen
(mit am̂) Bers., Kl., Kreuzb.; singend die Laute eines Musikinstruments imitieren (trâmšinât ² ) Kalzenau; trillern (tramšķinât ² ) Gaiken: tramšķināt kuokli Zalktis I, 39. tramšķināt kontrābasi Poruk MWM. v. J. 1896, S. 894. Osips tramšķināja cimbuoli Poruk IV, 359. stīga, uz kuras Lejgalietis tramšina Duomas I, 877. tramšķina vijuoles stīgas skaņuojuot Bers. kâ viņš māk tramšināt! kâ ar ragiem pūš! Kalzenau;

2) von Tieren, die ein Eichhörnchen Fichtensamen aus den Zapfen herausklaubend verursacht:
vāveres tramšķina ciekuŗus luobuot Bers.

Avots: ME IV, 222

trimšķinât: kuoši trimšķina mandolīni Delle Negantais nieks 219.

Avots: EH II, 695

trimšķinât Bers., = tramšķinât: vāveres trimšķina ciekuŗus luobuot Bers.

Avots: ME IV, 237

trūkt [li. trúkti "reissen, brechen, platzen"] (in Grundsahl angeblich so in der Bed. 2, in der Bed. I dagegen trùkt; Rosenberger unterscheidet Mag. IX, 2, 16 trũkt "mangeln" von trûkt ² "reissen"), -kstu, -ku (eine reflexive III p. prt. trūcēs Zbiór XVIII, 271),

1) entzweigehn, reissen
(intr.), brechen (intr.), auseinanderspringen U.: striķis trūkst (pušu), der Strick reisst U. izkapts trūkst (pušu), die Sense bricht U., Bers., Gr.-Buschh., Marzen, Saikava, Warkl. glāze trūkst (pušu), das Glas springt entzwei U. ātri rāvu . . . dzirnus, lai tās trūka (Var.: plīsa) gabaluos BW. 22478 var. pavediens negribējis un negribējis trūkt LP. IV, 216. ieskanējās trūkdama klavieŗu stīga A. XX, 953. man sirds trūkst, mir bricht das Herz U., Bauske, PS., Saikava, Selsau, Stenden. man(im) sirds par viņu pušu trūkst, er jammert mich Brasche. vēru durvis, spēru kāju, trūkst (verstummen, horen auf) ļaudim valuodiņas BW. 8603;

2) mangeln, fehlen
U.: man trūkst naudas, veselības, druošības, mir fehlt Geld, Gesundheit, Mut U. trūktin trūkst tev, māmiņa, trūkst trijās vietiņās: stallī guov[j]u, klētī pūra, kambarī malējiņas BW. 18379 var. Sprw.: putna piena vien trūkst Br. sak. v. 976 (ähnlich: LP. VI, 858). kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu! 671. daudz vairs netrūka, kad bija beigts RKr. VI, 550. vai tam daudz trūkst nuo kunga (ist er nicht beinahe ein Herr)? Alm. Kaislību varā 127. tik jau manis tur trūka Etn. IV, 43. tā tik vēl trūka, ka jūs būtu neguodīga tē̦va dē̦li Rainis Zelta zirgs 53. ne˙kas tiem netrūka Pas. III, 467;

3) zusammenfahren, erschrecken
(intr.) U. (unter trukt). Refl. -tiês, erschrecken (intr.) AP., Bauske, Drosth., PS. (mit ũ ), Kl. (mit ù ² ), Spr., Wessen, erschreckt auffahren U., scheu werden U.; (schnell) aufstehn, aufspringen: lai nuobēdza baidiklīši, lai māsiņa netrūkstas BW. 26178, 7. sit pie vārtu stuburiņa, lai trūkās Jāņa māte 32638, 1. trūkās mans kumeliņš nuo pe̦lē̦ka akmentiņa 15932, 4. trūksties, manu kumeliņ, kad es gruožus kustināju! A. 913. zirgs trūkstas Kaudz. M. 236. viņa gulēja netrūkdamās tālāk Janš. Mežv. ļ. I, 15. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. trūkties nuo gultas augšām Etn. I, 56. trūkās augšā, cik ātri varēja JR. IV, 156. tūlīt trūkstas abi nuo gultas ārā BW. III, 1, S. 97. zē̦ns trūkās kā putniņš tē̦vam nuo ruokām Krišs Laksts 50. kājās trūkties, blitzschnell aufstehen Infl. n. U.: meita trūkās kājās Pas. IV, 283 (aus Atašiene; ähnlich: Zbiór XVIII, 473; LP. V, 29). jis trūkās un saka: "ai, cik ilgi es nuogulēju!" Pas. III, 385 (aus Bikava). sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas Pas. IV, 384. - Subst. trũkšana,

1) das Entzweigehen;

2) das Fehlen, Mangeln;
trũkšanās, das Erschrecken (intr.), das Aufschrecken (intr.); trũkums,

1) das abgeschlossene Entzweigehn; der Bruch
St., U.; das Resultat des Entzweigehns -

a) die Spalte, der Riss:
maizes kukulim ir rieva (trūkums) RKr. XIX, 97;

b) der Bruch:
nabas trūkums, der Nabelbruch (hernia umbilicalis) Preip. 56; vē̦de̦ra trūkums, Flankenbruch, Bauchbruch (hernia ventralis) 55; trūkuma kaite (Wid.) od. tr. valna (Bers., Smilt.), der Hodenbruch. - trūkuma puķe Gr.-Buschh., eine Art Blumen; trũkuma zāle Gr.Buschh.,

a) Wolverlei, Arnika (arnica montana
L.) U., Mag. IV, 2, 61; 89; RKr. II, 67: trūkuma zāļu tēja nuoderīga, kad pārcēlies Etn. II, 150;

b) geranium silvestre
Grünh.;

2) der Mangel
U.; die Armut: trūkumu ciest, Mangel leiden, darben U. nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams LP. IV, 191. izdara nuoziegumu . . . nabadzības vai trūkuma spiesti Vēr. I, 1259. kaujamies... ar savu trūkumu Aps. Bag. radi 15. Sprw.: kur nauda, tur nav trūkuma JK. II, 372, bads māca lūgties, trūkums diedelēt. darbu trūkums A. XI, 98;

3) das einmalige Erschrecken
(intr.), Aufschrecken (intr.): satrūkās ciema suņi; pa tam suņu trūkumam izte̦k ciema dze̦ltanītes BW. 13250, 6. Zu traukt, trauks s. diese und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 731, Reichett KZ. XXXIX, 64, Hirt Abl. 8, Scheftelowitz KZ. LVI, 172.'

Avots: ME IV, 251, 252

uķinât, schreien Wid.: vīstiķis uķina Etn. Il, 51.

Avots: ME IV, 297

ûkšêt ² Līn., -u oder -ẽju, -ẽju,

1) ūkšêt U., ūkšinât Wid., ūkšuôt U., ûkšuôt ² Wandsen, ûkšuot ² Dond., ûkšāt ² Stenden, ūkšķêt, ũkšķinât Wirgen, (ū-ū) rufen, schreien, jodeln, jem. zurufen, sich gegenseitig zurufen (von Hirten gesagt)
U.; jauchzen (namentlich von kleinen Kindern gesagt U., Brasche) V.; ûkšêt ² Nogallen, ûkšinât ² Dond., Wandsen, ûkšķinât ² Nogallen, Hirten nach Hause rufen: dzirdēja saucam, ûkšam2, aurējam Janš. Līgava I, 297. dzirdēja . . . sieviešus priecīgi kliedzam un ūkšējam Čāp. 55. izdzirda mežu ūkšam Mežv. ļ. I, 190. māte mani sauc, ūkš un meklē Bandavā II, 150. ūkšināt ganus mājā Dond., Wandsen. bļauj luopi, un ganiņi ūkšuo Dünsb. Par. 33. ļaudis ūkšuoja, gavilēja Druva II, 209. pļavas ūkšuoja . . . pļāvēji Dz. V. zaķis ūkšuo Lapsa-Kūm. 8. (zaķu) tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. krupis ūkšķ MWM. XI, 261. apuogs . . . ūkšķināja Plūd. LR. IV, 66. ūkšuoja ragi, pīkstēja klarnete Skuju Fridis;

2) ûkšêt Schwanb., ùkšêt ² KatrE., ūkšķinât Nötk. (mit ũ), Sonnaxt (mit ù ^2), Alswig, ūkš(ķ)inât N.-Peb., grunzen:
cūkas, sivē̦ni ūkš N.-Peb. ezis ūkšķina Sonnaxt;

3) seufzen
U. Refl. ûkšuoties ² Dond., einander zurufen: gani skaļuos rītuos, kad labi atbalss skan, krietni ūkšuojas Dond. - Subst. ūkšêšana, ūkšuôšana, ūkšinâšana, ūkšķinâšana LP. III, 103, das Zurufen, Schreien, Jauchzen: atskanēja sieviešu kliegšana un vīriešu ûkšuošana ² Janš. Dzimtene V, 164. svē̦tku viesu ūkšuošana, klaigāšana Dzimtene ² I, 154; ūkšê̦tãjs, ūkšķê̦tãjs Dr., ūkš(ķ)inâtãjs, ūkšuôtãjs, wer ruft, schreit, jauchzt, zuruft; der Jodler Dr.: ja ir labs pretim ūkšuotājs Dond. Bezzenberger BB. XXI, 304 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 187 vergleichen damit le. auka "Sturmwind", serb. ȕka "Geschrei", got. auhjōn "lärmen" u. a.; vgl. auch ūkuoņa und li. (bei Miežinis) uksis oder uksimas "aurēšana".

Avots: ME IV, 407, 408

‡ uzkremelêt Frauenb., Schläge verabfolgen: u. kam pa muguru ar šķinagu.

Avots: EH II, 726

uzplikš(ķ)inât, aufklatschen; klatschende Schläge versetzen: Malinieks uzplikšķina ar pātagu Līgotnis Stāsti II, 14. uzplikšķinādams... zirgam ar pātagu A. XXI, 563.

Avots: ME IV, 367

uzplīkš(ķ)inât,

1) ein wenig klatschen (machen), knallen, applaudieren:
uzplīkšķina... pātagu tik skaļi Janš. Līgava I, 267. uzplīkšķināt ar pātagu. uzplīkšķināt ar ruokām Ramkau;

2) knallende, klatschende Schläge versetzen:
uzplīkšķināt zirgam ar pātagu A. XXI, 132. es tam uzplīkšķināju Ramkau;

3) aufplätschern:
asaru bars uzplīkšķināja (ar asti) salas galā Saikava.

Avots: ME IV, 367

uzplikš(ķ)inât, aufklatschen; klatschende Schläge versetzen: Malinieks uzplikšķina ar pātagu Līgotnis Stästi II, 14. uzplikšķinādams... zirgam ar pātagu A. XXI, 563.

Avots: ME IV, 367

uzplīkš(ķ)inât,

1) ein wenig klatschen (machen), knallen, applaudieren:
uzplīkšķina... pātagu tik skaļi Janš. Līgava I, 267. uzplīkšķināt ar pātagu. uzplīkšķināt ar ruokām Ramkau;

2) knallende, klatschende Schläge versetzen:
uzplīkšķināt zirgam ar pātagu A. XXI, 132. es tam uzplīkšķināju Ramkau;

3) aufplätschern:
asaru bars uzplīkšķināja (ar asti) salas galā Saikava.

Avots: ME IV, 367

uzpliukš(ķ)inât, ein wenig knallen, klatschen; aufknallen Dr.: Antuons uzpliukšķina ar pātagu Purap. Kkt. 86.

Avots: ME IV, 367

uzpliukš(ķ)inât, ein wenig knallen, klatschen; aufknallen Dr.: Antuons uzpliukšķina ar pātagu Purap. Kkt. 86.

Avots: ME IV, 367

uzšķīt, todend auffinden, zum Vorschein bringen: līdumu šķinuot uzšķina putniņus C.

Avots: ME IV, 389

uzsmiêt, ‡

2) anlachen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. ‡ Refl. -tiês, jem. zulachen: viņa uzsmejas Jāņam un pamirkšķina P. Ērmanis Gaidītāji 65.

Avots: EH II, 734

vāķinât,

1) "?": (vainaku) Rīgā pirku, šai zemē vāķinavu, . . . šai zemē kaldinavu BW. 33627, 8 (vgl. auch 13273, 3);

2) "(etwas, worauf man stolz ist) prahlend zeigen"
Warkhof, Zvirgzdine: vàķinât ² naudu, vainaku.

Avots: ME IV, 496

II vârste ² ,

1): melder[i]s stāv nuo miltiem balts, v. jautri klabinājas Skalbe Raksti II (1938), 162;

2) = vārpsta 3 (?): klikšķina v. atgriežuot arklu Skalbe Raksti III (1938), 325.

Avots: EH II, 765

viķinât,

1) zwitschern
Bers.: bezdelīga viķina Etn. II, 51;

2) "?": viņa brīdi viķe̦nāja skatīdamās pa luodziņu MWM. VIII, 597;

3) "in die Hände klatschen"
Erlaa.

Avots: ME IV, 584

I vīstiķis, ein Vogel Livl. n. RKr. XVII, 64 (mit ĩ), Vīt.; "vītītes kauķis" LP. V, 103: vīstiķis uķina Etn. II, 51. -- re, kur vīstiķis vīvina! sagt man von einem, der süss (einnehmend), spricht Etn. 1V, 4.

Avots: ME IV, 643

‡ vuršķinât A.-Schwanb. "?": aita vuršķina ap savu jaunpiedzimušuo jē̦ru.

Avots: EH II, 799

žugure Sk. Do. 74, Lubn. n. Etn. II, 97, Infl. (z. B. in Borchow, Preili, Warkl., Welonen), žuguris Manz. Lettus, Elv., žugurs U., der Storch: uozuolā parkšķina žugure savā rata rumbā Austriņš M. Z. 15. žugure nese kaulu, iemete škurstinā Pas. IV, 277 (aus Domopol). Falls entlehnt aus dem Li. (vgl. auch žūguris, zugur(i)s und zubur(i)s und falls urspr. den Reiher bezeichnend (zur Bed. vgl. li. garnỹs, le. gar̂nis "Storch; Reiher") und falls mit žugur- nach Le. Gr.§ 35c aus žugar-, zu li. žuvìs "Fisch" und zur Wurzel von le. dzer̂t (vgl. ai. aja-gara-h, "Ziegen verschlingend", gr. δημο-βόρος lat. carni-vorus). Die Nebenform žigurs in diesem Fall aus žugurs, vgl. ostle. k`imūss u. a. FBR. IX, 113. Analog könnte žubur(i)s III die Wurzel von lat. ferīre enthalten (s. die Notiz zu žubeklis I).

Avots: ME IV, 829

zvakšinât,

1) zvakšinât Lennew., Trik., Schwanb., Wolmarshof, zvakšķinât AP., Bauske, Kokn., Schibbenhof, Sessw., Stockm., Vīt., fakt. zu zvakš(ķ)êt, = zvadzinât 1; zvakšķinât Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, = žvadzināt ("tikai priekšme̦ts ir smagāks un radusies duobjāka skaņa"). zvakš(ķ)ināt saujā (makā) naudu. bē̦rni zvakšķina dažādas ruotaļu lietas Vīt. izkapti zvakšķināt ders.;

2) wiederholt einen dumpfen Schall (z. B. vom Fallen eines schweren Gegenstandes) verursachen (zvakšķinât) Nötk.

Avots: ME IV, 763

žvakšķinât, = zvakšķinât 1: ienaids žvakšķina ķēdes uz ruokām Vēr. I, 1111.

Avots: ME IV, 841