Paplašinātā meklēšana

àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.

Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen

Avots: ME I, 61

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

ìežņaûgt, einschnüren, einzwängen, einquetschen: spilve̦ns viņa galvu iežņaudza kâ skrūvēs Vēr. II, 1313. Refl. - tiês, ìežņaudzītiês, sich einschnüren, sich einquetschen: vai, dēliņ, kur tu gribi te iežņaugties LP. IV, 140. Subst. ìežņaûgums, die Einschnürung: taļļas iežņaugums MWM. IX, 413.

Avots: ME II, 93

nùožņaûgt [li. nužniaugti], tr., erwürgen: kāds cilvē̦ks raganu nuožņaudzis Etn. III, 57. [Refl. -tiês, sich erwürgen: guovs valgā nuožņaugusies Bauske.]

Avots: ME II, 894

[pãržņaugts (o-Stamm!) Nerft, = pāržmauga.]

Avots: ME III, 190

pãržņaûgt, tr., einschnüren: maza, maza sieviņa, pāržņaugtu vē̦de̦ru (Rätsel: die Ameise).

Avots: ME III, 190

pìežņaũgt,

1) "?": vietas, kur viņu gribēja piežņaugt (erwürgen?)
MWM. X,242;

2) erwürgend aufhäufen:
nerātņi piežņaudza putniņu ve̦se̦lu kaudzi Ronneb.;

3) sehr fest anbinden:
viņam ar valgu ruokas cieši piežņaudza pie sāniem Lennew. p. sē̦tai mietus ar klūdzīņām N.-Peb., Schujen; fest schnüren: p. rīkus ciešāki Schibbenhof;

4) würgen (abschliessend):
piežņaudz vēl! vēl jau nav beigts! Vank.;

5) schlachten:
uz svē̦tkiem tē̦vs piežņaudza sivē̦nu Mitau.

Avots: ME III, 313, 314

sažņaûgt, Refl. -tiês: sich zusammenschnüren Dunika: viņa tā sažņaugusēs, ka nevar ne pae̦lpuot.

Avots: EH XVI, 469

sažņaûgt, tr., zusammendrücken, -pressen, zusammenziehen Wid.; einschnüren, verengern: zirneklim sažņaugts vidus JK. V, 14. vāki sažņaudza ērgļa ķe̦tnu JR. III, 36. (fig.) Džonam sažņaudza sirdi tādas kâ žē̦labas Krišs Laksts 49. Refl. -tiês, sich zusammendrücken, -pressen, sich zusammenziehen: pārs ruoku sažņaudzās MWM. VIII, 161, sirds žē̦labās sažņaudzas Vēr. II, 439.

Avots: ME III, 800

uzžņaûgt, aufdrücken (auf etw.), fest (auf etw.) zuschnüren: uzvalks viņam kâ uzžņaugts (d. h. fest anliegend) Stenden. Refl. -tiês, sich fest zuschnüren: cilvē̦ks tâ uzžņaudzies, ka nevar pae̦lpuot Stenden.

Avots: ME IV, 402

žņaûgt, Refl. -tiês: te̦lē̦ns žņaudzas; palaid viņam kaklenieku svabažāk! Saikava. Subst. žņaûgums, ‡

2) eine enge Stelle eines Weges (wo?).

Avots: EH II, 821

žņaûgt (li. žniaugti "žņaugt" Miežinis), žnaûgt Salis, -dzu, würgen, knebeln, zuschnüren L., U., stark drücken; ausringen U.: gribējuši šuo žņaugt ar žņaugu LP. VII, 72. iemautiņi ruokas žņaudze BW. 14528. piedurknes žņaudz St., die Ärmel spannen sich. milzis žņaudz visus Vēr. II, 1136. krūtis žņaudz Aus. I, 4. ruokas žņaugt Aus. I, 21; LP. V, 62, die Hände ringen. gaļu žņaudza saujiņā BW. 19310. Refl. -tiês, sich würgen, sich ein-, zuschnüren Spr.: sirds man žņaudzas Vēr. I, 803. - Subst. žņaûgšana, das Würgen, Knebeln, Zu-, Einschnüren, Ringen; žņaûgšanâs, das Sichschnüren; žņaûgums, das einmalige, vollendete Würgen, Knebeln, Schnüren, Ringen; žņaûdzẽjs,

1) wer würgt, knebelt, schnürt, ringt:
šai mājā katru nakti... nāk zņaudzēji. te jau kādi desmit cilvē̦ki ir nuožņaugti Pas. IV, 64;

2) Magendrücken
AP., C., Dunika, Sessw.; Drücken, Beklemmung in der Brust Etn. II, 166: kad vē˙de̦rā žņaudzējs, tad jāizlauza mugura ar sluotas kātu Etn. III, 174. ja krūtīs tāds žņaudzējs, tad ar braucīšanu vien neiztiek Jaun. mežk. 225. krampīgs kāss ar žņaudzēju Vēr. I, 801. spaidīsies ar žņaudzēju pasirdī Vīt. 59. man žņaudzējs žņaudz krūtis, sirdi Ahs. n. RKr. XVII, 66;

3) ābuoliņa žņaudzējs, cuscuta Stenden. Wohl zur Wurzel von znauja (s. dies) mit dem g von zmaugt und li. smàugti. Anders (umgestellt aus gņauzt) Zupitza Germ. Gutt. 148.

Avots: ME IV, 824, 825

žņaûgtin, zur Verstärkung von žņaûgt: galvā žņaugtin žņaudz JR, IV, 203.

Avots: ME IV, 825

àizžmaûgt = àizžņaugt JK.; viņai vai e̦lpa aizžmaudzās R. A.

Avots: ME I, 61

[è̦lsa ² Kreuzb. "tiefes od. schweres Atmen"], e̦l˜sas [Nigr.], tiefe, schwere Atemzüge, das Keuchen, Schluchzen: dzird smagu, apspiestu e̦lpu un aizturē̦tas e̦lsas Vēr. I, 1313. spārni kâ e̦lsas tam trīc MWM. X, 868. ple̦ci raustījās sažņaugtās e̦lsās A. 1902, 16.

Avots: ME I, 569

gãrdzêt [C., Nigr.], - u, ẽju, gãrgt [C., Nigr.], - dzu,

1) schnarchen (in der Brust), mit heiserer Stimme sprechen
[gardzinēt Wessen], röcheln: krūtīs gārdz od. gārc. gārdzuoša e̦lpuošana Vēr. II. 548. aiz plānās pārsienas viņš sāka stiri gārgt Saul. vīrieši nuogāzās gar zemi nāvē gārgdami A. XII, 573. saraustītās skaņās gārgs viņa žņaugtā krūts R. Sk. I, 136. luopiņš vēl gārdz AP.;

2) Unsinn schwatzen, zanken:
kuo te gārdzi tik ilgi; ej labāk pie darba! Etn. IV, 49. Subst. gārdziêns, ein einmaliges Röcheln, Schnarchen: vēl viena grūta nuopūta, vairāk kâ gārdziens un viņš bij pabeidzis savu mūžu. Dok. A. [Zu li. gargéti "булькать (о горлѣ, когда его полощутъ)", gargúoti "хрипѣть, тяжело дышать."

Avots: ME I, 618

izklìegt,

1) intr. ein Geschrei ausstossen, aufschreien:
tâ nuobijies, ka ne izkliegt nevar Aps. balss man aizžņaugta, es nevaru izkliegt MWM. VIII, 882. sāpju kliedziens izkliegts Latv.;

2) tr., ausposauen:
izkl. par bagātnieku od. bagātu. viņa sievas bagātība bija izkliegta Degl. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust schreien: tad varuot izkliegties. māsa bija diezgan izkliegusies un iztrakuojusies A. XVI, 361. Subst. izklìedzẽjs, wer aufschreit, ausposaunt.

Kļūdu labojums:
1) intr. = 1)

Avots: ME I, 753

I kuza,

1): auch Dunika;

2): "ierauts vē̦de̦rs vē̦de̦rs un lùokā saliekta mugura" Bērzgale: sāk it kâ žņaugt viduklī pret krūtīm, rauj it kâ kuopā, "raun kuzā" Fil. mat. .174, Bērzgale.

Avots: EH I, 681

II māķis,

1) ein böser Geist, ein Gespenst:
ja nebūsi klusa, es pasaukšu māķi Adsel. pusnaktīs rāduoties māķi, kur kāds e̦suot pakāries, vai kur kāds mazs bērniņš nuožņaugts Druw.;

2) ein Tölpel, ein ungeschickter Mensch
Druw. Wohl zu mākt.

Avots: ME II, 581

nùoduņît,

[1) "mit der Faust erschlagen"
Bauske; "sabuksnît": nuoduņīt kaķi N. - Peb.];

2) ["erschrecken
(tr.); nuosmacēt" Warkl.]: istabā tāds nuoduņīts miers, tīri bez e̦lpas Saul.; ["nuožņaugt" Ruj.;

3) "mühsam beenden":
n. aude̦klu (ar grūtībām nuoaûst) Serben, Lis., Selsau, Sessw., Lös., AP.] Refl. - tiês,

1) "?": tas nuoduņījās A. XX, 643;

[2) "lange und ungeschickt etwas tun"
Sessw., Praulen, Bers.;

3) "nuosmacēties" Warkl.;

4) "eine Weile dumpf und undeutlich sprechen"
Geistershof].

Avots: ME II, 778

nùodur̃t,

1): gar zemē nuoliktu valgu vai kārti ar lāpstu zemē iegriêzt rievu (iezīmējuot ruokamu vietu) Orellen;

2): n. sivē̦nu Kand.;

3): sirdi n. (= nuomākt, nuospiest, nuožņaugt; "abdrücken", "abstossen")
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) "nuošūt diegu pie diega" Seyershof: kad sāka ar celiņiem šūt kre̦kliem krūtis, tad ļuoti smalki nuodūra kre̦klu. Refl. -tiês,

1): lai raganas nuoduŗas Tdz. 53452; ‡

2) "aizdambēties" Linden in Kurl.: Daugava nuodūrusēs, un ūdens pa pļavām gājis.

Avots: EH II, 42

[nùodžaûbt, = nuožņaugt, erwürgen: nuodžaubu viņu kâ cāli Fest.]

Avots: ME II, 782

nùomušît [Bers., PS.] nùomušķît Ahs., Matkuln, nùomužît U., nùomužinât U., tr., abquälen, umbringen, abtun: meita nuomušījusi savu ārlaulības bē̦rnu Aps., Bers., Smilt., Druw. tuo (dziesmu) man bē̦rni nuomušīja BWp. 1016. tur kāds nuožņaugts vai citādi kâ nuomušīts Vēr. II, 669. zē̦ns ieskrēja pie paša kunga un tuo pa˙galam nuomušķīja JK. V, 119. vakar žīdu nuomužīji BW. 20478.

Avots: ME II, 823

nùosluôdzît, nùosluôgât, tr.,

1) beschweren, niederpressen, befestigen:
linus. vīra māti akā bāzt, akmeņiem nuosluogāt BW. 26103. puods nuosluogāms ar vāku LP. VII, 585. sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. viss liekas mazs, saspiests, sažņaugts, nuosluodzīts;

2) absperren; zum Schweigen veranlassen
Spr.;

3) abprügeln.

Avots: ME II, 853

[II nuosmaukt, erwürgen, umbringen Für. I, unter žņaugt; vielleicht mit g statt k, vgl. li. nusmáugti dass.]

Avots: ME II, 854

‡ pazmaûgti ² PlKur. "nùožņaugt".

Avots: EH XIII, 193

rĩstît C., Karls., -u, -ĩju, hastig schlingen U.: čūska ilgi rīstīja krupi, kamē̦r pēdīgi tuo nuorija D. mēs smieklus pilnām mutām rīstījām MWM. VIII, 129. ve̦se̦lu pus˙minūti viņš rīstīja atbildi A. XX, 13. Refl. -tiês, sich würgen Windau, Vank., U.: Sprw. rīstās kâ vilks, kas jē̦lu gaļu parēdies. vi,na rīstījās kâ žņaugta Vēr. I, 1502. jums nav jārīstās pēc gaisa II, 790. Horns aiz dusmām rīstījās Pasaules lāp. 260. Zu rĩt.

Avots: ME III, 539

saderêt,

1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;

2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;

3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;

4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,

1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;

2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.

Avots: ME II, 609, 610

saspiêst, tr., zusammendrücken, niederdrücken,zerdrücken, bedrücken (eig. u. fig.): saspiest grāmatas vākus kuopā. viss liekas mazs, saspiests, sažņaugts Stari III, 225. ar saspiestu balsi Kaudz. M. 115. ar saspiestu sirdi Turg. Muižn. per. 47. gulēšana saspiedīs ubadzībā Birk. Sakāmv. 126. Refl. -tiês, sich zusammendrücken, sich zusammendrängen: pie tiem ļaudīm, kas ap... galdu kâ mūris saspiedušies stāv Liventāls Brez. un Hav. 7.

Avots: ME III, 741

I žākstîtiês, -uôs od. -ĩjuôs (U.), -ĩjuôs,

1) (mit weit offenem Munde) gähnen
Assiten, Gramsden, U., (mit â ) Kr., Vīt., (mit â ² ) Frauenb., Grobin, Hasenpot, Ob. - Bartau, Schnehpeln, Stenden, (žâkstêtiês ² ) Dond.: kad žākstās, tad jāaizliek ruoka mutei priekšā, lai nelabais neieskrien iekšā Dond. (ähnlich JlgRKr. VI, 20);

2) sich (nach dem Schlaf) recken
Neander n. U., Grünh., (mit â ) Golg., Vīt., (mit â ) Bauske;

3) aufstossen (hauptsächlich vor dem oder beim Vomieren)
Libau, Semgallen, (mit â ) Golg., Lis., N. - Peb., Vīt., (mit â ² ) Autz, Frauenb., Grenzhof (Kr. Tuckum), Jürg., Libau: kuo nu žāksties, it kâ vemt gribē̦tu! Autz. žākstās, kad nevar izvemt N. - Peb. kaķis vai suns, kad taisās uz vemšanu, tad žākstās ebenda; (beim Verschlucken) hüsteln (mit â ² ) Autz;

4) "ķē̦muoties ar mutes daļām; izrunāt nesapruotamus vārdus nuo sažņaugtā kakla" Rentzen;

5) "?": vāverīte (d. h., das weibliche Schamglied)
žākstījās, sarkanzuti gaidīdama BW. 35098. Nebst li. žiokščioti zur Wurzel von žākle I.

Avots: ME IV, 796