Paplašinātā meklēšana

amma (amba, e̦mba),

1) = e̦mma,

2) das Essen in der Kindersprache.

Avots: ME I, 70

‡ bļam̃ma C., comm., ein Fasler, Schwätzer: viņš jau tāds b. vien ir, niekus vien runā.

Avots: EH I, 233

blammas, Narben, Flecken (von Pocken) Auermünde.

Avots: EH I, 225

‡ bļam̃mas NB., die Lippen (pejorativ).

Avots: EH I, 233

bram̃manība: kruogu brammanībai Janš. Līgava I, 439.

Avots: EH I, 237

bram̃manība, Grosstuerei, Grosssprecherei, Maulheldentum: vai ar biedriem brammanībā dižuos spē̦kus putināt? Janš. tad zudīs mūsu snaudulība un tukšā brammanība.

Avots: ME I, 323

bram̃manīgs, grossprecherich, prahlerisch, polternd: puisis atsaucās brammanīgi Purap.

Avots: ME I, 323

bram̃manis,

1): pašu nuovadā div[i] brammaņi dalījās BW. 10422. dižmaņa, brammaņa meita 24198; ‡

2) = brakmanis, der Tadler: meitu brammanim (Var.: brākmaņam, brāķerim) BW. 21318, I.

Avots: EH I, 237

bram̃manis, ein Dicktuer, Maulheld, Stutzer, ein einflussreicher, angesehener, waghalsiger Polteter: viens, uotrs bramanis ar varu grib iejāt istabā Dünsb.

Avots: ME I, 323

I čamma,

1): ein träger Arbeiter
Segew.; ein ungeschickter Mensch - auch Stom.; ‡

2) "einer, der alles zu zerknillen pflegt"
(mit am̃ ) Salisb. čama 2 und čampa 1 durch čama II und čampa I zu ersetzen.

Avots: EH I, 284

I čam̃ma [Roop, Schujen, Ronneb., Erlaa, Kalzenau, Adsel, Widdrisch, Treiden, Gr. - Autz u. a.] (vgl. čama 2 und čampa

1), comm., ein [unsauberer
Ruj., Gramsden], ungewandter, ungeschickter Mensch, ein Trödler: viņš jau liels čamma, viņam ne˙kas nešķir,as Alm., Naud., [Morizberg], Mar., Fest., Burtn.

Avots: ME I, 403

[II čamma, eine Handvoll: pierāvu pilnas čammas uogu Roop, Wolm., Mar., Ruj.]

Avots: ME I, 403

III čamma: "ein Tier (Hund oder Katze), das sich essenden Menschen anschmiegt" (?) Talsen.

Avots: EH I, 284

[III čamma, ein Tier, das alles frisst Papendorf.]

Avots: ME I, 403

čam̃mains,

1) mit Kleinkorn gemischt:
č. labība Sassm.;

[2) unsauber, ungefegt:
č. istaba Dond.].

Avots: ME I, 403

čam̃mas: Abfälle beim Flachsbrechen Grob.; Spreu Assiten.

Avots: EH I, 284

čam̃mas, Neichbleibsel von gereinigtem Korn [Waldeg., Neugut]: kas tā par labību, tik čammas vien Sassm.; minderwertiges, kurzes Stroh od. Heu; untaugliche Flachsabfälle Līniņ Wain.; [ Abfälle überhaupt Dond., Brinken; vgl. čambas 1].

Avots: ME I, 403

‡ jẽ̦rkam̃maris Salisb., = jẽ̦rkam̃baris.

Avots: EH I, 565

[kamma Dünamünde, kam̃ms Salis, = kamba.]

Avots: ME II, 151

kam̃maris: auch Mezküll, Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 582

kam̃maris, = kambaris Manz. Spr. Sal. 7, 27: taisāt man siena vietu malējiņa kammarī BW. 703; 7990.

Avots: ME II, 151

‡ lam̃ma Seyershof (ehemals), ein grosses, melkbares Schaf. Aus estn. lammas "Schaf" ?

Avots: EH I, 718

‡ mam̃ma BW. 3045, 1 var. n. a., die Mama.

Avots: EH I, 782

ņam̃ma: plur. t. ņam̃mas Dunika.

Avots: EH II, 112

ņam̃ma, ņē̦m̃ma, das Essen, die Mutterbrust (in der Kindersprache) Grünh. Der Plur. ņē̦mmas, der Mund (verächtlich) Gold.

Avots: ME II, 895

pabram̃maņuôt(iês), ein wenig bramarbasieren, poltem: viņš mīl pabrammaņuot(iês).

Avots: ME III, 9

pabram̃maņuôt(iês), ein wenig bramarbasieren, poltem: viņš mīl pabrammaņuot(iês).

Avots: ME III, 9

plam̃maîns, flammig, voll grosser Flecken : slimajam nuo lielā karstuma plammains ģīmis Sassm.

Avots: ME III, 318

pļam̃mas Dunika,

1) ein breiter, unschöner Mund (eines Geschwätzigen):
saturi savas pļammas!

2) das Zahnrad einer Maschine.
Zur Bed. 1 vgl. pļe̦mmas.

Avots: ME III, 365

ramma: auch ("?") Perkunen n. FBR. XVIII, 126, ‡

2) = rama (mit am̃) NB.

Avots: EH II, 353

rammana (?) "Gewahrsam" : es tuo turēju savā rammanā Für. L, Lng. (mit -ama zu lesen ?).

Avots: ME III, 476

ramma, ein Pfahl Friedrichstadt, "mazs, re̦sns miets, pie kuŗa piesien pluostu krastma1ā".

Avots: ME III, 476

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

blãzma, [auch blâzma Nerft, blâzma ² Ruj. und Bielenstein LSpr. I, 51], der Schimmer, Glanz, der Wiederschein, die Röte vom Licht und Feuer: sārta blāzma, rötlicher Schein Aps.; rīta, vakara blāzma, Morgen-, Abendröte; ziemeļu od. -ļa blāzma, ziemeļblāzma, das Nordlicht. Zu blāzt "schimmern", flamma "Flamme", flagrāre "flammen", [s. Fick Wrtb. I ⁴ , 94, Walde Wrtb. ² 297 und 298 und W. Schulze KZ. LI, 61.]

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 312

brasmanis, ein Stutzer [?]: brāļi mani, brasmanīši (Var.: brammanīši), zābakaini sienu pļāva BW. 3857 var.

Avots: ME I, 324

bulvāle, auch bukvāle, ein groser hölzerner Hammar, den man zum Einschlagen von Pfählen und beim Holzspalten benutz.

Avots: ME I, 349

II čama, einer, der seine Arbeit nachlässig tut Stelp.; ["дурак" Wid.]; ein plumper Mensch [Ekau], U. (unter čāma dass.). Vgl. čamma 1.

Avots: ME I, 402

I čam̃bas, Nachbleibsel von gereinigtem Korn: zirgiem duod čambas Dond.; [vgl. čammas und čamas].

Avots: ME I, 403

I čam̃pa (vgl. čamma

1), comm., der, die Ungeschickte, Schwerfällige
Salisb. n. U.: visi ļaudis mani sauca: čampa, ciema ze̦ltainīte BW. 11197.

Kļūdu labojums:
11197 = 9159

Avots: ME I, 403

celˆt,

10): auferstehen
LLD.II, 1722;

11): auch AP., Frauenb.; ‡

12) heilen, kurieren:
izgājis pilsē̦tā visus dakteŗus, un ne˙viens nav cēlis Seyershof; ‡

13) laivu c. "mit dem Boot nachfahren"
VL. aus Lubn.; laivu nuo malas c. (laist) Stender Deutsch-lett. Wrtb., abfahren mit einem Boot; ‡

14) bekommen:
nuo baruona bija cēlis ... dāvanu Janš. Bandavā I, 278. kur tad jūs tâ kuo cē̦luši? Dzimtene I ¹ , 395. citiem būs kuo skatītiês, kur es tādu jaunu kunga cē̦luse Sonnaxt; ‡

15) heiraten:
redzēs, kas viņu cels Janš. Dzimtene II ² , 21; ‡

16) me̦slus c. Stender Deutsch-lett. Wrtb., Tribut auferlegen.
Refl. -tiês,

1): sirds cilvē̦kam ceļas, man ereifert sich
Talsen;

3): gaiss (Wolken),
lietus ceļas Heidenfeld. rasa sāk c. Linden;

7): (zum Reichtum, Ansehen kommen)
auch AP.: viņš vare̦n cēlies, kamē̦r apprecējies; ‡

9) aufkommen, in Gebrauch kommen
Frauenb.: kad kuļammašīnas sāka c. Salis. saules puķes nav ilgi, kamē̦r cēlās Seyershof.

Avots: EH I, 264

[dataisît Drsth., Spr., anmachen; machend hinzufügen. Refl. -tiês, sich herammachen.]

Avots: ME I, 443

dižmanis: dižmaņa, brammaņa meita BW. 24198.

Avots: EH I, 324

dùņājs,

1) eine mit Schlamm bedeckte Stelle, eine Schlammasse:
avuotā līdz pat malām tik rē̦guosies dūņājs glums A. XX. 529. sagrābj vēzi dūņājā Zalkt. I, 7;

2) = dūņains BW. 12350. 6 u. a.

Avots: ME I, 528, 529

gram̃stît, - u, - ĩju, greifen, raffen, streichen, betasten: gramsta naudu LP. VI, 886. tik viņš jūs dabū gramstīt Purap. viņš kārtuoja bārdu, tuo ar pirkstu gramstīdams Apsk.; [auflesen, aufharken, zusammenraffen Bergm. n. U.]. Refl. - tiês,

1) greifen, umhergreifen, tappen:
viņš gramstījās kabatās A. XXI, 353. viņa gramstījās pa priekšiņu un aizgāja pagalmā Etn. ap sienām gramstīties Dz. Vēstn. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani gramstījās (Var.: knakstījās) BW. 29476. kuo tu te gramsties apkārt Bers.;

2) Unsinn schwatzen:
negramsties aplam! A. XX, 723. [Nebst gramšķi, gramslis II und gramšļi I am ehesten zu li. grambýti "хватать" und weiterhin entweder zu mmhd. krammen "mit den Klauen packen", ahd. chrimman "die Klauen zum Fange krümmen", aschwed. krama "hart umfassen", la. gremium "Schoss, Armvoll" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. 150, Siebs KZ. XXXVII, 318, Walde Wrtb. ² 353, Fick Wrtb. III ⁴ , 52 f., oder aber zu schwed. dial. gramma "greifen", grams "Handvoll".]

Avots: ME I, 637

ìetràustiês,

[1) schwerfällig und mühsam hineinsteigen
Lettg., Erlaa, Bers. (hier mit àu ² ), Schujen, Druw.]: tusnīdama un rauguodamās mamma nu bij ietraususēs gultā A. Up. [ietr. kuokā, ratuos Schujen, Sissegal;

2) sich allmählich hineinbewegen:
kuo tu ietrausies manā vietā? Heidenfeld.]

Avots: ME II, 83

izbauda ,* das Wohlleben, die Wollust, der Genuss: nedz de̦gusi izbaudas liesmās Ķeniņ. brammanībā un izbaudā Janš.

Avots: ME I, 715

‡ izplīt Bauske, = izkaũlêt: izpliju mammai kādu pārīti nuogaršuot Dziļleja Bundiņš 32.

Avots: EH I, 473

‡ kãjminams, mit den Füssen zu treten: kājminama šujammašīna.

Avots: EH I, 599

III kama, eine Scholle U.; kamas L., frische Schollen. [Wohl zu kams I, wenn mit m (und nicht mm); sonst hätte man an Entlehnung aus estn. kammal "grosses Stück", jǟkammal "Eisscholle" zu denken.]

Avots: ME II, 148

kam̃ba [Wandsen], die Steinbutte RKr. VIII, 93; IX, 93. Vgl. kama V und kamma.

Avots: ME II, 149

kam̃baris, auch kam̃bars [Salis], kam̃maris [Ruj.], kammaris, kam̃buris [Drosth.], die Kammer; das Zimmer des Wirtes: es iegāju kambarī pie saimnieka. krāsns kambaris, n. U. das Wirtzimmer; im Gegensatz zum saltais od. pieliekamais kambaris, die Ablege - od. Handkammer. Richtiger jedoch ist wohl krāsns od. krāss kambaris im A. XVI, 377 erklärt: ve̦cuos laikuos, kad vēl dzīvuoja rijās, tad dažu reizi pei pēdējām piebūvēja kambaŗus dzīvuošanai; bet tâ kâ šuo kambaŗu krāsnīm nebija skursteņu, kur dūmiem iziet, tad nuo kambaŗa kādu daļu atšķīra ar sienu un šai atšķirtā daļā atradās dzīvuojamā kambarī. dzirnu kambaris, die Kammer für die alte Handmühle: maļam dzinu kambarī BW. 7992; naudas k., die Schatzkammer: līķu od. kaulu k., das Beinhaus; kaulu kambaris, ein magerer, knochiger Mensch od. ein solches Tier: tik vājš od. izdilis kâ kaulu kambaris. ērzelis bija stīvs un līks kâ pats kaulu kambaris LP. VII, 110. ve̦cais kaulu kamburi, kuo tu tik ilgi dzeri? LP. VI, 226. In Livl. kam̃baris, der Versammlungsort der Herrnhuter; baznīcas k., die Sakristei St. spraigas (cietā smiltī) te (Pastendes pagastā) dēvē par Māŗas kambaŗiem LP. VII, 645. [Nebst li. kambarỹs und estn. kammer od. kamber aus mnd. kamer.]

Avots: ME II, 149

[ķem̃minieks U., der Kammacher.]

Avots: ME II, 364

‡ kliģerêt, ohne Sachkenntnis (ein Gerät) untersuchen (und dabei gewisse Laute erzeugen) Lems., Salis: k. kādu mašīnu, šautenes gaili. Refl. -tiês ebenda, ohne Sachkenntnis (und hörbar) hantieren: k. gar šujammašīnu.

Avots: EH I, 617

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

lapainis,

1): auch Dunika, Grob.; ‡

3) an Blättern (Laub) reiches Heu
Ramkau; Demin. lapainītis, ein Handschuh mit einem gewissen Strickmuster AP. (vgl. dazu lapa 4): adu cimdus lapainīšus Tdz. 39705, 1; ‡

5) "?": mammai mazi lapainīši (Var.: lāpainīši, lipainīši) Tdz. 37136, 3 (aus Stom.); ‡

6) "?": adu cimdus lapainīšus, gaidu svātu lapainīšu 39705, 1 (aus Dricēni).

Avots: EH I, 720

I maĩgi Bauske, = ammas">čammas; ["zirnāji" Ruhental].

Avots: ME II, 548

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

midzinât [li. mìginti],

1) fakt. zu migt, einschläfern:
miedziņš mani midzināja BW. 6764 var. ej, miedziņ, kammarī, saiminieces gultiņā: saimniecei liela vaļa, tai bij tevi midzināt! Skalbe Āb. 27;

[2) Schnitzel u. dgl. Abfälle fallen lassend gleichsam einen
midzenis herstellen: kuo tu midzini? Gr. - Essern (zu einem Schnitzenden gesagt)].

Avots: ME II, 623

ņe̦m̃ma, das Essen, die Speise (in der Kindersprache): ve̦cmāte vāra bē̦rnam ņe̦mmu Ahs.; vgl. ņamma.

Avots: ME II, 897

papildinât, papil˜dît [li. papìldyti], tr., ergänzen, vervollständigen: zieduošas puķes uz luogiem papildināja vēl glītuo iespaidu Asp. Refl. -tiês, sich vervollständigen: savā aruodā, mākslā. viņš papildinājas savās zināšanās Smilga. [grāmatām..., ar kuŗām papildīsies viņa plaukts Juris Brasa 235.] Subst. papildinãjums, die Ergänzung; papildinâšana, das Ergänzen, Vervollständigen; papil˜dinâšanâs, das Sichvervollständigen; papil˜dinâtãjs, wer ergänzt, vervollständigt; papil˜dîtãjs*, das Objekt (in der Grammatik).

Avots: ME III, 81

paplašinât, tr., erweitern, vergrössern: ruobežas, valsti, kultūru. viņi cītušies savus zemes aaabalus paplašināt LP. VII, 487. paplašināts teikums, erweiterter Satz. Refl. -tiês, sich erweitern: stipri paplašinājusies arī programma Vēr. II, 236. - Subst. paplašinâšana, das Erweitern; paplašinãjums, die Erweiterung; paplašinâtãjs, wer erweitert.

Avots: ME III, 82

paraisît: (fig.) Žamma nāve paraisījusi lielus atmiņu krājumus Daugava 1939, S. 94.

Avots: EH XIII, 166

pastrèbinât, pastribinât, auch pastrubinât Etn. IV, 12, fakt., schlürfen lassen, mit einer flüssigen Speise füttern: tā pastrēbināja viņu ar kapiju Seib. labi, ka mamma pastribināja ar kafeju Saul.

Avots: ME III, 109

pedelis: auch Borchow n. FBR. XIII, 25 ("?"), 1): auch Bērzgale, C., Dricēni, Heidenfeld, Kārsava, Lubn., Mahlup, Meselau, Prl., Saikava, Sessw., Silajāņi, Warkl.: mamma pūra man nedeva, pedelei (Var.: pastarei) taupīdama BW. 7854 var.

Avots: EH XIII, 218

pìedēklis,

1) das Anhängsel:
aklas zarnas pirkstveidīgais piedēklis Vēr. II, 84; angeschweisstes Eisen Ar.;

2) (grammatisch) das Suffix
(seit Kronw.).

Avots: ME III, 245

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs, ‡

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359

raže̦ns, ražē̦ns, ražans Wensau, ražains, Adv. raže̦ni, ražē̦ni, ražani, ražaini,

1) wohl gedeihend
U., ergiebig, fruchtbar, produktiv: saimniekam izauga raže̦ni pūri Dīcm. pas. v. I, 75. labā, izdevīgā zemā augļi izduodas raže̦ni un auglīgi Kr. Valdemārs. raže̦ns (auch in Bauske, ražans Salis) lietus pat˙laban bija nuolijis A. v. J. 1901, S. 1. darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91;

2) raže̦ns Lautb., Dond., Bauske, stattlich, schmuck; pausbackig
Allunan n. U.; trefflich; reinlich U.: raže̦ns un skaists ģīmis Glück I Mos. 29, 17. mazu vedu, bet raže̦nu brālītim līgaviņu BW. 7336, 3. vai, māsiņa jaunākā, kam tu augi tik ražana (Var.: ražaina, raže̦na)? 14179. tikt[u] man ņemt tā meitiņa tuo ražanu brāļu dēļ, lai es arī iekultuos ražanuos ļautiņuos BW. 11527. bagātās, raže̦nās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? es viena neraže̦na 14692, 1. juo bagātas, juo ražē̦nas, simtiem baltu villānīšu RKr. XVI, 263. raže̦ns auga tautu dē̦ls, es izaugu juo raže̦na; raže̦nam piederēja juo raže̦na līgaviņa BW. 21469. pašam meitu brammanim nav ražainas līgaviņas 21318, 1. kuo vē̦rts mans kuošs darbiņš, mans raže̦ns augumiņš? 15593, 2. kalpiņam tīra maize, ražans bēra kumeliņš 9402. ražans mans pūra vāks Biel. 1168. ražanie iemauktiņi 17911, 2. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas, lai auga pādītei raže̦ni zuobi! 1430. ņem, brālīti, tuo meitiņu, tai raže̦ns vai-nadziņš! 12161. man ražaiņš (Var.: zīļuots, sudraba) vainadziņš 13056. šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj raže̦ni (Var.: reže̦ni) rakstīdama! 7378. es... audu gan ražanas (sc.: villainītes) 7437 var. kam, māmiņa, mani mazu tik ražani (Var.: diže̦ni) audzināji? 7666. ražaini turējās VL. aus Dunika. dzied raže̦ni, tautu meita, dzied balsiņu luocīdama! BW. 463. kad es biju jauna meita, es raže̦ni (Var.: labi, kuoši) turējuos: neturēju me̦lla galda, ne grūžainas istabiņas 6871 var. valkāš[u] savu vaiņadziņu juo ražani puškuodama 8473, 2. sedz, māmiņa, man sagšiņu, sedz tuo visu ražainuo! 17054. grib atņemt leišu kungi mūs[u] raže̦nu (Var.: ražaiņu) nuovadiņu 32207. tecēj[a] mans kumeliņš visu ceļu gan raže̦ni 29987. tautas mani le̦pnu teice, re̦dz ražē̦ni staigājam RKr. XVI, 95. uzliec zīļu vaiņaciņu, tas raže̦ni piederēja ebenda 184. ražans darbs BW. 4719. ražana dzīvuošana Biel. 1157. ražans tikumiņš BW. 25224 var. Zu ražs.

Avots: ME III, 492, 493

sajât,

1) intr., zusammenreiten, zu Pferde kommen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): sajāj tautu pilna sē̦ta BW. 8097 var. sajāj kungi, stārastiņi 13250, 19. tev sajāja precenieki 13385. sajāja brammaņi augstā kalnā 33601;

2) intr., reiten
(mit verstärkter Bedeutung) : sajāj (Var.: salaid) daiļi, tautu dē̦ls! kuozin māte mani duos BW. 14288;

3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit reiten:
ve̦cākais sajāja trīs dienas neapstādamies LP. V, 275;

4) tr., reitend erlangen od. erreichen:
jāju dienu, jāju nakti, līdz sajāju . . . sev(im) jaunu līgaviņu BW. 11199. beidzuot sajāja skaistu pili LP. V, 276;

5) freqn, sajādīt Spr., tr., im Reiten übermässig anstrengen, übermüden
U.: zirgs, ar kuŗu raganas nakti jājušas, ir tīrās putās sajāts Etn. III, 23. sajāj stīvu kumeliņu BW. 22849;

6) "sabraukt" PIKur.;

7) durchschelten Infl. n. U. Refl. -tiês, reitend zusammentreffen, zusammenreiten:
sajājās bāleliņi BW. 29387.

Avots: ME II, 640

saķẽdêt, tr., verketten; fesseln. Refl. -tiês, sich verketten: šai... vajadzēs saķēdēties ar kādu brammani R. Sk. II, 134.

Avots: ME II, 663

šķiêts ² (li. skiẽtas "Querbalken bei der Egge; Leinweberblatt", serb. štît, air. scíath "Schild") Iw., Līn.,

1) šķìets Drosth., PS., (mit ìe ² ) Gr. - Buschh., Kl., Kr., Kreuzb., Lis., Meiran, Ohselshof, Saikava, Sessw., Warkh., Warkl., (mit iê ² ) Arrasch, Bauske, Bl., Dond., Dunika, Jürg., Tr., Plur. šķìeti C., der Weberkamm
Elv., U., Bielenstein Holzb. 401, 410, Adsel, Bers., Grobin, Lubn., Nerft, Selb.: man jāauž kre̦klu drēbe, bet šķieta nav tāda, kurā aust Selb. pamāte viņu sūtīja pēc šķieta aude̦klam Saul. III, 187; Demin. šķietiņš, der Kamm bei der Bandweberei Bielenstein Holzb. 418: šķietiņš prievietu aušanai RKr. XVI, 161;

2) = braukts, das Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses Lubn.;

3) šķiêts ² Dond., Wandsen, das Querholz vorn am Zweispännerwagen, woran die Schwengel angebracht werden:
šķiets uzniedē̦ts ar divām niedēm priekšā uz šķēri; katrā galā viņam iekabināts... zveņģelis RKr. XVII, 37. zirgus sajūguši kuopā; mūs[u] zirgs ilksīs, Brammanīšu - piejūgts šķietā blakus Janš. Bandavā I, 27;

4) e̦nkura šķiets, der Ankerbalken
L., Bergm. n. U., Mag. II, 3, 119, Adiamünde, Kaltene, Nogallen, (mit iê ² ) Salis;

5) "?": krē̦slu iepītnes šķieti Konv. ¹ 185; šķiêti ² Bauske "ve̦lki, me̦ti";

6) Ried, Riet
V. Wenigstens in den Bedd. 1 - 4 nebst šķieta I zu apr. scaytan "Schild", an. skīđ "Scheit", skeiđ "Weberkamm", and. skēth "Unterschied", g. skaidan, ahd. scidōn "scheiden" mhd. schīten "spalten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 5431, s. Zubatý AfsIPh. XVI, 414 f., Trautmann Wrtb. 264, Būga KSn. I, 282.

Avots: ME IV, 54

skrubulis,

1) "ein winziger Bestandteil"
Siuxt: pļaujammašīnai tik daudz skrubuļu, ka ne sastādīt nevar Siuxt. ka nenuocē̦rtu galvai kādu skrubuli LP. V, 341. savēra dreimanis lielu ērgli nuo skrubuļiem vien LP. IV, 159. šis izbeŗ savus skrubulīšus zemē bir, bir, bir ebenda;

2) ein kleiner Hobel mit runder Schneide;

3) ein krummes Messer zum Anfertigen von Holzlöffeln
u. dgl. Luttr. In der Bed. 1 wohl zu skrubt.

Avots: ME III, 898

smũkls Dunika, apathisch, bekümmert, die Nase hängen lassend (Gegensatz zu brammanīgs): arī slima guovs ir smūkla.

Avots: EH II, 541

tēta Oppek. n. U., Grundsahl, Plūd. Rakstn. I, 103, tē̦ta AP., Drosth., Ruj., Schujen, Treiden, tẽta Segew., = tēte: atej, tēta, kliņģeriem, me̦mma siltiem pīrāgiem! BW. 2914. nāk iekšā mammas... un tētas Juris Brasa 295.

Avots: ME IV, 176

tremt (li. trémti KZ. LII, 253 "niederschmettern; treiben" LChr. 7,45), -mju, -mu,

1) trampeln, stampfen
Bl. (mit em), U.;

2) wegjagen
L., U. ("scheint in Livl. unbekannt"): es padzīts, iz tēvijas tre̦mts MWM. VI, 89. kazas tremt Druva II, 409. Nebst tramdît, tramjš trimda zu li. sutramìnti "leise anstossen", trimti "vor Frost zittern", gr. τρέμω, lat. tremō "zittere", and. thrimman "hüpfen", got. ƥramstei "Heuschrecke", an. ƥramma "trampeln" u. a., s. Fick KZ. XIX, 262, Walde Wrtb. ² 789, Boisacq Dict. 982, Trautmann Wrtb. 329 f.

Avots: ME IV, 230

uzstājîgs "selbstbewusst, rechthaherisch, unbeugsam, seinen Willen durchsetzend" Vīt.: nīcenieki ir pašapzinīgi, uzstājīgi, brammanīgi Janš. Nīca 17. uotra vē̦stule, daudz uzstājīgāka par pirmuo Jauns. Daugava v. J. 1928, S. 294. uzstājīgi nuoprasījusi meita Anekd. IV, 67.

Avots: ME IV, 384

vikuôt,

1) herzhaft arbeiten:
nu tik vikuo! Wain. tagad ņe̦maties vikuot, ka varam visu sienu savākt, kamē̦r vēl nesāk līt! Grob. n. Etn. III, 65;

2) saufen, schlemmen:
brammaņi sasē̦dušies kruogū gar galdu un tikai vikuo Grob. n. Etn. III, 65. vikuoja līdz uotram rītam Frauenb.;

3) schnell laufen:
vikuo, kuo nagi ne̦s! Rutzau. Refl. -tiês, energisch arbeiten: Maiga ar Annu . . . vikuojas ar nešanu nuo pagraba augšām Janš. Precību viesulis 70. Etwa zur Wurzel von vèikt?

Avots: ME IV, 584

vĩriẽtis, Demin. vīrietītis Dz. V., der Mann, die Mannsperson: vīrieša dzimums Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 39. vīriešu kārta das männliche Geschlecht (grammat.).

Avots: ME IV, 642