Paplašinātā meklēšana

briks! Iterj. zur Bezeichnung eines beim Brechen hörhaben kurzen Schalles, brīks dagegen bezeichnet einen länger andauernden Schall: arkls briks pie akmeņa lūst Stari II, 243. brīks nuogāzās kuoks gar zemi.

Avots: ME I, 332

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332

brikst! Iterj., = briks: piepeši klāt tai brikst Hug.

Avots: ME I, 332

brikstele, das Zündhölzchen Rutzau n. Jansch.

Avots: ME I, 332

‡ bŗikstêt, -u, -ẽju, = brikšķêt: dzirdēja ... kaulus ņirkstam un bŗikstam Janš. Bandavā I, 151. rudzi un pūŗi tādi, ka bŗikst Paipala 45.

Avots: EH I, 248

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332

nùobrikstêt, nùobrikš(ķ)êt, nùobrīkš(ķ)êt, nùobrīksķinât Spr., intr., laut aufknarren, eine kurze Weile knistern, knacken, krachen: nuobrikstēja vaŗa tilts BW. 18451. krūmi vien nuobrīkšķēja 17183, 1. visi kauli nuobrīkšķēja LP. VII, 973. suoļi nuobrīkšķ- Vēr. II, 518. In derselben Bed. auch das Refl. nùobrīkšķêtiês: bij pruom pa krūmiem, ka nuobrīkšķējās vien Rīg. Av.

Avots: ME II, 765

‡ nùobŗikstêtiês, = nùobrīkšķêtiês: gulta ... iečīkstējās un nuobŗikstējās Janš. Dzimtene III ² , 157.

Avots: EH II, 35

šlubriks,

1) auch (häufiger)
šlubroks (mit hochle. o aus a?), ein alter, langer Mantei Holmhof;

2) eine unzuverlässige Person
Kokn.

Avots: ME IV, 60

šļubriks, šļubruks, s. šļubraks.

Avots: ME IV, 73

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332

III braks, brakš, brākš, brākšu (brakš, brakšt), Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Brechen ensteht: kuoki gāžas briks un braks, brīkš brākš! ve̦lns šurp Aus. I, 47. aizgājuši pruojām, ka brīkš un brākš Upīte, Medn. laiki. tikkuo ierauga tuo tē̦vs, brīkšu brākšu iekšā Latv. Cf. briks! brākš bezeichnet das längere wärende Krachen, braks dagegen einen kurzen Krach.

Avots: ME I, 322

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III ^4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 ¹ und Walde Wrtb. ² stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323

brĩkš, Iterj., s. briks, braks, brãks.

Avots: ME I, 334

brĩkšņa, eine Stelle im Wald, wo viele vom Winde gebrochene Bäume liegen: kas lai nu tādai brīkšņai cauri tiek? Naud.; [vgl. briksnājs].

Avots: ME I, 334

brikšķêt, brikšêt, brikst%C3%AAt">brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.

Avots: ME I, 332

brikšķinât, brĩkšķinât, - šinât, - stinât,

1) intr., knistern, knattern, krachen:
kas pa mežu od. krūmos brikšķināja (Var.: brikšķināja)? BW. 2282, 13549; auch refl. brikšķinājās;

2) fact., machend knistern, knachen, krachen machen:
kas žagarus brikšķināja? BW. 12618. viņš drebēja un brikstināja pirkstus. tiks kažuoks brīkšķināts BW. 26072.

Kļūdu labojums:
žagarus brikstināja = žagarus brikšķināja
12618 = 1268

Avots: ME I, 332

‡ brīkšļi, = briksnājs (?): pār ce̦lmiem un brīkšļiem le̦c pāri Plūd. Lapsiņa-kūmiņa un vilks-znotiņš 14.

Avots: EH I, 242

‡ brikšķi, = briksnājs (?): paslēpis mēteli brikšķuos C.

Avots: EH I, 241

brikšņi, s. briksnājs.

Avots: ME I, 332

bruksla JR. VII, 50, brukslājs, mit Strauchwerk bewachsenes Weidenland, Gestrüpp; meža bruksla Cālītis [zu bruks?]; vgl. briksnājs [und li. brukščióti "хрустѣть"].

Avots: ME I, 339

brukstalas, auch brukstuļi, brũkstalas, Gestrüpp, Strauchwerk; ausgehauene Stelle im Nadelwalde, wo junge Tannen und Fichten wachsen Nigr., überblaibsel vom Strauchwerk, biezi saauguši krūmi Konv. ¹ 293: rikšiem bēri es palaidu caur ābeļu brukstalām BW. 13501. suns izdzina ve̦cu meitu nuo tiem krūmu brukstuļiem (Volkslied aus Wandsen). [Zu bruks?] Vgl. brikstala.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): Konv. ¹ 293

Avots: ME I, 339

caũreja,

1) Der Durchgang:
briksnājā caureja iespējama tikai ar cirvi ruokā Etn. II, 75;

2) der Stuhlgang, der Durchfall:
caureja slimniekam laba. caureja apturama ar zāļu nuomērcējumu brandvīnā Etn. III, 160.

Avots: ME I, 365

[driksnājs Salis "ein ungepflegter Wald, in dem niedergestürzte Bäume und Aste durch-einander liegen". Vgl. briksnājs.]

Avots: ME I, 499

izspraûst, tr., aus -, bestecken: es būtu savu sē̦tas vidu ar meijām izsprauduse BW. 14092, 1. Refl. - tiês,

1) für sich bestecken:
viņi bija ce̦pures puķēm izspraudušies;

2) sich durchdrängen:
izcēlās mežs un brikstalas - tik biezi, ka ne pelīte nevarēja izsprausties LP. VI, 486. viņš izspraudās caur lazdām MWM. VIII, 415.

Avots: ME I, 803

lûznis, der Ort im Walde, wo viele gebrochene Bäume sind Naud.: līdz tie par puostašu un lūzni neizvirtīs... MWM. VI, 487; [Matiņa lūznis, ein Wald in Segewold RKr. IV, 112.] Der Pl. lûžņi,

a) Fall-, -Lagerholz.
rāceņiem vīknes kâ lūžņi, von üppigen Kartoffelstauden Kand. caur dažādiem dūkšņiem un tuksnešiem un lužņiem un gravām un brikstuļiem Dünsb.;

b) allerlei Kram:
sentē̦vu lūžņi, Urväterhausrat. Vgl. lûžņa. Zu lûzt.

Avots: ME II, 521

nùobrĩkš(ķ)êt, nùobrīkšķinât, s. nùobrikstêt.

Avots: ME II, 765

nùobrĩkš(ķ)êt, nùobrīkšķinât, s. nùobrikstêt.

Avots: ME II, 765

šļubraks Saikava, Sessw., šļubruks Warkl., einer, der sich gehen lässt; šļubruks Bers., šļubriks Lasd., wer sich liederlich kteidet, seine Hosen hinuntergleiten lässt; šļubraks, ein bübischer, betrügerischer Mensch Zögenhof: lai kāds šļubraks, bet tak ir, kas kustas! Duomas I, 234.

Avots: ME IV, 73

uzbidinât, (wiederholt scheuchend auf jem. od. etwas) aufschrecken: viņš ūkšņādams un brikstinādamies uzbidināja man divus zaķus virsū Stenden.

Avots: ME IV, 317