Paplašinātā meklēšana

‡ ciena, die Achtung, die jemandem erwiesen wird, das Ansehen Cibla, Sessw.: viņam nav ne˙kādas cienas (= citi viņu necienī).

Avots: EH I, 277

‡ cienasts, die Bewirtung Rutzau: bruokastī duodiet ... pienācīgu cienastu! Janš. Dzimtene I ² , 335. nuo cienasta ne˙kas neiznāca 97.

Avots: EH I, 277

‡ pacienas Strods Par. vōrdn. 129 "?".

Avots: EH II, 124

uzciena, die Bewirtung: talcinieku uzcienai izbrūvē mucu alus A. Melnalksnis Mazsalaca 53.

Avots: ME IV, 321

malˆciena (unter malˆcenĩca II): auch Erlaa n. FBR. XI, 11.

Avots: EH I, 780

‡ àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.

Avots: EH I, 11

‡ atnāciêns, = atnakums: ziņuoju tam par sava atnāciena ieme̦slu Janš. Dzimtene Il, 400 (ähnlich Bandavā II, 110, Līgava II, 153, Veselis Saules kaps. 172).

Avots: EH I, 157

cìenît,

2): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: cienī teīkt Janš. Mežv, ļ. II, 81. cienīja bieži atnākt pie mums Dunika. man pastāvīgi cienīja būt mājās brandavs ebenda; ‡

3) = cìenât 1: kas rē̦li nāk, tuo labi ciena. Birk. Sakāmv. 77. pateicat... par sālīti, par maizīti, par mīlīgu cienīšanu BW. 1481.

Avots: EH I, 278

cìens: lai ar ve̦cs, bet tâ˙pat sava ciena grib Saikava. viņš neliek cienā, ka man ar kuo vajaga Strasden. vai tad cilvē̦ki tur cienā, ka uotram kuo vajaga! ebenda.

Avots: EH I, 278

cìens, die Ehre, Würde, Achtung: tāli mani brāļi deva, liela ciena gribē̦dami BW. 18115. [mēs jou piejēmēm ar cienu Zb. XV, 212.] Krievijas ciens un tautas guods nepieļauj ne˙kādus starpiniekus B. Vēstn. par paša nuope̦lniem tak katram nākas ciens Stari II, 403. Besonders im Lok.: cienā likt, ielikt, wert halten, sich wohl merken: lieci manus vārdus cienā. turēt, paturēt tautas ierašas cienā, die Volkssitten hochhalten, schätzen. viņš stāvēja od. bija lielā cienā, er stand in hoher Achtung. labas dziedātājas bijušas lielā cienā RKr. XVI, 230. Vielfach mit guodā verbunden: ciemā, guodā turēt, in Ehren halten. [der loc. s. cienā könnte auch zu einem nom. *ciena gehören. Die le. Wort gilt gewöhnlich als ein Lehnwort aus dem Russischen, aber sonst wird ein altr. ѣ in lettischen Lehnwörten stets durch ē resp. ē, wiedergegeben, sodass die Entlehnung nicht als sicher angesehen werden kann. Als altes Erbwort wäre es verwandt mit li. káina "цѣна, выгода", aksl. цѣна "Ehre, Preis", av. kaēnā - "Vergeltung", gr. ποινή "Busse, Entgelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 124.]

Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233

Avots: ME I, 394, 395

dripêt, -u, -ẽju, [beben]; dröhnen, klirren: dzirnavās visa grīda drip Tirs. nuo pē̦rkuoņa luogu rūtis drip J. Kaln. vilcienam pāri ejuot, tilts drip Plm.

Avots: ME I, 499

gārkstêt,

2): slimniekam krūtis gārkstēja pie katra e̦lpas vilciena Dunika. nuo rīkles nāk gārkstuošas skaņas ebenda.

Avots: EH I, 390

‡ iznãciêns, das Herauskommen (als ein einmaliger Vorgang): pirms iznāciena uz baznīcu Janš. Dzimtene V, 453.

Avots: EH I, 468

kaĩte,

1) der Schaden, der Fehler, das Gebrechen:
kas citiem kaites bija, kad es biju ve̦ca meita BW. 13059. bē̦das, kaites, nuopūtiņas, krītiet ceļa maliņā 85. liela kaite (Var.: vaina), maza kaite, te̦k uz māti raudādama 22411, 3. Sprw.: tik nebija kaites, kâ tā brēciena;

2) das Leid, die Plage, die Krankheit:
Sprw. katram sava kaite sāp. acu kaites, Augenkrankheiten LP. VII, 348; ausu, vē̦de̦ra kaite, Ohren -, Magenkrankheit; de̦lamā k., die Schwindsucht Etn. IV, 113; dze̦lte̦nā k., die Gelbsucht IV, 116; gremžas k., die Hypochondrie Ar.; krītamā k., die Fallsucht.; laizāmā kaite, eine Krankheit der Kühe Sassm.; liesas k., Milzkrankheit Tr. IV, 363; sarkanā k., der Rotlauf Etn. IV, 2; saduodamā kaite, die Schmähsucht; sievu kaite U., die menses. Wohl nach Sommer Balt. 110 (der mit Hinweis auf eine analoge Bed. von ai. taapḥ von einer Urbedeutung "Brennen > Schmerz, Leid" ausgeht) und Būga KZ. LI, 130 zu kàist; und daher liv. kait "schaden" eher aus dem Le. als umgekehrt. Vgl. auch li. káita "огорченiе, тревога".]

Avots: ME II, 135

kancêt, - ẽju, tr., hauen, schlagen: vajag tik kancēt muguru; vajaga tik kanciena Lasd. [Nebst kancelēt eine Ableitung von kančuks?]

Avots: ME II, 153

klikstêt, klikšķêt, - u, - ẽju, intr.,

1) wackeln, klappern:
pakavi, nažu ģelzis klikst. meitiņa nevarēja tik labi staigāt, bet klikstēja kâ pīle un krita ik acu˙mirkli GG. II, 81. kūkuotājam pie katra sauciena klikst galva kâ izmežģīts ģelzis Brig. un tu kuo vēl klinksti kâ grieze Druva I, 403;

[2) klinkstêt, kränkeln
U.;

3) klinkšêt Dunika, kurz (metallisch) erklingen:
bises gailis klinkš, bet sprādziens nenāk. - - kst - könnte hier auf - gst - beruhen (vgl. klidzêt), doch kann das k hier auch alt sein (vgl. klikatas)].

Avots: ME II, 227

kràciêns, kŗâciens ² Kand., dass Schnarchen: kad tē̦vs aizmidzis kŗāks un nuo viņa kŗāciena zeme dimdēs, paņemi iemauktus LP. IV, 66.

Avots: ME II, 265

krāsuoklis ,* ein Pinsel (des Malers): katram krāmuokļa vilcienam Zeltmatis Stari III, 211.

Avots: ME II, 268

II malˆcenĩca Mat., [Bers.], ciena">malˆciena [N.Peb., auch malciens?], malˆciene Gold., [Kreuzb.], malcene Apšciems, der Holzplatz, Holzstapelplatz, der Ort, wo Holz gesägt und gespalten wird: ne man dūmu istabā, ne skaidiņu malcienā BW. 6948. es redzēju kukainīti mālcienā rāpuojuot BWp. 1162. pa malcieni staigādami BW. 20880, 10. malcienā skaidas lasīt Erlaa. - Zu malˆka.

Avots: ME II, 556

malciens (unter malˆcenĩce II): malciena priekša bija jau atrakta Janš. Dzimtene I ² , 105 (ähnlich Mežv. ļ. II, 455).

Avots: EH I, 780

nãciêns: izstāstīja tam sava nāciena mērķi Janš. Līgava II, 286.

Avots: EH II, 7

nùoņurît,

1): n. (nuomuocīt) bē̦rnu Ruhtern;

2): auch Nötk., N.-Peb., Salis; nevar ar neasuo tute̦nu n. rieciena maizes Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: EH II, 73

nùoslâpt,

1): līdz sē̦tai vēl krietna strēķe brauciena, bet kustuonis nuoslāpis Anna Dzilna 35;

2): tūkums nuoslāpst Diet.; ‡

3) n. badā, Hungers sterben:
nedzīva - badā nuoslāpuse Pas. V, 163 (aus Silajāņi).

Avots: EH II, 87

pamest [li. pamèsti, slav. pomesti], tr.,

1) unten hin-, vorwerfen:
buļļam siena pame̦tat! BW. 28947. reiz māte sūtījuse meitu uz kūti guovīm ēst pamest LP. IV, 236; pamest nuovārtā, vernachlässigen, der Verachtung preisgeben;

2) wegwerfen, lassen, hintun, verlassen:
pame̦sti bē̦rni. kumeliņ, kur pameti jājējiņu? BW. 29804. tu darīji nepareizi, pame̦zdams savus dievus LP. VII, 467. vinam bij jāpame̦t sava vietiņa Kaudz. [mutes izbrīnā pame̦tuši Leijerk. II, 228];

3) wegwerfen, verlieren; verspielen:
es pametu visu kaunu BW. 11157. viņš pametis nazi Kav. derību pamest, die Wette verlieren Etn. IV, 153. kārtis spē̦lē̦dams, viņš pametis daudz naudas;

4) vergeben, erlassen, eig. wegwerfen, nicht anrechnen:
pamet mums mūsu parādus, kâ mēs pame̦tam saviem parādniekiem!

5) lassen, zurück-, hinterlassen:
es tevi pametīšu te˙pat. tautietis lūdza raudādams: pamet vēl šādu gadu! BW. 13711. kam jūs visas sievas pame̦tuši dzīvas? IV Mos. 31, 15. Mit abhängigem Partizip: es pametu savu bāliņu kumelinu se̦gluojuot Ltd. 1I05. tas pameta zirģeli tâ˙pat stāvam Vēr. I, 770. pame̦tuse naudu nerakuse LP. VII, 1123. pame̦tama guovs RKr. XVII, 44, = aizlaižama guovs, eine Kuh, die nicht mehr zu melken ist;

6) ein wenig, etwas werfen:
arī mācītājs pameta acis uz skaistuo jaunavu Dīcm. pamest ar acīm, mit den Augen ein Zeichen geben: suns pametis ar acīm, lai nelaiž tuo vaļām LP. IV, 222. pamest ar ruoku, mit der Hand ein Zeichen geben. pamest vieglu kāju, suoli, hurtig einen Gang machen, hurtig seine Aufgabe, seine häuslichen Arbeiten beenden: pametis vieglu kāju od. savu suolīti, varu atpūsties Lub. Refl. -tiês,

1) sich unter etwas werfen:
viņš pameties zem vilciena;

2) sich verwandeln, werden:
šī pametīšuoties. par avuotu LP. VI, 479. Subst. pamešana, das Hin-, Wegwerfen, Verlassen, Vergeben, Zurücklassen; pametẽjs, wer hin-, wegwirft, ver-, zurücklässt, vergibt; pame̦tums, das Hin-, Weggeworfene; Verlassene, der Verlust [Salisb.]: mūsējiem pame̦tumu nebijis A. XX, 302.

Avots: ME III, 69

pusrieciens Erlaa, pusriecenis, pusrieciņa BW. 18952, 3 var., pus˙rieceņa usw., eine halbe Schnitte (Brot): bāliņš man ēst deva pus˙rieceņa (Var.: pus˙rieciena, pus˙riciņas, pusrieciņas) dieniņā BW. 18952.

Avots: ME III, 433

‡ II rèmpelis Smilt., = rempudzis 1: Ješkam, rempelim, kājas tik slaidam braucienam bija par īsām Zeibolts Pirmā ķilda 3.

Avots: EH II, 365

rìbiêns, ostle. rībienis, der Knall, das Dröhnen, Getöse, Gepolter: vilciena riteņu rībieni Vēr. II, 145. tad tikai būšuot rībienu dzirdēt LP. VI, 425. stiprāks rībiens Rainis Ant. un Kl. 107. izdzirda rībieni, kad jie krita nuo jumta Pas. III, 498.

Avots: ME III, 535

sabir̂zt, intr.,

1) zerbröckeln, zerfallen, verwittern:
durvis... neizturēs trieciena spara un sabirzīs drumstalās JR. IV, 70. ķe̦rza... sabirza smalkām drupanām Pas. II, 137 (aus Lixna). planēti... sabirzīs, sadrups MWM. v. J. 1897, S. 343, ābuls tâ bija sakaltis, ka puse lapiņu sabirza uz lauka Kurs. ruoze savīta, sabirza A. v. J. 1899, S. 175. sīks, sabirzis ziedinš MWM. VI, 19. vainadziņš sabirzis Apsk. v. J. 1903, S. 213. tur mirst tas, kas kuopš gadiem . . . jau sabirzis Vēr. II, 821. vai jau tu sabirzīsi? wird es denn dir das Garaus machen? wirst du denn dabei auf den Lauf gehen? Mag. XIII, 2, 68;

2) leicht empfindlich werden
Seew. n. U.

Avots: ME III, 593

sadrupinât, tr., zerbröckeln: sadrupināt maizi kreimā LP. II, 14. graudus pa˙priekš sadrupina Konv. ² 708. drupu drupās sadrupini Aus. I, 118. (fig.) trieciens pēc trieciena spēj sadrupinat pat vis˙dzelžainākuo spē̦ku Vēr. I, 1411.

Avots: ME III, 614

saplikt, sich senken, zusammenfallen, einschrumpfen: siens šķūnī saplicis (= saplacis) Arrasch. saplikusi zeme Salis, maize Dond., Wandsen. nuo brauciena zirgs gluži saplicis Nigr.

Avots: ME II, 703

sàuciêns, der Ruf, der Schrei U.: atskan kara saucieni Rainis. nuo tāda sauciena satrūkušies A. XI, 109. viens sauciens zemes, so weit man die Stimme hört U. - Zu sàukt.

Avots: ME III, 770

slaucĩbas, das Melken: sievas māte... cūku deva slaucībās (Var.: slaucienam) BW. 16490, 7 var.

Avots: ME III, 918

slàuciêns: cūku deva slaucienam BW. 16490, 2. nuo katra slauciena pa glāzei AP. piena s., das von einmaligem Melken gewonnene Milchquantum Schnehpeln.

Avots: EH II, 521

šļūciens, ein nicht lange dauerndes, abgeschlossenes Gleiten: pa suolim, pa šļūcienam A.

Avots: ME IV, 78

smalciene, (in Festen) smalciens od. smalciena, = smalˆce: virs bē̦rzu smalcienes virsaunēm Dz. V.

Avots: ME III, 951

‡ smêjiens, ein einmaliges Lachen; man nāk s. Seyershof. jaunajiem s. Br. Zeme 1939, № 163, S. 2. Miķelenes teicienam un smējienam bija savāds ... spē̦ks Janš. Paipala 38.

Avots: EH II, 536

strẽķe (unter strèķis ² ),

1): die Reihe
(mit ẽ ) Orellen;

3): līdz sē̦tai vēl krietna s. brauciena Anna Dzilna 35;

4): auch (mit è ² ) Zvirgzdine, Demin. strẽķīte Warkl. sarunāties par šīs pavasaŗa strēķes ("?") gaitām Azand. 25.; strèķēm ² Lubn. "brīžiem".

Avots: EH II, 587

‡ švẽrmeles Dunika "dzirkstis, uguns svītras": (nuo trieciena pa galvu) š. vien gāja gar acīm.

Avots: EH II, 661

trìeciêns, der Schlag, Stoss Wid., die Erschütterung (eig. und fig.): grūdiens, trieciens A. XX, 173. suns dabūja triecienu ar nūju pa sāniem Ahs. vējš atrauj ... durvis, kas, liekas, neizturēs trieciena spara un sabirzīs JR. N, 70. tas ve̦cajam vientulim bij liels trieciens A. v. J. 1893, S. 264.

Avots: ME IV, 243

trūsla(s) "?": malcienas trūslas (Schutt?) Rota v. J. 1895, S. 224.

Avots: ME IV, 252

trūsla(s) "?": malcienas trūslas (Schutt?) Rota v. J. 1895, S. 224.

Avots: ME IV, 252

uzbruciêns, der (einmalige) Überfall: nebija gaidījuši tik sparīga uzbruciena R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 85. uzbruciens atsists Janš. Dzimtene V, 451. uzbrucienā... dalību neņemšu Mežv. ļ. I, 290.

Avots: ME IV, 319

‡ uzšārmuôt "?": muoži uzšārmuoja Ērika sveiciena skaņas Sārts Str. 119. smiekliem vēl uzšārmuojuot 173.

Avots: EH II, 735

I vìlciêns,

1) der Zug
U.: e̦lpas od. dvašas vilciens, der Atemzug: rāmiem dvašas vilcieniem Aps. VI, 36. līdz pēdējam e̦lpas vilcienam Latvju tauta XI, 1, 41. dzērve paceļas slaidiem vil cieniem . . uz augšu A. v. J. 1899, S. 283;

2) der Zug, Schluck:
nuodzēruos miežu al[u]s pa mazam vilcienam BW. 22297;

3) der Hieb
U., Frauenb., Ruj.: tas bija tik smaļš vilciens! Frauenb. kad iet vārds, tad ir vilciens (von einem Jähzornigen gesagt) Seyershof; der Stich: šūt lieliem, re̦tiem vilcieniem (= dūrieniem) Lubn., Memelshof;

4) "?": (aude̦kli) šķē̦rē̦tiem vilcieniem spuodrajās švītēs JR. IV, 99;

5) Rauchzug:
(krāsns) iekšte̦lpu sadala ar ķieģeļu starpsiênām tâ sauktuos "vilcienuos" Konv. ² 1893;

6) der Eisenbahnzug*:
vilcieni pienāk un aiziet A. v. J. 1896, S. 151.

Avots: ME IV, 586