Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'cināta' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'cināta' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
sveicināta
‡ svèicināta 2 Auleja, das Ave Maria: vajag trīs sveìcinātas nuoskaitīt. s. sākas ar "sveicināta esi tu ...". Dazu auch ein Demin. svèicināteņa 2 .
Avots: EH II, 613
Avots: EH II, 613
tecinātava
tecinâtava, eine Anstalt oder Vorrichtung zum Fliessenmachen oder Destillieren: dzērienu tecinātava B. Vēstn. darvas tecinâtava C.
Avots: ME IV, 154
Avots: ME IV, 154
Šķirkļa skaidrojumā (34)
aiztecināt
‡ àiztecinât,
1) hinter etwas, hin-, wegfliessen machen:
a. kam ūdeni aiz kakla;
2) vollfliessen machen und dadurch schliessen
Erlaa: a. caurumu ar sve̦kiem;
3) anzapfen:
aiztecināta muca. laikus a. alu Warkl.;
4) in kleinem Trab hin-, wegfahren:
a. uz pilsē̦tu Lemsal, Trik.;
5) schleifend stumpf machen
Warkl.: a. cirvim zuobus.
Avots: EH I, 57
1) hinter etwas, hin-, wegfliessen machen:
a. kam ūdeni aiz kakla;
2) vollfliessen machen und dadurch schliessen
Erlaa: a. caurumu ar sve̦kiem;
3) anzapfen:
aiztecināta muca. laikus a. alu Warkl.;
4) in kleinem Trab hin-, wegfahren:
a. uz pilsē̦tu Lemsal, Trik.;
5) schleifend stumpf machen
Warkl.: a. cirvim zuobus.
Avots: EH I, 57
aplecināt
apmucis
atdricināt
‡ atdricinât,
1) zerrend herziehen
Dunika, Kal., Rutzau: āzi tikai ar varu varēja a. šurp;
2) schüttelnd sich loslösen machen
Golg.: braucuot pa grambainuo ceļu, mucai spunde atdricināta. Refl. -tiês, geschüttelt, sich loslösen Golg.
Avots: EH I, 139
1) zerrend herziehen
Dunika, Kal., Rutzau: āzi tikai ar varu varēja a. šurp;
2) schüttelnd sich loslösen machen
Golg.: braucuot pa grambainuo ceļu, mucai spunde atdricināta. Refl. -tiês, geschüttelt, sich loslösen Golg.
Avots: EH I, 139
atmest
atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,
1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;
2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;
3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;
4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;
5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.
Refl. -tiês,
1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;
2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;
3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;
4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;
5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;
6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);
7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.
Avots: ME I, 176
1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;
2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;
3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;
4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;
5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.
Refl. -tiês,
1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;
2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;
3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;
4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;
5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;
6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);
7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.
Avots: ME I, 176
bizot
bizuot, auch bĩzât Sassm., bižuot Etn. I, 45, intr., biesen (namentlich vom Vieh), umherschwärmen, laufen: luopi sāk bizuot. bites ietracinātas sāks tikai sitējiem acīs bizuot, ka ne atkauties LP. V, 344. sulaiņi tik riņķī bizuo, ka ļipas vien le̦c MWM. VIII, 30. bižu, bižu, brāļa guovs, tautu guovs nebižuoja BW. 28972. Vgl. bizêt.
Avots: ME I, 303
Avots: ME I, 303
brucināt
brucinât,
1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;
2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;
4): auch Grob., Iw.;
5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡
6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês, ‡
2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡
3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.
Avots: EH I, 244
1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;
2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;
4): auch Grob., Iw.;
5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡
6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês, ‡
2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡
3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.
Avots: EH I, 244
izbrucināt
izbrucinât, tr.,
1) ausreiben:
dubļus nuo drēbēm var izbrucināt Ahs.;
2) gründlich abbrühen, ausbrühen:
mīksti izbrucinātas ādas Antr. II, 66. manas iekšas ir kâ izbrucinātas Pur.
Kļūdu labojums:
frazē no Antr. II, 66 izbrucināt nozīmē: weich reiben, reibend weich machen (in der Phrase aus Antr. II, 66 bedeutet izbrucinât: reibend weich machen).
Avots: ME I, 719
1) ausreiben:
dubļus nuo drēbēm var izbrucināt Ahs.;
2) gründlich abbrühen, ausbrühen:
mīksti izbrucinātas ādas Antr. II, 66. manas iekšas ir kâ izbrucinātas Pur.
Kļūdu labojums:
frazē no Antr. II, 66 izbrucināt nozīmē: weich reiben, reibend weich machen (in der Phrase aus Antr. II, 66 bedeutet izbrucinât: reibend weich machen).
Avots: ME I, 719
izsmalcināt
izsmalcinât, tr., verfeinern: ierašas, izteiksmi. Epikūra piekritējs nuoduodas izsmalcinātai miesas baudai Konv. 2 851.
Avots: ME I, 800
Avots: ME I, 800
izteika
izteĩka ,* gew. iztèiksme *,
1) der Ausdruck, die Ausdrucksweise, die Aussage:
pastiprinātai dzīves sajūtai vajadzīgs arī pspēcinātas izteikas A. XI, 633. balss dabūja pareizuo izteiku Apsk. neatrazdams jūtām patiesas izteiksmes Egl. runāt tirdznieciskā izteiksmē MWM. X, 137. runāja me̦klē̦tā izteiksmē Apsk. viņa izteiksmes veids Vēr. I, 1322; auch vom Gesichtsausdruck: gan˙drīz nikna sejas izteiksme MWM. XI, 227;
2) die Äusserung, Erklärung:
Brandess atturas nuo savu uzskatu izteikas A. XIII, 143;
3) der Modus, die Aussageweise:
a) īstenības,
b) pavē̦lamā od. pavēles,
c) vajadzības,
d) atstāstāmā izteiksme,
a) der Indikativ,
b) Imperativ,
c) Debitiv,
d) der Konjunktiv od. modus relativus.
Avots: ME I, 816
1) der Ausdruck, die Ausdrucksweise, die Aussage:
pastiprinātai dzīves sajūtai vajadzīgs arī pspēcinātas izteikas A. XI, 633. balss dabūja pareizuo izteiku Apsk. neatrazdams jūtām patiesas izteiksmes Egl. runāt tirdznieciskā izteiksmē MWM. X, 137. runāja me̦klē̦tā izteiksmē Apsk. viņa izteiksmes veids Vēr. I, 1322; auch vom Gesichtsausdruck: gan˙drīz nikna sejas izteiksme MWM. XI, 227;
2) die Äusserung, Erklärung:
Brandess atturas nuo savu uzskatu izteikas A. XIII, 143;
3) der Modus, die Aussageweise:
a) īstenības,
b) pavē̦lamā od. pavēles,
c) vajadzības,
d) atstāstāmā izteiksme,
a) der Indikativ,
b) Imperativ,
c) Debitiv,
d) der Konjunktiv od. modus relativus.
Avots: ME I, 816
iztraucēt
iztraucêt, iztraucinât, [iztraukt Wid.], tr., aufscheuchen, aufregen, erschüttern: šis nuotikums bij abus laimīguos iztraucējis Kaudz. M. šī ziņa iztraucēja jaunus ļaudis JK. V, 27. rītā mani iztraucē nuo miega Vēr. I, 1157. kad mana sirds iztraucināta (iztrūcināta), tad tu zini manu ceļu Psaml 142, 4.
Avots: ME I, 820
Avots: ME I, 820
jaunuzplēsts
manta
II mañta,
1) Hab und Gut, der Schatz:
Sprw. kāda manta, tāda nauda. juo mazāka manta, juo lielāka mīlestība. labs draugs - re̦ta manta pasaulē! kam liela manta, tam liela bē̦da. netaisna manta ruokā izkūst. visa manta mugurā, viss paduoms pakaļā. nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. kam manta, tas lielīgs. kas pēc mantas pre̦c, tas mantu appre̦c. lai manta, kur manta, - kad tik iztikšana! lai put manta, kad klāt nenāk, sagt man beim Trinken oder beim Kartenspiel Etn. II, 30. tā ir maza manta, kuo tu pats paspēj tikt pie mantas LP. II, 20. nevarējis iekuopties mantā VI, 1, 110. pūrs, kur glabājās sieviešu manta BW. III, 1, S. 52. nekustama manta, das Immobil. liela manta! verächtlicher od. spöttischer Ausruf: als ob's was Grosses wäre! U.;
2) die Sache,
meistens der Pl. mantas: jau dze̦n mantas, man führt schon die Sachen (Mitgabe der Braut), das Geräte (des Umziehenden) ab U.;
3) das Erbe
U.; atlicināta manta, Nachlassenschaft Ruj. n. U.;
[4) viena manta, einerlei:
man viena manta, kāda vieta Janš. Dzimtene IV, 164. Nebst li. mantà (acc. mañtą) "Geld; движимое имущество" LtT. I, 229 f. und 234, Jušk. unter gìdis, Liet. pas. II, 223, das anscheinend nur im nördlichen Litauen bekannt ist, wohl zunächst aus dem Le. entlehnt ist, wohl zunächst aus d. monthe "Münze" Akten und Rezesse d. livl. Ständetage III, 965. Zur Bed. vgl. got. skatts "geld(stück)", ahd. scaz "Geld": nhd. Schatz.]
Avots: ME II, 561, 562
1) Hab und Gut, der Schatz:
Sprw. kāda manta, tāda nauda. juo mazāka manta, juo lielāka mīlestība. labs draugs - re̦ta manta pasaulē! kam liela manta, tam liela bē̦da. netaisna manta ruokā izkūst. visa manta mugurā, viss paduoms pakaļā. nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. kam manta, tas lielīgs. kas pēc mantas pre̦c, tas mantu appre̦c. lai manta, kur manta, - kad tik iztikšana! lai put manta, kad klāt nenāk, sagt man beim Trinken oder beim Kartenspiel Etn. II, 30. tā ir maza manta, kuo tu pats paspēj tikt pie mantas LP. II, 20. nevarējis iekuopties mantā VI, 1, 110. pūrs, kur glabājās sieviešu manta BW. III, 1, S. 52. nekustama manta, das Immobil. liela manta! verächtlicher od. spöttischer Ausruf: als ob's was Grosses wäre! U.;
2) die Sache,
meistens der Pl. mantas: jau dze̦n mantas, man führt schon die Sachen (Mitgabe der Braut), das Geräte (des Umziehenden) ab U.;
3) das Erbe
U.; atlicināta manta, Nachlassenschaft Ruj. n. U.;
[4) viena manta, einerlei:
man viena manta, kāda vieta Janš. Dzimtene IV, 164. Nebst li. mantà (acc. mañtą) "Geld; движимое имущество" LtT. I, 229 f. und 234, Jušk. unter gìdis, Liet. pas. II, 223, das anscheinend nur im nördlichen Litauen bekannt ist, wohl zunächst aus dem Le. entlehnt ist, wohl zunächst aus d. monthe "Münze" Akten und Rezesse d. livl. Ständetage III, 965. Zur Bed. vgl. got. skatts "geld(stück)", ahd. scaz "Geld": nhd. Schatz.]
Avots: ME II, 561, 562
nācināt
‡ nãcinât Dunika, (abgepflückte Früchte in der Sonne haltend) reifen machen: nācinātas uogas nav tik garšīgas. īsti nuonākuse vasarāja vis˙cauri gan nebija, bet gaidīt un n. (vollständig reifen lassen) nebija vairs laika Janš. Mežv. ļ. II, 343.
Avots: EH II, 7
Avots: EH II, 7
norūcināt
nosmalcināt
‡ nùosmalˆcinât, verfeinern: Leonardo da Vinči darbu nuosmalcinātais garīgums Daugava 1937, S. 657.
Avots: EH II, 88
Avots: EH II, 88
pabokstīties
‡ pabuôkstîtiês 2 Dunika,
1) "pabaidīties": zirgs pabuokstījās ejuot gar akmeni;
2) ein wenig (unsicher) zaudern, Ausflüchte machen:
pie galda aicinātais ciemiņš aiz paraduma pabuokstījās, bet beidzuot tuomē̦r apsēdās un sāka ēst.
Avots: EH II, 123
1) "pabaidīties": zirgs pabuokstījās ejuot gar akmeni;
2) ein wenig (unsicher) zaudern, Ausflüchte machen:
pie galda aicinātais ciemiņš aiz paraduma pabuokstījās, bet beidzuot tuomē̦r apsēdās un sāka ēst.
Avots: EH II, 123
pārliecināt
pãrlìecinât, tr.,
1) zeugend, durch ein Zeugnis widerlegen:
tâ tapa nabaga aitiņa priekš tiesas netaisni pārliecināta St.;
2) überzeugen:
es viņu pārliecināju, ka tâ mēr,kis nav sasniedzams. Refl. -tiês, sich überzeugen: par tuo ik˙viens var viegli pārliecināties.
Avots: ME III, 164
1) zeugend, durch ein Zeugnis widerlegen:
tâ tapa nabaga aitiņa priekš tiesas netaisni pārliecināta St.;
2) überzeugen:
es viņu pārliecināju, ka tâ mēr,kis nav sasniedzams. Refl. -tiês, sich überzeugen: par tuo ik˙viens var viegli pārliecināties.
Avots: ME III, 164
pārsmalcināt
pãrsmalˆcinât, tr., über die Massen verfeinern: pārsmalcināta dzīve MWM. VI, 617; daba JR. IV, 104. Subst. pãrsmalˆcinãjums, übermässige Verfeinerung, Verweichlichung, die Überkultur: jāizmēž ārā visi pārsmalcinājumi B. Vestn.
Avots: ME III, 176
Avots: ME III, 176
paspēcināt
paspècinât, tr., verstärken: pastiprinātai dzīves sajūtai vajadzīgs arī paspēcinātas izteikas A. XI, 633.
Avots: ME III, 105
Avots: ME III, 105
pieplacināt
pìeplacinât, fakt. zu pieplakt, platt machen, platt drücken: varde uz vē̦de̦ru pieplacināta palika guļam Duomas I, 451.
Avots: ME III, 279
Avots: ME III, 279
rūcināt
II ŗũcinât Dunika, tr., räuchern: ciemiņi ŗūcina plekstes. man ŗūcinātas me̦ncas tīk labāki nekâ (saulē) žāvē̦tas N.-Bartau. Vgl. li. rūkìnti dass., sowie le. ŗūks und rūks.
Avots: ME III, 588
Avots: ME III, 588
rūmnīca
saplucināt
I saplucinât, tr., zerzupfen, zerreissen: vilna jāsaplucina, lai varē̦tu sakārst Dond. saimniece saplucināja ziedu MWM. VIII, 901. saplucināta vijuolīte gulēja pie zemes Jaunais mežk. 24. vilks tevi ceļā saplucinās BW. 27515, l.
Avots: ME II, 703
Avots: ME II, 703
saplucināt
II saplucināt, abbrühen: s. ar karstu ūdeni Wid. vai pe̦lavas jau saplucinātas? Dond.
Avots: ME II, 703
Avots: ME II, 703
sasmalcināt
sasmalˆcinât, tr.,
1) zerkleinern, zerstückeln, zerbröckeln:
brūkleņu mē̦tras izžāvēt un sasmalcināt Etn. II, 57. akmeni sasmalcināt SDP. VIII, 8. bluķis nuode̦r zemes sasmalcināšanai un saspiešanai Konv. 2 390;
2) fig., verfeinern
(gew.: izsmalcināt): sasmalcināta daiļuma garša Vēr. II, 1116. sasmalcināta baudu dzīve Konv. 1500.
Avots: ME III, 738
1) zerkleinern, zerstückeln, zerbröckeln:
brūkleņu mē̦tras izžāvēt un sasmalcināt Etn. II, 57. akmeni sasmalcināt SDP. VIII, 8. bluķis nuode̦r zemes sasmalcināšanai un saspiešanai Konv. 2 390;
2) fig., verfeinern
(gew.: izsmalcināt): sasmalcināta daiļuma garša Vēr. II, 1116. sasmalcināta baudu dzīve Konv. 1500.
Avots: ME III, 738
savārstīt
savãrstît,
1) zusammentrakeln
Mag. XIII, 2, 59, Wid.;
2) lose aneinander reihen:
šuos savārstītuos (lugas) skatus Vēr. II, 623. esi sveicināta ar savu savārstītuo valuodu! A.;
3) "zusammentragen
(fig.)" Dr. Subst. savãrstĩjums, Aneinandergereihtes, eine lose Verbindung: vārdu savārstījums Vēr. II, 863, I, 1317, Stari II, 868.
Avots: ME III, 783
1) zusammentrakeln
Mag. XIII, 2, 59, Wid.;
2) lose aneinander reihen:
šuos savārstītuos (lugas) skatus Vēr. II, 623. esi sveicināta ar savu savārstītuo valuodu! A.;
3) "zusammentragen
(fig.)" Dr. Subst. savãrstĩjums, Aneinandergereihtes, eine lose Verbindung: vārdu savārstījums Vēr. II, 863, I, 1317, Stari II, 868.
Avots: ME III, 783
spēķis
I spẽķis C., spēķi Linden (in Kurl.), eine Kraftsuppe aus dem Eingeweide des Rindviehs (die auf den zweiten Hochzeitstag gehören soll L., U.) N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. III, spēķes, Eingeweide (iekšas) Apskats 1903, S. 670, Kl. (mit è 2 ), Lub.: vērša spēķes, t. i. galvu, kājas un iekšas Austriņš Daugava I, 981; spudiņi, gekocht aus dem Eingeweide vom Rindvieh mit Kartoffeln Etn. I, 4, "virums nuo luopu de̦sām" AP. spē̦ki "sasmalcināta, sarecējusi gaļa" Latv. Saule 1924, S. 169. Hierher wohl auch spē̦ku baļva BW. 20209 var. Gekürzt aus spētiķis?
Avots: ME III, 992
Avots: ME III, 992
steme
sveicināt
I sveĩcinât (li. svéikinti "grüssen") AP., C., Bershof., Dond., Iw., Līn., Salis, Serbigal, svèicinât Salisb., svèicinât 2 Nerft, Prl., Preili, sveîcinât 2 Ruj., grüssen, begrüssen (nach L. in Livland "unerhört"; nach St. tahmisch): puiši, ruokas mazgājiet, ja gribieti sveicināt (viņu) BW. 11688. dieva dē̦ls saules meitu sveicināja 32919. laipni mājiniekus sveicināt LP. I, 165. sveicināta esi tu, Marija! Lettg. tad (ja aitas būs rudzuos sagājušas) māte tevi nesveicinās vis Janš. Paipala 36. sveicināmi vārdi LP. VII, 763. Refl. -tiês, einander (be)grüssen, sich begrüssen: nu sveicinās,... kâ jau kas re̦ti tikušies LP. V, 325. ar eitiem sveicināties BW. III, 1, 82. preceniece sveicinādamās cienāja visus ar brandvīnu 16. Subst. sveicinâtãjs, der Grüssende: sirmais sveicinātājs bijis pats dievs LP. V, 109.
Avots: ME III, 1146
Avots: ME III, 1146
tecināt
tecinât, (li. tẽkinti "schleifen"),
1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. 2 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;
2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;
3) reifen lassen
U.;
4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;
5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;
6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;
7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);
8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;
9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;
10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,
1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;
2) das Schleifen;
3) das Laufenmachen;
tecinãjums,
1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;
2) das einmalige, vollendete Schleifen;
3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,
1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;
2) der Schleifer;
3) wer laufen macht.
Avots: ME IV, 153, 154
1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. 2 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;
2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;
3) reifen lassen
U.;
4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;
5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;
6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;
7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);
8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;
9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;
10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,
1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;
2) das Schleifen;
3) das Laufenmachen;
tecinãjums,
1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;
2) das einmalige, vollendete Schleifen;
3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,
1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;
2) der Schleifer;
3) wer laufen macht.
Avots: ME IV, 153, 154
tencināt
teñcinât Autz, Dond., Gr.-Essern, Frauenb., Iw., Lin., Rutzau, danken Autz und Dobl. n. U., Frauenb. (mit dem Dativ gebr.), kuronisch n. Manz. Phraseol., Dunika, N.-Bartau (mit en), Popen; loben Autz und Dobl. n. U., Frauenb. (mit dem Akkusat. gebraucht): "paldies, paldies", viņš . . . tencināja MWM. X, 91. tencināt par pusdienu Dond. tencinu par pātariem! Dunika. pārnāk kungs, ē̦d tencinādams LP. V, 174, turuot tuo par lielu guodu, par kuo ļuoti tencinuot Vēr. I, 902. pats nezinu, kâ man jums tencināt būs Lapsa-Kūm. 140. ja tu labi audzināsi, visu mūžu tencināšu BW.11575. tad jūs tencinājiet tuo tam (dankt ihm dafür)! Dünsb. Par. 69. tas tencināja dievam LP. VI, 26, tencināt (dankt, Iobt?) dievu, ka sargs nav manījis! Vēr. II, 1450. es dabūju labu vīru, es dieviņu tencināju (dankte, lobte?) BW. 22903. nu atnācu, nu redzēju tencinātus (gerühmte, gepriesene) tē̦va dē̦lus (tencinātas mātes meitas 33406) 9335, 13; = tincinât, ausforschen, verhören U. (urspr. wohl: sagen lassen). Wohl kuronisch, mit einer älter Bed. (vgl. teikt) "sagen", die noch in tenkt I und te̦nka(s) vorliegt. Wenn die Bed. "sagen" etwa auf eine Bed. "meinen" zurückgeht, so liegt neben diesem tenk- ein ide. teng- in lat. tongēre "nosse", got. ƥаgkjan "denken", ƥugkjan "dünken", ƥagks "Dank" u. a. wie neben li. téikti "sagen" ein gleichbed, téigti (bei Būga KSn. I, 102).
Kļūdu labojums:
älter Bed. = älteren Bed.
Avots: ME IV, 163
Kļūdu labojums:
älter Bed. = älteren Bed.
Avots: ME IV, 163
uzplucināt
II uzplucinât, (ab)brühen (perfektiv): uzplucināt kautu vistu karstā ūdenī Ramkau. uzplucināt iekšas Adiamünde. viņas tapa uzplucinātas ar siltu ūdeni Etn. IV, 69. smalki samaltas kafijas pupas nav vārāmas, bet uzplucināmas Konv. 1526. uzplucināt (mit kochendem Wasser begiessen) sìena ziedus Stenden.
Avots: ME IV, 367
Avots: ME IV, 367
viesēt
II viêsêt 2 (li. viešė´ti "zu Gaste sein" Dunika, Frauenb., Gramsden, (mit "iê" ) Nigr., Rutzau, zu Gaste sein U., Ahswikken, Assiten, Krohten: viesēt biju aicināta RKr. XVI, 264 (aus Rutzau). viņa var viesēt ar brāli Janš. Dzimtene 2 III, 298. viņi brauc jau piektuo gadu uz Upeniekiem viesēt Nigr. Refl. -tiês Dunika, Frauenb., längere Zeit zu Gaste sein. Subst. viesêšana, das Gastieren: tad jau viņām ar tuo būs liela viesēšana Janš. Bandavā II, 205.
Avots: ME IV, 669
Avots: ME IV, 669