Paplašinātā meklēšana

I budēlis,

2): auch Grenzhof; gaļas budẽļi gāja pa dienu ar žagaru ruokā un pēra, lai duod gaļu, bet smalkie budẽļi gāja tik vakaruos un tikai ziņģēja un dancuoja Siuxt. uz lieldienām septītajā nedēļā ir budēļi (= budēļu diena) un katru reizi uotrdienā Siuxt. duodat, meitas, budēlim! BW. 34539.

Avots: EH I, 249

I budēlis JK. VI, 36, budelis, auch budeklis Dolb. [und Angern],

1) der Büttel, Scharfrichter
L., U. (nebst li. bùdelis aus mnd. boddel);

2) einer, der Ruten in Verkleidung umhergeht
(budēļuos iet) Rkr. VI, 32, 33: [budelīti, tē̦vainīti, izkul manu vedekliņu! BW. 33355];

3) ein Popanz, schreckwort für Kinder:
nebrēc, izdzirdēs budēlis Kurs. [Bed. 3 wohl aus Bed. 2, und Bed. 2 aus Bed. 1.]

Avots: ME I, 345

II budēlis "ein Lostreiber "vaļinieks", der sich eben wo ansiedelt (?)" VL. n. U.

Avots: ME I, 345

dẽlis: dat.-instr. plur. dēliņiem BW. 28529 var.; priežu dēļu namu daru 27555, 3 var. zaģē̦tiem dēlīšiem 3489, 5.

Avots: EH I, 318

‡ dêlis Ronneb. (neben dem üblichen dê̦ls), der Sohn.

Avots: EH I, 318

dẽlis, das Brett: maizes dēlis, Backbrett. ceļš kâ dēlis. Vgl. dẽle.

Avots: ME I, 463

gar̂dêlis, ein Leckermaul, ein Feinschmecker: gardēžus mē̦dz tâ zuobuot: dzeŗ kapiju, badu mirdams Etn. II, 45. viņas nebija gardēdes A. XVI, 358.

Avots: ME I, 602

[ķim̂delis ^2, Kursiten, BW. 25266, 7 (aus Gr. - Essern), = ķìndelis.]

Avots: ME II, 381

naûdẽlis, der Geldmannn [Schujen], C., Aps., Niedra A. XIV, 2, 93; pilsē̦tas naudeļi Klaust.

Avots: ME II, 696

padêlis (unter padê̦ls),

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Orellen n. FBR. XI, 41, AP. (hier neben padê̦ls), Behnen, Bērzgale, Frauenb., Heidenfeld, Kaltenbr., Kegeln, Kl.-Roop, Lemb., Linden in Kurl., Nerft, PlKur., Schwitten, Skaista, Zvirgzdine; p. apņēma pamātes meitu BW. 22323;

2): ein böses Geschwür
Bankins.

Avots: EH II, 127

‡ pedēlis, = pedelis 1: pirmajam, pedēļam, tam turēt tē̦va mājas BW. 3754, 1.

Avots: EH XIII, 218

piẽrendẽlis PS., pierendielis, pierendiele U., ein Viertel; aus nd. ferendell Livl. Güterurk. I, 618. Dafür jetzt ce̦turksnis.

Avots: ME III, 284

ruñdẽlis, ruñdālis Nigr., Gr.-Essern, ein Rundell: mēteļķēķis ierīkuots muižu ērbēģuos un rundeļuos Salis. Zum vorigen.

Avots: ME III, 561

‡ šķiñdêlis ² Dunika, = šķindele.

Avots: EH II, 636

spredêlis (?) Erlaa, spredelis Bauske "kuoks, kuo starp diviem priekšme̦tiem iespriež": taisīja skalu spredeli A. v. J. 1897, S. 130.

Avots: ME III, 1016

tautdēlis Bw. 16082 var., = tautu dê̦ls.

Avots: ME IV, 141

trijdēlis, ein Gerüst von 3 Brettern, das zur Anfertigung von Stuhlteilen dient: trijdēlis jeb triju kuoku redeles A. XXI, 441 (mit Abbild.).

Avots: ME IV, 234

viêndêlis: auch Gr.-Buschh., Kaļtenbr., Līvāni, Nerft, Oknist, (viendēlītis) Tdz. 41366 (aus Višķi).

Avots: EH II, 795

viêndêlis Preili, viêndê̦ls Celm., der einzige Sohn: sakās mani māmuliņa viendēļam (Var.: viendē̦lam) iede̦vuse BW. 22308. lūkuojies, viendēlīti (Var.: viens dēliņš), vienmeitiņas ļaudaviņas! 12030 ( ähnlich: 7864).

Avots: ME IV, 658

žìdêlis ² : auch Oknist.

Avots: EH II, 819

žìdêlis ² Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 73, = žĩdelis.

Avots: ME IV, 812

‡ apvil˜lâtiês Dunika,

1) sich mit Flaum (Wolle) beziehen:
viņam pade̦gune jau sāk a. egles kuoka dēlis saulē un lietū ar laiku var a.;

2) beschimmeln:
maize jau sāk a.

Avots: EH I, 126

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis ² Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis ² Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu; ‡

9) âzītis ² Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196

bãbiņa, Dem. v. bãba,

1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];

2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. ¹ 172;

3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;

4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];

5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.

Avots: ME I, 270

‡ bude̦lē̦ns BW. 33539, 1 var., Demin. zu budēlis I.

Avots: EH I, 249

būdelis Plūd., = budēlis 2, babulis 2.

Avots: ME I, 357

I budulis, ‡

3) = budēlis I 2: buduļu vakaru BW. 33466 var. budulīti (Var.: budelīti) 33355 var.

Avots: EH I, 249

budzis,

1) der Furunkel, der Hundsnagel, die Beule:
āda apme̦tas ar budžiem. bē̦rns krizdams dabūjis lielu budzi AP.;

2) unreife Beere, unreifes Obst:
katru uodziņu jau budžuos tev nuoēdīs Duomas III, 201;

3) auch budze, = bubulis

II, budēlis Konv. ^1, Burtn.;

[4) ein kleiner Anbau an einem grossen Gebäude, ein alter, entkräfteter Mensch, etwas Unnötiges, Unnützes überhaupt:
kuo tu vairs vari darīt, tāds budzis Nigr. Nach Persson Beitr. 258 ³ budzis 1 u. 2 zu buga und bauga "ein Klötzchen".]

Avots: ME I, 345

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

čigãns: mit â ² Dunika. Frauenb; = budēlis I 2 Saikava, Sonnaxt; čigānu vējš Frauenb. "der Nordwind".

Avots: EH I, 290

‡ gudzurms Mar, eine Krümmung: dēlis kalzdams me̦t gudzurmus. Vgl. gudzulms.

Avots: EH I, 416

[ìederinât,

1) passend hineinfügen:
man gultā dēlis jāiederina, - krīt cauri Dond.;

2) = iedarināt 1 Jürg.]

Avots: ME II, 9

‡ izčuõme̦rê̦ts Frauenb. "ausgefressen, von Insekten ausgehöhlt": i. dēlis, kuoks.

Avots: EH I, 440

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207

klapis, ein Klopfbrett: klapis - pakārts dēlis, ar kuŗu klapē ganus mājā.

Avots: ME II, 214

‡ kul˜stamdẽle Iw. "dēlis, uz kā kulsta linus".

Avots: EH I, 671

ķuņķis, ein Vermummter, ein Tölpel: ķuņķis - kâ budēlis kâ nekâ saģērbies cilvē̦ks Naud.

Avots: ME II, 392

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

ņàukstêt, ‡

2) knacken
(?): dēlis jau ņaukst; ka tik nelūst Vank. (mit au); guovis izēdās pa mežiem; suņi dzina ārā, ka ņaukstēja vien Orellen.

Avots: EH II, 112

nùobreikšêtiês "krachend brechen (intr.)": dēlis nuobrekšējās vien Bers.]

Avots: ME II, 765

nùoknikšķêt: dēlis (ielūzdams) nuoknikšķēja; man laužuoties mugura nuoknikšķēja Vank.

Avots: EH II, 54

nùošķiebt: n. zābakus Sessw. u. a. nuošķiebtiem papēžiem Tdz. 57628. n. ce̦puri Meselau. Refl. -tiês,

1): nuosašķiebuse istabiņa Pas. IX, 484. zā bakam nuošķìebies papēdis Nötk. dēlis nuošķiebies Sehren;

2): tev ar precēšanuos pa˙visam nuošķiebies Grünw. kādreiz var kāds darbs (piem., siera siešana) n. Meselau.

Avots: EH II, 95

[pãrdairîtiês, = pãrplîst, pāršķelties: dēlis pārdairījies Etn. III, 18.]

Avots: ME III, 152

‡ III pe̦n̂ka ² Orellen "mālu kula nuogludināmais un nuostampājamais dēlis".

Avots: EH XIII, 223

pluzeris "nelīdze̦nums": šis dēlis ne˙maz nav gludi nuoē̦velē̦ts, tam vēl virsū pluzeŗi Dond.

Avots: ME III, 360

riêztiês (li. réžties "sich ausrecken" KZ. LII, 273), -žuôs, -zuôs, sich werfen (von Brettern): dēlis sāk riezties Golg. Zu ruozît.

Avots: ME III, 551

ruñdulis Karls., runduls,

1) "?": mūsu rudzu runduliņš pa˙galam LP. VI, 67;

2) rundulis, = ruñdēlis Schwanb., Stomersee, Golg., Drobbusch;

3) rùndulis ^2, ein rundes Blumenbeet
Mar., A,-Schwanb.;

4) ruñdulis, Zusammengerolltes:
mīklas ruñdulis Allendorf.

Avots: ME III, 561

sadura,

1 ) die Stelle, wo zwei Teile vereinigt werden, zusammentreffen (die Verbindung zweier Balken
Bers., Lub., AP.), die Fuge; die Grenze: šķē̦rssienu saduras ar sānu mūŗiem Būvmācība 50. uz smagu un vieglu mūŗa daļu sadurām ebenda S. 21. uz dēļu sadurām jāuzsit kāds cits, šaurāks dēlis Konv. 1508. pašā suola sadurā BW. 34467; 34580 od. sadurās resp. sadurēs 34580, 4 var. (nach U. beņķu sadures stechender, verletzender Sitz!), jumts sadurā sāk tecēt Fest. uz stūŗa, divēju ielu sadurā, atruodas . . . namiņš RA. mēs nuonākam pie kalnu saduras M. Skruzītis. pagastu sadurās Kaudz. Ve̦cpiebalga 83;

2) sadures, die rauhe, harte Kruste des Brotes
Peb. n. U.; nach anderer Quelle in Peb. sadura - diejenige Stelle, wo beim Backen der Teig von zwei Broten zusammengeflossen war und nachher keine harte Rinde ist; sadura "plaisa maizes kukulī" N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617.

Avots: ME III, 617

‡ saplîsinêt Gr.-Buschh., = saplaisât: saplīsinējis dēlis.

Avots: EH XVI, 437

sariezt,

1): mūsu suņi astes rieze, jī sarieze ce̦kuleņi Tdz. 57571, 1. sariezta pierīte 57722. guovis sariêž astes i[r] bizinē Auleja; ‡

2) sich werfen (von Brettern)
Kalz. n. BielU. Refl. -tiês,

2): dēlis sariêzies - auch Saikava. stāv sariezies ("greizi") Erlaa; ‡

4) = sariestiês 2 (?): lapas bija sariezušās zaļganuos pumpuŗuos Vanagu ligzda 155.

Avots: EH XVI, 443

sariezt, sträuben: sariêzti mati BW. 20164, I. kaķis..., kâ tik pamana suni, sariež spalvu, izlaiž nagus Pas. I, 312 (aus Bolwen). Refl. -tiês,

1) sich beim Gedrehtwerden anhäufen:
pe̦lus, smiltis sariêžas ² kuopā, gubā MSiI.;

2) sich werfen, sich ausbeugen
Lennew. sich seitwärts neigen: siena ve̦zums ir sariêzies (sašķiebies) uz vienu pusi; sē̦ta sariezusies Laud. dēlis sariêzies Golg. vannai dēlīši sariezušies (briestuot sašķiebušies) Lennew. viņa zuobi bija melnīgsnēji un sariezušies Blaum., Druw., (mit iê) Fehsen, Stomersee. grāmatām vāki saulē sariežas Druw.;

3) sich sträuben:
mati sariezušies Lettg. gaiļi sariezušies viens pret uotru N. - Laitzen.

Avots: ME II, 719

‡ saspraîslât Ermes, Römershof, = saspraîslâtiês ² : s. var le̦dus, kuoks, dēlis.

Avots: EH XVI, 450

sàusns ² Gr. - Buschh., trocken (vom Holz): brangs dēlis - tāds sausns! Gr. - Buschh.

Avots: ME III, 776

saverkšêt,

1): saverkšējušas pastalas Lemb. ‡ Refl. -tiês Nötk. "= sagrìezties": dēlis saver̂kšas.

Avots: EH XVI, 465

skam̃bains AP., skàmbaîns ² Mar. n. RKr. XVII, 114, Warkl., Odensee "ar skambām, skabargām" Schwanb., = skabargains Alswig, N.-Laitzen, Erkul, = atskabargains Bers., Adsel: sk. kuoks Ekau Grosdohn, ("kuoks, kas labi neplīst, bet tikai last nelielām skambām") Schwanb., Stomersee, Sessw., Selsau, Adleenen, Odsen, Druw., Lös., Aahof, Meselau, ("saplaisājis kuoks, nuo kupa viegti atle̦c skambas") Sessw., ("sīkās sluoksnītēs, piem. zibeņa sapluosīts kuoks") Bers. kad vē̦tra nuolauž kuoku, paliek tikai skambains stuburs AP. šis dēlis ir tik skambains, ka bail pat kāju uz tā spert Alswig.

Avots: ME III, 870

skar̂baîns ² Salis, = ķē̦rcuošs, dusmīgs: ja strazds aizbrē̦cuot, tad balss skarbaina LP. V, 106; splitterig, rauh: sk. kuoks, dēlis AP., Neuhausen, Hirschenhof.

Avots: ME III, 873

šķè̦ndalains ² Lubn., = skabar̂gaîns: šķ. dēlis; šķe̦ñdalaini (= šķe̦ltnaini) zirņi AP.

Avots: ME IV, 27

šļaupsts,

1): auch (mit àu ² ) Saikava;

2): "dēlis, kuo piesit cisu jumta galā pie kārtīm, lai vējš neizjauc jumtu" (mit àu ² ) Warkl.

Avots: EH II, 644

smagrs,

1): auch Grawendahl, Lemb., Meselau, Orellen, Schujen, Schwanb., Weissensee; s. kuoks, darbs AP. izkuoks smagri (= grūti) plīst ebenda. smagri (= stipri) līt ebenda. s. (=biezs) dēlis Seyershof; ‡

2) schwanger
Orellen. ‡ Subst. smagrums, = smagums: tādā pašā smagrumā (ebenso schwer) Pas. XII, 46 (aus Serbigal).

Avots: EH II, 531

spā`rdzêt ² , -u, -ēju, tönen, schallen Mar. n. RKr. XV, 137: dēlis gāzdamies uz grīdas spārdzēja Mar. n. RKr. XV, 137. Anscheinend zu li. spìrginti od. (bei Būga KSn. I, 106) spargìnti "braten (Fettstückchen)", ai. sphūrjati "prasselt" u. a. (bei Walde Vrgl, Wrtb. II, 673).

Avots: ME III, 987

‡ sprèlīca ² Warkl. n. PBR. XI, 106 und 122, Pilda, = sprēslîca (wohl hieraus dissimiliert), "dēlis, pie kā piestiprina kuodeļu".

Avots: EH II, 559

‡ švìksnains ² Bers., = svīksnains 1: š. kuoks, dēlis.

Avots: EH II, 662

II tàurêt ² Warkl., -ẽju, falten, zusammenrollen Zaļm. Refl. -tiês (mit àu ²⁾ Golg., Warkl., N.-Schwanb., Stomersee, sich falten, sich zusammenrollen: plāns dēlis, papīra luoksne karstumā sāk taurēties. ka[d] izgāju tauteņās, kai lapeņa taurējuos BW. 23955. Wohl zur Wurzel von tauņât II.

Avots: ME IV, 139

trijkuoks A. XXI, 441, = trijdēlis; trijkuôku ² kraģis Gramsden, 3 ästige Holzstangen, zum Heutrocknen zusammengestellt.

Avots: ME IV, 234

‡ ûdeņdẽle ² Iw. "virs ē̦kas gala sienas uzsists dēlis, kas nuovada pa ģēveli te̦kuošuo ūdeni, neļaujuot tam iesūkties siênā".

Avots: EH II, 740

‡ vẽjdẽle Iw. "pie jumta lakšu galiem piesists dēlis, kas neļauj vējam aizķert un nuoplēst uz lakšu galiem uzsistās skaidas."

Avots: EH II, 774

ver̂kšêtiês oder ver̂kšķêtiês Nötk., sich krümmen: dēlis, bē̦rza tāss siltumā sāk verkš(ķ)ēties. Wenn mit kš aus gš, zu *vergt.

Avots: ME IV, 540

viênup,

1): šurpu turpu dēlis līkst, v. uotrup kāpj un slīgst Rainis Dz. un d. III ² , 124; ‡

2) in der gleichen Richtung:
nejauša sagadīšanās liek tik daudz cilvē̦kiem iet v. Švābe Vārds 40.

Avots: EH II, 797

zlaukšêt, -u, -ẽju,

1) zlaukšêt Segew., (mit aũ ) Adiamünde, AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Nötk., Orellen, PS., Ruj., Rutzau, Salis, Segewold, Trik., zlàukšêt ² Lubn., Schwanb., zlaũkšķêt AP., zlaũkstêt Dond., Stenden, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Lärm, der beim Fallen eines schweren Gegenstandes, beim Schlagen resp. Stossen auf etwas Hartes oder
(Nötk.) beim Schiessen aus einer Spielzeugflinte (einem Federkiel) entsteht: kuoks krītuot zlaukš Salis. dēlis nuokrita zlaukšē̦dams ebenda. sist pa mucu, ka zlaukš vien Bixten, Blieden, PS. iet (namentl. mit Holzpantoffeln), ka zlaukš (zlaukst Dond., Stenden) vien Arrasch, Jürg., N. - Peb. u. a. iet, ka tupeles vien zlaukš Trik.;

2) zlaũkšêt C., Mezküll, Smilt., Trik., zlaûkšêt Vīt., zlaukšķêt Vīt., (mit àu ² ) Rudzāti, schwatzen, Unsinn sprechen:
kuo tu zlaukši? Mezküll. runā taisnību un nezlaukši niekus! Vīt. Vgl. skaũkšêt.

Avots: ME IV, 746