Paplašinātā meklēšana

dĩķis: d., ezeriņš BW. 25957, 1 var. vardītes glabājamas ... dīkītī 26115.

Avots: EH I, 326

dĩķis der Teich; grosse Pfütze auf dem Wege Salis; ein viel fressender und saufender Mensch U. [Nebst estn. tīk aus mnd. dīk "Teich".]

Avots: ME I, 478

‡ àizpĩlis (part. prt. act.) Dunika, nach Tauwetter mit einer gefrorenen Wasserschicht bedeckt: a. dīķis. Vgl. atpĩle.

Avots: EH I, 42

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

‡ II aîzvir̂ztiês ² Dond., sich mit einem dünnen, grünen Häutchen beziehen (von stehenden Gewässem): dīķis aizvirzies ar zaļu plogu.

Avots: EH I, 64

‡ atblāzmuôt, widerscheinen: (dīķis) atblāzmuoja sarkans kâ asinis Ezeriņš Leijerk. II, 182. sejā, kas atblāzmuoja vakara dzieznā A. Brigadere Daugava I, 303. Refl. -tiês: auch Janš. Līgava II, 22.

Avots: EH I, 135

‡ atmirguôt, widerspiegeln: mēnesnīcas pieplūdušais dīķis atmirguoja viņu abu ē̦nas A. Brigadere Daugava 1928, S. 565.

Avots: EH I, 156

gluôtaîns, gļuôtaîns, schleimig, schlammig: piens paliek dze̦lte̦ns, gluotains MWM. VI, 47. gluotains dīķis. Jancim ģīmis palika spīdīgs un gluotains R. Sk. II, 143. gļuotaina āda.

Avots: ME I, 632

izpùost: dīķis piemilzis; būs jāizpuôš ² Dond. n. FBR. VI, 67. izpuoš nuo kruoņa ... mazus zariņus Pēt. Av. III, 212.

Avots: EH I, 475

II kal˜va,

1): eine Anhöhe in einer Wiese
Iw.;

2): eine kleine Insel zwischen zwei Flussarmen
(mit àl ² ) Saikava. - Vgl. die Flurnamen Čibenes kal˜va Lvv. II, 9, Zviẽdru kal˜va II, 18 (Anhöhen), Vilˆka ² kal˜va II, 92, Lielā kalva II, 117, Vīgriežu kalva II, 124 (Wälder), Umurkalva II, 12 (ein Feld), Māckus kalva II, 20 (eine Wiese), Āža kalva II, 20 (ein Sumpf), Breņ̃ča kal˜va II, 17, Suvejkal˜va ebenda, Čigânu ² kalˆva II, 19, Kalvas dīķis II, 47.

Avots: EH I, 580

‡ nuokrĩčuôlêt Dunika,

1) auf Schlittschuhen hinlaufen:
n. līdz Ratiniekiem;

2) mit Schlittschuhgeleisen bedecken:
viss dīķis nuokrīčuolē̦ts.

Avots: EH II, 56

nùovilˆnît, nùoviļˆņuôt, intr., dahinwogen, eine Weile Wellen werfen: viņš nuovēlās nuo kalniņa, mati vien nuovilnīja. gliemežu dīķis laistījās viņa staruos, reizu reizām nuovilnīdams, kâ kad pa apakšu zivtiņa skrietu Latv. Refl. -tiês, eine Zeit wogen: uguns nuovilnījusēs vien Etn. lI, 9. rudzu druva ik˙reizes nuoviļņuojās, kad vējiņš pāri pūta MWM. VIII, 414.

Avots: ME II, 887

‡ papilt,

1) sich mit einer dünnen Wasserschicht (über dem Eis) beziehen
(mit il˜ ) Dunika: papīlis dīķis;

2) vâtis ir papilušas, die Pocken werden reif
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Pocken").

Avots: EH XIII, 162

pìelît, vollregnen, vollfliessen, auch fig.: dīķis pielijis līdz malām pilns. tur raud smalka lietus pielijuse priede Vēr. I, 1182. rudenīgā nakts gulēja tumša un pielijusi Ezeriņš Leijerkaste II, 175. ceļa pančka drīz pielija, drīz atkal izsusēja BW. 10987. piens pielijis, - netīrumi iepilējuši pienā. ceļš aiz viņa pielīst saules Vēr. II, 257. mana sirds pielija pilna ilgu Skalbe.

Avots: ME III, 268

pìevaisluôtiês, pievaišļuôtiês,

1) sich füllen mit heranwachsenden Tieren:
dīķis pievaisluojies ar zivīm Dunika;

2) sich stark vermehren (wachsend):
daudz varžu pievaišļuojies Golg.

Avots: ME III, 307

pĩķis,

1) ein Pfeil
Bergm. n. U.; Bajonett Neik., Spiess n. U.; Pieke U.: mums ies kâ ies, juo vienam re̦dzu pīķi, uotrs lasa akmeņus... LP. V, 187;

2) "?": 2. pirksts (garais Indriķis) apzīmē pīķi Etn. IV, 92 (aus Selg.). Ausdrücke beim Kartenspiel:
pīķītis lācītis - tas tuop mācīts Etn. II, 63. pīķi ve̦d uz dīķi Etn. II, 32 (aus Bilsteinshof). pīķis kâ dīķis Etn. IV 41. Nebst li. pykis und estn. pīk "Pieke" zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 231

pīss,

1) pìss ² Lubn., Saikava, ein sumpfiger Morast:
šuoziem visi pīsi vaļā, neaìzsaluši Lubn.; pĩsa zeme, sumpfiger Boden N.-Peb.;

2) pìss ² , ein feuchter, grosser Wald
Vank., Warkh., Warkl., ein Wald Inft. n. U., Lvv. II, 188: priežu, egļu pīss U. starp diviem apšu pīsiem Druva II, 788. aizgāja uz pīsu dzērvenēs. In Meselau (mit ì ² ) und Los. bezeichnet pīss einen Laubwald; vgl. auch die Ortsnamen pīsa dīķis Lvv. II, 142, pisa ² e̦ze̦rs 188, pīsamala 146. Zu pisa ² ; wohl mit altem ĩ, vgl. die Gesindenamen Pĩsenieki Lvv. II, 103 und 106, Pĩsnieki 38 (und Pìsinieki ² 189).

Avots: ME III, 234

puõpiêns (unter puõpiêne): auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 23, Iw., Plvv. I, 26, 40, 58, 71, 95: rāvainais p. izbrists Janš. Līgava I, 327. dīķis bij, nu virsū tâ kâ pluosts, tāds p. Iw.

Avots: EH II, 346

saglumêt Mar., Schwanb., saglumt, intr., sich ganz mit Schleim beziehen, schleimig, glatt werden: saglumējis dīķis Stari III, 187. akmeņi guļ zaļi, saglumējuši I, 326. sēnis saglumējušas Lis. saglumējušuo, tre̦knuo speķi De̦glavs Rīga II, 1, 16. linu lauki jānuorauj laikā, lai nesaglumē, neizsarkst un nesapūst uz tīruma Vīt. 10. - vārduos lasītuos, kas saglumst sirdī· MWM. X, 196.

Avots: ME II, 626

savižņuôt Vank., savižuôt N. - Peb., = saviznuôt 1: dīķis savižņuojis.

Avots: ME III, 789

I stùlbs,

1): auch AP.; guotene palika stulˆba ² , - ne˙maz nevarēja redzēt Frauenb. skrien stabam virsū kâ s. (mit ulˆ ² ) Strasden. pustumša istaba ar stulbiem luogiem Fr. Adamovičs Rudens ziedi 4. stulbais (der geblendete)
brālis Pas. VIII, 360 (aus Sassm.). zirgus mainījām: ... stulbus uz redzīgiem Tdz. 54593. stulbu kuili 44158. akli, stulbi BW. 2453 var.; ‡

2) "?": Stulˆbais ² e̦ze̦rs Plvv. I, 123, 199, 209, 233, Stulbais dīķis 149, (mit ulˆ ² ) 159, Stulˆbā ² ace (bezdubenis) 158, Stulbais valks 141, Stulbais lauks 143, Stulˆbā ² dim̃žava (eine Wiese)
174, Stulˆba ² pļava 221, Stulˆbais ² kakts 229, Stulˆbais ² lĩniņš 266; vgl. auch Stulˆbe̦ze̦rs ² 185. Zur Bed. vgl. Aklais e̦ze̦rs Lvv. I, 76 u. a.

Avots: EH II, 594

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye ⁱ ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258

I uzpĩlis Arrasch, Dond., Drosth., Jfirg., Wandsen, uzpìlis ² Erlaa, Kl., Linden, Sessw., uzpilis Saikava, uzpilis ² Gr. - Sessau, uzpīlis L., U., uzpīle Schrunden, Wessen, Plur. uzpĩļi Drosth., uzpīles U., Grünh., das bei Tauwetter auf dem Eise sich sammelnde Wasser, Aufwasser Allunan und Seew. n. U.; uzpĩlis C., Nieder - Kurland, uzpīlis AP., Ronneb., uzpīls Altenwoga, das gefrörene Aufwasser; uzpìlis ² Druw. n. RKr. XVII, 85, Aps., die Eisbeule: upe, kuras vienā pusē bij sakrājusies uzpīle R. Sk. II, 141. ūdens sasalis ar uzpīļiem Lis. zeme sasalusi ar uzpīļiem ebenda. tas ir uz laišanuos, kad uzpīļi nāk Linden. - uzpĩlis le̦dus, schichtenweise aufgefrorenes, unebenes Eis Kurs.: nebaidies, ka brīkš! tas jau ir uzpīlis le̦dus, bet apakšā ir biezs Kurs. - uzpīlis dīķis, ein Teich mit gefrorenem Aufwasser Dunika. Vgl. atpĩle; uzpīlis in der Verbindung uzpīlis le̦dus dürfte ein part. praet. act. sein, vgl. uzpĩlums.

Avots: ME IV, 365

uzsalˆt, an der Oberfläche gefrieren: zeme jau bijusi drusku uzsalusi Upīte Medn. laiki 8, zeme vēl uzsaluse MWM. IX, 347. dubļi uzsalst Druw. dīķis uzsalis (= dīķim uzsalusi plāna kārta le̦dus, über dem Teich hat sich eine dünne Schicht Eis gebildet). šuorīt drusku uzsalis. bija skaidrs, drusku uzsalis rīts Vēr. I, 347, es war ein klarer Morgen mit gelindem Frost. Subst. uzsalums Etn. I, 49, = uzsala; an der Oberfläche Gefrorenes: izte̦kā var rīta uzsalumā tikt pāri Aps. V, 43.

Avots: ME IV, 375

varkšêt, -u, -ẽju,

1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt ² Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);

2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt ² Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ ² ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt ² Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt ² Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt ² Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;

3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);

4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;

5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;

6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.

Avots: ME IV, 479

ve̦cupe: karpu dīķis ve̦cupē (= attakā 3), kur pavasarī vairs ūdens netiek pāri Jauns. Raksti III, 231.

Avots: EH II, 767

vienplāti, vienplātī, Adv., = vienplañdu (?): pļava tagad vienplāti ar ūdeni Alm. viss kluons vienplātī kâ dīķis ders. viss sē̦tsvidus vienplāti (in hellen Flammen) ders.

Avots: ME IV, 663

živtele Grenzhof n. FBR. XII, 16 (gespr.: žiũtele), verächtl. Demin. zu zivs, ein kleiner Fisch: dīķis ar re̦tām zivtelēm B. Vēstn.

Avots: ME IV, 812