Paplašinātā meklēšana

Brèncis,

1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;

2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;

3) "kleiner, derber Junge"
Popen.

Avots: ME I, 330

deñcis: auch Salisb. (mit der Bed. wie in Ruj.); ein (kleines) Kind Naukschen, Seyershof.

Avots: EH I, 315

deñcis [Ruj.], ein Knabe von 13 od. 14 Jahren. dencis ir zē̦ns, kas,gana gadus beidzis, sāk pie lauka darbiem iet Ruj., Krem.; ein kleiner, derber Junge U.; [dèncis ² Laud., ein unartiger Junge. - Wohl zu de̦nkts.]

Avots: ME I, 454, 455

encis Sessw., ence Etn. III, 170, ein zänkicher Mensch.

Avots: ME I, 570

jeñcis [Nigr.], ein Kleidungsstück (apģērba gabals, līdzīgs žaķetei) Gr. - Essern: mugurā zili pe̦lē̦ks jencis JR. VII, 49. Dazu ein Demin. jeņ̃ķiņi, ein Kinderröckchen Dond.

Avots: ME II, 110

kambartmencis, ķe̦mbartmencis, ein magerer Dorsch Mag. XX, 3, 128. Zu li. kem̃bras "äusserst mager" [? Vgl. auch kamrāts].

Avots: ME II, 149

I ķeñcis,

2): ein nicht lockerer, feuchter Klumpen
(mit en̂ ² ) Seyershof: maize tâ kâ ķ.

Avots: EH I, 695

‡ II ķencis, ein altes Gefäss mit teilweise abgeschlagenem Rand (mit eñ ) Seyershof; "ein abgenutztes hölzernes Gefäss ohne Henkel" Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, s. 616.

Avots: EH I, 695

ķeñcis,

1) der Schmadderer, Trödler
Kand.;

2) ein Mischmasch; eine kleine, aber verwickelte Arbeit:
tur liels ķencis Kand.;

3) ķencītis, ein schlechtes Pferd:
bet ve̦lna puisis iejūdzis savu ķencīti

LP. VII, 772.

Avots: ME II, 365

klebèncis, etw. gut Gewachsenes, Gediehenes: sivē̦ni krietni klebenči Burtn.

Avots: ME II, 220

‡ klemeñcis NB., ein Mensch von hohem Wuchs.

Avots: EH I, 614

I klen̂cis ² : ein ziemlich grosses Stück Brot (mit èn ² ) Erlaa; "ein im Sonnenschein getrocknetes Lehmstück zum Bauen" (mit en̂ ) N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 614

I klen̂cis ² Ruj., klèncis ² Warkl., ein grosses Stück; klencis" kumuoss" Ipiķi. - Zu poln. dial. kłek "Stück Ast", čech. kluč "unförmiges Stück Holz" (bei Berneker Wrtb. I, 524)?]

Avots: ME II, 222

II kleñcis Luttr., C., klèncis Smilt., = klenderis.]

Avots: ME II, 222

III klèncis, ein lahmendes Pferd AP., klèncis ² , ein altes Pferd Mar.]

Avots: ME II, 222

kvencis: ein (schwer zu hütendes) Ferkel Grünh.; ein kleines (unruhiges, oft schreiendes) Kind (pejorativ) ebenda.

Avots: EH I, 690

kvencis, s. kvancis ; [kven̂cis ² Wandsen "ein Knabe"].

Avots: ME II, 352

Labreñcis, Laurentius. Labrenča diena, d. 10. August a. St., an welchem Tage die alten Letten sich hüteten Feuer anzumachen; wichtig in der Zeitrechnung: nuo Jē̦kabiem līdz Labrenčiem, von Jakobi bis Laurenti Konv. ^2.

Avots: ME II, 396

‡ leñcis Taubenhof, = le̦nts: vējš lencī.

Avots: EH I, 733

meñcis,

2): auch Grob., Perkunen (hier daneben ein Plur. me̦ñci).

Avots: EH I, 780

meñcis,

1) = menceklis;

2) = me̦ñca;

3) ein Mensch, dem sich nichts fördert
Kursiten, - palaidnīgs, laisks cilvē̦ks Gold. n. Etn, 106;

4) ein älteres Schwein
Erlaa. [In der Bed. 3 als ein Kuronismus zu li. meñkas "unbedeutend", vgl. auch me̦ñca.]

Avots: ME II, 601

I pencis: auch (Kartoffelbrei) Ermes (mit èn), Seyershof (mit en̂ ² ).

Avots: EH II, 223

I pencis Walk, pèncis ² Mar. n. RKr. XV, 130, Kartoffelbrei; n. U. = pīcenis, Brei aus Erbsen und Hanf; vgl. pinka I 2; pèncis PS., = pe̦ntuogs. Etwa (altsēlisch ?) zu ai. paŋka-ḥ "Schlamm" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 5? oder zu pît?

Avots: ME III, 199

II pencis, der Bauch: suķam pencis labi apvēlies Fest. Etwa (altsēlisch?) zu poln. pęk "Bündel", r. пýча "Blähung" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 6?

Avots: ME III, 199

pipelbrencis BW. 35292, ein unflätiges Schimpfwort (zu pipele + Brencis).

Avots: ME III, 221

plencis: auch Schujen, (mit eñ) NB., Strasden, (mit en̂ ² ) Seyershof, (mit èn ² ; "?") Borchow n. FBR. XIII, 25.

Avots: EH II, 291

plencis Burtn., pleñcis Dond., Līn., Salisb., C., plèncis ² Fest., Stomersee, ein liederlicher Mensch, Prasser Seew. n. U., ein Säufer: šis puisis tik tāds plencis ir, ne˙kā nuopietna viņā nav Dond. tāds plencis, pa kruogu vien vairāk nuomē̦tājās! MWM. VII, 801. tas plencis jau arī krietnus žagarus pelnījis A. XI, 111. kuo tu te dauzies pa svešu pilsē̦tu kâ īstais plencis? MWM. VIII, 30. Matilde izpre̦cē̦ta pie kāda plenča kalēja Duomas III, 202. kas tev, plencim, brūti deva! A. v. J. 1900, S. 487.

Avots: ME III, 335

rencis,

1) = renstele U.;

2) das Wagengeleise
N.-Sessau n. U.; vgl. reñcele I.

Avots: ME III, 510

sen̂cis ² : mit eñ Salis; f. sence, die Ahnin: lai izde̦ldē̦tu kādas sences grē̦ku Līg. medn. 177.

Avots: EH II, 477

sen̂cis ² Karls., Bauske, sèncis ² Saikava, ein alter Einwohner L.; Ureinwohner B. Vēstn. n. U.; der Ahne, Vorfahre: cilvē̦ka sēncis Vēr. I, 1236.

Avots: ME III, 816

‡ sencisks: vorväterlich, nach Art der Ahnen: senciski cē̦ls pacēlās ... marša motīvs T. Manna Budenbroki (1929), 458.

Avots: EH II, 477

‡ sten̂cis ² "puika" (?): strādāj[a] visi, lai cik mazs puikē̦ns bi[ja]; katrs s. zināj[a], ka jāstrādā A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 93.

Avots: EH II, 576

teļabrencis (aus teļš . Brèncis) Sadz. vilņi 6, Schimpfwort: tas ir gan viens teļa-brencis! Dond.

Avots: ME IV, 161

zèncis ² Vīt., zencis U., zènčuks ² Vīt., ze̦nka.

Avots: ME IV, 713

aplènkt [li. apleñkti], tr., einkreisen, umzingeln, umgeben, belagern: vīru aple̦nkuši vilki LP. III, 106. viņš aplencis lielu briežu māti LP. VI, 727. viļņiem aple̦nkta sala O. I, 11. lai nuo manis neizbēga sen aple̦nkta vāverīt RKr. XVI, 89. aple̦nkums, die Belagerung.

Kļūdu labojums:
neizbēga = neaizbēga

Avots: ME I, 100

atklìegt,

1) tr., schreiend zurückrufen:
ja tu gribi viņu atkliegt, tad dari tuo tūliņ Vēr. I, 1346;

2) intr., schreiend antworten:
"nerierādīsi", Ķencis atkliedza Kaudz. M. Refl. -tiês, auf einen Zuruf antworten: dziedu, dziedu, nuokliedzuos, kas pretim atkliedzās? BW. 245.

Avots: ME I, 167

elziņš Talsen "lencis" (= Tragband?).

Avots: ME I, 569

gàudîgs [C., gaũdîgs Dond., Salis, Bauske, Dunika], jammernd, heulend, jämmerlich, kläglich: Ķencis sāka kustināt Pāvula sirdi ar gaudīgu balsi Kaudz. M. cik gaudīgi dzimtenes egles man pēdējās ardievas šalc Treum. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644.

Avots: ME I, 610

ìepḕrt,

1) iepērt pirtī garu od. iepērt pirti den Anfang des Badens in der noch nicht dunstfreien Badstube machen, den Dampf in der Badstube beim Baden anfangen zu schlagen:
ve̦lns uzduod pirti iekurināt un garu iepērt LP. IV, 34;

2) prügeln, züchtigen:
bē̦rnus. zirgus, kad veda pie jūgšanas, Ķencis ik˙katru iepriekš labi iepēra Kaudz. M.;

3) prügeln hereinlocken:
Sprw. vienu ve̦lnu izpeŗ, piecus, sešus iepeŗ. [Refl. -tiês, sich (mit den Flügeln schlagend) verscharren in: vistas iepeŗas smiltīs.]

Avots: ME II, 50, 51

ievāršķis,

1) die Pastelschnur, die durch die Löcher
(uosis) der Pastel geht und die Pastel zusammenhält Dond., Illukst n. A. XII, 561;

2) die Pastelschnur, die den Fuss in der Pastel hält -
pastalas auklas lencis, kas nāk pē̦dai pāri Lasd., Tals. n. A. XII, 561;

3) ein Geflecht im Bett, im Wagen
Wend. n. A. XII, 561; (zu ievērt).

Avots: ME II, 87

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

izslèptiês, sich verbergen, entgehen: Ķencis nuomanīja, ka izslēpties tik˙pat nevarēs Kaudz. M. citi vārdiņi izslē̦pušies salasītāju ruokām Kronw.

Avots: ME I, 800

kamrāts, ein magerer Dorsch Elv.; vgl. kambartmencis.

Avots: ME II, 152

ķence: viļādams ... tabakas ķenci (oder zum nom. ķencis?) pa vienu vaigu un uotru Kaudz. Izjurieši 88; ein ziemlich dicker, nicht sonderlich guter Brei (putra) (mit en̂ ² ) Schnehpeln.

Avots: EH I, 695

‡ ķesels,

1) "= encis">ķencis U." Diet.;

2) "mazs knisītis" (ķesels) Salis.

Avots: EH I, 697

II klincis,

1) das Ende eines Brotlaibes
[Jakobshof], N. - Sessau: kungs pasviež nuo maizes klincīša šunelim LP. VI, 1007. meitām jāē̦d klincis, lai apaļi pupi aug Naud. ielieci cibiņā pavalga tiesu un kuļķenītē maizes klinciņu [nom. s. * klinciņš od. * klinciņa?] LP. II, 18;

[2) ein Kloss
U.: šuodien klinči (Mehlklösse) vārīti.] Vgl. klancis 1 und klencis I.

Avots: ME II, 228

kvan̂cis, encis">kvencis Frauenb., kvaņ̂ķis ² Katzd.,

1) eine grosse, aus Tüchern gemachte Puppe
Gr. - Behrsen ; [kvan̂cis ^2, ein eingehülltes Kind Bauske, Gr. - Sessau ;]

2) ein Gernegross
Naud., Bauske: kur tu augi, puiša kvenci BW. 12806 ;

[3) kvan̂cis "mazulis, te̦kātnītis": tādi mazi bē̦rni kâ kvanči. mazs, mīksts kuce̦ns kâ kvancis Burtn. ;

4) kvan̂cis ² "ein grosses Stück Brot"
(vgl. kancis) Bauske].

Avots: ME II, 351

lakšķêt, [schallen, wiederhallen]: smagi lakšķēja zirgu... pakavi pret piekalni Dūmu Brencis; [ viel schwatzen; bellen: kuo tas suns lakšķ? N. - Schwanb.; lakš(ķ)êt, viel und schnell Unsinn reden Nötk. - Vgl. la. loquī "sprechen" resp. gr. λάσχειν (inf. agr. λαχεῖν) "rasselnd ertönen, schreien, lärmen".]

Avots: ME II, 416

le̦ñca, leñce, leñcis,

1) die Schlinge
[leñce Dond., Wandsen, Lautb., Gr. - Essern, Neuermühlen, lencis Stenden]: virves gala lencītis Kand. viņš bāza kaklu lencē Dīcm.; [leñce Popen, die Öse];

2) der Strick:
nāc ar laivu maliņā, paduod man lences galu! BW. 30940. kakla lence, der Strick vorn an der Deichsel, womit die Deichsel am Kummet befestigt ist Edwahlen n. U.;

3) der Plur.
leñces, das Pferdegeschirr, Sielen Selb., Karls., [PS., Ruj., Drosth., Arrasch, Wolm.]: pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru Kaudz. M.;

4) Plur., die Tragbänder
[N. - Sessau n. U., leñces Drosth.], Hosenträger: meitenīte īsuos bruncīšuos ar lenciņām pār ple̦ciem Vēr. II, 54; [n. U. auch ļences und ein Sing. lencis, Tragband];

5) Leitseil, Zugband
L.;

6) lences, ein Unterhemd (unter dem
pusainis) Autz n. U.;

7) le̦nca "tā luoma (vadus) mala, kur zvejnieki ieiet jūŗā" A. XI, 426; lence, ein Gerät der Fischer [ein Zugband?];
lences vīri BW. 30924 [aus Schlock; wohl = lencenieki, doch vgl. auch le̦nca. - Wohl als ein Kuronismus nebst čech. léč "Schlinge", an. lengia "Riemen" u. a. zu le. lìekt (s. dies); vgl. Berneker Wrtb. I, 708].

Avots: ME II, 450

malêniẽtis [C., malẽniẽtis Wolm.],

1) der Grenzbewohner;
(im Plur.) die ostlichen, den hochlettischen Dialekt sprechenden Letten: es neāvu baltu kāju maleniešu puišu dēļ BW. 9693;

2) ein einfältiger, plumper Mensch:
Brencis ir īsts malenietis Vēr. I, 1446.

Avots: ME II, 558

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nùoklàusît, tr., abdienen, ableisten: Brencis savus suoda gadus bij nuoklausījis LP. VI, 986. daudz vieglāki bija nuoklausīt muižu gaitas De̦gl. [nuoklausa muižai darbus, liecības un sievu dienas un dzīvuo bez bē̦du Janš. Dzimtene V, 442. Refl. - tiês, abhorchen, hinhorchen, ablauschen: dē̦ls visu nuoklausījies LP. IV, 125. viņš nuoklausījās viņa stāstam Līb. lai viens nuoklausās tavā runā! Seib.

Avots: ME II, 797

nùomẽ̦tât, tr., freqn. zu nùomest,

1) wiederholt hinwegwerfen:
šur tur nuomē̦tājuši spriguļus LP. V, 116; nuomē̦tāt ar akmiņiem, steiningen. nuomē̦tāt ruokām, mit den Händen fuchteln Dok. A.;

2) den Ort ausfinden, wo einem ein Übel angetan worden
U. Refl. - tiês, sich umherwerfen, sich umhertreiben: drēbes nuomē̦tājušās pa pabeņķēm. tāds plencis pa kruogu vien vairāk nuomē̦tājās MWM. VII, 801.

Avots: ME II, 819

nùotre̦ñkât, freqn., nùotrènkt [li. nutreñkti "abstossen"], tr.,

1) abjagen:
savas apkārtnes apdauzītie, nuotre̦nkātie ve̦rgi A. XX, 946. gluži putās zirgu bij nuotrencis Tirzm.;

2) herunter-, wegjagen:
vistas nuo lauka;

3) abmagern:
adiņi zemi nuotre̦nkā Lind., Nerft n. U.

Avots: ME II, 877

I nuovĩst, nuovĩt [Salis], Smilt., intr., abweiken: miežiem asni nuovītuši BW. 33711. mūžu manu nuovīstamu ar neveikli tē̦va dē̦lu 21895. Ķencis bij pa˙visam nuovītis un sāka brīžam vai aizsnausties Kaudz.

Avots: ME II, 889

pagult, intr., sich hinlegen, sich schlafen legen (unter etw.): sencis zināja, ka drīz jāpagulst zem zaļām ve̦lē̦nām Pūrs I, 102, māmiņa mana paguluse zem zāļās velēniņas BW. 4116. Refl. -tiês, sich hinlegen: es pagūlu (Var.: pagulu, paguluos, pazagulu) zem bārzdiņas BW. 9480.

Avots: ME III, 32

patre̦ñkât, wiederholt ein wenig treiben: guovis; tr., freqn. zu patrènkt, ein wenig, eine Strecke treiben, jagen: zē̦ns, avis uz mājas pusi patrencis, aizgāja LP. VII, 30.

Avots: ME III, 124

‡ pence Grünh., = pel̃ce, "dubļu leja". Vgl. pencis I.

Avots: EH II, 223

peņģis, der Bauch Fest., Bers., Etn. IV, 164. Vgl. pencis II und penderis.

Avots: ME III, 201

II pe̦nka,

1) "der Inhalt eines ungekochten Eis"
A.-Ottenh., Koddiak (vgl. pencis 1);

2) pe̦n̂ka ² Karlson "pika (Klumpen)";

3) pe̦nka "Kartoffelbrei"
Lemsal (mit ñ), Ruhental, Malup, Wohlfahrt;

4) "eine Speise aus Eiern"
Ruj.; vgl. pencis.

Avots: ME III, 200

pìcenis Wolm., PS., picene Arrasch, Brei aus Erbsen und Hanf U.; eine aus solchem Brei bereitete Kugel Wolm.; picenis PS. "grūšļa gabals". Nach v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 45 zu pencis I (vgl. auch pinka I 2; s, auch pika und pīte.

Avots: ME III, 230

I piñka, Demin. pinkiņa und pinciņa,

1) ein verwühlter Klumpen, eine Zotte
Dond., AP.: māti sagriezās pinku pinkās A. XX, 45. (pinkainiem kumeļiem) tik pinciņas kratījās BW. piel. ² 156391. kur vilciņš kasījās, tur pinciņas salasīju BW. 25347;

2) pinka Wenden, eine Speise aus zerstossenen Erbsen und Hanf
Ramelshof, Drosth., Wend., Weissenstein: luopus pirmuo reiz ganuos dze̦nuot, tiem deva pinku (nuo kaņepēm, zirņiem, miežiem, putraimiem u. c.) Etn. II, 99; vgl. pencis 1;

3) ein Schimpfwort:
šādas pinkas, tādas pinkas, visas pinkas vīra grib BW. 7317, 2. In der Bed. 1 nach Leskien Abl. 338 zu pît; in diesem Fall ein Lituanismus resp. Kuronismus, oder aber nach dem Übergang von in in ī von der Wurzelform pin- gebildet; vgl. auch pe̦nka 2, pe̦nkulis.

Avots: ME III, 219

III pîte Kr.,

1) pîte ² BL, ein Kloss, ein Klumpen:
zemes pīte, der Erdenkloss Manz. Lettus. Ādams kļuva nuo zemes pītes... radīts Glück I Mos. 2. saistīts pie zemes pītes A. v. J. 1896, S. 70. tavas acis redzēja... vēl neiztaisītu pīti Glück Psalm 139, 16. graudi ir apakš pītem satrūdējuši Joel 1, 17. būs manām kumeļam pītes mest pakaļā BW. 26800. sniega pītes 29962; 29826. putu pītes sīc Stari II, 417. tādās pītēs LP. VI, 22. mālu pīte, dūņu pīte Mar. Auch als Schimpfwort: vīra māte, dūņu pīte BW. 25273, 5 var.;

2) pîte ² Bauske, Widdrisch, Adiamünde, ein Brei aus gekochten und gestossenen Erbsen
Mitau, Ruhental; pītes, Klosse aus gestossenen Erbsen mit Zwiebeln und Salz Lems., Jakobshof; eine Speise aus gestossenen Erbsen, Zwiebeln und Hanf Selg. n. Etn. IV, 164, aus Roggen, Weizen, Buchweizen, Gerste, Erbsen und Bohnen Etn. I, 3, aus Erbsen, Bohnen und Hanf Konv. ² 2641, Mag. XX, 3, 61, Kürbis (am Martinitag gegessen), Mesoten; Klosse aus gestossenen Erbsen, Bohnen, Kartoffeln und Hanf (am Palmsonntag gegessen) Nerft; eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln, die man mit Fett od. Milch vermischt Ruhental n. Etn. I, 20; miltu pîtes ² Treiland nar. p. 341; in Brucken und (mit î ² ) Ellei pītes = kami Etn. I, 20, Grünwald (pîtes ² );

3) "in die Nierenhaut gewickelter geräucherter Schweinespeck"
Tals. Trotz Lidén (der es IF. XIX, 326 zu li. pìtas "rund" und le. pika stetlt) doch wohl (nach Leskien Nom. 547) eher zu pît; vgl. wruss. пну "drücke, presse", sowie le. pìcenis, pīcis 2, piñka I 2 und pencis I.

Avots: ME III, 235

pļaũka Karls., PS., Sassm.,

1) die Ohrfeige, Maulschelle:
puisis dabūja kaujuoties daudz pļaũku Sassm: es viņam devu pļàuku ² pa muti Mar. n. RKr. XV, 132. tā ielika viņam pļauku sejā Saul. III, 82. Skārdiņam viņš iecirtis negantu pļauku Vēr: I; 1174. Noltens krāva Krišam pļauku par valgu Krišs Laksts 79. mājas policija lietuojuse arī dunkas un pļaukas Etn. III, 172; "der Faustschlag" Ar.;

2) pļaũka, comm., ein Verschwender
Schibbenhof: viņš gan bija tas lielākais pļauka un plencis MWM. X, 425; pļaũka "ein Pantoffelheld, der sich von der Frau schlagen lässt" Gaweesen. Zu pļaut 1 3.

Avots: ME III, 366

pleñcêt C., -ẽju,

1) pleñcêt Ruj., Widdrisch, mit der Peitsche schlagen, prügeln
U., Zaravič: bē̦rnus plèncēt ² nava labi: vajag ar labu Mar. n. RKr. XV, 130;

2) pleñcêt Arrasch, Salis, Bauske, saufen
Fest. (plèncêt ² ), Golg., schlürfen: sen slavēja tautiņās alva bļuodas, telēķīšus" nu atnāču, nu atradu piestā putru plencējam BW. 19407, 15 var.;

3) durch Schmutz waten
Oppek. n. U., Rozentava, Kreuzb.;

4) plèncêt ² Fest., schlendern:
kruodziņā plencēju alutiņa dze̦rtu VL. Refl. -tiês,

1) ein
plencis sein Saikava n. Etn. IV, 166;

2) "sich aufdrängen; sich in fremde Angelegenheiten mischen"
Rutzau. Zur Bed. 2 vgl. plĩtêt I.

Avots: ME III, 335

pļe̦ñcka, ein liederliches Frauenzimmer: tā tik tāda pļe̦ncka nuo meitas Ahs. n. RKr. XVII, 46, Dond., Sassm. Vgl. plencis.

Avots: ME III, 369

plenteris,

2): "plencis" um Talsen.

Avots: EH II, 291

raûdulîgs (li. raudulìngas "kläglich ") Stelp., Fest., raûdelîgs, weinerlich: raudulīga balss. raudulīgi runāt A. XXI, 24. Ķencis runāja ar˙vienu gaudīgāk, gaŗāk un raudulīgāk Kaudz. M. 160. uodi... raudulīgi sīc, pēc asinīm izslāpuši Jauns, raudulīga žē̦luošanās Apsk. v. J. 1905, S. 171. onkulis savieba raudulīgu ģīmi C. T. R. I, 42. pārve̦stuo bērniņu... pabāza pagultē, lai tas nebūtu raudelīgs BW. I, S. 180. nuo baznīcas ārā iedama, māte stipri piespieda kreisuo e̦lku pie durvju stenderes, lai bē̦rns nee̦suot gražīgs un raudelīgs ebenda S. 182. brāļu draudzes raudulīgajām un pārāk mīkstajām dziesmu skaņām Austr.

Avots: ME III, 484

saraût, tr.,

1) zusammenziehen, anziehen:
sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;

2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;

3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;

4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;

5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;

6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. ² 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. ² 191;

2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;

3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;

4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;

5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;

6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.

Avots: ME III, 713, 714

sasàlît, sasāļuôt, sasāluôt, tr., versalzen; einsalzen (auf eine grössere Menge bezogen) Spr.: kāds juods bij trencis zivju sievas savu preci tik briesmīgi sasālīt! Alm. Kaislību varā 15. pamāte de̦vuse sasāļuotu rausi ēst LP. VI, 728. ikrus tūliņ sasāluo Norv. 117. Refl. sasàlîtiês, zur Genüge salzig werden Spr.

Avots: ME III, 727

‡ sašaubît, wanken machen, zweifelhaft werden lassen: savu guoda vīra slavu Brencis ... negribēja s. A. Upītis Pirmā nakts 399.

Avots: EH II, 453

sastiñgt, intr., erstarren Ruhental: sastindzis... kâ rags Kaudz. M. 47. sastingu, nuosalu tēvis gaidīdama BW. 18509, 2. tikkuo nesastinga nuo smiekliem, nuo liela aukstuma Sassm. tuo sastingušu nuo ūdens izvilkuši LP. VlI, 984. Ķencis sastinga aiz bailēm Kaudz. M. 155. vinš bij pa˙visam sastindzis un sastulbis nuo pārsteiguma un brīnumiem Vēr. II, 31. ūdeņi sastinguši jūŗas vidū II. Mos. 15, 8. vārds uz lūpām... sastingst Vēr. I, 783. viņas sausajā, krunkainajā, it kâ sastingušā sejā 1283. sastingušas acis, starre Augen Heniņ. -Subst. sastiñgums, das einmalige Erstarren, die Erstarrung: abinieki un rāpuļi pavada ziemu sastingumā Sassm. viņam uznāca kâ auksts sastingums Vēr. I, 827.

Avots: ME III, 747, 748

seniķis, = encis">sencis, der Vorfahre, Ahne: tie paši debess spīdekļi ... spīdējuši arī mūsu seniķiem RKr. X, 25.

Avots: ME III, 817

‡ šlence od. *šlencis "?": asas lietas (acc.) kâ: nazi, cirvi, šlenci, adatu Lttic. 1071 (aus Ronneb.).

Avots: EH II, 642

smags (li. smagūs "schwer zu tragen", "вѣсскiй" Baranowski Zam. 5), schwer von Gewicht, lastend: sm. ve̦zums, eine schwerbepackte Fuhre. smagas dzirnus maltuvē BW. 6941, 1. smaga mālzeme Mzv. m. 93. maize nuokrīt zemē ar smaguo pusi uz leju Duomas II, 260. kājas jau me̦tas gurde̦nas un visi luocekļi smagi Vēr. II, 138. gulēt smagu miegu Baltp. I, 65. ar smagu (mit bedrücktem, kummervollem) sirdi Mērn. 1. 11. smagas (schwer lastende, quälende) duomas Mērn. 1. 12. laiks bij karsts un gaiss smags (schwül drückend) Kaudz. M. ...smagais vējš, kuokus luocīdams Pas. II, 158. - Adv. smagi,

1) schwer, gewichtig:
smagi nuopūsties Mērn. 1. 170. "astuņi!" Ķencis atteica le̦pni, druoši un smagi 45;

2) hohl; feucht wie auf Tauwetter:
vējš smagi pūš U. smagi pūta sila priede Biel. 1353;

3) smaģi Kaltenbrunn, sehr:
man krūts smagi sāp Kl. man smagi gribas Odsen, Sussei, Schlossberg. man smagi patīk guovis un aitas Jauns. Druva III; 375. smagi dziļa aka LP. V, 256. smagi smukas pils (gen.) VI, 785. Mārtiņš gan tuo Ievu smagi, smagi mīļuo Prl. n. FBR. VI, 114. jī smagi mīlīga Sussei n. FBR. VII, 137. smagi var priecāties 143. spuole smagi rūc Saikava;

4) schnell:
smagi sprēst Saikava. Subst. smagums (li. smagrimas "Schwere" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 173), die Schwere, das Schwersein, das Gewicht: linu sluogu smagumiņu Biel. 1810. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu R. Sk. II, 238. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Austr. k. v. J. 1893, S. 69. - Nach Solmsen KZ. XXIX, 86 zu gr. (σ)μογερός "mühselig", μόγος "Mühe". Das Adv. smagi 4 etwa zu li. smagiaĩ "mit Geschmeidigkeit, tüchtig"?

Avots: ME III, 948

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î ² ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206

trènkt ² (li. treñkti "drohnend stossen") Adl., Golg., Gr.-Buschh., Los., Marzen, Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Tirs., Warkl., (mit en̂ ² ) Arrasch, Bauske, Dunika, Jürg., Siuxt, tre̦ncu, trencu, = triekt, scheuchen, jagen, wegjagen U., Glück: suns trenca zaķi pāri pļavai Dunika. pērkuons trencis ve̦lnu uz Pienavu LP. III, 105. tu trenci tuo pruom JR. V, 12. dē̦lu māti suņi trenca (Var.: trieca, trinca) BW. 23619, 7. tranc (wohl aus tre̦nc mit hochle. ā aus e̦) miedziņu žagaruos! 6766, 5 (aus Lasd.). me̦lnas zuosis, gaigaliņas trence manu kumeliņu Biel. 1946. Refl. -tiês, einander jagen, scheuchen: tur tre̦ncas visi lauka zvē̦ri Hiob 40, 15. - Subst. trencẽjs, der Treiber (bei der Jagd) Spr. Entweder ein Kuronismus resp. Lituanismus, oder aber wegen der weiten Verbreitung mit enk aus enk (zu tremt).

Avots: ME IV, 231

uzlenkt,

1) beaufsichtigen, aufpassen, aufmerken
(mit en̂ ² ) Ahs:: uzlenc luopus, lai tie neiet labībā! Ahs. n. RKr. XVII, 61. staigāju... pa... priekšistabu... durvis uzle̦nkdams MWM. IX, 166;

2) nachspürend, verfolgend auffinden
Dunika, Frauenb., Stenden, Wandsen, (mit eñ ) Schrunden, (mit èn ² ) Kalzenau; "kennen lernen" (mit en̂ ² ) Base: suns uzlēncis zaķi. mežsargs staigādams uzlenca (konstatierte nach den Spuren) lapsu MSil., Memelshöf, Stenden. puisis tais mājās uzlencis kādu meitu Base. vai tu nevari viņu uzlenkt (kannst du sie nicht näher kennen lernen)? ebenda;

3) hinauftreiben
(?): saules stars tuo (= laivu) malda, uzle̦nc krastā Altr. asins zieds 66.

Avots: ME IV, 351, 352

viêbt Bers., C., Kalzenau, Kl., Kr. u, a., viebt U., Spr., -bju, -bu, (das Gesicht) verziehen (unbek. in Stenden): Plencis vieba pusizmisušu ģīmi Laiviņš. Refl. -tiês,

1) sich drehen, verdrehen, das Gesicht verstellen
U., Grimassen schneiden (mit iê ) Modohn, Nötk., Stockm.: lūpas.. viebās smaiduos Bračs Aukstā ē̦nā 100. tavām lūpām nebūs viebties Rainis Tie, kas neaizmirst 90. vaigs, kas... grumbām viebsies Aps. VI, 37. Emma... viebjas un savādi smīn Vēr. I, 1158. it kâ viebtuos, it kâ smaidītu Turg. Muižn. per. 85. kuo tu viebies? sagt man zu einem Pferde, das beissen will Saikava;

2) sich ein Ansehn geben, sich verkleiden
Ruj. n. U. Nebst vaibît, vaibsts zu li. vỹburioti "wedeln", lat. vibrāre "in schwingende Bewegung setzen", norw. veipa "eine Peitsche schwingen", ahd. wipf "rasche Bewegung" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24I, Persson Beitr. 235 f.

Avots: ME IV, 652

zence Oppek. n. U., Mag. XIII, 25, zencis Oppek. n. U., N.- und A.-Laitzen (mit z- !), die Muschel.; sence (s. dies) ist also wahrscheinlich auch mit z- zu iesen.

Avots: ME IV, 713