Paplašinātā meklēšana

glums,

1): sēņu trauks tīri g. pieglumējis AP. mārkā ir tīri g. ūdens ebenda: linsē̦klu pe̦lavas savārītas tīri glumas ebenda. gluma (ļuoti tre̦kna), gaļa nav garda ēst Kaltenbr. g. māls; nevar paiet Zvirgzdine: glumas ziepes Sonnaxt: gluma mute, Mund voller Schleim
(in einem handschriftl. Vokabuaar).

Avots: EH I, 395

glums (li. (glùmas "hornlos"), glumjš,

1) schleimig, schlüpfrig, glatt:
šis grasis tāds glums, ilgi kaktā nestāv Alm. kas pats dums, tam le̦dus glums. neņēmu tās meitiņas glumu galvu, baltu muti Ltd. 1678. aiz kuo auga vītuoliņš glumajām lapiņām BW. 29163. glums kâ zutis. gluma suoma, schlüpfriges Fell, euphemistische Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411. gluma de̦sa, der Fettdarm L., St., U.; glumi sārmi, glumsārmi, scharfe Lauge L., U.; glumi debeši, gleichmässig überzogener Himmel; gluma zâle, Fettwurhz U.;

2) glatt, gewandt:
glumi runāja A.;

3) echt:
viņa gluma latviete, sie ist eine echte Lettin. vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt? [Zu apr. glumbe "Hinde", le. glaums (s. dies), s. Wood IF. XVIII, 45, Zupitza Germ. Gutt. 175, Lidén KZ. XL, 258.]

Kļūdu labojums:
gluma de̦sa = glumā de̦sa
gluma zâle = glumā zâle; jāizmet (zu streichen) vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt?

Avots: ME I, 630

glumstît, - u, iju "?": juocīgi ģīmja vaibstus glumstīt Etn. [Refl. - tiês,

1) = lumstīties: suns glumstās Bolwen, Warkh. (mit ùm ² );

2) glùmstîtiês C., würgen, erbrechen wollen.]

Avots: ME I, 630

‡ straglums Dünsb. Etnografija 116, = strognums.

Avots: EH II, 584

apkals (auch apkala oder apkalu) le̦dus (Marienburg), Glatteis, "glums le̦dus, kas sasalis bezvēja laikā, kad nav viļņu bijis."

Avots: ME I, 93

I dumjš, dums (aus mnd. dum), dumm: dumjš kâ tītars od. kâ zābaks. dumjus māca, trakus kuļ. kas pats dums, tam le̦dus glums. acis tādas dumjas, sind trübe U. [Im letzten Beispiel liegt vielleicht dumjš II vor.]

Avots: ME I, 514

dùņājs,

1) eine mit Schlamm bedeckte Stelle, eine Schlammasse:
avuotā līdz pat malām tik rē̦guosies dūņājs glums A. XX. 529. sagrābj vēzi dūņājā Zalkt. I, 7;

2) = dūņains BW. 12350. 6 u. a.

Avots: ME I, 528, 529

dziet, - ēju, hervorblühen, hervorragen L.; blühen Bergm. [Refl. - tiês L.: blāzme dzejas "es lässt sich so in der Luft ein Licht sehen". man jauns žiglums dzejas Dietz. - Eher wohl mit Leskien Abl. 273 zu le. dzît und li. įgýti "emporwachsen" (vgl. le. dzievu "ich lebte" Le. Gr. § 610) als mit Wiedeman Prät 28 zu got. keina "keime".]

Avots: ME I, 563

glaũms [Tr., Līn., Nigr.],

1) glatt
[Erlaa]: glaums kâ zutis Bers., Drsth., Rol. uzkrāpu dē̦lu māti uz glaumaju le̦dutiņu BW. 23621, 6. glaums kamanu ceļš Schwanb. uozuoliņš glaumajām lapiņām BW. 26540 var. glaumi vārdi Diez;

2) gleichmässig, fein:
zīda glaumās šķiesnas MWM. X, 72. šuogad mūsu kaimiņam ir glaumi lini Selb., Bers. mīkstā, taukā ūdenī mē̦rcē̦ti lini ir glaumi, t. i. lini izliekas kâ glumi Druw. Zu glums (s. dies), li. glaumas od. gliaũmas "schleimiger Abgang", gliaumùs "schleimig, schlüpfrig"; vgl. auch glaust.]

Avots: ME I, 622

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. ² 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623

‡ gļits Stenden "glums">glums, jē̦ls".

Avots: EH I, 396

‡ gluodenis Weissensee "manīgs, glums%20cilv%C4%93%CC%A6ks">glums cilvē̦ks".

Avots: EH I, 395

gluode̦ns,

1) [gluõde̦ns C.], glatt
Sissegal, LKVv.;

2) gewandt, pfiffig, kriecherisch
AP., A. - Rahden n. A. XIII, 251: mežasargs bijis tāds glums un gluode̦ns, sle̦pe̦ni viltīgs Upīte Medn. laiki 236.

Avots: ME I, 632

gluds [il. gludùs],

1) glatt:
gluda man galviņa BW. 16910. tas gludajam pilsuonim ir pliķis pa ausi Vēr. II, 16;

2) aalglatt, schlüpfrig:
gluds ir glude̦ns, glums, ka nevar saturēt ruokā N. - Schwnb.;

3) eben, sauber:
gluds pagalmiņš BW. 14012, 1. slauki namu gludu Ltd. 2236. [Zu glaust; vgl. Būga РФВ. LXX, 108.]

Avots: ME I, 629

glumaimi [wohl aus glumējumi] Schwanb., [Mar.] "kaut kas saglumējis, glums, nederīgs", [z. B. Wasserpflanzen im Teich, Pilze].

Avots: ME I, 629

glume,

1) eine schleimige Flüssigkeit:
glume - glums šķidrums, īpaši kas cēlies kaut kuo glumu mazgūjuot Etn. IV, 49;

2) symphytum officinale Mag. IV, 2,77.

Avots: ME I, 629

glūme,

1) = glūmis n. U. [wohl aus plūme unter dem Einfluss von glums umgebildet];

2) symphytum Mag. IV, 2, 28. [Vgl. glume.]

Avots: ME I, 631

glumjš (unter glums):. auch Orellen, Ramkau, Salis, Wainsel.

Avots: EH I, 395

glùmt [C., PS.], Lis., - stu, - mu, schleimig, glatt werden: glumst man duoma galvā Egl. [Identisch mit li. glùmti "глупѣть"?]

Avots: ME I, 630

‡ II kre̦bulis, eine Unebenheit Seyershof: aitai kuņķis vietum ir glums, vietum tâ kâ kre̦buļi iekšā: "kraupa" Lems.: galvā same̦tušies kre̦buļi. viņam tādi lieli kre̦buļi uz ruokām.

Avots: EH I, 646

le̦dus, - us [li. ledus, slav. ledъ dass.], Demin. - le̦dutiņš, seltener - lediņš, das Eis: Sprw. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. kas pats dumjš, tam le̦dus glums. auksts kâ le̦dus. lai izkusa kungam dusmas kâ šis le̦dus gabaliņš. Der Pl. le̦di, das Eis, die Eisschollen, Eisstücke: le̦di, aber auch le̦dus iet, das Eis geht. rudzīšam, ruogaiņam, le̦di (Var. lediņš) galvu nuogulēja BW. 28110, 2. puisis paķēris ūdens spaini ar visiem le̦diem LP. VI, 46. Vgl. auch li. lẽdas, apr. ladis dass. [und dazu Berneker Wrtb. I, 699].

Avots: ME II, 445

[ļemeklis "kaut kāds glums virums" Ordangen, Preekuln.]

Avots: ME II, 536

‡ lìdîgs Smilten, kriecherisch: glums un l. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 746

‡ lumis Saikava, die Schleimhaut: zutis par tuo ir glums, ka viņam ir l.

Avots: EH I, 761

[pagluds, glums">paglums, paglumjš Widdrisch, etwas od. ziemlich glatt: p. ceļš.]

Avots: ME III, 30

pìesmagt, schwer werden: piesmagusē dzīve A. XX, 953. viss bij glums un tāds kâ piesmadzis Latv.

Avots: ME III, 292

receklis Dond., Wandsen, Siuxt, Mesoten, Widdrisch, Zögenhof, Ruj., C., Arrasch, Kreuzb., Schwanb., receklis, auch recekļa, das Geronnene, Gerinnsel, der Gallert: ādiņas lipīgā receklī SDP. VI, 72. asiņu receklis Konv. ² 836. kūp vagas, pilnas asins recekļiem MWM. XI, 280. kâ asins recekļa peļķes VIII, 203. šis receklis pārklāj ievainuojumus Konv. ² 489. glums un sarkans receklis Rainis. recekli jeb želatīnu viņi ātri sašķaidina MWM. VI, 159. sakruopļuotie... kunkst asins recekļās Bārda Zemes dē̦ls 224.

Avots: ME III, 501

sagandêt, Refl. -tiês: glums bij piens, nuo laika sagàndējies ² Sonnaxt.

Avots: EH XVI, 408

saglumêt Mar., Schwanb., saglumt, intr., sich ganz mit Schleim beziehen, schleimig, glatt werden: saglumējis dīķis Stari III, 187. akmeņi guļ zaļi, saglumējuši I, 326. sēnis saglumējušas Lis. saglumējušuo, tre̦knuo speķi De̦glavs Rīga II, 1, 16. linu lauki jānuorauj laikā, lai nesaglumē, neizsarkst un nesapūst uz tīruma Vīt. 10. - vārduos lasītuos, kas saglumst sirdī· MWM. X, 196.

Avots: ME II, 626

saglumt (unter saglumêt): izlīst lietutiņš, putekļi saglumst, smiltis saslapst Sudrabkalns V. b. l.2 56. lai trūd mani linu kre̦kli saglumuši purviņā Tdz. 48910.

Avots: EH XVI, 409

sārmîgs,* alkalisch: sārmīgs (alkalisks) šķidrums MWM. VI, 144; "taugicht; schmutzig" Koddiack; mūsu akas ūdens ir sārmīgs ("glums, ar sārma daļām") Pane̦mune.

Avots: ME III, 806

‡ sklandains, auf dem es sklandas II gibt: ceļš ir glums un s. Birznieks-Upītis Pastariņš skolā 16.

Avots: EH II, 505

slaîds Kl., Prl., Bers., Drsth., Sunzel, Kr., slaîds ² Ruj., Kalnzeem (Kurl.), Adv. slaîdi, mundartl. slaîži Nötk., schief liegend, abschüssig U.; glatt; schlank U., lang gestreckt; gefügig, hübsch in die Augen fallend U.; gewandt, schnell: slaidas trepes, eine nicht steile Treppe A. Stirna. tur aizveda jūs[u] māsiņu pār slaiduo (Var.: slide̦nu) ezeriņu BW. 13610. apkal manu kumeliņu! man jābrauc . . . pār slaiduo ezeriņu 15930. mātes kurpes slaidas (Var.: slidas, slaikas, slidan[a]s); bija, drīz slīdēja tautiņās 16970, 6. viņš bij slaids, skaists Krišs Laksts 28. slaidi (Var.: slaide̦ni, laidni, stalti) kumeliņi BW. 1147 var. slaidi zirgi 19960. slaidus, gaŗus telēniņus 32816 var. māmiņai tievi pirksti, slaidu (Var.: slaiku) laida pavedienu 7080. slaidu ve̦zumiņu 29662. māsiņ, tavu slaidu (Var.: daiļu) ruotu, zemīt[i] slauka staigājuot 17077, 1. ka[d] man būtu savs tē̦vs, sava īsta māmuļiņa, i[r] man būtu slaida ruoka, iznesīga valuodiņa 4711, 1. tev, dieviņ, slaida ruoka, tev asais zuobeninš, nuocirt manu ienaidnieku! 9097, 1. slaidi nuospļauties MWM. v. J. 1896, S. 321, slaidi atraidīt Celm., glattweg abschlagen. slaidi dzīvuot B. Vēstn. iznāk vare̦n slaida apšaudīšana A. XX, 300. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gaŗi auga BW. 32209 var. slaida (freigebige) ruoka Ar. slaiži (= plaši, izšķērdīgi) dzīvuot Nötk.; slaîži braukt Kalz., Fehsen. Wird allgemein in allen Bedeutungen zu slids und slîdêt gestellt, z. B. bei Siebs KZ. XXXVII, 320 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 708. Zur Bed. "abschüssig" vgl. speziell ahd. sleita "abschüssiges Terrain"; die Bed. "schlank" kann sich aus der Bed. "glatt" in der Rede von Bäumen entwickelt haben, und zur Bed. "gewandt" vgl. glums "glatt, gewandt".

Avots: ME III, 912, 913

šļūgans,

1): "gurde̦ns" (mit ù ² ) Alswig; "ļe̦gans, vaļīgi sasiets" Lenzenhof;

2): "glums, slide̦ns" Meiran: visas teciņas tagad tik šļūganas; "slide̦ns, slīps" (mit ũ) Nötk.

Avots: EH II, 647

spir̃gls C., Planhof, spìrgls ² Mar. n. RKr. XVII, 129, N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, Golg., Schwanb., spirgls L., St., U., Aahof, = spirgts: spirglas acis Golg., lebhafte Augen. zaļuoksnēji spirgls nuo skata U. b. 110, 54. Subst. spir̃glums C., die Munterkeit L., U.

Avots: ME III, 999

stiept (li. stiẽpti "recken"), stìepju, stìepu,

1) tr., recken, strecken, dehnen, ausspannen
U.: dzīrās miezis ar apini garām suolu mani stiept BW. 19643. stiep garu lūpu! RKr. XVI, 128. dzelzs stiepjuot... stiprāka par kuoku Konv. ² 685. Sprw.: daudz suņu drīz zaķi stiepj. (fig.) stiepjams teiciens MWM. VI, 20, ein dehnbarer Begriff;

2) tr., schwer tragen, schleppen; führen:
vīrelis stiepis naudas puôdu laukā Pasaules lāp. 89. laiva jāstiepj... pa sausumu Antrop. II, 71. ve̦lns stiepj atspēries šķirstu LP. IV, 182. kur tas saimnieks tuo zē̦nu stiepj? III, 96;

3) intr., gestreckt, eilig laufen:
dē̦ls... stiepj uz mājām LP. IV, 46. zaķis sāk stiept vēl ātrāki Plūd. LR. III, 72;

4) trinken:
stiep cauri līdz dibinam! būs kurāža Alm. Kaislību varā 82. Refl. -tiês,

1) sich strecken
U., sich dehnen; in die Höhe schiessen U.: augumā stiepties St. abpus... gravai stiepjas kalnu rinda LP. VI, 206. viņas lūpas stiepās katram pretim Krišs Laksts 3. savārījums nuo pētersīļu sē̦klām paliek glums un sāk stiepties, kad maisa Etn. I, 84. piens tikai stiepjuoties vien LP. VII, 572. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 26. tu vēl stiepsies garumā un re̦snumā Alm. Kaislību varā 20;

2) gestreckt, mit Anstrengung, Eile laufen
U.: zaķis stiepjas St., der Hase nimmt Reissaus. pruojām stiepties, sich davonmachen U. zirgs pa[r] grāvi stiepjas St., das Pferd setzt über den Graben. ar zaķu ādas pastalām pruojām stiepties, ängstlich davonlaufen Br. sak. v. 1488;

3) sich bemühen, streben
U.: gan es vēl turpmāk stiepšuos St., ich werde mich noch wohl weiter behelfen. - Subst. stìepšana,

1) das Recken, Strecken, Dehnen;

2) das Schleppen;
stìepšanâs, das Sich - Strekken, Sich - Dehnen; stìepums,

1) das beendete Strecken, Dehnen; das Gestreckte, Ausgedehnte;
lietus līst vienā stiepumā, es regnet in einem fort Celm.;

2) das beendete Schleppen
Spr.; das Geschleppte; stìepẽjs,

1) einer, der
(sich U.) streckt, reckt; Recken und Dehnen in den Gliedern U.: man tāds stiepējs kauluos U.;

2) ein Schleppender;
stìepẽjiês, wer sich reckt, streckt, dehnt. Nebst stàipît nach Zubatý Bähm. Sitzungsber, 1895, XVI, 19 und Trautmann Wrtb. 287 zur Wurzel von stiprs. Zur Bed. vgl. li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten": le. stibt "betäubt werden" u. a.

Avots: ME IV, 1079, 1080

viegls,

1) leicht, wenig wiegend:
viegls ve̦zums, eine wenig belastete Fuhre U. viegls kâ spalviņaa Birk. Sakāmv. 32;

2) leicht
(fig.): Sprw. viegls (leichtfüssig) kâ zaķis Br. sak. v. 1483. viegla kâ stirna JK. II, 558. viegls kâ žīda zirgs 495. viegls zirdziņš, ein schwaches Pferd Siuxt. viegli suoļi Biel. 1917. teci viegli, kumeliņa! 1475. viņa.., bija... viegla un sparīga Vēr. II, 899. apģē̦rbs bij... par vieglu Kaudz. M. 11. viegla diena, Erholung, Erleichterung Spr. Gaisiņš bija ļuoti viegli audzis JR. V, 12. (māmuliņa) viegli audzināja BW. 23149, māmiņai viegls prāts (leicht zu lenkender Sinn), drīz tautām atvēlēja 15323 var. viegla galva, ein leicht fassender Kopf U. viņš visus darbus viegli ņe̦m (oberflächlich, nicht energisch) Siuxt. turi tuo bē̦rnu tâ viegli, viegli (vorsichtig, weich, ohne zu drücken)! Frauenb. ir viegla pusjūdz[e], es ist eine geringe halbe Meile Manz. 10 Gespr.;

3) leichtsinnig, leichtfertig
U.; schwachsinnig AP., Orellen, Salis, Salisb.: viegls cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch U. viņš jau tāds vieglāks Salisb. muļķis viņš nav, ja ar drusku viegls Poruk Dzīve un s. 34. - Subst. vìeglums,

1) das Leichtsein, die Leichtigkeit
(eig. und fig.): Sprw. kur nu vieglums bez grūtumā, saldums bez rūgtuma! RKr. VI, 958. (zirgi) vanadziņa vieglumiņu (Var.: vieglumā) BW. 29868. pāva spalvas vieglumiņu 24741. dzīvuo bites vieglumiņu 5260. kad tās dzirnas smagi gāja, es palaidu vieglumā; grūta mūža nevarēju vieglumā derināt 8039. kâ iedzēru drapes, uznāca uzreiz tāds vieglums Frauenb.;

2) die Leichtfertigkeit
U.;

3) ein Schwachsinniger
Salisb.: tāds kâ vieglums: tādas dumjības runāt! Salisb. Wohl nebst li. vìglas oder vigrùs "schnell, lebhaft, gewandt" (s. Būga KSn. I, 73) und sloven. ve̦gati "schwanken" zu an. vīkia ("sich) bewegen", ahd. wīhhōn "hüpfen", ai. vējatē "fährt los, schnell", av. vaēg- "schwingen" u. a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. l, 234 f.) resp. (s. Trautmann Germ. Lautges. 15 ¹ und Scheftelowitz IF. XXXIII, 168 und KZ. LIV, 230) zu ahd. wigan "schwanken" u. a.

Avots: ME IV, 654

I žigls Nabben, Saikava, Salis, Wessen, Wolm. u. a., flink, geschwind, behend, hurtig L., U. (unbek. in Dond., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Ruj., Siuxt, Stenden): žigls kâ vējš, kâ putns, kâ zivs ūdenī, kâ saule (mēness) pie debesīm, kâ rasa pār puķēm Br. 585. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. 3. taisies žigli! Saikava. žiglu ruoku lauzt ziedus Aps. III, 44. ziema žigli būs pārspē̦ta II, 3. būs žigli (bald) 80 gadi Ruhtern. ar žigluo, schnell, flink, geschwind: ej tik ar žigluo mājā! Urlaa und Ogershof n. FBR. XI, 21. "četri žigli", Benennung eines Tanzes W. III, 1, S. 11. - Subst. žiglums, die Hurtigkeit, Raschheit, Behendigkeit U., Geschwindigkeit L. Wohl als ein Lituanismus (wegen des ž- für z- ) zu li. žỹgis "ein einmaliger Gang", žiglus "vikrus" (bei Miežinis) und (?) le. zaigulis (zur Bed. vgl. die Notiz zu zibt II).

Avots: ME IV, 809

zutis,

1) der Aal (anguilla vulgaris
Flem.): tas nebija upes zutis BW. 34633. zuša ādas zābaciņus BW. 16868. zuša kurpes šūdināja 16984 var. zutis nārstuojas jūŗā RKr. IX, 94. zvejš iet uz zušis Kur. Nehrung. Sprw.: pliks kâ zutis Br. sak. v. 1552. peŗas kâ zutis pa smiltīm 1553. pa vienu caurumu tu zuti gūsi, pa uotru tas aiziet 159. vagars ir tik glums kâ zutis Alm. Meitene no sv. 28. ve̦lni guļ kâ zuši gaŗšļaukus LP. IV, 141. - kviešu zutītis, tylenchus scandens Latv.; smilšu zutis Konv. ² 3667, der Sandaal; zušu māte, die Aalmutter (zoarces viviparus) RKr. IX, 93; zušu bē̦rni, Quappen Bielenstein Holzb. 651;

2) (naudas) zutis, die Geldkatze
U., der Geldbeutel BW. 30907, 3, Arrasch, C., Golg., Gr. - Buschh., Memelshof, Trik., Wolmarshof. Dürfte zu zuvs gehören, s. BB. XXVII, 190.

Avots: ME IV, 753