Paplašinātā meklēšana

‡ čabgraba Dond., čabgrabiņš ebenda, ein Schwätzer, eine Schwätzerin.

Avots: EH I, 281

I graba, Interj., s. grabu.

Avots: ME I, 634

II graba, Flunder, Butte RKr. VIII, 105; eine magere Frühlingsbutte U., Steinbutte L. Zu grabēt.

Avots: ME I, 634

‡ III graba, = gram̃ba Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: brauc ... kâ rati nuo vienas grabas uotrā Kaudz. Izjurieši 44; eine kleine, vom Regen ausgespülte Gruft N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043. Zu grebt.

Avots: EH I, 397

grabals: dieses Wort ist ganz zu streichen!

Avots: EH I, 397

[grabals Dunika, eine Holzlapper, die man Kühen auf der Weide um den Hals hängt, um sie im Gebüsch leichter finden zu können.]

Avots: ME I, 634

grabans "?": čakaniņ, grabaniņ! iesim abi panākšņuos! es ieš[u] ēsti..., tu galdiņu grabināt BW. 15998,5 var.

Avots: ME I, 634

grabas, zusammengaraffe Häuflein L., Zusammengeraffes U., alter Kram Wain.: laucinieki duodas ar savām grabām uz pilsē̦tu LA. [Zu grabêt].

Avots: ME I, 634

grabasts, ein klapperiger, schwacher Mensch: kuo es vairs, ve̦cs grabasts Jauns. [Zu grabêt.]

Avots: ME I, 635

grabata, der Schwätzer LA. [Zu grabêt.]

Avots: ME I, 635

grabaža, gew. d. Pl. grabažas,

1) der Plunder, alter Kram, zusammengerafftes, wertloses Zeug, der Trödel:
kur liksi manas grabažiņas Etn. I, 47. manas grabažiņas BW. 27454 (Var.: lupatiņas). grabažu buods, Trödelbude LP. III, 38. Bei J. Allunan in dieser Bed. grabaži: valuodu nuo svešiem grabažiem iztīrīt Izgl. IV, 15; grabažas runāt, übel zusammenhängende Dinge untereinander reden L., St.;

2) die Schwätzerin:
sieviņa, mana grabažiņa; gew. als Schimpfwort (so namentlich grabažu lāde), die Faslerin: grabažu, varažu tautas veda kamanās BW. 124. tā ir tāda ve̦ca grabaža, viņa var daudz kuo sarunāt Dond. [Wenigstens in der Bed. "Zusammengerafftes" zu grâbt und li. grabažiúti "нащупывать"; sonst aber wenigstens in der Bed. 3 - wohl zu grabêt.]

Kļūdu labojums:
124 = 12424,4

Avots: ME I, 635

grabažât: Unsinn schwatzen Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês;

1) grabažetiês Strods Par vōrdn. 79 "?";

2) sich (dabei sin Geräusch verur-sachend) mit altem Kram beschäftigen
Gramsden, PV., Serben; sich mit einer unnützen, sinnlosen Arbeit abgeben Serben;

3) Unsinn schwatzen
Laidsen.

Avots: EH I, 397

[grabažât, Wessen "wirr (nesakarīgi) reden".]

Avots: ME I, 635

grabažnĩca,

1): ein ort für alten Kram
Schwitten; ‡

2) eine Klatschbase
Sessw.

Avots: EH I, 397

grabažnĩca ,* die Rumpelkammer, Plunderkammer Dr.

Avots: ME I, 635

grabažnieks, der Tröder V.

Avots: ME I, 635

gribugraba, eine unansehnliche Person : kur vēl citas gribugrabas par kapeiku sešpadsmit BW. 988, 8.

Kļūdu labojums:
988, 8 = 988, 9

Avots: ME I, 654

‡ puspagraba, halb im Keller (im Erdgeschoss) befindlich: gaŗš puspagraba gaņģis Austriņš Raksti V, 73.

Avots: EH II, 333

‡ abaža (> ostle. obaža) "Hausgerät, Habund Gut" Gr. - Buschh. Aus r. обóз "Gepäck" . le. grabažas "alter Kram"?

Avots: EH I, 1

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

buõde, buõds, - s, buõte, - s,

1) die Bude;
grabažu b., die Krambude;

2) = lievenis Salisb. n. U. [Nebst estn. pōď aus mnd. bōde.]

Avots: ME I, 360

I čaka! Interj. (mit ne) zur Bezeichnung der Stille: bija klusu un mierīgi, ne čaka, ne graba A. XVIII, 239; vgl. čaku.

Avots: ME I, 401

I čaraža, die Schwätzerin Bers.; eine herabsetzende Bezeichnung eines jungen Mädchens: čaradžu, varažu (var.: grabažu, čuraziņu) tautas veda kamanās BW. 12424.

Kļūdu labojums:
čuraziņu = čuražiņu

Avots: ME I, 404

I dũka,

6): auch (mit ũ ) Salisb.; ‡

7) der Hintere (eines kleinen Kindes
Salisb.) Seyershof (mit ũ): brida iekšā līdz dūkai sniega kupenī Seyershof; ‡

8) eine dicke Röhre, z. B. die Röhre in der Mühle, wodurch man das Korn in den Kornkorb schüttet; der Blasebalg
A.-Schwanb.; ‡

9) "ein tiefes Loch"
(?) Salis (mit ũ): d. ir kūtī nuo griestiem līdz zemei; "graba%20gal%C4%81">caurums pagraba galā, pa kuŗu iebeŗ saknes" Ramkau; ‡

10) eine grundlose Tiefe im Morast
Celm.

Avots: EH I, 346

dzìeznât ^2, bereifen (von einem Raum): pagrabam sienas dzieznā Mar. n. RKr. XV, 113.

Avots: ME I, 563

[garbažas (?) "grabažas, krāmi, rīki": mūrnieks nāk narbažām ruokā Nitau.]

Avots: ME I, 601

grâbt, -bju, -bu (li. gróbti), tr.,

1) greifen, fassen, raffen, packen :
grāb, kuo nagi ne̦s, nimm, soviel du vermagst, was nicht angebunden ist. puisis gājis uz klēti zirgiem miltu grābt LP. VII, 144. negrāb dievam acīs! BR. 271. In Verbindung mit ruokā, in die Hand, naguos, in die Finger, drückt es die imperfektive Handlung aus, sagrābt dagegen die perfektive : ja kādi pretī nāks, tad tie tevi grābs ruokā Lautb. kur tik tuo sastapa, tur tuo grāba ruokā Dok. A. grābiet tuos pluskas naguos LP. IV, 3 ;

2) erhaschen, hernehmen :
kur tādu kustuoni e̦suot grābis LP. V, 208. kur viņš tuo naudu grābis VII, 482 ;

3) harken
in Kurl., Adiamünde, [Salis], in Livl. meist kasīt : sienu ;

4) gaisu, vēju grābt, aus der Luft greifen, nach dem Winde haschen, Eitles unternehmen :
dažs labs vēl grābj gaisu MWM. VIII, 566. [Nebst grabât, grabas, li. grabùs "fingerfertig" u. a. zu serb. grà`biti "greifen, raffen", ai. grābhá-ḥ "Handvoll", engl. grab "packen" u. a.]

Avots: ME I, 643, 644

grabu, graba, Interj., rasselnd, raschelnd, grabbelnd, klappernd: čīku, čīku, grabu, grabu, kas mežā grabinās? BW. 30550, 4. griba, graba kažuociņš 18590. Oft in negierter Verbindung mit čiku, čaku, čabu, nicht raschelt es, nicht grabbelt es, es ist mäuschenstill: viņš aizbraucis, ka ne čiku, ne grabu LP. VI, 323. viss bija klusu un mierīgi, ne čika, ne graba. ne čabu, ne grabu, lab˙rīt pie luoga Bielenst. Rätsel No 894 ("das Licht").

Avots: ME I, 635, 636

gram̃šļi [Ruj., PS., AP., Ronneb.],

1) allerlei zusammengesuchtes Zeug, zusammengesuchte Dinge:
sadabūt vis˙visādus gramšļus un grabažas Etn. I, 98;

2) kleine Stückchen od. Abfälle von Holz (Späne), Reisig, Stroh, Heu od. anderem Stoff:
ņē̦muse skudru pūļa gramšļus Etn. II, 56. ņemt nuo ve̦cās kūtspriekšas gramšļus Etn. II, 85;

3) die Nachbleibsel von Speisen:
tur tik tādi gramšļ Lind. n. Mag. XIII, 2, 68;

4) die kleinen Knochen eines Tieres
Erlaa n. Etn. III, 177. [In der Bed. 1 wohl zu gramstīt, dagegen in der Bed. 2 - 4 nebst gramslis I wohl zu gremzt, li. grámdyti "reinschaben", grėmždu "schabe laut" und got. gramsts "Splitter", d. schweiz. grummele "Brosamen", bair. gramel "Griebe", s. Persson Beitr. 99 ³ und Fick Wrtb. III ⁴ , 142.]

Avots: ME I, 637

II grebeze "?": sieviņ, mana grebezīt! BW. 27228 var. [Wohl identisch mit grebeze I ; vgl. sieviņ, mana grabažiņa. BW. 27227.]

Avots: ME I, 645

grebt, -bju, -bu, tr.,

1) mit einem grebeklis, grebis od. greblis schaben, ausscharpen, aushöhlen, eingraben mit einem Grabstichel
Biel. : kaŗuotes, kausu. nuo kuoka gre̦btu sviesta ieliekamuo sauc par bunduli Plutte. laivas gre̦btas vai cirstas nuo viengabala kuoka Antrop. II, 70 ;

2) greifen
N. -Bartau n. Biel. I, 124. [grebt 1 zunächst zu slav. grebǫ (inf. greti) "scharre, kratze, grabe̦" grobъ "Grab", aschwed. grœva, got. graban "graben" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 347 f., während grebt 2 nebst greblis "Harke" und li. grebėzdúoti "хватить ощупью" grė´bti "захватывать; harken" zunächst zu slav. grebo, "raffe, harke, rudre" u. a. bai Trautmann Wrtb. 95 f. gehört ; jedoch sind beide Bedeutungen vielleicht nach Persson Betr. 728 auf einen Grundbegriff zurückzuführen.]

Avots: ME I, 645, 646

ìegrabêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu knistern, knarren: iegrabējies niedrēs Etn. II, 78. ja kas iegrabas vai iečabas Vēr. 188. rati iegrabējās sē̦tsvidū Vēr. I, 825.

Avots: ME II, 17

izstiêdzêt, intr., ins Kraut schiessen: lang und dünn auswachsen, in grossen Ranken ausschiessen: izstiedzējusi labība, kas izaugusi tieva un gaŗa. kartupeļu asni izstiedzējuši pagrabā. puķe izstiedz pakrēslī C., Smilt. tie īsti pagraba asni, bāli un izstiedzējuši A. XI, 470. sīkie bērziņi bij izstiedzējuši A. XVIII, 134. skuoluotājam tik jāstiepjas gaŗumā un tievumā, juo maizes kurvis stāv augsti un pēc tā stiepjuoties un staipuoties izstiedzē un izžūst kâ stāds, kam nav derīgas zemes DL.

Avots: ME I, 806

izvelˆt [li. išvėlti], tr., hinaus -, herauswelzen: mucu nuo ragavām, nuo pagraba. Refl. - tiês,

1) sich herauswälzen:
lai izveļas skauģim acis kâ ābuols. kad tev acis izve̦ltuos kâ skriemeļi!

2) hervorquellen, hervorstehen:
viņa acis bij izvē̦lušās uz āru Purap.;

3) zur Genüge wälzen:
ve̦lns izvēlies bluķi pretkalnis LP. VII, 1189;

4) sich herausmachen, sich etwickeln:
Kažus jau bij izvēlies par krietnu stepi LA;

5) herauskriechen:
cālis izveļas nuo pauta Grünh. es e̦smu jauns un muļķis, kâ cālis nuo čaumalas izvēlies Purap.

Avots: ME I, 826, 827

‡ ke̦l˜draki Bersteln, ķeldraki Neuer-mühlen "grabažas, mantas, rīki".

Avots: EH I, 694

‡ klamesteris "ein Vagabund" Saikava; klamesteŗi "graba%C5%BEas">grabažas" Saikava. Vgl. ‡ klamasteris.

Avots: EH I, 609

[klè̦mbe̦sts ² Warkl., = graba%C5%BEa">grabaža 1: visi kakti pilni ar kle̦mbe̦stiem.]

Avots: ME II, 221

krabas, eine Art magerer Butter U. [Vgl. graba II.]

Avots: ME II, 255

krabažas, allerlei zusammengeraffter Kram U. [Entstanden vielleicht durch Mi- schung von grabažas und kravažas.]

Avots: ME II, 255

krãmêt, - ẽju, tr., kramen: savas grabažas. Refl. - tiês, herumkramen, sich beschäftigen: redzējuši viņu ap apzagtā svārkiem krāmējuoties A. XIII, 2, 127. vē̦lāk viņš ar mājām vairs nekrāmējās MWM. X, 807. Aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 266

merji (unter merģi): "graba%C5%BEas">grabažas" A. - Laitzen. Aus dem Estnischen?

Avots: EH I, 801

nùograbêt, Refl. -tiês: vāģi nuograbas sienmalā Salis.

Avots: EH II, 46

nuõspãre, der Ort unter den vorragenden Sparren: viņa nuostājās aiz jumtlāsēm platajā nuospārē Duomas I, 571. suns pagraba nuospārē ierējās A. XVI, 1062. (nuospāru baļķi U., die obersten Balken, in welche die Sparren eingelassen sind; die Sparrenenden zum Formieren eines Obdaches.]

Avots: ME II, 855

‡ nùovel˜vêt, Perfektivum zu vel˜vêt I: n. pagrabam griestus Wessen.

Avots: EH II, 106

paglabât, tr:,

1) verwahren, aufbewahren, verstecken:
atslē̦gas, mantas;

2) beerdigen, bestatten:
viņu paglabāja zem baznīcas pagraba DL.; paglabājamā diena, der Beerdigungstag LP. VII, 144. Refl. -tiês, sich erhalten, sich verstecken [Pilskalne]: ve̦cā mīlestība vēl būs paglabājusēs Aps. jaunās meitas aizbēga uz klēti un paglabājās zem vienas se̦gas BW. III, 1, 81.

Avots: ME III, 29

pagrabniẽks: pēc ilgās ... pagraba dzīves ... tuvuojās pavasaris, un saule ... aicināja pagrabniekus ārā Janš. Mežv. ļ. II, 375. suolīdamies pagrabniecēm (den Kellerbewohnerinnen) ... atdarīt Līgava I, 317. bijis par pagrabnieku, tas ir par tādu kâ virspārzini lielā vīna pagrabā P. Ērmanis Gaidītāji 108.

Avots: EH II, 133

pagrabs, der Keller: meitas mani aicināja pagrabā alu dzert BW. 20024. jāju, jāju rāceņu zagt uz tuo muižas pagrabiņu 2145. līķu pagrabs, das Leichengewölbe. [Nebst li. pagrabas dass. wohl aus slav. pogrebъ dass.]

Avots: ME III, 30

panars [Kortenhof, Schwanb., Selsau, Tirsen, Aahof], Bers., Mar. n. RKr. XV, 129, panara Lös. n. Etn. IV, 162, [panārs Laud., Ungurmuiža], ein Bündel Bers., Lös., ein Säckchen Mar. n. RKr. XV, 129, [pānārs (?) Biržgalis" tarba, kuŗā zirgam iebeŗ auzas"]: dieva apdāvi nāti ar dziesmu garu, panariņu ple̦cuos, dziedātāji gāja nuo ciema uz ciemu DL.; von schlechtem Essen: ja nu tās pašas panaras! Blaum. [? s. panaras I] sasalasi, tautu meita, visas savas panariņas (Var.: grabažiņas)! BW. 16366 var. [Zu nẽrt, nirt?]

Avots: ME III, 75

‡ pazaciņas "?": sasalasi ... visas savas p. (Var.: puzuciņas, grabažiņas, pekelītes, panariņas)! BW. 16366 var.

Avots: EH XIII, 192

pekele(s): man tā pekele (die Siebensachen) tik liela, - kur es varu aiziet! Seyershof. sazalasi ... visas savas pekelītes (Var.: grabažiņas, panariņas u. a.)! BW. 16366 var. Nach Sehwers Unters. 87 aus balt.-d. Päckel.

Avots: EH XIII, 219

pìerizgât,

1 ) unordentlich vollschmeissen
Serben, Jürg.: varuot pierizgāt pilnu istabu visādu grabažu Jaunie mērn. laiki III, 90;

2) "?": bē̦rni (ar truoksni, ar palaidnībām) vieni paši pierizgā istabu Ronneb.

Avots: ME III, 285

pussakritis, Part. praet. act., halbzerfallen: dzīvuoja zvejnieks pussakritušā mājiņā. pussakrituse grabažu buode LP. LII, 38.

Avots: ME III, 433

‡ *puzukas, = ‡ puzakas: salasies ... visas savas puzuciņas (Var.: grabažiņas, pekelītes, panariņas u. a.) BW. 16366 var.

Avots: EH II, 340

rida,

1): ridas "alter Kram;
grabažas" Frauenb., "grabažas" Kurmene; rid[a] "Kram; grabažas" Salis; rida "prece, manta" Golg. ("ehemals"); saliku katru ridu savā vietā Janš. Mežv. ļ. I, 178. kas tādu smagu ridu vedīs ...? II, 343. Jurītim ... visas ridas (gemeint sind die Genitalien) kuoka vien BW. 35073. kuo tu te dari par ridām (Sachen)? BielU.; ‡

4) Unruhe, Lärm, Gepoltef
OB.

Avots: EH II, 370

riskas: riski (Stammform?) "grabažas" Salis. Scheftelowitz KZ. LVI, 198 lässt es aus *ridskas (zu ridas) entstanden sein. Eher wohl aus rickas.

Avots: EH II, 374

tukšgrabis V., tukšu grabis U., tukšu graba U., comm., tukšgrābis Latv., ein Fabelhans, lügenhafter Erzähler U.; ein Kleinigkeitskrämer V.: tukšgrabīti tu, puisīti! BW. 10873. kliedzuoši takšgrabji MWM. v. J. 1899, S. 556.

Avots: ME IV, 256

vaŗît, treiben: tu... lāci... vaŗīji nuo pagraba pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 501. Aus li. varýti dass.

Avots: ME IV, 484

I vel˜ve, das Gewölbe L.: krāsns, pagraba velve. pie debess velves zvaigznes spīd Vēr. I, 1026. - velves kakls, der Speckhals eines Pferdes Fiauenb. Nebst estn. wõ w aus mnd. welve "Gewölbe".

Avots: ME IV, 535

vikuôt,

1) herzhaft arbeiten:
nu tik vikuo! Wain. tagad ņe̦maties vikuot, ka varam visu sienu savākt, kamē̦r vēl nesāk līt! Grob. n. Etn. III, 65;

2) saufen, schlemmen:
brammaņi sasē̦dušies kruogū gar galdu un tikai vikuo Grob. n. Etn. III, 65. vikuoja līdz uotram rītam Frauenb.;

3) schnell laufen:
vikuo, kuo nagi ne̦s! Rutzau. Refl. -tiês, energisch arbeiten: Maiga ar Annu . . . vikuojas ar nešanu nuo pagraba augšām Janš. Precību viesulis 70. Etwa zur Wurzel von vèikt?

Avots: ME IV, 584