Paplašinātā meklēšana

ìekšpus, Präp. mit d. Gen., innerhalb: ieraudzījuši iekšpus mūŗiem baznīcu LP. VII, 1141.

Avots: ME II, 31

ìekšpuse: pūra iekšpusē BW. 16631, 2.

Avots: EH I, 523

ìekšpuse, das Innere, die innere Seite: Sprw. balts kâ speltes iekšpuse. iekšpusē silts, ārpusē salst (Rätsel).

Avots: ME II, 31

ìekšpusniẽki, die innerhalb einer Räumlichkeit oder Organisation Befindlichen (im Gegensatz zu den Auswärtigen, ārpusnieki): iekšpusnieki veļ vainu cits citam virsū Kundziņ Kronw. 164.

Avots: ME II, 31, 32

prìekšpusdiena, der Vormittag.

Avots: ME III, 397

priekšpuse, die Vorderseite; mājas od. nama priekšpuse, die Fassade eines Hauses : mājiņu priekšpusēs bijuši puķu dārziņi LP. VII, 34.

Avots: ME III, 397

‡ àizgrĩzêt Stenden, mit einem grĩzeklis 1 verriegeln: āra durvis bijušas nuo iekšpuses aizgrīzētas Janš. Dzimtene V, 138.

Avots: EH I, 25

apkraũkaļât, apkraũkalêt, apkraũkulêt, apkraũkât, tr., bespucken, mit Schleim beschmutzen: ve̦lns apkraukaļā cilvē̦ku neglīti; dievam apkraukaļājums jāapgriež uz iekšpusi LP. VII, 1194, Etn. II, 144.

Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu

Avots: ME I, 95

ârpus, Präp. mit Gen., ausserhalb: iekšpus savas tiesas dari, kā tīkams, ārpus tās, kā atļauj citi. ārpus duru klausījuos BW. 8603, 1.

Avots: ME I, 243

ârpuse, die äussere Seite, die Aussenseite (Gegensatz: iekšpuse, die innere Seite): ce̦pures, svārku, cilvē̦ka ārpuse un iekšpuse; Lok. ârpusē, draussen, ausserhalb: ārpusē priekš klēts durvīm stāvēja brūtes brāļi BW. III, 1, 28.

Avots: ME I, 243

‡ atbul˜durêt, pollernd öffnen: vai durvis nuo iekšpuses nevar a.? Janš. Bandavā II, 154.

Avots: EH I, 137

‡ atmùrêt, an der entgegengesetzten (und zwar der innern) Seite einer Mauer das Mauern vollziehen (ausführen) Lemsal: kas man (nuo iekšpuses) siẽnu atmūrēs pretī?

Avots: EH I, 157

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. ² 79].

Avots: ME I, 270

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

‡ bar̃kšļi Siuxt n. Fil. mat. 66 "asumi guovs žuokļu iekšpusē".

Avots: EH I, 205

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. ² 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

bauda, der Genuss: tai priekšpusdienas miegs bij visu saldā bauda MWM. VIII, 86. nuoguruši nuo sājas baudas Vēr. I, 663. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis JR. V, 102. baudu kāre, Genussucht. St. gibt als seine Neubildung an (zu baudīt).

Avots: ME I, 266

bur̃kšis, bur̃kšķis Gr. - Sessau, das Gepolter, der Lärm: dzird pa iekšpusi lielu burkši LP. VI, 866. zuosis taisa ar spēcīgiem spārnu plivinājumiem lielu burkši Konv. ² 3688.

Avots: ME I, 353

gluôtâda, gļuotâda, die Schleimhaut: lakstiņu iekšpusē iztē̦rpta ar plānu caurre̦dzamu gļuotādu Konv. ² 270.

Avots: ME I, 632

II griezeniski: grìezeniski ada (eine Strickart), ja adatu bāž valdziņā nuo labās puses uz adīkļa iekšpusi un jaunuo valdziņu izve̦lk uz ārpusi, kādēļ valdziņi drusku sagrìežas Ramkau. zeķes ada g., tad ir stipras ebenda.

Avots: EH I, 408

‡ izgluminât Salis, = izgludinât, izlīdzinât: i. kuģam iekšpusi.

Avots: EH I, 448

izriêzt,

1): staigā krūtis iz˙riêzis Lasd. u. a. n. FBR. IX, 147, Druw., Kaltenbr., Oknist, Pilda; vē̦de̦ru iz˙riêzis Auleja, PV.; ‡

2) emporspriessen lassen
Neuhausen: stāds izriezis piezari. auzas izriezušas asnus; ‡

3) "izgrìezt uz āru" Sessw:: i. kājas; "izgrìezt (cimdiem, zeķēm, maisam) iekšpusi uz ārü Geistershof, Sessw.

Avots: EH I, 477

iztē̦rpt, tr., einkleiden, ausstatten, versehen: viņi tās katru reizi iztērpj savādākā ruotā. plakstiņu iekšpuse iztē̦rpta ar plānu caurre̦dzamu gļuotādu Konv. ² 270. Refl. - tiês, sich ausschmücken, ausstatten: smalkā uzvalkā.

Avots: ME I, 817

‡ iztīkuôt "ablauren" Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês (ME. I, 819): visu priekšpusdienu meitene iztīkuojās piekļūt putniem tuvāk Brigadere Skarbos vējos 13.

Avots: EH I, 490

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207

labzâle, Krähenaugen (strychnus nux vomica) Ruj., RKr. III, 130: kad sāp kakla iekšpusē vai arī tur kas aug, tad mutē jātur labzāle Etn. IV, 114.

Avots: ME II, 399

laĩdars (li. laĩdaras "Verschlag für das Vieh") [Gr. - Essern, Bauske, Wandsen, Selg., Dond., Lautb., Ruj., Arrasch, Jürg.] laidaris [(li. laidarỹs) Bers.], laĩde̦rs [C.], laĩderis (li. laideris "Mistgrube am Stall") [N. - Peb., làideris ² Kl., Bers.], Lub., in einigen Gegenden, z. B. in Ruj., [Posendorf LP. VII, 544], volksetymologisch an dā`rzs, Garten angeschlossen - laidārzs,

1) ein eingefriedigter Platz vor dem Viehstalle, wo das Vieh hineingelassen wird
Bers., Lub., Lös., Sessw., C.; eine Hürde fürs Vieh auf dem Felde: lauk- od. lauka laidars Manz., Kand.; die Düngerstätte innerhalb des Stallkarrees Beuningen. kūtis cēla pakavu veidā: trīs puses apbūvē̦tas, priekšpusi ar aizžuoguojumu un klajuo vidu sauca par laidaru Tals., LP. VI, 131. guotiņ,... vai tu māvi ze̦lta stalli, vai sudraba laidarīti (Var.: laidariņu, laidārziņu) BW. 28902, 3. es būt[u] tādu (sievu) pasmē̦lusi savā guovu laidarā (Var.: laidarī, laide̦rā, laiderī) BW. 21260. Sprw.: tukšs kâ laidars vasarā. tam mute kâ laidars, von einem Grossmaul;

2) der Viehstall, der Viehstall nebst dem Viehhof
Biel. H. 134; Kand., [Salis]. Zu laîst.

Avots: ME II, 402

liêdzẽjs,

1): maiz[es] liedzējiņ[a] BW. 23339;

2): "ietaise atslē̦gas iekšpusē, aiz kuŗas bulta aizme̦tas" Lös., Lub., Meselau.

Avots: EH I, 752

‡ lùndzinieks ² "caurums pirts griestuos kvē̦piem" Sussei; ein Schiebefenster ("se̦najās dūma istabās luoga aizšaujamais nuo istabas iekšpuses tiem luogiem, kam nav bijis stiklü) Kaltenbr. Wohl aus einem ostli. *lungininkas (mit un < an).

Avots: EH I, 762

‡ mãrkslis (gespr. mar̃kslis) Siuxt "smailums guovij žuokļu iekšpusē": guovīm aiz dze̦ruokšļa zuobiem mārkšļi.

Avots: EH I, 792

mir̂minât, ^2, staubregnen: visu priekšpusdienu mirmina lietus Ahs. nav ne˙kāds lietus, tikai mirmina Behnen, Kursiten.

Avots: ME II, 634

‡ III naũjums (?) Frauenb. "zirga rīkiem augšas daļa iekšpusē". Vgl. znauja 2 und snaujs (unter snaujis ).

Avots: EH II, 6

ņerkstîgi, Adv., knurrend, böse: iekšpusē ņerkstīgi ierējās šunelis AU.

Avots: ME II, 901

nute "?": struopiem iekšpusē iegriež nutes.

Avots: ME II, 754

I uõdere,

1): auch (mit ùo ² ) Sonnaxt; nepiede̦r tiem svārkiem tā uo. BW. 20640, 1. villainīte deviņām uoderēm 18152. pirkta uoderīte 20640,1 var.;

2): auch AP.; krāsnīm iekšpusē mūrēja uõderi Orellen;

3): auch Frauenb., (mit ùo ² ) Sonnaxt;

4): ein Hafersäckchen für Pferde Ascheraden; ein geflochtenes Gefäss, in das man für Pferde Hafer od. Mehl schüttet
Siuxt; uõderīte Iw., eine kleine Kiste, in die etwa eine Handvoll (Mehl) hineingeht.

Avots: EH II, 742

I uõderêt,

2): auch (mit ùo ² ) Sonnaxt; ‡

4) (eine Wand) mit Futter versehen
Orellen: uo. ē̦ku nuo iekšpuses, dažreiz ar ķieģeļiem.

Avots: EH II, 742

‡ paķir̃mêt Dunika, eine Weile vergebens warten: visu priekšpusdienu e̦smu jau gaidījis; varu p. vēl kādu stundu.

Avots: EH II, 147

pašuve,

1) das Futter, [der Rockstoss
A.-Schwanb.]: kurpei iekšpusē pašuve labu gabaliņu atlupuse nuost Duomas I, 10;

2) die Pastel
[Korwenhof], Mar., Lettin n. Etn. I, 122. pašuves bakstīt, die Löcher, Öhren an den Rändern der Pasteln durchstechen zur Einfädelung der Pastelschnüre Mar. n. RKr. XV, 129.

Avots: ME III, 117

pìekabinât, anhängen, anhaken Grünh.: piekabināt ruoku e̦lkuonim Sadz. viļņi 219. kas tas par zuobinu te durvīm iekšpusē piekabināts? LP. IV, 140. lielkunga dē̦lam bij savādi spārni, - varēja apkaklei piekabināt LP. V, 302, piekabināt vienas ragus uotru galā LP. I, 149. Refl. -tiês, sich anhaken, anhängen: pie labā e̦lkuoņa piekabinājusēs sieviete MWM. VIII, 289.

Avots: ME III, 254

puskuĩlis: auch Salis n. FBR. XV, 62, Frauenb., ("kam lielie pauti; kam iekšpusē arī ir pauti") Seyershof.

Avots: EH II, 332

putns

1): ne˙viens p. tâ nedzied BW. 3215; 4159. meža putni 2684. putniņš sēd zariņā 2681. - alkšņu od. elkšņu putniņš, der Stieglitz
P. Alunāns; aukstais p., der Buchfink Ahs.: kad a. p. sāk brēkt, tad būs auksts laiks; aukstuma putniņš, das Rotkehlchen Salis; kārklu putniņš: "emberica schoenislus" (ME. III, 441) zu verbessern in "emberiza schoeniclus";

4): kad lika šūt ce̦pures, tad iekšpusē lika ādu un ārpusē drēbi un tuo putnu (Pelzwerk)
riņķī gar pieri Seyershof.

Avots: EH II, 339

riêvaîns Nötk. u. a., riẽvains Nigr., C., mit Falten, Furchen versehen, runzelig, schrammig, streifig, narbig: rievaini ragi Stari II, 581. rievains speķis MWM. VIII, 282. rievaina mute U. rievainajā, sastrādātajā ruokā A. XX, 651. pamazām sāka viļņi pazaudēt savu vienmērīguo apaļumu un metās rievaini Alm. lielgabalus ar rievainu stuobra iekšpusi Konv. 1489. klinšu rievainās pieres Vēr. II, 267.

Avots: ME III, 550, 551

sãrņi,

1): der vom Körper abgesonderte Schweiss und Schmutz
(mit âr ² ) Salis: aitu s., der Schmutz in der Schafswolle. zirgam gar iekšpusi sakām ir s.

Avots: EH XVI, 472

I sars Dond., Grünh., Widdrisch, U., saris Wid.,

1) gew. der Plur. sari (U., Bauske, Golg., Wandsen, Gr. - Essern, Spr.), sari Naukschen, Salis, saŗi (Selg., Nigr., Dunika, Wid., Hasenpot), die Borsten, Schweinsborsten
U.; Pferdehaare der Mähne und des Schweifes U., die Mähne (saŗi) Lng.; das Haar: sukā galvu, tautu meita, baltu saŗu susēklīti! BW. 14129, I. pūslīti, kuŗa iekšpuse izlikta ar smalkiem sarīšiem Vēr. II, 724. ve̦lns sapiktuojas un klups muļķītim saŗuos (matuos) LP. VI, 418. ne˙cik ilgi - saruos iekšā, kâ suņi IV, 128. saule tapa me̦lla it kâ saŗuomaiss Glück Offenb. 6, 12. māsiņai saru (Var.: saŗu, diegu, nātna) zeķes kājiņā; villas zeķes izde̦vusi BW. 20536, 2;

2) die sogenannten Mitesser bei neugeborenen Kindern (ein Aberglaube)
U.; "кочерга", das Hautjucken bei Kindern Wid.; sarus pērt BW. I, 174, 183, Etn. II, 186;

3) Strahlen
Mag. IV, 2, 140;

4) cūku sari U., ein hartes, steifes Gras.
Nebst li. šerys "Borste" zu sērties "das Haar werfen", atsirt (?), slav. sьrstь "Tierhaar, Borstenhaar, Wolle" und (wenn mit h- aus ide. k̑-) an., and., ahd. hâr "Haar" u. a., vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 75, Zupitza KZ. XXXVII, 400, Petersson Balt.- slav. Wortstud. 18.

Avots: ME III, 722

šāveklis,

1) Schiessgewehr; Geschoss
Dr.;

2) auch šāve̦kls, ein Türriegel: (durvis) ar lieliem dzelzs šãvekļiem ārpusē Janš. Dzimtene ² II, 293. durvis... nuo iekšpuses aizšautas ar šãve̦klu Bandavā II, 206. vārtuos tika atrauts... uozuola dēles gabaliņš kâ šãve̦kls sānis Mežv. ļ. I, 53.

Avots: ME IV, 13

savrups, savrūps, abseits gelegen; abgesondert, besonders; in sich verschlossen: es nuostaigāju visu vakaru pa savrūpu te̦ku Plūd. Zalktis II, 50. kapsē̦tas iekšpusē, kur savrupās nuodaļās luterāņu un katuoļu miesas dusēja Berl. Māte 188. savrūpa ieeja Purap. J. str. 133, stigas jaunais virziens nuogrieza daļu nuo... pagalma, izķēmuodams mājas savrūpuo ērtību Ezeriņš Leijerk. I, 175. sagādāja savrūpu mieru II, 39. savrupās saruņās Kaln. Uozuolk. m. 30. es e̦smu palicis savrūpāks, nuoteiktāks, asāks Ezeriņš Leijerk. II, 125.

Avots: ME III, 792

II slaûne ² Dond. ("ciskas iekšpuse"), PIKur., = slauna I: kuģuotāji apēda iekšas paši un slaunes izcepa dieviem Dünsb. Od. 3, 27; "Schenkelstück" Mag. IV, 2, 160.

Avots: ME III, 920

sliẽnas Salisb., C., Wolm., PS., sliênas Kr., slienas U., Speichel, zäher Schleim, Geifer U. (in Salisb. nur vom Speichel der Tiere): slienas mutē nākuot Upīte Medn. laiki 55. kad sāp kakla iekšpusē ..., tad mutē jātur labzāle un tās slienas jārij dibe̦nā Etn. IV, 114. Zu r. сли́на "Speichel", serb. slȉne "Rotz", mhd. slīm "Schleim", r. слимакъ "Schnecke" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 390, Trautmann Wrtb. 269.

Avots: ME III, 939

I šļũtêt Jürg., -ẽju, = slũtêt, längs der Erde ziehen, schleppen U.; die Füsse schleppend gehn Grünwald; gleiten, rutschen: viņš šļūtē kājas gar zemi A. v. J. 1892, S. 69. ja kalējs ragavu dzelzi sliecei uz iekšpusi piesit, tad ragavas šļūtē Stelp. uz vienas gūžas, šļūtēt jeb rāpuot Austr.; mit einer šļũte IV (Erde) wegschaffen (mit ũ) Frauenb., tragend (Jürg.) oder fahrend (Bauske) schleppen, wohin schaffen: šļũtēja visu dienu ūdeni; auf Unterlagen (etwas Schweres) vorwärts schieben Lennew. Refl. -tiês,

1) schleppen
(intr.), rutschen: zābaki neveikli šļūtējas pa grīdu Druva I, 1115. tas smagi šļūtē̦tuos uz priekšu CTR. XIV, 22;

2) = šļūterēties Segew. (mit ũ).

Avots: ME IV, 80

spel˜te Wolm., Karls., Salisb., C., PS. u. a., spelts, -s U., Dond., der Spalt U., (prov.) die Spelte, das zuschliessbare Rauchloch des Ofens U., Bielenstein Holzb. 71, Feuerloch Dr., "ruša" Siuxt, eine viereckiglängliche Vertiefung in einer Mauer Schwanb., (zum Trocknen von Holz u. a.) Naud., der Teil des Ofens, wo das Holz brennt (spel˜te) Dunika, "krāsns azuote" (am Backofen) Gr.-Sessau, der vordere Teil vom Gewölbe des Riegenofens Salisb., Selb., Saikava, Selsau, N.-Schwanb., "šķirba" Wessen; (übertragen) der Venusberg (am weiblichen Körper) Laud., die weibliche Scham Salisb.: kur tu jāsi, speltes suti? BW. 14432. paņemsim speltes akmeni! LP. IV, 157. kaut arī vē̦de̦rs vai divreiz caur spelti rauts Zeif. III, 2, 289. balts kâ speltes iekšpuse RKr. VI, sak. v. 768. ieskrēju kâ speltē (von einem jähen Unglücksfall) Naud. Nebst li. spel˜tė (bei Jušk. unter gárlinda) aus dem Germanischen.

Avots: ME III, 988, 989

spunnis (unter spunis), ‡

2) "maizes šķēlē izgriêzts vadžveida kumuosiņš" Siuxt: izgriez nuciņā spuñnīti un ieliec sviestu iekšā! ‡

3) "maza četrstūŗaina lupatiņa, kuo iešuj krekla padusēs tâ, ka viens stūris iznāk paduses priekšpusē, uotrs - muguras pusē; sievietēm spuñnītìs tikai padusẽs, bet vīriešu kre̦kliem katrā pusē pie kakla iešuj pa vienai spunnīša pusei" (meist das Demin.) Siuxt.

Avots: EH II, 564

‡ stḕrbelis ² Kaltenbr. "svārku vai mēteļa apakšējais stūris priekšpusē".

Avots: EH II, 577

suse̦ns: iekšpusē ābuliņš (der Klee) ir tīri susans ("pasauss") AP.

Avots: EH II, 604

ubags,

1): u. mans tētīt[i]s bija BW. 3014. guovu gans, ubadziņš (ein Unglücklicher,
nabadziņš), brien pa pur[v]u raudādams 29352, 1. ubagiem iet (Evang. 1753, S. 56) od. staigāt (Kaltenbr.), bettelnd umhergehn. ubaga dzira Mar. "tukšs, lielīgs cilvē̦ks"; ‡

3) Plur. ubagi: kad visas lāvas rijā jau piesē̦rtas, bet vēl kādu daļu grib iesērt, tad liek kūļus priekšpusē lāvu galuos uz sijas; šas vietas un tur saliktuo labību sauc par ubagiem Auleja.

Avots: EH II, 711

viduklis: auch Dunika, BW. 35465; "nuokautas cūkas sānu gabals, kam iekšpusē ribas" Frauenb.

Avots: EH II, 781

vil˜kne: vil˜kns "saku iekšpusē ieliktais spilve̦ns" Salis n. FBR. XV, 79.

Avots: EH II, 783

žņauga,

1) ein Knebel
L., U., (žņaugs) Alschw., Memelshof, Naud., (mit aû ) Peb., (mit aû ² ) Bauske, Frauenb., Siuxt, Wandsen, A. - Ottenhof; eine Schlinge U., (mit aû ² ) Kand., (žņaugas) Alschw., (žņaugs) Kurl., Peb. und Sessw. n. U., (mit aû ) Kalz., (mit aû ² ) Siuxt, Wandsen, (mit àu ² ) Saikava; ein Kappzaum L., Würgezaum, Stangenzaum U., Bielenstein Holzb. 534, (žņaugs) Neik. und N. - Sessau n. U., (mit aû ) Trik., (žņaugi) V.; die Bremse, womit Pferde gebändigt werden Elv., St., U., Preip. 158; "ierīce savaldīšanai"(žņàugs ² ) Saikava; (fig.) die Bedrängnis, Not, Klemme (bes. Plur. žņaugas Alschw., žņaugi Alschw.): žņaugs, ar kuo pie kaušanas aizgrìeza cūkām purnus cieti Plūd. LR. III, 329. uzmaukt kaujamai cūkai žņaugu Kand. jāuzkuŗ uguns nuo cūku žņauga LP. VI, 104. ciešāk jūt tas manu žņaugu MWM. VI, 4. mani sevī slēdza krē̦slas žņauga X, 1. nu žņaudzējs pats ir žņaugās Druva I, 159. dzīves sastingušajuos žņauguos Rainis. man netīk jūsu žņaugi Gesangb. 61, 2. ar elles žņaugiem izbiedē Upīte Medn. laiki. vairuojas žņaugi un spaidi Vēr. II, 602. dažādie žņaugi nuokrīt nuo sirds LA. sievietes daba remdējas sirds žņaugās A. v. J. 1896, S. 267. sirds nuotirpa man kâ žņaugās JR. IV, 63. nu liks tevi tādā žņaugā (tāduos žņauguos), ka netiski vaļā Golg.;

2) ein Gerät (eine Schlinge an einem Stiel) zum Fischefangen;

3) die Kummetschnur
(žņaugs) Bielenstein Holzb. 563, Katzd., Lasd.;

4) "neliels kuociņš zirgu rīku iekšpuses augšējā daļā" (žņaugs) Assiten, (žņaûgs ²⁾ Siuxt;

5) "?": (zirgs) pārtapis tilta žņaugam Domas IV, 452;

6) eine schwere Last
(hauptsächl. fig.) Grawendahl, Heidenfeld (mit aû), (žņaûgs) Trik., (Plur. žņaûgas) Grawendahl, Meiran, (mit aû ² ) Alschw., (žņaûgi) C., Jürg., Heidenfeld, (mit aû ²⁾ Schnehpeln: uzlikt kam žņaugas Alschw., Meiran u. a. viņš man tuo tik˙pat kâ žņaugu uzkrāva Grawendahl, Heidenfeld. zem le̦dus žņauga Asp. Ziedu klēpis 141;

7) das Drücken, Magendrücken
(žņaûgi) Trik., (mit aû ²⁾ Autz: man uznāca vē̦de̦ra žņaugi Autz;

8) ein magereŗ langer Mensch
(mit aû ) Gr. - Buschh., Lubn.;

9) = žmauga 1 (eine Verengerung von Waldwiesen) Alschw.

Avots: ME IV, 824

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758