Paplašinātā meklēšana

ìesist,

1) intr., einen Hieb versetzen:
māte palaidnim iesita pa muti;

2) tr., einschlagen, wohin tun, einhüllen:
vadzi sienā, mietu zemē. milzis muļķīti iesit līdz ceļiem zemē LP. IV, 63. cik gribēju mutes duot, tik iesitu padusē BW. 21292;

3) einschlagen, erhalten, verdienen:
tur viņš iesita smuku naudiņu Salisb., [Salis]. Refl. - tiês,

1) einschlagen, eindringen, hineindringen:
akmens iesitas kādas trīs asis zemē JK. II, 125. luode iesitās siênā, ausīs iesitās muzikas skaņas Stari II, 509. iesitās savāda smaka nāsīs Etn. II, 176;

2) einfallen
Dond.: kas gudriem brāļiem bij iesities prātā LP. IV, 211;

3) [plötzlich eintreten (vom Winde)]: lāgu lāgiem iesities dienvidu vējš.

Avots: ME II, 63, 64

pìesist,

1) schlagen, anschlagen:
pie zābakiem nagliņas piesist SDP. l, 11. piesiti ar kuociņu pie pe̦lnu trauka, - tūliņ linsē̦klas atškirsies nuo pe̦lniem! LP. lV, 57. piesist (ar) kāju (pie zemes), mit dem Fuss stampfen, den Takt schlagen: "diezgan", tē̦vs piesita bargi kāju pie zemes R. Sk. II, 250. māte, meitu izduodama, dzied kājiņu piesizdama BW. 18362, 8 var. piesit ruociņu, paņem naudiņu! Alm. Kaislību varā 79. jājējs tad piesitis zirgam LP. VII, 72;

2) zuschlagen:
piesist durvis cieti Salis;

3) durchprügeln, verprügeln:
ta ta viņu piesitām, kā piesitām. Refl. -tiês,

1) piedurties, an etwas rühren:
ne˙vienam cilvē̦kam nav brīv pie piemūrē̦tā piesisties LP. IV, 126. ne kājas pie zemes nepiesitas IV, 150;

2) sich zugesellen:
meitai lādi miruoņi piesitušies un aizgājuši līdz kāzās LP. Vl, 1, 36. uz augšu ejuot piesitās pie Prātnieka tie paši bailīgie ļautiņi Kaudz. M. 134. kurš tam piesities par draugu JR. VII, 190. viņš dumpiniekiem piesities, er hat sich den Empörern angeschlossen U.;

3) sich einstellen:
man tāda vājība piesitās, es hat sich bei mir eine Krankheit eingestellt U. duot luopiem apdziru zâles, lai nepiesitas asinssē̦rga Etn. l, 169. bez zieduošanas nedrīkst šuo vietu pamest, citādi piesituoties kāds ļaunums BW. llI, 1, 53. kam rūsēšana piesitas, tam izrūsē zuobi bez visiem saldumiem Kaudz. M. 318. "nu jau, Ķenci, tev atkal lielība piesitusies!" 147.

Avots: ME III, 289

vìesistaba, das Gastzimmer.

Avots: ME IV, 670

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104

I dùre, dûris ² Kand.,

1) die Faust:
akmens tik liels kâ dūre. saņemt ruoku dūrē, die Faust ballen. ruokas negribuot save̦lkas dūrēs. dūri pacelt tik˙pat kâ iesist. sist ar dūri vēju. vergeblich sich abmühen. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies! sagt man scherzend, wenn es an einem Platz zum Sitzen fehlt;

2) eine Eisaxt.
rīks ar dzelzs asmeni un kuoka kātu zvejniekiem ziemas laikā āliņģu taisīšanai Pernigel; [dũre Daiben], die Brechstange Krem.;

3) ein grosser Hohlmeissel, um einen Bienenstock auszuhöhlen;

4) ein flaches Stemmeisen
U. [Zu durt "stossen, stechen ", dūriens St. "Fauststoss, Faustschlag ", osorb. dyric` "einen Schlag versetzen" (vgl. auch la. pugnus "Faust" neben pungere "stechen" und dazu Walde Wrtb. ² 622), s. Leskien Nom. 279; vielleicht auch nach Stokes KZ. XXXIII, 70 und Wrtb. 148 zu kymr. dwrn und ir. dorn "Faust ".]

Avots: ME I, 529

III gum̃ba,

1): auch Dunika; "izliekums, nelīdze̦nums" Siuxt: slaucenē iesistas gum̃bas;

2): "eine wellenförmige Erhöhung"
Spiess.

Avots: EH I, 418

gum̃bs, die Bucht: trumulim dibe̦nā iesists gumbs Gr. -Sess. [Vgl. gumba III.]

Avots: ME I, 680

[ìedukât,

1) einen Schlag versetzen,
iesist Wolm.;

2) mit Faustschlägen scheu machen:
iedukāts bē̦rns Lautb.]

Avots: ME II, 11

‡ ìeklaugât,

1) "vairākkārt iesist dzīvniekam" (mit àu ² ) Saikava: kad ieklaugā, tad zirgs stāv un nedrīkst zâli ēst;

2) geräuschvoll hineingehen, hereinkommen
(mit àu ² ) Saikava.

Avots: EH I, 519

‡ ìelepêt,

1) "?": ie. sienā zīmi Warkl. ie. ("iesviest ar dubļiem") uotram vaigā ebenda;

2) "iesist">iesist" Lubn.;

3) langsam hinein-, hereinhüpfen
Saikava: zaķis ielepēja mežā;

4) "iestrēbt" Prl.; "ieêst" Lubn., Mahlup.

Avots: EH I, 527

‡ ĩpaš, Adv.,

1) = ĩpaši, besonders, abgesondert AP., Ramkau, (mit ì ² ) Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt: ē̦du ī. pate savu ēdienu AP. sietavas ī. izaude Ramkau;

2) besonders, gerade:
uzaras auzas sēj ī. purvā AP, ī. pusauga meitenes dzīvuoja kre̦klā vien ebenda. ī. me̦lnajām vistām var redzēt baltas ausītes Linden in Kurl. tur ī. (gerade zu diesem Zweck) tika piesists kuoks ebenda;

3) besonders, sehr:
ī. liels Sonnaxt:

4) ganz, gerade (wie):
vāluodze vēkš ī. kâ kaķis uz lietu AP:

Avots: EH I, 501

‡ izgreĩbt Dunika, = iesist">iesist: i. zirgam pa paslēpinēm.

Avots: EH I, 449

izkacêt, ‡

2) heraus-, hinausreichen
(tr.) Dunika: i. ce̦puri pa luogu laukā, ‡

3) "iesist">iesist" Dunika: i. pa pavēderi, ‡ Refl. -tiês Dunika, sich heraus-, hin ausbeugen: izkacējies pa luogu laukā, viņš nuorāva puķi.

Avots: EH I, 452

kritenis Grob., kritinis N.-Bartau,

1) dünne Balken od. dicke Stangen, deren Enden man in die Rinnen zweier Pfosten eines Zaunes von oben hineinfallen lässt
Lasd.; kritenis ir sklanda starp diviem stabiem, kura netuop ar naglām piesista, bet kuras abi gali iekritināti stabuos izcirstās rievās Grob. Auch der auf diese Weise gemachte Zaun: [gani sakāpa uz sklandām un kriteņiem lūkuoties Janš. Čāp. 57.] viņš ecēja gar kriteni Janš. kritiņu žuogs N.-Bartau;

2) kriteņi, Füllholz zwischen zwei Ständern
Karls.; Bauholzer, die zwischen zwei Ständern von oben hineingesenkt werden U.;

3) kritenis*, ein Fallbrett
Dr.

Avots: ME II, 281, 282

I mantât, feien: visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos ne+kāds ļaunums, sauc mantāšanu. mantāt mantā ne+vien bē̦rnus, bet arī luopus (aus Ranken) JK. VI, 21. - Vgl. apmantât 1.

Avots: ME II, 562

nùoplāvât, nùoplāvuôt C., intr.,

1) sich lagern
[Bers.]: "tad ta nuoplāvājuse labībä, saka tik˙pat nuo tādas labības,kas pārgatavuojusēs un jau ze̦mi salūzuse tīrumā, kâ arī nuo tādas, kas vēja salauzta un pie zemes piesista Etn. I, 45;

[2) ausbleichen, von der Sonne fleckig werden
Bers.].

Avots: ME II, 830

II uore Grob., uôrs ² Ahs., ein Holzstück mit einer Öffnung an jedem Ende zum Anbinden des Viehs im Viehstall: uors sastāv nuo ieapaļi plakana kuoka 11/2-2 pē̦du gaŗumā, kam katrā galā izurbts caurums. vienā caurumā ievērta saite, kuŗu sien guovij ap kaklu, bet uotrā ieveŗ sautē̦tu kārkla, kadiķa vai bē̦rza vici, kuŗu savij riņķī. uora savītuo riņķi uzmauc pie rensteles iesistā mietā Ahs. Ans mnd. ôr "Ohr, Handhabe" (vgl. d. Nadelöhr).

Avots: ME IV, 419, 420

pamatîgs, gehörig, gewaltig, gross, gründlich: pāmatīgas naglas bijušas iesistas LP. VII, 126. viņš šuo jautājumu aplūkuojis juo pamatīgi Latv.

Avots: ME III, 66

pašķir̃t [li. paskìrti], tr.,

1) etwas trennen:
Janka nuozuda caur zediņiem, tuos pašķirdams uz abām pusēm A. XX, 124. dibe̦nā caur pašķirtiem durvju aizkariem re̦dzama gre̦zna viesistaba Seib.;

2) ebnen, fördern:
dievs lai pašķiŗ jūsu ceļus, jums labu ceļu! dievs lai pašķiŗ jūsu darbu! [tas tirdzniecības ziņā pašķīra Smiltenes nākuotni Kundziņš Smiltene 4];

3) geben, bestimmen:
tur dieviņš man pašķīra līksmu maizes arājiņu BW. 384. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig trennen:
pašķiries tu, zemīte, paņem manu augumiņu! BW. 8881. pašķīrās lietus debeši Līv.;

2) von statten gehen, guten Fortgang, Erfolg haben, gelingen, geraten:
ceļi labi pašķīrās Līv. ar laiku viss labītk pašķirsies pasaulē Liv. vārdi viņam lāgā negribēja pašķirties Smilga. nuo tā laika zē̦nam ar bitēm arī pašķīrās LP. V, 345. tāds jau nu mans mūžs pašķīries Aps. Subst. pašķĩrêjs, wer trennt, ebnet, fördert, bestimmt: viņi nav mūsu likteņa pašķīrēji Kronv. viņš dzejas teōrijai pirmais ceļa pašķīrējs Plūd.

Avots: ME III, 113

plakanisks, = plakans, platt, flach: plakanisks instrūments Konv. ² 1166. plakaniskā virzienā ib. 811. - Adv. plakaniski, platt, flach, auf der platten, flachen Seite Fest.: dzirnu akmens sauli saspiež plakaniski bezveidīgā klaipā Rainis. kauss nuokritis... plakaniski LP. V, 409. es viņam ar sakumiem plakaniski drusku gribēju iesist Blaum. kasti liek plakaniski ratuos Ahs.

Avots: ME III, 316

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

rĩģeris "kārts šķūņuos nuo viena staba uz uotru, iesist">kur dēļus piesist" Katzd. Auf d. Riegel "verbindendes Querholz" beruhend.

Avots: ME III, 536

ritums Karls.,

1) das Rollen; der Lauf
(fig.): pazīst kungu braukumiņu, dze̦lza ratu ritumiņu BW. 13481 var. maža ritums, der Lebenslauf;

2) "satinums" Wessen, etwas Zusammengerolltes, Radförmiges: divi ritumus de̦sas RKr. XI, 77; ein Packen, Ballen, "aude̦kla baķis" Gr.-Buschhof, Pilskalne: izmeklēja derīgākuo drānu nuo rituma V. Vilibalds. skapis e̦suot ritumu kâ sistin piesists Jauns.;

3) der Rhytmus:
dziesmas bez rituma Konv. ² 675. ritums un atskaņas... slīd nuo dzejnieka ruokām Vēr. II, 733.

Avots: ME III, 534

saũja (li. sáuja "eine Handvoll") Lautb., PS., Drosth., Dunika, Jürg., Siuxt, Kursiten, Grünh., Līn., Iw., Dond., AP., Glück, U., BW. 23986, 24840, 25923, sàuja ² KL, Prl., Lis., Bers., Golg., Schwanb., Selsau, Laud., Friedrichswald, saũv[a] Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 42, sàuva ² Eversmuiža n. FBR. VI, 37, sauve Warkl.,

1) die hohle Hand, die innere Hand
U.: salasīju saviņā (für: sauviņā; Var.: saujiņā) savas gaudas asariņas BW. 26861, 2. saujā iesist, die Hand (zum Gruss) reichen: nāc un iesit viņai saujā! Kaudz. M. 17. sit saujiņā! zu Kindern gesprochen: gib ein Patschhändchenl U.;

2) eine Handvoll
U.: sauja miltu, zirņu Dond. rīkšču sauja Biel. 801, ein Rutenbündel. es tev devu tīr[u] auziņu, ne sauvām mērīdams (d. h. ohne Mass, zum Überfluss) BW. 29995, 2. ze̦lta sauvi pagrābuse 31435, 2. intelliģences Latgalē bija vēl maza sauvīte L. W. 1921, No 46, 21. linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos (saujās); saujām (Flachsbündel) tiek galviņas... nuocirstas Plutte 101. Nach Bezzenberger BB. II, 157 und XXIII, 305 zu slav. sujь "vānus" (urspr.: "hohl"). Anders Petersson Zwei sprachl. Aufs. 65 f. und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1918, S. 770 f.

Avots: ME III, 771

sistin, zur Verstärkung von sist: skāpis e̦suot ritumu kâ sistin piesists Stari I, 290.

Avots: ME III, 850

šķīra,

1): aude̦klam ar gadās šķĩras (re̦tākas vietas, kur diegs nav piesists) Stenden; ‡

2) der Haarscheitel
(mit ĩ ) Stenden.

Avots: EH II, 639

smaļš, gut, vortrefflich, tüchtig Wid.: sm. puisis LP. IV, 35 (in Frauenb. angeblich: fein, in Luttringen "kräftig", in Deg. - "tüchtig"), dē̦ls ķēniņa pilī ... pieaudzis par smaļu puiku 205. sāk smaļš lietus gāzties V, 4. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuoņa lietus 136. smaļa ("laba") pļaušana Ar.; smaļas kāzas Ar.; smaļš spēriens Ar.; smaļš (stark) sitiens Schrunden, Schwarden; smaļš (schnell) skrējiens Wandsen. smaļa (" slaida,veicīga") braukšana Stenden. smaļu (tüchtig Frauenb.) pērienu Janš. Bandavā I, 147. smaļš ("slaiks") kuoks Satingen, Stenden, Rönnen, Ahs., Wahnen (in Deg. dagegen: "skaņš, plīstuošs [so auch in Stenden, Luttringen und Nikrazen], mīksts"; nach Freizira "trausls, gareniski neplīstuošs", besonders auf Kiefern bezogen). - smaļa ("ar slaidiem kuokiem") birze Stenden. smaļš ("slaids, neduobjš") šāviens ne nuo medību bises, bet nuo kara šautenes Stenden. Adv. smaļi "?" : tur augs smaļi R.Kam. 138. uz karalauka gāja smaļi: kur dē̦ls lika, tur šķīda LP. II, 22. Izkapts briesmīgi smaļi ņe̦m V, 340. smaļi (vare̦ni, grossartig) izdzīvuoties Siuxt, Wahnen. smaļi (gründlich, tüchtig) iedzert Jürg. smaļi (energisch) ķerties pie darba Gr. - Buschhof. tumsā kāds smaļi ("slaidi") nuopirdās Stenden. smaļi ("slaidi un veikli") iesist Stenden. - Wenn von einer Bed. "fein" (> "ordentlich, tüchtig, grossartig") auszugehen ist (vgl. smalīt 1), etwa zu smelis: in der von Freiziņ angegebenen Bed. dagegen, wenn dieselbe zuverlässig ist, wohl zu sme̦li, wie auch smaļa malka "harziges Holz" Bers.

Avots: ME III, 953

snêgt: auch Adl., Alswig, Auleja, Kalnemois, Kaltenbr., Lubn., N.-Laitzen, N.-Peb., Pilda, (mit ē ) Bauske n. BielU., Weissensee; kāļ jis uzgāja pret kalnu, da vakaram snēdze (war es schon Abend?) Auleja. nevaru s. jam iesist Kaltenbr. Refl. -tiês: auch Kalupe.

Avots: EH II, 543

spals, Heft, Stiel, Griff, Handhabe, Degengefäss U.: atslē̦gas spals L., U., der Schlūssel; bises spals Mag. III, 1, 128; zāģa spals: liek malkas zāģi spalā J. R. 1V, 72. zuobe̦na spals Stari III, 140. saspiež šķē̦pa spalu MWM. VI, 409. zirgu iesist spalā Mag. XIII, 2, 57, ein Pferd anspannen oder (in Lemsal n. U.) vor den Pflug spannen; in Erlaa n. U. und Gr.-Sessau dafür auch jūgt spalā; auch likt (zirgu) spalā Drosth. und A. v. J. 1899, S. 341. viņš ir spalā Seew. n. U., er ist betrunken. bijis arī gluži pie spala (ganz herunter) Alm. Balt. Vēstn. 1900, № 125. biju pa˙visam pie spala Naud. (zirgu) pie spala nuolaidis (heruntergebracht, abgejagt) Lautb. A. v. J. 1892, S. 308. dažreiz pa˙visam ne spala ("?"): ne skaidras naudas, ne kredita De̦glavs Rīga II, 1, 485. nee̦suot ne graša, darbu arī ne+viens neduoduot, un tīri vai spals klāt Pas. IV, 145 (aus Lieven-Bersen). Wohl nebst spaļi zur Wurzel sp(h)el- "spalten" in gr. σφαλός "Wurfschelbe", σφέλας "Holzscheit, ausgehöhlter Block", got. spilda "Schreibtafel", an. spiald "Brett", spǫlr "dünne, flache Stange", ahd. spaltan "spalten", lat. spolium "abgezogene Tierhaut", ai. sphatati "reisst, springt auf", apr. "spelanxtis, Splitter" u. a., s. Persson Beitr. 174, Boisacq Dict. 928 f., P. Wahrmann Glotta VI, 149, Walde Vrgl. Wrtb. II, 677 ff.

Avots: ME III, 982, 983

‡ II stãvi Orellen, Salis, Adv., = stãvu 1: sliktajām cūkām sari stāv s. Salis. iesist mietu s. ebenda.

Avots: EH II, 574

‡ III štranka Wessen "ieduoba strīpa": kaujuoties viņam iesista pierē liela š. (Schramme?).

Avots: EH II, 656

uzmazgât, aufwaschen: grīda tīri uzmazgāta B. Vēstn. Refl. -tiês, an einer Stelle, wo eine Leiche gewaschen ist, sich waschend sich ein Unglück zuziehen: kur miruons mazgāts, tur iesit kulā trīs ve̦cas pakavu naglas, lai nenuotiktu uzmazgāšanās, t. i. lai uz šīs vietas kādam citam mazgājuoties tam nepiesistuos kāda nelaba kaite BW. IIl, 3, S. 861.

Avots: ME IV, 357

‡ vẽjdẽle Iw. "pie jumta lakšu galiem piesists dēlis, kas neļauj vējam aizķert un nuoplēst uz lakšu galiem uzsistās skaidas."

Avots: EH II, 774

‡ vẽjkãrte Iw. "spārēm nuo apakšas šķē̦rsām piesista kārts vai lakts, kas satur spāres, lai vējš tās negāž sānis."

Avots: EH II, 775

vē̦rstava,

1) vḕ̦rstava A.-Ottenhof, C., (mit ê̦r ² ) Orellen, Ruj., Schlehk, vē̦rstava L., U., Manz. Lettus, vḕ̦rstave ² Erlaa, Golg., (erschlossen aus vārsteva ) Saikava, vê̦rstavs ² Salis, vē̦stava Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ê̦ ² ) Ramkau, vêrsteve 2 Dond., vḕ̦rstuve Nötk., Wolmarshof, (mit ḕ̦r ² ) Bers., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., (mit ê̦r ² ) Arrasch, Dond., Dunika, Frauenb., Neuermühlen, Pankeihof, Selg., Stenden, vē̦rstuve U., Grünh., Memelshof, vē̦stuve A.-Ottenhof, (mit è̦ ) Drosth., Matthäi, Ronneb., Serbigal, (mit è̦ ² ) Lis., vê̦rstuva 2 Kabillen, der Pflugsterz, die Pflugstürze; das Kehrholz am Pflug
Manz. 10 Gespr.; das Wendeisen ebenda: ar vē̦rstuvi vērš (gāž) ve̦lēnu Nötk. spuodrā vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas Vēr. II, 663, sudrabiņa vē̦rstuvīte (Var.: vē̦rstavīte) BW. 1891;

2) vê̦rstuve ² Frauenb. "pie ratu šķēres piesists dzelzis, kam uotru galu ar caurumu uzmauc uz bultas galu zem priekšas ass";

3) "= vērsītis" Schwitten;

4) Plur. vē̦rstuves, eine Art breitzinkige Gabel, in der Riege beim Dreschen gebraucht
Dond. Zu vḕrst.

Avots: ME IV, 566

vẽzêt, -ẽju Nigr., schwingen, schwenken Wid.: vēzēt izkapti Domas IV, 473. vīrs vēzē augsti abas ruokas MWM. VI, 420. vēzēt savādi ruokas Purap. 284. slaidi vēzēja... sitamuo atpakaļ, lai trieciens būtu juo stiprs Janš. Bandava lI, 200. Refl. -tiês,

1) (zum Schlagen oder Werfen) ausholen
(mit è ² ) Vīt.; die Hand zum Schlagen aufheben; sich zu schlagen anschicken (mit ẽ ) Nötk., Selg., (mit è ² ) Kl., Sessw.: viņš vēzējās it kâ uz sišanu Vīt. divi dur, divi vē̦zas (Rätsel) RKr. VII, 674. puisis vēzējās man ar vē̦zu iesist Zvirgzdine. e̦suot tâ vien vēzējies, bet tikkuo nācis pie sviediena Jaun. mežk. 3;

2) sich hin- und herschwingen:
šūpuoles... vēzējās izplatījumā, grima lejā un cēlās augšā Veselis Daugava I, 431. elpekļi laižuoties sāk vēzēties (trīcēt) Konv. ² 2065. Wohl nebst an. vega "bewegen, schwlngen, wiegen", got. wēgs "Wogenschlag" u. a. zur Wurzel von ve̦z(u)ms.

Avots: ME IV, 573, 574

vilnât, -ãju,

1) vil˜lât Dunika Frauenb., wollig werden; sich mit Flaum überziehen:
dẽle sāk villāt Dunika;

2) vilnât ² Bers., Heidenfel
KatrE., Lubn., Sessw., Zvirgzdine, vil˜lât Adiamünde, A.-Ottenhof, AP., Arrascch C., Jürg., Nötk., N.-Salis, PS., Tri k., Zögenhof, villât ² Erlaa, Golg., Schwanb., villât U., villuôt Frauenb., (an den Haaren) zupfen, zausen, raufen, reissen: villāt matus Aps. III, 29. suns vilnā aitu KatrE. Refl. -tiês,

1) sich mit Wolle bedecken, mit Wolle bewachsen
(vilnāties) Vīt.; "vilnu audzēt" (vilnuoties) Ronneb.: skrej uz Vāczemi vilnuoties! ruft man einem geschorenen Schaf zu Ronneb.;

2) vilnâtiês Vīt., villâtiês C., Nötk., PS., Salis, Trik., (mit il ² ) Golg., vilnuôtiês Panemune, vil˜ luôtiês Siuxt, villuõtiês Grünwald, U. Edwalen n. Biel., Pilten, sich (in den Haaren
U. ) raufen, zausen, reissen villuôtiês Frauenb., Nötk., sich prügel Naud.: puikas sāk vilnāties Vīt. suņi villājas Salis. e̦suot briesmīgi villuojušies tirgū; cits gluži piesists Naud.

Avots: ME IV, 594

II vira,

1) die Türklinke Lennewarden;
Plur. viras,

a) "bluķis ar caurumu vidū, kur griežas vārti" Illuxt;

b) eine Art Türhängen
Adamovič; eine Art Hängetür Oberkurl. n. Bielenstein Holzb. 35;

c) "?" : tagad durvīm piesit eņģes, senāk vis˙garām bija, kâ vēl tagad re̦dz pie kūtīm, vienīgi viras, t. i. durvju mugurai piesists vertikāli vienā malā miets, kas ielaists augšā un apakšā ieduobumuos RKr. XI, 86;

d) "kas veras" Nötk.;

2) comm., einer, der oft und ohne Grund die Tür auf- und zumacht
(pejorativ): tāds kâ vira! kuo tu virā (virini) durvis? Grawendahl. Zu vērt.

Avots: ME IV, 602

‡ *III zuņģis (od. *zuņge?) "?": atnesu griežamuo, ja kādam gadījās izkaptij iesist zuņģi Jauns. B. gr. ³ II, 100. Vgl. ‡ zùņģe ² .

Avots: EH II, 812