Paplašinātā meklēšana

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

izvìlkt, ‡

7) ziehend (vom Wind) austrocknen
(tr.): vējš krietni izvilka šārīta ābuoliņu Saikava. Refl. -tiês,

2): auch Trik. u. a.; ‡

4) sich ausziehen, entkleiden:
cilvē̦ki strādā pļava kre̦kluos izvilkušies Ahs.; ‡

5) "izbeigties" A.-Laitzen: slimība gan izvilksies A.-Schwanb.

Avots: EH I, 496

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829

‡ izvilktne Schwitten, Balt. Vēstn. 1873, № 27, = atvilktne.

Avots: EH I, 496

àizgrauduôt [zu grûst],

1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;

2) verstopfen
Spr.;

3) leihen:
aizgrauduo man kādu nieku līdz rudeņam! Ruhental.

Avots: ME I, 27

apirda [in Saussen apìrda ^2] Bers., dial. apìerde Mar., so auch Konv. ¹ 21, ein Geschwür am Finger, etwa von einem Splitter herrührend N.-Schwanb. apirda - pirksta vaļņa apmilzums Etn. III, 145. apirda - slimība, kuŗa ceļas, ja pirksta galā kaut kas ieduŗas un netiek izvilkts RKr. XV, 105. Aus ap-virda, s. d.

Avots: ME I, 90

‡ brañzêt Siuxt "?": kad luops uzpūsts un nav tam caurejas, tad saka, ka luopu branzē nuost. branzē (stīvē) ruoku, kad pūžņi nuo pampuma nedabū izvilkties.

Avots: EH I, 237

cinis, auch cins, - s [Selb.], cine, ciņa BW. 10124, Demin. ciņitis, cintiņš, - īte, ciniņa, cintiņa [BW. 34916], der Hümpel. Sprw. mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. kur cinītis, tur mājiņa; kur kalniņš, tur muižiņa. mazs od. tup kâ cinis (cinītis, cintiņa). sapluok kâ ciņa cē̦rps. luopus uz ciņa od. cini izvilkt, das Vieh nach mühevoller Durchwinterung auf die Weide (auf die im Frühling zuerst vom Schnee befreiten Hümpel) bringen. kad tik luopi uz ciņa! Wenn das Vieh nur auf die Weide getrieben werden kann! Fig., uz ciņa tikt, auf den grünen Zweig kommen. cik tur nevajag spē̦ku, kamē̦r tuo dabū uz ciņa. ciņu zāle, Rasenschmiele (aira caespitosa) RKr. II, 65. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zunächst zu cinâties zu stellen; weiterhin vielleicht zu ir. cinim "entspringe", cenél "Geschlecht", aksl. za - če̦ti "praeire; anfangen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 168.]

Avots: ME I, 384

dvaka, übler Geruch Mar. n. RKr. XV, 113 (namentl. vom Branntwein und Leichen), schlechte Luft: tam šņabim ir dvaka Lös. n. Etn. III, 162. cēlās izvilktuo linu dvaka un sitās nāsīs Austr. [siltu dūņu dvaka Austriņš M. Z. 123. - Nebst li. dvākas dass. vielleicht aus einem slav. * dvoxa resp. * dvoxъ, vgl. russ. двошить "riechen". двóхать "keuchen"; doch vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 392 und Persson Beitr. 653 ^3. die an li. dvė˜ktis "отдышаться" u. a. erinnern.]

Avots: ME I, 536

dvars Sassm., dvaŗš Dond. n. Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 169, dvari in Dond., [Wandsen], eine Art Pforte, welche aus schiebbaren, liegenden Stangen besteht (gew. vārstuļi genannt): ar dieviņu vārti, dvari, es jūs nu vairs nevārstīšu. dvari aizvilkti kārtīm RKr. VI, 88. [Zu dur(v)is (s. dies), slav. dvorź "Hof", la. forum "Vorhof", apers. duvarayā "am Hofe" od. "am Tore" u. a.]

Avots: ME I, 536

dvẽsele,

1) der Atem:
[dvēsele smird viņam Für., der Atem stinkt ihm]. dvēseli vilkt, Atem holen St., A. XII, 81. kuo, bitīt, tu dziedāji? tev bij maza dvēselīte! Mag. XX, 3. 114;

2) die Seele:
dvēsele ir nemirstīga. dievs mieluo viņa dvēseli. Gott hab ihn selig. miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. Simjūdu dienā dvēseles mieluo, bewirtet man die Manen. man ir dziesmu dvēselīte BW. 870;

3) die Seele als Lebensprinzip, das Leben:
viņam vēl dvēsele kauluos, es ist noch Leben in ihm. pavasaru dvēselīte diedziņā karājas BW. 12926. dvēseli vilkt. das Leben fristen: kad tik dvēseli (dzīvību) varē̦tu izvilkt līdz pavasarim Alt-Rahden. Adsel;

4) der Besitzer der Seele, lebendes Wesen:
tur nav ne˙vienas dvēselītes od. dzīvas dvēseles, da ist niemand, kein lebendes Wesen. nuomaitāja, ka ne dzīvas dvēseles neatlika LP. V, 327. dvēseļu rullis, die Revisionsliste. ak tu jē̦ra dvēsele, ach du Hasenfuss, Feigling! viņš guoda dvēsele, er ist ein Ehrenmann. Als Liebkosungswort: krūšu dvēselīte, Herzchen, Goldblättchen: ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man krūšu dvēselīti BW. 10472;

5) viņam nav ne graša od. sarkana graša, ne kumuosa, ne maizes pie dvēseles. kur gribi aiztikt ar nūju vien pie dvēseles LP. I, 39. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man = ruoku sniedza, metes deva, sauc man[i]
ne kumuosa, ne maizes = ne kumuosa maizes

Avots: ME I, 537

ìekaist, sich entzünden: juo vairāk puikam iekaist sirds, ielēkt... dziļumā Vēr. II, 54. atbild iekaisis [zornig geworden) Purap. Kkt. 111. Mārtiņš iekaita ar˙vien vairāk MWM. X, 194. iekaitušie vaigi Alm. Subst. iekaisums, iekaitumi Etn. I, 84, die Entzündung: lai iekaisums aizvilktuos iz acīm Etn. II, 166. ar plaušu abpusēju iekaisumu nuomira Vēr. II, 48.

Avots: ME II, 24

[ìezemdêt, in die Erde (besonders in Sand oder Schlamm) versinken: kuoks tik dziļi iezemdējis, ka gŗūti izvilkt Nigr. malā izsviestais kuģis tik ātri iezemdējis, ka nevar vairs ārā dabūt N. - Bartau.]

Avots: ME II, 91

‡ izkram̃šât Seyershof,

1) herauskratzen, -scharren:
suns izkramšā peles nuo peļu bedrēm;

2) "ar lielu sparu izvilkt".

Avots: EH I, 458

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît ² "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja ² aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824

kâži Lös., für kâdi, wie: lūkuo kaut kāži izvilkt tuo skabargu Serb. Vgl. ne˙kâži.

Avots: ME II, 206

I ļur̂kât, -ãju, ļurķêt,

1) etwas Weiches reiben
Freis.;

[2) hin- und herbewegend lose machen:
lai iedzītu mietu varē̦tu izvilkt, tad vajaga pa˙priekšu ļurkāt Fest.);

3) rauchen
(verächtl.) Grünh., Kand., [Salis, Bauske];

4) saufen
Dond., Smilt. [Refl. ļurkâtiês, wackelig sein: cirvja kāts ļurkājas Fest., Stelp.)

Avots: ME II, 544

I mā`rks [Wolm.], Ronneb., U., mārka [li. markà] Manz., L., U., die Flachsweiche, Flachstauche: es nuodaudzīju le̦du nuo linu mārka Vēr. II, 975. guovs gluži slapja, kâ nuo mārka izvilkta Etn. IV, 84. ja kādu vēl spiež ēst, kad vairs negribas, tad šis saka: "vai tad nu es ve̦'de̦ru par mārku taisīšu! Etn. IV, 43. mārkā likt, im Wasser weichen Manz. Lettus. - [mârks ² Salisb., ein kleiner Teich in Wiesen]; mārks "ar zāli apaudzis ūdens spuogulis" Alksnis - Zund. [Zu mḕrkt, mìrkt.]

Avots: ME II, 584

migaža: tāda kâ m. - nevar viê[n] nuo gultas izvilkties AP.

Avots: EH I, 812

muklaîns, muklãjs Mat., sumpfig, durchschiessend, einschüssig bis zum Einsinken: lielceļš izvilkts cauri vis˙muklainākā vietā Etn. II, 76.

Avots: ME II, 663

‡ paguôre,

1) "nuogāze, pakalne" Warkl.; ein teilweise konkaver Hügelabhang
Saikava: visas paguores pieputinātas Saikava;

2) eine Vertiefung auf beiden Seiten des Vorderofens
Saikava: izvilkt tupeņus nuo paguores.

Avots: EH II, 136

‡ rũte̦niski (mit e, aus ai?) Seyershof, kreuz und quer, rautenartig: gruozs r. sapīts nuo plakaniem liepu lūkiem. gultas dibe̦nā drātis ir r. izvilktas.

Avots: EH II, 390

sakabinât, tr.,

1) aneinanderhängen
U., FBR. VII, 53, zusammenknüpfen, -ketten; (auf)hängen (auf eine grōssere Anzahl von Objekten bezogen): pluostu, kas bij sakabināts naglām nuo... baļķu tievgaliem Latv. lampiņas sakabinātas uz izvilktiem diegu pavedieniem Janš. Dzimtene ² 11. pūrvedim bija sakabināti pār ple̦ciem dvieļi RKr. XVI, 157;

2) "sakampt" PlKur. Refl. -tiês,

1) sich zusammenhängen, -knüpfen, -ketten:
kaut piecdesmit ratu vieni uotru galā sakabinātuos! LP. IV, 148;

2) sich etwas aufhängen
(von vielen Objekten): sakabinājies tās (tarbas) ple̦cuos Janš. Bandavā I, 278.

Avots: ME II, 643

‡ savànčît ² PV., fest zusammenbinden (-winden, -wickeln): s. bē̦rnu autuos, ka nevar ruoku izvilkt.

Avots: EH XVI, 463

siêna (li. síena "Wand"),

1) die Wand:
mājas, istabas siena. kâ caur sienu izvilkts (izrauts), wie durch die Wand gezogen (von einem dürren, elend aussehenden Menschen);

2) siêna ² Ahswikken, Dunika, auch ein Demin. sienīte BW. 6897, eine Einrichtung zum Garnaufscheren
Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112; der Umfang des ganzen Scherrahmens Bielenstein Holzb. 396. ein Leinwandmass Dunika, Ahswikken: sienu uzmest, Garn an der Wand aufscheren St. divi vai trīs sienas uzmest, Gewebe in der Länge von 2 od. 3 Wänden aufscheren Bielenstein Holzb. 396. cik sienu apme̦sts? Zaļmuiža n. Latv. SauIe I923, № 12, S. 112. šinī baķī būs savas piecas sienas Dunika. nuoaudu vairāk nekâ desmit sienas . . . audē̦kla Janš. Bandavā II, 190, nuo vienas spuolītes deviņas sienas, nuo vienas sienītes deviņi dvieļi BW. 6897;

3) Seite:
pūrvietai četras sienas Lis. - Vgl. auch siena zīme. Wird allgemein auf siet "binden" bezogen; vgl. z. B. Oštir WuS. IV, 214.

Avots: ME III, 858

siênmālis (unter siênmala): kâ caur siênmâli ² izvilkts (d. h., sehr schwach, dürr) Lesten n. FBR. XV, 27; siê[n]-mālis ² A.-Ottenhof, Behnen, Grenzhof (Mežamuiža), Orellen; caur sienmāli (kann auch zu einem nom. sienmāle gehören) es dzirdēju BW. 8603, 13 var.

Avots: EH II, 495

šļuokans, eingeschrumpft, mager, hager U., zusammengefallen (mit uô) Bers., C., (mit ùõ ² ) Dond., Kand., Salis, (mit ùo ² ) Kr.; los, schlotterig U., schlaff V., (mit uõ) Dond., Wandsen, schludrig V.: šļuokans vē̦de̦rs Bers., Dond. u. a., LP. IV, 156. šļuokana pavēderīte Suhrs. putniņi... šļuokanām guzām Selg. n. Pas. V, 402. pati kalsna un šļuôkana ^2, kâ caur siênu izvilkta Janš. Dzimtene ² II, 176. šļuokans valgs U., Dond., losgegangener, schlaffer Strick. šķēriņš ir par šļuokanu, jasave̦lk stingrāki Dond. šļuõkana (= pliekana 2) dūša Frauenb. - Subst. šluokanums, das Losesein, Schlaffsein U. vgl. sluokains II.

Avots: ME IV, 80, 81

spĩrinât Siuxt, Nigr., Gr.-Essern, Drosth., = spirinât I: jē̦rs spīrināja kājas; spìrinât ² , quälen Fest. Refl. -tiês,

1) sich quälen
Fest., zappeln (mit ì ² ) Bers., mit den Füssen sperkeln Wid., (mit ĩ ) Bershof, sich wehren Wid.: nuo ūdens izvilkta zivs spīrinājas Tirs. guovs spīrinājas, negrib labi iet Naud. viņs spīrinājās pretim, bet nelīdzēja, bij jānāk līdz ebenda. jē̦rs spîrinājās Siuxt. vajadzēja... paklausīt, un ja kas spīrinājās, tuo lika atsaukt uz muižu Seifert Chrest. III, 2, 257. "ej!" ... Starpiņš mudināja, kad viņa sieva vēl spīrinājās De̦glavs Rīga II, l, 375;

2) "sich bemühen vorwärts zu kommen"
Fest.: spīrināmies cik jaudas, lai tiktu reiz uz kājām. Zu spirinât I.

Avots: ME III, 1004

I stiga (aksl. stьdza "Pfad"),

1) ein Pfad, Fusssteig
U., Fusspfad Spr., Bers., Lasd., Laud., Fest., (stidzīte) Gr. - Buschh.; die gerade Linie, die der Feldmesser durch den Wald schlägt U., der Durchhau Spr., Dond.: ej pa stidziņu! tur nav rasas Bers. u. a. stidzīte nua ustabas uz klēti Gr. - Buschh. kāju stidziņa nuove̦d pie upītes Aps. IV, 12. pa mežu neliela stidziņa iet Pas. IV, 316. stigu dzīt (U.), cirst, izvilkt (Etn. II, 75), einen Durchhau schlagen Kaudz. M. 84. dzelzceļa stiga, die Eisenbahnlinie;

2) der Dienst
(vgl. gàita), die Dienstpflicht Spr.: kunga stiga, der Gehorch, Frohndienst Spr. kungu stigas iet, herrschaftliche Frohndienste leisten St. divi stigas iet, trešu ne, zwei Wochen zur Arbeit gehen, die dritte zu Hause bleiben St. stigu dienas iet, zum Frohndienst gehen ("die Wege im Park zu säubern") Golg. Zu stèigt.

Avots: ME IV, 1065, 1066

stiknît, -ĩju,

1) tr., intr., mit Mühe ziehen, anziehen, (her)ausziehen:
zirgs tâ stiknī, bet nevar izstiknīt ve̦zumu nuo dūksts Saikava. kuo tu tik ilgi stiknījies ap kāju aušanu! ņem labi sparši un stiknī tik kājā! ebenda. stiknī, stiknī kāju nuo māliem, bet nevar izvilkt Bers., Drosth.;

2) nachlassen, zeitweilig aufhören:
lietus sāka stiknīt; sāpe negribēja ne˙maz stiknīt Sessw. Refl. -tiês,

1) sich abmühen:
tu te vari stiknīties da rītam, tâ˙pat ve̦zumu neatgāzīsi Saikava. kuo tu stiknījies? fragt man jem., der vergeblich etwas aufzuheben versucht Smilt.;

2) stehen bleiben
Lis.; aufhören: vējš stiknījās Lis., Golg., Selsau. putenis sāk jau stiknīties Golg. stiknît(iês) 2 vielleicht zur Wurzel von stikālis.

Avots: ME IV, 1067

II sviķis,

1) auch sviķe U., der Zwick in der Tonne, ein kleiner Zapfen unweit des Spundloches
U., Mag. XIII, 2, 49, Bielenstein Holzb. 323, N. - Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411, Bers., Dunika, Fest., Kreuzb., Lasd., Laud., Lubn.: izvilkt mucai sviķīti Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 31. nuodrāz sviķi! Lubn.;

2) sviķītis Nerft, das kleine Spundloch, worin der
sviķis I 1 steckt Dunika. Nebst estn. wikk "Zwlcke" aus mnd. swick "ein zugespitztes Hölzlein, das man ins Zapfloch steckt".

Avots: ME III, 1157

svìrts ² -a Gr. - Buschh. od. -s (li. svirtis) Warkl., der Brunnenschwengel: akai pielikta jauna svirts; ar ve̦cuo svirti vairs nevarēja ūdeni izvilkt Warkl. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1162

vâjš AP., Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, (mit â ² ) Līn.,

1) mager
U., Arrasch, Bauske, Dond., Dunika, Erlaa, Frauenb., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Nerft, Ogershof, Sehren, Selg., Sessw., Siuxt, Sonnazct, Stenden, Wandsen: vājš cilvē̦ks. vāja guovs, eine magere Kuh U. Sprw.: tik vājš kâ kaulu kambaris Birk. Sakāmv. 33. tik vājš kâ caur siênu izvilkts 115. gaida kâ vārna uz vāja sivē̦na Br. s. v. p. 100. tas ir tik vājš kâ nuodzīta žīda ķēve Frauenb. (aitas) tik vājas, ka kauli un āda LP. IV, 191. vāji tautu kumeliņi BW. 14582;

2) schwach
U., Bers., Dunika, Erlaa, Frauenb., Lubn., Saikava: Sprw.: tik vājš, ka tuo vējš gāž gar zemi Birk. Sakāmv. 34. ve̦ciem cilvē̦kiem vājas kājas RKr. VI, 101. Liena skaitīja ar vāju balsi Kaudz. M. 62. vājas acis St., blöde Augen. vāju darīt, schwächen Brasche;

3) krank
U., Adiamünde, A.-Laitzen, Drosth., Golg., Lös., Mahlup, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Sessw., Sussikas, Widdrisch, Wolm.: viņa ir vājš cilvē̦ks, sie ist schwanger Mag. IV, 2, 153, U. vāji laiki, Zeit, wo Krankheiten herrschen U.;

4) schlecht
U., schwach (fig.): vāja zeme, schlechte, magere Erde Frauenb. vāji rudzi, schlecht stehender Roggen U. vāji laiki, knappe Zeiten U. vājas lietas, üble Zustände, schlimmer Stand U. vāji ēdinājis LP. VI, 101. aiz kuo man vāji (Var.: slikti) svārki, aiz kuo vāja (Var.: nuoplīsusi, šaura) ce̦purīte? BW. 19878. vājas tauteņas sabrauce 14582. tā nuo krē̦sla necēlās vāju ļaužu bildināma 14916. - Subst. vâjums, die Schwäche, das Kranksein, die Krankheit U.; bē̦rna oder bē̦rnu vājums, das Wochenbett PS.: bē̦rnu vājumā gulē̦damas Etn. III, 171. Zu li. vojęs "leidend", *vojas oder *vojus (vójei bepaeĩt "er ist schwach auf den Füssen" Lit. Mitt. I, 73) und (nach Persson Beitt. 535 f., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 213 f.) vielleicht weiterhin zu ai. vāyú-ḥ "müde", vāyati "wird matt".

Avots: ME IV, 493, 494

ve̦cūkšņa,

1) "vecenīte, kas rakņājas pa ve̦cām lietām, meklē ve̦cas pļāpas, valuodas" Lenzenhof;

2) ein altes Lebewesen
AP.; eine alte Sache, eine Alte Nötk. (mit û): šitādu ve̦cūkšņu izvilkt! (auf einen grossen Hecht bezogen) Austriņš Daugava I, 979. ve̦cūkšņa vasarā atvilkusēs Austriņš;

3) eine mit Heidekraut bewachsene Stelle im Walde
KatrE.; eine Stelle mit altem Gras, das ebenda verwittert Lemburg.

Avots: ME IV, 518

I žaunât,

1) trocknen
(tr.) U.;

2) versiegen lassen
L.;

3) "izvilkt">izvilkt, izaukstēt" (z. B. vom Zugwind im Zimmer) N. - Bartau. Refl. -tiês, austrocknen (intr.) L.

Avots: ME IV, 791