Paplašinātā meklēšana

[ìekaparuôtiês, Lis., mühsam einiges Vermögen erlangen: viņš dzīvē jau labi iekaparuojies.]

Avots: ME II, 24, 25

‡ izkapačât "ausgraben" Līvāni: i. duobi.

Avots: EH I, 453

‡ izkaparâtiês, = izķe̦parâtiês: es nuo bedres izkaparājuos laukā Bers. und Serben n. A. XVI, 475, AP., Kārsava, Kreuzb., Mar.; daneben izkaparêtiês Smilten, izkaparuôtiês Ermes.

Avots: EH I, 453

kapa, ‡

4) "6 rudzu stati" Gr.Buschh. n. FBR. XII, 77; ‡

5) eine bestimmte Anzahl von Haken an einer Schnur zum Aalfangen
Lubn.

Avots: EH I, 585

kapa [kapà "Schock"],

1) das Schock:
2 kapas naglu;

2) auch
kape, ein Mass: vienai pūrvietai 25 kapes C., Aps., Smilt.;

3) ein kleines Mass Smilt.; die Metze in der Mühle U.:
[paņem kapiņu, aizej uz klēti un iegrāb miltus Alt - Ottenhof. Bed. 2 (vgl. kapp "der vierte Teil eines Külmits", kapa - mā "1\25 Lofstelle") dürfte aus der Bed. 3 entstanden sein, und kapa 3 stammt wohl aus dem Germanischen (vgl. schwed. kappe "Metze" und mnd. koppe bei Schiller u. Lübben III, 46); kapa I aber dürfte nebst kapá aus slav. kopá "Schock" (wozu Berneker Wrtb. I, 562; anders Walde Wrtb. ² 128 und Reichelt KZ. XLVI, 339) stammen].

Avots: ME II, 157

‡ kapačât, -āju,

1) graben
Līvāni;

2) mit einer Hacke bearbeiten
Warkl.: k. pupu vagas pēc ataršanas;

3) den Mist auf dem Felde mit einer Mistgabel von der Fuhre nehmen
Bērzgale, Zvirgzdine. Refl. - tiês; zappeln Bērzgale, Borchow, Kalupe, Lubn., Meiran: jis tie (dubluos) kapačājās Pas: VII, 430 (ähnlich: XI, 203).

Avots: EH I, 585

kapacis,

1) [kapācis Warkl.], eine Art Mistgabel Lettg.;

[2) = kapainis Mar., Aahof.)].

Avots: ME II, 157

I kapacis,

1): kapacis Lettg., Bērzgale; ‡

3) kapacis Warkl., = kaplis 1. Beruht wohl auf dem Slavischen.

Avots: EH I, 585

‡ II kapacis Līvāni "= kapracis".

Avots: EH I, 585

‡ kapačnieks, ein Arbeiter, der den Mist auf detn Felde von der Fuhre nimmt Bērzgale, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 585

kapaîmi: auch Baltinow n. FBR. XI, 132,

Avots: EH I, 585

kapaîmi Mar. n. RKr. XV, 118, = kapãjumi, kleingehackte Blätter zum Schweinefutter: kāpuostu, kāļu, burkānu, kaprtupeļu u. c. lapas sakapā un aplej ar samazgām, dažreiz piejauc miltus un baŗuo cūkas ar šiem kapājumiem Bers., Laud., Druw., A. XVII, 186.

Avots: ME II, 157

‡ kapaîms N.- Rosen n. FBR. VIII, 37, ein Hackeisen.

Avots: EH I, 586

kapaiņi: "1" und "2" ME. II, 157 zu streichen; kapāt ar izkapti salmus kapaiņuos guovīm Janš. Mežv. ļ. II, 90.

Avots: EH I, 586

kapaiņi,

1) das Häcksel Manz.;

2) = kapaîmi Weissensee. Zu kapât.

Avots: ME II, 157

kapaînis, ein Hackeisen, mit dem man Kartoffeln und Blätter zerhackt Aahof.

Avots: ME II, 157

[kapaklis Neuermühlen, = " kapînis ".]

Avots: ME II, 157

kapakmens, - ns od. - ņa, der Leichenstein Stari II, 663.

Avots: ME II, 157

[kapalīne, eine Milchsuppe mit Grütze, gehackten Kartoffeln und Burkanen.]

Avots: ME II, 157

kapana: auch Pas. III, 295, Pilda n. FBR. XIII, 46, Domopol, Nautrēni, Tilža, Zvitgzdine: daudz ir rudzu kapaneņu Tdz. 41849. mē̦slu k. Zvirgzdine. akmeņu k. ebenda. pi mizu kapanas Pas. VII, 327. sniega k. Auleja.

Avots: EH I, 586

kapana, der Haufen: maza sì ena kapaniņa 34259 (aus dem Ludsenschen Kreis). Wenn echt lettisch, zu kapuole; sonst etwa eine Kontamination von gabana und r. копна dass.]

Avots: ME II, 157

‡ `kaparâtiês, zu erschliessen aus ‡ izkaparâtiês.

Avots: EH I, 586

kapariņš, das Zündhütchen. [Wohl zu kapars.]

Avots: ME II, 157

kaparnĩca, eine Schublade [ein Kästchen Wid.], in der Kupfergeld aufbewahrt wird Etn.

Avots: ME II, 157

‡ kaparuôt, = kaparuôtiês: lai gan... pretim kaparuojis, tad tuomē̦r nevarējis ne˙kuo izdarīt Pas. X, 41.

Avots: EH I, 586

kaparuôtiês U., kapuruôtiês, zappeln, sich herauszuhelfen, sich durchzuschlagen suchen: viņš jau nu cilvē̦ks diezgan kapuruojas, bet tādā rentes viet'a nevar vis lāgā cauri tikt Nötk. guovs tikām kapuruojās, kamē̦r iztika nuo grāvja ārā Nötk. Zu kãpanotis "liegend durch Bewegung aller Gliedmassen sich aufzuhelfen suchen" [und wohl auch ai. capalá-ḥ "beweglich."]

Avots: ME II, 157

kapars: neduod ... par kapara gabaliņu! BW. 13684. kapara gredzentiņu 22916.

Avots: EH I, 586

kapars, kapurs, das Kupfer. [Zunächst aus dem Germanischen; vgl. as. und aschwed. kopar, mnd. kopper resp. (Akten und Rezesse der livl. Ständetage III, 953) kapper].

Avots: ME II, 157

kapata: Zwischen "deutsche" und "Vermittelung" ME. II, 157 ist "oder slavische" einzufügen.

Avots: EH I, 586

kapata, kapats, kaputs BW. 5726, der Frauenrock mit der Jacke zusammen: dažuos apgabaluos tika brunči sašūti ar jaku (kapatas) A. XX, 69, Serb., Bers., Illuxt n. A. XVI, 475. tur būs mani brūni svārki, sievai zīda kapatiņa BW. 28344. situ ruoku pie kapata, lai skanēja atslēdziņas BW. 31098. [Durch deutsche Vermittelung aus capote "langer Oberrock."]

Avots: ME II, 157

‡ rùokapakša. der Raum unter den Händen: Dārta viņam pa ruokapakšu iešmauca istabā A. Upītis Pirrnā nakts 223.

Avots: EH II, 391

škapar-adata Golg., škapar-vadata A. XX, 4"?".

Avots: ME IV, 20

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22

àizspraûst, ‡

2) a. ķimpulu durīm priekšā Siuxt, mit einem vorgesteckten
ķimpuls eine Tür absperren; ‡

3) abstecken:
a. kapa vietu Segewold. Unter àizspraûstiês ist aizspraudīsies in aizspriedīsies zu korrigieren und der ganze Satz unter àizspriêstiês zu versetzen.

Avots: EH I, 51

I ala,

1) : ūdriņam dziļa ala BW. 13752, 2 var, se̦rmulīša aliņā 13562, 3 var.; ‡

4) die Grube:
dziļā kapa aliņā BW. 27327.

Avots: EH I, 67

‡ apbrèktiês, laut aufschluchzen Dunika, Kal., OB., Rutzau: pie kapa visi bērinieki apbrēcās.

Avots: EH I, 74

apģḕ̦rbs: vieglā apģē̦rbā BW. 14052, 3. plānuos apģē̦rbuos 14052 var. uzvilks kapa apģērbiņu 32129. kājapģē̦rbs Kand., die Fussbekleidung: ne viņam kāds kājapgē̦rbs - ar plikām kājām viņš staigā.

Avots: EH I, 86

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

atkãsêt, hustend auswerfen: miltu putekļi kuoda rīklē un nebij atkāsējami A. Upītis Vārds 1913, 39. asiņu atkāsēšana, das Blutspeien. Refl. -tiês (li. atsikósėti), sich durch Husten eine gewisse Erleichterung verschaffen, sich ausräuspern: atkāsējies, nuokle̦puojies, tas iesāka kapa balsī Purap.

Avots: ME I, 166

briẽsmuoņa, comm., LP. II, 43, gew. briẽsmuonis, f. - uone, der (die) Grausame, Schreckliche, Abscheuliche, der Wüterlich, das Scheusal, Ungeheuer, Schreckbild: pē̦rkuonis briesmuoņus tramdīja. es e̦smu bads, pasaules briesmuonis Vēr. I, 677. briesmuoņa mežkungam jānāk nuo kapa laukā LP.VII, 111.

Avots: ME I, 337, 338

čāpulis, jem., der langsam geht, kriecht: ziņnesis piesējis savu baltuo čāpuli (sein weisses, altes Pferd) pie kapa žuoga LP. VII, 36.

Avots: ME I, 409

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585

gŗaût ² [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673

izkaust (li. iškaũšti "выгрызть"), tr., ausscharren, aushöhlen Zabeln: izkauš ar miruoņa ruoku pe̦lnus LP. V, 402. ve̦lns izkausis klintī alu V, 413. [izkauš kapam ar ruokām abas malas LP. II, 80.]

Avots: ME I, 749

‡ izvẽkšinât Dunika, = izraûdinât: (ar kapa runu) i. visus bēriniekus.

Avots: EH I, 495

Jẽ̦kabs: dat. s. Jē̦kapam BW. 33039, 3 var., dat. s. Jē̦kaubam 33039, 2 var., instr. s. Jẽ̦kubu (> hochle. Jā-) 33060, 7, dat, s. Jē, kupam (> hochle. Jā-) 20486, 4, Jē̦kuobs 33060 var., Demin. gen. s. Je̦kupeņa (> hochle. Ja-) 34321, Jākabiņš 33057 (aus Saussen), Jā kuopiņš 33031, 2 var. (aus Lubn.), Jākapiņš ebende (aus Libien).

Avots: EH I, 563

kapãjumi, s. kapaimi.

Avots: ME II, 157

kapāns [Warkl.], kapāne (kapõnė " eine Kunsthacke; en Hackbrett "), das Hackmesser: kad sakapāsi kāpuostus, tad nuomazgā kapāni un kapanīcu Illuxt. es lieku kartupeļus nuo smiltīm nuomazgāt, ar visu mizu smalki sakapāt ar tādu kapanu, kâ visās mājās kāpuostu kapāšanai vaid G. II, 90. Zu kapāt.

Avots: ME II, 158

kape, s. kapa 2.

Avots: ME II, 158

II kâpe [Kr., Kl., Erlaa], gew. kâpurs, die Konhraupe Bers., Kaul., die Raupe - "weil sie [d. h. diese Raupen] vor ihrem Verpuppen die Wände hinanzusteigen pflegen" Mag. IV, 2, 119: tās kāpes ēde visu, kas dārzuos aug Amos 4, 9. kukaiņi un kāpes (kāpuri) ir nuoē̦duši Joel 2, 25. lai nenuoē̦stu kāpes stādiņu K. Müller. [Wohl nicht (woran Fick Wrtb. I ⁴ , 19 J. Schmidt KZ. XXV, 77 und Hirt BB. XXIV, 26 gedacht haben) zu ai. ved. kapanā "Raupe, Wurm", sondern (nach Prellwitz Wrtb. ² 206) zu kâpt "klettern, steigen".]

Avots: ME II, 192

I kaps,

1) ein Schock U., Spr.;

2) eine Kanne als Mass Agel. [Wohl gleich kapa (s. dies) zu beurteilen.]

Avots: ME II, 159

II kaps: gul dze̦strā kapiņā BW. 27571, kapa dibinā 4251 var. uz kapiem vadīdama BW. 27434, 5 var.

Avots: EH I, 587

II kaps (kãpas), [bei Manz, Lettus und Für. I auch kapa], das Grab, der Grabhügel: kapu rakt, mest, im Winter cirst, ein Grab graben: kapā iet, sterben, ins Grab sinken. kad tevi kaps ! zum Kuckuck ! Kaudz. M. Sprw.: kapā paliek ze̦lta kalns, kapā nabaga tarba. līdz kapa malai (bis zur letzten Stunde des Lebens) baudīt labas dienas. tam viena kājā jau stāv kapa malā. [kas nuoveļ mums akmini nuo kapa durviem Manz. Post. 393.] Der Pl. kapi,

1) die Gräber;

2) der Fried -, Kirchhof:
kas uz kapiem aizve̦sts, tam tur jāpaliek. nuo kapiem augšā necelsies. [Nebst. slav. -коръ (in r. перекóпъ "Graben" u. a.) zu kapât; s. auch Būga LM. IV, 440.]

Avots: ME II, 159

kapuruôtiês Serb., Bers., s. kaparuoties.

Avots: ME II, 160

‡ kapute, eine Art Frauenmantel Siuxt. Zu kapata.

Avots: EH I, 587

ķe̦parât, -ãju, ķe̦paruôt, ķe̦puruôt, gew. refl. -tiês, [ķe̦parâtiês PS., ķe̦puruôtiês Trik.], zappeln, sich mühsam forthelfen, sich abquälen: bē̦rns ķe̦parājas un bļauj Frauenb. vē̦lns ķe̦parājies kâ traks palikdams LP. VI, 476. puika ķe̦paruojas ar ruokām un kājām Saul. Bē̦rtulis dvesa un ķe̦puruoja kājām Blaum.; (pretīm) ķe̦puruoties, sich entgegenhalten: viņš, nabadziņš, gan ķe̦puruojās pretim, bet ne˙kas nelīdzēja. [Vgl. kaparuôtiês: k- dürfte litauischen Ursprungs sein, vgl. li. išsikẽ puruoti "vargiai išlį̃sti."]

Avots: ME II, 366

klâtin, zur Verstärkung von klât I: vaiņagi klātin apklāja kapa kuopiņu Kundz.

Avots: ME II, 219

klusums, die Stille: kapa, nakts, nāves klusums (Aus.) iestājās, pārņēma istabu.

Avots: ME II, 238

kùo, acc. (li. ką̃) und instr. (li. kuõ, apr. -ku) s. von kas "wer, was" [in hochle. Mundarten, z. B. in Mar. n. RKr. XVII, 109, acc. kùo ² neben instr. kuô; in Kabillen n. Pl. kuõ "was"? neben kuô ² tu teici?]. Ausser der rein kasuellen Bedeutung dient kuo,

1) (gleich dem deutschen was) zur Aufforderung, dass eine nicht deutlich gehörte Aussage wiederholt werde, oder auch dass eine zu erwartende Aussage stattfinde;

2) meist nach einem vorhergehenden
laî, zur Vorbereitung auf etwas Wichtigeres: (puiši) cūku nuozaguši. lai tā cūka, kuo (Var.: kur) tā cūka, kuo (Var.: kur) deviņi suvēniņi! BW. 12911, 6, haben ein Schwein gestohlen. Was auch immer das Schwein (kosten oder bedeuten mag), was sollen gar) die neun Ferkel (bedeuten)! trīs puisīši gauži raud mana kapa maliņā. lai tie divi, kuo tie divi, tas trešajis vēl gaužāk 27812, 4, drei Bürschlein weinen bitter am Rand meines Grabes. Wie auch immer die zwei (weinen mögen), der dritte (weint) noch bitterer. lai juostiņa, kuo juostiņa (Var.: juosta, juosta, kuo tā juosta), labāk zirgu pinekliņš; lai māsiņa, kuo māsiņa (Var.: māsa, māsa, kuo tā māsa), labāk sava līgaviņa! 11251;

3) gleich dem Dativ kam in der Bed. "warum, wozu, weshalb":
kuo tu viņu lamā warum (wozu) schimpfst du ihn kuo (Var.: kam) bij man purvā brist BW. 9416, 2 var. kuo nācāt... mūs [u] pusē puķes raut? 14417, 1;

4) kuo vēl (ne) U., warum nicht gar;

5) ostlettisch auch instrumental vor einem Komparativ (statt schriftle. juo) in der Bed. "je": kuo vairāk Latvijā kommūnistu, tuo (vgl. r. чѣм - тѣм) vairāk asu nažu pi juos kaklu L. W. 1921, № 39, 3. te katrs tik meklē kuo vairāk sev labumu pieraust L. W. 1922, I, 2;

6) gelegentlich auch als Ergänzung zu bût "sein":
kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam R. Sk. I, 95. kas tad tas tāds ir? vai arī ir kuo cilvē̦ks U. b. 104, 13.

Avots: ME II, 339, 340

kopars LP. VI, 780, [kopurs Salis], für kapars, Kupfer. [Aus mnd. kopper.]

Avots: ME II, 254

kuops: kapa kùopiņš ² Linden in Kurl.

Avots: EH I, 687

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

le̦dpuķe, die Eisblume Bārda: uz kapa tiem le̦dpuķes zied A. XX, 258.

Avots: ME II, 445

lĩkaũps, lĩkuopa, lĩkuops, auch līkapa, gew. Plur., [lĩkaũpi PS. ], der Leihkauf, der Schmaus nach einem Handel: viņš nevaruot izturēt ar tām mūžīgām līkapām Wilibald. citu gadu šādu laiku dzersim bikšu līkaupiņas (Var.: līkaupiņu) BW. 25001. vai es miju, vai pārdevu, lūgšu tevi līkaupuos 30052. drīz vien iznāca līkuopas A. XIII, 952. cik aiziet nuo jūsu puses līkuopuos? Kaudz. M. de̦ramdienas sauc Kandavā par līkuopiem jeb līkapiem Etn. III, 170. uz līkaupiem iztukšuoja dažas glāzītes BW. III, 1, 10. [kuo duosi līkuopā U., was gibst du als Zugabe zum Trinken? - Aus mnd. lī(t)kōp. ]

Avots: ME II, 485

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

mãmuļa, Demin. mãmuļiņa, mãmuliņa, māmuoļiņa Sessw., BW. 3361; 4833, 2; 16965, 7 var.; 23152, 5 var., mãmule BW. 12998, 2, māmelĩte BW. 7731; 13256; 17256, 1 var.; 28086, mãmaļa, Demin. mãmaļiņa, mãmaliņa, māmalĩte BW. 4994,

1) die Mutter, das Mütterchen:
māmuļiņas vaina nav, kad man barga līgaviņa BW. 21738, 1. ej sē̦tā, bāleniņ! tevis gaida māmaļiņa 26324 var. kam nelika māmaļiņa linu kre̦klu pūriņā 7631 var. nāca brāļa līgaviņa, māmaliņas rājējiņa 21775. pielūdz kapa māmulīti 13008. gudrības māmule Aus. I, 20. dabas māmuļa, Mutter Natur;

2) māmulīte, māmuliņa, Mütterchen, freundliche Anrede älterer Frauen
U.;

3) māmuļa (meist ironisch), der Rigasche Lettische Verein
Duomas I, 884 u. a.

Avots: ME II, 582

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

meklêt, -êju, suchen, mit dem Akk. und Gen.: lācītis kapa uozuolā, salda me̦dus me̦klē̦dams BW. 2287. te̦ku, te̦ku gar upīti, vainadziņa me̦klē̦dama 13559. lietiņš lija, man dzimstuot, lietiņš - vārda meklējuot Ltd. 2300. meklēt mieru, palīdzību, patvē̦rumu; valuodas meklēt, nach Worten suchen. guovs meklē vēršus, tāds cīniņš meklē kaulus, von einem schweren Kampf LP. IV, 27. ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi IV, 84. Sprw.: meklē, tad atrasīsi! kuo meklēja, tuo dabūja. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi. tas jau meklē vakarējuo dienu, von vergeblichem Suchen. Zuweilen mit dem Zusatz ruokā: visi meklē puisi ruokā LP. I, 124. Refl. -tiês,

1) für sich suchen:
lai es jāju kâ kundziņš līgaviņas meklēties BW. 12909, 1. nu es tevi meklēšuos 13501. e̦ze̦rs meklējas vietas. vista meklējas dēt, die Henne sucht sich eine Stelle, um Eier zu legen;

2) sein Recht suchen, klagen, prozessieren, Händel suchen:
Spr. par tuo nevar meklēties, darüber kann man sich nicht beklagen. tas jau gar citu meklējas, der sucht Händel mit einem Degl.;

3) eifrig suchen, wühlen, das Oberste zu unterst kehren:
kuo tu te meklējis? Subst. meklẽjums, das Gesuchthaben; meklêšana, das Suchen; meklêšanâs, das Suchen für sich, Prozessieren; me̦klê̦tãjs, der Sucher. [Bezzenbergers Zusammenstellung BB. IX, 134 mit gr. μεταλλᾶν "forschen, fragen"bleibt unsicher. Vgl. li. mėklinti (suchen?) sau tinkamą mergaitę Jušk., SvR. 5.]

Avots: ME II, 594

muĩžniẽks, muĩžiniẽks, muĩženiẽks, Demin. verächtlich muĩžniẽķelis, der Gutsbesitzer, Edelmann; muĩžniẽce, die Gutsbesitzerin, Edelfrau: kad es jāju lielu lauku, šķiet man[i] lielu muižinieku BW. 29900, 1. nu bij balta kâ muižniece 13297, 7. Sprw.: nu brauc muižnieki, jetzt ist die Geburt eines Kindes zu erwarten. muižnieks brauc ar sešiem zirgiem, nabags iet ar diviem spieķiem; bet pie kapa panāk tuo.

Avots: ME II, 662

nùogàidît, ‡

2) = nùogàidîtiês: dzen gaŗāki kumeliņu! jau enģeļi nuogaidīj[u]ši (Var.: nuosaluši), kapa malu dancuodami Tdz. 49469, 1.

Avots: EH II, 44

nùovelˆt, tr.,

1) abrollen, abwälzen:
akmeni nuo kapa;

2) niederwerfen, niederstürzen:
es viņu nuovēlu uz grīdas Stari III, 240. baļķi pēc baļķa tas nuovēla Vēr. II, 1372. Refl. -tiês,

1) sich abwälzen, abrollen, herunterkollern, herabfallen:
man nuovēlās it kâ akmens nuo sirds. tad velšus nuovēlies nuo krāsns LP. VI, 158. mati nuoveļas pār ple̦ciem Rainis;

2) niederfallen, auf den Boden fallen:
viņš nuoveļas gar zemi.

Avots: ME II, 885

rakt: ... biešu un kartupeļu lauki. pēdējuos arī sāk jau r. Jaun. Ziņas 1938, № 217, S. 3. Refl. -tiês,

1): tur varēja cūkas r., cik patīk Seyershof, Sonnaxt; ‡

3) für sich graben:
rāciņi tur ir; lai ruokas un ē̦d! Frauenb. Subst. rakums: cūku rakumuos (Var.: rakumā) BW. 12007; racẽjs: kapa racējiņi BW. 9109.

Avots: EH II, 353

I riest,

2): auch AP., Sonnaxt; ja nuo aude̦kla platuma neiznāca viss priekšauta gaŗums, tad rìeta ² divus gabalus kuopā Saikava. kad bij šaura kapata, tad riete gabalu iekšā ebenda.

Avots: EH II, 379

rija: das auf éinrnal in die r. zum Trocknen gesteckte Getreide od. Stroh Siuxt: visas rijas tikapa ple̦ciem ne̦stas pruojā. viņu od. kaimiņu r. Golg., der benachbarte Bauerahof (eine solche Ausdrucksweise stammt aus jener Zeit, als die Leute noch in rijas wohnten. In Golg. gibt es drei Bauernhöfe namens Zemītes; der eine wurde ehemals ve̦cā r. genannt, der zweite - vid[u]s r., der dritte - jaunā r.).

Vgl. noch: quoddam horreum, ene rye vulgariter dictum E. v. Fircks Neue Kurl. Güter-Chroniken (Mitau 1900), Beilage № 22, S. 40, ad 1397 (aus Kand.).

Avots: EH II, 370

rūguôt, ‡ Refl. -tiês, murren (?): taisnību, par kuŗu lai netiek ne˙vienam kuo r. Kaudz. Jaunie mērn. l. IV, 79. tev bē̦rni rūguosies, tev kapa smiltīm metīs ļaunus vārdus līdz Izjurieši 73.

Avots: EH II, 387

rumeles Etn. II, 181, rumaļas (in Riga gehört), rumulas Warkl., rumules, rumulis Wid., Smilt., auch ein Demin. rumuliņš Smilt., das gegenseitige Sichbegiessen mit Wasser, wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird (vgl. rumelêtiês); rumeles, rumulas etc. dzert, ein Gelage abhalten, den Schmaus abhalten bei einer Konfirmation, Hochzeit, Beerdigung, Taufe od. beim Besuch der Wöchnerin: rumulas dzeŗ, kad bē̦rns piedze̦m un iet tuo apskatīt Friedrichswalde. tika nuodze̦rtas pienācīgas rumules A. XI, 106. tad ar rumulēm kruogā vien gribēsiet iztikt? Blaum. tur tikušas kāzu rumules nuoturē̦tas un tad ēda un dzēra jautras kristību rumules id. pēc mūsu iesvētīšanas . . . dzersim rumeles, ka šķindēs vien! Latv. Ievas rumelēm cepa un vārīja daudz kuo ebenda. kad krusts uz kapa bij uzsprausts, . . . dzēra rumules ebenda. Dürfte aus dem Livischen resp. Estnischen entlehnt sein, vgl. estn. rumalus "Dummheit, Betäubung", rumalust näitama "hänsetn, necken", lapse rumalust jöma "auf das Wohl eines Kindes trinken, das konfirmiert wird", liv. rumālist jūod "auf einen gemachten Handel trinken".

Avots: ME III, 558, 559

runa U., Karls., auch rune BW. 6868, ruņa, das Gespräch, die Rede; der Plur. runas, die Beratung U.; geheimes Gespräch, Neuigkeiten Ruj. n. U., das Geschwätz: līķa (Kundz. Ve̦cais Stenders 9) od. kapa runa, die Grabrede. svē̦tku runa, die Festrede. Sprw.: runa kâ pē̦rkuonam, - kaŗā kâ zaķis (von einem Maulhelden gesagt). kas tā par ruņu? LP. V, 135, was soll diese Rede? was soll das heissen? kur, tautieti, tā runiņa (Var.: valuoda), kua mēs pē̦rn runājām? BW. 10082 var. kur cēlās ļaužu runas (Var.: ruņas)...? BW. piel. ² 4806. nevar būt ne runas Kundz. Ve̦cais Stenders 13, davon kann gar nicht die Rede sein. bez vārda runas (ruņas), fraglos, ohne Zweifel, ohne ein Wort zu verlieren: nelietis bez vārda runas, (er ist) fraglos ein Taugenichts Purap. mums bez vārda runas viņš jāuzlūkuo ar brīnīšanuos un guodbijību Plūd. Llv. II, 67. tevi ievēlēs bez vārda runas MWM. v. J. 1896, S. 399. tev ir bez vārda runas tā istaba jāatstāj A. v. J. 1897, S. 134. - runu turēt, eine Rede halten; runas turēt, Rat halten U. - Genitivische Verbindungen: runas kungs, der Ratsherr (bibl.) U.; runas vīrs, der Delegierte, der Deputat Wid. (eig.: wer das Wort führt): runas vīruos ievēlēt Kaudz. M. 31. runas vīruos ņēmās ēsties partiju gars Kundz. Kronv. 127. Wohl verwandt mit ae. rýnan "brüllen", mhd. rienen "jammern", rūne, ae. rún "heimliches Beratschlagen", an. rýna "vertraulich zusammen reden", ahd. rūnēn "flüstern, raunen", la. rūmor "Geräusch, Gerücht", an. rymia "brüllen, brummen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 350; s. Osthoff MU. IV 119 und Uhlenbeck got. Wrtb. 124). Gegen die Annahme einer Entlehnung aus dem Germanischen (bet Thomsen Beröringer 213 u. a.) sprechen entschieden die Kürze des le. u und die abweichende Bedeutung.

Avots: ME III, 559, 560

rũnît C., Karls., Lin., Wahnen, rùnît ² Kl., Prl., -u (Prl.) od. -ĩju, -ĩju,

1) kastrieren, wallachen
U.; rūnīts gailis, ein Kapaun;

2) mit einem stumpfen Messer schneiden
Krišs Laksts 76. vgl. mnd. runen "kastrieren".

Avots: ME III, 571

rũpt Dond., Lautb., 3 praes. -pj L., 3 praet. -pa(-pe) Gr.-Buschhof, impers., mit dem Dativ der Person konstruiert, - Sorge machen, bekümmern; gereuen, verdriessen Wellig n. U.: kam rūpj mūsu tautas māksla A. XX, 149. uz kapa ruomiešiem rūpa stadīt un kuopt kuokus un puķes Pūrs I, 101. viņam rūpe, ka viņš . . . apmēdīts tapa Glück Makk. 7, 39. tas tam rūpe savā sirdī I Mos. 6, 6, tad rūpe tas tiem vīriem, un tie apskaitās ļuoti ebenda 34,7. kad tu kuo darījis esi, tad lai tas tev nerūpj Sirach 33, 19. Refl. -tiês, sich bekümmern Für. I. - Subst. rūpums, die Sorge, Bekümmernis Für. I. Ein li. rūpti scheint der III p. (prt. ?) parúpu Jušk. SvD. 13,3 zugrunde zu liegen.

Avots: ME III, 572

sagul˜t, intr., sich (zusammen) legen, hinlegen, schlafen legen Spr. (gew, auf mehrere Subjekte bezogen); sich absenken, sich lagern: zvē̦ri sagula JK. V, 1, 29. Katruža ar Pruoneli sagulst abas vienā gultelē Janš. Paipala 8. gulta, kur abi sagula BW. III, 1, 87. piesteidzās vēl kādi krievi un sagula vāciešam virsū Purap. puiši gar ceļmalu saguluši (Var.: sakrituši) BW. 12705, 2. balti gulbji saguluši (Var.: apguluši) mana kapa maliņā 27574, 1. egles zari saguluši (Var.: salīkuši, sazviluši) uz bērziņa virsuonītes 9602. gŗūt[i] manai māmiņai pirmuo nakti smiltiņās: ni zemīte saguluse... 27705. sausums sagula zem ūdens tikai lieluos pavasaŗa plūduos Kleinb. st. 13. Refl. -tiês, sich legen, hin1egen; sich senken, sich lagern: sagūlušās mierīgās zuosis A. v. J. 1901, S. 771. slimā smagi sagūlās uz ruokām Vēr. II, 660. barībai sagulstuoties zeme saplaisā Konv. ² 749. kustuoņu atlieku sagulšanās uz jūŗas dibe̦nu Apsk. v. J. 1905, S. 128. hipostaze, kuŗa ruodas asinīm sagulstuoties Konv. ² 1239.

Avots: ME II, 632

sakrupt, auch sakŗupt, zusammenschrumpfen, sich ducken, zusammenkauern; verkümmern (gew. das Part. prt, sakrupis gebraucht): arī purvā aug kuoki, bet tie visi sakrupuši Vēr. II, 1. aug tikai sakrupuši me̦lnalkšņi R. Kam. 36. priedes sakrupušas A. v. J. 1896, S. 2, sakrupis zars SDP. I, 16. kapa vietiņas ar iznīcībā sakrupušiem krustiem Purap. sakrupis suoliņš ders. sakrupušām mājam Stari III, 155. lai aug sīki, sakrupuši (sc.: telēniņi) BW, 32782. sieva... bij vēl vairāk sakrupuse un vēl dziļāk ierāvusēs kaktiņā Apsk. v. J. 1905, 44. sakrupt kâ zem smaga sluoga MWM. v, J. 1899, S. 525. ve̦cas meitas sakrupušas BW. 13160. mēs te sakrupsim, visu dienu rāceņus tīruot Dond. viņš tur sak˙ŗupis stāv! sagt man, wenn jem. lange an einer Stelle steht Wain. - sakrupušas, tikumīgi iemaitātas ģimenes Seifert.

Avots: ME II, 656

saraûdinât, tr.,

1) fakt., (stark) weinen machen:
mācītājs runāja tik sirdīgu kapa runu, ka gan˙drīz visus kapeniekus saraudināja Sassm.;

2) freqn., = saraûdât 1: acis saraudināt Kaudz. M. 378.

Avots: ME II, 712

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729

siẽrêt Wolm., Serbigal, Salis, Pernigel, -ẽju,

1) spazieren, auf und niedergehen
U.: es redzēju trīs meitiņas jūŗu malu sierējuot BW. 13281. jājiet jāšus, bāleliņi, kuo kājām sierējiet? 26700. veļu māte priecājās, kapa malu sierē̦dama (Var.: staigādama, te̦kādama ) 27538 var. kungs sierē pa istabu, geht im Zimmer auf und nieder U.;

2) besuchen
U. Wenigstens in der Bed. 1 (in livischer Aussprache? vgl. liv. sier und estn. sērama dass.) aus ciẽrêt.

Avots: ME III, 859

skapstêt U., PS., Lis., -u, -ẽju, skapstît L., U., -u, -ĩju, beatmen U.; durch warmen Hauch beschlagen U.; anlaufen von der Kälte U.; verrosten Mar. n. RKr. XV, 135: sudrabs, kapars skapst PS. neliec traukus mitrā vietā: sāks skapstēt! Mar. n. RKr. XV, 135. Wohl zu slav. kopъtь "Russ" und gr. χαπνός "Rauch", χαπύω "atme"; das s - kann aus Komposita wie nuoskapstêt stammen, wenn -s- da eigentlich infigiertes Reflexivpronomen ist.

Avots: ME III, 872

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt ² Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu ² ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu ² ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû ² ) AP., Segew., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû ² ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu ² ); ohrfeigen (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu ² ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc ² Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu ² ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu ² ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu ² ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû ² ) Arrasch, Ruj., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ ² ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

‡ uzdēstît, auf etwas anpflanzen: u. uz kapa puķes.

Avots: EH II, 721

uzraksts LKVv., Aufschrift, Überschrift: pirmajam ceļam bij šāds uzraksts LP. V, 275. krustu uzraksts Mērn. laiki 385, kapa uzraksts Aus. I, 124. uzraksts "Kaija" MWM VIII, 689.

Avots: ME IV, 371

uzstādît,

1) aufpflanzen
LKVv:: u. puķes uz kapa;

2) aufstellen, aufsetzen:
(lemesnīcas) kājām uzstāda lemešus Etn. II, 157. u. kandidātu kādam amatam; u. jautājumu. uzstādīdamas tādus prasījumus Vēr. I, 1440. u. (in die nötige Lage bringen) balsu dziedāšanai;

3) aufstellend einrichten
Ar.: šis arkls nav labi uzstādīts.

Avots: ME IV, 384

vaŗš (li. vãrias, apr. wargien "Kupfer"), Kupfer U., Bers., Dond., Dunika, Frauenb., Kaltenbrunn (hier kapars "Kupfer" unbekannt), KL, Lubn., Memelshof, Oknist, Sonnaxt, Stenden, Wandsen; Erz U.; Metall U.: ze̦lts un sudrabs un vaŗš Glück II Mos. 25, 3. seši galdiņi vaŗa, septītais sudraba RKr. VII, 749. vaŗa ce̦pure" ein Helm U. vaŗa kalējs, ein Rotgiesser Elv. vaŗa katliņā BW. 8758. Erinnert an čerem. vörģene, s. Feist Kultur 202.

Avots: ME IV, 484

vèstît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) benachrichtigen, zu wissen tun
U.: rīta blāzma vēstī gaismu Stāsts Krieviņ 9. kapa akmens . . . vēsta, kas Glüks bijis Latvju tauta XI, 1, 28;

2) schicken
U.: cietumniekus vēstīt, Arrestanten transportieren Erlaa, Kokn. und Peb. n. U.

Avots: ME IV, 571

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673

žvĩguôt Ronneb.,

1) säuseln, leise rauschen
Nötk. (mit ĩ): vējš žvīguo Aus. I, 19 (ähnlich Saul. Aizsargs Dzilna). klusu žvīguo rudens vējš MWM. v. J. 1896, S. 746. pa te̦lpu me̦lnu spārni žvīguo Vēr. II, 796. šalkas žvīguodamas pāri tavam kapam iet A. XXI, 742. mežs šņāca un žvīguoja Janš. Tie, kas uz ūdens 3. iz e̦ze̦riem, niedras kur čaukstuošas žvīguo Izglītība 11, 162. e̦zars žvīguo Vēr. II, 1283. viss miglā vīkstās, rūc un žvīguo MWM. X, 69. pa parku žvīguoja... pasakainā čala MWM. VIII, 174. istabās... jautrība žvīguo VI, 162;

2) leise bewegen:
vēja žvīguoti zari Upītis Sieviete 252;

3) = zvīguôt III 2 Bauske;

4) "?": ze̦lta ķēde (dejuojuot) līguo un žvīguo Deglavs Rīga II, 1, 374.

Avots: ME IV, 847