Paplašinātā meklēšana

klèpis: Demin. klēpiņš BWp. 4573, 2, loc. s. klēpītē BW. 8541 (aus Zirsten),

2): zâlu klēp[i]s (Var.: nasta) BW. 28964 var. salmu klēpi 12594, 4; ‡

3) "?": šis gribējis krist klēpjuos Jauns. B. grām. I, 57.

Avots: EH I, 616

klèpis,

1) der Schoss:
bē̦rnu ņemt, turēt klēpī. pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī tevi vien auklēja BW. 23041. Sprw.: ruokas klēpī maizi nepe̦lna. liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. Von sanftem Schlaf sagt man: gulēt kâ dieva, eņģeļa, mātes, māmuliņas klēpī LP. VII, 88; III, 108. zemes klēpī, im Schoss der Erde. viņai pilns klēpis, sie ist schwanger Manz., A. X, 1, 307;

2) als Massbestimmung - ein Schossvoll:
klēpis malkas, skaidu, žagaru, siena, zemes. dūmi klēpjiem vien griežas atpakaļ uz leju A. XX, 615. [Vgl. li. (žem.) klėbỹs gen. (klė˜bio) dass. (vielleicht mit b aus dem synonymen glėbỹs) nebst dem Verbum klėbti (kliebie kudikelį) "sie nahm in ihre Arme das Kind" Geitler Beitr. 385 aus Dowkont). Nach Būga KSn. I, 71 zu apr. auklipts "verborgen" (das gew. zu got. hlifan, gr. χλέπτειν la. clepere "stehlen" u. a. gestellt wird) und jedenfalls (s. Zupitza Germ. Gutt 117 und KZ. XXXVII, 389 und Persson Beitr. 592 ¹ ) zu mhd. lāfter "Klafter" und wohl auch zu pieklēpt.]

Avots: ME II, 224

[II klèpis,

1) ein Schosskind, ein Kind, das noch im Schoss getragen wird
N. - Peb.;

2) ein kleinerer Schoss
Lis.]

Avots: ME II, 224

[klēpiski nest, mit beiden Armen tragen: sienu Wid.]

Avots: ME II, 224

àizklēpuôt,

1) schwängern, schwanger sein:
Anna aizklēpuojusi, A. ist schwanger A. X, 1, 307;

2) mit hochgehobenen Füssen weggehen:
viņš aizklēpuoja od. aizgāja lieliem klēpjiem Druw., Sessw.: klēpis.

Avots: ME I, 32

‡ II bûksnis Kalz., (mit û ² ) Bauske "= žûksnis": iznesa būksni avīžu Daugava 1928, S. 18. "nuo salmiem vai lupatām savīstīts aizbāžamais; savĩstīts salmu vai siena klēpis" Grünwald.

Avots: EH I, 257

deviņme̦zglains, mit neun Knoten versehen: d. pātadziņa BW. 18543. Dafür deviņme̦zgluots Asp. Ziedu klēpis 76.

Avots: ME I, 460

gàišredzîgs,* hellseherisch, scharf blickend Asp. Ziedu klēpis 65.

Avots: ME I, 588

ietrīsa ,* das Erbeben, Erzittern: smalku dvēseles ietrīsu Asp. Ziedu klēpis 157.

Avots: ME II, 83

kàmpa ² [Bers.], kamps Grünw., [kam̃ps Garrosen, kampiņš U.], ein grosses Stück Tirs., A. - Rahden, Mag. XIII, 2, 55; viņš tādu lielu kampu (maizes) nuogriezis Erlaa. siera kampu izdalīju BW. 26484; 26402. iedevis gan tādu kampiņu (maizes) LP. IV, 37. [kam̃pa (= klēpis) sìena Wandsen. - Der Bedeutung wegen wohl kaum zu kàmpt; eher vielleicht nebst estn. kamp "Klumpen" aus dem Germanischen; vgl. etwa nd. kampen "tüchtigem Stück Brot" (dies von Schröder Ablautstudien 23 f. zu schwed. kampa "abhauen" gestellt) und dazu als ein Reimwort ostfries. hampe "Stück, Schnitt (z. B. Brot)".]

Avots: ME II, 151

migt [li. mìgti "einschlafen"], m`iegu [für älteres * mìgu = li. mingù], migu od. [trans.] midzu,

1) intr., einschlafen:
putni mieg gurde̦ni miegā Plūd. smagi zem rudeņa bulas viss mieg [schläft? vgl. li. miẽga] Skalbe Āb. 5. tas ilgi nevarēja migt Apsk. v. J. 1903, S. 220. es ceļuos ik rītu nemigusi Asp. Ziedu klēpis 175. viss būs rimis, midzis Rainis;

2) tr., einschläfern:
dziļā miegā midza tuo Zeif. III, 3, 138. mīļi vārdi, tie man[i] midza midzamuo BW. 25072, 1. Refl. migtiês (cieti) LP. III, 93, einschlafen: saule miegā migās Zeif. III, 3, 131. māte... migdamās celti viņam (bērniņam) pārliek savu ruoku pāri JK. VI, 31. [Nebst mìegs (s. dies) zu apr. enmigguns "eingeschlafen", ismigē "entschlief", r. мигáть "blinzeln", мжать "schlummern", askl. помѣжити (óчи) "die Augen schliessen" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 56 f., Trautmann Wrtb. 174, Wood KZ. XLV, 70.]

Avots: ME II, 624, 625

mija, der Wechsel: ik˙vienā acumirkļa mijā skaistums Druva I, 1326. ne˙kas nestāv cieti laika me̦tu mijā Asp. Ziedu klēpis 60. Zu mît.

Avots: ME II, 625

mĩļļàutiņi ,* für mĩļie ļàutiņi, lieben Leute: mīļļautiņi, pasakāt man jel tuo! Aps. Ziedu klēpis 84.

Avots: ME II, 645

muñdrĩba, die Munterkeit, Heiterkeit, Hurtigkeit: tumšais zemes klēpis rādījās sevī iežidis visu pasaules jautrību un mundrību A. VIII, 1, 266. [ve̦se̦lais prāts un tautas mundrība De̦glavs Rīga II, 1, 396.]

Avots: ME II, 667

pãrkaļ˜ķis,

1) ungebrannter
Kalstein: uz tulžu ruozi beŗ virsū pārkaļaķi (laikam nededzinātu kaļķi), lai nuosusina Etn. II, 165. tur nu šis akmeņu klēpis... pāruērties par pārkaļķiem LP. VII, 1312;

2) gebrannter Gyps
Selg. n. Etn. IV, 162: kad ievainuojumā liekgaļaa ieme̦tusēs, tad sakasa pārkaļaķi ar nazi smalki un iekaisa pušumā Etn. III, 6;

3) Gyps:
pārkaļķi sēj uz ābuoliņu Ahs.

Avots: ME III, 159

pìebaruôt, pìebaŗuôt, vollfüttern: strādāj[u] dienu, strādāj[u] nakti, nevar kungus piebaruot BW. 31363. bē̦rza pumpuriem es tevi piebaruoju Asp. Ziedu klēpis 152. Refl. -tiês, sich sattessen, sich anmästen Spr.

Avots: ME III, 238

pļūtka,

1) pļũtka Karls., wer Durchfali hat ;

2) Pl. pļūtkas, = pļūtas: kuo gailis saimniekam klēpī iebēra, nebij vis nauda, bet klēpis zaļu pļūtku, kas gailim bij cēlušās nuo pāliecīgas zelmines saēšanās LP. VI, 274.

Avots: ME III, 375

I pur̃na Dond., Serbigal, Salisb., Walk, pur̂na ² Sassm., pur̃ne Wandsen, pur̃ns PS., Arrasch, pur̃nis C., Wolm., Arrasch, Sessau, Bauske, Gr.-Essern, pur̂nīši Dunika, purna puķe U., = purene, die Dotterblume (caltra palustris L.): sveša māte... sūta ziemu purnas raut. kur būs ziemu purnas ņemt? BW. 4293, 2. klēpis uzziedējušuo purņu Līguotnis Stāsti II, 56. vēja purne, ranunculus ficaria L. Dond. n. RKr. III, 72. Nebst li. purnė, pur̃liai "Kuhblumen", purienà "caltha palustris" PФB. LXVI, 246, purenos "eine Sumpfblume" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 160 zu le. izpũris, izpurt, li. pũrinti "auflockern"? Anders (zu pùrvs u. a.) Būga KSn. I, 277 und PFB. LXVI, 246 f.

Avots: ME III, 418

radus, adv., verwandt: jūs e̦sat man radus MWM. v. J. 1897, S. 325. pasiem dieviem viņš teicas radus Asp. Ziedu klēpis 75.

Avots: ME III, 463

sagrãbas Nigr., Dunika, Fest., sagrābslas, sagrābstas Grünh., Ahs., Wid., sagrābšļi U., Überbleibsel von Heu, Stroh, Getreide, Zusammengeharktes U.: rudzu, miežu sagrābstas Ahs. salmu sagrābstas, Rechstroh. kad labību vadājuot grābj drusku vē̦lāk, kad gabals nuove̦sts, tad sagrābtuo labību sauc par sagrābstām Grünh. lauks rudzu viss jau bija ieve̦sts - pat sagrābu klēpis nebija vairs palicis Janš. Dzimtene ² II, 14. (grāvī) same̦t visādas sagrābstas un saslaukas I, 229. māte visas sagrābstas aizveda Pēterīšam Vit. 74.

Avots: ME II, 628

‡ *sagrābji, = sagrãbas: sagrābju klēpis Janš. Dzimtene II, 14.

Avots: EH XVI, 409

saskriet,

1) intr., zusammenlaufen:
bē̦rni saskrēja barā. ļaudis saskrēja kuopā nuo visām malām. - acīs saskrej asaras Asp. Ziedu klēpis 126, Tränen treten in die Augen;

2) saskriet lielajā, aneinandergeraten, in Streit geraten
Ronneb.: viņi ir saskrējuši lielajā, sie haben sich gezankt, sind einander feind geworden Mag. XIII, 2, 58;

3) tr., abjagen:
saskrieti zirgi Kaudz. e̦suot zirgs jāsakrien putās LP. VII, 154. sulainis saskrējis ērzeli tâ, ka (sc.: ērzelis) nuokritis... gar zemi VI, 313;

4) laufend erlangen:
nuo zināma cilvē̦ka bē̦gdama tu nezini, kuo tu saskriesi. kad tik nesaskrej pati savu nelaimi! Janš. Bandavā I, 170;

5) intr., plötzlich ergrimmen:
brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, Refl. -tiês,

1) laufend zusammengeraten:
kaut daža upīte vairs nesaskrienas ar tev[i], kas senāk tevī tecējusi Jaunības dzeja 58;

2) laufend sich zu viel tun, sich überanstrengen, sich abjagen:
ēsi par daudz saskrējies un sapūlējies Alm. kad bija saskrējies, un vaigi vai pušu plīsa JK. gluži kâ sunim, kas saskrējies LP. V, 2. saskrējies kume̦lē̦ns;

3) aneinandergeraten
U.: saskrējuos ar pušnieku Alksnis - Zundulis. saskrējies ar tiesas vīriem Alm.;

4) ergrimmen
Spr,: man(im) saskrējās sirds par sulaiņu nebēdību A. XXI, 536; sirds saskrējās, fing an zu schmerzen Gr. - Buschhof, Saikava,

Avots: ME III, 733, 734

saugt "?": tavs klēpis saugt un auklēt spēj Plūd. Rakstn. l, 75. kad viņa žē̦lastība mitās, tad nepaliek pi tādiem mīlīgiem vārdiem un nesauga (zu einem *saudzît?) ar suodību un cietumu Manz. Syrach XIII, 15.

Avots: ME III, 771

sekle (li. seklė˜ ) Golg., seklis (li. seklis) L., U., eine seichte Stelle U.; die Seichtheit, Flachheit: uz sekli uzskriet Lautb. (fig.) vilkt atpakaļ... ikdienas seklē Asp. Ziedu klēpis 155.

Avots: ME III, 814

sidrabacains,* sidraba acis habend: s. sietiņš Asp. Z. klēpis 60.

Avots: ME III, 835

sìrgt Wolm., Jürg., Arrasch (li. sir̃gti "kranken; sorgen" Viltis 1908, 82), sir̂gt ² Dunika, Dond., Salisb., Siuxt, Salis, Widdrisch, sir̃gt PS., C., sìrgt ² Kl., sirgstu od. sē̦rgu, sirgu, intr., krank sein, kränkeln U.: es visu pavasari sirgu Dunika. bē̦rni sirgst ar mazasinību Vēr. II, 215. redzi bērziņu te sē̦rgam Asp. Ziedu klēpis 48. kas redzējis krītamuo kaiti sirgstuošus ... slimniekus Antrōp. III, 45. šī krūšu dzīsla sirgst Br. 88. - Subst. sirgšana, das Kränkeln, Kranksein; das Siechbett Brasche; sirgums, die Krank

Avots: ME III, 845

šņākuonis* UnwetferAsp. Ziedu klēpis 136.

Avots: ME IV, 93

spruodziņš "?": tu šīs me̦lnās gintas ze̦lta spruodziņš Asp. Z. klēpis 73.

Avots: ME III, 1027

sùtnis, sūts U., fem. sùtne, der (die) Gesandte: debess sūtnes MWM. XI, 257. kā tāla se̦nlaiku sūtne Asp. Z. klēpis 33.

Avots: ME III, 1135

tâlin, Adv., zur Verstärkung von tâls: atstatums tuop... tālin tālāks Asp. Ziedu klēpis 90.

Kļūdu labojums:
klēpis = klēpis

Avots: ME IV, 145

II tĩcin, zur Verstarkung von tīcinât 1: lakstīgala tīcin tīcina Schibbenhof (ähnlich: Asp. Z. klēpis 79).

Avots: ME IV, 199

I tĩcinât Schibbenhof, (den Gesang) modulieren: ve̦cas sievas tīcina dziesmu Schibbenhof, lakstīgala tīcin tīcina ebenda (ähnlich: Asp. Z. klēpis 79).

Avots: ME IV, 199

I tītenis,

1) die Schlingpflanze
MSil.; eine Art Pflanze (mit î) Adsel, Golg., Saikava, Schwanb., Sessw.; tîtenis C., Sessw., (mit î ² ) Jürg., Segew., Widdrisch, Plur. tīteņi RKr. II, 70; Konv. ² 1663, 3510, (mit î ² ) Behnen, die Winde (convolvulus L.); der Hopfen Fockenhof: kad grib, lai luopi ātrāki dzemdē, tad viņiem ieduod tīteņus, kas gar zemi aug (marnakas) Etn. II, 147. zaļais tītenīt[i]s stiepj lūdzuot ruokas Asp. VII, 55. tītenīšu stīdziņā Ziedu klēpis 83; lauka tīteņi, convolvulus arvensis Konv. ² 3510; linu tīteni, Flachsseide (cuscuta europaea L.) RKr. II, 70; Vēr. II, 414;

2) eine Art Raupe:
ievas . . . nuobendē kāds tārps - tītenis A. Melnalksnis Mazsalaca 16;

3) Plur. tīteņi, Spinngewebe (unter freiem Himmel)
Vīt.: augustā labā, jaukā laikā tīteņi ve̦lkas Vīt. Zu tît.

Avots: ME IV, 206, 207

val˜lis Auermünde, Bixten, Frauenb., Iw., Nogallen, Salisb., Schibbenhof, vallis Ascher., Mitau, val˜ls Salis, valls Glück, = val˜nis 1. der Wall: ar uzce̦ltiem valliem Glück desaias 29, 3. zemes vallis "irde̦ns zemes klēpis" Mitau. Anscheinend nebst estn. wall aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 458

vēlinât (li. vė˜tinti "verspätenmachen") "?": kas vēl tik vē̦li vēlina, kur lauks un mets jau apklusis? Asp. Ziedu klēpis 78; vgl. pavēlinât.

Avots: ME IV, 557

II vîdêt ² (li. -vydėti) Naud., -u, -ẽju, gönnen: vīdi, ak vīdi pie krūtīm tev galviņu sliet! Asp. Ziedu klēpis 107: Refl. -tiês (gewöhnlich negiert!),

1) sich gönnen:
viņš nevīdas ne paēst sev, tik skuops viņš ir Naud. nevīduos pate dzert, ne saviem brāļiem duot BW.19724;

2) wünschen, wollen, mögen:
tu esi ... skuops! ... tu nevīdies viņam ne˙kā duot Pas. IV, 88 (aus Selg.). ir priekš mēteļa nevīdas ieduot Deglavs Rīga II, 1, 306. viņš ne bēres nevīdās (oder Präteritum zu einem "vīsties?) izrīkuot! Ieviņš Jaun. Ziņas 1929, № 146. Doch wohl nebst pavīdêt I (= li. pavydėti) "missgönnen" und nenuovīdêt (slav. nenaviděti; vgl. auch r. зависть "Neid" und lat. invidēre) zu vīdêt I, wobei die Bed. "gönnen" ursprünglich wohl in der Zusammensetzung mit einem Präfix aufgekommen ist.

Avots: ME IV, 634

viegliņām ² Jummardehn, viegliņam U., vìeglītēm ² Ogershof, Oknist, vie˙glinãm oder vìe˙glĩtēm C., vìe˙glĩti-ņām C., (mit ìe ² ) Sessw., viegli vie˙glītiņām Bauske, Adv., leicht, sachte; gemach, langsam U.: ūdeni..., kas viegliņam te̦k Glück Jesaias 7, 1. nuo sē̦klas, kas viegliņam uzdīgst Markus 4. maiss jānuoliek tīrumā viegliņam un ne uz akmens Etn. II, 73. juoki nekutina vis viegliņam... ne̦rvus A.v. J. 1898, S. 322. runādams atvilka viņš... ruoku viegliņam Dünsb. Od. 2, 23. jis izstiepe ruoku viegleņām Pas. IV, 313 (aus Welonen). vieglītēm uzcēlās Etn. III,32. pane̦s vieglītēm A.v. J. 1898, S. 91. aizmaksājām vieglītēm (leicht, ohne Mühe) Apsk. v. J. 1903, S. 210, pārlekšu viegli vieglītēm Asp. Ziedu klēpis 129. viņa.. vie˙glītiņām tās (= drānas) nuovilka Dīcm. pas. v. 1, 59. gūlās vie˙glītiņām pār visu kâ... migla Domas III, 309.

Avots: ME IV, 653

viênvìet, viênvìetu, = viênuviet: bē̦rni nav mācāmi skuolās vienviet Kaudz. Vecp. 76. abi uz maza galdiņa ē̦duši vienviet Jaunie mērn. laiki IV, 50. savākt vienviet...izkaisītuos... kūlīšus Etn. I, 69. sniegs... ar lietu jaucas vienvietu Asp. Z. klēpis 135.

Avots: ME IV, 668

viese L., = viešņa, ein weiblicher Gast: pie mums ieraduses viese Kaln. Ozolk. m. 134 (auch 38). šī debess viese Asp. Z. klēpis 38.

Avots: ME IV, 669

I vija,

1) die Ranke; das Gewinde, die Guirlande; "skara" Ramkau; Plur. vijas, Hopfenranken Oppek, n. U.: puķu vija V. pupu vija BW. 9397, 3 var. ruožu viju 5804 var. apīņu vijas Arrasch, Lubn., Sessw. apiņam gara vija BW. piel. ² 45661. sudrabiņu (sc.: pinu (Var.: viju]) vijinā (Var.: vīnītē) BW. 5530. pārtrūkušas pērļu vijas Asp. Ziedu klēpis 90. mežs . . .. atšķetina miglas viju Latv. pārtrūkuse duomu vija Asp.;

2) ein von Strauch geflochtener Zaun
St., U., Wallhof n. Manz. Lettus, Kaltenbrunn, Memelshof, Nerft, Selb., Sonnaxt (Abb. s. Bielenstein Hulzb. 173): ē̦kas šķir vija, kas vīta nuo žagariem Plutte 72. kur vija (sēta) ne-ir, tur kļūst ... manta izpuostīta Manz. Syrach 37, 27. cūku. dārzam ir aptaisīta stipra vija, tuo cūkas nevar izlauzt Selb. sīku kārklu viju viju, lai suvē̦ni neluodaja BW. 22316. aiz Daugavas gari kārkli, tie būs labi viju vīt 21414, l. augstu viju vīt (Var.: sē̦tu pīt) 33639 var. (ruoze) iet pa viju (Var.: sē̦tu) . . . uotras sē̦tas dārziņā 6427, 2, īsi svārki . . . , ka varēja viju lēkt BW. piel. ² 20511, 1;

3) kazu vija, convolvulus arvensis L. Lös. n. RKr. III, 70. Zu vît.

Avots: ME IV, 582

I vìle,

1): (apģē̦rbu) izmeklēja vīli vīlē. brunči vīļu vīlēm mē̦tājās Vanagu ligzda 187;

3): kad sausa pļava, savīlē ("sakasa") vìlē ² , ar grābekļa siekstu sastumj, - un klēpis gatavs Heidenfeld; ‡

4) "?": pārpludināt pluostu vīlei ("se̦klai vietai Bārtas upē") pāri Dunika.

Avots: EH II, 792

I vir̂pulis (li. virpulỹs "das Zittern") Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., (mit ir̃ ) N.-Wohlfahrt,

1) vir̂pulis Burtn., Golg., Gotthardsberg, Heidenfeld, KatrE., Kl., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, N.-Wohlfahrt, Schwanb., Selsau, Sessw., Smilt., Trik., Warkh., Wenden, Wolmarshof, vìrpulis PS., vir̃pulis A.-Ottenhof, AP., C., Frauenb., Jürg., MSil., Nötk., N.-Salis, Salis, Salisb., Selg., Sermus, Siuxt, Wandsen, vir̂pulis ² Arrasch, Nauksch., Ruj˙· Thorney, virpulis ² Zvirgzdine, virpulis Adl., Alswig, Autz, Behnen, Behrshof, Bers., Erlaa, Essern, Gr.-Buschh., Grenzhof, Kalzenau, Kokn., Laud., Loddiger, N.-Peb., Popen, Ramkau, Salwen, Saucken, Schwarden, Selb., Usmaiten, Warwen, Wessen, Wolgund, Würzau, ein Wirbel, ein Wasserwirbel Meselau, Schrunden, ein Windstoss Vīt., der Sturm, Wirbelwind (virpuls) U.: vēja, ūdens, sniega, smilšu, lapu virpulis. ziemu sniegs tiek griezts virpuļuos Frauenb. nuo viesula uz lielceļa griežas smiltis virpulī Frauenb. sacē̦lusies auka, virpulī vien griezusies LP. VIl, 1041. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pürs II, 68. putekļu virpuļus Apsk. v. J. 1903, S. 462. upēs... virpuļus . . . saceļ ve̦lni Pūrs I, 114. Gaujas virpulī LP. VII, 586. sniegs griezus un virpuļuoja balti pe̦lē̦kā virpulī A. XX, 401. vējš sacēla virpuļuos nuobirušās lapas Aps. IV, 90. augat, mani gari lini, virpuļuos grìezdamies! Etn. II, 35. izgrūst kuplus dūmu virpuļus Jaun. mežkungs 2. dūmi lieliem virpuļiem griezās A. v. J. 1897, S. 135. tas sāka uz papēža virpulī grìezties Poruk MWM. v. J. 1896, S. 902. dejas virpuļuos Janš. Līgava II, 495. juoņuo negantuos virpuluos Skalbe Ab. 34. (fig.) smieklu virpuļi Stari II, 769; A. XVII, 303. sadzīves virpulī A. v. J. 1898, S. 43. virpul[u] virpuliem U., virpuļu virpuļiem Nötk., virpuļu virpuļuos, im Wirbel, wirbelartig: sniegi gāja virpul[u] virpuliem, von Schneewirbeln U. dzeja iet virpuļu virpuļiem Apsk. v. J. 1903, S. 109. matu grīztes, kas virpuļu virpuļiem nuovēlās uz kakla 209. virpuju virpuļuos aizrauj katru Asp. Ziedu klēpis 135;

2) eine zusammengedrehte Stelle im Haar, der Haarschopf
Erlaa, Kalzenau; eine vom Winde zusammengedrehte Stelle im Getreide;

3) eine unruhige, bewegliche Menschenmenge
Autz, Behnen, Popen, Salwen, Usmaiten, Warwen;

4) ein beweglicher Mensch, der hin und her geht
Vīt.;

5) "?": teci, teci, virpulīt, uz avuotu ūdenī! VL. SDP. III, 28. Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 609, 610

I vītene,

1) vîtene Golg., Mar., vîtenis Nötk., das Gewinde, die Guirlande:
mē̦tru viju vītenīti BW. 33090. raibā puķu vītenē Treum. Gaujm. 39. aizviji cieši... luogu kâ zaļa vītene Asp. ziedu klēpis 131. šmaugām vītenēm gar viņu augšup sliedzās MWM. VI, 323. vīteņi - tie stiepjas paši pretī Druva II, 906. viju, viju, nesaviju vītenīša vainadziņa BW. 6211, 5 var. sīpuolu vītene Mar., (mit i ) Kokn., Stockm., vîtenis Aiviekste. apīņu vîtene A.-Ottenhof, Sessw. "ap mietu savijušies apīņu stādi";

2) vî-tenis ² Schnehpeln, eine Art Schlingpflanze;
vītenis, die Schlingpflanze Erlaa;

3) vītene U., vîtenis Druw. n. RKr. XVII, 86, vītens U., das Flechtwerk;
vîtenis A.-Ottenhof, Golg., PS., Wolmarshof, (mit i ² ) Orellen, eine Strohdecke (auf Mistpallen U., als Fenstervorhang Orellen): izrauj iz lieveņa jumta salmu vīteni Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 527. salmu vīteņi bij luogiem aizlaisti priekšā B.Vēstn.;

4) eine (gewundene) Peitsche
Blieden n. Etn. I, 105, (mit î ) Kaltenbrunn, Nötk., (mit î ² ) Frauenb.; ein aus gespaltenem Holz geflochtener Peitschenstiel (mit î ² ) Wandsen;

5) vîtene Bewershof, vîtenis Aiviekste, ein aus Wurzeln geflochtener Korb.

Avots: ME IV, 646

žagars, žagara BW. 27136 var., Demin. žagariņa Biel. t. dz. 2389, žagarītis BW. 1711, 1 var., die Rute; der (dürre) Ast; Plur. žagari, Ruten (zum Brennen und Schlagen U.), Reisig, Strauch(werk); Zaunholz V.: liepiņas žagariņu BW. 1711, 2 var. vītuola žagariņu 3045. uozuola žagariņš 4589. bē̦rza žagariņš 10717. ērkšķu žagariņu 6621, 5. sluotu žagariem 1149 var. krūma žagarus 33517. rīkstes žagariņus 35330. aiz tā sausa žagariņa 13734 var. maza aizvējiņa nuo tā viena žagarīša 13734 var. kâ zīlīte žagarā 14212 var. žuburaiņu žagariņu 31021. izluocīju bē̦rzu birzi pa vienai žagarai 27136 var. ņem... rīksti, dzen miedziņu žagarā (in den Strauch?) Biel. t. dz. 797. kas tu par ganu, ka tev ne žagara nav ruokā! Frauenb. žagarus dzīt LP. III, 44, Reisig führen. brauksi žagaruos (Reisig holen) BW. 14787. žagaru kaudze, blāķis, ase (Frauenb.), ein Reisighaufen. žagaru gubiņa Br. 143. žagaru cirvis, ein nicht scharfes Beil zum Reisighauen Frauenb. žagaru klēpis, nasta, nuozis (Frauenb.), neslis (Frauenb.). žagaru klucis, ein Klotz, worauf Reisig gehauen wird. žagaru malka, aus Ästen und Baumkronen bestehendes Brennholz. žagaru mežs, ein junger Wald Frauenb. žagaru vīri, Arbeiter, die Reisig hauen ebenda. žagaru žuogs, ein Zaun aus Strauchwerk ebenda. žagarus duot, Ruten geben, (mit Ruten) prügeln. žagarus dabūt, Ruten, Prügel bekommen. Wegen des ž- (für z- ) anscheinend entlehnt aus li. žãgaras "ein dürrer Ast", wozu die Notiz unter zagata und auch Schnetz Idg. Jahrb. XVI, 257.

Avots: ME IV, 785, 786

zanêt Stom., = sanêt, summen: struopuos zan bites Asp. Ziedu klēpis 165. bišu dārzs apklusis zanēt LP. VII, 367.

Avots: ME IV, 689

zarains, ästig U.; zinkig V.; strahlend U.: zaraina ābelīte RKr. XVI,223. zarains (Var.: zarājs, zaruojs, zaruots) mans vainadziņš BW, 24250 var. ar zarainuo skrāpi Aps. V, 5. zaraina saulīte lēca BW. 24732. zaraini raksti Konv. ² 1390, starainuo, zarainuo ugunīt! Asp. Ziedu klēpis 174.

Avots: ME IV, 690

I žēles, = žẽ̦las Nötk. (mit ẽ): staltā sirdī nav te žēles (oder gen. s.? Bed.?) Asp. Ziedu klēpis 85.

Avots: ME IV, 806

žēlinât,

1) freqn. zu žẽ̦luôt, sich über jem. erbarmen, jem. Güte erweisen
AP., (mit ẽ ) Lems., Nötk., Ruj.; verteidigen N. - Peb.: māte bē̦rnu želina un nelaiž ganuos Lems. kuo nu žēlini bē̦rnu! N. - Peb.;

2) fakt. zu žẽ̦luôt, sich erbarmen machen, lassen
(mit ẽ ) Grünw.;

3) weinen machen, betrüben
N. - Peb., Vīt., (mit è ² ) Golg., Kl., Sessw.: māte runādama žèlina bē̦rniem sirdi Kl. nerunā uz nelaimīguo, ka viņam neceļas vēl lielākas žē̦las, nesāc viņu žēlināt! Vīt. tā (lastīgala) žē̦li žē̦lina Asp. Ziedu klēpis 78.

Avots: ME IV, 806

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

žņauga,

1) ein Knebel
L., U., (žņaugs) Alschw., Memelshof, Naud., (mit aû ) Peb., (mit aû ² ) Bauske, Frauenb., Siuxt, Wandsen, A. - Ottenhof; eine Schlinge U., (mit aû ² ) Kand., (žņaugas) Alschw., (žņaugs) Kurl., Peb. und Sessw. n. U., (mit aû ) Kalz., (mit aû ² ) Siuxt, Wandsen, (mit àu ² ) Saikava; ein Kappzaum L., Würgezaum, Stangenzaum U., Bielenstein Holzb. 534, (žņaugs) Neik. und N. - Sessau n. U., (mit aû ) Trik., (žņaugi) V.; die Bremse, womit Pferde gebändigt werden Elv., St., U., Preip. 158; "ierīce savaldīšanai"(žņàugs ² ) Saikava; (fig.) die Bedrängnis, Not, Klemme (bes. Plur. žņaugas Alschw., žņaugi Alschw.): žņaugs, ar kuo pie kaušanas aizgrìeza cūkām purnus cieti Plūd. LR. III, 329. uzmaukt kaujamai cūkai žņaugu Kand. jāuzkuŗ uguns nuo cūku žņauga LP. VI, 104. ciešāk jūt tas manu žņaugu MWM. VI, 4. mani sevī slēdza krē̦slas žņauga X, 1. nu žņaudzējs pats ir žņaugās Druva I, 159. dzīves sastingušajuos žņauguos Rainis. man netīk jūsu žņaugi Gesangb. 61, 2. ar elles žņaugiem izbiedē Upīte Medn. laiki. vairuojas žņaugi un spaidi Vēr. II, 602. dažādie žņaugi nuokrīt nuo sirds LA. sievietes daba remdējas sirds žņaugās A. v. J. 1896, S. 267. sirds nuotirpa man kâ žņaugās JR. IV, 63. nu liks tevi tādā žņaugā (tāduos žņauguos), ka netiski vaļā Golg.;

2) ein Gerät (eine Schlinge an einem Stiel) zum Fischefangen;

3) die Kummetschnur
(žņaugs) Bielenstein Holzb. 563, Katzd., Lasd.;

4) "neliels kuociņš zirgu rīku iekšpuses augšējā daļā" (žņaugs) Assiten, (žņaûgs ²⁾ Siuxt;

5) "?": (zirgs) pārtapis tilta žņaugam Domas IV, 452;

6) eine schwere Last
(hauptsächl. fig.) Grawendahl, Heidenfeld (mit aû), (žņaûgs) Trik., (Plur. žņaûgas) Grawendahl, Meiran, (mit aû ² ) Alschw., (žņaûgi) C., Jürg., Heidenfeld, (mit aû ²⁾ Schnehpeln: uzlikt kam žņaugas Alschw., Meiran u. a. viņš man tuo tik˙pat kâ žņaugu uzkrāva Grawendahl, Heidenfeld. zem le̦dus žņauga Asp. Ziedu klēpis 141;

7) das Drücken, Magendrücken
(žņaûgi) Trik., (mit aû ²⁾ Autz: man uznāca vē̦de̦ra žņaugi Autz;

8) ein magereŗ langer Mensch
(mit aû ) Gr. - Buschh., Lubn.;

9) = žmauga 1 (eine Verengerung von Waldwiesen) Alschw.

Avots: ME IV, 824

žulguôt, glänzen, leuchten: kâ acīs asaras, tur zaļais smaragds žulguo Asp. Ziedu klēpis 89. metalla mirdzums, kuo var redzēt žulguojam uz... ze̦lta gabaliem Atbalss kal. p. 11. tā žulguo pāri tava mitekļa jumtam Seifert Chrest. III, 2, 123.

Avots: ME IV, 830

župsnis (li. žiùpsnis "so viel man auf ein Mal fassen kann"),

1) so viel man mit 3 (2
Gramsden) Fingern fassen kann, ein Wenig Bauske, Dunika, Nigr.; "neliels klēpis" Erlaa, Wolmarshof: župsnis graudu Dunika. miltu župsnis ebenda. župsnis (eine Strähne) pakulu Bauske. pāra, trīs šķiedrus linu vai kaņepju sauc par župsni Nigr. iebēra... saujā župsni uogu Janš. Mežv. ļ. I, 67. bedrītēs iekaisīt pa župsnītim sē̦klu Līgava I, 453. piebērām župsni alauna Jauns. Baltā grām. I, 144;

2) eine kleine Baum- od. Strauchgruppe
A. - Laitzen, Erlaa. Zur Bildung vgl. šķipsnis. Zu an. gaupn "die hohle Hand, Handvoll" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 566.

Avots: ME IV, 832

žviuks, Interjektion zum Ausdruck des Peitschenknalls U., zum Ausdruck des Anschlagens (Treffens) mit einem sehr schnell bewegten Gegenstand: šis ar zuobinu žviuks uz vienu pusi, žviuks uz uotru pusi; ve̦lnam galvas nuost. žviûks! rīkste trāpīja puikam pa ruoku Stenden. Daneben in Stenden "žviũgs" zum Ausdruck eines etwas länger andauernden Schalls: žviũgs! sìena klēpis uzgāzās man uz galvas.

Avots: ME IV, 846, 847