Paplašinātā meklēšana

lauce,

1): auch (mit àu ² ) Linden in Kurl., Sonnaxt, Warkl., (mit aû ² ) AP., Ramkau, Salis; ‡

2) laũce Plvv. 110 und 160, eine freie Fläche im Wald, die nicht gemäht wird.

Avots: EH I, 722

laùce, eine Kuh mit einer Blässe: Jaudzumuos (Gesindename) divi telītes, viena lauce, uotra duole BW. 18314. matus atlaucījusi kâ lauce, von einem Mädchen gesagt, das sein Haar zurückgekämmt hat Etn. IV, 3.

Avots: ME II, 425

‡ laucenĩca, fem. zu laũcenieks 1, tīrumnica, l. (Var.: klajumnica) BW. 7466 var.

Avots: EH I, 722

laũceniẽciski, laũceniski, Adv., bäurisch, nach Art der Bauern, plump: lauceniski ģērbies A. Allun.

Avots: ME II, 426

mutslauce, mutslaucis: acc. s. mutslauci Pas. VIII, 322; X, 483; loc. s. mutslaucī Pas. XII, 385 (aus Ronneb.).

Avots: EH I, 837

mutslauce U., mutslaũcis Smilt., mutslauķis, mutslaũks Smilt., mutslaukulis, das Schnupftuch: tautas dziesmās daudzinātais nē̦zduogs nav vis mutslaucis PS. vajaguot dievmaizi nuo mutes izņemt, mutslaukulī mājā pārnest LP. VII, 237. [mutslauce n. U. auch - ein Tuch, das um den Hals oder in der Hand getragen wird.]

Avots: ME II, 675, 676

pãrslàucene: auch Jürgens 35, Lubn., Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH XIII, 211

pãrslàucene, eine Kuh, die nach einmaliger Begattung zwei Jahre nach einander Milch gibt Peb. pārslaucene - guovs, kas bez atnešanās divi gadi nuo vietas duod pienu Druw. n. Etn. IV, 162; ["guovs, kās paliek nevadājusies" Celm.]

Avots: ME III, 176

plàucekņains ² , =grumbuļains, spaļains: p. aude̦kls Lis.

Avots: ME III, 323

plaûceknejs, gemeines Berufkraut (erigonon acre) Bers. Die Pftanze ist rauhhaarig; also vielleicht zu plauka(s) 1.

Avots: ME III, 323

plauces st., U., plaucas Manz. Lettus, = plaušas, die Lungen. Zunächst aus d. diai. Plauzen; s. Leskien Nom. 280.

Avots: ME III, 323

plàuce̦tains ² , schelferig: plauce̦taina galva Lis.

Avots: ME III, 323

plàuce̦tas ² Aps., plaũcatas PS., der Schinn, Schelfer. Zu plauka(s) 3.

Avots: ME III, 323

pusslaucene, pus˙slaucenes, ein halber Melkeimer: guovis visas brīnum pienīdzes, - pa pusslaucenes slaucienā nuo katras Janš. Dzimtene V, 114.

Avots: ME III, 434

slaũcene Siuxt, Gr.-Essern, Wandsen, Ruj., Selg., Adiamünde ("Melkeimer"), Karls., Wohlfahrt, Ahswikken, Gramsden, Wain., PS., Wolm., Bahten, slàucene ² Fehteln ("Melkeimer"), Saikava, (mit aũ) Salis, Jürg. ("Milcheimer, in den man die noch ungeseihte Milch zusammengiesst"), slaucene U., Bielenstein Holzb. 324 f., Memelsh., LievenBersen, Papendorf, slaucenis U., (mit àu) C., slauca Tē̦va draugi 243, slauce U., Bielenstein 1. c. 325, slaucīte U., Bielenstein 1. c. 325, slaucis U., slaũcis ("Melkeimer") Wolmarshof, slaucītis AltOttenhof, slaucenieks Blaum., der Melkeimer, Milcheimer (s. Abbild. bei Bielenstein 1. c. 325), ein Kübel V.: piena vienmuļīga čurkstēšana slaucenē RA. spuodri nuobe̦rzta slauca Tē̦va draugi 243. agrāk lietuoja piena atnešanai nuo kūts īpašu spanni - slauceni Etn. II, 137.

Avots: ME III, 918

I slaũcene: auch BW. 32467, Behnen, Blieden, Degalen, Lesten, Orellen, Puhren, Ramkau, (slaũcenīte) Gr.-Roop, BW. 32421, 5.

Avots: EH II, 521

‡ II slaũcene Frauenb. "Schimpfname für eine sittlich verkommene weibliche Person od. für ein Tier".

Avots: EH II, 521

slaucenieks (unter slaũcene): auch Blaum. Raksti V ⁵ (1939), 143.

Avots: EH II, 521

slaucenis (unter slaũcene): nāk ar diviem slauceņiem pa laidara vārtiem Sudr. E. Veinu dzinējs (1941), S. 19.

Avots: EH II, 521

‡ atbuktêt, (Eingebogenes) zurechtmachen: guovs iespērusi (skārda slaucenei) gumbu; būtu labi, ja varētu atbuktēt atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 136

atlàucêt ² Erlaa, [Lisohn], atlàucît ² [Kreuzb., Bers.], laucen%C3%AAt">atlaucenêt,

1) zurückkämmen, zurückglättern:
matus atlaucījuse kā lauce Etn. IV, 3; A. XII, 644;

2) zurückstreifen:
piedruoknes Bers. Refl. -tiês, sich zurückziehen: augsts pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atlaucējies (Rätsel: die Nuss). [Wohl zu làuks.]

Avots: ME I, 172

[atmĩt (li. atmìnti), tr., viel auftretend zurückbiegen oder schmerzen machen: laucenieks pa pilsē̦tas ielām iedams ātri atmin kājas Ahs.; aitas nagus atminušas Wandsen, Selb. - Refl. -tiês, von vielem Auftreten sich zurückbiegen; kājai papēdis atminies C.] Auch wund werden, schmerzen von vielem Auftreten, Gehen: man kājas atmīsies Sudr. E. in Plūd. LR. III, 7.

Avots: ME I, 178

‡ bizã! Siuxt, = biz! b., guosniņas, b˙! dunduris astē, slaucene kaklā.

Avots: EH I, 222

griķaine, griķājs, griķējs BW. 16197 [aus Siuxt], ein Feld, auf dem Buchweizen steht od. gestanden hat : man sastiga kumeliņš laucenieku griķājā BW. 1014. Der Pl. griķāji, Buchweizenstroh.

Avots: ME I, 654

III gum̃ba,

1): auch Dunika; "izliekums, nelīdze̦nums" Siuxt: slaucenē iesistas gum̃bas;

2): "eine wellenförmige Erhöhung"
Spiess.

Avots: EH I, 418

ìeslàukt, tr.,

1) hineinmelken:
pienu slaucenē;

2) intr., anfangen zu melken:
kâ guovi ieslauc, tā piens te̦k.

Avots: ME II, 67

jaûnpiẽns, Beestmilch. jaunpiena guovs, frischmilchende Kuh Etn. II, 25, 137. jaunpienu pirmuo reizi slaucenē nevar nest pār sē̦tvidu neapse̦gtu, citādi raganas sariebj LP. V, 11.

Avots: ME II, 101

kraņa, ein Schimpfwort, gew. inbezug auf ein lebendiges Wesenweibilchen Geschlechts, auf ein Weib, eine Kuh, etwa mit dem deutschen Aas wiederzegeben: ak tu ve̦cā kraņa! ak tu kraņa! izspēra pienu nuo slaucenes! Naud., Wain., Kand., Etn. I, 137. Aber auch von einem alten, schlechten Pferde ausgesagt, die Schindmähre Naud., Gold., Stockm. n. Etn. I, 89.

Avots: ME II, 259

krìmst: praes. auch krim̂tu ² Laidsen, Salis, krimšu Mahlup. Refl. -tiês, ‡

2) Vorwürfe machen:
kuo tu kremties man apkārt? Adsel. krìmtējs: ein Nagetier Zundu P. (1898) I, 58; kuoka krimtējs, wer Holzgeräte anfertigt, ein Drechsler Siuxt: kuoka krimtēji taisīja slaucenes, riteņus, ratus.

Avots: EH I, 654

kupis, gen. s. kupuša, Part. praet. von kupt, geronnen: kupis piens, gekäste Milch: guovganam sviesta maize, kupis piens slaucenē BW. 29348, 5.

Avots: ME II, 318

laũciniẽks (li. laukiniñkas), laũcenieks, auch lauceni%E1%BA%BDtis">lauceniẽtis,

1) der Feldbewohner, Landmann,

a) im Gegensatz zum meženieks: meženieku meita biju..., laucenieku puiši nāca meža meitu lūkuoties BW. 6002. nāc mežuos, lauceniece 14769. audz, bērziņ, zaruo kupls, lai necirta laucinieki (Var.: laucenieši) BW. 11631, 1, 2, 4;

b) im Gegensatz zum
jūrmalnieks, zvejnieks: zemkuopjus zvejnieki (jūrmalnieki) sauc par lauciniekiem Etn. 1, 5;

c) im Gegensatz zum
pilsētnieks: laucinieki brauc uz pilsē̦tu iepirkties; 2) der Aufseher der Feldarbeiter zur Fronzeit JK.; 3) der Feldarbeiter Spr.

Avots: ME II, 425

I lauka L. [zu lesen: laukā?], = lauce">lauce.

Avots: ME II, 426

laumêt, - ẽju, hexen [Gold.]: Laumas lielās piektdienas rītā vazājuoties uotra saimnieka ganībās ar baltu piena slauceni uz ruokas un lasuot pa ganībām sakaltušus guovs ķe̦pu gabaliņus, kuŗus sakrājuot slaucenē priekšdienām, kad ies svešā kūtī laumēt LP. V, 1.

Avots: ME II, 429

luõps,

1) das Vieh, das Tier:
ragu luopi, das Hornvieh; guovs luops, das Rindvieh; mājas, māju luopi, Hausvieh, Haustier. ar vārdüluopi"apzīmē tikai ragu luopus Etn. III, 74. jauna gada naktī zirgi zviedzuot, bubinuot, luopi maujuot, dīcuot, aitas blējuot, cūkas kviecuot II, 6. Von anderen Haustieren wird mit dem Worte luops das Schwein am häufigsten benannt: cūkas luops Janš., BW. 16490. luopi atbild, die Tiere (nämlich der Hund und die Katze) antworten LP. I, 159. Als vorzeiten der Lette die Bienen in Waldbäumen pflegte, waren sie ihm meža luopiņi, Kleinvieh des Waldes; als er sich Klotzbienenstocke machte und diese auf seinen Feldern von einem Zaun umfriedigt aufstellte, waren die Bienen ihm lauka luopiņi, Kleinvieh des Feldes; heute nennt er sie māju luopiņi, kleines Hausvieh Biel. baruojams, kaujams od. gaļas l. BW. 25872,2, audzināms od, glabājams luops, das Mast-, Schlacht-, Zuchtvieh; pūra luopi, das Vieh, das der jungen Frau als Mitgift mitgegeben wird BW. III, 1, 20. Als Obj.: luopus audzināt, apraudzīt od. aplūkuot, apkuopt, siet, ganuos dzīt, ganīt;

2) auf Menschen bezogen - roher Mensch, ein Viehstück - als Schimpfwort:
ej, luops, kuo tu vēl vāries! LP. III, 99. Sprw.: esi gan tu luops. tīri luopi, tik astes trūkst. luops luopa darbus dara. jaunam. luopa dienas, die zarte Jugend kennt keine Pflicht. kad luopam silē bursi, tad luops burs slaucenē. luopam luopa prāts. nedari pāri luopiņiem! pirmie dievam sūdzē̦tāji. luops savu mē̦ru un laiku zin, tikai cilvē̦ks ne. [Vgl. dazu KZ. XLIV, 62, sowie Jokl IF. XLIII 57 und vielleicht (?) ir. láeg (wenn mit á aus o) "Kalb" bei Pedersen Vergl. kelt. Gramm II, 22; über schweiz. lobe "Kuh" s. Meyer-Lübke Einf. in d. Stud. der roman. Sprachw. 93.]

Avots: ME II, 527, 528

mutslaũks (unter mutslauce): auch Sussikas.

Avots: EH I, 837

pãrlaîstît, tr.,

1) übergiessen, bespritzen:
istaba jāpārlaista, iekam tuo slauka;

[2) von neuem begiessen;

3) wiederholt aus einem Gefäss ins andere giessen:
kruodzinieks pārlaistīja alu nuo vienas pudeles uotrā.] Refl. -tiês, überfliessen, übergehen: piens pārlaistījies pār slaucenes malām.

Avots: ME III, 163

pe̦lê̦kgàišs, hellgrau: pe̦lē̦kgaišas skārda slaucenes Veselis Saules kaps. 6.

Avots: ME III, 196

piguta, ein Schimpfname: "ak tu piguta!" saka uz guovi, kas izspeŗ slauceni, un uz kumeliņu N.-Peb.

Avots: ME III, 212

pups, die Weiberbrust, Mutterbrust; die Zitze: nuo radziņiem pupiņuos, nuo pupiņiem manā slaucenē Etn. IV, 69. pupa gals, die Brustwarze U. pupa bē̦rns, der Sāugling U. pupa lellis Salisb., ein unselbständiger Mensch. ķēvju pupi U., grosse, spitze Morcheln. Wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 415

I rags,

1): laikam visi vēl guļ kâ laksti? - nē, visi ir kājās kâ ragi PV.;

4): auch (rags) AP.; ragus laist, schröpfen
Salis;

5): auch Frauenb., Iw. (auch sg. rags);

6): ne̦stavu ragi, die Handhaben einer Tragbahre
Ramkau;

9): auch ("laivas gals") NB.; ‡

22) slaucenes r., die Tülle eines Melkeimers
Salis; ‡

23) der Fühler (die Antenne) des Krebses
Seyershof; ‡

24) ragus ietaisīt (Diet.) od. uztaisīt, sich betrinken:
nuo bē̦dām abi uztaisījuši tādus ragus, ka taisni ne˙maz vairs nemāk iet Janš. Apsk. 1903, 32 ; ‡

25) ja laikā nebūtu attapies, maksā ragā (= maksā cieti)! Allasch, C., Siuxt, Trik.

Avots: EH II, 349

sariebt, gew. cum dat., ärgerlich machen, erzürnen; zuwider sein, werden U., zuwider tun; etw. Böses antun: Sprw. diviem kungiem nevar kalpuot - vienam iztiks, uotram sariebs Birk. Sakāmv. 49. citam iztiek, sev sariebj. nevar jau nu ar visiem sariebt Plūd. LR. IV, 121. kam sariebi, māmuliņa, manis agri nece̦ldama? dien[u] darīju rīta darbu, dienas darbi kavējās BW. 6740. gulu..., snaužu... miedzinam tītīdama; sev sariebu, ne miegam: maz atradu pūriņā 7648. kuo dievam es sariebu? dabūj[u] grīnu arājiņu 21676. es sariebu bitītei pašā ziedu laiciņā: pušām cirtu, lažā gāzu tuo baltuo ābuoliņu 28625. pret šuo gribē̦tuos ļaunai būt..., tam kaut kâ sariebt Saul. III, 202. kâ māti, tâ sievu viņš mīļuoja un šitâ tika vis˙vieglāki cauri, ne vienai, ne uotrai pusei nesariebdams I; 6. jaunpienu pirmuo reizi slaucenē nevar nest pār sē̦tvidu neapse̦gtu, citādi raganas sariebj LP. V, 11. Refl. -tiês,

1) = sariebt: vai, Māriņa..., kuo es tev sariebuos (Var.: sariebuse)? BW. 27436;

2) zornig werden:
nesariebies par tiem blēžiem (erzürne dich nicht über die Bösen)! Glück Psalm 37, I. nesariebies, ka tu arī gribē̦tu ļauna darīt! 37, 8;

3) in Zwist geraten
U.

Avots: ME II, 718, 719

sašaltît,

1) = saskalinât Druw., Bers. (mit àl ² ): sašaltīja pa slauceni ūdeni A. v. J. 1902, S. 122;

2) "ar šalti sapērt' (mit l˜ ) Nötk.;

3) begiessen:
s. kāpuostus (mit al˜ ) Kl.-Dselden. - Refl. -tiês, geschüttelt in Bewegung geraten: lai piens sašaltās Vank.

Avots: ME III, 753

I sastigt, intr., einschiessen, einsinken: sastigt kâ rati purvā Celm. tautu meita sastiguse (Var.: iegrimuse, iemukusi, samukusi) dzērvenīšu purviņā BW. 16159, 3. man sastiga kumeliņš laucenieku griķājā 1014. stiprais līdz pus˙lielam sastidzis zemē LP. VI, 546.

Avots: ME III, 747

slauca, lauce">slauce, s. slaucene.

Avots: ME III, 918

slàuciêns, das einmalige Metken: guovis visas brīnum pienīdzes - pa pusslaucenes slaucienā nuo katras Janš. Dzimtene V, 114.

Avots: ME III, 918

‡ slaucinieks Blanm. Raksti II ⁵ (1939), 212, = laucenieks">slaucenieks (Melkeimer).

Avots: EH II, 521

II slaucis, s. slaucene.

Avots: ME III, 918

I slàukt, slàucu, melken: guovi, kazu. slaucama guovs, eine milchende Kuh. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas (werden milchend) Etn. IV, 69. Sprw.: slauc, kamēr piena duod. Refl. -tiês, sich milchen St. Subst. slàukšana, das Melken; slàukums, das Ausgemelkte, das einmal durch Melken Erhaltene U., der Milchertrag Dr.: rīta un vakara slaukums. šai slaucenē ir triju guovju slaukumi. rīta slaukumā bij maz piena. dzinās pēc lieliem piena daudzumiem (slaukumiem) Konv. ² 2523. trešā slaukuma guovs, eine das dritte Mal milchende Kuh Raiskum; slàucẽjs, wer melkt. Nebst slaucît zu li. šliaũkti "fegen" (s. Būga LM. IV, 443 und KZ. LII, 270 und 293) und (nach Specht 19) šliùkšlė "Auskehricht"; letzten Endes wohl zur Wurzel von le. slaumi; vgl. auch šļūk(ā)t.

Avots: ME III, 919

šļu! Interjektion, bez. den Schall, der beim Fliessen einer Flüssigkeit entsteht: šļu, šļu! piens tecēja slaucenē R. Kam. 89.

Avots: ME IV, 73

šņepis,

1) die Nase Bers., Kl., Selsau; 2ļ šņepis Bers., Saikava, *šņepītis od. *šņepīte Etn. 11, 137, die Schnauze (an Gefässen): slaucenēm bij tādi šņepji, tādi zari, ka labāk var ieliet pienu kāstevie Saikava. lietuoja piena atnešanai nuo kūts... slauceni... ar šnepīti (izliekumu) vienā galdiņā Etn. II, 137;

3) der Schirm einer Mütze Golg.;

4) die Spitze Ar., Warkl. Aus d. Schnepp(e) "Schnabel, Schnauze, Rand".

Avots: ME IV, 94

tĩrumuiẽks (fem. tĩrumniẽce, tĩrum-nīca, tĩrumnīce), = laũciniẽks 1a, der Feldbewohner L., St., Bewohner des flachen Landes (im Gegensatz zu mežiniẽks, Waldbewohner) Mag. XX, 2, 90, Wid., Aps. V, 9: tīrumnieka bāleliņ, jem tīruma zeltenīti! meža meita nuolīkās atvasītes ravē̦dama BW. 12405. tīrumnīces (Var.: tīrumnica), laucenīces 7466.

Avots: ME IV, 204

I tùole AP., Arrasch, C., Jürg., Nötk., PS., Schujen, (mit uõ) Bauske, Salisb., (mit ùo ² ) Adl., Adsel, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Kl., Kr., Kreuzb., Lis., Lubn., Mar., Meiran, Odensee, Ogershof, Oppek., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Stockm., Warkl., Wessen, Zvirgzdine, tùola ² Prl., eine ungehornte Kuh U., Kokn., Spr., Serben, Warkl. (in Kursa, Ruj., Saiis und Woimarshof unbek.): zile un tuole nuozagušas nuo citām guovīm LA. Scherzhaft auf ein Mädchen bezogen: divi meitas kaimiņuos: viena lauce, uotra tuole BW. 18314, 1. Abgeleitet von tuols; Reimwort zu duole, puole, buole.

Avots: ME IV, 285

‡ III tulle, = tùole I (?): viena (scil.: meita) radze, uotra - t. (Var.: tuole, lauce) BW. 18314. 5.

Avots: EH II, 702

zē̦ns (nach L. nur bei Riga und in Kurland, nach U. in Livl. kaum gehört, in Kurl. häufig), Demin. (verächtlich) zēnelis, ein Knabe, Junge: zē̦ns kâ skriemelis RKr. Vl, sak. v. 852. zē̦ns kâ smilga (Br. sak. v. 1505), ābuols (1506), rutks (1507), laucenieku jauni zē̦ni BW. 12877, 1. ciema zē̦ni (Var.: puiši) 12133, 11 var. krietnu kalpa zē̦nu 10954 var. tie visi bij kalpu zēneli Alm. Kaislību v. 9. Aus mnd. soen (bei A. Lasch Mnd. Gramm. S. 196) resp. nd. sön (bei P. Schmidt RKr. XV, 48) oder sên, sän "Sohn" (bei Frischbier II, 105).

Avots: ME IV, 715