Paplašinātā meklēšana

àizlecinât,

1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz māju;

2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;

3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).

Avots: EH I, 36

aplecinât: guovi aizveda a. AP. ‡ Refl. -tiês, sich begatten (von Tieren): ķēve aplecinājās, un katru gadu bija kumeļš Siuxt.

Avots: EH I, 98

‡ aplècinât, = aplecinât: šī guovs jau ir aplēcināta Saikava.

Avots: EH I, 98

aplecinât, fact., bespringen lassen: ķēvi.

Avots: ME I, 100

atlecinât, ‡

2) (z. B. die Rinde) sich loslösen machen
Dond., Sassm.: a. mizu kuokam. kalpuone ce̦pdama atlecinājusi maizi (hat die Brotkruste von der Krume sich loslösen lassen).

Avots: EH I, 153

[atlecināt L., herleiten.]

Avots: ME I, 172

ìelecinât, tr.,

1) herein -, hineinspringen machen:
puika grāvī. cūka izlē̦kusi nuo aizgalda; jāielecina viņa atkal iekšā;

2) iel. bē̦rnus, Kinder ans Dämmeln gewöhnen:
bē̦rns ielecināts allaž grib lecinājams L., Wend.;

3) iel. suņus Hunde zur Jagd ansprengen
L.

Avots: ME II, 37

‡ klecinât, -ẽju, kurze, sich überstürzende Töne von sich geben (z. B. vom Gackern einer gestörten Nenne od. von heftigem Lachen) Auleja: smejas cieš, klecinē Auleja. biezputra klecinē (brodelt) Warkl.

Avots: EH I, 613

lecin, lècin,

1) zur Verstärkung von lēkt: lecin lēkt, lustig springen.
mūsu puiši teivi, gaŗi, lēcin (Var.: stāvu) lēca mugurā BW. 12866;

2) nach sākt statt des Infin.: tad jau nuo prieka leŅin (st. lēkt) sāk St.

Avots: ME II, 444

lecinât;

1): dziedāt kāzu dziesmas un l. (schwenken)
eglītes (= eglīte 3) Frauenb.;

3): luocīdams un lecinādams ... kumeļu Janš. Līgava II, 97;

4): lecināts piens - auch Ramkau. l. rutkus - auch Ramkau. l. putraimus - auch Iw. l. ar dakšām salmus pa durvīm ārā ebenda. l. muldā grūbas Frauenb. l. (von Spreu reinigen)
labību Perkunen. i. miežus Liepna. l. kartupeļus - auch N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043;

5): "atplêst" Strasden: l. sluoksnes, ar kuo kre̦tuļam dibe̦nu taisīt; ‡

6) sich begatten machen (von Tieren)
Dunika, Iw., Wessen: vest ķēvi l.

Avots: EH I, 730

lecinât, lècinât, tr., fakt. zu lèkt,

1) springen, hüpfen lassen, machen:
tad es tavu ve̦cu māti nuo krēsliņa lecināšu BW. 10857. ūdens laivu lecināja 30744, 1. nu es viņu lēcināšu par kritušu ābelīti 23271. šie tev klātu ar saviem pātariem tev lecināt grasi nuo kabatas ārā Pantenius. zemnieki tabakas duožu vākus lecināja vaļā un cieti. [zaķi lecināt L., U., einen Hasen aufsprengen. tas manu sirdi lecina St., das ergötzt mein Herz (macht vor Freude hüpfen)];

2) hüpfen lassen, schwenken, tänzeln (ein Kind):
skraji eimu, skraji te̦ku, skraji pādi lecināju BW. 1538, 2. ve̦ctē̦vs uzsēdina Jānīti sev uz ceļa gala, tuo lecina uz augšu un dzied Dok. A.;

3) springen lassen, tummeln, dressieren (ein Pferd):
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu lecināja (Var.: lēcināja) bW. 14511. ne tu brauci, ne tu jāji, stāvu vien lecināji 17168;

4) springen lassen, schwingen:
putraimus; lecināts piens, dicke Milch. lecinātu pienu dabū šâ: sarūgušu pienu savāra tâ, ka tas atdalās nuo sulas, pēc tam salej spainī, uzliek vāku, apgāž spaini tâ, ka sula nuote̦k; paliek lecināts piens Mar. n. RKr. XV, 123 und XVII, 119; [lecinât rutkus Lis. (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig schwingen; l. kartupeļus, die Asche von gebackenen Kartoffeln abschütten A. - Schwanb.];

5) "?": viņš vilka mājās kārkļu un le̦gzdu maigsnes un lecināja klūgas Duomas II, 3.

Avots: ME II, 444

‡ lecine Dunika, = lecene I (Frosch).

Avots: EH I, 730

‡ lecinêt, zittern, beben Bērzgale, Zvirgzdine: sirds lecinē. purvs lecinē; schlottern, wackeln, sich bewegen Oknist: l. var nazim asmens, arī pārāk liels zābaks.

Avots: EH I, 730

nùolecinât: dažam siŗuotājam viņš ar vienu zuobe̦na cirtienu nuolecinājis galvu nuo kamiešiem Janš. Mežv. ļ. II, 49. kad māju dzirnās maļ, tad ar muldu nuolecina, - tâ sē̦nalas nuoput pruojām Iw. kad nuolecināja (lecinuot atdalīja) salmus, tad grìeza ar dakšām metienu apkārt ebenda.

Avots: EH II, 61

nùolecinât, tr., fakt. zu nùolēkt, herab -, hinabspringen machen, lassen: nuo lakatas gailīti nuolecināšu Ltd. 862.

Avots: ME II, 809

palecinât, palècinât, fakt. zu palekt, palèkt, springen, hüpfen lassen: bē̦rnu. viņš saujā palēcināja kvē̦luošu uogli Lapsk.

Avots: ME III, 58

pãrlecinât,

1) hinüberspringen machen:
pārlecināja Lāčabē̦rnu pār gŗāvi Janš. Mežv. ļ. II, 529;

2) noch einmal lecinât 4 Liepna: p. sē̦nalas.

Avots: EH XIII, 205

salecinât: s. rutkus - auch AP., Erlaa, Ramkau.

Avots: EH XVI, 425

salecinât, salēcinât, tr., heftig springen machen; salecināt kartupeļus, abgekochte Kartoffeln nach dem Abgiessen des Wassers im Kessel schütteln, damit sie trocken werden Mar. salecinât (Perfektivform zu lecinât

4) rutkus Lis.

Avots: ME II, 670

uzlecinât, auf etw. springen lassen (perfektiv), aufschnellen (tr.) Dr.: uzlecināt suni uz krē̦sla PS. guovij vērsi uzlecināt.

Avots: ME IV, 351

aplaist, ‡

4) fallen lassen, herunterlassen
(r. "опусмимь" ): nevar drēbju a. Pas. VIII, 292 (aus Asūne); ‡

5) vernachlässigen:
cieši esit dārzus aplaiduši (eine Gärten sind Iange nicht gejätet worden) Oknist. staigājuot par aplaistu, visiem vienaldzīgu, ni˙kur ne-pieje̦mamu (cilvē̦ku) Pas. VIII, 110 (aus Lettg.); ‡

6) = lecin%C3%A2t">aplecinât: a. guovis ar bulli Oknist; ‡

7) schnell (schneidig) um etw. herumfahren:
vēl viņš nebij aplaidis (auf einem Fahrrad) ap baznīcu A. Brigadere Daugava 1, 10.

Avots: EH I, 97

‡ biceniņš "?": kā jē̦rs lecināju pa biceniņu uz sē̦tu Erss Vecā Latgale 90.

Avots: EH I, 217

dandariski,

1): d. nuokūleņuoja pa... kāptuvēm zemē Janš. Līgava I, 510; ‡

2) "?": d. vien luocīdams un lecinādams ... kumeļu Janš. Līgava II, 97.

Avots: EH I, 306

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672

‡ izlakstinât Bērzgale, Schwanb., Warkl., = lecin%C3%A2t">izlecinât 2: puiši grib meitas i.

Avots: EH I, 462

izlēcinât, fakt.,

1) heraus -, hinausspringen, entgleiten lassen:
zirgu nuo ilksīm. mušiņa bēra, pelīte mala, gailītis sē̦nalas izlecināja RKr. XVI, 196. apkārtne izlecina cilvē̦ka raksturu nuo parastām sliedēm Stari I, 374;

2) betanzen:
izlecina šuovakar pagasta meitas Līg.;

[3) izl. bē̦rnu Odensee, ein Kind, es aufrecht haltend, schnell und wiederholt in die Höhe heben].

Avots: ME I, 763

kā`rta,

1): vē̦tra salauzusi mežā kuokus kārtu kārtām Ahs. liepu mizas izmērcē un izplêš kārtas (strēmeles, sluoksnes) Seyershof. skapītis bija ar kārtām (plauktiem) Iw. augšas kārtā (= plauktā) Janš. Džimtene V, 96, jāšūdina saimniekam jauna k. (Anzug)
Janš. Apsk. 1903, S. 222, AP. u. a. pašūt vienu kārtu brunču Seyershof. vasaras k:, Sommeranzug Sonnaxt. laulājamā k.; ein Traukleid Salis.. gani pielīka vadmalas kārtu;

2): visa tā k. izmirusi, die ganze Generation ist ausgestorben
BielU. mātes kārtā AP., schwanger. cilvē̦ku k. Segew., das Menschengeschlecht;

3): kartās iet (uz muižu) - auch Fest., Lös., Lub., Pernigel, Sussikas; dafür auch: uz kārtām iet AP. kārtās braukt (uz muižu) Salis. kārtā iet (uz muižu) - auch Salis. sluoksnes lecina dažreiz pa div[i] kārt[i] (zweimal)
Strasden. vienam kārtam Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, = viênkārt.

Avots: EH I, 604, 605

ķē̦ku, dämmelnd, wie man mit den Kindern macht L. ķē̦ku - so singt man den Kindern voŗ wenn man sie auf den Füssen wippt. ķē̦ku lecināt, auf dem Fusse wippen; ķē̦ku lēkt, aud dem Fusse gewippt werden St.; Fastnacht laufen Doblen.

Avots: ME II, 373

I lakta: nuo laktas gailīti nuolecināšu BW. 26238.

Avots: EH I, 717

[II lecene, eine Art Brei aus Gerstengraupen, biezputra nuo lecinātiem miežu graudiem (iebeŗ graudus piestā un ar buli nuogriež čaumalas, tad uzbeŗ graudus uz dēlīša un lecinuot atšķiŗ nuogrūstuos graudus nuo nenuogrūstiem; pēc tam lecinātuos graudus vāra) Stuhrof.]

Avots: ME II, 443

lècin, s. lecin.

Avots: ME II, 455

lècinât, s. lecinât, s. lecinât.

Avots: ME II, 455

mê̦sluôt, ‡ Refl. -tiês;

1) "nuostīguoties" PV.: kad aplecinuot guovs nemē̦sluojas, tad viņa vēl nav apgājusies ar šuo reizi;

2) sich (von selbst) düngen
PV.: tīrums mē̦sluojas, kad papuves zâli nenuogana, bet apaŗ līdz ar sūduojumu;

3) Zaubereien treiben, ("pesteļuoties"): saimnīca, kas ... mē̦sluo[ju]sies Pas. XV, 500 (aus Plm.).

Avots: EH I, 809

I murît, -ĩju, tr.,

1) knautschen, quetschen, quälen, zu Tode quälen:
kuo tu murī kaķi? C., Smilt., Bers., [Kreuzb.] zirgiem ne˙kad nav miera; tu vienmē̦r žurku Naud. nebij tuos gūstītus kaut un murīt Manz.;

[2) -tiês, sich quälen, sich abplagen
[Dond.]: murījās ["?"] kâ runcis ap peli Naud. daži vēl murās (gew. murījas), bet nevar zirgus pār sē̦tu pārlecināt Dünsb. Subst. murîšana, das Knautschen, Quälen: kustuoņu murīšana un ņurcīšana man netīk Vīt.

Avots: ME II, 669, 670

‡ nicva, eine kleine Mulde, zum Schwingen geschroteter Gerste (niẽkāšana) gebraucht Liepna: miežus, kuŗi rupaimi bija, iebēra nicviņā un lecināja.

Avots: EH II, 24

[padīdinât

1) ein wenig dämmeln,
palecinât: p. bē̦rnu uz ceļiem;

2) "pakaitināt" Ruj.;

3) ein wenig, eine Weile in Unruhe hin und her zu eilen zwingen
N.-Peb.]

Avots: ME III, 17

padricinât, ‡

2) = palecinât Vank.: p. bē̦rnu; ‡

3) "ar grūtībām pavilkt" Dunika: tādu spurainu ce̦lmu gŗūti uz priekšu p. stūrgalvīgu āzi p. uz priekšu.

Avots: EH II, 128

palècinât, s. palecinât.

Avots: ME III, 58

II sibinât, tr., schütten Wid.; reinigend schwingen (= lecin%C3%A2t">lecinât): s. putraimus Bauske. Vielleicht zu ae. sípian, mnd. sīpen "tropfenweise fallen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 467 f.).

Avots: ME III, 835

I skrajš, eifrig, flink: tu esi skrajs un atšķirīgs Lautb. Austr. kal. 1893, S. 58. skraji eimu, skraji te̦ku, skraji pādi lecināju BW. 1538, 2. Zu skrìet.

Avots: ME II, 885

sùnskāsis "?" kad bē̦rnam bija sunskāsis, liela ēdelība, tuo trīs ce̦turtdienas vakarus... guldīja paslieksnē un trīs reizes lecināja suni pāri Ruj. n. Latv. Saule 1928, S. 730.

Avots: ME III, 1123

vējulĩtis, ein kleiner Wind(stoss): ai vējiņ, vējulīt! Stāsts Krieviņ 19. istab[a]s mazais vējulīt[i]s (Var.: dižais šūpļa vējš), tas tuos matiņus lecināja BW. 2063, 1.

Avots: ME IV, 554