Paplašinātā meklēšana

‡ glica, die dünne Oberhaut, die sich beim Brühen ablöst KatrE.: cūkai se̦ri nuonāce ar visu glicu.

Avots: EH I, 393

‡ klicans Für., eine Möwenart.

Avots: EH I, 616

[krecila MSil. "die Schraube am Korkenzieher". - Vgl. krecele II.]

Avots: ME II, 270

‡. lica Erlaa, = ‡ glica: l. ir plēvīte, kas paliek cūkām se̦rus nuoplēšuot.

Avots: EH I, 740

‡ rulica Kaltenbr., eine Speise (ins Wasser gebröckeltes Brot mit Salz und Zwiebeln).

Avots: EH II, 383

šlicavas Bers., Kalz., Ruj., Stenden, = šlitavas, šļicavas.

Avots: ME IV, 59

sprẽslica (unter sprēslîca): kuodeļa, sprēslica pa namu dancuoja BW. 18210. Demin. sprēsliciņa BW. 6978 var.

Avots: EH II, 559

teslica, s. teslīca.

Avots: ME IV, 168

ulica Oppek. n. U., ein Weg zwischen zwei Zäunen. Aus r. ýлица.

Avots: ME IV, 297

vaislica "?": kukainis izgrauž plašāku midzeni (vaislicu) Konv. ² 1998.

Avots: ME IV, 443

atlicen [in Lisohn: at˙licen], atlicin, atlican, atlice̦ns Lös. pietrūcin man spēciņa, atlicin (Var.: atlican) paduomiņa BW. 27274; 27284; zu atlikt.

Avots: ME I, 173

II dũdulis, ein Pfeifer Bers.; angelica archangelica Karls. [Wohl identisch mit dem folgenden Wort; vgl. klr. dudva "Schierling".]

Avots: ME I, 524

dziêdâtãjs li. [giedótojis], der Sänger. nakts dziedātājs, Sprosser RKr. VIII, 93; n. Natur. XXXVII, 114 Sumpfrohrsänger (salicaria palustris); dziedātāju putns, der Singvogel LP. I, 94; dziedātāju meitas, singende Mädchen RKr. VI, 88. es meitiņu labs puisītis, es pa˙priekšu dziedātājs Ltd. 322.

Avots: ME I, 561

[gãrsa PS., Frauenb.], gârsa ² Nigr., Telsen, Zb. XV, 202, BW. 447,2 Bd. V, S. 450], gârse ² [Līn., Bl.], BW. 31168, [gâ[r] se ² Stenden], garsas BW. 558 [stammt, wenn zuverlässig, wohl aus einem Gebiet, wie gar̃se aus Bixten, wo a vor tautosyllabischem r immer kurz ist, garses L. "Saukraut"], gārne Spr., Peņģ., gāršas, gārši, Giersch, Geissfuss (aegopodium podagragia) RKr. I, 64: krūmuos gārsas lasīdams BW. 31166,1. guovju gārse, archangelica; mazā guovju g., angelica silvestris Mag. IV, 2, 37. [gãrsa od. gãrse Bauske "eine auf Brachäckern wachsene Pflanze".] Zu li. gar̃šas "ein Kraut", garšvà od. gáršva "Saukraut, Giersch, archangelica officinalis", ahd. [gers "Giersch". Lautlich liesse sich hierher auch urslav. * garхъ "Erbse" stellen, und Pedersen IF. V, 54, Pogodin РФВ. L, 230 u. a. verbinden es auch wirklich damit, aber Berührungspunkte zwischen Giersch und Erbse sind nicht nachgewiesen].

Avots: ME I, 618, 619

II ķauķis,

1) die Kröte
E., Lautb., Aps., Wend., [Serbigal], RKr. VIII, 101 ;

2) der Mönch, Schwarzkopf (sylvia atricapilla) ;
dārza ķaûķis ² [Sessau], Gartengrasmücke (sylvia hortensis) Nat. XXXVII, 135 ; ce̦ru od. dūņu ķ., Schilfsänger (sylvia phragmitis) 118 ; iedze̦lte̦nais ķ., Gartenlaubsänger, Spottvogel (ficedula hypolais) 128 ; kārklu ķ., der Buschrohrsänger (sylvia locustella) Ar. ; krūmu ķ., die Zaungrasmücke (sylvia curruca) Nat. XXXVII, 132 ; meža od. pe̦lē̦kais k., Dorngrasmücke (sylvia cinerea) 134 ; niedr,u ķ., Sumpfrohrsänger (sylvia palustris) Ar. ; sīkraibais ķ., Sperbergrasmücke (sylvia nisoria) Nat. XXXVII, 136 ; upes ķ., Flussrohrsänger (salicaria fluviatilis) ; ziedu ķ., Waldlaubvogel, Weidenzeisig (ficedula sibilatrix) ;

3) ein wohlgenährtes Kind:
tas ir tâ nuozīdies, nuoēdies kâ viens ķauķis Frauenb. ;

4) "jem., der wenig gesehen hat und wenig weiss":
kuo nu prasi tam ķauķim paduomu Wenden ; der Pfuscher ;

5) verächtliche Bezeichnung eines Gegenstandes:
tā kar,uote tāda kâ ķauķis Bers., verächtliche Bezeichnung für den Kopf.

Avots: ME II, 357

kuiga, ein Wasserhahn Elv., schwarzes Wasserhuhn (fulica atra) RKr. VIII, 95; die Doppelschnepfe (scolopax major) RKr. VIII, 97. [Aus den finnischen Sprachen? vgl. estn. kuik (gen. kuigu) "Schwan."]

Avots: ME II, 300

làucis (li. laũkis),

1) ein Pferd, auch ein Ochs mit einer Blässe an der Stirn;

2) schwarzes Blässhuhn, Wasserhuhn (fulica atra L.)
Natur. XXXII, 172. Zu làuks.

Avots: ME II, 426

II mìets [li. miẽtas, ein acc. s. Staken, die Hopfenstange, Bohnenstange: mietu iedzīt zemē, einen Pfahl; einjagen. Sprw.: sirds kâ miets (von einem Hart herzigen). tas nuotiks tad, kad sē̦tas mieti dancuos, zaļuos. stāv, sēž kâ miets (steif). piedzēris kâ miets Kav. būs dūša kâ miets A. XI, 179. pārbijies un palicis kâ miets LP. VI, 1, 225. - vēja mietiņš, lythrum salicaria L. Dond. n. RKr. III, 71. Zu mìet.

Avots: ME II, 656

papis, paps, Demin. papiņš, schwarzes Wasserhuhn, Blässhuhn (fulica atra) Natur. XXXVII, 172.

Avots: ME III, 81

prẽsliņš, derjenige Teil des Spinnrades, wo die kuodeļa befestigt wird PS. prèslīca ² Mar., Stomersee, dar Spinnrokken: viņa izstiepj savu uoku pēc... prēslicas un viņas pirksti satveŗ... vārpstu Glück Spr. Salom. 31, 19. Aus r. пряслица dass.

Avots: ME III, 390

pumpursmilga das Perlgras, melica nutans Karls.

Avots: ME III, 411

putns, putnis, Demin. putnītis RKr. VI, 642, verächtl. putnē̦ns, putnelis LP. VI, 773,

1) der Vogel:
Sprw. kāds putns, tāda dziesma. putnu pazīst nuo dziesmas. katram putnam sava lizda mīļa. jauni (mazi) putni ve̦cuo (lieluo) putnu dziesmu dzied. putnu pazīst nuo spalvas. kur putni, tur zivis. putniņu, kas agri dzied, nuoker vanags. putniņš, nuo lizdas izkritis, lē̦ti vairs atpakaļ netiek. tik˙pat kâ putns zara gatā, sagt man von einem, der keine sichere Stellung, einen unsicheren Stand hat Etn. IV, 40. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. esi žigls kâ putns gaisā! Br. 585. putns dzied, čirkst Aus. I, 18, čivina, der Vogel singt, zwitschert. dziedātāju putni LP. I, 94, Singvögel; gāju putni, Zugvögel; māju putni, das Geflügel; plēsīgi od. nikni (Br. 435) putni, Raubvögel. - dūnu putns, die Eidergans (anas mollissima) Konv. ² 561; gada p., calao buceros plicatus Lath. Konv. ² 561; kārklu putniņš, der Rohrsperling, Wassersperling (emberica schoenislus L.) RKr. VIII, 89; kaņepju putniņš, der Hänfling (fringilla cannabina); acanthis Konv. ² 3824; krusta putns, bombycilla garrula L. Konv 23636; krūšu p., Wasseramsel (cinclus aquaticus Briss) RKr. VIII, 92; le̦dus p., Eistaucher (colymbus glacialis); lietus p., Kronschnepfe (scolopax arquata); mēra, auch mirstības p., bombycilla garrula L. Konv. ² 3636; piparu p., dass.; priežu p., Kiefernkreuzschnabel (loxia pytiopsittacus Bchst.) Natur. XXXVII, 78; sejas putniņš,

a) Brachpieper (anthus campestris
Bchst.) Natur. XXXVII, 122,

b) Goldregenpfeifer (charadrus pluvialis
L.) Natur. XXXVII, 176; sē̦tas putns, acanthis Bchst. Konv. ² 3824; sniega p., alcedo L. Konv.2 3667; zaļais p., der Grünfink U.; zirga p.,

a) Dompfaff, Gimpel, Blutfink, Rotfink (pyrrhula rubicilla
Pall.) RKr. VIII, 90,

b) weisse Bachstelze, Bebeschwanz, Wippsterz, Klosterfräulein (motacilla alba
L.) RKr. VIII, 92;

2) das Wild
U.; meža putni, Wild des Waldes U.;

3) fig., der lustige, durchtriebene Vogel
U.; putna nags, Bezeichnung eines Diebes U.; nakts putns, einer, der am Tage schläft und in der Nacht wacht; nelaimes putns, ein Unglücksvogel; nemiera p. Mag. XIII, 3, 70, ein unruhiger, unsteter Mensch; putniņi Ar., Wolm., = sē̦tmalieši (Bienen);

4) das Pelzwerk an der Mütze
St., Wend., Ruj. n. U.;

5) gaŗais (Etn. 1, 51; III, 48, MWM. v. J. 1899, S. 580, Phld. Llv. 50) od. zemes (Etn. I, 51) putns, die Schlange;

6) genitivische Verbindungen: putnu ceļš, die Milchstrasse
U.; putnu gaiss, stürmisch, unfreundlich Wetter, nach welchem im Frühjahr die Zugvögel sich einfinden sollen St., Bergm. n. U.; putnu suns, der Hühnerhund. Nebst li. putýtis "Hähnchen" zu slav. pъt(ic)a "Vogel", aksl. pъtenьcь " νοσσός", ai. pōta-ḥ "Junge eines Tieres", putrá-ḥ "Kind", pälign. dat. pl. puclois "Kindern", la. putus "Knabe", mir. uaithne "puerperlum" u. a. (zugrunde liegt der Begriff der Kleinheit), s. Solmsen IF. XXXI, 474 und 482, Boisacq Dict. 739, Persson Beitr. 2441, Trautmann Wrtb. 233, Walde Vergl. Wrtb. Il, 76.

Avots: ME III, 441, 442

I ruõze,

1): ein gen. pl. ruõ zu in der Verbindung r. krūms Behnen n. FBR. XVI, 146; lai mana pādīte kâ r. zied BW. 1324; juriņu r., die Georgine
Diet.; kazu r. RKr. II, 74, lythrum salicaria; miežu od. rudzu r. Salis, miežu rùozīte ² Oknist, agrostemma githago; rudzu r. Anzen, der Mohn; agrostemma githago; ūdens r. Ramkau, nymphaea alba; kàula rùozīte ² Oknist, malva alcea; tīruma ruozīte U. (unter tīrums), convolvulus arvensis;

2): piena r. ir desmenī, kas tad pumpst Frauenb.

Avots: EH II, 393

I ruõze,

1) die Rose (rosa L.);
Demin. ruozĩte, Maassliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; ērkšku ruoze, die wilde Rose (rosa canina L.) U.; Jāņu ruoze Birzman od. svē̦tā ruoze Harder n. U., die Päonie (paeonia officinalis L.); kaulu od. kuoka ruozes, die Stockrose, Malve (malva L.) RKr. II, 74; kazu ruozes, Weidenroschen (epilobium L.) RKr. II, 70; Konv. ^l 849; Konv. ² 1664; kāršu ruozes, althaea L. Stockm. n. RKr. III, 69; Konv. ² 1689; Wolm.; Ķīnas ruoze, hibiscus rosa sinensis L. Konv. ^{2 1733;} le̦dus ruozes, Eisblumen (am Fenster etc.); Mārtiņu ruoze Konv. ^2, Siuxt, eine Art Blumen; meža ruoze, die Hundsrose, Hagebutte (rosa canina L.) RKr. II, 77; Demin. meža ruozīte, geranium L. Segew. n. RKr. III, 70; sarkanā ruoze, rosa gallica L. Birzman; saules ruoze, der Alant (inula helenium L.) Konv˙a 48; speķa ruoze, lilium bulbiferum Mag. IV, 2, 39; ve̦lna ruoze, datura stramonium L. Wolm. n. RKr. III, 70; vēja ruoze, die Windrose Konv. ² 1815. - astuoņu zaru ruozītes, eine Art Stickmuster Kav. ruožu kruonītis U., der Rosenkranz (beim Gebet). - ruozītes rakt od. pirkt, ein Gesellschaftsspiel U. ruožu māte Etn. I, l16 "priekšsēdē̦tāja pie ruotaļām";

2) die Rose, der Rotlauf (erysipelas): ruoze lauž, sme̦ldz Br.182. baltā, pe̦lē̦kā, luopu, mīkstuma, sitamā, tulžu ruoze, Arten des Rotlaufs.
caurā ruoze, eine fistulose, offene Wunde St., U. kaulu ruõze PS., Drosth., eine Knochenkrankheit (Osteomyelitis); kaulu ruoze (dies vielmehr zu ruozes?), die Gicht, der Rheumatismus U. ruozes od. ruožu (U.) vārdi, Worte, Zauberformeln, mit denen man die Rose bespricht. Nebst estn. rōz< zunächst aus d. Deutschen.

Avots: ME III, 586

sakne,

1) auch saknis (li. šaknìs, apr. sagnis "Wurzel") Manz. Lettus, Elger Diction. 155, Glück, Lng., sakns, -s Manz. Lettus, die Wurzel: Sprw. kāda sakne, tāda atvase. ve̦cam kuokam dziļu saknes. saknis mest, wurzeln Manz. Lettus. savīta tā..., tāpēc ka saknis viņai nebija Glück Matth. 13, 6. - zuoba sakne, die Zahnwurzel: pie zuoba izšķiram trīs daļas: kruonīti..., kakliņu... un sakni Māc. p. dz. 58. - sakņu augi, Hackfrüchte B. Vēstn.;

2) der Schnittkohl
Warkh.;

3) Plur. saknes, das Gemüse:
pāra grē̦das sakņu viņam bija nuorunātas pie... algas Aps. VII, 8. sakņu dārzs, der Gemüsegarten;

4) in Pflanzenbezeichnungen:
bezgala sakne Etn. III, 159, laserpitium latifolium; buku saknes Peņģ., pimpinella saxifraga L.; Jāņa sakne, rhizoma filicis maris Birsman; Pẽteŗa sakne, orchis maculata Dond.; kaulu sakne, Mauerpfeffer (sedum acre L.) Konv. ¹ 860; meisteru sakne, imgeratoria ostruthium Mag. IV, 2, 37; me̦lnā sakne, Schwarzwurzel (scorzionera hispanica) Peņģ. Sakņu dārzs 35; retējuma sakne, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79; rūgtā sakne, Laserkraut, weisse Hirschwurz (laserpitium latifolium L.) RKr. II, 73; Konv. ¹ 230; Konv. ² 358; saldā sakne, gemeiner Tüpfelfarrn, Engelsüss (polypodium vulgare L.) U., RKr. II, 76; Konv. ² 3732; saules sakne, angelica silvestris L. RKr. II, 66; taukā (Mag. IV, 2, 28; Konv. ¹ 782) od. tauku (RKr. II, 79) sakne, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); zal(k)šu sakne, polygonum bistorta L. Mag. IV, 2, 43; Konv. ¹ 849; ziepju sakne, Seifenkraut (saponaria officinalis L.) RKr. II, 77, zu sakas II.

Avots: ME II, 652

saldūksne,

3): ein gewisser Pilz
Frauenb. (mit alˆ ² ), ein (weisser, harter) essbarer Pilz Lubn. (mit alˆ), russula delica Bixten.

Avots: EH XVI, 425

šautru sakne U., Engelwurz (angelica archangelica); šautru ("?") lapas vārīdams BW. 31168, 4. Zu šauts II.

Avots: ME IV, 11

sir̂dszâle, a) Bibernell (pimpinella saxifraga) Mag. IV, 2, 32; U., RKr. II, 75, Karls.; b) erythraea centaurium Pers. Dobl. n. RKr. III, 70; c) angelica Karls. - Plur. sir̂dszâles, a) zu Herzen gehende Medizin U.; b) Branntwein U.; c) Arznei für den Magen, Magentropfen U.

Avots: ME III, 845

‡ II šļurka,

1) eine
šļirce 1 vom Halm der archangelica officinalis (mit ur̂ ² ) Ramkau;

2) "zābaks, kas ūdenī samircis šļurkst" Bers., Meiran.

Avots: EH II, 647

smadze,

1): kašķa smadzītes Kavalls (1860), S. 201;

2): smadzes Lubn., pulicaria dysenterica.

Avots: EH II, 531

smadzis,

1): die Made
Zögenhof;

2): smadži, pulicaria dysenterica Lubn.

Avots: EH II, 531

I smilˆga (li. smilgà Tiž. II, 472 od. smilga "Schmiele") Wolm., Serbigal, AP., Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, PS., C., Neuenb., smilˆga ² Deg., Siuxt, Līn., Iw., Ruj., Salis, Karls., smilˆga (?) Bl., Schmehl U., Mag. IV, 2, 81; bal˜tã sm., agrostis alba stolonifera; ciņu sm., aira caespitosa Mazvērs. Luopkuop. III, 50; vēršu sm., briza media Doblen n. RKr. III, 69; Konv. ¹ 289. pumpuru sm., Perlgras (melica nutans L.) RKr. II, 74; rudzu sm., agrostis Karls., purvu sm., carex arenaria L. n. Birsman; Halm und Rispe der Gräser (gramina; nicht aber vom carex) Nigr.: Sprw. nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas Birk. Sakāmv. 86. nuo smilgas piekŗauj lielu siena ve̦zumu ebenda. nuo smildzinas arklu šķēlu BW. 30261 var. es meitiņa kâ smildziņa 21603. smilgas viņa... nav pacēnluse Blaum. Skal. ug. 250. īstenībā baruonam bij jau smilga pārde̦gusi (war die Lust vergangen) izrādīt savu bruņinieciskumu Seibolt. vēl nav smilga pārde̦guse, d. h., sehr bald (sage man zu einem Kind, das nach einer Mahlzeit sehr bald wiederum zu essen verlange) Siuxt. Nebst smilga II zu smalganât (s. dies); vgl. übrigens auch Bugge BB. III, 119.

Avots: ME III, 962

sprẽslîca C., sprèslîca ² Sussei n. FBR. VII, 132, lica">sprẽslica Nigr., lica">sprèslica ² Prl., sprēslice Wid., sprẽslenîca Jürg., sprēslenice BW. 18210, 1 var., sprēslīte Selb., Schujen, BW. 18210, 3, sprēsnīca, = prēslīca, ein Spinnrocken (sprēsliņš) Spr.; die Spindel (sprēslīce) Blelensteln Holzb. 375, (sprēslica) Dr., (sprēslītis) Bērziņš, Handspindel (sprēslice) U.; der Wockenstock (sprēslīte) Blelenstein Holzb. 379 f. (mit Abbild. S. 380), auch als Tell des Spinnrades (sprēslica) Plm., Nerft, Wessen; das Brettchen am Wockenstock des Spinnrades, woran die Kunkei befestigt wird (sprēslica) Grawendahl, (sprēslice) Lasd. n. A. XI, 83; die Kunkel am Spinnrocken (sprēsnica) Peb.: kuodeļu piesprauž pie sprēslicas Konv. ¹ 844. man tāda maza sprēslīte, nevar lielu kuodeļu piespraust Selb.

Avots: ME III, 1018

stùobrs: auch (mit uô ² ) Dunika,

1): archangelica officinalis Ramkau; vilka s. ebenda, thalictrum aquilegifolium; suņa stuobri BW. 15626, 1 (aus Alschw. und OB.). zirga stuobri 32367, 4 (aus Lennew.);

2): auch (mit ùo ² ) Kaltenbr.; bisei stuobra slaucītājs BW. 9752; der Ankerkiel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; (fig.) stuobru (den penis) vien kustināju BW. 34671.

Avots: EH II, 598

stùobuls ² Kroppenhof, archangelica; ein hohler, fingerdicker Stengel Lennew. Zu stuobrs.

Avots: ME III, 1111

striebulis Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, ein hohles Rohr, ein hohler Stengel U.; die Binse (striẽbulis) Salis; Angelica U.; striẽbulis Zögenhof, līča striebulis (striebuls Mag. IV, 2, 99) U., angelica archangelica; gārša[s] striebulis, angelica silvestris U.; Plur. striẽbuļi, Schachtelhalm Angern, Widdrisch: šur tur kādu uodziņu vai striebulīti uzgāja Plūd. Rakstn. I, 110. uz sūnām un striebuļiem izstiepies gulēja vīrs A. XI, 569. Zu striebs.

Avots: ME IV, 1092

‡ II sturbulis,

1) gāršu s. Bickis L. augu not. 3, angelica silvestris;

2) "ve̦ca ce̦lma atliekä (mit ur̂ ² ) Seyershof: ce̦lmus nevarēja izlauzt, kamē̦r tie iztrūd; pēdīgi paliek tas s.

Avots: EH II, 596

‡ sungur̂ķis Kal., archangelica officinalis.

Avots: EH II, 603

I sunīši: pulicana dysenterica Lubn., Meiran.

Avots: EH II, 603

I sunīši, Dürrwurz L.; Distelsamen Mag. XIII, 2, 67 ("ar sunīšiem nuolipt"); Odermennig U.; erigeron acer Konv. ² 4071; Flohkraut (pulicaria dysenterica) RKr. II, 76; cynoglossum officinale Birsman; Zweizahn RKr. II, 68 (Mag. IV, 2, 47 dafür der Sing. sunītis, formell mit li. šunýtis "Hündchen" identisch); eine Art Pflanzen ("ruobainas zâles dīķu grāvjuos") Etn. III, 58.

Avots: ME III, 1121, 1122

I svilpene,

1) = svilpe: nuo vītuola zara maucamas svilpenes Vēr. II, 1291, guovju meita iet pa ceļu svilpuodama; izde̦vuse me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti (Var.: stabulīti) BW. 29319, 1 var.;

2) angelica
Karls.

Avots: ME III, 1158

telīca Kurmin, Warkl., Wessen, (mit î) Gr.-Buschh., telīce Wessen, telice U., = tele: telīcām purva zâle BW. 16515, 11. telīceņas (Var.: telītes) dābuolā 10569, 6. Nebst li. telyčià "Kuhkalb" aus slav. telica.

Avots: ME IV, 160

teslīca,

1) ein Hohleisen
(teslica Mar.), Schrabeisen, krummes Beil zum Rädermachen (teslica) Oppek, n. U., Schwanb.; ein Instrument zum Behauen, Bekanten Mar.; daikts, ar kuo atdur skaidas struopiem" (teslica) Lubn.;

2) wer viel isst Wessen.
In der Bed. 1 nebst li. tešlyčià "Zimmerbeil" aus r. тесли́ца.

Avots: ME IV, 168

trūkt [li. trúkti "reissen, brechen, platzen"] (in Grundsahl angeblich so in der Bed. 2, in der Bed. I dagegen trùkt; Rosenberger unterscheidet Mag. IX, 2, 16 trũkt "mangeln" von trûkt ² "reissen"), -kstu, -ku (eine reflexive III p. prt. trūcēs Zbiór XVIII, 271),

1) entzweigehn, reissen
(intr.), brechen (intr.), auseinanderspringen U.: striķis trūkst (pušu), der Strick reisst U. izkapts trūkst (pušu), die Sense bricht U., Bers., Gr.-Buschh., Marzen, Saikava, Warkl. glāze trūkst (pušu), das Glas springt entzwei U. ātri rāvu . . . dzirnus, lai tās trūka (Var.: plīsa) gabaluos BW. 22478 var. pavediens negribējis un negribējis trūkt LP. IV, 216. ieskanējās trūkdama klavieŗu stīga A. XX, 953. man sirds trūkst, mir bricht das Herz U., Bauske, PS., Saikava, Selsau, Stenden. man(im) sirds par viņu pušu trūkst, er jammert mich Brasche. vēru durvis, spēru kāju, trūkst (verstummen, horen auf) ļaudim valuodiņas BW. 8603;

2) mangeln, fehlen
U.: man trūkst naudas, veselības, druošības, mir fehlt Geld, Gesundheit, Mut U. trūktin trūkst tev, māmiņa, trūkst trijās vietiņās: stallī guov[j]u, klētī pūra, kambarī malējiņas BW. 18379 var. Sprw.: putna piena vien trūkst Br. sak. v. 976 (ähnlich: LP. VI, 858). kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu! 671. daudz vairs netrūka, kad bija beigts RKr. VI, 550. vai tam daudz trūkst nuo kunga (ist er nicht beinahe ein Herr)? Alm. Kaislību varā 127. tik jau manis tur trūka Etn. IV, 43. tā tik vēl trūka, ka jūs būtu neguodīga tē̦va dē̦li Rainis Zelta zirgs 53. ne˙kas tiem netrūka Pas. III, 467;

3) zusammenfahren, erschrecken
(intr.) U. (unter trukt). Refl. -tiês, erschrecken (intr.) AP., Bauske, Drosth., PS. (mit ũ ), Kl. (mit ù ² ), Spr., Wessen, erschreckt auffahren U., scheu werden U.; (schnell) aufstehn, aufspringen: lai nuobēdza baidiklīši, lai māsiņa netrūkstas BW. 26178, 7. sit pie vārtu stuburiņa, lai trūkās Jāņa māte 32638, 1. trūkās mans kumeliņš nuo pe̦lē̦ka akmentiņa 15932, 4. trūksties, manu kumeliņ, kad es gruožus kustināju! A. 913. zirgs trūkstas Kaudz. M. 236. viņa gulēja netrūkdamās tālāk Janš. Mežv. ļ. I, 15. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. trūkties nuo gultas augšām Etn. I, 56. trūkās augšā, cik ātri varēja JR. IV, 156. tūlīt trūkstas abi nuo gultas ārā BW. III, 1, S. 97. zē̦ns trūkās kā putniņš tē̦vam nuo ruokām Krišs Laksts 50. kājās trūkties, blitzschnell aufstehen Infl. n. U.: meita trūkās kājās Pas. IV, 283 (aus Atašiene; ähnlich: Zbiór XVIII, 473; LP. V, 29). jis trūkās un saka: "ai, cik ilgi es nuogulēju!" Pas. III, 385 (aus Bikava). sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas Pas. IV, 384. - Subst. trũkšana,

1) das Entzweigehen;

2) das Fehlen, Mangeln;
trũkšanās, das Erschrecken (intr.), das Aufschrecken (intr.); trũkums,

1) das abgeschlossene Entzweigehn; der Bruch
St., U.; das Resultat des Entzweigehns -

a) die Spalte, der Riss:
maizes kukulim ir rieva (trūkums) RKr. XIX, 97;

b) der Bruch:
nabas trūkums, der Nabelbruch (hernia umbilicalis) Preip. 56; vē̦de̦ra trūkums, Flankenbruch, Bauchbruch (hernia ventralis) 55; trūkuma kaite (Wid.) od. tr. valna (Bers., Smilt.), der Hodenbruch. - trūkuma puķe Gr.-Buschh., eine Art Blumen; trũkuma zāle Gr.Buschh.,

a) Wolverlei, Arnika (arnica montana
L.) U., Mag. IV, 2, 61; 89; RKr. II, 67: trūkuma zāļu tēja nuoderīga, kad pārcēlies Etn. II, 150;

b) geranium silvestre
Grünh.;

2) der Mangel
U.; die Armut: trūkumu ciest, Mangel leiden, darben U. nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams LP. IV, 191. izdara nuoziegumu . . . nabadzības vai trūkuma spiesti Vēr. I, 1259. kaujamies... ar savu trūkumu Aps. Bag. radi 15. Sprw.: kur nauda, tur nav trūkuma JK. II, 372, bads māca lūgties, trūkums diedelēt. darbu trūkums A. XI, 98;

3) das einmalige Erschrecken
(intr.), Aufschrecken (intr.): satrūkās ciema suņi; pa tam suņu trūkumam izte̦k ciema dze̦ltanītes BW. 13250, 6. Zu traukt, trauks s. diese und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 731, Reichett KZ. XXXIX, 64, Hirt Abl. 8, Scheftelowitz KZ. LVI, 172.'

Avots: ME IV, 251, 252

utene,

2): pulicaria dysenterica Meiran.

Avots: EH II, 716

uts: Demin. utiņa Pas. X, 293; uts als Schimpfwort FBR. XIV, 88; ubaga od. žīda u. Meiran, pulicaria dysenterica. Zur Etymologie s. FBR. XI, 180.

Avots: EH II, 716

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

vijenes, gemeiner Weiderich; Blut kraut (lythrum salicaria L.) RKr. II, 74.

Avots: ME IV, 583

vistīm, Adv.,

1) vistīmi U., vis˙tĩme Dond., Stenden, Wandsen, vis˙tīmē, Nurmhusen n. Bezzenberger Le. Di.-St. 178, vornehmlich, zumeist: sāka... vistīm interesēties Lautb. Lomi 5;

2) vistim Altenwoga, wahrscheinlich;

3) "?": svešnieks nevar būt vistīm saimnieks Deglavs Rīga II, 1, 272. mans atkal, vistim mani bruņenieki Lautb. Indulis un Arija 80. vadzis vistīm (zu sehr?)
dzìts lûst Nötk. tad tapa tas wuestyme klusi Ev. u. Ep. Matth. 8. Zu li. visatimė Daukša Post. 7, ₄ und 33, ₁₂ oder visótimė 11, ₈ (in Wolters Ausgabe) "catholica", visotimis "communis" bei Leskien Num. 407 (aus Szyrwid).

Avots: ME IV, 627

zir̂dzenājs Golg., Heidenfeld, Kaugershof, Sessw., zirdzenājs RKr. III, 72, Vīt., zirdzinājs Vīt., Plur. zir̂dzenāji Neuenb., zirdzenāji L., U., Mag. IV, 2, 80, wilde Engelwurz (angelica silvestris) U.; rubus fruticosus L. RKr. III, 72; mazie zirdzenāji RKr. II, 66, angelica silvestris L.; lielie zirdzenāji RKr. II, 67, echte Engelwurz (archangelica officinalis Hoffm.). Wohl zu zir̂gs; vgl. zirgu stuobri U. "zirdzenāji".

Avots: ME IV, 726

I zirdzene Dr., zir̂dzine Oknist, zir̂dzinis Oknist, Plur. zirdzenes L., U., Mag. IV, 2, 80, Bers., (mit ir̂ ) Kr., wilde Engelwurz (angelica silvestris L.); zirdzenes, aegopodium podagraria Wid.; zirdzene, die Brombeere V.; zirdzenes "melnenes" Konv. ² 3390: vīgriežņu un zirdzeņu čumuruos A. XVII, 289. - zirdzeņu sakne, Angelikawurzel Elv.

Avots: ME IV, 726

zùoss (li. žą̄sìs, ahd. gans) Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Warkh., (mit uô ² ) Arrasch, Bauske, Jürg., Wandsen, zuoss Memelshof, zùose ² Erlaa, (mit uô ² ) Dond., Iw., Līn., Schnehpeln, Stenden, Demin. zùostiņa, die Gans (unbek. in Dunika u. Rutzau): zuosis gāgā, klē̦gā, klaigā Grünh. n. Etn. II, 51. tik mīksts kâ zuosu dūnas (sūdi 211) Br. 195. Sprw.: nuo zuosu tēviņa nevar auzas pirkt RKr. VI, 883. zuosu (Var.: zuošu) draudze BW. 17605. man iedeva zuostiņu 2144. - baltgalve zuoss, die Blessgans (anser albifrons Penn.) Natur. XXXVII, 219; dieva zuoss U., RKr VIII, 98, = meža z.; dūnu zuoss, die Eidergans (anas mollissima) Konv. ² 714; guzes (kuzes RKr. VIII, 99) z., der Pelikan (pelicanus onocrotalus L.) Fr. Siliņš Balt. putni; mazā guzes z., kleiner Pelikan (pelicanus minor) ebenda; karuošu z., Löffelgans, weisser Löffler (platalea leucorodia L.) RKr. VIII, 98; kruoņa z., die Laus (scherzweise) Celm., Plur. kruoņa zuosis, Ungeziefer (scherzweise) Bauske n. U.: aplaidies ar kruoņa zuosīm Etn. IV, 79; lauku z., die Ackergans (anser arvensis Naum.) Natur. XXXVII, 222; me̦lngalve z., die Ringelgans (anser brenta Pall.) Natur. XXXVII, 223; meža z. U., RKr. VIII, 98; Natur. XXXVII, 221, graue Gans (anser cinereus); sējas z., die Saatgans (anser segetum Gm.) Natur. XXXVII, 220. Zu apr. sansy, ai. ham`sī, gr. χήν (dor. χᾱν) "Gans", air. gèiss "Schwan" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 536, Boisacq Dict. 1058, Trautmann Wrtb. 365 f., Walde Lat. et Wrtb. ³ unter ānser.

Avots: ME IV, 760