Paplašinātā meklēšana

birztaliena, = bir̃zs: pa birztalienas celiņu Janš. Bandava II, 396.

Avots: EH I, 221

‡ brūkstalienas, = brukstalas: krūmuos, brūkstalienās vai mežā Janš. Mežv. ļ. I, 184.

Avots: EH I, 246

‡ eglieņa, = e̦glājs: lakstīgala nedziedāja eglieņā BW. 12338.

Avots: EH I, 367

‡ egliêna Rutzau n. FBR. VII, 122, Perkunen, = e̦glājs.

Avots: EH I, 367

guliena, eine Schlafmütze: tautu guliena gulēt grib BW. 24888 var.

Avots: ME I, 678

‡ kârkliêna ² Rutzau n. FBR. VII, 122, eine mit Strauchweiden bewachsene Stelle.

Avots: EH I, 602

‡ lìena ² Saikava "stiga, līnija mežā". Anscheinend ein Hypernormalismus für *līna.

Avots: EH I, 756

maliẽna: kalniņa malienā (am Rande des Hügels) BW. 11449 var.

Avots: EH I, 781

maliẽna, maliẽne, auch wohl maliẽns B. Vēstn., das Grenzgebiet, abgelegene Gegend, namentlich das von den Hochletten bewohnte ostliche Gebiet Livlands, Kurlands und das sogenannte polnische Livland: Kurzemes maliena A. XI, 453. kauč kuŗā malienā spēlē teātri labāki nekâ šeit Je̦lgavā Tēv. brauca uz mājām pa Vidzemes malieni Seib.

Avots: ME II, 558

‡ *migliena od. *migliens, = miglãjs 1: es redzēju dieva dē̦lu miglienā zvejuojam BW. 34045.

Avots: EH I, 812

ùoglaine, der Ort, wohin die Kohle von den Pergeln fällt Kalzenau.

Avots: ME IV, 414

pamaliena, die Gegend, entlegene Gegend.

Avots: ME III, 66

plienaîns, plieņaîns, kalkhaltig, aus Kalkstein: saimnieks plienainā zemē iesējis miežus LP. V, 136. plieņainais klajums MWM. VI, 50. Dazu der Ortsname plienaines Lvv. II, 169.

Avots: ME III, 351

plienakmens, -s od. ņa, Kalkstein.

Avots: ME III, 351

sliẽnaîns: slienainu mēli Upītis Pirmā nakts 209.

Avots: EH II, 528

sliẽnaîns Wolm., schleimig, zähe wie Schleim U.

Avots: ME III, 939

‡ sliẽnalas Seyershof, = sliẽnas.

Avots: EH II, 528

sliẽnas: auch Dobl., Pankelhof, Schwiften, Sessau (nur vom Speichel der Tiere), Jürg., Kolberg, Luttr., Morizberg, Oretlen, (unbek. in Meselau, N.- Peb., Sessw.), sliẽni Salis.

Avots: EH II, 528

sliẽnas Salisb., C., Wolm., PS., sliênas Kr., slienas U., Speichel, zäher Schleim, Geifer U. (in Salisb. nur vom Speichel der Tiere): slienas mutē nākuot Upīte Medn. laiki 55. kad sāp kakla iekšpusē ..., tad mutē jātur labzāle un tās slienas jārij dibe̦nā Etn. IV, 114. Zu r. сли́на "Speichel", serb. slȉne "Rotz", mhd. slīm "Schleim", r. слимакъ "Schnecke" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 390, Trautmann Wrtb. 269.

Avots: ME III, 939

tāliena, tāliene C., Kl. (mit â), U., tālene U., tāļiena, tāļiene, tāļene, die Ferne: nuo tālenes, aus der Ferne, weit her U. uz tāleni, nach ferner Gegend U. ļaudis nuo tuvienes un tālienes LP. VII, 355. bērinieki gan iz tuvienas, gan tālienas Aps. Bagātie radi 46 (ähnlich: Aus. l, 104). tu man esi vienīgā tuvienā un tālienā JR. IV, 27. iz tālienes atsteigties Stāsts Krieviņ 14. nuo tāļienas tautas nāca BW. 9645, 2 var. nuo tālienes (Var.: tālienas 28671 var.; 29686, 8, tālenes 9816 var. [aus Kand.]; 29686, 8 var. (aus Zierau), tāļenes 18471 var.) es pazinu 18471; 28670; 29686, 8. redzēja viņš tuo vietu nuo tāļenes Glück I, Mos. 22, 4. māsa stāvēja nuo tāļenes II. Mos. 2, 4.

Avots: ME IV, 145

zāliena "?": Andrs... guļ zālienas tīklā Domas IV, 368.

Avots: ME IV, 698

âkstît,

2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.

Avots: EH I, 193

aplìst,

1) intr., sich unter etw. verkriechen:
apakš gultas;

2) um etw. herumkriechen, umgehen:
jūs aplienat ap katru pavēli Vēr. II, 995.

Avots: ME I, 102

apskur̃bt, intr., schwindlig, betäubt, betrunken werden: čūska apskurba nuo dabūtā smēliena LP. VI, 521. tagad viņš bija mazliet apskurbis MWM. V, 269.

Avots: ME I, 122

apstùlbinât, apstùlbuôt, tr., blenden, verblenden, verwirren, dumm machen: apstulbuo viņu acis Jes. 6, 10. prāts Lienai vēl kā apstulbuots Kaudz. M.

Avots: ME I, 127

attèikt, intr., tr., antworten, erwidern: tad vārdiņu vien atteica:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595, 10;

2) (ar dievu) atteikt, Lebewohl sagen:
ve̦lns nuozuda, kā atvarā, ar dievu neatteicis Treum. ve̦lnam vajadzēja miegam atteikt LP. VII, 1170;

3) das Gelernte aufsagen:
vai tu vēl nenāksi skuoluotājam atteikt B. Vēstn. Refl. -tiês, absagen, ablehnen, sich lossagen: Liena atteicās dzert Kaudz. M. vai atteikties nuo nākuotnes pagātnei? Vēr. II, 207.

Avots: ME I, 204

II blieķis,

1): auch N.-Peb.; ‡

2) feste Lehmerde Neuermtihlen;
"= ‡ bliẽkä AP. (mit iẽ): man ir pliena un māla zeme; kad salīst, tad iznāk kâ b. AP.

Avots: EH I, 231

brukstaliens: nuo... krūmiena un brukstaliena ārā Janš. Mežv. ļ. II, 357.

Avots: EH I, 245

‡ *brūkstaliens oder *liena">brūkstaliena, = brukstaliens: suoļuodama... pa brūkstalienu un meža ceļu Janš. Līgava I, 51.

Avots: EH I, 246

cêliẽns,

1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;

2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;

3) das Aufwecken
Spr.;

4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;

5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);

[6) die Garbenreihe
U.].

Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.

Avots: ME I, 377

čùkslãjs [PS., čūkslējs Kreuzb.], čùksliens [C., čûksliens ² Nigr.], ein von kleinem, dichtem Gestrüpp bewachsener, vielfach morastiger, mit Moos bewachsener Ort: sieva ve̦dusi vīru pa tādiem čūkslājiem, ka ne˙maz izbrist LP. V, 153. čūkslāja purvs Vēr. I, 66. meža čūksliens MWM. VI, 326. lūk purva čūksliens, kam sūnas vien ir duotas par jaukumu. čūkslājs od. čuksliens [resp. čùksliena Trik.] ist auch ein Ort, wo Reisig, Wurzeln, Späne, Schutt u. a. zum Heizen angehäuft sind.

Avots: ME I, 424

čūsliens, čūskliena Duomas IV, 127, ein schlangenreicher Ort Poruk.

Avots: ME I, 426

‡ dimantiņš, Timotheegras Heidenfeld: uoļas zemē d. neaug; dimantiņam vajag pliena, māla, smagas zemes.

Avots: EH I, 320

divkãjās, uz divkãjām celties, sich bäumen LP. V, 248. zirgu izcēlām uz divkājām VII, 341. zirdziņš slienas divkājās D. 231, 116.

Avots: ME I, 472

drāzt, -žu, -zu (li. dróžti "schnitzen, züchtigen"), tr., intr.,

1) schnitzen
[drãzt Wolm., PS., C., Jürg., Nigr., Dond., Selg., drâzt ² Salis, Ruj., dràzt ² Kl., Warkh.] (mit dem Schneidemesser od. Messer): stīpas, pātagai kātu, grābekļiem zarus. nedrāz iesmu tu, tautieti, vēl zīlīte zariņā BW. 15717;

2) prügeln, schelten
Drosth., Fest., Laud., Bers., Peb. [und zwar drâzt C., PS., dràzt ² Kl.]: saimnieks drāza ganus, tāpēc ka nuoēdinājuši labību Adsel. drāz tik! haue nur!

3) schlagen, werfen, schleudern, giessen:
tam brūtes brālis drāza ar pātagu pa muguru BW. III, 1, 31. padabūjis šautru un drāzis pa sāniem LP. V, 107. Liena paņe̦m pilnu spaini ar ūdeni un drāž tuo viņam virsū A. XX, 508. lietus drāza tâ˙pat Janš. drāzis acīs šāvienu LP. VII, 486. es drāzu viņam tūliņ taisni acīs, ich sagte ihm die Wahrheit ins Gesicht. drāzi tik vaļā, schiesse nur los, sprich nur dreist. juo lielākas muļķības drāž vaļā, juo labāki Puriņ;

[4) streifend verletzen
(= brâzt) Warkh.];

5) schnell wohin sich begeben, laufen
[drâzt C., PS.; in dieser Bed. auch li. padrožti]: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām LP. VI, 49. kur nu drāzīsi? uz leju ar vare̦nu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. XIII, 377. Refl. -tiês,

1) sich reiben, Händel suchen:
kuo tu drāzies? Was suchst du Händel Mag. XIII, 2, 47;

2) stürmen, stürzen
[drâztiês Warkh.]: viļņi drāžas trakā dejā. mēs drāzāmies pa šuo ceļu uz priekšu. zibeņi drāžas Aus. vējš drāžas caur kuoku lapām Pasaul. lāp. 82. [Am ehesten nach Agrell Zwei Beitr. z. slav. Lautgesch. 48 zu slav. drazniti "reizen"; das von Būga LM. IV, 448 hierher gestellte an. dróg "Streifen" gehört doch wohl zu an. draga "ziehen", das zu le. dragât gehören dürfte.]

Avots: ME I, 495

ìekàlst, eintrocknen (intr.): varuon[i]s saslienas pret iekaltušu dzīvi MWM. VIII, 166.

Avots: ME II, 24

iztaisît (li. ištaisýti), tr.,

1) ausarbeiten, verfertigen, zu etw. machen:
Sprw. nuo luopu suņa nevar iztaisīt putnu suni. viņš mani iztaisa par blēdi;

2) ausmachen, bilden:
grasis pie graša iztaisa rubli;

3) bereit machen:
iztaisi nu kājas uz lēkšanu. Refl. - tiês,

1) sich zu etw. machen, sich als etw. gebärden:
kas viņš par vīru iztaisījies; iztaisījies tāds, kâ kaut kāds ķēniņš LP. IV, 108. Maliena iztaisuoties tīri vai par pilsē̦tu A. XX, 209. viņš meitai gaŗām iedams vis˙visādi iztaisījās Laps.;

2) sich bilden, hervorgehen, werden:
pēc kāda laika iztaisās daudz čūskulē̦nu Etn. II, 169. šķērssiena var iztaisīties caura A. XX, 89,

3) sich bereit machen:
tu ne˙maz nevari iztaisīties.

Avots: ME I, 814

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829

II kal˜va [Bl.] (li. kalvà, acc. s. kal˜vą "eine kleine Anhöhe"),

1) eine Anhöhe, ein Hügel
Grob.: šis bij ieduomājies kalnus, kalvas ievelt gŗavās un visu apgabalu nuolīdzināt LP. VI, 517. par kalvām Ruojas jūŗmalē sauc kalnu rindas aiz kāpām - zemē iekšā. pie kalna uz vakariem pieslienas kāda pus˙uotra versti gaŗa kalva LP. VII, 94; ["eine Weide (ganība), wo nur Heidekraut wächst" Turlau];

2) eine kleine Insel
[Umaiten], Elv.: tai vietā, kur sieva gulējuse, viļņi atkāpušies, - izcē̦lusies kalva (saliņa) LP. V, 391. tur upes līkumā bijuse kalva (sala) un uz tās kalvas le̦pnas pils V, 264. me̦lni dze̦lzu vīri jūŗas kalvā sienu pļāva Tr. IV, 480; eine Halbinsel Preekuln;

3) Bai, Meerbusen [?]
L.; die Sandbank Perk. Zu kalns, celt.

Avots: ME II, 146

kā`rkliens, der Weidenbusch: ūdriņš gul kārklienā BW. 5639. suni laidu kārklienā 29407, 1. nuo birziena un kārkliena izskrej ciemiņu meitas Janš.

Avots: ME II, 196

‡ ķeņģeris ("Malienas valuodā") Kaudz. Izjurieši 306. ķeņģermanis ebenda 311, der Arzt. Vgl. kaņ̃ģer(man)is.

Avots: EH I, 695

kliêns ² ,

2): kliena (smalki vē̦rpta) dzijs Neugut, Stelph.; 2) und 3): "dūnn und mager"
Frauenb., OB., "klein, schwach (vājš)" (mit iê ² ) Iw., Kand., "vājš" (mit iẽ ) Misshof.

Avots: EH I, 620

kliêns ²

1) dünn ausgebreitet:
izkliedi labi klieni siena lē̦ve̦nu Naud.;

2) dünn, winzig von Wuchs:
viņš jau vēl kliens Wain. [tas jau vēl kliêns ² ("sīks, neattīstīts, nespēcīgs"), nespēs tuo izdarīt Nigr.] šis zirgs tāds kliens, nav ve̦zma vilcējs Naud. puišelis kliens Sassm.;

3) hager, abgemagert:
kliena, ve̦ca seja A. VIII, 1, 113; [kliẽns " bleich" Edw.];

4) = kleins 1: viņam kliênas ² kājiņas [Nigr.], MWM. VI, 776. [In der Bed. 1 wohl zu kliest, klī(s)t (es kann hier auch ein d vor n geschwunden sein); in der Bed. 2 und 3 (nebst li. klíenas "тонкiй") wohl zu kleins 2 (s. dies), und in der Bed. 4 zu kleins 1.]

Avots: ME II, 232

kùopt [Wolm., C., kuõpt Rutzau n. RKr. XVI, 264 ^1, kuôpt ² Līn.] (li. kuõpti "reinigen"), kùopju, kùopu, tr.,

1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;

2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]

Avots: ME II, 346, 347

lāsuôt, intr.,

1) träufeln, triefen: asins lāsuo nuo maniem pirkstiem Akur. nuo baltajām kājām pa pilienam asinis lāsuo AU.;

2) schillern, funkeln:
saulē lāsuo pļava Apsk. laiva lāsuot lāsuoja MWM. IX, 149;

3) lāsuots = lāsains

I: lāsuots kukainītis konv. ² 2588;

4) klingen, läuten (wie fallende Tropfen):
nāves zvaniņš lāsuo klusi Stari II, 733.

Avots: ME II, 442

I liens, für liels, gross: lienas pīles Unbek.

Avots: ME II, 503

[II liẽns (?) "sakritis, pliekans": maize izde̦vusies liena Stuhrhof.]

Avots: ME II, 503

lìst: prs. lienu auch Lesten, Salis, Seyershof, Wolm., liedu = auch Heidenfeld, līnu - Lubn., Oknist, Sonnaxt,

2): vai šiem ar lied (schmeckt)?
Heidenfeld;

3): auch Heidenfeld; ‡

4) Platz finden,
ìetilpt: tur divi pūri līda Kaltenbr. Refl. -tiês: blakts lienas cilvē̦kam klāt Salis. pa sē̦tsapakšu lienas zirgs cauri Seyershof; sich aufdrängen Auleja, Bērzgale, Kaltenbr.: l. kam virsā Bērzgale. līnas pi bārinīša, ka tūleņ pre̦cē̦tuos Pas. III, 42. miegs lienas Auleja.

Avots: EH I, 751

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu ² Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III ^4, 536 f.]

Avots: ME II, 490

maliêns, das zu mahlende Getreide: visi lielāki malieni ir jāve̦d uz sudmalām Kaudz. cik jau vasarā bij maliena A. XV, 108. bē̦dājās, kad ir pulka malieniņa BW. 7959.

Avots: ME II, 558

mêsliêns (unter mê̦slaîne): auch Frauenb., Lieven-Bersen: zirgu ... piegrìezis istabas galā pie mēsliena Janš. Apsk. 1903, S. 99.

Avots: EH I, 809

mĩlinât,

1) liebkosen, lieb halten:
es gribu tevi apskaut, mīlināt Asp. VII, 26. [aiz kuo mani ciema puiši tikai mīļi mīlināja? BW. 34423.] sieva apkuopa un mīlināja savu māti LP. VII, 514;

2) lieb machen
U. Refl. - tiês, liebevoll um einen herum sein, sich bei jem. einzuschmeicheln suchen, sich mit jem. od. etwas abgeben: Sprw. mīlinās kâ mazi kaķē̦ni. tautu dē̦ls, kuo tik mīļi mīļinies? BW. 9605. Liena mīlinājās ar bērniņu Kaudz. M. viņš tagad sē̦dē̦tu pie krāsns un mīlinātuos ar uguntiņu Kļav. - Subst. mĩlinâšana, das Liebkosen; mĩlinâšanâs, das gegenseitige Liebkosen, Schmeicheln: ak kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JK. III, 77; mĩlinãjums, die Liebkosung: mīlinājumu vajadzība Zalktis I, 150.

Avots: ME II, 644, 645

nùolìst: kūma ... nuolīdusî aizkrāsnē Tdz. 36798. kad sniegs nuolīn (wegschmilzt) nuostu, tad dze̦n ganuos Zvirgzdine. ‡ Refl. -tiês, sich verkriechen Seyershof: lapsa nuolienas lē̦nām un nuoguļas zemē.

Avots: EH II, 63

uôzuõlaîne DL., uôzuõlãjs, uôzuõliêns, der Eichenhain, Eichenwald: uozuolājs ar tīruo gaisu Egl. vietvietām pacēlās pa biezam uozuolienam MWM. VIII, 10. Vgl. den Gesindenamen Uozuolaine in Kokn. Lvv. I, 45.

Avots: ME IV, 426

padìevs, der Götze, Abgott: (kāzu) viesi me̦tuši nuo maltītes pa kumuosam zem galda un nuolējuši pa pilienam zemē, lai padieviņus pielabinātu LP. V, 33. visi pie viņa griežas kâ pie padieva Plm. n. Rkr. XVII, 70. vare̦nais diktātuors, tautas padievs svinēja spuožus svē̦tkus Tēv. kalendārs. Vgl. li. padievis dass.

Avots: ME III, 18

I paļa, gew. Plur. paļas,

1) der Tadel, die Schmähung:
lai paliņas nedabūju BW. 22519. es tā puiša nepaļāju; tik vien manas paļas bija: vē̦de̦rs šķūņa lieluma 20160. pasaulei man sirdī tikai paļas Austriņš. [par tuo jau iet paļas Nötk.];

2) eine tadelnswerte Eigenschaft, der Mangel, das Gebrechen, Malheur:
trešajam tāda paļa: pliena zeme, rāva pļavas BW. 15166, 6. puiši zina meitu paļas, savu vis nezināja 6587. akmenī visas paļas, ne manā krustdē̦lā 1728. bē̦rns jau visādas paļas izcietis, t. i. pārcietis visādas bē̦rnu slimības Tirs.;

[3) "pļāpa" Kalleten, Kruhten;

4) "wer andere schmäht"
Behnen, Kalleten.] Zu pelt.

Avots: ME III, 64

pãrgruõzĩt, tr., [verkehren, verdrehen U.]; ab-, verändern: balsi, nuoteikumus. Refl. -tiês, sich verändern: Lienas daba bij stipri pārgruozījusies Kaudz. Subst. pãrgruõzĩjums, das Veränderte, die Veränderung; pãrgruõzîtãjs, wer verändert, umgestaltet.

Avots: ME III, 156

‡ pãrvējuôt,

1) = pãrvēdinât M. 487;

2) im Wind einigermassen trocken werden (?):
nuopļausim (scil.: auzu lauku) līdz rītišķa cēlienam; tad lai pārvējuo Sieva 145. Refl. -tiês M. 487, (noch einmal) ausgelüftet werden.

Avots: EH XIII, 216

pãrvḕrst, pãrvḕrtît, tr.,

1) verwandeln, umgestalten, verändern:
ūdeni par vīnu. [ve̦lns meitas pārvērse par ķēvēm Pas. III, 246. viņa sirds lai tuop pārvērtīta Glück Dan. 4, 13. kas par čūsku ir pārvērtīts II Mos. 7, 15.] pie pārvērtītiem tu rādies pārvērtīts Psalm 18, 27. jaunais likums pārvērsa apstākļus B. Vēstn.;

2) hinüberwenden, hinüberziehen:
es būt[u] savus gaŗus matus pār vainagu pārvē̦rtusi! Ltd. 1170. Refl. -tiês, sich verwandeln, sich verändern: par gaismas bē̦rniem pārvēršas GL. sviests pārvērties asinīs LP. VII, 557. Liena pārvērtījās it kâ sakarsē̦ts, sarkans tē̦rauds Kaudz. M. [Bei Manz. in dieser Bed, auch pārvērt(ies) (falsch?); pārvēries par nežēlīgu Post. III, 161. bē̦das taps drīz lielā priekā pārve̦rtas Post. I, 21.]

Avots: ME III, 187

pe̦rdas,

1) der Farz
Fest.;

2) "pe̦rda" Laud., perdas "panijas" in der "Maliena" n. Latvis № 968; zu pir̂st.

Avots: ME III, 201

piliêns: ne piliena nepilēja BW. 34949.

Avots: EH XIII, 232

plienes, pliẽņi Bl., Kandau, platte Kalksteine Selb., U.; Kalkschiefer Autz n. Bielenstein; Schiefersteine Bergm. n. U. - plieņa zeme, Kalkboden: trešajam [preciniekam] tāda paļa: pliena zeme, rāva pļavas BW. 15166, 6. Vgl. pliens I.

Avots: ME III, 351

plienêt, -u, -ẽju,

1) "ohne Arbeit weilen"
Ar.;

2) "?": vieglu dūmu tvaikus gaisuos plienam . .. re̦dz Akur. Astras 54;

3) pliẽnêt Lemburg, = plēnêt 1; uogles pliė´n "izbeidzas" Bauske.

Avots: ME III, 352

plienijs ² , = lienains">plienains: p. kalns Prl. n. FBR. VI, 94.

Avots: ME III, 352

I pliens C., PS., Arrasch, Jürg., plìens ² Kr., pliẽns Wolmarshof, Bauske, Behnen, Selg., Wandsen, Lautb., Gr.-Essern, weisser Ton Infl. n. U.; Kalkstein Bers., Mar., Gr.-Essern; pliens - sarkani - pe̦lē̦ki-zils māls, atruodas ze̦mākās vietās tūliņ zem aramās kārtas, it sevišķi purvuos zem kūdras. pliens ir zeme, kas nelaiž cauri ūdeni Stürzenhof. nevajadzēja tai plienā ne˙maz sēt LP. V, 136. riteņi apķepēja ar plienu Vīt. 68. pliena zeme U., schlechter Ackerboden. Vgl. plienes und pliekns II.

Avots: ME III, 352

III pliens (li. pliẽnas), der Stahl: pašam pliena (Var.: plienu, plena [?], dze̦lzu) kalējam nevaid laba zuobentiņa BW. 21318, 9. Zu apr. playnis dass., worüber Trautmann Apr. Spr. 400.

Avots: ME III, 352

I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).

Avots: ME III, 348, 349

praulnica "?": nāk viņš ... pāti praulnicai (= praulienam?) Sudr. E. Duomas I, 50.

Avots: ME III, 379

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503

rèibt (li. reibti Miež.) Serbigal, Wolm., PS., C., AP., Neuenb., reibt ² Līn., Iw., rèibt ² Kl., Prl., Nerft, Preili, -bstu, -bu, pers. u. unpers., schwindeln, duselig sein: man galva reibst, mich schwindelt; galva reibst, der Kopf ist duselig U. Lienai galva reiba Kaudz. M. 65. Sprw.: kad pats dzer, tad zirgam reibst Etn. II, 14. vakar dzēru, šuodien reibst IV, 41. man acis reibst, prāts mulst JR. IV, 32. kas izmisumā reibis tai pie kājām slīkst Vēr. v. J. 1904, S. 641. - Subst. rèibums, der Schwindel, Düsel; der Rausch: Am ehesten wohl (nach Persson Beitr. 84) zu mhd. rīben "sich drehen, wenden" u. a. Anders Zubaty AfslPh. XVI, 410 (zu râibs) und Trautmann BB. XXX, 329; vgl. auch le. riebt II.

Avots: ME III, 505

‡ saaudze, dicht Gewachsenes, ein Walddickicht: necaurlienamām izstīdzējušu bērziņu saaudzēm A. Upītis Laikmetu griežos 75.

Avots: EH II, 395

saslìet, tr., zusammenlehnen, -stützen; in die Höhe heben (perfektiv) Spr.: kūļus statuos sasliet V. Upmals Tē̦va draugi 2. nuo kuoku zariem sasliet būri Saul. I, 65. jūs arī saslējāt kâ brieži ragus augšā Aps. VI, 28. mietus saslēja pie rijas sienas Dunika. zaķis saslēja ausis stāvu Berl. Māte 169. ezis saslien adatas JR. III, 31. zirgu saslējuši uz pakaļškājām LP. VII, 142. nuo lielā kuopā saslietiem ieruočiem Jansuona duomas 4. Refl. -tiês,

1) sich in die Höhe heben, sich aufheben, -lehnen, sich bäumen
Spr.: sliņķi, kas saslējušies kājās (nuo gultas). viņš saslējās taisns A. XX, 134. zirgs saslējās stāvu Aps. III, 19. ķēve saslējās gaisā Krišs Laksts 47. dažs dusmās saslējies Vēr. I, 1406. putna spārni saslienas kâ nāves cīņā II, 209. veldrē sakrituši rudzi vē̦lāk saslienas kājās;

2) gegenseitig die Zähne zeigen, es zu Tätlichkeiten kommen lassen
Mag. XIII, 2, 67: viņi abi saslējušies, sie haben sich beide gezankt, haben sich verrissen, haben gegenseitig ihre Galle ausgelassen Mag. XIII, 2, 67.

Avots: ME III, 737

sîciņš, sîciņš ² Karls., Demin. zu sîks, winzig klein Mag. IV, 2, 145; zart, schwächlich, fein gebaut: mūsu mazā, sīciņā tauta Ezeriņš Leijerk. II, 68. pēc auguma ... tāda sīciņa Krilova pas. 77. Lienas bē̦rns ir tāds pats kâ citi bē̦rni, bet tik drusku sīciņāks Kaudz. M. 288.

Avots: ME III, 851

siliens Kronw., V., siliene, die Heide (gegend): es neietu pa silienu...: siliens manas kājas baksta BW. 30663. silienam zili ziedi 18270. pulks irbīšu satecēja silienā uogu ēst 13514, 1. kas kait man neganīt silienē, atmatā? BW. 28999, 1.

Avots: ME III, 838, 839

šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26

I šķuore,

1) šķùore ² Bers., Erlaa, KL, Linden, N. - Schwanb., Prl., Saikava, der Dachfirst
Wid., AP., Druw., Golg., Fest., Krape bei Kokn., Lasd., Laud., Lüdern, Mar., Selsau, Sessw., Schwanb., Warkl.: nama šķuore MWM. XI, 183. saules stari vēl kvē̦luoja rijas šķuorē V. Egl. Zilā cietumā 12. uz jumta šķuores uzkāpt Stockmannshof n. Etn. I, 6. jumti ar nuoplīsušām šķuorēm Austriņš M. Z. 15. šķuņa šķuori (Var.: jumtu) gan redzēju, paša šķūņa neredzēju BW. 10644, 4 var. dūmi kūpa pa tuo nama šķuores galu 28486. rijnieciņa dvēselīte rijas šķuores galiņā 31587, 3. sienu piebāzt līdz pašai jumta šķuorei Sessw. u. a. šķūnī siens da šķuorei Saikava;

2) "die höchste Öffnung des Riegenofens"
Wessen;

3) "?": atslienas pret debess šķuori (Zenith?)
Stari II, 407. krastu šķuore JR. V, 7. zirgs ne̦s kaklu ar šķuori (nach oben ausgebogen?) Lös. n. Etn. IV, 97. Aus *skuore (vgl. kuore) > škuore?

Avots: ME IV, 57, 58

‡ šlàustîtiês ² Lubn., = šļaûstîtiês (in Nötk.): suns šlaustās (slienas pie cilvē̦ka, luncina asti u. c.).

Avots: EH II, 642

slava, auch slave (li. šlavė "šlovė" in Dusetos) BW. 35181, Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Rutzau n. FBR. VII, 121, das Gerücht, der Ruf Lng., U., der Leumund; das Lob Lng., U.; der Ruhm U.: Sprw. laba slava tāļu neskan (neiet). paša slava, cita guods. viesa slava, paša guods. liela slava, mazs guods od. diža slava, mazs tikums. tāda slava izgājusi ļaudīs, ein solch Gerücht hat sich verbreitet U. slava (Gerücht) nāca Kurzemē Biel. 13.83. kam, tautieti, slavu (Var.: slavi) laidi, kad nedrīksti bildināt? BW. 14930. man slavīti nelaižat! netīk man slikta slava 14025. ej, māsiņa, tautiņās, dzīvuo labi aizgājuse, lai nenāca slikta slava (Var.: slave) mazajām māsiņām 17740, 6. labu ļaužu bē̦rnu ņēmu, lai slavīte laba slav 22316. tāļu brāļi māsu deva, lielas slavas (Var.: slaves) gribē̦dami 18093. labā slavā būt, in Ehren gehalten werden, gut angeschrieben sein: kamē̦r viņš pie ve̦cā un . . . Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi neduomā iemaisīties Kaudz. M. 44. tē̦vs šuo ābeli manā slavā te stādīja Neik., der Vater pflanzte den Apfelbaum mir zu Ehren. nāc laukā, svaiņa slava! BW. 13730, 29 var. (etwa: verrufener Schwager!). Nebst slũt, sluvêt, sludinât zu li. šlãvinti "ehren", šlovė "Herrlichkeit", slav. sluti "heissen", slava "Ruhm", slovo "Wort", sluxъ "Gehör", slyšati "hören", r. слыть "im Rufe stehen", ai. š̍rōtu "er höre", š̍rudhi "höre!", š̍ravaḥ "Ruhm", š̍rōṣ̌ati "hört", av. sraoša- "Gehör", gr. χλέω "rühme", χλέος "Ruhm", χλῦϑi "höre!", lat. cluēre "heissen", korn. clewaf "audio", ir. clú "Ruhm", ahd. hlosēn "zuhören" u. a., s. Trautmann Wrtb. 307 f., Walde Wrtb. ² 171 f., Boisacq Dict. 468 f.

Avots: ME III, 920

slienis, ein Geiferer Dr.; zu slienas.

Avots: ME III, 939

slìet,

1): status s. Lubn. rudzu kuopiņas s. statiņās AP. kad slies, tad uzslies Upītis Pirmā nakts 229; ‡

3) schlagen
Iw.: bezguožu gani ar kuoku slej aitām virs[ū]. Refl. -tiês,

1): "nuostāties atbalstuoties pret kādu priekšme̦tu" Auleja; vor "sich bäumen"
ME. III, 940 ist "2)" einzuschalten; vai tu sliesies (= celsies) ar...! stārasta tē̦vs jau sen kājās A. Upītis Pirmā nakts 229. zirgs slienas uz pakaļas kājām Saikava. jumts caurumains, ... pa muguras virsu slējās piesluoga krusti A. Upītis Pirmā nakts 185. ceļš .. sāka lē̦ze̦ni s. kalnup 23.

Avots: EH II, 528

I smèltne ² : "klijas; dažādas maliena atbiras" N.-Peb. n. Latv. Saule 1043; Abfall beim Grützemachen in der Mühle Erlaa: kad taisa putrāmus dzirnavās, tad tīk s. (mit el˜ ) Ramkau. cepe karašu nuo labās smel˜tnes AP. smalku smeltņu šķipsnis Sudr. E. Apsk. 1903, S. 222.

Avots: EH II, 536

I smil˜kstêt C., PS., Wolm., Siuxt, Lin., Iw., AP., Serbigal, Ruj., Karls., Salis, smìlkstêt ² Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, -u, -ẽju, winseln (namentlich vom Hund): suns skatījās smilkstē̦dams Lienai acīs Mērn. laiki 282. luopiņi... nesmilkst ne˙maz par viņas cietuo sirdi LP. IV, 161. lai tās smilkst pēc manis MWM, VII, 814, pagales dzisdamas skumji smilkst Vēr. II, 523. meitas smilkstēja dziesmu meldiņus Sadz.. viļņi 20. jūs smilkstēsiet (werdet euch wimmernd beklagen) man, ka... A. XVII, 584. Bei Stender Pas. 291 auch vom Gesang der Nachtigall. Zu smilgt, smildzêt (wenn mit ks aus gs ) resp. zu smilkt I.

Avots: ME III, 963

sniêgt Wolm., Arrasch, Saikava, Gr.-Buschhof, Selsau, Warkl., Ermes, Jürg., C., AP., Serbigal, Prl., Lös., Preili, PS., Lis., Druw., Bers., Fehgen, Heidenfeld, Lindenhof, Schwanb., Golg., Freudenberg, Kr., sniêgt ² Budberg, Grtinh., Dunika, Lemburg, Ruj., Sessau, Bauske, Baldohn, sniẽgt Tr., Bl., Selg., Siuxt, MSil., Bershof, Wandsen, Tuckum, Mitau, Zirolen, Ekau, Lemsal, Līn., Iw., Widdrisch, Zögenhof, Gr.-Essern, Edwalen, Schlehk, Stenden, Kremon, Laddiger, Neuermühlen, Salis, sniegt` Nerft, KL, sniegt Annenhof, Marzenhof, Gotthardsberg, Meselau, Oselshof, Marzen, Grasdohn, Kreuzb., Fossenberg, Kr.-Würzau, Schmarden, Matkuln, Erwalen, Sackenhausen, Nigr., Alswig, Fehteln, Lixna, Schlossberg, sniedzu, tr., intr., reichen, geben (Saikava), langen, hinreichen: sniedz (reiche) ruociņu! Biel. 2212 (ähnlich 668). liekdams un it kâ sniegdams ausi Plūd. LR. III, 7. kuo šais rakstuos var sniegt, kuo ne Jauna R. IV, 165. sniegt mācību Kundz. Ve̦c. Stenders 60. bē̦rnam vēl sniedz pienu MWM. 1897, S. 334. slienat mucas, taisāt beņķus! nesniedz (sie erreicht nicht sonst, reicht nicht hinan) daiļa augumiņa BW. 24699 var. ķēde sniedza (erreichte, langte bis) dibinu LP. VI, 518. ne ar garākuo kārti dibinu nesnieguši VII, 1097. ka vēl sniegtu (erreichen würde) tē̦va mājas Lautb. mēs sniegsim tāles, kur saule aust Rainis Tālas n. 115. var bulta viņu sniegt Vilh. Tells 94. būs sniegta (erreicht) tā vieta Rainis Tie, kas neaizm. 72. nesniedz (lange nicht nach) . . . tik tāļu bļuodu (Var.: vispāri bļuodai)! BW. 19369, I. viņš man sniedze ruoku duot (langte aus, um mir die Hand zu reichen) 13594. ar uotru ruoku pēc šņabja sniegdams (langend) Purap. Hum. 1. tā (sirds) pēc dieva sauc un sniedz Plūd. Llv. II, 72. valdniekam garas ruokas, tāļu sniedz Br. sak. v. 1322. mazam divi lietas grūt: augsti sniegt un dziļi brist JIgRKr. lI, s. v. 322. Refl. -tiês, einander reichen; langen wonach, sich strecken, streben (auch mit pēc): es uzaugu ar tautieti ruociņām sniegdamies BW. 22417. nu meitene sniegusies akā LP. VII, 1194. viņas sniedzas padebešuos Vēr. I, 1355. lai Saulzibu apkamptu, (viņš) sniedzās A. XXI, 601. galuotne . . . kuokam sniegusies ltdz mākuoņiem LP. IV, 18. jūra līdz šai vietai sniegusies VII, 1096. vainadziņa sniedzuoties BW. 13559. gredzentiņu (acc. s.) sniegdamās (langend nach) 33625, 11. pēc gre̦dze̦na sniedzuoties 33625, 7 (ähnlich 13373). Vielleicht (nach Flck Wrtb. 1114, 522) zu an. sníkja "trachten nach", ae, snican "schlelichen", nir. snighim "ich krieche".

Avots: ME III, 978, 979

stapis Wid., Seltingshof, GoIg., Selsau, Aahof, Lis., Auguliena, Sessw., Grawendahl, staps Tirs., Kalz., stapa oder staps Warkl., der Korn-, Roggenhaufen; rudzus pļāva un sēja kūļuos, nēsa stapuos Druva II, 31. rudzu stapjiem liek griezas virsū Aps. V, 12. izkaptis jau bija gājušas pār rudzu tīrumu, un saule gulēja uz stapjiem Kārstenis. Nebst r. стопá "ein ordeutlich aufgeschichteter Haufen" zur Wurzei von stapars? Zur Bed. vgl. mnd. stapel "aufgeschichteter Haufe".

Avots: ME III, 1045

suksît: "pauost, aplaizīt, nupgaršuot" Seyershof: suns ne s. nedabū. ve̦caimātei neduod ne piliena piena s.

Avots: EH II, 601

tālene, s. tāliena.

Avots: ME IV, 144

tāļene, s. tâliena.

Avots: ME IV, 146

tâļiena, tâļiene, s. tâliena.

Avots: ME IV, 146

tâliene (unter tāliena): auch Borchow, Kaltenbr., Orellen, Sonnaxt.

Avots: EH II, 671

terinât, viel sprechen, schwatzen Stenden: kuo tu tik daudz terini! Sassm. n. RKr. XVII, 58. sāksi atkal terināt, - vai neturēsi muti? Dond. kāpēc tu neklausies? man te tik ilgi jāterina N.-Bartau. ja ciemā nuogājis runājas ilgi un pats neapzinās, ka jāiet mājas, tad par tādu cilvē̦ku saka, ka viņš terinājis vai pus˙cēliena ebenda. Zu terêt.

Avots: ME IV, 166

tuviena Vīt., tuviene, ein nahe gelegener Ort; die Nähe: ļaudis nuo tuvienes un tālienes LP. VII, 355. bērinieki gan iz tuvienas, gan iz tālienas Aps. Bag. radi 46. tautieši nuo tuvienes A. XI, 451. tuvienē dzīvuo kāds pūšļuotājs B. Vēstn. taisīsim kāzas, kādas te tuvienē nebūs re̦dzē̦tas Purap. juzdams jūsu tuvieni ders.

Avots: ME IV, 276

urdze, = urga, ein Bach: zem bur buļuojuošās urdzes Vēr. I, 820. kaza nuogāzusēs urdzē ebenda. daža urdze vairs tev nepieslienas Jaunības dzeja 58. pa grāvjiem te̦k dzidras ur̂dzītes ² Janš. Mežv. ļ. II, 174 (ähnlich 323); ur̂dze ² Mesoten "der Nebenarm eines Bachs".

Avots: ME IV, 303

uzslienât, Geifer oder Speichel fliessen lassen auf: u. kam slienas virsū Salis.

Avots: ME IV, 380

uzslìet: kad slies, tad uzslies A. Upītis Pirmā nakts 229. u. (aufstehen machen, aufwecken) kuo nuo miega Saikava. u. istabu (das Wohnhaus aufrichten, erbauen) Jauns. J. un v. 81. Refl. -tiês: kad tik zirgs atkan neuzaslienas uz pakaļas kājām! Saikava.

Avots: EH II, 734

uzsùkt, aufsaugen: pa... pilienam, kuo zeme... uzsūc Vēr. I, 198. dzelzs uzsūc gāzes Konv. ² 682. Japana uzsūca Eiruopas kultūru MWM. X, 219. viņš uzsūcis sevī visus kultūras iespaidus IX, 929. Refl. -tiês, durch enge und schmale Räume nach oben dringen (von Flüssigkeiten). Subst. uzsùkšana, das Aufsaugen: barības... uzsūkšanas spēja Vēr. II, 39; uzsùkšanâs, das Empordringen (von Flüssigkeiten): pret lietus uzsūkšanuos uz augšu Būvmācība 59.

Avots: ME IV, 386

vâjš AP., Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, (mit â ² ) Līn.,

1) mager
U., Arrasch, Bauske, Dond., Dunika, Erlaa, Frauenb., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Nerft, Ogershof, Sehren, Selg., Sessw., Siuxt, Sonnazct, Stenden, Wandsen: vājš cilvē̦ks. vāja guovs, eine magere Kuh U. Sprw.: tik vājš kâ kaulu kambaris Birk. Sakāmv. 33. tik vājš kâ caur siênu izvilkts 115. gaida kâ vārna uz vāja sivē̦na Br. s. v. p. 100. tas ir tik vājš kâ nuodzīta žīda ķēve Frauenb. (aitas) tik vājas, ka kauli un āda LP. IV, 191. vāji tautu kumeliņi BW. 14582;

2) schwach
U., Bers., Dunika, Erlaa, Frauenb., Lubn., Saikava: Sprw.: tik vājš, ka tuo vējš gāž gar zemi Birk. Sakāmv. 34. ve̦ciem cilvē̦kiem vājas kājas RKr. VI, 101. Liena skaitīja ar vāju balsi Kaudz. M. 62. vājas acis St., blöde Augen. vāju darīt, schwächen Brasche;

3) krank
U., Adiamünde, A.-Laitzen, Drosth., Golg., Lös., Mahlup, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Sessw., Sussikas, Widdrisch, Wolm.: viņa ir vājš cilvē̦ks, sie ist schwanger Mag. IV, 2, 153, U. vāji laiki, Zeit, wo Krankheiten herrschen U.;

4) schlecht
U., schwach (fig.): vāja zeme, schlechte, magere Erde Frauenb. vāji rudzi, schlecht stehender Roggen U. vāji laiki, knappe Zeiten U. vājas lietas, üble Zustände, schlimmer Stand U. vāji ēdinājis LP. VI, 101. aiz kuo man vāji (Var.: slikti) svārki, aiz kuo vāja (Var.: nuoplīsusi, šaura) ce̦purīte? BW. 19878. vājas tauteņas sabrauce 14582. tā nuo krē̦sla necēlās vāju ļaužu bildināma 14916. - Subst. vâjums, die Schwäche, das Kranksein, die Krankheit U.; bē̦rna oder bē̦rnu vājums, das Wochenbett PS.: bē̦rnu vājumā gulē̦damas Etn. III, 171. Zu li. vojęs "leidend", *vojas oder *vojus (vójei bepaeĩt "er ist schwach auf den Füssen" Lit. Mitt. I, 73) und (nach Persson Beitt. 535 f., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 213 f.) vielleicht weiterhin zu ai. vāyú-ḥ "müde", vāyati "wird matt".

Avots: ME IV, 493, 494

vḕrsis (li. ver̃šis "Ochs (bei Szyrwid unter byk, Būga Aist. Stud. 147 u. a.]; Kalb"),

1) Demin. verächtl. vẽršelis Pas. VI, 332, Frauenb., Stenden, vēr selis (li. veršelis Miežinis) Pas. VI, 333, der Ochs, der Stier:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas dīrāt RKr. VI, 981. neba vērši vienā dienā nuobadās! 982. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. vērsis gāja baurē̦dams BW. 29052. vēršuos iet (skriet Spr.), vom Rindern der Kuh gesagt U.;

2) dieva vērsis, der Bock-, Holzkäfer (cerambix)
Wid.; ūdens vērsis, die Rohrdommel (ardea stellaris) U. (unter ūdens);

3) verächtl. Bezeichnung für einen eigensinnigen Menschen
Frauenb.; pliena vērsis, Schimpfwort: maz ticams, ka šis pliena vērsis būs nuoturams uz kājām Kaudz. Izjurieši 113;

4) in genitivischen Verbindungen:
vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) L., U.; vēršu piens,

a) vērša p. Fehgen, Lös., N.-Peb., Wessen, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch (Molken) bildet
U.;

b) die Milch, welche die Kuh gleich nach dem Kalben gibt
Infl, n. U., Bers., Golg., Saikava, Sessw. Zu apr. werstian "Kalb", ai. vṛṣ̌a-ḥ "Stier", vṛṣ̌an-, av. varǝšna- "männlich", lat. verrēs "Eber", ai. varšati "regnet", gr. ἔρση; "Tau" u. a. s., Legerlotz KZ. VIII, 50 ff., Boisacq Dict. 284, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269.

Avots: ME IV, 565

vēsmene,* die Luftröhre: viņa (= vēde̦ra siekalu dziedzera) labās puses gals pieslienas pie vēsmenes MWM. VII, 349.

Avots: ME IV, 570

zâliens, = zâlaine, ein Grasplatz Wid.: nuo kura zāliena... sē̦ku pļaus? Jēkabsonu K. pa līdze̦ni cirptiem zālieniem pastaigājās Domas III, 1156.

Avots: ME IV, 698

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

žuburuôts Gr. - Buschh., Saikava, = žuburaîns: pie... kupli žuburuotā uozuola Veselis Saules kaps. 12. žuburuotu vītuolu gatve H. Eldgasts Vižņi 102. tā (= ruoze) izauga žuburuota līdz pašām debesīm BW. 34042. žuburuotas sveces A. v. J. 1896, S. 5. žuburuotie pauguri slienas aiz˙vienu augstāk Saul. Vēr. I, 1167.

Avots: ME IV, 828, 829

zvêliêns, ein (starker) Schlag, ein Hieb Frauenb.: tas nuokrita uz vienu zvēlienu Sassm. nuo vare̦nā zvēliena nuokritis Janš. Līgava II, 286.

Avots: ME IV, 772