Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'luša' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'luša' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (59)
aizzelēt
àizzelˆt, intr., anfangen zu grünen: šad tad gar acīm aizluocījās vāji aizzē̦lušas rudzu druviņas Stari I, 196.
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
apcelt
apcelˆt,
1) beschwatzen, gängeln
Segewold;
4) sich (etwas Angenehmes) ausersehen:
raganas ... ir mūs[u] sē̦tu apcē̦lušas Janš. Mežv. ļ. II, 309. ‡ Refl. -tiês: neļauties a., sich nicht täuschen lassen.
Avots: EH I, 75
1) beschwatzen, gängeln
Segewold;
4) sich (etwas Angenehmes) ausersehen:
raganas ... ir mūs[u] sē̦tu apcē̦lušas Janš. Mežv. ļ. II, 309. ‡ Refl. -tiês: neļauties a., sich nicht täuschen lassen.
Avots: EH I, 75
apgult
apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],
1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.
2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.
Avots: ME I, 89
1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.
2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.
Avots: ME I, 89
apsalt
apsalˆt [li. apšálti],
1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;
2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.
Avots: ME I, 117
1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;
2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.
Avots: ME I, 117
apsilt
apsil˜t [li. apšìlti], intr., etwas warm werden: daudz maz apsila Apsk. I, 261. apsiluša meža malā Jauns. M. dr. 102.
Avots: ME I, 120
Avots: ME I, 120
aptrult
aptrult, stumpf werden; gew. kommt nur das Part. aptrulis "stumpf, abgestumpft" vor: mani ne̦rvi bija aptruluši Apsk. smadzenes pamazām bij aptrulušas Druva II, 284.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
ar
ar,
1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;
2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;
3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:
a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;
b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;
c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]
Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7
Avots: ME I, 139, 140
1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;
2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;
3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:
a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;
b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;
c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]
Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7
Avots: ME I, 139, 140
bražāt
bražât U.li. bradžioti Daukša Post. 165, 1 ], Bražņât, auch brašņât, - āju, intr., freqn., hin - und her waten: caurām dienām pa dīķi bražņāt un karūsas ķerstīt Alm. man kājiņas nuosalušas, aukstu rasu brašņājuot BW. [Refl. bražâties,
1) hin und her waten
Mitau, Libau;
2) "ziellos, andere störend, sich herumtreiben"
Kursiten.]
Kļūdu labojums:
brašņājuot BW. = bražņājot BW.29306, 1.
Avots: ME I, 327
1) hin und her waten
Mitau, Libau;
2) "ziellos, andere störend, sich herumtreiben"
Kursiten.]
Kļūdu labojums:
brašņājuot BW. = bražņājot BW.29306, 1.
Avots: ME I, 327
briedaļa
celt
celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
dilum
‡ dilum, Adv. zur Verstärkung von (nùo)dilt: d. nuodilušais Kaudz. Jaunie mērn. laiki III. 31.
Avots: EH I, 320
Avots: EH I, 320
drikte
drikte, drikts, -s,
1) die Achse der Spule des Spinnrades
Kand., Krem.;
2) driktīte, driktītis U., Schwungholz am Fusstritte eines Rades, z. B. beim Spinnrade, dadurch das Eisen bewegt wird;
3) das Schraubengewinde
LKVv.;
4) Hängen, Federn
Naud.: tam jau driktis izdilušas (= tas jau vienmē̦r pe̦rd);
5) driktes, die Zähne am Kammrade
U.
Avots: ME I, 499
1) die Achse der Spule des Spinnrades
Kand., Krem.;
2) driktīte, driktītis U., Schwungholz am Fusstritte eines Rades, z. B. beim Spinnrade, dadurch das Eisen bewegt wird;
3) das Schraubengewinde
LKVv.;
4) Hängen, Federn
Naud.: tam jau driktis izdilušas (= tas jau vienmē̦r pe̦rd);
5) driktes, die Zähne am Kammrade
U.
Avots: ME I, 499
dzelt
dzelˆt, [dzel˜t Bl.], dzeļu, dzêlu (li. gélti "stechen, schmerzen"), tr., stechen, brennen, beissen: bites, uodzes, nātres dzeļ. dzē̦lušas Ņūskas meitu, kamē̦r nuodzē̦lušas LP. VI, 829. nedzel mani tu. nātrīte BW. 21686. manu sirdi dzeļ kāds sle̦pe̦ns dze̦luons Kaudz. M. Refl. -tiês, brenne, stechen, stechend, brennend wohin gelangen: sirdī man sāpes dzeļas. viņa stingrie skati dzēlās Dēmons 59. [Zu li. gėlà "Schmerz", aksl. желя "Kummer", aruss. жаль "Leid, Schmerz", ahd. quelan "Schmerzen leiden", quâla "Qual", arm. kełem "quäle, plage", gr. δέλλιϑες "Wespen" u. a.; vgl. Fick BB. II, 208, XVI, 287, Wrtb. I 4. 404, Meillet MSL. VIII, 165, J. Schmidt KZ. XXXII, 323, Siebs KZ. XXXVII, 315, Hübschmann Arm. Gramm. 459, Boisacq Dict. 118 u. 174, Zupitza Germ. Gutt. 85, Walde Wrtb. 2 805 unter vallessit. Trautmann Wrtb. 83.]
Avots: ME I, 541
Avots: ME I, 541
dzirksnis
‡ II dzir̂ksnis Bērzgale "pavasaŗa rītuos par le̦du sasalušais ūdens, kas dienā saulē izkusis".
Avots: EH I, 359
Avots: EH I, 359
gripiņa
gripiņa das herabgebogene Stück an den Enden oder in der Mitte eines Hufeisens Schwanb. : pakavam visas gripiņas nuodilušas.
Avots: ME I, 656
Avots: ME I, 656
iedilt
[iedilt,
1) durch steten Brauch gangbar werden
L.: ass jau iedilusi, die Achse ist schon abgeglättet. ragavu slieces iedilušas N. - Peb.;
2) abnehmen
(intr.), kleiner od. mager werden: iedilis mēness Wolm. iedilis (= nuovājējis) cilvē̦ks Arrasch.]
Avots: ME II, 9
1) durch steten Brauch gangbar werden
L.: ass jau iedilusi, die Achse ist schon abgeglättet. ragavu slieces iedilušas N. - Peb.;
2) abnehmen
(intr.), kleiner od. mager werden: iedilis mēness Wolm. iedilis (= nuovājējis) cilvē̦ks Arrasch.]
Avots: ME II, 9
iezelt
I ìezelˆt, ergrünen, grün werden: rudzi negribuot lāgā iezelt Saul. sējumi bij diezgan labi uznākuši un iezē̦luši A. XI, 37. cilāts akmens neiezeļ Purap. Fig.: draudzes skuolas daudzmaz iezē̦lušas Kronv. Das Refl. - tiês ungew.: jauni sējumi iezē̦lušies St.
Avots: ME II, 91
Avots: ME II, 91
izbālēt
izbãlêt, -ẽju, izbãlt Biel. I, 441, total bleich werden, verbleichen: izbālēja (Var.: nuo-, sabālēja) tautu meita BW. 14484. atnāk pate izbāluse BW. p. 1113. viņš skatās savā izbālējušā ce̦purē Vēr. II, 1235. Fig., herunterkommen, unbedeutend werden: lai izbālušai vācu dzejai iedve̦stu dzīvību Vēr. II, 18.
Kļūdu labojums:
1113 = 1143
Avots: ME I, 715
Kļūdu labojums:
1113 = 1143
Avots: ME I, 715
izdilt
izdilt (li. išdilti), intr., abgerieben werden, abzehren, verschleissen, fadenscheinig werden: izdilis kâ kaulu kambaris, kâ lūks, von einem sehr mageren Menschen. lakats ap izdilušiem ple̦ciem tās drēbītes tādas izdilušas A. XX, 651. cimdiem izdila īkšķi A. XI, 477. sāpes lai izdilst kâ ve̦cs mēnesis Tr. IV, 88.
Avots: ME I, 728
Avots: ME I, 728
izdzelt
izdzelˆt,
1) tr., ausbrennen, ausstechen:
kad ar nātrām izpušķuo laidara vārtus, tas raganām izdzeļ acis Etn. III, 54;
2) intr., das Perfektiv von dzelt, stechen, gestochen haben:
bites, kas idzē̦lušas, mirst pa lielākai daļai A. XV, 492. [Refl. - tiês, zur Genüge stechen.]
Avots: ME I, 731
1) tr., ausbrennen, ausstechen:
kad ar nātrām izpušķuo laidara vārtus, tas raganām izdzeļ acis Etn. III, 54;
2) intr., das Perfektiv von dzelt, stechen, gestochen haben:
bites, kas idzē̦lušas, mirst pa lielākai daļai A. XV, 492. [Refl. - tiês, zur Genüge stechen.]
Avots: ME I, 731
izkult
izkul˜t [li. iškùlti], tr.,
1) ausdreschen:
labību, rudzus, miežus, auzas. meitas riju izkūlušas BW. 31578, 1. izkūluse maltu gāju 11075. viņš bij izkūlis rītā izkultās auzas Blaum. Sprw.: ē̦d, kâ riju izkūlis, von jem., der lange isst;
2) schwingen, mit dem Schwingen des Flachses fertig wereden:
linus LP. VII, 74 5 (gew. izkulstīt);
3) schlagen, machen, bereit:
sviestu A. XXI, 595;
4) durchprügeln:
viņš raudāja kâ izkults bē̦rns. Refl. - tiês,
1) sich durchschlagen, sich durchhelfen:
gan jau kaut kâ izkulšuos, oft mit dem Zusatz: cauri;
2) mit Mühe herauskommen:
beidzuot ubags ar lielām muokām izkūlās nu meža LP. VI, 303;
3) zur Genüge (längere Zeit) dreschen:
cauru nakti jau rijā izkūlušies LP. VII, 110.
Kļūdu labojums:
izkūlis = izvētījis
Avots: ME I, 756
1) ausdreschen:
labību, rudzus, miežus, auzas. meitas riju izkūlušas BW. 31578, 1. izkūluse maltu gāju 11075. viņš bij izkūlis rītā izkultās auzas Blaum. Sprw.: ē̦d, kâ riju izkūlis, von jem., der lange isst;
2) schwingen, mit dem Schwingen des Flachses fertig wereden:
linus LP. VII, 74 5 (gew. izkulstīt);
3) schlagen, machen, bereit:
sviestu A. XXI, 595;
4) durchprügeln:
viņš raudāja kâ izkults bē̦rns. Refl. - tiês,
1) sich durchschlagen, sich durchhelfen:
gan jau kaut kâ izkulšuos, oft mit dem Zusatz: cauri;
2) mit Mühe herauskommen:
beidzuot ubags ar lielām muokām izkūlās nu meža LP. VI, 303;
3) zur Genüge (längere Zeit) dreschen:
cauru nakti jau rijā izkūlušies LP. VII, 110.
Kļūdu labojums:
izkūlis = izvētījis
Avots: ME I, 756
izlust
izpeikt
I izpeikt: izlutuse un izpeikuse Janš. Mežv. ļ. ll, 326 (ähnlich Līgava II, 258). Subst. izpeikšana, das Sichverwöhnen: cilvē̦ku izlušana un izpeikšana Janš. Līgava I, 327; ‡ izpeikums, das Verwöhntsein: greznības, sprengstības un izpeikuma dēļ Janš. Mežv. ļ. II, 312.
Avots: EH I, 470
Avots: EH I, 470
ķenkuris
klabstēt
klabstêt, - u, - ẽju, ungleichmässig klappern Mar. n. RKr. XV, 118: mašīna klabst vien: skrūves izdilušas.
Avots: ME II, 207
Avots: ME II, 207
krams
I krams, kre̦ms Wolm., Ruj.,
1) der Feuerstein;
cūku krams un žagatas krams, zwei verschiedene Arten desselben Oppek.; zaķu krams, weisser Feuerstein Lems. pastalas kâ kramā sasalušas Blaum. galvā tam atkal bij tāds krams (Strich, Rausch), ka kājas tikkuo varēja nuoturēt Līg. ve̦cajam zaldātam apte̦kas viņa krama dūša, der feste, gestählte Mut. bet kuo nu tāds puišeļu krams! aber was kümmert sich darum solch ein angehorsamer, starrköpfiger Knabe LP. VI, 1014. Vgl. kramgalvis;
2) eine harte Stelle am Baume
Aahof. [Nebst kramt und slav. kremy (gen. kremene) "Kiesel, Feuerstein" wohl zu krama (s. dies); vgl. uch Brückner KZ. LI, 234.]
Avots: ME II, 258
1) der Feuerstein;
cūku krams un žagatas krams, zwei verschiedene Arten desselben Oppek.; zaķu krams, weisser Feuerstein Lems. pastalas kâ kramā sasalušas Blaum. galvā tam atkal bij tāds krams (Strich, Rausch), ka kājas tikkuo varēja nuoturēt Līg. ve̦cajam zaldātam apte̦kas viņa krama dūša, der feste, gestählte Mut. bet kuo nu tāds puišeļu krams! aber was kümmert sich darum solch ein angehorsamer, starrköpfiger Knabe LP. VI, 1014. Vgl. kramgalvis;
2) eine harte Stelle am Baume
Aahof. [Nebst kramt und slav. kremy (gen. kremene) "Kiesel, Feuerstein" wohl zu krama (s. dies); vgl. uch Brückner KZ. LI, 234.]
Avots: ME II, 258
kveldāt
lecens
le̦ce̦ns, erschlossen aus hochle. lacans Mar. n. RKr. XV, 123, ein Stück, Klumpen: bieza piena, tauku, sviesta le̦ce̦ns; [samirkušu un pēc tam sakaltušu miltu gabals; sakaltušu vai sasalušu mē̦slu lêkša, samirkuša, salipuša vai sasaluša sìena lêkša Lettin. snieg le̦ce̦niem; mē̦sli uz tīruma izārdīti le̦ce̦niem Mar. - Vgl. le̦cē̦ns 1.]
Avots: ME II, 443
Avots: ME II, 443
līdz
lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,
1) Adverb -
a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;
b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;
c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;
2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,
a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,
3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;
b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;
c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;
d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;
a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;
f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;
3) Konjunktion,
a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;
b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;
c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]
Avots: ME II, 477, 478, 479
1) Adverb -
a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;
b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;
c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;
2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,
a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,
3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;
b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;
c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;
d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;
a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;
f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;
3) Konjunktion,
a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;
b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;
c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]
Avots: ME II, 477, 478, 479
līdzināt
lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),
1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];
2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;
3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];
4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;
5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];
6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;
7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;
[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;
9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,
1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;
2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.
Avots: ME II, 481
1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];
2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;
3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];
4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;
5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];
6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;
7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;
[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;
9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,
1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;
2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.
Avots: ME II, 481
malis
nobrukt
nùobrukt,
1) od.
2): ve̦cas, jau sen nuobrukušas un nuodilušas kartis Janš. Ltgava I, 296; ‡
3) verbrüht werden (am Körper)
Kaltenbr. ‡ Subst. nùobrukums,
1) das Abgesttirzte, Abgerutsche, der Absturz:
krasta nuobrukums;
2) eine verbrühte Stelle am Körper:
nuobrukumam labas priedīšu mizeņas Kaltenbr.
Avots: EH II, 34
1) od.
2): ve̦cas, jau sen nuobrukušas un nuodilušas kartis Janš. Ltgava I, 296; ‡
3) verbrüht werden (am Körper)
Kaltenbr. ‡ Subst. nùobrukums,
1) das Abgesttirzte, Abgerutsche, der Absturz:
krasta nuobrukums;
2) eine verbrühte Stelle am Körper:
nuobrukumam labas priedīšu mizeņas Kaltenbr.
Avots: EH II, 34
nodilt
nùodilt [li. nudìlti], sich abschleifen, sich abnutzen, abmagern: nazis nuodilis. durvīm malas nuodilušas BW. 12338. tavas drēbes nav nuodilušas V Mos. 8, 4. nuodilst kalti ritentiņi BW. 18090, 2. kad tev mēle nuodiltu! tur jāklausās nuodilušie juoki Alm.
Avots: ME II, 775
Avots: ME II, 775
nodzelt
nùodzelˆt, tr., totstechen, totbeissen: čūskas dzē̦lušas, kamē̦r nuodzē̦lušas LP. VI, 829. bites tranus nuodzeļ A. XX, 264. ruoka nuo vienas vietas nuodze̦lta, ganz mit Stichen bedeckt.
Avots: ME II, 779
Avots: ME II, 779
nogult
nùogult [li. nugul˜ti], intr., sich hinlegen, sich legen: mājinieki nuoguluši LP. V. 22. [debess nuogula aiz Gāršu kalna Lis.]. nu visi vējiņi nuogula kuokuos Lautb. man guotiņas paē̦dušas, ābuolā nuogulušas BW. 29015;
2) tr., belagern:
tautas ceļu nuoguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi 13475;
3) einschlafen:
bet ķēniņa dē̦ls nevar nuogult LP. VI, 324. ļaunas dvēseles nevar līdz pusnaktij nuogult VII, 81. Refl. - tiês, sich hinlegen, sich niederlegen, sich lagern: nuogulies gar zemi! gans, aitas sadzinis, nuogulstas sē̦tmalī RKr. VIII, 78. nakts nuogulstas pāri zemi Vēr. II, 262.
Avots: ME II, 788, 789
2) tr., belagern:
tautas ceļu nuoguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi 13475;
3) einschlafen:
bet ķēniņa dē̦ls nevar nuogult LP. VI, 324. ļaunas dvēseles nevar līdz pusnaktij nuogult VII, 81. Refl. - tiês, sich hinlegen, sich niederlegen, sich lagern: nuogulies gar zemi! gans, aitas sadzinis, nuogulstas sē̦tmalī RKr. VIII, 78. nakts nuogulstas pāri zemi Vēr. II, 262.
Avots: ME II, 788, 789
nokult
nùokul˜t li. nukùlti], tr.,
1) abschlagen, abklopfen, abprügen, abdreschen, das Dreschen beendingen:
Mārtiņš nuome̦t nuokultuo meiju AU. sāka raudāt slimāki kâ nuokults MWM. VIII, 19. meitas riju nuokūlušas. Refl. -tiês, sich abklopfen, sich abplagen: (puisis) tâ tik vien nuokūlies pa pasauli LP. IV, 108. nuokūlies kâ vēzis pa smiltīm JR. IV, 85.
Avots: ME II, 803
1) abschlagen, abklopfen, abprügen, abdreschen, das Dreschen beendingen:
Mārtiņš nuome̦t nuokultuo meiju AU. sāka raudāt slimāki kâ nuokults MWM. VIII, 19. meitas riju nuokūlušas. Refl. -tiês, sich abklopfen, sich abplagen: (puisis) tâ tik vien nuokūlies pa pasauli LP. IV, 108. nuokūlies kâ vēzis pa smiltīm JR. IV, 85.
Avots: ME II, 803
notrult
‡ *nùotrult, = nùotrulêt: sajūtas it kâ nuotrulušas A. Erss Daugava 1928, S. 547. nuotrulis nazis Bērzgale, Hasenp., Heidenfeld; nuotrulis "īss (un šķidrs) kļuvis, truls": zirgam aste nuotrulusi Grawendahl, Sessw. ar mazu, iesirmu un tādu kâ nuotrulušu bārdiņu Saul. Burtnieks 1936, S. 22.
Avots: EH II, 102
Avots: EH II, 102
novadnieks
nuõvadniẽks, f. -niêce,
1) der Besitzer, (die -in) eines
nuovads, namentlich eines benachbarten nuovads, der Freibauer: nejājiet, nuovadnieki! es neiešu pa nuovadu; kas kait pašas nuovadā, līdze̦nā zemītē? BW. 9710. par nuovadniekiem Vakar-Kurzemē tagad sauc visus brīvniekus: dragūnniekus, ķuoniņciemniekus u. c. RKr. XVI, 143. kur cirti, tēviņ, šūpuļa kārti? skaidrā birzē, novada malā. augs tava meitiņa, būs nuovadniece BW. 1674. nuovadniece man māsiņa, nuojūdz manu kumeliņu; man ruociņas nuosalušas, guobu zemi mēruojuot 28072;
2) ein Arbeiter auf einem angewiesenen Stück Feld
(nuovads 4).
Avots: ME II, 881
1) der Besitzer, (die -in) eines
nuovads, namentlich eines benachbarten nuovads, der Freibauer: nejājiet, nuovadnieki! es neiešu pa nuovadu; kas kait pašas nuovadā, līdze̦nā zemītē? BW. 9710. par nuovadniekiem Vakar-Kurzemē tagad sauc visus brīvniekus: dragūnniekus, ķuoniņciemniekus u. c. RKr. XVI, 143. kur cirti, tēviņ, šūpuļa kārti? skaidrā birzē, novada malā. augs tava meitiņa, būs nuovadniece BW. 1674. nuovadniece man māsiņa, nuojūdz manu kumeliņu; man ruociņas nuosalušas, guobu zemi mēruojuot 28072;
2) ein Arbeiter auf einem angewiesenen Stück Feld
(nuovads 4).
Avots: ME II, 881
pabārkšņi
‡ pabārkšņi, = pabārkši: pabārkšņiem pakliestās ... paparžu lapiņas bija apsvilušas Janš. Mežv. ļ. II, 370.
Avots: EH II, 120
Avots: EH II, 120
pacelt
pacelˆt [li. pakélti], tr.,
1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;
2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;
3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;
4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;
5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;
6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.
Avots: ME III, 11
1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;
2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;
3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;
4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;
5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;
6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.
Avots: ME III, 11
pačirkstināt
[pačirkstinât,
1) ein wenig od. nachlässig melken
C., Lis., (mit ir̂ 2 Ruj.: kādas divas (scil. guovis) tur pačirkstinājusi Jaunie mērn. laiki I, 183;
2) auch pačirpstināt, ein wenig zirpen od. zwitschern;
3) "(mit einer Feder) hörbar kritzeln"
MSil.;
4) "pagrabinât" Mar. (mit ir̂), Sessw., Selsau, Lös., Lis., Segew., Sermus, A.-Peb.: pačir̃kstināt durvis, kurpes, sasalušas pastalas Grünh., Autz; p. zuobus N.-Peb.;
5) ein wenig (schlecht) fiedeln
Mar. (mit ir̂) u. a.]
Avots: ME III, 14
1) ein wenig od. nachlässig melken
C., Lis., (mit ir̂ 2 Ruj.: kādas divas (scil. guovis) tur pačirkstinājusi Jaunie mērn. laiki I, 183;
2) auch pačirpstināt, ein wenig zirpen od. zwitschern;
3) "(mit einer Feder) hörbar kritzeln"
MSil.;
4) "pagrabinât" Mar. (mit ir̂), Sessw., Selsau, Lös., Lis., Segew., Sermus, A.-Peb.: pačir̃kstināt durvis, kurpes, sasalušas pastalas Grünh., Autz; p. zuobus N.-Peb.;
5) ein wenig (schlecht) fiedeln
Mar. (mit ir̂) u. a.]
Avots: ME III, 14
papilt
‡ papilt,
1) sich mit einer dünnen Wasserschicht (über dem Eis) beziehen
(mit il˜ ) Dunika: papīlis dīķis;
2) vâtis ir papilušas, die Pocken werden reif
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Pocken").
Avots: EH XIII, 162
1) sich mit einer dünnen Wasserschicht (über dem Eis) beziehen
(mit il˜ ) Dunika: papīlis dīķis;
2) vâtis ir papilušas, die Pocken werden reif
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Pocken").
Avots: EH XIII, 162
papuve
pašļupstēt
[pašļupstêt, ein wenig lispeln: uodam mēle pašļupstēja Pas. I, 407; lispeln (nach Ausdrücken des Könnens): nuosalušais nevarēja pašļupstēt Dunika.]
Avots: ME III, 115
Avots: ME III, 115
plikatne
plikatne, = kailatne ("vairāk nuo plikas, sasalušas zemes) Etn. IV, 166; plikātne "plikums, kailums" Bē̦rzpils in Lettg.
Avots: ME III, 343
Avots: ME III, 343
rādze
rādze,
1) "?": dzied lakstīgala zuobentiņa rādzītē (auf der Schneide?
Var.: galiņā) BW. 20727 var. paša dieva gaiļi dzied zuobentiņa rādzītē 32048;
2) ràdze 2 Druw., Lis., Golg., Selsau, Sessw., Heidenfeld, Warkl., Meiran, Bers., Saussen, Schwanb., Bolwen, Aahof, Lös., Prl., der mittlere Stollen am Hufeisen:
dancuo, manu kumeliņ, ar visām rādzītēm! BW. 16137. sasalušais sniegs skrapst zem zirgu pakavu rādzēm Druva III, 247. bet pakava vidū, tâ kâ rādzes vietā, vis˙augstāk sēdēja pats... kancleris Niedra Kad mēnesis dilst 16. Zu rags? Vgl. tormell li. rõgės "ein kleiner Schlitten".
Avots: ME III, 495
1) "?": dzied lakstīgala zuobentiņa rādzītē (auf der Schneide?
Var.: galiņā) BW. 20727 var. paša dieva gaiļi dzied zuobentiņa rādzītē 32048;
2) ràdze 2 Druw., Lis., Golg., Selsau, Sessw., Heidenfeld, Warkl., Meiran, Bers., Saussen, Schwanb., Bolwen, Aahof, Lös., Prl., der mittlere Stollen am Hufeisen:
dancuo, manu kumeliņ, ar visām rādzītēm! BW. 16137. sasalušais sniegs skrapst zem zirgu pakavu rādzēm Druva III, 247. bet pakava vidū, tâ kâ rādzes vietā, vis˙augstāk sēdēja pats... kancleris Niedra Kad mēnesis dilst 16. Zu rags? Vgl. tormell li. rõgės "ein kleiner Schlitten".
Avots: ME III, 495
raut
raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,
1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;
2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;
3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;
4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;
5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;
6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,
1) einander ziehen;
2) zanken, streiten;
3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;
4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;
5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;
6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,
1) der Zank, Streit;
2) das Geringerwerden;
3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;
4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,
1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;
3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.
Avots: ME III, 490, 491
1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;
2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;
3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;
4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;
5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;
6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,
1) einander ziehen;
2) zanken, streiten;
3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;
4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;
5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;
6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,
1) der Zank, Streit;
2) das Geringerwerden;
3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;
4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,
1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;
3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.
Avots: ME III, 490, 491
sadilt
sadilt, intr., (durch ständigen Gebrauch) sich zerreiben, völlig abgenutzt werden; (fig.) sich verkleinern, winzig resp. dünn, mager werden: Sprw. sadilis kâ īle̦ns. sadilušas dzirnaviņas BW. 8040. piekūst mans kumeliņš, sade̦l kaltas kamaniņas 18090. dziedāja, dziedāja, palika klusu: pietrūka dziesmiņu, sadila mēlīte 914. ruokas āda ir pret tuo vietu sadiluse Krišs Laksts 3. zēģele paspīdēja, sadila un izgaisa tālumā Skalbe. sadilst augums acīm re̦dzuot A. XX, 327.
Avots: ME II, 610
Avots: ME II, 610
salonis
I saluonis, ‡
2) salùoņi 2 Nautrēni "kaudzes padibenē le̦dū sasalušais siens": siena skaudze šuoziem līdz pusei saluoņuos.
Avots: EH XVI, 428
2) salùoņi 2 Nautrēni "kaudzes padibenē le̦dū sasalušais siens": siena skaudze šuoziem līdz pusei saluoņuos.
Avots: EH XVI, 428
sapūst
sapùst, ‡
6) (stark?) behauchen (?):
kad sapūš, tad var sasildīt (scil.: nuosalušas ruokas) Orellen; ‡
7) stark blasen (?):
sapūt nu ragā! tad nāks ir citi Saikava; ‡
8) = sastâstît, einreden
Seyershof: sapūtuši vecenei pilnu galvu, un šī tic visam. Refl. -tiês,
1): auch. (böse werden)
Saikava, Seyershof; ‡
2) blasend sich überanstrengen:
(ragā) pūtējs bij laikam pārāk sazapūties Saikava.
Avots: EH XVI, 439
6) (stark?) behauchen (?):
kad sapūš, tad var sasildīt (scil.: nuosalušas ruokas) Orellen; ‡
7) stark blasen (?):
sapūt nu ragā! tad nāks ir citi Saikava; ‡
8) = sastâstît, einreden
Seyershof: sapūtuši vecenei pilnu galvu, un šī tic visam. Refl. -tiês,
1): auch. (böse werden)
Saikava, Seyershof; ‡
2) blasend sich überanstrengen:
(ragā) pūtējs bij laikam pārāk sazapūties Saikava.
Avots: EH XVI, 439
sazelt
I sazelˆt, intr., anfangen zu grünen (z. B. vom Roggen); eingrasen, mit Gras überwachsen U.: ziemājiem ilgāks laiks iesakņuoties un sazelt Konv. 2 2129. sazē̦lušām druvām Stari II, 453. sazē̦lušu atmatiņu BW. 34699. sazē̦lušas zemes uzirdināšana Konv. 2 880. lauki... sazeļ ar nezālēm Ed. Cālītis. (fig.) mātes cerības sazēla kâ mauriņš pēc silta pavasara lietus Blaum.
Avots: ME III, 795
Avots: ME III, 795
šķelmis
šķel˜mis (f. -e), der Schelm: Sprw. labs cilve̦ks - šķelmis aiz ādas Br. sak. v. 183. meitas, šķelmes, pievīlušas... kumeliņu BW. 29842. Nebst estn. kelm aus mnd. schelm.
Avots: ME IV, 25
Avots: ME IV, 25
skrapstēt
skrapstêt Sunzel, Saikava, skrapšêt, skrapšķêt, -u,-ẽju, auch refl. -tiês, rasseln, klappern, knistern: skrapstēja... ķēdes..., aizšaujamie un atslē̦gas Veselis Daugava 1928, No 4, S. 429. durvis... skrapšķē̦damas aizslēdzās Vārpas 6. bij tikai dzirdams, kâ spalvas skrapš Izgl. gada grām. II, 31. ē̦d kāli, ka zuobi vien skrapš Aps. VII, 8. asas nezāles skrapškuot ķērās viņam pie drēbēm A. XX, 491. le̦dus gabali skrapšķē̦dami triecas gar pluosta malām A. Upītis. sasalušais sniegs skrapst zem zirgu pakavu rādzēm Druva III, 247. skrapšējās (Var.: skrapstējās), kad izdzēru ābel[e]s kuoka biķerīti; skrapšējās (Var.: čaukstējās), kad nuoņēmu jaunas meitas vainadziņu BW. 24488. Das -ps- kann hier auf -bs- zurückgehen; vgl. skrabêt I.
Avots: ME II, 887
Avots: ME II, 887
spalga
spalˆga Schujen, starker Frost Sessw.: uz sasaluša sniega tādā spalgas laikā Saul, III, 91, Bers., Sawensee.
Avots: ME III, 982
Avots: ME III, 982
stote
stuote,
1) die Stütze, der Stollen am Hufeisen
U., (mit uõ) Salisb., Jürg. (hier auch stuõts, -s); die Stifte, Nägel im Absatz des Stiefels U.: pakavai visas stuotes nuodilušas Salisb. zirga pakaviem visiem bija dimanta stuotes LP. VI, 675;
2) auch stuota BW. 5428, der Saum, Vorstoss am unteren Rande des Weiberrocks
U., Wessen, (stuõte) Karls., Grünwald: stuotām šūti rinduciņi BW. 5428;
3) die Türangeln
Sessw. n. U. Nebst estn. tōt "Stoss" aus mnd. stôt "Stoss".
Avots: ME III, 1113
1) die Stütze, der Stollen am Hufeisen
U., (mit uõ) Salisb., Jürg. (hier auch stuõts, -s); die Stifte, Nägel im Absatz des Stiefels U.: pakavai visas stuotes nuodilušas Salisb. zirga pakaviem visiem bija dimanta stuotes LP. VI, 675;
2) auch stuota BW. 5428, der Saum, Vorstoss am unteren Rande des Weiberrocks
U., Wessen, (stuõte) Karls., Grünwald: stuotām šūti rinduciņi BW. 5428;
3) die Türangeln
Sessw. n. U. Nebst estn. tōt "Stoss" aus mnd. stôt "Stoss".
Avots: ME III, 1113
tērpas
‡ tẽ̦rpas,
1) = dre̦buļi: t. iet pa kauliem Smilt.;
2) Schmerzen:
t. iet pa ruokām nuosalušam Zögenhof.
Avots: EH II, 678
1) = dre̦buļi: t. iet pa kauliem Smilt.;
2) Schmerzen:
t. iet pa ruokām nuosalušam Zögenhof.
Avots: EH II, 678
uzmest
uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),
1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,
a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;
b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,
a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;
b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;
2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;
3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;
4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;
5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;
6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;
7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,
1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;
2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;
3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;
4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;
5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,
1) das Konzept
MWM. X, 175;
2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.
Avots: ME IV, 358, 359
1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,
a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;
b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,
a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;
b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;
2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;
3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;
4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;
5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;
6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;
7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,
1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;
2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;
3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;
4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;
5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,
1) das Konzept
MWM. X, 175;
2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.
Avots: ME IV, 358, 359
vēderiski
vêderiski, Adv., bäuchlings: vēderiski vilkties pa le̦du Salis. nuodilušas nabas vēderiski ve̦lkuoties Zobg. kal. v. J. 1908, S. 68.
Avots: ME IV, 548
Avots: ME IV, 548
veikls
veĩkls (li. *veiklas Lit. Mitt. II, 238 und 240 oder veiklùs "gewandt, tätig") AP., C., Iw., Līn., PS., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit èI ) Linde, (mit èi 2 ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. (unbek. in Dunika, Oknist),
1) fleissig
L., U., (mit èi 2 ) Sessw.; munter, hurtig U., Spr., (mit èi 2 ) Bers., Sessw.; geschickt, gewandt (mit eĩ ) Frauenb.: veiklas kājas, hurtige Füsse Mag. IV, 2, 155, U. Sprw.: jauns cilvē̦ks, veiklas kājas RKr. VI, 104. kas veikls - apgriežas uz pimberi, kas neveikls - uz pūravietas sējuma Br. sak. v. 906. puisis ar veiklākuo mēli Etn. I, 116. rudzu trauku... veikli izmalušas LP. VI, 66;
2) gedeihlich
L., St.; wohl geraten U., (mit eĩ ) C.; frisch, gesund U.: veikls darbs C. veikls bē̦rns, ein körperlich und geistig wohlgeratenes Kind U.;
3) possierlich, komisch
W. - Livl. n. U.; sonderbar Salisb.: sviekstam veikla gaite (sonderbarer Geschmack) Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54, kāda apelsīnam garša ? - tāda veikla ir, - kâ tuo lai nu izsaka Salisb., Wolm.;
4) etwas dumm, beschränkt
(mit eĩ ) Ruj., Wainsel, Wolmarshof: veikls cilvē̦ks Ruj., Wolmarshof. veikla galva Wainsel. - Subst. veĩklums,
1) die Behendigkeit, Geschicklichkeit
U., Gewandtheit;
2) das Wohlbestelltsein
U.;
3) ein gewandter, dienstfertiger Mensch
Frauenb. Wenigstens in den Bedd. 1 - 2 zu veikt; zur Bed. 3 vgl. die Bedd. von vendîgs.
Avots: ME IV, 523, 524
1) fleissig
L., U., (mit èi 2 ) Sessw.; munter, hurtig U., Spr., (mit èi 2 ) Bers., Sessw.; geschickt, gewandt (mit eĩ ) Frauenb.: veiklas kājas, hurtige Füsse Mag. IV, 2, 155, U. Sprw.: jauns cilvē̦ks, veiklas kājas RKr. VI, 104. kas veikls - apgriežas uz pimberi, kas neveikls - uz pūravietas sējuma Br. sak. v. 906. puisis ar veiklākuo mēli Etn. I, 116. rudzu trauku... veikli izmalušas LP. VI, 66;
2) gedeihlich
L., St.; wohl geraten U., (mit eĩ ) C.; frisch, gesund U.: veikls darbs C. veikls bē̦rns, ein körperlich und geistig wohlgeratenes Kind U.;
3) possierlich, komisch
W. - Livl. n. U.; sonderbar Salisb.: sviekstam veikla gaite (sonderbarer Geschmack) Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54, kāda apelsīnam garša ? - tāda veikla ir, - kâ tuo lai nu izsaka Salisb., Wolm.;
4) etwas dumm, beschränkt
(mit eĩ ) Ruj., Wainsel, Wolmarshof: veikls cilvē̦ks Ruj., Wolmarshof. veikla galva Wainsel. - Subst. veĩklums,
1) die Behendigkeit, Geschicklichkeit
U., Gewandtheit;
2) das Wohlbestelltsein
U.;
3) ein gewandter, dienstfertiger Mensch
Frauenb. Wenigstens in den Bedd. 1 - 2 zu veikt; zur Bed. 3 vgl. die Bedd. von vendîgs.
Avots: ME IV, 523, 524