Paplašinātā meklēšana

‡ àizmeldinât, = ‡ àizmeldêt Spr.; = àizbilˆdinàt Laud., Lös., Rutzau, Sessw. u. a.: aizmèldini ² mani pie mācītāja! Selsau.

Avots: EH I, 38

me̦ldi,

1): m. ("?"), ņidras, saaudziet (linu laukā)! BW. 28321, 6 (aus Tirsen);

2): "= melmeņi" ME. II, 595 zu ersetzen durch "me̦ldu gaļa, = melmeņi".

Avots: EH I, 798

me̦ldi [li. meldaĩ (sing. méldas)] od. me̦ldu zâle U.,

1) Binsen;
me̦ldu [me̦lda BW. 8701, 4 var.] krē̦sls, Binsenstuhl (im VL. oft besungen): es tev celšu me̦ldu (Var.: me̦ldas 13250,

6) krē̦slu BW. 8701. grīd, tautieti, me̦ldu galdu! 19162. karsta saule, me̦ldu (Var.: me̦ldra, me̦ldzu, me̦lga) zâle, nekuož vairs izkaptiņa 28650. Laimīte man krē̦slu pina sila me̦ldu lasīdama 22986;

2) = melmeņi: melmeņi - tâ sauktā me̦ldu jeb salde̦nā gaļa Lös. n. Etn. IV, 146. [In der Bed. 1 nebst maldas krê̦sls und li. mal˜das "Binse" nach Būga KSn. I, 143 u. 188 zu serb. мле^дан "mager", мла^д "jung", apr. maldai "Jungen", ai. mṛdú-ḥ, la. mollis, ahd. malz, ir. meldach "weich", gr. μέλδομαι "werde weich", ae. meltan "schmelzen", ahd. malz "Malz" u. a. (bei Berneker Wrtb. II, 72). Da melmeņi auch "die Weichen" bedeuten, so gehört hierhör wohl auch me̦ldu gaļa.]

Avots: ME II, 594, 595

‡ meldiens Wessen, = mel˜dija.

Avots: EH I, 798

mel˜dija: dzied ... uz visām meldijām BW. 564; 8. meldiju vilkt Dunika, laut weinen.

Avots: EH I, 798

mel˜dija, meldeja BWp. 564 [aus Brucken], mel˜diņš [Wolm., Salis], die Melodie [hieraus entlehnt]: bē̦rns laiž meldiņu vaļā, das Kind flennt; meldiņu uzņemt, eine Melodie anfangen.

Avots: ME II, 595

[melˆdinât ² "?": vai, kâ ruoka meldina! spreche man in Seppkull, wenn die Hand von Nesseln gestochen sei.]

Avots: ME II, 595

‡ *II meldinât, zu erschliessen aus ‡ àizmeldinât.

Avots: EH I, 798

mel˜diņš (unter mel˜dija): mit elˆ Linden in Kurl.; papūšu uz četriem meldiņiem BW. 34220.

Avots: EH I, 798

‡ pameldija "?": dziedāj[a] meita ganīdama ... ; kad uzkāpa kalniņā, laida gaŗu pameldiju Tdz. 36278.

Avots: EH II, 155

‡ atduñgât, brummend (summend) wiederholen (eine Melodie) Windau: a. meldiņu.

Avots: EH I, 140

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 ¹ ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 ¹ ;992

Avots: ME I, 561

gaviļuôt (unter gavilêt),

1): auch Sonnaxt, gaviļât Kaltenbr.: gaŗu meldiņu vilka - gaviļuoja Sonnaxt.

Avots: EH I, 388

izpliñkš(ķ)inât, tr., klimpern: uz klavierēm kādu meldiju Strautsel.

Avots: ME I, 783

izpliñkš(ķ)inât, tr., klimpern: uz klavierēm kādu meldiju Strautsel.

Avots: ME I, 783

izskanêt,

1) verhallen, ausklingen:
kur ilgu balss bez skaņas izskanēja Asp. mana jaunība izskanēja kâ klusa vakara meldija Kleinb.;

2) durchklingen:
atbildē izskanēja rūgtums Baltp. viņai likās, ka iz šiem vārdiem izskanē̦tu apsmiekls Vēr. II, 446;

3) erschallen, ergehen:
izskanējusi pa mūsu tēviju vēsts Vēr. II, 595.

Avots: ME I, 797, 798

[izsvèlpt,

1) auspfeifen;

2) hinaus -, herauspfeifen;

3) in gehöriger Weise nachpfeifen:
nevar strazdam pakaļ izsvelpt. māk meldiņu izsvelpt Lis. Refl. - tiês, zur Genüge pfeifen.]

Avots: ME I, 808

[izvĩteŗuôt,

1) mit Mühe aussprechen:
nevarēja ne vārda izvīteŗuot Bauske;

2) "dzieduot meldiju izluocīt (vom Vogelgesang)" Selg.]

Avots: ME I, 831

I kuñkuruôt, kuñkuŗuôt [auch Līn.], intr., vor sich brummen, murmeln, winseln Kand.: ve̦ca māte kunkuruoja sivēniņus ganīdama Ahs. sievai rauduot un kunkuruojuot, nuolaidās liels ērglis JK. V, 60. [pusbalsī kunkuŗuot meldiju Janš. Čāp. 23. dziedāja paklusi, it kâ kunkuŗuodama 52. Vgl. kunkt.]

Avots: ME II, 316

lùocĩjums,

1) Beugung, Biegung, Modulation:
ve̦cais dziedātājs turas pie saviem ve̦ciem luocījumiem; jaunā paaudze dzied pēc tagadējām meldijām Tēv.;

2) der Fall, Kasus (in der Deklination)
Neik.

Avots: ME II, 522

mēdzinât [li. mėgìnti "prüfen"],

1) anprobieren
L., [prüfen, versuchen Für., mèdzināt ² Warkl.: mēs meldiņu mēdzinājam, nedrīkstam uzjemt];

2) vexieren, spotten
Ruj. n. U.;

[3) "?": cits nespēja bruņu nest, cits zuobina mēdzināt BW. 32064, 7 var. - Wenigstens in der Bed. 1 zu mêgt].

Avots: ME II, 612

nùočĩkstêt, nùocĩkstêt, intr.,

1) einen knarrenden, knackenden, quiekenden, quietschenden Laut von sich geben:
lai nuočīkst(nuocīkst) tie puisīši, kas meitiņas nicināja BW. 8981. durvis nuocīkstējušas LP. VII, 426. suoļi apmākti nuočīkstēja pa biezuo grīdas se̦gu MWM. VIII, 491. meldiņš lāgā neveicas, tâ teikt, nuočīkst vien;

2) längere Zeit knarren, quiken, wimmern:
tâ viņš nuočīkstēja, kâ ve̦cs kuoks, vēl divus gadus Latv. [Refl. - tiês, =nùočĩkstêt, 1: duris nuočīkstējās vien Lis.]

Avots: ME II, 770

[paskumjš, ein wenig traurig: paskumja meldija.]

Avots: ME III, 101

pìečukstēt, zuflüstern: piečukstē̦dama viņa dziesmām savas meldijas Vēr. I, 1319.

Avots: ME III, 242

pliñkšķinât C., Widdrisch, pliñkšinât Ruj., Salls "auf irgend einem Instrument spielen", klimpern: viņš apsēdās pie klavierēm un plinkšķināja meldiju Poruk MWM. VI, 506.

Avots: ME III, 346

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

riẽtêt (li. rietė´ti "rollen", prs. rietù Büga KSn. I, 261) Karls., Lin., Iw., rietêt ² Kl., Kr., -u od. -ẽju, -ẽju,

1) intr., rollen
Biel. n. U.: asariņas rietēt riet Plild. Rakstn. II, 256; meldija vairs neriet, die Melodie gelingt, fliesst nicht mehr Kronw. n. U.;

2) wälzen
Bielenstein Holzb. 399;

3) tr., voller machen
Biel. n. U.;

4) voller werden;
(riẽtêt) zufliessen Bl., C., PS., zuschiessen (auch fig.): piens rietē U., die Milch schiesst zu. guovs neriet U., die Kuh gibt keine Milch, guovij tesmins riet (füllt sich mit Milch) Grünh. riet guovs rītā, riet vakarā BW. 29525. rieti, rieti tu, guosniņ, man nav vaļas rietināt! 29526. par tesmenaiņām, rietuošām guovīm RKr. IX, 15. jauns spē̦ks man riet un sparība iz brīvas pasaules Rainis;

5) riẽtêt PS., hervorkommen, hervorbrechen, aufgehen
U.: gaisma rietē, das Licht bricht an, es wird Tag U. mana laime rietē, mein Glück blüht auf St.;

6) riẽtêt PS., rìetêt C., untergehen (von der Sonne):
jauks vakars, saule aiz priediena riet Janš. saule taisījās rietēt Vēr. v. J. 1903, S. 52. kam, saulīte, spuodra lēci, kad tik spuodra nerietēji? BW. 6556. nav saulīte rietējuse, jau rasiņa ābuolā 8704, 2 var. riet saulīte vakarā, meža virsus puškuodama 33879 var. riet saulīte rietē̦dama, ze̦lta zarus zaruodama 33879, 4. Zu rist II, riest II und III; anders (zur Wurzel von rîts) Persson Beitr. 769 f.

Avots: ME III, 549, 550

sâkas: nuo sākām meldija kâ stabule tam skan Virza Kar. Nameitis (1939), S. 78.

Avots: EH XVI, 469

saskañdinât, tr., intr.,

1) (zusammenschlagend) erklingen lassen:
šķiltavas saujā saskandinājis Kaudz. M. 13. viņa pirksti saskandina sīkās stīgas Vēr. II, 262. dāmas būs tik laipnas ar mums saskandināt glāzes (d. h. die Gläser zusammenschlagend aufs Wohl trinken) Puriņš Nauda 28. viņš saskandināja glāzēm Stari I, 269. viņi saskandināja un uzdzēra draudzībai II, 190;

2) in Übereinstimmung, Harmonie bringen
(gew.: saskaņuôt); komponieren Celm.; dichten (perfektiv) Wid.: sajē̦gumi nebij saskandināmi ar pieredzējumiem Pūrs III, 93. ritums saskandināts pēc vārdu akcenta Antrōp. II, 103. Šūberts saskandināja dziesmām meldijas Vēr. II, 273.

Avots: ME III, 731

I sìkt PS., C., sìkt ² Kl., sîkt ² Karls., sīcu (auch sīkstu U.), sīcu, rauschen, zischen (wie kochend Wasser U.); brammen, summen U., Spr.: trumulis ... sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. kuoku zaruos skumji lietus sīc Apsk. v. J. 1903, S. 37. bite sīc Etn. II, 51. šķitu bitīt[i] sīcam (Var.: dīcuot) BW. 363. smalkāki kukaiņi sīc Etn. II, 51. knausis sīc ebenda. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. II, 9. dundura sĩkšanu Apsk. v. J. 1903, S. 654. vai tik nesīc nāves muša? MWM. X, 214. zīlīte žē̦li sīc Vēr. II, 527. meitenes pusbalsī sāka tuo (= meldiju) sīkt līdza Janš Bandavā II, 254. vēl ausīs dziesmas, smiekli sīc Vēr. I, 1207. lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. Refl. sîktiês ² , summend, zischend sich hinein-, durch- saugen (vom Wasser): ūdens sīcas laivā ("= sīkdams sūcas") Salis. Subst. (Demin.) sīcējiņa, die Summende, Beiname der Biene im VL. Von Fick Wrtb. III4, 89 zu mnd. hîgen "schwer atmen", von Miklosich Et. Wrtb. 335 zu poln. sikora "Meise", sikawka "Spritze", von Wiedemann Prät. 62 zu got. siggwan "singen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 496) gestellt. Wegen der Mehrdeutigkeit des le sī- ist eine sichere Entscheidung unmöglich.

Avots: ME III, 853

skalbs,

1) scharf:
vanagam skalbi (Var.: skarbi) nagi BW. 2589, 1 var.;

2) scharf, schrill, laut:
izkapts skalbi žvankš Druva I, 618. smieties smieklus skarbus, skalbus Plūd. Domas I, 537. dāmu balsis pieņēmas arvienu skalbākas un stiprākas A. v. J. 1896, S. 573. skalbi iesaukties Bers. kas tik skalbi, gauži dzied? BW. 133, 4. zvans, izkapts skàlbi ² (= skaidri, skanīgi) skan Warkl. Adv. skalbi, laut und deutlich St.: meldiņus, kas skanēja skalˆbi Kr. Mag. XV, 2, 59. In der Bed. 1 zu šķelˆt? in der Bed. 2 zu skaļš 1 ?

Avots: ME III, 868

smalsinât,

1): uz rudeni lietus smalsina Lubn.; vgl. smalˆcinât 4; ‡

2) "caur de̦gunu dūkt kādu meldiju" (mit àl ² ) Hirschenhof.

Avots: EH II, 533

I smil˜kstêt C., PS., Wolm., Siuxt, Lin., Iw., AP., Serbigal, Ruj., Karls., Salis, smìlkstêt ² Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, -u, -ẽju, winseln (namentlich vom Hund): suns skatījās smilkstē̦dams Lienai acīs Mērn. laiki 282. luopiņi... nesmilkst ne˙maz par viņas cietuo sirdi LP. IV, 161. lai tās smilkst pēc manis MWM, VII, 814, pagales dzisdamas skumji smilkst Vēr. II, 523. meitas smilkstēja dziesmu meldiņus Sadz.. viļņi 20. jūs smilkstēsiet (werdet euch wimmernd beklagen) man, ka... A. XVII, 584. Bei Stender Pas. 291 auch vom Gesang der Nachtigall. Zu smilgt, smildzêt (wenn mit ks aus gs ) resp. zu smilkt I.

Avots: ME III, 963

trillinât Adsel, Bers., Fehteln, Kalz., trillern, trällern, lustig singen Wid., Bers., Blumenhof, Holmhof, Kurmene, Mar., Nötk., N.-Peb., Romershof, Prl., Sermus, (mit il˜l ) Amboten, Dunika (nur vom Trillern der Lerche gesagt), Gramsden, Irmelau (vom Trillern der Lerche), Kalleten, Laidsen, Mitau, Neuhausen, Pilten (vom Trillern der Lerche), Renzen, Ringen, Rönnen, Schwitten, Sessau, (trilinât) Lennew., MSil., (trilinât) U.; auf dem Bockshorn spielen (trilinât) U., Bielenstein Holzb. 724; (in der Schenke) trinken und singen Sessw.: cīrulis trillina (trilina MSil.) Dunika, Irmelau, Pilten, Prl. u. a. lakstīgalas trillina Holmhof. gani laukuos trillina Mar., Prl., Sermus u. a. es trillināju ve̦cuo meldiju Römershof. tē̦vs ar māti dūdināja..., es pats skaisti trilināju BW. 185871, 1. cits trilināja, cits dūduoja LapsaKūm. 150. lakstīgala kuošu dziesmu trilināja BW. 12056, 2. putniņš sāk trilināt MWM. v. J. 1896, S. 387.

Avots: ME IV, 236

uzdzîvuôt,

3): viņš pa visu tuo laiku nav varējis ne˙kuo uzdzîvet ² ("pie mantas tikt") Strasden; ‡

5) abdienen (atklausīt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

6) "?": viņš ... uzdzīvuoja jautru meldiju Zeibolts Likt. 60.

Avots: EH II, 722

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. ² 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene ² I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363

uztver̂t, aufgreifen, auffangen, auffassen: uztve̦rdama... valuodas pavedienu Janš. Mežv. ļ. II, 38. uztvert bumbu. uztvert pareizuo meldiju. uztvert uotra duomas. Refl. -tiês, sich hinaufretten; auf etw. Zuflucht finden: viņš uztvēries uz klētsaugšas Bauske.

Avots: ME IV, 395

uzvìlkt (li. užvil˜kti "hinaufschleppen"),

1) (hin)aufziehen
L.: užvilkt kalnā. uzvilkt kuo kam virsū;

2) (einen Mechanismus) aufziehen:
uzvilkt pulksteni: uzvilkt bisei gaili;

3) (einen Strich) aufziehen; aufschreiben, notieren
U.: uzvilkt svītras (strīpas). ar zuobinu krustu sev aiz muguras uzvilkt Pas. IV, 11;

4) aufschärfen, -schleifen:
bārdas nazi uzvilkt uz siksnas Stenden. jāuzve̦lk izkaptij zuobi Janš. Dzimtene ² II, 175;

5) anziehen
L.: uzvilkt drēbes;

6) einen Schlag versetzen:
uzvilkt kam ar siksnu! Bauske. uzvelc zirgam! gib dem Pferd einen Schmiss! U.;

7) uzvelc dūmus! rauche einmal!
Seew. n. U. (ähnlich: Janš. Bandavā II, 64);

8) anstimmen:
uzvilkt sē̦ru meldiņu; uzvilkt meldiņu "weinen";

9) auf(er)ziehen
U.: bē̦rnu uzvilkt, ein Kind auferziehen U.;

10) aufziehen, verspotten
(dazu das Subst. uzvilcẽjs, wer aufzieht, verspottet) AP., Golg.: u. uotru uz zuoba Ar. Refl. -tiês,

1) sich (hinauf)schleppen
(auf etw.) Spr.: uzvilkties augšā. uzvilkties uz ceļa;

2) (sich) anziehen
Spr.: kre̦klu uzvilkties Janš. Bandavā I, 23.

Avots: ME IV, 399

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

zumuôt, = zumêt: "septītais meldiņš... septītais meldiņš..."zumuoja Dadzim ausīs Dz. V.

Avots: ME IV, 750

zuzêt, -u, -ẽju,

1) summen (von Insekten)
Bauske, Blieden, C., Sessw., (zuzinât) Bewershof, Frauenb., Memelshof, Odensee, Stockm.; eine Melodie summen; säuseln (vom Wind) C., Mahlup, Trik. (zuzinât); sausen; rascheln (vom Laub) Sessw. (zuzêt u. zuzinât), Arrasch, Lennew., Smilt., Wesselshof Vīt. (zuzinât): bites zuz (Odsen, Usmaiten), zuzina. mušas zuzina Memelshof. kukaiņi zuzēja apkārt Veselis Saules kaps. 15. (fig.) zuzuošu duomu spiets 142. zuzinādama klusām... nenuoteiktu meldiju Jauns. III, 87, Nötk. kas grēcīgs tiktu ausīs zuzināts Bārda Zem. d. 234. vējiņš zuzina apiņu lapās Skalbe, Nötk. pa sausām lapām vējiņš zuz lē̦ns Latv., Nötk. vējiņš maigi... smilgās zus A. XI, 484. vējš zuzina... svešu dziesmu Stari II, 573. vējiņš zuzināja pa kuoku galuotnēm Vīt. nuo vē̦smām bē̦rzu galuotnes... zuzē̦damas māja Apsk. v. J. 1903, S. 255. priedes klusu sapņu dainu zuz Seifert Chrest. III, 3, 184. lapas zuzina Arrasch. luode aizgāja zuzē̦dama Saikava. ausis sāk zuzēt Vīt. šaudekle zuzē̦dama aizšaujas gar šķietu Purap. Kkt. 115;

2) "?": gaiši viņa (= saule) zuzēs tvaika katlā Veselis Saules kaps. 88.

Avots: ME IV, 753, 754

I žvidzinât Arrasch, C., Golg., Saikava, Schwanb., = zvidzinât IV, zwitschern (in Drosth. von Schwalben): bezdelīgas jau žvidzināja A. XXI, 417. putni iesāk savus... rīta meldiņus žvidzināt Tirzm.

Avots: ME IV, 844