Paplašinātā meklēšana

‡ nīku (Adv.) "?": te ir daudz nīcēju; dzīve iet n. Janš. Nīca 61. dažs zirgs n. gajis ir L. Av. 1831, № 53.

Avots: EH II, 26

nĩkulĩba, die Siecheit, das Hinschwinden, die Verkommenheit: aiz ziedu lapām re̦dz nīkulību un nāvi JR. IV, 174.

Avots: ME II, 747

nĩkulîgs: "ungedeihlich" ME. II, 747 zu streichen.

Avots: EH II, 26

nĩkulîgs, hinsiechend, verkommend, ungedeihlich: puķu puods ar nīkulīgu fuksiju A. XIII, 195. viņa dzīve bija nīkulīga Līb.

Avots: ME II, 747

nīkulis [auch Wohlf., Wenden], f. - le, der (die) Quienende, Hinsiechende, Verkommende, der Krepierling: ja raudzību plācenis labi neizduodas, tad bē̦rns būšuot nīkulis Etn. II, 61. tādi sirguoņas un nīkuļi Duomas III, 202. garīgi nīkuļi A. XI, 50. guovju gani nīkulīši BW. 29352. beidzuot nīkulei ādā ieviesušies luožņātāji LP. V, 183.

Avots: ME II, 747

nĩkuļuôt, intr., quienen, kränkeln, siechen [Fest., Ahs.], verkommen, auf keinen grünen Zweig kommen: cilvē̦ks nīkuļuot sāka lielgruntniecība A. XX, 16.

Avots: ME II, 747

nùonĩkuļuôt, intr., verkommen, zu Grunde gehen: žē̦l, ja šādām dāvanām būtu jānuonīkuļuo Vēr. II, 1495.

Avots: ME II, 825

‡ panīkulis Gramsden, ein verkommener Mensch.

Avots: EH II, 160

sanĩkuļuôt, längere Zeit quienen, siechen, kränkeln.

Avots: ME III, 693

‡ iznīkuôtiês, eine Zeitlang kümmerlich dahinleben (?): deviņus gadus te svešumā iznīkuojušies un izmuocījušies Dünsb. Vecie grieķi II, 78.

Avots: EH I, 469

‡ nīkuoņa PV., = nĩkuonis 3.

Avots: EH II, 26

‡ nīkuôt "?": vis˙lielais brīnums, kas nenīkuo, un radītāja guoda darbs ir sirds, kad dzeja viņu līguo Kaudz. Dziesmiņas (1872), S. 26. Vgl. auch ‡ iznīkuôtiês.

Avots: EH II, 26

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

‡ àiznīkt,

1) zu verkommen (siechen) anfangen
Jürg.: aiznīkuši stādi;

2) sich unnötig (zwecklos) verspäten (aufhalten)
KatrE.: satiku draugu, sākām runāties un drusku aiznīku.

Avots: EH I, 41

‡ apnīka (oder "apnīks?), der Überdruss Wolmar n. BielU.: tas man ir par apnīku.

Avots: EH I, 103

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103

‡ II dīkt,

1) faulenzen
(in einem handschriftl. Vokabular);

2) "?": tās (mājas) nīkst un dīkst tukšas Janš. Mežv. ļ. II, 415. uguns... dzisdama bija nīkusi un dīkusi savā vaļā Līgava II 241.

Avots: EH I, 325, 326

‡ grivinīks, eine Münze: deve guovi, deve vušku, vēl iebāze grivinīku BW. 21015, 2. Aus r. гри́венник.

Avots: EH I, 406

ìetramdît, tr., schüchtern, wild machen: zirgu. nuonīkušais, ietramdītais cilvē̦ks Upītis Sieviete 211.]

Avots: ME II, 83

il̃gs (li. ìlgas "lang", [apr. Adv. ilga "lange"]) lang (temporal): ilgs laiks, mūžs, prieks, ilgi gadi. tik ilgs vien mūžiņš, kâ vasaras launadziņš BW. 27278. viņs nīkuļuojis ilguo neilguo laiku Etn. II, 86. ilgu miegu negulēju BW. 6695. ne˙viens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, in den vielen Jahren. Adv. ilgi, lange.: Sprw. tas viņam tik ilgi būs kâ ūdens sietā. vai tas jau ilgi? ist das schon lange her? Kaudz. M. kalpi ē̦d ilgi. Oft steht ilgi ohne Prädikat: ne˙cik ilgi, vilks klāt, nicht lange, so ist der Wolf schon da LP. V, 175.

Kļūdu labojums:
negulēju = nuogulēju

Avots: ME I, 705

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776

kver̂pt ^2, -pstu, -pu,

1) = kvernêt Bauske:

2) nicht gut gedeihen, schlecht wachsen:
kve̦rpst - kuoks, kas nīkuļuo, jeb sivē̦ni, kas mazi nīkuļuo Doblen, Grünh., Hofzumberge, Bauske, Laud.]

Avots: ME II, 353

naguozes [?]"plankumi, ziemāju iznīkumi" Apšciems.

Avots: ME II, 689

ne-il̃gs,

1) nicht lange, kurz (von der Zeit):
tur viņš sabija neilgu laiku;

2) ne-ilgs, in der Verbindung mit ilgs: nīkuļuojis ilguo neilguo laiku, er sei lange Zeit siech gewesen
Etn. II, 86. - Vgl. zur Bedeutung kâ nekâ, irgendwie, auf irgendeine Weise, kad nekad, irgend wann, kāds nekāds irgendwie beschaffen, kur nekur, irgendwo.

Avots: ME II, 715

‡ nevèstie (loc. s.),

1) ungemein:
n. liels Grawendahl, Heidenfeld;

2) "buojā, panīkumā" Heidenfeld: aizies n. (= izputēs).

Avots: EH II, 22

nĩka, das Verderben: iet, aiziet nīkā, verderben, zugrunde gehen: kad tuo visu dabūtu, kuo dievs duod! bet laba tiesa jau aiziet nīkā Turalau. lai biedrība neietu nīkā Kronw. še tik pazušana, nīkus Rainis.

Avots: ME II, 747

nĩkuoņas, Ruinen: tilts nuoveda uz pils nīkuoņām A. XI, 626.

Avots: ME II, 747

ņīkuone, s. nīkuônis 3.

Avots: ME II, 904

nĩkuonis,

3): nīkuonītis, ein Siechling
BielU.; ‡

4) nīkuons "ve̦ca pils, sagruvuse bedre; viss, kas jau nīkst" A. Leitāns; nīkuoņu mūŗi, eine Ruine
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 26

nĩkuonis,

1) das Verderben, der Ruin, die Verwesung
L.: kaps visiem nīkuoņa bedre, im Grabe der Verweslichkeit endigt sich alle Hoheit L. lai lāsts un nīkuonis! U. b.;

2) "сухотка" Wid.;

3) nĩkuonis, f. - ne, = nīkulis: tādi nīkuoņa vārgulīši Kronw. vai lai ar nīkuoņiem zē̦niem spēlējuos? Poruk. svē̦tās meitas nīkuones (sic!) Tr. IV, 220.

Avots: ME II, 747

nuobardziẽtis, der Verkommene, Zerfetzte: māte, māte, glabā meitas! nuobardziešu (= panīkušas) tautas jāj BW. 13415.

Avots: ME II, 759

nùoliẽlît, ‡

2) rühmend behexen:
be̦rns jau labu laiku nīkuļuo; vai tik nebūs kāds tuo nuolielījis? Vank. Refl. -tiês: nuolielījies visu ... labību ... izkult Pas. VII, 368. nuolielījās nākt ziŗņu pļaut AP.

Avots: EH II, 64

nùosẽrtiês Nigr.,

1) haaren:
luops nuoseŗas;

2) zerlumpt werden (von Menschen):
pārlieku nuonīkusi un nuosē̦rusies Janš. Tie, kas uz ūdens 10. Vgl. li. šértis "haaren".l

Avots: ME II, 845

nùosûnuôt, intr., bemoosen: vārtu stabi nuosūnuoj[u]ši BW. 32640. tur panīkušas, nuosūnuojušas priedes aug LP. VII, 1117.

Avots: ME II, 862

‡ I nuotutinât Kegeln "etwas so hinstellen, hinlegen, dass es nicht umfällt"; auch figürlich: n. atkal uz pe̦kām "vājam (panīkušam) palīdzēt tikt uz ceļa" Kegeln.

Avots: EH II, 103

nùožē̦luôt, tr.,

1) bereuen, bedauern:
nuožē̦luo pats sevi, bet ne citu. tik nuožē̦luojami e̦suot, ka nezinuot, kur muļķītis palicis LP. IV, 153. duodi, duodi, māmuliņa, gan tu mani nuožē̦luosi! BW. 15318. [tu esi bēdīgs un nuožē̦luotins Offenb. 3, 17;

2) durch Neid behexen:
tas bē̦rns ir nuožē̦luots Biel. n. U., es hat einem leidgetan, das Kind nicht selber zu besitzen.] Refl. -tiês, jammern, wehklagen: nuoraudājies vīrs, nuožē̦luojies LP. VII, 976. Subst. nùožē̦luõjums, die Reue: nelīdzē̦tu. arī ne˙kā, ja es tâ gribē̦tu vīst un nīkuļuot nuožē̦luojumā un satriekumā Vēr. II, 1339; nùožē̦luôšana, das Bereuen; grē̦ku nuožē̦luošana, die Reue; nùožē̦luôtãjs, wer bereut, bedauert, der Tröster.

Avots: ME II, 893

paaûgt [li. paáugti "etwas fortwachsen"], intr.,

1) ein wenig wachsen, grösser werden:
gaida mani paaugam BW. 6391. turies, kamē̦r dē̦ls paaugs, sagt man zu einem, der gefallen ist Etn. IV, 40. nevaid vaļas man paaugt Ltd. 1007;

2) wachsen, gedeihen
(perfektiv): tik daudz jau paaugs, ka pašam maize iznāks Janš. tam miezīši nepaaug BW. 19586, 3. uotru gadu nepaaug labība LP. VII, 819;

3) (perfektiv) erwachsen, gewachsen sein:
sen paaudzis tē̦va dē̦ls gaida manis uzaugam BW. 13041, 11. kad paauga rudzi, mieži, nezināju, kādu jemt, als der Roggen, die Gerste gewachsen war... 11444. paaug dē̦ls, pārve̦d sievu, izdze̦n māti eglienā 3336, 2. Refl. -tiês, (mit kaum fühlbarem Unterschiede der Bedeutung von der aktiven Form) ein wenig (sich zum Vorteil) grösser werden, wachsen: pagaidi tak nu, lai paaugas! Blaum. tādam nīkulim vēl kādu gadu tâ˙pat mājā jāpaaugas.

Avots: ME III, 4

pamirkt: rudzi taìdi pamirkuši ("slapjumā panīkuši") Auleja.

Avots: EH II, 156

panĩkt, intr., verkommen: tâ nuošļucis, tâ gluži panīcis, kāds es tuoreiz biju Vēr. I, 200. tur panīkušas, nuosūnuojušas priedes aug LP. VII, 1117. Subst. panĩcẽjs, der Verkommene; panĩkšana, das Verkommen; panĩkums, die Verkommenheit.

Avots: ME III, 77

pavẽnis (li. pavė̕nis LChr. 405, 36, KZ. LI, 135), pavēne (li. pavė̕nė An. 65 u. 275), Demin. pavēntiņš BW. 10175, der Schatten, ein schattiger Ort, das Obdach: panīkušas priedes... bez kāda pavēņa. nāc te, te ir vairāk pavēņa! MWM. VII, 103. kas uozuola pavēnī BW. 16603. krūmiņš vēja pavēnīt[i]s, Schutz vor dem Winde BW. 13692, 2. tavi spārni bij man pavēnis Rainis. dzīvuoklis būs parpavēni Glück Jesaias 4, 6. pavēni atrast, ein Obdach finden U. pavēne nuo vēja Celm. Wohl nebst pavẽja zur Wurzel von vẽjš, in der Bed. vielleicht durch paēnis beeinflusst; zur Bed. vgl. auch air. foscad "Schatten": bret. gwasked "Schutz gegen den Wind".

Avots: ME III, 136

peîguoņa "peiksts, nīkuonis, ne̦lga" Vīt. Zu ae. ficol "unzuverlässig", an. feikn "Verderben", ahd. feihhan "Arglist", la. piger "verdrossen, träg", piget "es verdriesst"?

Avots: ME III, 192

peikstêt, -u, -ẽju, (ver)glimmen, das Leben fristen Bers., Lasd., Stelp., Fest., Sessw.; peîkstêt "labi nedegt" (schwelen?) Lis.: uguns peikst Lis. ar visu savu lieluo strādāšanu viņš tā˙pat labu dienu nere̦dz, tik peikst vien Bers. peiksti, kamē̦r izpeikstēsi Fest.; peîkstêt "nīkuļuot" Golg., Saikava. Etwa zu pĩkstêt?

Avots: ME III, 192

plàne ² ,

1) die Stelle, der Platz:
šai plānē rudzi iznīkuši. plānēm, stellen weise Ar.;

2) "eine grasfreie Stelle im Fluss zum Angeln"
Kreuzb., Saikava, Heidenfeld.

Avots: ME III, 329, 330

puõčas: viņš iegāja tīrās puõčās ("izpuostītās, nuonīkušās mājās") Frauenb. tev ģīmis izsists kâ p. ebenda.

Avots: EH II, 345

šaimal, Präp., = šaipus, diesseits: šaimal grāvja tautas jāja BW. 10617. šaîmal ² un viņmal strauta Janš. Mežv. ļ. I, 173. šaimal dižceļa 34. šaimal gatuves brangi mieži, bet viņmal tādi panīkuši Bandavā II, 172; s. Le. Gr. § 568.

Avots: ME IV, 1

sanĩkt,

1): auch AP., (mit ì ² ) Heidenfeld, Sonnaxt; s. ar veselību, erkranken
Diet. tē̦vam veselība bija sanīkusi Jauns. J. un v. 170. ē̦ka gāžas, sanīkusi Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebäude"); ‡

2) eine gewisse Zeit hindurcn quienen:
sanīcis ilgi Pas. XIV, 331; ‡

3) sich (ein wenig) verfeinden, sich verzanken
Barbern n. FBR. XVIII, 14, Linden in Kurl. (mit ì ² ): sarājāmies un brīdi bijām viena pret uotru sanīkušas Janš. Dzimtene V, 210. tie ir savā starpā sanīkuši, die haben sich entzweit Diet. Napoleons ļuoti sanīka ar savu radinieku Pēt. Av. IV, 185; ‡

4) ärgerlich (verstimmt) werden:
viņa bija tikai drusku sanīkusi par tuo Sārts Str. 18 (ähnlich 193). ‡ Subst. sanīkšana, das Erkranken: aizbildinādamās ar mātes sanīkšanu Janš. Līgava I, 473.

Avots: EH II, 433

sanîkt ² -kstu, -ku, herfallen über jem.: man bija uodi virsū sanīkusi Dunika.

Avots: ME III, 693

sanĩkt, verkümmem, verfallen U., verkommen, zugrunde gehen; leicht erkranken Ewers; gew. das Part, sanĩcis (auch in der Bed.: kränklich, siech) gebr.: slimnieks pa˙visam sanīka Zalktis. mani kauli ir sanīkuši Psalm 31, 11. viņš pa˙visam sanīcis ar kaulu sāpēm Kav. tāds kâ sanīcis e̦smu ar galvu Poruk III, 318, tâ bija sanīcis, ka manējie par nāves palieku iesauca Stari III, 121.

Avots: ME III, 693

sirguons U.,

1) sirguonis Wid., sirguoņa (comm.), ein kränklicher Mensch
U.: nav jau nuo tiem Kates bē̦rniem ne˙kā: tādi sirguoņas un nīkuļi Duomas III, 202;

2) eine Krankheit
U.: sirguons viņu apņēme, er wurde krank Mag. IV, 2, 145.

Avots: ME III, 846

II skrajš Dond., Selg., Wandsen, Stend., Saikava, Gr.-Buschhof, Kreuzb., Wid., Degunen, undicht (vom Walde; auch vom Getreide, Haar, Gewebe Degunen): caur tuo skraju priežu mežu BW. 18718; 31014, 1 var. mežs stipri skrajš Janš. Dzimtene IV, 44. šai mežā skraji kuoki Dond. mati iznīkuši - tik skraji, it kâ izstādīti A. XI, 152. mākuoņi skrajie vai biezie Dünsb. skrajās lupatās nuoslēpās saules stari Teodors. skraji nuosē̦ta labība Bers. skraji sē̦ts, undicht gesäet; skraja liesma, eine weit ausgebreitete Flamme Mag. IV, 2, 164. skrajs mežs "līdze̦ns, izcirsts mežs" Warkl. - Subst. skrajums, eine undicht mit Bäumen bewachsene Gegend Wandsen. Anscheinend zu li. skrìjos "der von Bast gefertigte Rand oder die Einfassung eines Siebes" und la. screa "Auswurf" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 584); vgl. auch Persson Beitr. 725.

Avots: ME III, 885, 886

šļe̦mba, comm., ein ungewandter, ungeschickter Mensch Wilzen n. Etn. I, 139; einer, der lange (langsam) isst; "nīkulis" Naud. n. Etn. I, 139.

Avots: ME IV, 70

slimuôt, intr., (oft) krank sein U., kränkeln: slimuoja un nīkuļuoja A. v. J. 1900, S. 578. kas pūpuoļuotājiem uolu neduoduot, tas tai gadā daudz slimuojuot Etn. II, 53. kad bē̦rnam sarus neizpeŗuot, tad tam ... slimuojuot acis BW. I, 183. - Subst. slimuôšana, das Kranksein, Krankeln; slimuôtãjs, ein Kränkelnder U.

Avots: ME III, 932

stipruôt: duomas ..., kas ... tiem sirdis stipruoja Dünsb. Krista gājiens II, 134. kas stipruo nīkušu Blaum. Raksti X ⁴ (1938), 70. ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich kräftigen.

Avots: EH II, 580

viņmal, Präp. mit dem Genitiv (mundartl. Akkusativ), = viņpus, jenseits: šaimal grāvja, viņmal grāvja BW. 10617. tiklab šaimal, kâ arī viņmal... strauta Janš. Līgava I, 12. šaimal gatuves brangi mieži, bet viņmal... panīkuši Bandavā II, 172, viņmal stigu Ladenhof n. FBR. XI, 79.

Avots: ME IV, 601

zubdreķis, ein Schimpfname: tādi garīgi panīkuši zubdreķi... tie gan kādi tādi pusmācīti R. Av.

Avots: ME IV, 749

žũpnīca, žūpnica MWM. IX, 796,

1) die Schenke:
pulciņš nīkuļu žūpnicās Vēr. II, 72;

2) comm., = žũpa Schwitten (mit ũ).

Avots: ME IV, 836