Paplašinātā meklēšana

plienijs ² , = plienains: p. kalns Prl. n. FBR. VI, 94.

Avots: ME III, 352

‡ rãnija AP., = rāne.

Avots: EH II, 361

‡ saknijs, = sakņaîns: līdums vēl vietu vietām s. Saussen n. FBR. XIV, 72.

Avots: EH XVI, 418

‡ sānijs Strods Par. vōrdn. 161, sànijais ² Oknist n. FBR. XV, 174 "?".

Avots: EH XVI, 471

‡ sàusnijs ² Linden in Kurl., = sàusnējs 1: zaļā kuokā pē̦rkuns nespeŗuot, bet tāduos, kas ir sausniji, cieti.

Avots: EH XVI, 461

‡ šenijais Saikava, der Hiesige.

Avots: EH II, 625

‡ senijs Višķi n. Ceļi IX, 380, Auleja, senijš (> ostle. seneiš) Kaltenbr., = senējs: kaida senija grāmata! Auleja. senijie cilvē̦ki (alte Menschen) Višķi n. Ceļi IX, 385, Sonnaxt. man tās senijās ce̦pures patika Sonnaxt. senijie vārdi: Jānis, Kārlis ... ebenda.

Avots: EH XVI, 477

‡ sûnijs Heidenfeld "?": tai pļava s.

Avots: EH II, 608

‡ tàuknijs ² Borchow, = tàukaîns.

Avots: EH II, 668

treinija (li. treinija "šlaunis"), = treiliņš I 1, treilis, treinis I, treinieks, der Langbaum am Wagen Rutzau.

Avots: ME IV, 228

‡ ûdesnijs Borchow n. FBR. XIII, 27, = ûdeņaîns.

Avots: EH II, 740

‡ usnijs FBR. XIV, 73, = ‡ ušņuojs.

Avots: EH II, 716

uzkalˆnijs, = uzkalˆnaîns: uzkalnijākās vietās Saikava.

Avots: ME IV, 338

‡ viņuônijs Saikava, an jenem Ende befindlich: viņuonijā tīruma galā.

Avots: EH II, 786

‡ zaļuoksnijs Linden in Kurl., = zaļuoksnẽjs.

Avots: EH II, 801

‡ acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.

Avots: EH I, 2

àizstãvniẽks, der Beschützer, Verteidiger: Stenders nuopelnIjās ticības aizstāvnieka vārdu A. XII, 762.

Avots: ME I, 53

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107

apspriêst, ‡

3) = nùospriêst 1, beschliessen: apspriež kāzas turpināt Pas. II, 15. apspriež citur apmesties V, 431; ‡

4) a. krāsnij sprieslus Siuxt, den Ofen mit einem Gewölbe überdécken (umspánnen);
‡

5) "= apspraust" (?) Bauske: a. svārkus. ‡ Subst. apspriêdums, eine abgeschlossene Beurteilung, das Gutachten.

Avots: EH I, 116

‡ atplītêt, = atdaũzît 1: a. krāsnij stūri Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 159

atpũta C., atpûta ² Kand., auch atpūte LP. III, 18; BW. I, S. 489; Demin. atpūtiņa BW. 686, atpūtiņš Mar. PKr. XV, 106,

1) Erholung, Rast:
strādāt bez atpūtas dienām naktīm LP. VII, 494;

2) freies Atmen, freier Ofenzug, [
atpūtes St., ein offener Leib]: viņam atpūtas nav, er kann nicht atmen; auch er ist verstopft A. X, I, 629. krāsnij nav atpūtas, der Ofen zieht nicht PS. stiprs alus izlauza mucai dibe̦nu, tādēļ, ka nekur mucai nebija atpūtas, wiel das feste Fass den sich ansammelnden Gasen keinen Ausgang gewärte A. X,I, 629; Lub.

Avots: ME I, 183

‡ atskaņuôt,* (ein Musikstück) spielen: orķestris atskaņuo simfōniju.

Avots: EH I, 166

‡ atzaiguôt,

1) intr., = atspîdêt: ē̦nu biezuoknī atzaiguoja ... gaišumiņi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 209;

2) tr., widerspiegeln:
... kundzes un Lonijas galvas atzaiguoja Ze̦mgales kviešu briedumu A. Brigadere Daugava 1928, S. 570. Refl. -tiês, = atspîdêt: kaut kas... brīnišķs.., atzaiguojas tē̦va sejā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 226.

Avots: EH I, 181

‡ augste, die Höhe: skaņu augstēs ... virpuļuoja ... sīkie zvārguļzvaniņi A. Brigadere Daugava I, 1087. meža augstes nuoslēdzās ar sārtu, ruobuotu līniju Dievs, daba, darbs 330.

Avots: EH I, 184

‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198

bìezuklājs, [biezūklis Lubahn], das Dickicht: meža ģeranijas kâ biezuklājs apņēma ceļus A. XII, 577.

Avots: ME I, 307

brañgs,

1): auch Salis, Siuxt (in der Bed. "fett, korpulent"),
(mit an̂ ² ) Dunika, OB., Rutzau: guovis brangas atēdas līdz Jurģiem Siuxt. b. atāliņš ebenda. tu man esi b. krustadē̦ls ebenda. brangum b., sehr vortrefflich, tüchtig Ar. nuo pļavas tika brangi (reichlich) divdesmit ve̦zumi sìena Sessw. guovs bràngi ² (reichlich, viel) deve piena Erlaa. bràngi ² uzšāve (es gab einen starken Regenguss) ebenda. brangi (=stipri) līst Frauenb. bràngi ² (sehr) liels akmeņs Linden. mieži aug bran̂gi ² (ziemlich gut) Pussen. mazais jau bran̂gi ² (ziemlich gut) lasīja grāmatu Strasden. mūsijie panijas brañgi strebj Ramkau; ‡

2) teuer
(mit añ) Nidden: brangu naudu Preiļi (Kur. Nehrung). Zur Etymologie s. auch FBR. XII, 171 f.

Avots: EH I, 237

‡ čunčis,

1) "eine kleine, warme Ofenbank zum Trocknen von Strümpfen und Handschuhen"
Frauenb.;

2) "?": rijas krāsnij tāds č. uzmūrē̦ts, tāds tuornis, lai uguns neiet pa muti ārā Grobin.

Avots: EH I, 295

drukstît. (schwelende Holzscheite aneinander) reiben, (um Funken zu erzielen): kuo druksti, neļauj ugunij iedegties Laud.

Avots: ME I, 503

duknējs: auch Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 127, AP., Fest., Saikava. ‡ Subst. dukņējums, eine feuchte, morastige Stelle im Walde od. in einer Wiese Saikava: nij tur cilvē̦ks pa tuo duknējumu var iet, nij zirgs.

Avots: EH I, 340

gànît: auch (mit â ² ) Dunika, Strasden, (mit ã) Frauenb.,

1): mit à Ramkau, mit â ² Siuxt. Refl. -tiês, ‡

3) unordentlich, unsauber arbeiten
(mit ā ² ) Seyershof: "g." saka, kad tâ labā vĩzē nedara. viņa gānijās ar susekli. ‡ Subst. gānĩjums, das einmalige, vollendete Schimpfen, Schmähen, Sudeln: žē̦l ... vakarēj[a] gānījum[a] BW. 22712.

Avots: EH I, 389

‡ guorêt "?": vilkam laba guorēšana (Var.: gūrēšana, lūrēšana), nij tam vāģu, nij ragavu BW. 5291 var.

Avots: EH I, 424

graîzîgs [C., Arrasch, Jürg., graĩzîgs Dunika], schneidend, beissend: nuo viņa graizīgās irōnijas Vēr. II, 102. graizīgas žē̦labas pārņēma mani A. XVI, 718. kāds visai graizīgs izteiciens A. XIII, 132.

Avots: ME I, 636

griêzt, [griẽzt Katzd.], -žu, -zu (li. gríežti "нарѣзывать"),

1) schneiden:
maizi, kuoku, sluotas. ne nuo katra kuoka var svilpes griezt. uz cita kuoka (birkas) savu parādu griezt. seine Schuld auf einem anderen schieben. griez uz kuoka, tautu meita, manus lielus parādiņus BW. 6270. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama, nevajaguot le̦puoties Kaudz. M. mans cirvis dziļāku skaidu griež nekâ tavējais JR. IV, 82. tas man sirdi od. sirdī griež, das schneidet mir ins Herz U. kādam guodu griezt U. [oder zu grìezt?] jemandem verleumden;

2) schlagen (von der die Schnarrwachtel):
grieze griež (li. grįlyt;ežia);

3) geigen
(so auch li. gríežti): vijuoli griezt;

4) knirschen mit den Zähnen
(so auch li. gríežti): ve̦lns nuo tās dienas zuobus vien griež uzmanim;

5) [par ausi griêzt PS., ein Ohrfeige verabfolgen].
pliķi griezt Mar. Refl. -tiês,

1) sich schneiden:
ja divas taisnas līnijas griežas ar trešul... Būvm.;

2) schneidend eindringen:
riteņi griêžas dubļainā ceļā līdz rumbām. skaņas plūst, ausīs griezdamās MWM. V, 486. [Nebst graizît nach Scheftelowitz BB. XXVIII, 295 zu arm. ergicanem " (zer)reisse".]

Kļūdu labojums:
[oder zu grìezt?] = nach d. jem. die Ehre abschneiden]

Avots: ME I, 662

gulê̦tãjs, der Schläfer: celies gulē̦tājs! septiņus gulē̦tājus piemin jūnija 27. dienā Etn. IV, 88. Zu gult.

Avots: ME I, 678

ìeķer̂t, einschnappen wie eine Klinke; sich einhäkeln U. Refl. - tiês,

1) = ieķert: ieķerties aiz ragiem LP. I, 182. viņa ieķērās Fēliksa ruokā Vēr. II, 297. puojām viss tavs pulks, kas tev ieķēries astē Dünsb. Par. 109;

2) sich verlieben:
biji ieķēries šajā Lonijā līdz ausīm J. R. VII, 126.

Avots: ME II, 34

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

ĩpatnẽjs, ĩpatnîgs, eigentümlich: ģēniju īpatnējā daba A. XI, 311. čechu reālismam sava īpatnēja nuokrāsa XII, 157. ik+vienai tautai ir savas īpatnīgas skaņas Etn. III, 20.

Avots: ME I, 836

izdzèmdêt, izdzèmdinât, tr., erzeugen: iz šī chaosa izdzemdina skaistas harmonijas Vēr. II, 113. būvju vielas rada un izdzemdē jaunas būvformas II, 369.

Avots: ME I, 731

izmuõcît, tr.,

1) abquälen:
ļaudis LP. VII, 175;

2) mit Gewalt, mit Mühe etw. herausheben, herausschaffen, hervorbringen, leeren:
viņi lielām muokām izmuocījuši krē̦slu ārā LP. VII, 262. "nez, vai varēšu izciest", meita izmuocīja pār lūpām Vēr. II, 659. ne˙kuo darīt - izmuoca tuo pusstuopu brāgas LP. V, 340. Refl. - tiês,

1) sich abmühen, abquälen:
dē̦ls gan izmuocījies, nevarējis akmeni celt LP. V, 343;

2) sich durcharbeiten:
izmuocījies ugunij cauri LP. VI, 622.

Avots: ME I, 774, 775

izplẽnêt (li. išplė´nėti),

1) verlodern, verglimmen
Grünh.: ugunij izplēnuot JK. VI, 32. dzirksteles izplē̦nē̦damas bira šur un tur Kleinb.;

2) abnehmen bis auf Haut und Knochen, in Verfall geraten, dahinschwinden:
cik ne˙sen vēl bija zaļuoksnis kâ uozuols un nu jau izplēnējis MWM. IX, 894. daži pumpuri izziedējuši un izplēnējuši Janš.

Avots: ME I, 782

jaûnradîtãjs ,* einer, der etw. Neues schafft, ein schöpferliches Genie: bet, būdams jaunradītājs, ģēnijs sanāk pretībā ar ve̦cuo, pastāvuošuo pasauli Konv. ² 1027.

Avots: ME II, 101

ķẽrne, ķẽ̦rna [Lautb.],

1) ein Gefäss, in dem Butter gemacht und [auch die Sahne] gehalten wird:
kad tuo ķērni kustinās, būs i[r] sviesta, i[r] paniju BW. 2933. vēl uotra palika ķērnītes laiža BW. 18681. nu es savu līku pirkstu apkārt ķē̦rnu (Var.: ap ķērnīti, ķērniņu) sitināšu BW. 31038. pat vē̦sā pagrabā jau krējums skābst pa ķērni Austr.;

2) ein Schmutzfink:
kuo te veda? ķē̦rnu veda. taisāt bē̦rni kaŗuotītes, dabuosit ķē̦rnas pienu BW. 16747; auch ķērnes, ķē̦rnu, ķērnpiens, Buttermilch. [Aus mnd. kerne, woher auch li. kernà und estn. kern.]

Avots: ME II, 376

kņubs [Nigr.], zu viel gebogen Kurl. n. U.: (sieva) mazu, kņubu de̦guntiņu BW. 21223, 3. [In Stenden so von der Sense: izkapts ir kņuba, kad asmeņa smailais gals ir nuo kūlīša tik˙pat tālu taisnā līnijā kâ asmeņa platā gala stūris. kņubs "salīcis" Dunika.]

Avots: ME II, 253

kuõre, kuõra C., kuõris,

1) der Gipfel des Berges, des Daches
[kùore ² Erlaa], der Dachfirst C., [Ronneb., Fest.]: kalnu kuore Saul., Vēr. II, 859. jumta kuorai jaunus spaļus uznest Stürzenh. pār stāvajām namu kuorēm Vēr. I, 1027. Rätsel: vēl tē̦vs nav dzimis, jau dē̦ls rijas kuorā RKr. VII, 286, 4. līka kaza kuorī kāpj VII, 289 ; 1369, 3, 4. uz grimstuošuo viļņu kuorēm Vēr. II, 1212 ;

2) eine Absteckstange, eine Stange mit einem Strohzeichen
[vgl. àizkuõrêt] - salmu kušķis kārts galā. kuori lietā sējuot biržuotāji un arī zemes mērnieki, līniju sprauzdami Siuxt ; ein Wahrzeichen, ein Signal im Meer Bandr. ;

3) kuore, die Biegung, Krümmung
[vgl. apkuôram]: zirgs ne̦s kaklu ar kuori Lös. n. Etn. IV, 97.

Avots: ME II, 347, 348

kučkuôtiês, turnen, gymnastische Übungen machen, einen Purzelbaum schlagen: saliek divus krē̦slus ar mugurām kuopā. vingruotājs nuostājas viena krē̦sla priekšā, atstutē galvu uz krē̦sla dibinu, sviež kājas gaisā un me̦tas ar muguru pa˙priekšu pār krē̦slu mugurām pāri, pēc kam nuokrīt sē̦dus uz uotra krē̦sla. viens nuoguļas augšpē̦du gar zemi un izstiepj kājas un ruokas taisnā līnijā ar rumpi. pēc tam jāuzslien abas kājas stāvu gaisā. uotrs viņam uztājas uz plaukstām un atstutējas ar abām ruokām un pēc tarn kučkuojas (ar uotra palīdzību) pār galvu, pēc kam nuokrīt stāvu uz kājām (salto mortale) Etn. IV, 155.

Avots: ME II, 298

I laũks (li. laũkas, [apr. laucks "Feld", ai. lōká-ḥ "freier Platz", ahd. lôh "niedriges Holz, Gebüsch", la. lūcus "Hain"]),

1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;

2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,

a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix

- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!

b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;

3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;

4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;

5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. ² 820;

6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;

[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. ² 444, Trautmann Wrtb. 151].

Avots: ME II, 426, 427

lĩdzakšs, parallel: līdzakšas līnijas A. XV, 118.

Avots: ME II, 479

lĩdzte̦kãm, lĩdzte̦ku, lĩdzte̦kus [Janš. Dzimtene V, 23], Adv., parallel: šis ceļš iet līdzte̦kām ar jūŗas krastu Kaudz. M. līdzte̦kus tam iet arī patstāvīga strāva Vēr. II, 274. līdzte̦ku wird auch attributiv gebraucht: līdzte̦ku līnijas Etn. IV, 152.

Avots: ME II, 482

‡ lìena ² Saikava "stiga, līnija mežā". Anscheinend ein Hypernormalismus für *līna.

Avots: EH I, 756

līniņš (unter līnija): auch Salis; = stiga 1 Jauns. Baltā grāam. I3, 57, Plvv. I, 12, 22. 30, 32, 62, 64, 199, 124, 168, 208, 266.

Avots: EH I, 750

lùokumains, lùokumuôts, krumm, mit Krümmungen, Biegungen: luokumainas līnijas.

Avots: ME II, 526

mẽ̦rs: loc. s. mērī BW. 16779,

1):

bez mē̦ra; sehr viel, in grosser Anzahl:
b. m. ir šūtas ķisinkules Seyershof. tā man deva alu dzert, bez mēriņa mēruodama .BW. 28832. kam tas jēma gaŗu mē̦ru, īsus vamžus šūdināja 20683: auzas skara, kalpa vīrs, tie vienā mēriņā (Var.: abi vienu labumiņu) 9723, 1. četri pē̦di nuo zemes, kad mērī auguošu kuoku, tad tis ir krūšu m. Saikava. ceļa m., ein bestimmtes (abgemessenes) Stück Weges Frauenb.: mums tur bij ceļu mē̦ri gar kruogu; saimniekam katram savs m. jākuovj. zâle šitamā mē̦rā (wobei man eine gewisse Höhe des Grases zeigt) Kaltenbr. rudzi jau bij ceļu mē̦rā (bis zu den Knieen) Jauns. Neskaties saulē 171. ja izkapts kāts mē̦rā (dem Wuchs des Mähers angepasst), es nelīkstuos Heidenfeld. pa mē̦ram (nach dem Mass) izšuva Sonnaxt. izkapts pa mē̦ram: nij cieta, nij mīkšta od. nij uzkum, nij atkaru Heidenfeld;

2): citi dzēre pilnus mē̦rus, es tuo mē̦ru palieciņus BW. 20093; ‡

4) "eine eingebildete Krankheit":
bē̦rnam ir m. - viņš neē̦d, neaug Ronneb., Smilt., Trik.; ‡

5) dzīvības m., das Lebensziel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

6) vienā mē̦rā, = viênmē̦r, immerfort
Blieden n FBR. XVI, 101.

Avots: EH I, 809

mẽ̦rs,

1) das Mass:
luops savu laiku un mē̦ru zin, tikai cilvē̦ks nezin. ar kādu mē̦ru tu mērīsi, ar tādu tev atmērīs. mē̦ru ņemt, Mass nehmen: es pašuvu pūra kre̦klu, pie uozuola mē̦ru ņēmu Ltd. 1349. tavs mē̦rs jau pilns līdz malām. kad jūsu gadu mēriņš tâ kâ sapnis zūd... St. acu mē̦rs, das Augenmass: taisnas līnijas ve̦lk pēc acu mē̦ra, piem. sējamā laikā biržuojuot Etn. IV, 152. ceļu me̦'r,a, bis zu den Knien: ceļu mē̦rā dubļus bridu BW. 18752; lielā, mazā, pilnā mē̦rā, ih hohem, geringem, vollem Masse. [pašā (īstā) mē̦rā U., eben rechten Masses.] stūr,a mē̦rs, das Winkelmass Konv. ² 439;

2) ein bestimmtes Mass zum Messen einer bestimmten Menge:
pārdevu divi mē̦ri miežu, rudzu, kartupeļu. duod man labu mē̦ru, mē̦ru ar kaudzi! das Demin. mẽriņš, ein bestimmtes kleines Mass: viņš paņēma mēriņu un uzvilka tuo līdz dibinam;

3) mē̦rs acī, das Gerstenkorn:
man iemeties mē̦rs acī Dond. [Da li. mierà sicher aus slav. měra entlehnt ist, so ist wahrscheinlich auch le. mẽ̦rs ein Lehnwort.]

Avots: ME II, 620

I mìlna C., [milˆna ² Līn., mìlns ² Kl.,

1) mìlns Ronneb., [Jürg., Bers., mìlna N. - Peb., Drosth., milˆna ² Nigr., Dond., Bauske, Salis, mìlls ² Lis., N. - Schwanb., Tirsen, Mar., Oppek.], ein (dicker) Stock: re̦sna runga jeb milna Antrop. II, 5. Sprw.: stīvs kâ milna [od. milns Bers.], te vīrelis slauks! duod ar milnu pa galvas kausu JK. III, 1;

2) [mìlna ² Bers., milˆna ² Nigr., mìlns N. - Peb., Lis., PS., milnis Für.], der Mahlstock an der Handmühle [Abbild. bei Bielenstein Holzb. 258]: es savai māsiņai liepas kuoka milnu taisu BW. 3488. malt gāju maltuvē, ne milniņa [Var.: milniju, miliņas (aus Brucken), miliņu (aus Selsau)] klaudzināt 23816. trīc milniņš (Var.: trīcēj[a] milna) man maļuot 6899. [labi, labi, ne tik labi, kad bij dzirnas istabā: es gribēju milnu ķert, saķeŗ[u] puiša labu lietu Nigr.];

3) milns, eine Stange (z. B. um Fischkörbe im Wasser zu befestigen)
Döbner n. U., [Bielenstein Holzb. 672 (mit Abbild.);

4) milnis, milne, ein Besenstiel
Bielenstein Holzb. 298;

5) milna, eine Stossstange um Blockböte in seichtem Wasser fortzubewegen
Bielenstein Holzb. 621 (aus Salisb.). - In der Bed. 2 nebst li. milinỹs dass. und malinỹs "Quirlstange", poln. mlon, r. мéленъ, serb. (čak.) mlán "Griff an der Handmühle" wohl zu le. mal˜t (s. Berneker Wrtb. II, 34); dagegen in den Bed. 1 und 3 - 5 wohl zu le. màltît I (s. dies und Lidén Stud. 88 f.).]

Avots: ME II, 627

‡ *mirks, in der Verbind: mirkus laist "ūdens malā laist plakanus akmentiņus gan˙drīz gulu līnijā pa ūdens virsu pruojām" Sams un Tarzieris Rotaļas.

Avots: EH I, 817

muõde: šī nu vēja muodē (gleich einem Wind) drāzusies uz pirtiņu Pas. V, 351. nuoecēt uz pirmuo mùodi ² (sehr gut) Kaltenbr.; tāda m. (Gewohnheit) Oknist. seniju muodi dzina Kaltenbr.; benahmen sich nach alter Sitte (Gewohnheit) kurpniekam ... pietrūcis ādu tādā muodē, ka ... vairs ne˙kā kuo strādāt Saul. Raksti V, 119.

Avots: EH I, 840

muduôt, intr., in krankhaftem zustande, im Fieber unverständlich sperchen Nigr., phanasieren: viņai agōnijā muocuoties un muduojuot, viņas acis tâ˙pat lūkuojās kâ tagad JR. IV, 6. tikai klusībā un vienulībā viņš varēja duomāt un pārduomāt, muduot un murguot Janš. [nuo tās (Edas) viņš duomā un muduo dienām un naktīm Janš. Čāp. 23.] Vgl. mūdêt 2.

Avots: ME II, 659, 660

nãkt: nâkt (prs. nâcu ) Auleja,

1): nenaksim mēs gala (wir werden nicht durchkommen)
ar savu grasi (= naudu) Anna Dzilna 29. ar vienu vien guovi viņš cauri nenāks Frauenb.;

4): pirts krāsnij nāca ("bija") augša vaļīgi Siuxt; ‡

5) = panãkt 1, einholen Kaltenbr.: cilvē̦ks nevar n. se̦skā. Refl. -tiês,

b): piecirst kājas, kâ nākas (sich gebührt)
Janš. Dzimtene III ² , 341; ‡

g) um die Wette gehen, laufen
(mit â ) Auleja: skrien, nācas tis par tuo (einer am andern vorbei). - Zur Etymologie s. auch KZ. LXII, 23 ff. und zur Bed. von nākt und li. nókti auch Fraenkel KZ. LXI, 262 ff.

Avots: EH II, 7

I nĩt Karls., [Dunika, nìt ² Kr., Kl., Warkh., Warkl.,], niju, eine kreisende Bewegung machen U.; sviestu nīt, Butter schlagen [Infl. n. U., Zb. XVI, 193], BW. 6734, 1 var., kernen [Kl.]: sarkans runcis sviestu nija baltajā ķērnītē Lubn. n. Etn. I, 33. uz akmeņa sviestu niju BW. 31379; 7341. Nebst sviestnīņas, panijas od. panīnas wolh zu ai. nava - nī - od. nava - nīta - m "frische Butter"; vgl. ai. vi - nī "umrühren".]

Avots: ME II, 747

I nùomiet, ‡

2) (eine Reihe von Objekten) einstecken
AP.: žepēŗus nuomien vienā taisnā līnijā.

Avots: EH II, 70

paē̦nuôtiês, sich schattenhaft und deutlich Zeigen, wie ein Schatten erscheinen: man tâ paē̦nuojās, it kâ cilvē̦ks ietu gar luogiem Ahs. n. RKr. XVII,44. drūma irōnija paē̦nuojās uz viņu lūpām Vēr. II, 145. izskrēja laukā un ne ē̦nuot nepaē̦nuojās, lief hinaus, und es war nicht einmal der Schatten zu sehen LP. VII, 796. lai dievs tuo būtu žē̦luojis, kuŗš būtu raudzījis paē̦nuoties uz tuo pusi Degl.

Avots: ME III, 24, 25

pakarîgs,

[1) reich an Schoten
Wolmarshof, Renzenl: šuogad pupas pakarīgākas kâ pē̦rn: [zu kãrt:

2) ergeben, unterwürfig
Warkh. (wohi nach r. pokornij dass.)].

Avots: ME III, 41

pamèlst, intr., tr., etwas schwatzen, Gerüchte versprengen: pamelš, ka braukšuot uz Spāniju Druva I, 1273.

Avots: ME III, 69

[I panaras Blaum. "= panijas".]

Avots: ME III, 74

paņas [Salisb., paņi Salis], häufiger panijas Gold. n. Etn. I, 41; 17, Lubn., [Kl.], paniņas [Salisb., Ruj., Lems., Jürg., Nitau, Zögenhof, Kreuzb., Lis., Bers., Adsel], Serben, Schwanb., Lös., [paniņu piens Salis], die Buttermilch; [Moiken Kl. (pāniņas)]: spannīti paniju palika vienam, kuo nuodzerties Blaum. nuolēja paniņas lielajā ķērnē A. XVlII, 204. tāds gaisā uzspeŗams ar paniņām! Aps. (vgl. panĩnas.]

Avots: ME III, 78

[panĩnas Wolm., PS., Smilt., Drosth., Burtn., Dickeln, Schujen, die Buttermilch. - Nebst sviestnīņas, panijas, nuonijas, paniņas, paņas zu nĩt I.]

Avots: ME III, 77

pãrmũrêt, tr.,

1) eine Mauer ausbessem:
pirts krāsni; rijas krāsnij spraišļus Kaudz.

Avots: ME III, 168

‡ paruõve Frauenb. "vieta blakus maizes krāsnij, kur ēdienu vāra".

Avots: EH XIII, 169

pãrzìmêt, tr.,

1) über-, durchzeichnen:
caurre̦dzamuo papīru uzsprauž zīmē jumam un pārzīmē līniju pēc līnijas Būvm.;

2) nicht erkennen, für einen anderen ansehen:
šis nu apmana gan, ka sieva pārzīmējuse LP. VI, 560;

[3) beischriftlichen Geldspenden (andere) übertreffen (mehr zeichnend):
ja tiktu... pārzīmē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 270.]

Avots: ME III, 188

pasluôdzît, tr., niederpressen, unterjochen: sakši pasluoga Livōnijas iedzimtuos zem sava jūga Plūd.

Avots: ME III, 103

‡ peĩžât Dunika, kritzeln ("neglīti rakstīt, nekārtīgas līnijas vilkt"): p. ar krītu pa dẽli. Vgl. auch ‡ nuopeĩžât.

Avots: EH XIII, 219

pe̦rdas,

1) der Farz
Fest.;

2) "pe̦rda" Laud., perdas "panijas" in der "Maliena" n. Latvis № 968; zu pir̂st.

Avots: ME III, 201

pieseris, piẽse̦rs Karls., piesers,

1) die Trockenkammer;

2) pieseris krāsnij vis˙tuvākais piesē̦rums rijā Hasenp. ja nevar visu labību salikt ārdīs, tad pārpalikušuo labību nuoliek kādā rijas kaktā - pieserī Ulpisch.

Avots: ME III, 288

plē̦kas,

1) plê̦kas ² Ahs. n. RKr. XVII, 46, Grünh., Gr.-Essern, auch plē̦ki, das Spinngewebe
Gold.: kad iegriež pirkstā, jāuzliek plē̦kas jeb zirnekļu tīkliņš Etn. II, 135. visas (lietas) ir apputējušas un apstaipītas plē̦kiem MWM. VlI, 241. uz plauktiem grāmatas zem plē̦kiern dēd Duomas I, 17;

2) die Flockasche:
ugunij izplē̦nuot paliekas plē̦kas JK. VI, 32.

Avots: ME III, 338

ratiņkāja, der Orionsgürtel: r. sastāv nuo trim taisnā līnijā guluošām zvaigznēm Nurmhusen n. RKr. XVII, 48.

Avots: ME III, 480

riksis, gew. der Plur. rikši, der Trab: iet pilnuos rikšuos Kaudz. M. 33, in vollem Trabe gehen. uzšāvis zirgam un pilnuos rikšuos latdis pruom JK. III, 6. kas kūtram rikšus deve, kas le̦pnam valuodiņu? BW. 832, 2, mele tautu meita, saka bēri nete̦kuot; . .. bēris rikšus darināja 29844. sīki rikši *) bēŗi te̦k 18490. bēris te̦k vienādā riksītī (in gleichmässigem Trabe) pa ceļu Kleinb. zirgs sāk tecēt riksītī Apsk. v. J. I903, S. 690. sirmītis tecēja gausu riksīti uz ...mājas pusi Niedra. melnis te̦k slaikuos rikšuos Purap. suņa (suņu) rikši, kurzer Hundetrab: pamāte skrēja suņa rikšiem Seibolt MWM. VI, 637. zirgi skrēja tâ sauktuos sunu rikšus A. v. J. 1899, S. 677. Der nom. s. riksis ist wohl eine späte Neubildung; rikš- aus rikstj-, einer Kontamination von ristj- (vgl. li. riščià "im Trabe", ristas "schnell, hurtig" LChr. 490, aksl. ristati "laufen", poln. rześcią "im Trabe") und riskj- (vgl. riksnis <*risknis und ksl. riskanije "cursus" und [?] mhd. risch "schnell"), vgl. Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242. Vgl. auch riestiês.

Kļūdu labojums:
*) Dies Lied stammt aus Windau, wo die kurzen Endvokale geschwunden sind und also nur *sīk *rikš gesprochen sein kann, richtiger also wohl: sīku rikšu (instr. s.); vgl. nelielu rikšu unter rikšus.

Avots: ME III, 524, 525

‡ roka "le̦dū izcirsta taisnstūŗa gala līnija" Salis n. FBR. XV, 59: katrā galā izcē̦rt vienu roku (beim Einrichten der Neunaugenwehr) Salis.

Avots: EH II, 380

I saduzt, prs. -dūzu Nigr., saduzêt, gew, das Part. praet. saduzis, saduzẽjis gebraucht,

1) dunstig, trübe, finster, böse, übellaunig werden:
saduzusi (in Nebel gehüllt) saule U. saduzēj[u]se saule lēca, lietus gaisa gaidīdama; saduzējis mans prātiņš: iešu tautās. vai neiešu? BW. 10591. saduzuse (Var.: sadugusi, sadūgusi, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduza (Var.: saduga, sadūga, saduma, sadūca; saduzuse) man sirsniņa pret nelieti tē̦va dē̦lu 21902 var. saduzis (Nigr., Katzd.) od. saduzējis (Ahs.) laiks, trübes, bewölktes Wetter. tādas mūžam saduzušas dienas . . . padara cilvē̦ku drūmu Janš. Dzimtene IV, 122. - tagad nu viņš saduzis (bedrückt Stelp., Smilt, Laud., Bers., Lub.) sēdēja uz suola MWM. X, 194. Subst. saduzums, Übellaunigkeit: ne˙kādas liekas rūpes, ne˙kāds saduzums Janš. Bandavā I, 75;

2) krank sein
U.: tē̦vs ir tāds saduzis (unwohl), salti vien. e̦suot, nij ē̦d, ne˙kā Kokn.; (vom Heu) schimmelig werden Oppek. n. U.; saduzējuši (nuo slapjiem graudiem malti un pikuos sagājuši) milti Schlampen; gaļa saduzējusi, hat schlechten Geruch bekommen Salisburg.

Avots: ME III, 618

sagatavuôt, sagatavinât Ar., tr., fertig machen, bereiten: sagatavuot sev nākuotni, laimi Puriņš Nauda 9. Refl. -tiês, sich fertig machen, sich bereiten, vorbereiten: pūra vedēji sagatavuojās pirmie BW. III, 1, 96. saģērbjas . . ., sase̦gluo zirgus, un tâ uz ceļa sagatavuojušies iet iekšā ebenda 78, lai varē̦tu guodam sagatavuoties uz ceremonijām Alm. Kaislību varā 67.

Avots: ME III, 624

sa-îsinât, tr., verkürzen: līniju; laiku. Refl. -tiês, sich verkürzen, kürzer werden: cilvē̦ka stāva priekšsiena saīsinās Vēr. II, 84. Subst. sa-îsinâšana, das Verkürzen; sa-îsinâšanâs, das Kürzerwerden; sa-îsinājums, das Verkürzte, die Abkürzung: vārdu saīsinājumi; sa-îsinâtãjs, wer verkürzt.

Avots: ME II, 638

sanĩt: sviestiņu sanijusi Tdz. 54584, 4. sviests jāsanij Pas. XI, 400 (aus Eglūna; ähnlich - mit ì ² - Warkl.). ‡ Refl. -tiês: lai ... sasanītu sviests, damit die Sahne gekernt zu Butter würde Pas. XI, 401 (ähnlich in Auleja).

Avots: EH XVI, 433

saskaņa,

1) das Zusammenstimmen, die Harmonie
U., die Übereinstimmung: vienprātība un saskaņa A. XI, 37. iegribas un spēju nevar vienuot saskaņā Asp. attīstīsies pilnā saskaņā A. XI, 473. ... kas re̦dzams ne vien nuo vārdu saskaņas (Übereinstimmung), bet arī nuo vienādām konstrukcijām A. v. J. 1897, S. 238. tie mīlējās abi kâ skaņas, kas saldās saskaņās plūst JR. IV, 126;

2) der Akkord in der Musik
U.: harmonijas jeb saskaņu mācība MWM.;

3) der Reim
U.

Avots: ME III, 731, 732

saskaņuôt, tr.,

1) in Übereinstimmung bringen
Wid., harmonisch machen, zusammenstimmen: viņš dabu un dievus grib saskaņuot A. XXI, 644. darbs, kas jāsaskaņuo ar visiem citiem apstākļiem B. Vēstn. lai saskaņuotu viņu dvēseles dzīvi iekšējā harmonijā Zalktis I, 140. dvēseles stīdziņas saskaņuojuši Apsk. v. J. 1903, S. 501. it kâ manā dvēselē tiktu saskaņuoti mūzikas instrūmenti Vēr. II, 435. vēja nuopūta ar tumsas pirkstiem saskaņuojuse kuokli A. XX, 412;

2) komponieren
Lautb.

Avots: ME III, 732

I se̦rs,

1): auch Seyershof, Siuxt, Sonnaxt; ‡

2) = piẽse̦rs ("rijā kuopā sakrauti 3 kuoki labības žāvēšanai, kas ir īsāki kâ pārējie kuoki un atruodas augšā pie griestiem, vis˙tuvāk krāsnij") Siuxt: lāvas būs pilnas, bet s. vēl jāseŗ. saimnieks vēlēja kalpiem se̦rā uzlikt linus.

Avots: EH XVI, 478

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

skãrds (li. skárdas "Weissblech" in Kvėdarna) Līn., Nigr., skā`rds Ermes, skârds <sup>2</sup> Karls., Dond., skā`rds ² Kl., Prl.,

1) skārds U., Spr., Mag. XIII, 2, 54, skârda ² (li. skárda "Weissblech"
in Joniškis) Ruj., skãrde Dunika, skârde ² BL, skārde L., U., skarda U., skarde U., Blech, Weissblech: māsai skārda vainadzinš BW. 5944. skārda lampiņa A. Upītis;

2) auch skārda, skārde Glück, eine Metallplatte:
aluminijs izkaļams visai plānās skārdās Konv. 93. viņš . . . pārvilka tā nama grīdi ar ze̦lta skārdēm (mit goldenen Blechen) Glück I Kön. 6, 30. vecītis ... uzlika savu dē̦lu uz tējas skārdu (auf ein Teebrett) Pas. IV, 495 (aus Leegen);

3) skãrds Ahs., ein Geschirr aus Blech: saimniece iedeva pilnu skārdu piena, alus; Demin. skãrdiņš, ein Trinkgefäss aus Blech für kleine Kinder
Ahs.: bē̦rns dzer pienu nuo skārdiņa;

4) unebenes Eis
Etn. II, 34. In den Bedd. 1-3 wahrscheinlich aus liv. kārda resp. estn. kard "Blech", s. KZ. LII, 120, aber auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 601. In der Bed. 4 zu šķḕrst?

Avots: ME III, 880

skàuģis Neuenb., Wolm., skaûģis ² Karls., Līn., Iw., skaugacs L., der Neider, der Missgünstige (auch Manz. Lettus), der Feind U.; einer, der mit Hilfe vön Zauberei Schaden antut: Sprw. skauģim acis sāp. skauģis neduod ir teļam piedzimt. skauģi sāk mūs bez bijāšanas pelt Kaudz. M. 345. ar vārdu "skauģi" tauta sapruot pa daļai laumas, raganas, spīganas un burvjus, pa daļai arī skaudīgas acis Etn. III, 23. skauģu kukulis, ein Geizhals Lems., Allend., Wolm. n. U. Ableitung von einem *skaug(u)s (= li. skaugus "neidisch"; nebst li. skaugė "Neid" und suskaugėti "zusammengeizen" nach Zubatý AfslPh. XVl, 413 zu klruss. skugnij "leidig", čech. skuhrati "murren" )? Vgl. auch skàust und skaut II.

Avots: ME III, 876

šķesteris U., Arrasch, Bers., Ermes, Kl., Lis., Lubn., Saikava, Schujen, Warkl., Wolmarshof, = ķesteris, der Küster: ceremonijas... izdara mācītājs vai šķesteris Etn. IV, 173.

Avots: ME IV, 29

šķītava, das Pflücken: tupu..., rāpu... pupas ravēdama; kad pupiņas šķītavā, nij tad tupu, nij tad rāpu BW. 28205, 3.

Avots: ME IV, 50

šķàutnaîns ² Golg., Lis., Sessw., kantig V., mit scharfen Kanten (šķautnes) versehen: šķautnainas, kailas klinšu siênas Norv. 27. šķautnaiņiem le̦dus gabaliem Duomas III, 713. gar šķautnainuo dzelzi Niedra Kad mēnesis dilst 156, piere... šķautnaina kâ šķiltavas Aps. Iegātnis 33. viņa stāvs ir mazliet šķautnains, maz ovālās līnijas Ezeriņš Leijerk. II, 47.

Avots: ME IV, 23

I slam̃pa Autz, Seppkull, slampa U., Warkl., Fehteln, Grünw., Ekau, .Mesoten, Salgaln, Garrosen, slàmpa Wohlfahrt, comm., ein schludriger Mensch, der liederlich einhergeht, seine Kleider beschmutzt U.; ein schmutziges Frauenzimmer PS., C., Salis (mit am̃), Dahlen n. Etn. II, 49, Golg., Alswig, Dr.; ein Faulpelz Gr.-Sessau (slam̃pa); einer, der einen schwerfälligen Gang hat, mit langen, unbeholfenen Schritten einhergeht Ukri (slam̃pa), Alksnis-Zundulis; ein schwerfälliges Mädchen Rönnen (slam̃pa), Memelshof, Grünh. (slam̃pa), Lubn.; ein liederliches Frauenzimmer N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378 (slam̃pa), Kalzenau, Golg., Holrnhof, Rönnen (slam̃pa); eine Magd od. ein Knecht, der gröbere Arbeiten verrichtet Grünw., Ekau, Mesoten, Salgaln, Garrosen: iet kâ slampa, gluži nuoplukusi Lubn. slampa bija, bāliņ, tava līgaviņa: nij saprata krē̦sla celt, nij nuoņemt vilnānītes BW. 21949. ņem, bāliņ, slimpu slampu, nenuoņem vīzde̦gunes! 12158, 2 var. visas .slampas vīra grib, kas slampām vīru duos? 7317. Beruht wohl auf einer nd. Form von d. Schlampe; vgl. schwed. slampa "schlampiges Weib".

Avots: ME III, 915

II šņĩpa AP., Drosth., Jürg., (mit ì ² )Bers., Heidenfeld, die Linie, der Streifen, der Strich Druw., Fest., Lös., Lub., Meselau, N.-Peb.: labību sējuot uz lauka ar kāju vai ruoku save̦lk šņīpas Druw., Lös. u. a. kad brauc ar žagariem, tad žagaru gali uz smilšaina ceļa save̦lk šņīpas ebenda. bē̦rni ar zīmuli uz papīra save̦lk šņīpas ebenda. ne˙kā cita nere̦dz kâ līnijas, šņīpas un punktus A. XV, 269. bez šņīpu, bez pārtaisījumu glīti nuorakstīti pantiņi A. v. J. 1896, S. 41. kundzes skaistais raksts . . . atškīrās nuo palīga smeilajām šņīpām A. Upītis J. 1. 13. ple̦cā bij re̦dzamas palagu vīļu iespiestas šņīpas Upītis Sieviete 88. ap acīm bija tādas šķības, greizas šņīpiņas Baltpurviņš I, 99. nuokārušās ūsu šņīpas MWM. VI, 771. tāļāk meža šņīpa me̦lnuo 409.

Avots: ME IV, 96

spaile,

1) spaĩle Gramsden, Dond., Gold., Iw., Lin., Dunika, Wandsen, Nigr., Frauenb., Gr.-Essern, spaile Samiten n. U., Luttr., Kalleten, LievenBersen, Hasenpot, Lasd., spailis L., U., um Tuckum, Talsen ("in Burtn. unbek."), der Strich, die Schwade (vāle) des Mähers (spaīle) Rutzau, . (spaĩlis) Bl.: spailes gali Tr. nar. p. № 97. meitas ārda spailes Dunika. priekšpļāvēja spaile bija platāka kâ citiem Dunika. tiem ar savu spaili... pa priekšu ejuot Lautb. A. v. J. 1892, S. 305. stāties spailes galā Upītis St. 11. kādu platu spaili viņš pļauj! Stenden, Spahren. šinī pļavā krietna zâle, - redz, kādas platas spailes! Dond. dieva dē̦ls sienu pļāva; spailes gali Daugavā BW. 33764. tevis gaida pie auzu spailītes 22627. auzu spaiļu ritinātāji Janš. Bandavā I, 195;

2) = spaiglis, Stecken, an einem Ende gespalten, um etwas einzuklemmen (z. B. eine Schlange) U., Bielenstein Holzb. 681, (mit ai) Kr., C.; spailes, Werkzeuge zum Fangen von Tieren Lemsal n. U., Bielenstein Holzb. 599 (spaile, spailis); Tortur, Falter ("scheint nicht gebräuchl.") U.; die Klemme: kas kait tev . . . ? kādas . . . spailes? Kril. pas. 59. glēvības spailēs Rainis Götes dzeja 47. apaž nelaimes spailēm spaidītam tapt Manz. Post. I, 376. mūsu spailes (Bedrängnis) ir stiprākas kâ duomājām Antonijs un Kleop. 91. tautas daļa iekļuva grūtās spailēs Tēv.; Maulkorb des Hundes: spailes galvā maukt A. VIII, 132; Scheren der Krebse: spailēs ir smalkāka gaļa Konv. ² 2984; spailes ² , eine Zange Bauske; izkapts spailis ² ("?") Bauske;

3) auch spailis U., ein Setznetz
U., Bielenstein Holzb. 653, 670, (spailes) Wandsen, allerlei Fischergeräte zusammengefasst Lasd. ("hier in der Intonation von spaile 1 unterschieden"), (spails ² ) N.-Bartau: zvejuojam ar ciemiņu uz pusēm: mums pašiem nav spaila N.-Bartau. mums ir pilnīgs spails ² (N.-Bartau): laiva, vadus, . . . tīkli un visi citi zvejas daikti Janš. Dzimtene IV, 165. zvejnieks rādījis uz visu savu spaili LP. VI, 168. rītā (zivju) pilna spaile 1011. uz jūru ar spailēm tēvs . . . iet Jauna Raža IV, 117. nakts-spaile jeb lašu tīkli Etn. II, 107. dārga zvejas spaile R. Av. 1912, № 34. spaile, Setzangel Freizirl;

4) spailītes Talsen, = sienavāles 2. A1s das Ausgespreitete (in der Bed. 1 eigentlich wohl die Spannweite des mähenden Armes) nebst spīle, spīlis "Zwicke, Holzgabei" zur Wurzelform spei- "sich ausdehnen" bei Walde Vrgi. Wrtb. II, 656 ff., s. auch Persson Beitr. 397.

Avots: ME III, 981

spel˜te: s. ir krāsnij Lesten, Wilzen. rijas s. Ramkau. speltes kvē̦pus nuoslaucīšu BW. 10094. me̦lna tā micīte ... speltītē izžavē̦ta 24667, 3. speltes ģīmis "Linden", ein Gesicht mit einem Feuermal. Nach Sehwers Unters. 114 aus balt.-d. Spelt(e) "Ofenklappe, Ofentür, Rauchluch".

Avots: EH II, 548

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009

spraîslît PV. "spraišlus sliet (piem., pirts krāsnij, tiltam, nuo plakaniem akmeņiem)".

Avots: EH II, 556

spriêsls ² (unter sprieslis),

1): "krāsns griestu mūrē̦tā daļa" Orellen; das Ofengewölbe
(spriêsli ² ) Salis; rijas krasnij ir 4 spriêsli ² Seyershof.

Avots: EH II, 560

spriêst,

2): spriežat gūžas stenderī! Tdz. 59862. s. ruokas sānuos, zirgu (jūdzuot) ilksīs Saikava. s. (= aizdambēt) upi cieti Heidenfeld;

3): dievs savu dē̦lu netaupa, - viņš tuo par mūsu grē̦kiem spriež Dziesmu grām. 1867, 119; ‡

4) "mūrēt (krāsnij spraišļus jeb sprieslus)" Ramkau, (mit iê ² ) Siuxt: uz krāsns mūrīti sprieda sprieslu ebenda. Refl. -tiês,

1): saltums jau spriežas Peb. n. BielU., die Kälte nimmt schon zu.
rijas siltums spriežas uz augšu ebenda;

3): auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 560

sula: me̦lnā s. - auch Siuxt; ein kleines Quantum einer Flüssigkeit ebenda; eine ziemlich flüssige Speise ebenda: jāizvāra miltu suliņa; jede Flüssigkeit Salis: kad maize ir, tad kādu, sulu piestrēbj klāt; sviesta sulas Ramkau, = nijas">panijas; "zilās suliņas" ir skaidras, zilas sulas, kas atdziestuot nuostājas virsū, ja uzvāra piena sulas Ramkau; suliņas "sūkalas" AP.; "zilās suliņas" atdalās nuo biezpiena (pēc rūgušpiena sildīšanas) ebenda; biezuopienu silduot atdalās suliņas Fest. mātei gaļa, bē̦rniem s. bļuodiņā BW. 2186. apšu s. 4426, 2 var. sēņu s. 26551, 5 var. arājam piena sulas 32462. tē̦vam gaļiņa, ... bē̦rnam suliņa 2186, 2. suliņās mazgājuos 2929 var.

Avots: EH II, 602

šusla, = susla Ruj. n. U., Bers., Fest., Saikava, ein schlechtes, saures Getränk Bers., eine wässerige, magere Suppe Bers., Fest., Hirschenhof: nav jau ne˙kāds alus, bet tik tāda šusla Fest. izvārījuse tādu šuslu, nij kuo strēbt, nij kā! Saikava.

Avots: ME IV, 107

svērtenisks:* daudz svērtenisku līniju Jauns. Raksti VI, 178.

Avots: EH II, 616

ted,

1) hier
Ruj., Wolm.;

2) dann
Kreuzb., Meiran, Sessw.: kad pupiņas ē̦staņā, nij ted (Var.: tad) tupu, nij ted rāpu BW. 28205, 3. Vgl. dazu Le. Gr. § 487 c.

Avots: ME IV, 155

tēlniẽks,* der Bildhauer, Skulptor: Italijā un Spānijā radušies vis˙lielākie gle̦znotāji un gan˙drīz vis˙labākie tēlnieki Pūrs I, 12.

Avots: ME IV, 170, 171

tievinât, ‡ Refl. -tiês "slaiduo līniju gūt".

Avots: EH II, 688

treinieks (für trejnieks) Nerft, = nija">treinija, treinis I.

Avots: ME IV, 228

I treĩnis (li. treinỹs "Hinterarm am Wagen") Nigr., = nija">treinija, treinieks, treiliņš I 1, treilis, der Langbaum am Wagen. Nebst treilis, li. trainỹs "Hinterarm am Wagen" und r. dial. тройня "повозочная дрогá" wohl als eine Dreiheit (Vorderachse, Hinterachse, Langbaum) zu trîs, treji "drei".

Avots: ME IV, 228

‡ *triepala od. *triepals, ein Schmierstoff (?): prasīt atļauju ņemt tuo triepalu ... labi vēl, ka tā eļļa tikai nelabi uož, bet nav indīga E. Prūsas Laimīgā Putanija 100.

Avots: EH II, 697

tûšks Baltinov, = tukšs, leer: māsa gāja . . . tūšku (Var.: tukšu) pūru tautiņās BW. 16589 var. (aus Lös,), nij tūškā (Var.: tukši) aizbraucām, nij tūškā atbraucām: mēs māsiņu aizvedām, paeglīti atvedām 27658. ka tu tūškā paliktu! Fehteln, Kalz. - Vgl. Le. Gr. 166.

Avots: ME IV, 283

‡ uzdeķuôt Iw., aufdecken, bedecken, (den Ofen oben) mit einem Gewölbe versehen; krāsnij virsus uzdeķuots.

Avots: EH II, 721

uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),

1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,

a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;

b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,

a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;

b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;

2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;

3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;

4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;

5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;

6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;

7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,

1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;

2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;

3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;

4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;

5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,

1) das Konzept
MWM. X, 175;

2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.

Avots: ME IV, 358, 359

ve̦de̦kla,

1) die zu Führende:
kād[a] es pate vedējīšā, tāda man vedekliņa: nij bij ze̦lta vedējai, nij sudraba ve̦de̦klai BW. 21536;

2) ve̦de̦kla Arrasch, Bauske, Drosth., Erlaa, Frauenb., Meiran, Nötk., N. - Salis, Pankelhof, Saikava, Schujen, Segewold, Selg., Siuxt, Zvirgzdine, vedekle L., St., U., Salisb., Wandsen, ve̦dakla Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, No 16, S. 169, A. - Laitzen, A. - Salis, Bers., Golg., Kaugershof, Kl., Oknist, Saikava, Schwanb., Sehren, Sessw., Wolmarshof, ve̦dakla Ladenhof n. FBR. XI, 69 (mit a aus e̦?), ve̦dakle, die Schwiegertochter
(unbek. in Dond. und Stenden): tavi dē̦li un tavas vedekles Glück I Mos. 8, 16. ienaidā savest ve̦de̦klu ar savas mātices Matth. X, 35. ņemšu daiļu vedekliņu BW.14006. atvežuos ve̦dakliņu (Var.: vedekliņu) 21718 var. lai (dē̦lu māte) ņe̦m mani ve̦de̦klās (Var.: vedeklēs) 518. dē̦lu māte priecājās: segs ve̦dakle villainīti 25279 var. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kur tuo veda ve̦de̦klā (Var.: kam tā tika vedekliņa) 12314 var.;

3) die Frau des Bruders, die Schwägerin
St.: vedekliņa, brāļā sieva BW. 24645. es paliku brāļiem sluga, ve̦de̦klām malējiņa 9958. Nebst li. vedẽklis "ein heiratsfähiger Jüngling" zu vest.

Avots: ME IV, 519

I vèsts Wolm. u. a., vẽsts Tr., -s,

1) vēste Manz. Lettus, bei Glück auch vē̦sts, -a, die Nachricht, Botschaft
(unbek. in Dond., Dunika, Stenden): prieka vēsts LP. IV, 16. priecīgas vēstes nest Manz. Post. I, 51. laba vēsts Glück Spr. Sal. 25, 25. labus vē̦stus nesīs Thessal. 3, 6. lūkuo, kâ . . . klājas un . . . nes man vē̦stus atpakaļ! I. Mos. 37, 74. vēstis izpaustu II. Makkab. 9, 24. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos BW. 1257. vēstiņ[a] nāca Vāczemē 4628 var. neriestum... vēstis tauteņās 9994. nuones vēsti bāliņam! 30410 var. viņa bez vēsts nuozuduse LP. VII, 358. nuo spīganas ne vēsts (keine Spur) VI, 56. nuo ceļa vairs ne vēsts 154 (ähnlich: VII, 953). ne vēstēs! es ist keine Spur davon zu hören Mag. XIII, 3, 70. - vēšķu (vēsķu L. ) diena St., Mariä Verkündigung (nach U. nicht gewöhnl.);

2) vēstis Manz., auch vē̦sts Glück, der Bote, Botschafter: Onijus pasumināja . . . vēsti cienīgi un pieņēme . . . grāmatas Glück I. Makkab. 12, 8. Jūdu vē̦sti ir pie mums nākuši 14, 22. neģi es... uz taviem vē̦stiem . . . runāju IV. Mos. 24, 12. Nebst li. vestis "Nachricht"
Lit. Mitt. V, 164 aus r. вѣсть dass.

Avots: ME IV, 571

vista (li. vištà "Huhn"),

1) das Huhn, die Henne:
Sprw. akla vista arī graudu atruon Br. sak. v. 1462. iet kâ vista bez galvas JK. II, G77. dauzās kâ akla vista RKr. Vl, 1014. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas Br. sak. v. 505. vista kladzina (nach dem Eierlegen), klukst (vor dem Legen), dēderē, ķē̦rc (wenn Gefahr naht) Etn. Il, 51, ce̦kulaina balta vista BW. 18279. klukstuošu vistu 19193. perīgu vistu 19193, 3. (fig.) tava vista grib perēt, deine Tochter will freien U. - ce̦ru vistiņa, ein Vogel Konv. ² 2319; kalnu od. sniegu vista, tetraogallus hymalaiensis Konv. ¹ 797; stiebru (Wid., Konv..= 2054) od. ūdens (Konv. ² 2054) vista, das Blässhuhn, Rohrhuhn, Wasserhuhn;

2) in genitivischen Verbindungen: vistu kāja Nurmhusen, der Orionsgürtel:
vistu kāja sastāv nuo trim taisnā līnijā guluošām zvaigznēm Nurmhusen n. Rkr. XVII, 64; vistu knābis Frauenb., ein kleines Geschwür am od. im Auge (Gerstenkorn?): man acī iemeties vistu knābis Frauenb.; vislas pē̦das Trik., Runzeln: tam jau vistas pē̦das pierē Trik.; vistu puķe Trik. n. Rkr. III, 69, anemone nemorosa L.; vistu vārds Rkr. XVII, 64, der Orionsgürtel (vgl. d. Henne 7 im Grimmschen Wrtb.);

3) dūmu vista, dūņu v., Schimpfwort: dē̦lu māte, dūmu (dūņu 24757) vista BW. 24756;

4) vakara vista, ein Ehrenamt während der Hochzeit:
izmeklē divus līdzgājējus nuo brūtes puses, vienu vīrieti un vienu sievieti, tuos sauc "vakaraiņus" jeb "vakara vistas" BW. III, 1, S. 21;

5) vistiņas, blinde Kuh (ein Spiel):
vistiņās iet Etn. III 188, vistiņas ķert L., U., Etn. Il, 70, blinde Kuh spielen: jums acis aizsējis kâ vistiņās Hamlet 70. bē̦rni... gājuši vistiņās jeb slēpiņuos Janš. Līgava I, 246; vistiņu ruotaļa, ein Weihnachtsspiel Frauenb. Etwa als "Hausgetlügel" oder "ins Haus Gekommenes" zu ai. viš̍- "Haus", viš̍ati "tritt ein" u. a. (unter le. viesis)?? Vgl. auch Būga KSn. 1, 301.

Avots: ME IV, 626