Paplašinātā meklēšana

‡ àizduobît,

1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;

2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.

Avots: EH I, 21

‡ àizluobît Jürg., = ‡ àizlipît II. Refl. -tiês Ahs., sich davonmachen.

Avots: EH I, 37

‡ àizrùobît, einkerben: a. kuoku ar cirvi.

Avots: EH I, 46

‡ apluôbît, ringsum (stellenweise) abschälen: a. kuokam mizu (vis˙apkārt) Stenden, Trik. u. a. apluobīts kuoks Trik. u. a. Refl. -tiês, sich ablösen, sich abschälen: mājas siênām visa krāsa apluobījusies AP., Trik.

Avots: EH I, 99, 100

‡ aprùobît, ringsum einkerben (behauen): a. kuoku nuo visām pusēm Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 110

atluôbît, tr., abschälen, loslösen: ādu Pūrs III, 48. luobītājs papriekšu atluoba ve̦lē̦nas virsdaļu Konv. ¹ 184. Refl. -tiês, sich abschälen, sich loslösen: sienai apme̦tums atluobījies Vēr. I, 898.

Kļūdu labojums:
papriekšu =pa˙priekšu
Konv. ¹ 184 = Konv. ² 184

Avots: ME I, 174

‡ atruôbît ² Dunika, Kal., Rutzau, kerbend abschneiden: a. kuokam zaru.

Avots: EH I, 163

[dùobît ² Lis., Bers., aushöhlen: d. kuoku.]

Avots: ME I, 531

[ieduobît, vertiefend herstellen: ar mietu ieduobīt stādam bedri Bauske.]

Avots: ME II, 12

ìeluobît, ‡

3) verprügeln (wo?).

Avots: EH I, 528

[ìeluobît,

1) zu schälen anfangen:
mizu Ruj.;

2) ausschälend einsammeln:
pupas Ruj. Refl. - tiês, sich einüben: viņš jau labi ieluobījies grāmatā, lasīšanā Ruj.]

Avots: ME II, 41

ìerùobît, ìerùbuôt, tr., einkerben, verzahnen: kuoku, riteni.

Avots: ME II, 60

izguobît ausblegen (?): vaiņaga kriju pūlē̦damās i. ... pareizā apaļumā Janš. Dzimtene V, 379.

Avots: EH I, 450

izluôbît, tr., ausschälen, ausschoten, aushülsen: zirņus, pupas; auch fig.: izluobīt mūsu darbu kuoduoli MWM. VIII, 212. Refl. - tiês,

1) sich ausschälen, aushülsen:
lapiņas pēc lapiņas izluobīsies A. XIX, 32;

2) sich die Arbeit leicht machen, andern das Schwere zuschieben
Peb. n. U.; sich von ihr losmachen Salis n. U.; fackeln, schwänzen Kronw.

Avots: ME I, 766

izrùobît, izrùobuôt, tr., auskerben, aushöhlen, auszahlen, auszacken: izruobu duobumu lielāku LP. V, 342. izruobījis caurumu VI, 1064. nuo apses kluča izruobīju (Ansīti) BW. 20161, 1. izruobījām nuo siera vidus ve̦se̦lu kumeļu LP. III, 100. apkakle izruobuota, caurumaina A. XX, 474. izruobuotas kalnu galuotnes A. XX, 860. izruobuotas lapas.

Avots: ME I, 794

izšķuôbît, tr., zum Wackeln bringen, verziehen, verzerren: nuosistuo vaibsti nuo nāves muokām ir izšķuobīti A. XX, 795. [cita (meita) puišu izšķuobīta BW. 34629.] Refl. - tiês, sich ausbeugen, aus der geraden Lage treten, wacklig werden: kājas klavierēm izšķuobījušās. apkuopt pūķītes, kas izšķuobījušās kâ nekâ Dünsb. riteņi pa˙visam izšķuobījušies.

Avots: ME I, 812

I knuôbîtiês ² Frauenb., sich lausen, lecken, knibbern (aus einem handschriftl. Vokabular); sich kratzen, reiben Lubn.; mit den Zähnen einander leichthin nagen, zwicken (mit uô ) Erlaa, Meselau. N.-Peb.. Sessw., (mit uô ² ) Erwalen: zirgi knuobās.

Avots: EH I, 635

kņuobîtiês, knabbern, wie die Pferde einander im Felle mit den Zähnen schuppen Spiess n. U.

Avots: ME II, 253, 254

luôbît [auch Kr., AP.], -u, -ĩju,

1) tr., schälen, klauben, bolstern:
kartupeļus, zirņus, vēžus, siļķes MWM. IX, 893. tiltiņš nuo luobītiem egles kuokiem A. XX, 163;

[2) mit dem Fusse einen Schlag versetzen:
luobīs pierē zirgs Für. I.] Refl. -tiês,

1) sich schälen, sich ablösen:
kad luabās priežu kuosēm miziņas nuost, tad jāsēj mieži Etn. II, 72;

[2) glücken, gelingen
U.] - Subst. luôbîšana, das Schälen; luôbîtãjs, wer schält, ablöst Konv. ² 184.

Avots: ME II, 521

[luobîtiês,

1) sich rühren, schwanken
U.;

2) s. luôbît.]

Avots: ME II, 521

ļuôbîtiês, -uos, -ĩjuôs, wackeln, wanken, schwanken: viņš iet ļuobīdamies Mat., [Stomersee, Neu-Laitzen, Bers., Gudenieki, Pampeln, Trik., Lindenhof].

Avots: ME II, 545, 546

nùobîtiês,

1) sehr erschrecken
(intr.): lielskungs jau nuobijies kâ kaļķis Asp. [auch ein Praet. - duos: Latvju tauta nenuobīdās nuo saviem pretniekiem Latg. 1921, № 46, 1. šitā nuobīdās ilūkstieši 1921. № 51, 2 _3. vardes, kuŗas uz krastmales sildījās saulītē, nuosabīda gaŗauša Pas. I, 185;

2) sich versehen (von schwangern Weibern)
U.]

Avots: ME II, 762

nùoluôbît: visiem zariņiem nuoluobījis (nuolasījis) lapas Seyershof.

Avots: EH II, 65

nùoluôbît, nùoluobt Druw., Spr., tr., abklauben, abschälen, abschlauben, abhülsen, abrinden: kartupeļus, mizu, čaumalu, lūkus. es kārtis nuoluobu Druw. kaziņa nuoluobuse alkšņa turzu LP. II, 15. arklam zeme tikai viegli jānuoluoba Zemk. Refl. -tiês, sich abschälen, sich ablösen, sich abrinden: čaumala nuoluobījusies Apsk. gaļa nuo kauliem nuoluobījusies LP. VI. 828.

Avots: ME II, 814

nùorùobît,

1): auch Dunika; kerbend (und mühsam) abschneiden, -hauen
Nötk.; abschneidend kürzer machen Gramsden;

2): auch Dunika, Gramsden.

Avots: EH II, 83

[nùorùobît,

1) (mit einem stumpfen Beil
Weitenfeld, Siuxt, Vīt., Bauske, Salis) abhauen LKVv., MSil.: pa visu dienu nevarēja nuoruobīt ne piecu kuoku Salis, Grünwald, N.-Peb.; mühsam mit einem kleinen od. stumpfen Messer abschneiden Grünh., Naud., Autz, Segewold, Ermes, Sessw., Lub., N.-Peb., Gramsden;

2) mehrfach eine Kerbe einhauen, mit vielen Kerben versehen
MSil.: es jau mē̦ram vienu pusi nuoruobīju Jürg., PS.]

Avots: ME II, 842

nùošķuôbît, abrasieren [?] Spr.; [nùošķuôbît ("abpflücken") pupas Widdrisch, Ronneb.; = (uz vairāk pusēm) nuošķiebt" Grünwald, MSil. (mit uô ² ): zābakiem nuošķuôbīti2 papēži Salis, N.-Peb., Sessw., Dickeln, Druw., Laud., Prl., Drobbusch, Meselau, Stomersee, Golg., Kursiten, Mitau, Autz, Grünh.; n. ce̦puri Ermes; verziehen (das Gesicht od. die Lippen) Kalleten, Kokn., Jürg., Ermes: saņēmis naudu, tas nuošķuobīja lūpas, bet neteica ne vārda Sessw., Lös., Druw., N.-Schwanb. - Refl. -tiês, = nùošķiebtiês 1: tuornis nuošķuôbījies uz vienu pusi PS., Dickeln. papēži nuošķuobijušies Salis].

Avots: ME II, 867

uôbît, -u, -ĩju, tr., die Lippen zum Lachen zusammenziehen: lūpas Aps. Refl. -tiês, ein wenig lächeln, die Lippen (das Gesicht) zum Lächeln zusammenziehen Aps. (mit uô), Salisb.

Avots: ME IV, 411

‡ paluôbît, ein wenig schälen, bolstern: p. zirņus, pupas.

Avots: EH II, 153

[pauôbîtiês, wiederholt ein wenig den Mund (zum Lachen) verziehen Wolm., Lis.; wiederholt das Gesicht ein wenig verziehen N.-Peb., Renzen.]

Avots: ME III, 130

[parùobît, ein wenig kerben: p. kuoku.]

Avots: ME III, 92

‡ pãrruôbît ² Dunika, kerbend entzweischneiden: p. pātagas kātu.

Avots: EH XIII, 209

pašķuôbît, tr., etwas neigen, verziehen: drusku pašķuoba muti Etn. IV, 92. es ir sejas nepašķuobīju Vēr. II, 700. Refl. -tiês, etwas wackein, wanken, Gesichter schneiden.

Avots: ME III, 114

pìeluobît, aushülsend anfüllen: Jē̦kabs bij pieluobījis pilnu šķīvi ar pupām Upīte St. 61.

Avots: ME III, 269

rùobît: auch (mit uo ² ) Dunika, Kal., OB., Siuxt. ‡ Refl. -tiês iekšā, eine Kerbe (Einbuchtung) herstellend eindringen: kad linus rauj, dažs - kur ir labāki lini - aizņe̦m lielu baru un ruôbās ² labajuos linuos iekšā, lai var vairāk saraut Orellen.

Avots: EH II, 390

rùobît C., Wolm., Neuenb., ruôbît ² Līn., -u od. -īju, ruôbuôt ² Salis, Wid., tr., kerben, eine Kerbe hauen U.; höhlen U., in Stücke hauen: paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. sācis mūru ar zuobina asminu ruobīt V1, 1064. ruobīt sieru ar cirvjiem III, 100. kungs... sizdams bij ruobus ruobījis II Sam. 6, 8. malku gabaluos ruobīt, Holz in die Quere klein spalten Für. I. nevar cirvi nuoturẽt, kuo malku ruobīt Līguotnis; niederhauen, fällen (einen Baum) Ledmannshof. vgl, rùobs I.

Avots: ME III, 575

saluôbît, tr., schälen, klauben, bolstern (auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): lielu vairumu zirņu (Dunika), kartupeļu.

Avots: ME II, 677

saļuôbîtiês ² Gudenieki, anfangen zu wanken, unsicher werden: māja saļuobījusies.

Avots: ME II, 679

saruobît, auskerben: s. galda malu Jürg.; saruôbits ² pāte̦gas kāts Dunika; zerhacken, zerhauen Kreuzb.

Avots: ME III, 724

sašķuobît, tr., freqn. zu sašķiebt, seitwärts neigen, schief, wacklig machen, krümmen Wid.; in Bewegung setzen Spr.: smaids... sašķuobīja viņa lūpas JR. V, 64. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen, schief, wacklig werden: ve̦cā pirtiņa bija sašķuobījusies uz vieniem sāniem Nötk. mājas sašķuobījušās kâ nabags uz kruķa Pasaules lāpītājs 19. dambis bij nuo uguns sašķuobījies A. XX, 349. rats ir sašķuobījies greizi R. Sk. II, 6. sašķuobījušuos ģīmi MWM. IX, 519.

Avots: ME III, 756, 757

‡ sašņuobît, zusammenziehen (?): (mopsis) pauostīja ar sašņuobītu purnu Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 35.

Avots: EH XVI, 455

šķuobît: auch (mit ùo ² ) Sonnaxt, (mit uô ² ) Frauenb. Refl. -tiês,

1): auch Sonnaxt, (mit uô) Ramkau; nešķuobies, bet runā patiesību! Frauenb.

Avots: EH II, 642

šķuobît, -u, -ĩju, freqn. zu šķìebt, neigen, zum Wackeln, Wanken bringen U.; (das Gesicht) verziehn (mit uô) Arrasch, Bers., C., Ermes, Golg., Lis., Nötk., PS., A. - Schwanb., (mit uô ² ) Dond., Dunika, Grünw., Iw., Mesoten, Salis, Siuxt, Wandsen, Widdrisch, Zögenhof, (mit ùo ² ) Gr. - Buschh., KL, Kr., Meiran, Saikava, Fratzen, Gesichter schneiden Oppek. n. U.: atte̦kā vēži ūsus vien šķuoba Jaun. mežk. 18. viņš... runājuot šķuobīja muti Vēr. I, 366. šķuobīja lūpas A. XX, 947. vaigu šķuobīšana Sadz. viļņi 77. kuo te savu... ģīmi šķuobi kâ mē̦rkaķe! R. Sk. II, 134. Refl. -tiês,

1) wanken, wackeln
U.: šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi RKr. VI, 658, viņai likās, ka siênas šķuobās Sadz. viļņi 203. zaķītis gan šķuobījās, gau gruozījās JK. V, 63. viņš šķuobās, bāl un gaisu tver A. XXI, 597. ve̦ci zuobi šķuobījās BW. 13008. šķuobās gurni staigājuot 11108;

2) "vor Hochmut nicht wissen, wie sich betragen"
(mit ùo ² ) Stomersee;

3) = vaibstīties, Fratzen schneiden: šķuobījās gan, bet izdzēra Grünwald, (mit uô ² ) Gramsden. Trotz šķiebt (s. dies) schwerlich mit uo aus on; vielleicht mit uo statt ai nach Mustern wie griezt: gruozît; vgl. auch das Reimwort uobīt.

Avots: ME IV, 57

‡ sluôbît ² , -u. -īju Kolberg, (eine grosse Futtermenge erhascht habend) fressen (von Tieren).

Avots: EH II, 529

šuobîtiês L., St., U., (mit "uô" ) Bauske, šaubīties; schwanken, nicht fest stehen, šķunbīties Mar. ("stabs vējā šuôbâs"), Nötk. Aus šaubīties + šķuobīties?

Avots: ME IV, 112

uzduobît, (schneidend, kerbend) auf etw. aushöhlen: uzduobīt kuokam vēl vienu zīmi Bauske.

Avots: ME IV, 327

uzluôbît, ‡ Refl. -tiês (mit uô ² ) Siuxt, beim Klauben od. Schälen zum Vorschein kommen: uzluobījies tārps.

Avots: EH II, 728

uzluôbît,

1) schälend, klaubend auf etw, fallen lassen:
uzluobīt zirņus, čaulas uz galda;

2) klaubend, schälend zum Vorschein bringen:
uzluobīt riekstu kuoduolu Gotthardsberg;

3) (zum erstenmal nach der Ernte) aufpflügen:
uzluobīt zemi Frauenb., Sessau, Sessw.;

4) herausfinden:
uzluobīt stāstā galve̦nās duomas.

Avots: ME IV, 354

uzuobît, zusammenziehen (perfektiv): uzuobīt ģīmi Bers.

Avots: ME IV, 395

uzrùobît, aufkerben Für. I; u. zāģi nuo jauna Widdrisch: die Zahne (Kerben) der Säge von neuem schärfen (ausfeilen).

Avots: ME IV, 374

I vuobît Bers., = uôbît.

Avots: ME IV, 677

II vuobît Odensee, = luobît, schälen, bolstern: riekstus, zirņus.

Avots: ME IV, 677

zuobît,

1) (eine Säge) schärfen
(mit ùo ² ) Odensee, Sehren, Warkh., "zāģim zuobus taisīt, izcirst" Nötk., (mit ùo ² ) Vīt.;

2) verspotten, höhnen
U.

Avots: ME IV, 756

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît ² Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt ² Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv ^2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III ^{3, 875 ;}

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531

‡ *dziļace, *dziļacis oder *dziļacs, -s, "?": kad dzē̦rājs kruogā tuop sakults, tad jāiet mājā ar dziļaci un nuoluobītu pieri Lange Latv. ārste, S. 34.

Avots: EH I, 358

[ieduobe, eine kleine Vertiefung: vaiguos maza ieduobīte Bers.]

Avots: ME II, 12

ieduobums, eine flache Vertiefung: zemes ieduobums Konv. ² 1439. ceļu ieduobumi MWM. VIII, 513. luoga ieduobumā A. v. J. 1899, S. 353. akmens ar tādu ieduobumu kâ mulda LP. V, 408. [nuoluobītai uolai galā ieduobums Kosenhof.]

Avots: ME II, 12

izbest (li. išbèsti "ausstechen" ): cūkas izbeda kartupelēju Mahlup. izbe[dī]šu visu aku Pas. XI, 60, izbe̦d duobīti 151. izbede ... pagrabu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 59).

Avots: EH I, 434

I kaûss, [kàuss ² Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178

knaîbît [li. knaibýti "wiederholt kneifen; ковырять"], wiederholt kneifen, zukneifen: viņa lūpiņas knaibīdama aplūkuoja savu kuošuo vainadziņu U. b. 104, 10. muižas kungs raudzīs kaķi knaibīt, lai re̦dz, vai spļaus arī naudu LP. IV, 22. saimnieki nagus vien knaibīs pret mani Alm. Refl. - tiês, wiederholt kneifen, sich kneifen: es nuo viņa nevaru glābties - viņš knaibās Nigr. bē̦rni snauda vai knaibījās Apsk. v. J. 1950, S. 170. citi visi tik knaibījās lūpām Dünsb. - Nach U. auch gleichbed. mit kņuobīties. - Zu kniebt.

Avots: ME II, 241, 242

kneijât, ‡

3) "niekuojuoties, kuoku cirst jeb ruobīt" (mit eĩ ) NB.: gans nuo gaŗa laika kneijāja sprangu.

Avots: EH I, 629

[kraipît (li. kraipýti "hin und her wenden"), verziehen, krümmen: viņš runā muti kraipīdams Mesoten.] Refl. - tiês,

1) hässlich, unanständig lachen;

[2) "guorīties, šķuobīties" Mesoten, Ellei. - Zu li. kreĩpti "wenden", krỹpti "sich unwillkürlich wenden", ksl. крѣсъ gr. "τροπή" und vielleicht an. hreife "Handgelenk", s. Trautmann Wrtb. 140].

Avots: ME II, 256

krija,

1): auch Frauenb., KatrE., Salis, Oknist;

2): pussieciņiem bij tāda k. apkārt Siuxt; der Rand
(?) einer Mädchenkrone: vaiņaga kriju pūlē̦damās izguobīt atkal pareizā apaļumā Janš. Dzimtene V, 379.

Avots: EH I, 652, 653

liktin [li. liktinaĩ "zurücklassend"], setzend, bleibend, zur Verstärkung von likt, atlikt: šeitan šaurā duobītē liktin atliek vietas Janš. Vgl. licin.

Avots: ME II, 469

lupt,

1): stehlen
Oknist, Rutzau; "laupīt, luobīt" Dunika, Rutzau: l. rāciņus;

3)

a): auch Dunika, Oknist: miza lūp; ‡

4) prügeln:
tevi saimnieks atkal lups Pas. XI, 324. Refl. -tiês: "dauzīties, plêsties" Dunika: puišeļi sāka l.

Avots: EH I, 763

[maũkna Lautb., Wandsen], maũknas [Kand.], Nigr., màuknes C., U., Ahsw., Popen, Tals., maukni U.,

1) [maũkans Dond., wohl aus maũknas], Tannenrinde, zum Dachdecken unter den Lubben gebraucht U.: vasarā, kad eglēm miza atle̦c, tā tiek nuoluobīta lieluos palaguos un tuos kluobj uz lubu jumtu čukuriem. šīs nuoluobītās egļu mizas sauc par mauknēm Tals. viņa ietecēja mauknu būdā Lautb. Vidv. II, 14;

2) maukna, eine Fichtenborke als Bedeckung eines Bienenstockes:
sprauž sē̦rmukšļa zarus aiz ik+katra struopa mauknas (egļu mizas jumta) LP. VII, 367. Zu màukt [nebst li. maukna "кора, луб" bei Būga РФВ. LXXII, 198].

Avots: ME II, 568

‡ nùobīstiês (vgl, unter nùobītiês

1): auch (> ostle. nūsabeist) Pas. XI, 120.

Avots: EH II, 32

nùosa,- auch nùoza-, Präfix.

infigiertes Reflexivpronomen im hochlettischen, zum Teil auch im mittellettischen und tahmischen Dialekt, z. B. nùosabīt statt nùobītiês. nùosabrēkt od. nùosabrēktiês st. nùobrēktiês. lm Volksliede zuweilen noch vom Verb getrennt: nuosa skaņi gavilēju BW. 223; 632; 739, 3; 28329, 1.

Avots: ME II, 842

nùosvèikt,

1) ["beglückwünschen"
Ar.; eifrig rühmen Lis.]: abas mātes nuosveica un nuoslavēja viņa gudrību Dok. A.;

2) ["sich beklagen über"
Lis.]: "skāde, ka plinte nav pielādē̦ta!" krusttē̦vs nuosveica MWM. VI, 29. [kaimiņienei izsaluši kartupeļi, viņa nuosveica vien Lis. vai, kâ viņš nu nuosveica (dich beneidend) par tevi Druw., N.-Schwanb. čigāni mani tâ piemānīja, ka nuosveicu(ôs) ("= nuosaucuos") vien Golg.;-

3) "viel Schlechtes (über andere) erzählen"
Tirsen u. a.;

4) "(einem Weggehenden) Böses nachrufen":
viņš pakaļ vien nuosveica N.-Schwanb.;

5) "apsveikt" Kursiten.) Refl. -tiês,

1) [sich verwundern
Lis.]: ļaudis nevarēja nuosveikties un nuobītnēties par tādiem brīnuma darbiem Aps.;

[2) "sich begrüssen"
Bers.).

Avots: ME II, 863, 864

I uolît (aksl. valiti "wälzen"), -u, -ĩju,

1) (die Augen) rollen, drehen
(mit ùo) C., (mit uô) AP., Drosth., Nötk., Wolmarshof, (mit uô ² ) Karls., (mit ùo ² ) KatrE., Lös., Odensee, Vīt.: kaķis ... acis uola Treum.;

2) schälen, klauben, bolstern
(mit ùo ) Arrasch, Freudenberg, Karkel, (mit uõ ) Lindenberg, Raiskum, (mit uô ) Wenden: uolīt zirņus (Arrasch, Karkel), riekstus (Arrasch, Lindenberg, Raiskum), uolas (Lindenberg, Raiskum). kartupeļus kâ uolīt nuouolīja Etn. I, 6 (aus der Umgegend von Wenden). Refl. -tiês,

1) rollen
(intr.), sich drehen: viņam acis blēdīgi uolījās Deglavs;

2) "luobīties" Lindenberg, Raiskum;

3) seine Geschäfte besorgen, sich zu schaffen machen
(mit uõ ) Serbigal, Walk; sich unruhig, geschäftig hin- und herbewegen (mit uõ ) Salisb., Trik., (mit uô ² ) Bauske; "veikli kādu labu darbu darīt" (mit ùo ² ) Golg.: kalpuone . . . uolījās kâ jau savās mājās Seibolt. viņa uolījās pa ruovi ders. rūpīgi gādājuot un uoluoties ders. saimniece jau visu rītu ir uolījusies Golg. pats daudz ne˙kā nevar padarīt, juo paiet laiks tikai ar uolīšanuos (mit der Beaufsichtigung der Wirtschaft) Serbigal. kas man ir tagad kuo uolīties RKr. XX, 136 (Lapas Mārtiņš). mājenieki vēl uolījās un puosās uz svē̦tkiem sagatavuodamies DL.;

4) faulenzen, umherschlendern
U., Adsel, N.-Peb., (mit ùo ) Wrangelshof, (mit ùo ² ) Odensee; "ar niekiem nuodarbuoties" (mit uô ² ) Ruj.;

5) (einer Antwort) ausweichen
(mit uô ² ) Base. Zu velt "wälzen", wenigstens in der Bed. 1; uolît 2 (zur Bed. vgl. taupît) vielleicht zu lat. vellere "rupfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.).

Avots: ME IV, 417, 418

uoluôtiês,

1) "šķuobīties, vaibstīties" (mit uõ ) Sepkull;

2) =tūļât 1: kuo tik ilgi uoluojies? Selb. Zu uolât I.

Avots: ME IV, 418

pakâpiens, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe, Stufe, Sprosse: augsta piesta, augstas dzirnas, visur vajag pakāpienu(s) BW. 9409; 32239. paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. galdam līdzās ir trepes pieciem pakāpieniem VII, 356. uz trepju aug šējā pakāpiena sēdēja Jancis A. XX, 106. pamata, pārākais, vis pārākais pakāpiens Positiv, Komparativ, Superlativ.

Avots: ME III, 43

pauôbtiês [Smilten, Wolm., Selsau,

1) "pasmīnēt, pašķuobīties" Burtn., Seppkull]: vaigā grumbiņa nepauobas A. XII, 7. [mute drusku pauôbās uz smiešanuos Lis.;

2) "= palūkuoties" (?): pauôbies, kas tur nāk! Sauken.]

Avots: ME III, 130

parakt,

1): izne̦s mācītāju un paruok aiz staļļa Pas. XII, 270. piegājis pie jau paraktās ("?") duobītes zem bē̦rza saknēm XV, 59;

2): kad kāds paraktu turpat ... kalniņā Pas. VIII, 382. paruok vēl XV, 36.

Avots: EH XIII, 166

‡ pelekšņi Druw., Lindenbast; "it kâ vilna, kas ruodas nuoluobītam kuokam vasaras saulē un lietū nuo gre̦bzdiem": kriju bikses, lūku svārki, peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3. Vgl. ‡ *pelēksnis.

Avots: EH XIII, 220

plīvât, -ãju, sich ablösen und in dünnen Stückchen abfallen: kaļķu vitējums baznīcas griestuos sāk atluobīties, un plīvas plīvā Fest.

Avots: ME III, 350

pluõksne Drosth., der Streifen, die Schicht: pluoksnīte - strēmele, sevišķi nuo stādiem nuoplē̦sta Drosth. nuo zemes sāk atluobīties tulznainas pluoksnītes Būvmācība 74; "abgeschelferte Epidermis" Kreuzb. Zu plē̦ksna.

Avots: ME III, 364

rãcinis (unter rãcenis 1): auch (mit à ² ) Borchow n. FBR. XIII, 26, 1): die Kartoffel - auch Frauenb., Rutzau; die Rübe - auch Pas. VII, 254, (mit à ² ) Auleja, Kaltenbr., Kalupe. Oknist; rāciņi Lng., Rüben; rācinīšu duobītē Tdz. 54457; ‡

2) ein Teil des Spinnrades
(mit à ² ) Auleja, Kaltenbr.; ‡

3) das Reservoir einer Petroleumlampe
(mit à ² ) Kaltenbr., Oknist, Warkl.

Avots: EH II, 360

‡ raizêtiês (li. ráižytis "sich wiederholt recken") Bērzgale "neaistētiski gruozīties, savu ķermeni šķuobīt; nemākulīgi, ieduomīgi le̦puoties". Zu li. réižtis "sich brüsten", ahd. reichen "darreichen, sich erstrecken" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 347 f.

Avots: EH II, 352

I rùobs Serbigal, AP., ruôbs ² Salis,. Ruj., Bl., Iw., rùobs ² KL, Prl., Nėrft, Preili,

1) die Kerbe, der Einschnitt
U.; die Falze St.; von Thermometergraden: .. . trīs ruobiņi, pēcāk bij četri, (es waren heute morgen früh) drei Grad (sc.: Frost), später... vier Grad Blieden n. Mag. XIII, 1;

2) ein Ausfall, eine Lücke, ein Mangel:
ruobi aizpildās: tāļak stavuošais saspiežas ciešāk kuopā Vēr. II 165. saimnieka ruobu izpildīja "ve̦cais puisis" I, 1452. viņa izglītības gājiens bijis ruobu ruobiem {mangelhaft, lückenhaft) Kundziņš Kronw. 59. tur ruobu var manīt, man merkt, dass da etwas fehlt (z. B. dass jemand aus dem Kreise gestorben ist) U.;

3) eine Schuld; eine Zwistigkeit
U.: tur ir vēl ve̦cs ruobs, da ist noch eine alte Schuld (die zu tilgen), ein alter Zwist (der auszugleichen ist) U.;

4) die Stelle, Beschäftigung, Anstellung:
gan jau dabūšu ruobu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 498. viņš man piesuolīja labāku ruobu, - par priekšstrādniekū ebenda S. 359. kur tiksi citur ruobā? wo wirst du sonst eine {vakante) Stelle, Anstellung bekommen? MWM. v. J. 1898, S. 902. Nach Būga KSn. 1, 88 entlehnt aus aruss. рубъ "das Hacken, die Kante" (und le. ruobīt aus aruss. рубити "hacken" ). weil ein ide. romb(h)os ein le. *rambs ergeben würde. Aber le. rùobs und rùobft weichen in der Bed. vom Slavischen teilweise ab und sehen nicht gerade wie Lehnwörter aus. Da nun 1e. rimba, aprembėt 2 und rumba I 4 und 5 anscheinend auf elne Wurzelform remb(h)-: romb(h) weisen, so darf man vielleicht annehmen, dass unter dem Einfluss von urbalt. rant- (woher Ve. ruotīt, r4ntīt) das slnnverwandte urbalt. ramb- zu *ranb- (> le. ruob-) umgebildet ist. Vgl. auch Leskien Nom. 174 und 189, Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Trautmann Wrtb. 236.

Avots: ME III, 575, 576

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

II šķuorêt, -ẽju, Fuhren zu Pferde begleiten U.; führen, (mit Mühe) transportieren: ve̦zmu (mit uõ) Lems., Widdrisch. viņš šķuõrē salmus nuo augšas zemē Adiamünde. vē̦tra... meklē plūdus... nuost nuo zemes šķuorēt, dzīt Aus. I, 36; "ar 4 lemešu arklu luobīt rugājus, ābuoliņu" Smilt. (mit uõ); viel essen Siuxt (mit uõ).

Avots: ME IV, 58

šķuorîtiês, (kokettierend Drobbusch, Lös.) ausweichend sich hin und her drehen (mit uô) Bers.; sich träge bewegen Lubn.; "gruozīties, šķuobīties" (mit ùo ² ) Laud.; "guorīties, nestāvēt mierā, gāzelēties, šķiebties" (mit uô) Nötk. Aus šķuobîties + guorîties?

Avots: ME IV, 58

tercels "duobīte, kuo iecē̦rt ce̦lmā sulām" N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378. Wenn als *tērcelis aufzufassen, etwa zu tērce.

Avots: ME IV, 165

tulznaîns,

1) tulznaîns PS., tul˜znaîns Wolmarshof, tulzņaîns Vēr. II, 1223, voller Blasen:
tulznainas ruokas Purap. Kkt. 70; A. Upltis JR. IV, 37; Apsk. v. J. 1903, S. 531. nuo zemes sak atluobīties tulznainas pluoksnītes Būvmācība 74;

2) "?": tulznainas rīta debesis J. Kļaviņš. aizvien vairāk sabiezēja tulznainas debesis Plūd. LR. IV, 301.

Avots: ME IV, 260

varpste "arkla daļa, kas neļauj ilksīm uz iekšu šķuobīties".

Avots: ME IV, 480

velstît, -u, -ĩju,

1) = valstît U.;

2) durchwalken, prügeln
Neik. n. U. ("scheint nicht eben bekannt"). Refl. -tiês, = valstîtiês Nötk. (mit elˆ ), hin- und herrollen U.; sich müssig und träge bewegen Kronw. n. U.; "ļuodzīties, šķuobīties" Hainasch (mit aî ² ).

Avots: ME IV, 533

žārbâtiês,

1) žā`rbâtiês <sup>2</sup> Kaltenbrunn, žārbuôtiês Gr. - Jungfernhof n. U., Spr., Gulben, (mit ā`r ² ) Ekengraf, Oknist, (hin und her) klettern:
kur tu tik aušķi žārbuojies? vēl nuokritīsi!

2) "ļuodzīties, šķuobīties" Warkl.

Avots: ME IV, 797

žârîtiês Nötk. "nelādzīgi uzvesties; gruozīties, šķuobīties".

Avots: ME IV, 797

zarnu zarnām "?": kāpuostiņiem krita kāpes... un nuoēda tās divas duobītes zarnu zarnām Kaudz. Izjurieši 178.

Avots: ME IV, 691

zìlzuobis, f. zìlzuobe LP. III, 13 oder (BW. 23228 var. und 23476) zìlzuobene, wer blaue Zähne hat: dē̦lu māte, zilzuobe, skalganu mēlīti izvīla... meitiņu BW. 23475. precenieks, zilzuobis 15640 und 23475, 1. ve̦ca zilzuobīte 1484, 1. ve̦ci puiši, zilzuobīši 10045. Jānīti, zilzuobīti! 32381; zilzuobs U., ein Blauzahn.

Avots: ME IV, 721