Paplašinātā meklēšana

kruõdziniẽks, kruõdz(e)niẽks, kruõģeris [aus mnd. kroger], der Krüger.

Avots: ME II, 294

uôdzinieks L., U., Kaltenbrunn, uôdzenieks Bers., Golg., Saikava, Vīt., (mit uô ² ) Bauske, uôdznieks ² Adiamünde, Dond., Kand., Salis, Stenden, Strasden, Wandsen, ein Beerensucher; ein Beerenverkäufer.

Avots: ME IV, 413

puõdziniẽks Dr., wer Knöpfe anfertigt, mit Knöpfen handelt.

Avots: ME III, 454

àizmẽrêt, intr., auch refl. -tiês, halb verhungert sein: kruodzinieks, duod tiem lāga vīriem pusstuopu, viņi jau aizmērējuši! PS. viņš, pa pasauli vazādamies, aizmērējies JK.

Avots: ME I, 40

apmãnît, auch apmãnêt, tr., betrügen, täuschen: kā tu iedrošinies mani tā neguodīgi apmānīt un piekrāpt? kāpēc tava sirds tevi tā apmāna Hiob. 15, 12. Sprw.: ve̦lns mani apmānīja. acis apmānīt, optische Täuschung bewirken, vorgaukeln, spiegelfechten: kruodzinieks varējis cilvē̦kiem acis apmānīt LP. VII, 762. apmānītājs, -a, der Bertrüger, Spiegelfechter; apmānīšana, das Betrügen, Spiegelfechterei, Sinnestäuschung. Refl. -tiês, sich täuschen, Sinnestäuschung erfahren: zē̦nam acis mānīt apmānījās LP. VII, 31.

Avots: ME I, 105

apžulˆgt, -stu, -gu Hasenp., Tirsen, intr.,

1) ringsum nass werden:
apžulgušas acis Hasenp.;

2) durch eine Flüssigkeit korpulent werden, aufdunsen:
kruodzinieks nuo alus apžuldzis J. Kaln., Lasd., Bers., Lub.

Avots: ME I, 139

bìedruôt, vereinen, paaren: laipnība biedruota ar stingrību. Refl. -tiês [li. bendrúotis]: sich verbinden, vereinigen, assoziieren: ne tu ar kādu runā, ne biedruojies Kaudz. M. 53. kruodzinieks ar pašu ve̦lnu biedruojies JK. III, 4. nuojē̦gumi biedruojas mūsu apziņā.

Avots: ME I, 306

dzê̦rãjs, dzêrẽjs, der Trunkenbold, Säufer, oft mit dem Zusatz kruogu, brandvīna dzē̦rājs, asaru dzē̦rājs, der Tyrann, Bluthund, der böse Freier: atjāj tautu rudacītis, mans asaru dzē̦rājiņš od. dzērējiņš BW. 14406, 9825. dzērējs nevar taisni pa ceļu iet, nedz laimīgi braukt. dzē̦rājs ir ve̦lna kalps, kruodzinieks ve̦lna kalpa kalps. dzē̦rāju trakums. delirium tremens.

Avots: ME I, 548

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

klakšķinât, intr.,

1) klatschen:
ar pātagu Etn. I, 34; ar pirkstiem Konv. ² 1709;

2) klappern:
zuobiem MWM. IX, 634;

3) [klakšināt U.], mit der Zunge schnalzen
Ahs.: mēli Purap., Duomas I, 840; gew. ar mēli: kruodzinieks klakšķināja ar mēli MWM. VII, 803. klakšķināmas patskaņas, Schnalzlute Konv. ² 1260;

4) klopfen:
vē̦rstuvi C.

Avots: ME II, 211

‡ kruoģeris bei Riga n. BielU., = kruõdziniẽks: celies, kruoģeri (Var.: kruodzinieks)! BW. 32641 var.

Avots: EH I, 664

nešķĩsts,

1) unkeusch, unsittlich:
nešķīsta dzīve. nešķīsts gars, ein böser Geist: kruodzinieks stāvējis sakarā ar nešķīstiem gariem LP. VII, 762;

2) ausgelassen, streitsüchtig
Mar. n. RKr. XV, 127.

Avots: ME II, 735

uostiņa,

1) s. ùosa I;

2) ein kleines Gefäss mit einer Handhabe
Bers.: kruodzinieks ... lēja uostiņu pēc uostiņas Kaudz. Izjurieši 297. spēra . . , ar dūri pa stoiku, ka uostiņas vien lēca augšā 231. sasitīs ... visas uostiņas, visas kannas 254.

Avots: ME IV, 422

paãderêt, tr., ein wenig zur Ader lassen, abzapfen (beim Kartenspiel): kruodzinieks ieveda viņus paāderēt Aps.

Avots: ME III, 5

pãrlaîstît, tr.,

1) übergiessen, bespritzen:
istaba jāpārlaista, iekam tuo slauka;

[2) von neuem begiessen;

3) wiederholt aus einem Gefäss ins andere giessen:
kruodzinieks pārlaistīja alu nuo vienas pudeles uotrā.] Refl. -tiês, überfliessen, übergehen: piens pārlaistījies pār slaucenes malām.

Avots: ME III, 163

pãrmît, tr.,

1) umtauschen, verwechseln:
es pārmija gulē̦dama savu ze̦lta gredzentiņu BW. 15375. pārmīsim māsiņām, būs abiem līgaviņas! 11542. raud kâ pārmīts bē̦rns LP. VII, 166;

2) aus Versehen vertauschen, verwechseln:
es netīšām kāzās pārmiju ce̦puri Ahs.;

3) einen Arbeiter eine Woche ablösen:
darbinieku;

4) verwandeln:
dievs pārmija juo (= viņu) par kurmu Pas. I, 405. Refl. -tiês,

1) abwechseln, sich ablösen:
kruodzinieks pārmijās ar savu sievu Aps. ruoka ruoku pārmijās pie grūtām dzirnavām; kas pārmija grūtu mūżu, ar nelieti dzīvuojuot? BW. 8173;

2) aneinander vorübergehen, begegnen:
durvīs viņš pārmijās ar kādu dāmu A. XVII, 484,

Avots: ME III, 168

pašļūkât: kruodzinieks pašļūkāja pa istabu apkārt Upītis Pirmā nakts 20.

Avots: EH XIII, 179

pìelùgt,

1) (zur Genüge) bitten, anflehen, bittend überreden:
dē̦lu māmiņai meitu mātes jāpielūdz Biel. 1243. nu pielūdzu meitas māti, nu būs jauna līgaviņa BW. 14701. brūtgānam brauca līdz muižas... kruodzinieks vai melderis, kâ nu kuŗu pielūdza BW. III, 1, S. 52. ķēniņš nav pielūdzams;

2) beten (mit und ohne Anfügung von
dievu), = anbeten: kad tu manis pielūgsi (so du nun mich willst anbeten), tad šis vis˙nuotaļ tavs būs Glück Lukas 4, 7. Refl. -tiês,

1) sich erbitten
U.;

2) um Verzeihung, Erlass der Strafe bitten
U.: pielūdzies nu tē̦va, tad būs labi! Latv.;

3) den Bitten nachgeben:
neļauties pielūgties LP. II, 55. Subst. pielùdzẽjs, der Anbeter, der Verehrer: viņai daudz pielūdzēju Degl.

Avots: ME III, 269

pìešķiebt, (ein wenig) neigen, zur Seite legen, zukehren : kruodzinieks sēž galvu piešķiebis un acis piemidzis Purap. mēness, galvu piešķiebis, runājās ar zvaigznēm Latv. viņš klausās, ausis piešķiebis Kav.

Avots: ME III, 301

sâjš:

1): s. ēdiens Marienhausen, Meselau, Oknist. (fig.) sāja (flau)
dūša Fehteln, Salisb., Sonnaxt. sāja sirds Mezküll. atģidies aizpļāpājies, kruodzinieks ... vainīgs sāji pasmaidīja A. Upītis Pirmā nakts 21;

2): s. piens Mezküll. kad grūtnēja guovs, tad pēdējais piens ir s. ("rūgts") Seyershof. dažām guovīm ir sājāks piens, dažām saldanāks AP. kazas piens ir s. AP., Mahlup, Mezküll. zirņu putra ir tāda kâ sāja AP. kad vanagzirņi ieviešas pie rudziem, tad ir sāja, tāda parūgta un tumša maize ebenda. kad ir auzas miltiem klāt, tad sāja ("sūrgana") karaša Ramkau. lielas pupas ir sājas AP. cukurs nebij dabūjams; dzēra tuo (= tēju) tâ˙pat sāju A. Upītis Ģertr. 268. sāja ("rūgta") mute Mezküll.

Avots: EH XVI, 469

‡ savaĩnuôt, (stark) verletzen, verwunden: kruodzinieks ... stipri savainuots: abuos sānuos ielauztas ribas Janš. Mežv. ļ. II, 513 (ähnlich 502); verderben: savainuotu vē̦de̦ru nebūs mieluot ar salatām Pēt. Av. III, 310.

Avots: EH XVI, 462

slànît Ronneb., Drosth., slânît ² Karls., Dond., slànît ² Prl., Erlaa, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) zusammenwerfen
(linus mārkā) Adsel; schichten, aufschichten U., Wolm., Ronneb., Drosth., Dond.;

2) niederlegen
Allend. n. U.; "gāzt, nuotriekt gar zemi" (mit â ²⁾ Stenden;

3) schlagen
Mar., Drosth., Ulpisch, Ruhtern, peitschen, prügeln Gr. - Sessau, Grünwald, Stenden, Erlaa n. U., derb (z. B. mit einem Stock) prügeln (mit à ²⁾ Kalz., Stockm.: sagrābis sē̦rmuokšļa nūju un sācis slānīt neliešus LP. V, 133. me̦lnais ņe̦m kančuku ruokā un nu tikai slānī kâ slānī... ērzeli LP. VII, 104; JK. III, 74. kad ņemšu pipku, sātani, tad sākšu jūs slānīt De̦glavs Rīga II, 1, 439. kāzinieki . . . saskrējuši ar rungām un dakšām un sākuši tuo (= vilku) slānīt, gribē̦dami viņa siltā kažuoka Pas. I, 192 (aus Kreuzb.). viņš slānīja pa vienu, pa uotru ausi Ulpisch, Ruhtern;

4) töten
U., schlachten Dond.: blusas U.; luopus Dond.;

5) stechen (im Kartenspiel)
U.;

6) grob schimpfen:
tad tik varēja kruodzinieks savu sievu slānīt! vai mati stāvu slējās tuo dzirduot Selb. Refl. -tiês, nicht ordentlich arbeiten Allend. n. U. In den Bedd. 1 und 2 jedenfalls von slānis abgeleitet, in der Bed. 3 (woraus wohl die übrigen aktiven Bedd.) - zu slāns I.

Avots: ME III, 922, 923

strīkala sers., strikalts ² Golg., Lis., strīkulda C., strikulis Jürg., strīkulis U., ^{strikuls 2} Sessw., strīkul˜ts Behnen, strīkults L., Erlaa, N. - Bergfried, strikubls Burtn., strikuols ² Sessw., Lub., strīkuols U., das Streichholz fürs Getreidemass: kruodzinieks drīzi atnāca ar mē̦ru, strīkultu un garnicu De̦glavs Ve̦cais pilskungs 59. ar magaziņas strīkultu tuo izdauzīja Kaudz. Izjurieši 21. druvas kļuva līdze̦ni vienādas kâ ar strīkuolu nuovilkts labības pūrs Druva II, 276. Aus mnd. strîkhoit.

Avots: ME IV, 1091

strucis Infl. n. U., N. - Rosen, Golg., Saikava, Warkl., Preili, = trucis, eine (kleinere) Tonne; strucis Lubn. n. Etn. II, 81, Golg., Schwanb., Erlaa, Mar., Stomersee, Aahof, Lis., strucīte Oppek. n. Mag. XIII, 25, U., ein Tönnchen, ein Anker: kruodzinieks... bij ve̦cs un re̦sns kâ alus strucis Dz. V. Nebst strukuls anscheinend zu li. stiukas "kurz, gestutzt" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 634).

Avots: ME IV, 1093

svīnît, -u od. -ĩju, -īju,

1) scheuern, reiben
(mit î ² ) MSil.;

2) svìnît Wolmarshof, svînît ² Salis, Salisb., svīnît U., svīnêt U., (mit î ² ) Ruj., beschmutzen; mit Schweiss besudeln (svînīt ² ) Widdrisch: svīnī aita baltu vilnu, svīnī meita vainadziņu BW. 6579;

3) verleumden
W. - Livl. n. U.; "kaunināt" Freiziņ: kruodzinieks svīna mani par zagli K.Kalniņš Alga pēc nuope̦lnas 83. guodu svînīt ² Salisb. pa visām mājām... Jāni svīnīja, lādēja Druva II, 723. Refl. -tiês,

1) sich reiben, scheuern
(mit î ² ) MSil.;

2) sich schmutzig machen
W. - Livl. n. U., schmutzig werden, sich beschmutzen (mit î ² ) Ruj.; anlaufen (von Messing usw.) Ruj. n. U.: svīnās aitām balta vilna (ähnlich: 8931), svīnās meitu augumiņš BW. 6579, 1. lai svīnās... svārki 17950. izpurini nuospirātuo paklāju, lai nesvīnās vilna! Janš. Bandavā II, 406. In den Bedd. 2 - 3 jedenfalls zu svīns (vgl. poln. s "beschmutzen"); anders Froehde BB. XVII, 310.

Avots: ME III, 1163

uzspieguôt, auskundschaften: u. ienaidnieka nuometni. kāds vīrs viņam bija uzspieguojis, ka... kruodzinieks apslēpis žīdu Degl. Vecais pilsk. 64.

Avots: ME IV, 382

vaļît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) treiben, jagen
Bers., C., Lubn., Nötk., Sessw.; werfen C.; "sviest, grūst kuo citu pēc cita" Schwanb., Sessw.: vaļi pruom tuos luopus! Sessw. kruodzinieks vaļījis šuos visus nuo kruoga laukā Erlaa, Meselau, N.-Peb., Schwanb., Tirsen. vaļi šuo sprungulu pa luogu ārā! C.;

2) schlagen:
nu tik vaļī pa muguru! Schibbenhof;

3) gehen:
kur jūs tai vaļīsit? Pas. l, 164 (aus Dünaburg);

4) reichlich fallen:
tad nu sniegs vaļī! Serben (auch: "reichlich geben");

5) "eilig und oberflächlich (etwas) tun; eilig schütten; (Heu) mit einer Heugabel reichen"
Alswig: tagad puiši ar aršanu vaļī; kâ tiek, tiek. Aus r. вали́ть "werfen; herbeiströmen (снѣг валит)".

Avots: ME IV, 466