Paplašinātā meklēšana

apakaļam: auch in Ladenhof.

Avots: EH I, 70

‡ atpakaļa BW. 25786, = atpakaļ.

Avots: EH I, 157

pakaļa: auch BW. 20433, Demin. instr. s. pakaliņu BW. 20295, 7 var.; tauku p., Schimpfname für einen sich schwerfällig Bewegenden Dond.: tu, tauku p., uzcelies nuo krē̦sla! lāča (lāču) p. "tāda jumta gals, kam slīpums sākas ne tikai nuo sāniem, bet arī nuo galiem" Siuxt. - pakaļā, a): pulkstenis palicis p. - auch Salis, Strasden. pulkstenis iet (ir) p. AP., Salis. stundinieks p. Skaista n. FBR. XV, 48; ‡ b) = pakaļ 2c: ej tē̦vam p. (hole den Vater)! Skaista n. FBR. XV, 48, Salis. es iešu pēc bē̦rniem p. Ruj. - ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es nuo tavas pakaliņas (hinter dir her), ... pa taviem pēdiņiem BW. 9179.

Avots: EH II, 140

pakaļa, der Hintere, das Hintere, der Hinterteil: Sprw. dari citam labu! cits tev parāda pakaļu. nu būs pakaļai kāzas, jetzt wird es Prügel setzen. mauku pakaļa, der Hurenjäger L. lielības pakaļa, der Prahlhans LP. VI, 1, 436. Der Lok, pakaļā, hinter, hinten, hinterher, = pakaļ: iedē̦stu liepiņu klēts pakaļā BW. 13645, 1. braucat paši pakaļā! 19383. māte raud pakaļā VL. viņš vienmē̦r priekšā, pakaļā, er ist immer dabei hinten und vorn: pakaļā palikt, nachbleiben, zurückbleiben: pulkstenis palicis pakaļā. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam ļuoti tālu pakaļā Pav. [pakaļā līdējs Ar., ein Fuchsschwänzer]. nuo pakaļas, von hinten, hinterher: dižais vedējs, nuo pakaļas iedams BW. III, 1, 82. In genitivischen Verbindungen entspricht der Gen. pakaļas dem deutschen Adjektiv "der hintere" oder Hinter-: pakaļas daļa, lokal daraus pakaļš daļa, pakaļas durvis Lautb. od. pakaļdurvis, die Hintertür, pakaļas gals; lokal pakaļšgals, pakaļas kāja, daraus dial. pakaļškāja od. pakaļkāja, der Hinterfuss: dancuo mans kumeliņš uz pakaļas kājiņām VL. pakaļas mieži, schlechte Gerste Jauns. Wohl (nach Leskien Nom. 177 u. 315) zu li. pakalà "Rücken", atsikal˜ti" sich anlehnen" [und vielleicht ai. kaṭa-ḥ "Hüfte", ahd. hald "geneigt" u. a., s. Feist got. etym. Wrtb. ² 429 und Boisacq 543].

Avots: ME III, 39

pakaļass, -s, die Hinterachse: ratiem pakaļass pārlūzusi.

Avots: ME III, 39

plikpakaļa, comm., ein Habenichts: kur tāds plikpakaļa lai sievu liek? Sassm. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 344

re̦ntapakaļas (?), eine Art Kleidungsstück - "gludie svārki" Dobl.

Avots: ME III, 511

re̦snpakaļa sieva Dond. n. RKr. XVII, 49, eine dicke wohlbeleibte Frau (eig.: mit einem dicken Hinteren).

Avots: ME III, 513

smagpakaļa smagdir̃sa, jem. mit schwerem Hintern: tev tāda smagpakaļa (smagdirsa) sieva Dond. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME III, 948

‡ strīdspakaļa PV., ein Zänkischer.

Avots: EH II, 588

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30

apakaļ, apakaļam, apakļis, für atpakaļ.

Avots: ME I, 72

‡ apakļam Lemsal, Salis, = apakaļam, zurück.

Avots: EH I, 70

ar̂kls,

1) instr. s. arkļu BW. 28143 (aus Zirau), Demin. arklītis BW. 28003, 2, acc. s. arklīti 2314; kāju arklis Strasden "?"; spĩļu arklis auch Strasden; spĩgļu arkls Ramkau, = spīļu a.; stakļu a. Ramkau, = spīļu a.; še̦kuma a. Siuxt, = spīļu a.; ‡

4) auch mieta a., ein Teil des Flosses
Saikava: pluosta arklu sauc ij par mieta arklu, ij tâ˙pat par arklu. rīcāga viens gals pie pluosta pakaļas gala, uotrs pie arkla.

Avots: EH I, 129, 130

‡ astnesẽjs, ein Schleppenträger (?): mazie le̦dus šķē̦pulīši dancuo lielajiem kâ astnesēji nuo pakaļas Pet. Av. 111, pielik. 106.

Avots: EH I, 132

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181

atpļaũt

1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;

2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss mähen;

2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.

Avots: ME I, 182

atsêdêt ‡ Refl. -tiês,

1) = atsêstiês Pas. IX, 536 (aus Lettg.), Salis;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sitzen:
skruodelis cauru dienu šūdams tâ atsēdējies, ka pakaļa sāk tirpt Ahs. Jē̦kabs pie grāmatām atsēdējies visas dienas Janš. Dzimtene ² III, 295.

Avots: EH I, 164

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362

I čun̂činât ^2, trotten, kleinen Hundetrab fahren, laufen: es ar savu ve̦cu ķēvi nuo pakaļas čunčināju. kur, vilciņ, čunčināji BW. 29425 var. gan jau mēs aizbrauksim, lai tik zirgi tâ čunčina Wain.

Avots: ME I, 420

drasuôt (unter drasêt): nuo pakaļas drasuo ("?") spuožuos mundieŗuos viņa kaŗaspē̦ks Pas. IV, 482.

Avots: EH I, 330

glaude̦ns, ‡

3) "?": glaũde̦nas ("pašauras, miglainas, pavājas") acis Lemsa1, Wainsel. meitai glaũde̦na pakaļa: nestāv brunči augšā ebenda.

Avots: EH I, 391

izkrist (li. iškrìsti), intr.,

1) aus -, heraus -, hinausfallen, verloren gehen:
kad bē̦rnam zuobs izkrīt, tad tas jāsviež uz krāsni BW. I, 184. vai tev par tuo mēle izkrita MWM. VIII, 569. Sprw.: iebāzi labas dienas kabatā, ka neizkrīt. vācietim nuo ratu pakaļas izkritis, er möchte gern den Deutschen spielen. izkritis žīdam nuo ratu pakaļas, ganz untauglich Dond. guovij gre̦muoklis izkritis, die Kuh wiederkäuet nicht;

2) zusammenfallen, abmagern:
trums izkrīt kâ čaumala Tr. 204. [tāds izkritis, ka ne pieēdināt nevar Dond.] viņa sejs bij bāls un izkritis A. XXI, 190;

3) tas tâ vis neizkrita, das verhält sich nicht so, oder: das kommt nicht so zustande
U. Refl. - tiês, zusammenfallen, abmagern, - oft mit dem Lok. miesās: luopi izkrītas acīm re̦dzuot A. XVI, 366. guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364.

Kļūdu labojums:
neizkrita = neizkrīt

Avots: ME I, 754

izrubinât, tr., auskerben, aushöhlen, ausfressen: izrubina rutkam caurumu JK. VI, 48. circeņi pakaļas izrubinājuši RKr. XVI, 242.

Avots: ME I, 793

I jūga,

1) Schwengel am Wagen
L.;

2) "vāģu priekšas astatums nuo pakaļass" Serb.;

3) jūga Lubn. od. jūgẽvele, ein Hobel, an dem zwei Menschen arbeiten
Konv. ¹ , [Trik.;

4) jûga Warkl., Pferdegeschirr.]

Avots: ME II, 121

‡ juņ̃ģis,

1) = ‡ junga: pats es nest nejaudāju. nava juņģu (Var.: puiša), nesējiņu BW. 32139, 1;

2) der kleine, den Kuckuck immer begleitende Vogel
Lems.; kâ dze̦guzei j. vie˙nādi nuo pakaļas. pflegt man zu sagen. wenn ein kleiner Knabe dem Vater oder einem anderen überall mitgeht aus einem handschriftl. Vokabular);

3) das von einem kleinern Vogel ausgebrütete Kuckucksjunge, das seine Nestgenossen an Grösse und Korpulenz übertrifft, und mit dem daher etwas Dickes verglichen wird:,
bē̦rns satīts kâ j. Hochtosen, Kegeln,. Lems.

Avots: EH I, 567

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

II kaût,

1): ve̦rgu laikuos cilvē̦ki tika briesmīgi kauti Strasden;

3): dieva kauts, krepiert
Ahs.: čigāni ē̦d dieva kautus luopus; ‡

5) "fischen"
Heidenfeld: atuori, kur zuvis kaun Refl. -tiês,

2): zemnieki kâ ne˙būt kaujas Salis. tad bij ar zirgiem jākaujas, jābrauc mašīnai pakaļa; kad rudenī bij dubļans, kāvās ar dienām ebenda.

Avots: EH I, 596

kulksnis (li. kulkšnìs "Knöchel, Sprunggelenk"),

1) das Sprunggelenk (bei Pferden, Kühen, Schweinen), das Gelenkstück, die Keule
Mesoten: kamanas sitas zirgām pie kulkšņiem Naud. zirgam aste līdz kulkšņiem LA. paņemi nuo guovs divus pakaļas kulkšņus LP. I, 103. (pe̦lnu dienas) vakaru jāē̦d cūkas kulkšņi ar biezputru RKr. VI, 33;

2) ein grosser Knochen, an dem wenig Fleisch dran ist
Naud.: ē̦duši tādus kulkšņus kâ vilka kājas LP. V, 47;

3) der Fuss, das Bein:
zē̦n, tu nuosaldēsi kulkšņus Popen;

4) ein kleiner Knabe mit hervorstehendem Bauch;

5) kulˆksnis ^2, ein kleines Kissen auf der weichen Unterlage des Kummets, um eine am Halse des Pferdes wundgeriebene Stelle vor weiterem Abreiben zu schützen
Gr.-Sessau. [Wenigstens in den Bed. 1-3 vgl. kulcinât (s. dies).]

Avots: ME II, 307

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. ² 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. ² 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene ² II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315

laĩža [auch PS., Dond., Lautb., Karls.], làiža C., comm.,

1) der Lecker
PS.: vēl uotra palika ķērnītes laiža BW. 18681;

2) der Gourmand, Feinschmecker, der Schlecker
Lind.; kreima, piena, puoda laiža,

a) der Zeigefinger
Schwanb., Mat.;

3) der Lecker, Schmeichler, Kriecher:
saimnieka laiža Purap.: pakaļas laiža, Arschlecker.

Avots: ME II, 415

lañguõrts "žākle, ar kuo piestiprina pakaļas asi pie ratu mēles" Katzd.; languords "ratu priekšdaļa ar šķērsi" Gold. [Mit kuron. uor aus ur?]

Avots: ME II, 420

ļapa, ‡

3) der Hintere
(pakaļa) Wessen: saduod viņam par ļapu (mit hochle. a aus e̦? )!

Avots: EH I, 768

lasît;

1): l. (sammeln, suchen)
viesus Pas. IV, 20. staigāja pa pasauli, lasīdams maizi XII, 376. biškuopis lasa nuo bitēm me̦du 192. l. (krāt) sviestu ziemai Auleja. kartupeļus l. (rakt) Mahlup. kad kam saplīsis ratu ritenis, tad citi par tuo zuobuojas: "tev, kaimiņ, ritenis lasa vabuoles pa ceļü Frauenb. sāka prātu l. ("myśl zbierać"), kai būs tē̦vu ... prasīt Ulanowska Łotysze 32. uotram nuo pakaļas l. (stibitzen) Seyershof;

2): Amerikā ķēneņš nuo ļaužu (aus dem Volk)
lasīts Auleja. lasīja labākuo aitu Frauenb.; ‡

4) "?": (dzieduot). viena tai gaŗai (= tâ gaŗi) ve̦lk, cita tai īsiņai paķer, kai l. lasa Auleja; ‡

5) "?": kad labi neceļas (t. i. kad minuot labi neatveras starpa, kur cauri šauj atspuoli), tad lumstu lasa (vgl. lest 3) iekšā Salis. Refl. -tiês,

2): lasies pruojām! (r. убирайся!) Pas. VIII, 64. lasās (r. собирается) zemnieks iet XI, 357 (ähnlich IV, 473; IX, 500 u. a.);

3): vista lasās Sonnaxt. cāļi iet uz ābuliņa un lasās Frauenb.; ‡

4) für sich aussuchen, ausersehen:
jam deve l. nuo visa pulka Auleja, Kalteribr. Subst. lasījums: tas l. gauži knaps BielU., (das Kind) hat sehr schwach gelesen. Zur Etymologie s. auch Wood Postconsonantal w 23.

Avots: EH I, 721

lâva (li. lóva "Bettstelle", [slav. lava "Bank"]),

1) die Schwitzbank, Prische in der Badstube:
nabags, pirtī ticis, grib lāvā. In Vergleichen zur Bezeichnung von etwas Breitem, Mächtigem: zirgam mugura kâ lāva LP. II, 77. pati vēl ee̦suot mātīte kâ lāva A. XIII, 2, 130. Fig., ņemt uz lāvu, vornehmen, durchhecheln: lai tik viņš nāk, es viņu ņemšu uz lāvu Etn. II, 188;

2) die Bank an dem Riegenofen
(Selsau) oder auch an dem Stubenofen, die Schlafstelle: tuo dzirdēja kŗācam uz lāvas pie krāsns Vēr. II, 645. kalpi mani, kalpuonītes, mīļi gul lāviņā BW. 31077. dzīvuojuši septiņi brāļi nedzirdē̦tā saderībā: tie vienā lāvā gulējuši LP. V, 413;

3) eine Lage von Stroh oder Baumzweigen unter dem Heu - oder Getreideshober
Biel. H. 103, Wolm., Serb.;

4) drei zusammengestossene Darrbalken bilden eine
lāva Gold. n. Etn. I, 153, A. X, 1. 307;

5) die Länge des Gewebes - vom
krūšu buomis bis zum dziju buomis, in Selsau - die Kette von den Weberhefteln bis zum dziju buomis: aude̦klu riešuot nuo krūšu buomja līdz pakaļas buomim rēķina vienu lāvu A. XI, 84, C. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 695.]

Avots: ME II, 442, 443

I lenteris Smilt., leñterkãjis, der Bummler: mūs[u] ciemiņa lenterkãjis nuo pakaļas lenterēja BW. 14517, 5. Vgl. ļenderkāja.

Avots: ME II, 452

‡ ļevenêtiês Saikava, = lĩguôtiês: kad re̦sns meitietis iet, tad visa pakaļa ļevenējas.

Avots: EH I, 772

liẽlĩba,

1) die Prahlerei, Grosssprecherei:
Sprw. lielība naudu nemaksā. ak tu tavu saltu lielību! Kaudz. M. kuo lielību tu lielies? Bw. 20460. uz lielības(-u) skriet, um die Wette laufen;

2) die Grösse, Stärke:
zuobe̦ņā, zābakā, tur tautieša lielībiņa BW. 29967; 13734, 1. kad lielība ģe̦ldē̦tu, guovs zaķi nuoskrietu;

3) lielība, lielības gailis, kaza, pakaļa, der Prahlhans:
kuo es ar tevi, tukšu lielību, ķē̦muošuos! LP. VI, 382. tīrais lielībiņa! spē̦ka mums nebūs mazāk kâ tiem lielībām JR. IV, 87.

Avots: ME II, 498, 499

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

mārcaîns, [fleckig, gesprenkelt (von Pferden) Modohn, Selb.; (am Halse) weiss gestreift Sessw., Warkl.]: ielēca rūse̦ns ielēca pe̦lē̦ks, nuo pašas pakaļas mārcainu kaklu BW. 19126, 1. [Vgl. mārks

II.]

Avots: ME II, 583

I maũka,

1) die Hure:
Sprw. laimīgs kâ maukas bē̦rns. mauku pakaļa, ein Hurenjäger U.; [Zb. XV, 192 dafür małka, wozu Le. Gr. 146];

2) Beiname der Elster
im VL.;

3) mauku puķe, Einbeere (paris quadrifolia)
U. [Zu màukt, s. Leskien Abl. 303 und Nomina 231; zur Bed. vgl. z. B. d. Balg und la. scortum.]

Avots: ME II, 568

[mikulis,

1) der Schafbock
um Bauske;

2) "?": eita, pirksti, jūs pa priekšu! jūs tie ceļa rādītāji; tu, mikuli (gemeint ist damit der pēnis), nuo pakaļas! BW. 34595;

3) ein kleines Kind,
kuo mīlinuot labprāt pamikā Mar.]

Avots: ME II, 626

mĩļvārdĩte, mīlvārdĩte, die liebe, freundlih Worte spricht: māmiņ[a], mana mīļvārdīte (mīlvārdīte 4456, 3; 4115), pakaļa palikuse; priekšā radu svešu māti, ļaunu vārdu devējiņu BW. 23320. meitiņa, mīļvārdīte 14515; 14538.

Avots: ME II, 646

‡ mugurškaũlis Siuxt, mugurškaũls Grenzhof n. FBR. XII, 15, Salis, = mugurkaũls. Entweder aus *muguŗ(a)skaũl(i)s, vgl. pakaļš- ME. III, 40 aus pakaļas-, oder mit mugurš- nach pakaļš-.

Avots: EH I, 829

nùocuĩjinât, intr., tr., hetzend cui, cui rufen, nachrufen: gans nuobļauj vien un nuocuijina vilkam nuo pakaļas Etn. III, 185.

Avots: ME II, 769

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43

nùodzîvuôt, tr., intr.,

1) längere Zeit, seine Lebenszeit verbringen, verleben, hinleben:
pieci gadi nuodzīvuoju (Var.: sadzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31087, 2. ai dieviņ gan ir grūti bez arāja nuodzīvuot 8289. abas sievas māsas pilī nuodzīvuo mūžu LP. IV, 41;

2) verleben, verprassen:
ķēniņa dē̦ls izšķērdībā nuodzīvuojis visu tē̦va nav ne vērdiņš palicis Tals.;

4) eine Arbeit beendigen, verrichten:
nuodzīvuoju rudzu riju BW. 12574, 2;

5) als Prädikat zu unbelebten Subjekten bedeutet nuodzīvuot etwa "sich schnell bewegen", stieben, sprühen, spritzen - je nach dem Zusammenhang:
viņš aizskrēja, ka putekļi od. dubļi vien nuodzīvuoja Paul. sarkana uguns vien nuo ar dūmiem pa gaisu nuodzīvuojusi JU. viņš nuogājis, ka ūdens vien nuo pakaļas nuodzīvojis RA. Refl. - tiês,

1) sich abarbeiten, sich abplagen:
miesnieki nuodzīvuojās ar slapjām mugurām LP. VI, 796;

2) spielen:
bē̦rniem bijis jāpieliek mantiņas, ar kuo tie nuodzīvuojušies LP. V, 54;

3) herunterkommen, verkommen:
viņš pa˙visam nuodzīvuojies.

Avots: ME II, 781

‡ nuopum̂pinât ² Dunika, = nùomur̂minât: māte kaut kuo nuopumpināja meitai nuo pakaļas.

Avots: EH II, 78

nùostir̃kšķêt, nùostir̃kšêt, auch nùostir̃kšt, einen klirrenden, plärrenden Schall, Laut von sich geben: ratis vien nuostirkš, kad de̦guns iebrauc luogā MWM. VIII, 542. dzelzis vien nuostirkšēja! BW. 16824, 4. sita pa galdu ar dūri, ka visa istabiņa nuostirkšķēja Degl. "vienu gadu esi te, uotru tur,"Vīrulis nuostirkša nuo pakaļas Aps.

Kļūdu labojums:
Vīrulis = Virulis

Avots: ME II, 859, 860

nùovir̂t [li. nuvìrti], tr., intr.,

1) abkochen, kochend abfärben:
ne nuo tevis (bē̦rza) sluotu griezu, nedz nuoviru dzīpariņu BW. 17705. ierauga daiļu, asinīm nuovirušu sievieti, ein mit geronnenem Blut bedecktes Weib RK.;

2) in den Bart brummen:
"lāga vīrs,"... nuovira nuo pakaļas. Subst. nùovirums, der Absud.

Avots: ME II, 888

padaũzît [li. padaužyti], tr., eine Zeitlang hauen, schlagen, ausschlagen, hacken: bēris padauzīja ar pakaļas kājām pret sliecēm Saul, gājis mežā kādus žagarus padauzīt (= sacirst) Etn. III, 158. Refl. -tiês,

1) ein wenig sich stossen, sich balgen, sich herumstossen
Dond.: lai padauzās bē̦rni lai!

[2) ein wenig klopfen
(intr.): padauzās pie vārtiem LP. I, 102.]

Avots: ME III, 15

‡ pakale Kaltenbr., = pakaļa.

Avots: EH II, 139

pakaļẽjs; [pakaļais (?) U.], der hintere, nachfolgende̦"Nachkomme" um Grobin: kava pakaļējus V Mos. 25, 18. pakaļējais pieturas pie priekšējā Etn. III, 28. pūru gan ielaidą, bet pakaļējuos panāksniekus aiztur RKr. XVII, 156, pakaļējie rudzi, minderwertiger Roggen Kav.

Avots: ME III, 39

pakaļš, aus dem Gen. pakaļas und lokal, z. B. Naud., für dasselbe, meist mit dem Nomen regens zusammengeschrieben: pakalšdaļa LP. V, 79, der Hinterteil; pakaļšgaļs, der Hinterteil VI, 381. pakaļškāja, der Hinterfuss V, 178, Vl, 502. nuostatīja tuo uz pakaļškājām V, 164.

Avots: ME III, 40

‡ pakuļe Pas. XIII, 218 (aus Welonen), = pakaļa.

Avots: EH II, 145

‡ palìekums ² Auleja, = paliẽks II 1: kaids p. (eine letzte, verspätete Regenwolke) nuo pakaļas vilkās.

Avots: EH II, 152

pē̦dât: auch (mit ê̦ ² ) Karls.,

1): zaķis pē̦dājis Burtn., C., Dunika, Lubn., N.-Peb., Sessw. pē̦dā (geht)
nuo pakaļas Podsem. ‡ Refl. -tiês, (auf éiner Stelle) hin- und hertreten Naud.: kuo tu pē̦dājies!

Avots: EH XIII, 226

pleikšķêt, -u od. -ẽju, -ẽju, auch refl. pleikšķêtiês BW. 34467, intr., klatschen U., knallen: citiem puišiem pīcka pleikšķē BW. 30049, 3 var. ve̦cmāte dancuoja. pakaļa pleikšķēja 35724.

Avots: ME III, 334

I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).

Avots: ME III, 348, 349

II pļunks "?": nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks (Rätsel - der Hund).

Avots: ME III, 373

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

prìekša,

1) das Vordere, das Vorderteil, die vordere Seite
U.: līgaviņa priekšu grieza, mutes deva BW. 25028. griez priekšiņu, tautu meita, negriez vis pakaliņu; priekšas dēļ, ne pakaļas es se̦gluoju kumeliņu! 14688. priekšas kāja, = priekškāja, der Vorderfuss: apkalis priekšās kājas LP. VII, 656; priekšas zuobs, = priekšzuobs, der Vorder-, Schneidezahn; priekšas gans, der Hirt des vordern Teils der Her"de (?): ej pa priekšu, priekšas gans! BW. 29011. nama od. mājas priekša, der Platz vor dem Hause: nama priekša neslaucīta BW. 26006, 2. durvju priekša, der Ort vor der Tür: sniegu nuo durvju priekšas atslaucīt LP. IV, 217. - pa priekšu (gew. pa priekšu geschrieben; s. dies) iet, vorangehen: ej pa priekšu, priekšas gans, nepalieci pakaļā! BW. 29011. ej, mīļa Māriņa, pa manu priekšu, es iešu pakaļ ar savu pādi! 1510, 1. - uz priekšu,

a) künftig, künftighin, in Zukunft:
viņš zin˙ājis, kas uz priekšu nuotiks LP. VII, 1264;

b) vorwärts:
uz priekšu tikt, kļūt, vorwārtskommen, sein Fortkommen finden U. netikt ne uz priekšu, ne uz pakaļu (gew.: ne atpakaļ) U., in Verlegenheit sein, sich nicht zu helfen wissen. neticis ne suoli uz priekšu LP. VI, 110. viņš ātri tika uz priekšu amatuos Latvju tauta XI, l, 17. dē̦ls laipuo pats pa purvu kâ varē̦dams uz priekšu JR. III, 75. - ej man nuo priekšas, geh mir aus dem Lichte U.;

2) Demin. priekšiņa, das Vorhaus, Vorzimmer
Ronneb.: klētis tiek ce̦ltas ar priekšiņām, rijas ar plašām nuojumēm Etn. II, 184. kad pavardā vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca priekšiņā, nuo turienes pa vaļējiem griestiem istabas augšā Kaudz. M. 20. mācītājs bija slaiks vīrs nuo auguma, tādēļ tam pa ze̦majām priekšiņas durvīm iekšā ejuot bija ...jāpieliecas Aps. VII, 40;

3) priekšas, das Geburtswasser
U. Der alte Illativ- prie(k)šan (= priekšā) wird in den Texten des 16. Jahrh. auch als Präposition (=priekš) gebrauchf.

Avots: ME III, 393, 394

priekšẽjs, bei Spr. auch eine Form priekšajais, in Domopol n. PS. - priekšdējais (sic!), der vordere, der frühere, der erste: priekšējā istaba, das vordere Zimmer Kaudz. M. 367. priekšējs braucējs ebenda 30. priekšējs zirgs, das vordere Pferd LP. VII, 402. bērniņu nuo baznīcas ārā ne̦suot, allaž lūkuojās uz tam, lai dabūtu iet labam cilvē̦kam nuo pakaļas, jeb vis˙maz lai pakaļnācējs būtu labs cilvē̦ks, - juo bē̦rns atsituoties vai priekšējā, vai pakaļējā BW. I, S. 182.

Avots: ME III, 395

pruošava U., Bers., Erlaa, Fest., Demin. pruošavīte SDP. III, 27, pruošuva Wid., pruošuve Wid., pruoše̦vi, pruošuvi Erlaa, Kalzenau, ein Weiberkittel, Weiberrock L., St., der untere Teil eines Frauenhemdes (Wid.) od. -rockes: pruoše̦vi, pruošuvi - ve̦cu laiku brunči, kâ divi plati priekšauti, viens nuo priekšas un uotrs nuo pakaļas apņe̦mams Erlaa. Vestienā nē̦sāja kâ izgre̦znuojumu pie brunčiem tâ sauktās pruošuves, pruošavas. augšā viņas bija ievilktas kâ priekšauts A. XX, 379. ceļa malas žagarainas, augstu nesu pruošaviņas (Var.: lundraciņus) BW. 5755, 1. zīlēm izraibuotas pruošavas ap lindrakiem Libek. pūķis 28. Vielleicht - nach Leskien Nom. 231 (mit?)-zu šũt (und pruo- in pruojām).

Avots: ME III, 400

rada,

1) gen. s., verwandt; zu einem gewissen
(durch ein Adjektiv bezeichneten) oder demselben Geschlecht gehörig: viņš man rada, er ist mir verwandt U. Sprw.: priekšā rada, nuo pakaļas bada. suņi nav rada. mēs bijām liela rada (Var.: lielu radu), wir hatten grosse (bedeutende, berühmte) Verwandtschaft Ld. 7.597. kaķis bija liela rada (Var.: kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. bārenīte liela rada: dieviņš tē̦vs, Laime māte, dieva dē̦ii bāleliņi BW. 5045. maza rada līgaviņa Biel. 1459. visai liela rada gan viņš man nav, allzunah verwandt ist er mir nicht Kaudz. M. 94. tu vēl nevari izprast, kāda rada (in welcher Weise verwandt) viņš tev bij ebenda 385. kuŗš tāļāka rada (weiter verwandt) bija... Biel. 1459. visi bija ļaužu rada (Var.: radi), vai es viena kuokam rada? BW. 4104, 4;

2) die Verwandte:
iesakūla kaķa rada (Var.: man[a] māsiņa) lielajuos radiņuos BW. 22242. ne vien ka tai bij .. . ķēniņa Dāvida radai, bet ir jumpravai būt Manz. Post. I, 351. S. auch rads.

Avots: ME III, 461

rẽkstêt, -u, -ẽju, furzen Dond.: tam pakaļa vienumē̦r rēkst: pļe̦rks, pļe̦rks! Aus dem Livischen (vgl. estn. rǟksuma "schnarren")?

Avots: ME III, 519

salapuôt Spr., auch salapât, salapt, refl. salapuôtiês U., intr., tr., sich belauben U.: salapuojuši kuoki Stari II, 660. biezi salapuojis dārzs Asp. mežiem salapuojuot R. Sk. II, 12. bē̦rzi salapuši zaļi Zalktis I, 109. bērziņš lapas salapuoja (Var.: bē̦rzam lapas salapā) BW. 6576. sper, pē̦rkuon, sausu kuoku, liec zaļam salapuot! 9139. papriekš bira uošam lapas, nuo pakaļas salapuoja 12202, agri uzplauka, agri salapa manā sirdī izmisums MWM. VIII, 873. - Subst. salapuõjums, das Laub Wid.: skujveidīgā salapuojumā Konv. ² 4110.

Avots: ME II, 666

sãniski, sānisku U., sāniskus, Adv., seitwärts, zur Seite, nebenbei: tas līdis bē̦rzam cauri ačgārniski un sāniski Etn. v. II, 77. kleper[i]s iet ar pakaļas kājām pa˙priekšu vai sāniski A. v. J. 1896, S. 403. sāniski nuolūkuojas 831. iepretim un sāniski vēl ne˙tik labi neiet A. v. J. 1902, S. 124. gar siênu sāniski atruodas... galds Straume. Jēpītis gājis . . . sāniskus, uz uotru pusi Upīte Medn. laiki. dē̦ls saņēmis dzirnavu akmeni sāniskus ruokās ebenda.

Avots: ME III, 804

sàukt,

1): nennen (mit prädikativem Genitiv):
juo (ihn) Jāņa sauc Līvāni n. FBR. XX, 155; ‡

5) (aus)sprechen
Salis: kad bē̦rns sāk runāt, tad jau sauc kādu vārdu. viņš pats jau sāk s. nuo pakaļas citiem; buchstabierend lesen: viņa sauc grāmatā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 27; hörbar lesen Saikava: sāc nu s˙! dzirdēsim, kas tur rakstīts; ‡

6) mužiņu s., einen Kuss zuwerfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kuss"). Refl. -tiês, ‡

2) sich von der Kanzel (vor der Trauung) aufbieten lassen
Seyershof: cits, kad gāja pre̦cē̦tuos, tad tū˙liņ gāja mācībā, saucās un taisīja kāzas. Subst. sàukšana, ‡

2) das Aufbieten von der Kanzel:
mācītājs ... sprediķi bija beidzis, pēc tā nāca aizlūgšanas, tad saukšanas Aps. J. Raksti I ² , 154. sieva būs tev laba. saukšanas būs ... svē̦tdien (sic!) izsauktas Pas. V, 134; sàukums: saukumiem Laima sauca ...: "nāc ārā, bārenīte!" BW. 5070 var.; die Benennung: tie ir ve̦cie saukumi Frauenb. tur ne˙kāda saukama nebij Orellen; sàucẽjs,

2): es būt[u] laba dziedātāja, būt[u] man dziesmu saucējiņa BW. 860, 3.

Avots: EH XVI, 459

sḕ̦rga Wolm., PS., Serbigal, AP., sḕ̦rga ² Kl., Prl., Nerft, sê̦rga ² Ruj., Salis, Līn., Iw., Bl., die Seuche, die Krankheit U.: līpama sē̦rga, eine ansteckende Krankheit U. asins sē̦rga, die Ruhr U.; de̦lama sē̦rga, die Schwindsucht U.; gara sē̦rga Vēr. II, 185, die Geisteskrankheit; pakaļas sē̦rga V Mos. 28, 27, Feigwarzen L.; eine ansteckende Klauenseuche (in nassen Sommern) der Schafe Borchow (hier auch als Fluch : ka tevi sē̦rga nuokautu!). - sē̦rgas puķe, Pechnelke (lychnis viscaria L.) RKr. II, 73; Karls. Zu sirgt.

Avots: ME III, 828

‡ *šķē̦pulis "?": mazie le̦dus šķē̦pulīši dancuo lielajiem kâ atnesēji nuo pakaļas Pēt. Av. III, pielik., 106.

Avots: EH II, 633

skuit: mit ùi ² ("?") Nerft n. PBR. XIX, 99; es tūlīt lieku kājas par ple̦ciem in skuju (laufe?) atpakaļam Jauns. Raksti VIII, 350; "pērt (puiku)" Memelshof.

Avots: EH II, 514

slìet,

1): status s. Lubn. rudzu kuopiņas s. statiņās AP. kad slies, tad uzslies Upītis Pirmā nakts 229; ‡

3) schlagen
Iw.: bezguožu gani ar kuoku slej aitām virs[ū]. Refl. -tiês,

1): "nuostāties atbalstuoties pret kādu priekšme̦tu" Auleja; vor "sich bäumen"
ME. III, 940 ist "2)" einzuschalten; vai tu sliesies (= celsies) ar...! stārasta tē̦vs jau sen kājās A. Upītis Pirmā nakts 229. zirgs slienas uz pakaļas kājām Saikava. jumts caurumains, ... pa muguras virsu slējās piesluoga krusti A. Upītis Pirmā nakts 185. ceļš .. sāka lē̦ze̦ni s. kalnup 23.

Avots: EH II, 528

staknît, Refl. -tiês,

2): viņš ar jau sāk s. uz pakaļas kājām Saikava.

Avots: EH II, 569

subene Grünh., Katzd., subine Dunika, = pakaļa, der Hintere, After: nu tava subene (Var.: pakaļa) zibiņus metīs BW. 18228 (aus N. - Battau). dabūsi pa subini Dunika. subeni palaidis Katzd. Dürfte aus li. subinė˜ "After(öffnung)" entlehnt sein; dies aus *snubinė˜ (zu mhd. snupfen "schnaufen" resp. snûben "schnarchen" u. a. bei Fick Wrtb. III ⁴ 525)? Oder - wenn vom Begrift der wackelnden Hüften auszugehen ist - zur Wurzel von le. šaubîties?

Avots: ME III, 1113

švè̦rba ² Vīt.,

1) = sverbelnīca;

2) ein leichtfertig hin und her eilendes und dabei klatschendes Frauenzimmer;

3) = pakaļa: pagriez šurp šve̦rbu!

Avots: ME IV, 115

svins (li. švìnas) Arrasch, Bershof, Dond., Golg., Lis., Lubn., Memelshof, Saikava, Sessw., das Blei: Sprw. smags kâ svins RKr. VI, 823. biksēs svinu ieliet Celm., schiessen, mit einem Schuss treffen. svina pakaļa, ein schwerfälliger Mensch, namentl. von schwerfälligen, steifen Kindern gesagt U. Zu slav. svinьcь "Blei", s. Būga KSn. I, 262.

Avots: ME III, 1160

tẽviņš,

1) der Vater, das Väterchen
U., JK. II, Sussei n. FBR. VII, 140, AP., Golg.: nav māmiņas teicējiņas, ne tēviņa žē̦luotāja BW. 4739. tautas ceļu dara pār teviņa rudzu lauku 14320;

2) ein Mann
Spr., Adsel, Dunika (tẽvîns ² ), Karls., ein Kerl: labs tēviņš, ein ganz tüchtiger Kerl U.;

3) der Ehemann
Jauns. Baltā gr. I, 86;

4) das Männchen (beim Geflügel
U.) Karls., Spr.: (medņu) tēviņi ar mātēm A. XX, 145. pĩļu tēviņš LP. IV, 72, der Enterich. zuosu tēviņš, der Gänserich; die Bienenkonigin Bielenstein Holzb. 2231, (bišu tēviņš) U., RKr., VI, 68, Kaudz. M. 6.;

5) männliches Exemplar:
katrai stādu sugai e̦suot tēviņš un mātīte Etn. I, 109; Plur. tēviņi, Läusekraut (pedicularis palustris) U.; tēviņi (SDP. 1, 27, Salisb.) od. rudzu tēviņš Konv. ¹ 532, das Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasn.); graudu tēviņi RKr. XII, 7, secale cornutum;

6) ein grosser Gegenstand (z. B. ein grosser Baumstumpf, ein grosser Pilz)
Nigr. u. a.;

7) der Ofenpfosten
RKr. XI, 86; Bielenstein Holzb. 783;

8) der Haken, der in die Ose
(mātīte) eingehakt wird Golg., Lis., Selb., Sessw.; "tā spāre, kuŗas mēli ielaiž pretējās spāres ("mātītes") ausī" Gr.-Buschh.;

9) der Steven (am Boot)
U., Spr., Bielenstein Holzb. 607, 631, Salis: pāķēris laivu pie pakaļa tēviņa (Hintersteven) LP. VI, 167.

Avots: ME IV, 177

‡ treĩpuļuôt Iw., = streipuļuôt: žūpas treipuļuoja nuo viena galda uz uotru Veldre Dēli un meitas 71. guovs ... treipuļuo uz pakaļas kājām un nevar uzcelties Pēt. Av. II, īp. pielik., S. 5.

Avots: EH II, 692

uzslìet: kad slies, tad uzslies A. Upītis Pirmā nakts 229. u. (aufstehen machen, aufwecken) kuo nuo miega Saikava. u. istabu (das Wohnhaus aufrichten, erbauen) Jauns. J. un v. 81. Refl. -tiês: kad tik zirgs atkan neuzaslienas uz pakaļas kājām! Saikava.

Avots: EH II, 734

‡ vàdzgals ² Linden in Kurl. "pakaļa": es tev saduošu pa vādzgalu!

Avots: EH II, 761

II valaka C., Golg., KL, Mar., Memelshof, Nötk., N: Laitzen, Oknist, Saikava, Sessw., valaks U., N.-Peb., Ramkau, Wessen, ein zur Arbeit eingemessenes (2 [Ramkau] od. 5 [Saikava] Lofstellen umfassendes) Stück Feld (od. Wiese [= 3 Lofstellen] Ramkau) für den Gesindewirten resp. Gutsherm (zur Zeit der Frohne): iet valakās (Golg. Saikava Sessw.) od. uz valakām, ein solches Stück Feld od. Wiese bearbeiten gehn. būs jāiet uz muižas valakām Saul. Daugava I, 53. sienu izdala pēc valaku gabaliem Lt. Arch. IV K, 1 (1809). siens kašams uz valaku vīzi ebenda. ja kāds vē̦lāk aizbrauca uz valakām, šķē̦rsts nuodeva pakaļai karstu Saikava; valaks, ein 60 Lofstellen grosses Landstück LKVv. Nebst li. valaka Lit. Mitt. I, 370 "eine Hufe Landes" aus r. волóка, ein Landmass.

Avots: ME IV, 450

I vārkšķinât "Lärm machen": es rauguos kas mežā vārkčķināja (Var.: čaukstināja, brukšināja): vai bij vilki, vai bij lāči, vai nerātni tē̦va dē̦li BW. 9672 var. cik celsies panāksnīcas, tik pakaļas vārkšķinās (Var.: virkšējās 34735.

Avots: ME IV, 506

I vecis,

1): kâ vecītis nuopakaļas izskaties BW. 20346, 2. ve̦cie veči AP., die älteren Generationen;

2): auch AP.;

5): auch AP.

Avots: EH II, 767

vicât, -ãju,

1) vicât U., AP., Brucken, Drosth., Grünw., Kalnemois, Kokn., Loddiger, Lubn., Meiran, N. - Peb., Ramkau, Schibbenhof, Smilten, Vīt., Wallhof, vicêt Wid., Bers., Du nika, Gr.-Buschh., Kalzenau, Meiran, Wessen, vicuôt Sessw., Siuxt, Trik., (mit einer Rute) schlagen, prügeln;
vicêt Adl., vicuôt Adl. "forttreibend schlagen": vicēt guovis Dunika. vica ruokā, un tik vicuo Siuxt. (plusu) ar bē̦rza vici vicēšu Br. 114, izrāvis rīksti un sācis ar tuo nabadziņu vicuot Etn. II, 8. saimnieks sācis pūķi vicuot ebenda. paņēma kruķi . . . un sāka vicuot Stūrmanim pa ribām Deglavs Vecais pilskungs 77. mušas vicāt (um sich schlagend vertreiben); vicât "Ruten schneiden" Rutzau;

2) = vicinât, schwenken U., Bauske;

3) vicêt Wessen, fegen;

4) vicêt Mar., -u, -ẽju, intr., flattern:
viņš skrēja pliku galvu, mati vien vicēja Mar. n. RKr. XV, 143; vicuôt, vom schnellen Drehen der Windmühlen gesagt: kad vējš labs, tad sudmalas vicuot vicuo Ahs. n. RKr. XVII, 63;

5) vicêt Wid., Nigr., Schnehpeln, mit Weidenruten (zusammen)binden;

6) vicuôt Nigr., tollen ("pluosīties, trakuot");

7) vicuôt Wain. "tüchtig arbeiten":
vicuo vaļā! Meselau, Aufforderung, etwas . . . schnell und ohne Bedenken zu tun. zagļi uzkāpuši uz jumta un vicuojuši vaļā (pē̦rušies sniegā) LP. VI, 348;

8) vicât Mar., Vīt., vicêt Wessen, vi cuôt AP., C., Erlaa, Golg., Grobin, Heidenfeld, Kalzenau, Kl., Nötk., Schnehpeln, Selsau, Trik., Wessen, saufen:
vicuo, ve̦cais, kamē̦r bērni paaug! Birk. Sakāmv. 107. viņš pa kruogu vicāja augu nedēļu Vīt. vicuojuši cauru nakti Golg.; vicêt Wid., vicuôt Wid., tüchtig essen;

9) vicuôt Ahs., laufen:
vicuo tu pa˙priekšu! es vicuošu nuo pakaļas Ahs. n. RKr. XVII, 63. vicuo vaļām! laufe! ebenda. vicuo pakaļ! laufe nach! ebenda; "fliehen" AP., Sessw. ln den Bedd. 1 und 5 sowie (zur Bed. vgl. sukât) 7-9 zu vica I 1.

Avots: ME IV, 576

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

virkšêt Zaravič, vìrkšķêt ² Kl., -u, -ẽju,

1) virkšêt U., Meselau, N.-Peb., Vīt., (mit ir̃ ) C., Serbigal, virkšķêt, schallnachahmendes Verbum, das Geräusch des Reissens von Kleidern (auch Pergeln) ausdrückend U.; virkšķêta Lös. "blīkšķēt": plēš, ka virkš vien U. plīsa kleita virkšķē̦dama BW. 13139, 1 var. svārki plīsa virkšķē̦dami A. XX, 559. šis . . . matuos iekšā un plēš, ka virkš vien Kaudz. Izjurieši 170. drēbes abiem virkšēt virkšēja Jaunie mērn. laiki II, 115. skaidas virkš kâ kaķim skrāpējuot Niedra Kad mēnesis dilst 272. paegļi dega virkšķē̦dami (prasselnd, knisternd) Vēr. I, 1196. gāja, ka virkškēja ar tuo laivu Lös. Jēcis strīķēja ... pa dubļiem ... pastalu pavārskas, ka tik virkšķēja vien Tirzm. 5. tīģeris gāja pa krūmiem, ka zari vien virkšķēja A. XX, 383; vom Geräusch, das beim Laufen von Mäusen zu hören ist: peles skrien, ka virkš Lis.;

2) vom Geräusch beim Schlürfen
(virkšêt) Vīt.: dzer pienu, ka virkš vien A. v. J. 1902, S. 123. putru strebjuot virkš Ungurmuiža;

3) schnell, eilig sprechen
(virkšêt) C.; langwierig leeres Zeug sprechen (virkšêt) Meselau;

4) weinen
(vir̃kšķêt) Siuxt: kuo nu virkšķi! Refl. -tiês, = virkšêt 1: kad cēlās, virkš,kējās (Var.: viršķēja) BW. 34467. pakaļa virkšējās (Var.: viršķējās) 34735, 2 var. Zur Bed.1 vgl. virkš, sonst verkšêt, vārkšķinât I und varkšêt.

Avots: ME IV, 606, 607

viss (li. vìsas, apr. wissa-, aksl. vьsь "all"),

1) ganz, all:
visa diena, der ganze Tag U. visu mužu, das ganze Leben hindurch. nuo visas sirds, von ganzem Herzen. visu laiku, die ganze Zeit. visa spalva svilst nuo karstuma LP. IV, 27. bārzda visa iesprūst klucī 12. apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. 1, 34. visu garu vasariņu Biel. 1012. visu kaunu pamest 670. nuo visa spē̦ka LP. I, 186. visā balsī, kaklā, rīklē, galvā, aus vollem Halse, mit ganzer Stimme, sehr laut: es visā (Var.: pilnā) balsiņā saucu BW. 13332, šķauda visā balsī JK.III,2. visā kaklā smieties Kaudz. M. 121. kliedz visā rīklē Br, sak. v. 1494. visā galvā kliedzis A. XX, 135. tur stāv mans viss (Var.: viss mans) prātiņš BW. 11503, 2 var. muļķītis... aizgāja ar visu meiču (ging mitsamt dem Mädchen) LP. IV, 8. dzilna ... visa nuodrebēja (zitterte am ganzen Leibe) Vēr. II, 6. visas acis izraudāju (habe die Augen durchs Weinen ganz verdorben) BW. 10951. visas manas kājas gura (die Füsse wurden mir ganz matt) 26170. visa mana galva sāp (der Kopf schmerzt mir stark, eig.: der ganze Kopf schmerzt) 14179, 1;

2) alles;
Plur. visi, alle: visu kuo apņemties (alles übernehmen) LP. III, 18. visu labu cerēt Dīcm. pas. v. I, 55. visi ļaudis, alle Leute, alle Welt U. trīs priedītes kalniņā, visas vienu garumiņu BW. 18341, 5. kustuoņi ... pa visiem (alle zusammen) uztaisīja māju LP. VI, 251. nuoslīkuši ar sievām, bē̦rniem, luopiem, ar visiem (mit allem) 211. vari iet pie visiem ve̦lniem (zum Teufel, eig.: zu allen Teufeln) Pas. IV, 204. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa (zum allerärmsten) BW. 10292. Ungewöhnlich mit der bestimmten Endung: visajās vietās Lapsa-Kūm. 47;

3) zemnieks iet pa˙priekšu, vācietis pa vidu, čigāns nuo visas pakaļas (ganz hinterdrein, als allerletzter)
RKr. Vlf, Rätsel 1049. Zu ai. viṣ̌u- "nach verschiedenen (allen) Seiten" víš̍va-ḥ "jeder all", av. vispa- dass., s. Trautmann Wrtb. 362, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 312, Lorentz KZ. XXXVII, 264 ff.

Avots: ME IV, 625

zibene Gramsden, PS., der Blitz: nu mana pakaļa zibenes (Var.: zibiņus) metīs BW. 18228, 1 var.

Avots: ME IV, 715

žigldir̃sa, žiglpakaļa, comm., wer sehr behend, hurtig ist (pejorativ): skruoderis tāds žiglpakaļa (žigldirsa) Dond. n. RKr. XVII, 66.

Avots: ME IV, 809

zvins L., U., A. - Ottenhof, Arrasch, Burtn., C., Drosth., Freudenberg, Lappier, Nötk., N. - Salis, Pernigel, PS., Ruj., Salis, Segewold, Serbigal, Smilt., Widdrisch, Wolmarshof, = svins, das Blei: kunga zvina ruoku jūtat uz sava kakla Rainis Tāļas n. 44. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. zvina pakaļa, ein schwerfälliger Mensch (besonders von Kindern, die schwerfällig sind) U.

Avots: ME IV, 776