Paplašinātā meklēšana

me̦l˜nplaûka: auch Dunika, Ramkau, Siuxt.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nplaûka Latv., gew. Plur. me̦l˜nplaûkas Sassm. n. RKr. XVII, 39, me̦l˜nplaûki, [me̦lnplaukšķi U.], schwarzer Brand, Schmierbrand im Getreide RKr. II, 79: me̦lnplaukas ir divējādas dabas:

1) putekļu m. (ustilago hordei), kas vis+biežāki uzkrīt miežiem un auzām;

2) graudu m. (tilletia tritici), kas bieži uzkrīt kviešiem Konv. ² 2718. miežu sējējam nav jāē̦d nuo katla, tad miežuos aug me̦lnplaukas Etn.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nplaûkaîns, brandig, von Schmierbrand ergriffen: me̦l˜lplaûkaini ² kvieši, mieži RKr. XVII, 39; BW. 32747.

Avots: ME II, 598

nuõplaũkas, Abgang von Flocken, Fasern (beim Flachsbrechen, Weben usw.) St., U., C.

Avots: ME II, 830

‡ pe̦lnplaukaîns,= me̦l˜nplaûkaîns (?): kas duos saldu alutiņu, tam augs mieži grìezdamies: kas nedeva alutiņa, tam palika pe̦lnplaukaini Tdz. 53688.

Avots: EH XIII, 221

plaûka Kr.,

1) gew. der Pl. plaũkas Bl., Flocken, Fasern, Abgang von Wolle, Flachs (beim Brechen
- plaukas Gr.-Essern,. Lennewarden, Kokn., plaûkas ² Ruj., Zögenhof): aizdrāzām pa krūmiem kâ plaukas, . . asa vēja ne̦stas Purap. slikti lini, - daudz plauku, kad tuos kulsta C: plaukas iet nuost, es fasert U. plē̦suma un ābuolāja liniem ir plaukas sakņu galuos Fest. linu jeb kaņepēju sliktākām šķiedrām ir vietām tādi šķiedras sacietējumi, kur škiedras turas sacietējumā kuopā, caur kuo ruvdas kaut kas linu jeb kaņepju kaulam līdzīgs, tikai tāds sīkstāks, stiprāks; tuo sauc par plauku Laud.;

2) plaukas, = ska-ras, die Hülsen Hug., Bergm. n. U.: auzu plaũkas Janš.;

3) plaûkas ² Sassm., der Schinn:
plaukas lzē̦d matus nuogalvas;

4) die Knospe
Plūd. Rakstn. I, 59;

5) die Farbe:
uolas dažādās plaukās. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā: pumpurīši... pieņē̦muši sārtaini - zaļganu plaûku ² Janš. Bārenīte 75. smaida jūŗa tumši zaļganā... plaukā Janš. mākuoņu strēmeles metās jau ze̦ltruozaini iesārtā plaukā Janš. Dzimtene V, 225. arī ģīmja plauku (Teint) abi bija pavienādi Janš. pirktās plaukas tik ātri nebrūkuot LA. plaũka Siuxt, die Farbe im Kartenspiel: spēlē jaunu plauku. - uz tādu plauku ir, er ist desselben Aussehens (wie ein andrer, für den man ihn hält) Ringen n. U. visi vienu plauku (gleich), tik tavs tē̦vs, tik tu! B. Vēstn. In der Bed. 4 dürfte es ein Neologismus zu plaûkt I sein. Die Bed. 5 beruht wohl auf der Bed. 1 (vgl. li. pláukas "ein Haar" und le. spal˜va "Feder, Haar, Farbe des Haares"; in den Bedd. 1--3 nebst plauki 1-4 (s. dies) und plukt wohl zu ahd. floccho "lanugo", fliogan "fliegen" n. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 und 97.

Avots: ME III, 324

plaûkaĩns C.,

1) mit plaukas versehen, fasericht, flockig:
liniem sakņu gali kâ lielkaulu kaņepājiem ir plaukaini, t. i. sakņu galuos plaukas Fest.;

2) gefleckt, bunt:
(buciņš) me̦lls ar plaukainiem sāniem Etn. III, 185.

Avots: ME III, 324

plaukaste Karls. "?": ķēvīt, mana plaukastīte! BW. 29788 var. kucīt, mana plaukastīte! 30516, 5, 6.

Avots: ME III, 324

atplaûkt: Ezerniece . . atplauka nuo ... lielajām nuobīlēm Janš. Bandavā I, 108. tiklīdz kâ sāka runāt par tādām lietām, kas viņam patīk, tū˙līt atplauka valuoda Siuxt.

Avots: EH I, 159

atplaûkt, intr., wieder ausschlagen, spriessen: kailam zaram atplaukst zieds A. XX, 329. Übertr.: dvēseles ilgas atplauka R. Sk. II, 118. viņš bija drusku atplaucis, er war wieder zu Kräften gekommen MWM. II, 484. valsts atkal atplauka Launitz Stāsti 26.

Avots: ME I, 182

bunte die Scheide (makstis) Mag.IV,2,112; mieži palika buntēs (= neizplauka).

Avots: ME I, 352

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586

gundene, eine Blume, wohl = gunde̦ga: aiz tē̦va mājiņas uz zaļa maura daudz skaistu gundeņu un sviesta puķu plauka A. XV, 98. [Wenn wirklich gleichbedeutend mit gundēga, wohl daraus im Anschluss an Pflanzennamen auf -ene umgebildet; vgl. aber auch gunderes].

Avots: ME I, 682

kràšņuôt, tr., schmücken, verschönern: [krāšņuotas drēbes Stockm.] tad plauka cerības un dzīvi krāšņuoja JR. V, 167. Refl. - tiês, sich schmücken, prangen, prunken: kļavas krāšņuojas Apsk. I, 548.

Avots: ME II, 269

miêrtìesa ,* das Friedensgericht: Plauka jau sastāda sūdzības rakstu un parīt iesniegs miertiesai A. v. J. 1902, S. 388.

Avots: ME II, 654

mìezis: Demin. mieziņš BW. 17792 var., 19702 var.,

1): al[u]s būs nuo tā mieža, kas izaudzis nuo maizes drupatām Pas. VIII, 401. - mieža brālis Lubn., eine gewisse Wiesenpflanze.
cūku m. Stelph., ein gewisses Unkraut. kvē̦pu m. Ramkau "plauka">me̦lnplauka". zaķa m. Oknist, polytrichum;

3): auch Auleja, Oknist, Orellen, Warkl.; ‡

4) miêži ² Salis, eine gewisse Speise (aus gestossenen Gerstenkörnern und Bohnen);
‡

5) guôda ² miẽzis Dond, (hierher?), ein ehrsüchtiger Mensch:
viņš ir liels g. m.: nelūgts ne˙kur neiet.

Avots: EH I, 826

mūsuos, Lok. von mẽs, in uns: arī mūsuos kâ apkārtējā dabā kas dīga un plauka DL., LUb.

Avots: ME II, 680

paplaûkt: vaiguos paplauka sārti plankumi Upītis Pirmā nakts 335. smaids ruosījās p. sejā 375. gaisma bija jau labi paplaukusi Janš. Dzimtene III, 77.

Avots: EH XIII, 163

plaûceknejs, gemeines Berufkraut (erigonon acre) Bers. Die Pftanze ist rauhhaarig; also vielleicht zu plauka(s) 1.

Avots: ME III, 323

plàuce̦tas ² Aps., plaũcatas PS., der Schinn, Schelfer. Zu plauka(s) 3.

Avots: ME III, 323

plauki,

1) plaûki C., PS., Trik. (li. plaukaĩ "Haare"), plaûki ² Ruj., Salis, = plauka">plauka I Spr., Ronneb.: plaûki - tīrākās, labākās pakulas. Mar. n. RKr. XV, 130. par plaukiem Alūksnes pagastā sauc sīkas tinu škiedriņas; was im Weben vom Kamme abfällt U.;

2) Schneeflocken
Wend. n. U.;

3) Schelfer, Schinn
Warkl., (mit aû) Saikava : Māres dienā nedrīkst galvu sukāt, lai plauki galvā neme̦tas RKr. VI, 34;

4) Staub
Ruj. n. U.;

5) Mutterkorn
(auch me̦lni plauki) U. - Vgl. plauka; in der Bed. 5 dürfte es zu plaûkt I gehören (während Persson Beitr. 806 f. plauki 5 von plauki 1-4 und plauka nicht trennt).

Avots: ME III, 324, 325

plauksnas, kleinere, dünnere Flachs- oder Hanfsamen Kokn. n. Etn. IV, 165; plàuksnas ² Kl., Kreuzb., Bers. , = blaugznas 1 ; zu plauka 1 ?

Avots: ME III, 325

plaukstes, der Schinn, Schelfer L., U., Manz. Lettus; zu plaukas 3, wenn die Verbindung -kst- ursprünglich ist; sonst zu plauskas.

Avots: ME III, 325

I plaûkt Serbigal, Preili, Nerft, KL, Kr., plaûkt ² Līn., Salis, Ruj., AP., plàukt Neuenb., -kstu, -ku (li. pláukti "schossen, Ähfen bekommen"), ausschlagen, spriessen, sprossen, aufblühen, gedeihen: plaukt, bet neuzaugt. plaukst vārpas tzrumā Skalbe. ... kur tuomē̦r iekšā tik daudz plaukstuoša spē̦ka Vēr. I, 1154. puisim dzīve vare̦ni plaukusi, - palicis bagāts LP. VII, 447. - diena plaukst U., der Tag bricht an. gaisma plauka (es wurde hell) BW. 9269. - Subst. plaûkšana, das Spriessen, Sprossen, Blühen, Gedeihen; plaûkums, das Ersprossene, Aufgeblühte; das einmalige Spriessen, Blühen, Gedeihen. Gegen die Annahme Kurschats Wrtb. (unter pláukstu) und Johanssons KZ. XXXII, 499, die urspr. Bed. sei "haarig werden" (zu li. pláukas "ein Haar"), sprechen die te. Nebenform plûkt und der Umstand, dass le. plauki resp. plaukas nicht "Haar" bedeutet. Zu einer Wurzeiform (balt:) plauk "breit" (vgl. plauks III und plàukts)?

Avots: ME III, 326

plukt (li. plùkti "die Farbe verlieren"), plùku, pluku, intr.,

1) verbrühen, verbrüht werden
U.: man plūk kājas šinī ūdenī, jāpielej auksts klāt Dond. nuo sarmas ruokas plūk, von der Lauge werden die Hände wund U.;

2) abfallen, abgehen
U., abfärben, bleichen Karls:: pavasarī guovīm plūk spalva Dond. mati viņam aplam plūkst (sic!) Für. I. krāsa plūk Wessen, die Farbe geht ab, verschiesst, bleicht ab. drēbe mazgājuot plūk Salis, der Stoff färbt beim Waschen;

3) sich färben:
vilna sāk jau plukt, die Wolle fängt schon an (beim Färben) die Farbe anzunehmen Dond. - Subst. plukums, das Verbrühen; Verschiessen U. Wenigstens in der Bed. 2 wohl zu le. plauka 1; vgl. plucinât I u. II.

Avots: ME III, 356

plūvains, = plauka%C3%AEns">plaukaîns, faserig, flockig: liniem sakņu gali plūvaini Fest.

Avots: ME III, 363

plūves, = plaukas">plaukas, Fasern, Flocken: liniem sakņu galuos ir plaukas jeb plūves Fest.

Avots: ME III, 363

pùrve̦nãji ² , Sumpfpflanzen Treppenhof, "gewisse (minderwertige) Pflanzen" N.-Peb.: purve̦nāji plauka MWM. VIII, 324.

Avots: ME III, 420

ruosma,* ruosme*, die Rührigkeit, Tätigkeit, Geschäftigkeit; die Anregung: pilsē̦tas ar viņu truoksnīguo ruosmu MWM. VIII, 117. līksme uzplauka ar nevaldāmu ruosmu VII, 571. vīru ćaklā ruosmā VI, 601. lai jums šīs lapas ruosmi jaunu ne̦s! Juris Brasa VI

Avots: ME III, 582

salapuôt Spr., auch salapât, salapt, refl. salapuôtiês U., intr., tr., sich belauben U.: salapuojuši kuoki Stari II, 660. biezi salapuojis dārzs Asp. mežiem salapuojuot R. Sk. II, 12. bē̦rzi salapuši zaļi Zalktis I, 109. bērziņš lapas salapuoja (Var.: bē̦rzam lapas salapā) BW. 6576. sper, pē̦rkuon, sausu kuoku, liec zaļam salapuot! 9139. papriekš bira uošam lapas, nuo pakaļas salapuoja 12202, agri uzplauka, agri salapa manā sirdī izmisums MWM. VIII, 873. - Subst. salapuõjums, das Laub Wid.: skujveidīgā salapuojumā Konv. ² 4110.

Avots: ME II, 666

saplaûkât, ‡

2) mit
plaukas 1 behaftet machen (?): rijā (wo ein Bär mit einem bösen Geist gekämpft hatte) visi ārdi salauzti un saplaukāti Pas. XI, 251.

Avots: EH XVI, 436

saplaûkt: mieži jau saplaukuši Pas. IX, 436. kamē̦r lapas saplaukušas XIII, 336. elkšņu nuora saplauka lapās Anna Dzilna 17. ja elkšņi saplaukst bē̦rziem pa˙priekšu Lttic. 652.

Avots: EH XVI, 436

smiltlapīte, eine Blume: tur (= dārzā) smiltlapīte bagātīgi plauka RA.

Avots: ME III, 964

stulˆms Kl., C., Kr., Smilten, stulˆms ² Karls.,

1) der Stumpf
Ronneb.: ruoka amputē̦ta, tāds stulˆms tikai palicis Ronneb. cigāra stulms MWM. VIII, 405;

2) der Stamm (eines Baumes)
Dr., Konv. ² 4060, ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat Smilt. n. U.: aptvēris... liepas stulmu A. XV, 247. nuo stulma izaug galve̦nie zari XX, 762. brūnie stulmi lē̦nām plauka nuo krē̦slas 136;

3) Glied des menschlichen
Körpers, Arm, Bein Seew. n. U., (mit -ulˆ-) PS., Ermes, Jürg.; stulˆms Saikava, Warkh., stulˆmis ² Wandsen, das Schienbein, die Wade;

4) (zābaka) stulms, der Stiefelschaft
Peb. n. U., Wessen, (mit -ulˆ- ) PS., Ermes, Jürg.: zābakus ar atluocītiem stulmiem Kaudz. M. 62. biksas ielaistas zābaku stulmuos Upītis St. 22. stulmu zābaki Janš. Bandavā I, 178, Schaftstiefel; zeķes stulms (in Warkh. ist stulms über *stu ms zu stûms geworden) Etn. II,106, (mit -ulˆ-) Gr. - Buschh., Schwanb., (mit -ulˆ- ² ) Bauske, der obere, lange Teil des Strumpfes; cimda stulˆms Saikava, der obere Rand eines gestrickten Handschuhs;

5) stulˆms Gr. - Buschh., KL, Saikava, ein Gebäude vom Fundament bis zu den Sparren
Spr., Wessen. stulms für *stilms (: schwed. stolm "Stoppeln" ) nach stulbs? Oder (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 645) ist ul aus ide. ol (in stelte u. a., s. Persson Beitr. 423) reduziert? Noch anders (mit ul aus uol zu li. stuolys "Baumstumpf", wenn das uo hier zuverlässig ist) Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME III, 1103, 1104

uzplaûkt, aufblühen, erblühen (eig. und fig.): tik bē̦rzam jaukumiņa, pavasari uzplaukstuot BW. 15071, neuzplaucis pumpurs JR. III, 11. pilsē̦tā uzplauka amatniecība Japana 86. lirika uzplauka Vēr. I, 1187.

Avots: ME IV, 366

visu˙pêc, Adv., ganz zuletzt: pirmie gani, pēc arāji, visu˙pēc jaunas meitas BW. 32353. visu˙pēc (Var.: vispēdīgi) tā (= apsīte) izplauka 30632, 1. visu˙pēc iztecējā ... māmuliņa 7876, 2.

Avots: ME IV, 627