Paplašinātā meklēšana

‡ *âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).

Avots: EH I, 192

‡ àizskàistiês Golg., ein wenig ergrimmen (zornig werden).

Avots: EH I, 48

àizskàitît: mazie tuo lieluo aizskaitīs, die Kleinen werden es dem Grossen da im Aufsagen der Lection (od. auch im Lesen) zuvortun U.; aizskaitīt līdz simtam, bis 100 zählen.

Avots: ME I, 50

‡ àizskalˆdît, zu spalten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: aizskaldīts bluķis.

Avots: EH I, 48

àizskaluôt, tr., wegspülen, fortschwemmen: ūdens zemes gandrīz visas aizskaluoja pruom LP. VII, 439. Refl. -tiês, weggespült werden: tur jāaizskaluojas visam, kuo gadu tūkstuoši tam ceļā kŗauj Niedra.

Avots: ME I, 50

‡ àizskañdinât,

1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;

2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;

3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.

Avots: EH I, 48

‡ àizskanêt,

1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;

2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.

Avots: EH I, 48

àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.

Avots: ME I, 50

‡ àizskape, der Raum hinter einem Schrank: puika izlien nuo aizskapes Deglavs Rīga II, 1, 38.

Avots: EH I, 48

‡ àizskapêt, hin-, wegschaffen, hinter etwas hinschaffen.

Avots: EH I, 48

‡ àizskapstêt, verrosten; trübe werden, beschlagen (intr.): luoga rūtes aizskapstējušas Golg.

Avots: EH I, 48

àizskar̂t, berühren, verletzen: sešas kājas, bet zemi neaizskaŗ RKr. VII, 123 (Rätsel: Käfer). paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli JK. V, 133. jūs e̦sat tas, kas mani aizskaŗ Rain. Subst. aizskārums, die Berührung, Beleidigung, Verletzung, Übertretung des Gesetzes. Aus aiz-s (i) -kart, sonst identisch mit aizkar̂t.

Avots: ME I, 50

‡ àizskaustît U. (unter skaustît I), verkeilen, vemieten.

Avots: EH I, 48

‡ àizskàust,

1) durch Neid wegbekommen (entfernen):
a. kuo nuo mājas pruojām;

2) durch Missgunst verhexen
Bauske: a. kam luopus.

Avots: EH I, 48

‡ akminskalˆns, ein Berg aus Steinen (?): smagu kâ akminskalnu Janš. Dzimtene V, 430.

Avots: EH I, 66

‡ apskabinât(iês) Ewers, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 112

‡ apskabinât(iês) Ewers, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 112

apskabît, tr., bekappen: zari nuo apakšas bija apskabīti Plūd.

Avots: ME I, 120

‡ apskaĩdrĩba,* die Verklärung: viņu piepildīja tāda brīnumaina iekšēja a. Veselis Dienas krusts, S. 65.

Avots: EH I, 112

apskaidruôt, erleuchten: schon LLD. II, 13.

Avots: EH I, 112

apskaĩdruôt, tr., erhellen, erleuchten, verklären: lai dievs viņa prātu apskaidruo. apskaidruotas miesas. viņas sejā redzēja apskaidruotu mieru MWM. IX, 357. Refl. apskaidruoties, heiter, klar, wolkenrein werden: vaigs jauki apskaidruojās priekā un laimībā Kaudz. M. debess apskaidruojās.

Avots: ME I, 120

apskàistiês, selten apskàist (li. apkaĩsti, ringsum heiss werden), unwillig, zornig werden: ve̦lns briesmīgi apskaitās LP. VII, 1163.

Avots: ME I, 121

apskàitît, ‡

2) (eine ganze Anzahl von Büchern) durchlesen:
a. visas knīgas Nidden.

Avots: EH I, 112

apskàitît [li. apskaitýti], tr., berechnen, zählen: naudu, savus izde̦vumus Bers.

Avots: ME I, 121

apskaits, die Berechnung, Rechnung: viņš bija savās cerībās un apskaituos vīlies A. XVIII, 247.

Avots: ME I, 121

apskàitulîgs: auch RKr. XVII, 75.

Avots: EH I, 112

apskàitulîgs, der leicht in Zorn gerät

Avots: ME I, 121

‡ apskalˆdît (li. apskáldyti) bluķi Salis, von einem Klotz ringsum Stücke abspalten.

Avots: EH I, 112

‡ apskalinât, bespülen: a. vīna pudeli un nuolikt Salis.

Avots: EH I, 112

I apskaluôt, tr., bespülen, abspülen: pļavas viļņu apskaluotas. e̦ze̦rs bij plūduos apskaluojis visu malu JR. V, 26.

Avots: ME I, 121

II apskaluôt (zu skals), mit Pergeln beschlagen: jaunbūvei sienas jau apskaluotas Dubbeln.

Avots: ME I, 121

‡ apskam̃bât, ringsum zersplittern (tr.), verletzen, beschädigen: a. mizu Warkl. malku skalduot a. cirvim kātu N.-Peb. a. ratus (akmeņus ve̦duot) N.- Peb.

Avots: EH I, 113

‡ apskañdinât ar dziesmām visu nuovadu, im ganzen Gebiet Lieder erschallen lassen.

Avots: EH I, 113

apskapstêt: auch Segew.

Avots: EH I, 113

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

‡ apskarâtiês, sich ringsum zerfetzen (ringsum zerlumpt werden) Stenden, Wandsen: apskarājušies svārki.

Avots: EH I, 113

‡ apskaris (part. prt. act.), ringsum zerfetzt: apskarusi apkaklīte Daugava I, 992. apskaruši svārki Golg.

Avots: EH I, 113

‡ apskarnîtiês, in der Fastenzeit verbotene Speisen essen Marienhausen.

Avots: EH I, 113

‡ apskate,* die Besichtigung: luopu a. gāja apskatēs gar viņu rindām Veselis Daugava l, 424.

Avots: EH I, 113

apskatiêns, der einmalige Blick ringsum, die Umschau: nebij ne apskatiens, tad jau bij ap ē̦ku apbraukts Lautb., ehe man sich's versah.

Avots: ME I, 121

apskatîgs, umsichtig, gründlich seine Umgebung in Augenschein nehmend: visur L. rīkuojās kā apskatīgs vagaris Janš.

Avots: ME I, 121

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121

apskats, die Umschau RKr. II, 54.

Avots: ME I, 121

apskaudĩba, der Neid, die durch neidische Menschen hervorgerufene Krankheit, Kalamität, Verfluchung: tas izsargājuot nuo slimībām un apskaudībām LP. VII, 312. vē̦lāk saimniece ievē̦ruojuse citas skaudības un pat iemācījusies apskaudības atcelt, dziedināt LP. V, 20.

Avots: ME I, 121

apskàust, tr.,

1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
kā es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;

2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.

Avots: ME I, 121

apskaustît: auch Plm. n. RKr. XIX, 108.

Avots: EH I, 113

apskaustît (Lennewarden), gleichbedeutend mit apskaûstît.

Avots: ME I, 121

apskaût, Refl. -tiês, auch Laud. n. BielU.: bē̦rns apskâvies ² ar abām ruokām mātei gar kaklu Dond.

Avots: EH I, 113

apskaût, tr., umschlingen, umschliessen, umarmen: citus visus e̦ze̦rs apskāvis saviem viļņiem LP. VII, 1300. ruoku apliekamie apskāva divas ruokas A. XII, 738. Pēteris bij apskāvis mātei ruoku ap kaklu A. XIII, 226. apsk. stāvu Apsk. I, 566. Refl. -tiês, sich um etw. klammern, sich umarmen, in seinem Interesse umschlingen: viņš apskāvies ap krustiņu SDP. III, 40. tev gribu ap kaklu apskauties Rain. laimīgais pārītis apskāvušies sēd A. XVII, 5. apskaujuos sila priedi BW. 18586, 1. apskâviêns, apskaviêns, die Umarmung. sieva nuoslīdējusi cita vīra apskāvienuos JR. IV, 75 (apskaût aus ap-s-kaût, sich um etw. schlagen, in Kurl. nicht allg. bekannt; li. apsikáuti).

Avots: ME I, 121, 122

‡ apskave,* die Einfassung, der Rahmen (?): izškīdusi viņas ģīmetnes a. J. Sārts Daugava 1933, S. 977.

Avots: EH I, 113

atskabene, ein abgebrauchter Badstubenquast N. - Schwnb., Aahof.

Avots: ME I, 191

atskabar̂ga,

1): auch Orellen;

2): auch AP.

Avots: EH I, 165

atskabar̂ga [in Ronneb.: ackabar̂ga], atskabar̂gs, auch atskabardze Mag. III, 1, 99 und RKr. XVII, 139, atskabarda Laud., Bers., Erlaa,

1) Gegensplitter, Widerhaken:
zara atskabargas A. XII, 678. dzeluoņa atskabargas A. XV, 1, 492. šī nu ar mani tāda vien, kā atskabarga A. XX, 411. sirsties pretī kā atskabarga, borstig, widerhaarig sein Kaudz. M. iekuodusies kā atskabarga šinī pinze̦lē̦tājā A. XVII, 6, hängt wie eine Klette, hat sich sterblich verliebt;

2) Nietnagel:
kad nuo susekļa iztīrī cita matus, tad ruokām me̦tuoties atskabargas Etn. IV, 116. [Bei Manz. Post. I, 163 atskabars geschrieben.]

Avots: ME I, 191

atskabar̂gains, mit Widerhakenversehen, widerhaarig, borstig: pavediens Up.

Avots: ME I, 191

atskabar̂gât, absplitten, Nietnägel bekommen: nagu valnīši atskabargāšuot K. M.

Avots: ME I, 191

‡ atskabarguôtiês "absplittern" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 165

atskabarna, für atskabar̂ga U., Krischkan.

Avots: ME I, 191

atskaidinât, ‡

2) = atšķaîdît Für. I (unter skaidināt).

Avots: EH I, 165

atskaidinât, abspannen, das Holz verdünnen L.

Avots: ME I, 191

atskaîdît [li. atskáidyti], f. das jetzt gebräuchliche atšķaidît Smilt., U.

Avots: ME I, 191

‡ atskaidrêtiês,

1) sich aufklären (vom Himmel), sich entwölken
PS., Sessw. u. a.;

2) = izskaĩdruôtiês: nācām tūliņ ... a. Janš. Precību viesulis 76.

Avots: EH I, 165

atskaĩdruôt, tr., aufklären: atskaidrurot ar zelteri dūšu, den Rausch vertreiben, sich nüchtern machen Kaudz. M. Refl. -tiês: sich aufklären, klar werden: debess, laiks sāk atskaidruoties Aps. II, 51. nu tikai acis vēl atskaidruojušās LP. VII, 974, hätten sich geöffnet, wäre em klar geworden. vilks pa tuo laiku atskaidruojies LP. VI, 252, der Wolf habe unterdessen seinen Rausch verloren.

Kļūdu labojums:
974 = 964

Avots: ME I, 191

atskàistiês, sich satt ärgern: A. skaitās un atskaitās MWM. VII, 498.

Avots: ME I, 191

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191

atskàits,

1): baušļu, ticības luocekļu atskaiti, die Lutherschen Erläuterungen zu den Geboten und dem Glaubensbekenntnis
Golg.

Avots: EH I, 165

atskàits,

1) das Hersagen;

2) der Abzug, die Abrechnung.

Avots: ME I, 191

atskalas, Widerhall, Echo: kliedz, lai mezā skan atskalas [Mar. RKr. XV, 106]. Cf. skaļš.

Avots: ME I, 191

atskalˆdît, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst, unversehens) ab-, wegspalten: atskaldījās lielāks gabals, nekâ gribēju. (fig.) viņi grib nuo mūsu draudzes a.

Avots: EH I, 166

atskalˆdît auch [hochle.] atškaldît Spr., im Anschluss an atšķelt.

1) abwegspalten:
gabalu nuo kuoka;

2) atskaldīt malku LP. VI, 293, das Holz in kleinere Stücke spalten.

Avots: ME I, 191

atskalêtiês Katzdangen, hungrig sein, heftig nach etw. verlangen. [Mit eingeschobenem Reflexivpronomen; zu àizkalêtiês.]

Avots: ME I, 191

[atskaļi (hochle. auch ačkaļi) Werssen, kleine Holzscheite, die beim Dreschen zur Beleuchtung gebrannt wurden; zu atšķelt].

Avots: ME I, 191

‡ atskalinât Trik., = atskaluôt: a. mucai gļuotas.

Avots: EH I, 166

atskaluôt, her-, wegspülen: viļņi atskaluoja malku pie malas. Refl. -tiês, her-, weggespült werden: ūdenī vecene atskaluojās nuo kumeļa muguras LP. IV, 36.

Avots: ME I, 191

‡ atskam̃bât, absplittern (tr.): ar cirvi a. skambas nuo baļķa C. Refl. -tiês, sich absplittern; splitterig werden: ē̦vē̦lē̦tais kuoks atskambājies Jürg.

Avots: EH I, 166

atskamenis: acc. s. sluotas atskameni auch BW. 18500 var.

Avots: EH I, 166

atskamenis, [atskaminis Warkland], ein Besen-, Quaststumpf Mar., Nerft. Auch: sluotas atskaminu (acc. s.) BW. 18500 (aus Lettin). In Schwaneb. u. Oppek. sei atskamen[i]s das jenige Ende eines Quasts, das man beim Gebrauch in der Hand hält [(in Korwenhof dafür atskamene) und auch das spitze Ende des Besenstiels].

Avots: ME I, 191, 192

atskaminis (unter atskamenis): auch Mahlup.

Avots: EH I, 166

atskaņa,

1) der Widerhall, das Echo:
Rīgā zviedza kumeliņi, šurp atgāja atskaniņas BW. 14180;

2) der Reim
* Neik.: dzeja ar viņas pantmē̦ruos un atskaņās tē̦rptuo valuodu Antr. II, 102.

Avots: ME I, 192

atskanêt, intr., widerhallen, erschallen, tönen: kā mežā sauc, tā atskan. se̦nu dienu atmiņas atskan dvēselē Rain. - kalni, lejas atskanēja... dziesmiņām BW. 32900.

Avots: ME I, 192

atskanîgs, widerhallend: mežs ir tik atskanīgs A. XX, 7.

Avots: ME I, 192

‡ atskaņuôt,* (ein Musikstück) spielen: orķestris atskaņuo simfōniju.

Avots: EH I, 166

atskapêt: auch Golg., Stom. ("herschicken").

Avots: EH I, 166

atskapêt, tr., her-, zurückschaffen.

Avots: ME I, 192

‡ atskarâtiês, sich (am Rande) zerspleissen: galdautam mala var a. Jürg., Sessw.

Avots: EH I, 166

atskarbe,

2) "der Widerspenstige, Widerhaarigë
zu ersetzen durch "= atskabarga (in der Postille des J. Baumann)".

Avots: EH I, 166

atskarbe,

1) ein flacher Riss am Zahne einer Brettersäge
Hug.;

2) der Widerspenstige, Widerhaarige:
dažs kalps un kalpuoen it kā atskarbe Manz.

Avots: ME I, 192

atskarbelêt (unter atskarbinât), ‡ Refl. -tiês AP., = ‡ atskarâtiês: bikšu gali atskarbelējušies.

Avots: EH I, 166

atskarbi sukât, wider den Strich bürsten, kämmen U.

Avots: ME I, 192

atskarbinât, tr., absplittern. Reflex. atskarbinâtiês, auch atskarbît, atskarbelêt, sich absplittern Brasche.

Avots: ME I, 192

atskarbins, ein Widerspenstiger L.

Avots: ME I, 192

atskarbis, atskarpis, atskar̂pe Smilt., der Widerhaken; ein Gegenriss im Holz L.; Mag. III, 1, 99; auch atskarpenis Stari I, 377.

Avots: ME I, 192

I atskarbis,

1): atskar̂ps ² (Stammform? mit -p- oder -b-?) Salis; ‡

2) venteŗa a. "?".

Avots: EH I, 166

atskar̂bît (unter atskarbinât), ‡

2) wundstossen
Lieven-Bersen: a. ruokai pirkstus. ‡ Refl. -tiês, wundgestossen werden Lieven-Bersen: pirksts man atskarbījies.

Avots: EH I, 166

atskarbîtiês, widerspenstig sein L.

Avots: ME I, 192

‡ atskar̂bt Saikava, sich wiederbeleben, aus der Ohnmacht erwachen: zaķis atskarba un aizskrēja.

Avots: EH I, 166

‡ atskarpaîns Celm., = atkar̂paîns.

Avots: EH I, 166

atskar̂pe (unter atskarbis I): auch Nötk. ("der Widerhaken").

Avots: EH I, 166

‡ *atskart, in der Komposition neackart Raipol "neaizkar̂t".

Avots: EH I, 166

atskatîtiês,

2): nespēja Annele visu tuo a., kad jau... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 228;

3): auch Frauenb.; ‡

4) verweilen:
diezin, kur tas tagad atskatās! ... laikam vēl ir ... pilsē̦tā Janš. Bandavā I, 241.

Avots: EH I, 166

atskatîtiês

1) sich umsehen, zurückblicken:
dzied, meitiņa, atskaties lielā meža maliņā BW. 460.

2) sich satt mehen:
viņa nevarēja viņā atskatīties Apsk. I, 282;

3) verschalen:
dzer mudīgāk, citādi alus atskatīsies Grünh.; alus bij izdzirkstījies un atskatījies Sudr. E.; Kurs.

Avots: ME I, 192

atskats, der Rückblick *.

Avots: ME I, 192

‡ atskàust Trik., neidisch entwenden: kaimiņš tuo pļavu nuo manis atskauda (= pierunaja kungu pļavu man atņemt un piešķirt viņam).

Avots: EH I, 166

aûgstskanîgs, hochtönend, schwülstig: valuoda B. Vēstn.; vārdi Ar.

Avots: ME I, 218

‡ Auskaļi, Gesindename Lvv. II, 100; vgl. Aûskalēji ² unter àuza.

Avots: EH I, 188

‡ auskara Warkl., = àuskars.

Avots: EH I, 188

àuskars (li. aũskaras), gew. Pl. àuskari, auch auškari A. XI, 148, Ohrgehänge (zu àuss und kārt).

Avots: ME I, 227

àutskalis ^2: ãutskals ² (gespr.: àuckals) N.-Rosen, ein Kopftüchlein. -skalis zu šķelˆt? Vgl. auch li. autskarỹs.

Avots: EH I, 189

àutskalis, ² ein dünnes, gekauftes Tuch Mar. Rkr. XV, 106.

Avots: ME I, 231

badskariņa, stechende (badīt) Rispen (skara) habend, Beinahme des Hafers: ai auziņ, badskariņ, tavu asu sē̦naliņu BW. 3908. [Zusammensetzungen mit einem Verbum im ersten Teil sind aber im Lettischen sehr selten, und Haferrispen sind ja weniger "stechend" als Ähren der Gerste oder des Roggens. Eher also gehört bad- hier wohl zu bads "Hunger": in Hungerjahren hat man Haferbrot gegessen].

Avots: ME I, 248

bal˜skans Trik., weisslich (z. B. vom Roggen). [Vgl. balzgans dass. und rùskans "rostfarben".]

Avots: ME I, 254

bal˜tskarains, bal˜tskarītis, weissgemähnt, Epith. des Rosses: labāk būtu vilks apēdis baltskarainu kumeliņu BW. 15850, 2. sirmi zirgi baltskarīši 12324. jūdzu baltskarīšu kumeliņu Ltd. 258.

Avots: ME I, 258

bal˜tskare, Demin. auch baltskariņa weisse Rispe habend, Epitn. des Hafers: auziņai, baltskarei, tai lielie tīrumīņi BW. 28245. ai, auziņa, baltskarīte, BW. 3908.

Avots: ME I, 259

‡ bàltskaris ² Saikava, ein Pferd mit weisser Mähne und weissem Schwanz: b. baltām krēpēm un asti, bet pats iesarkans (bē̦rs, timss). Vgl. baltskarītis (unter baltskarains).

Avots: EH I, 202

bauska,

1): auch (mit aũ ) Kegeln. Zum Stadtnamen Baũska vgl. Lietgalietis Lalv. Saule 1929, S. 752 und Gerullis APr. ON. 18.

Avots: EH I, 207

bauska,

1) [baũska Salisb.] eine schlechte Wiese:
nav vis mūSu bauskas, kur jāņem ar zuobiem, ja grib sadabūt kādu zālīti MWM. X, 585. [In Lemsal nenne man baũska verkommenes, verdorrtes Gras ]; (cf. pauska);

2) ein baufälliges, schlechtes Häuschen
[vgl. bauka] N. - Schwnb., Golg.;

3) bauskas Schwangb., unausgedroschene, in den Hülsen unter der Spreu gebliebene Kleesamen;

4) baũska [Jürgensburg, bàuska ² Marzen], Stomersee, ein geschwätziger Mensch:
bauskā ("schwatzt") vien kā bauska. [baũska 4 jedenfalls zu bauzt "zen" bauska 1 und 2 zu ahd. bõsi "wertlos, gering" und bauskas 3 zu norw. bos "Abfall, Spreu" (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 276)?]

Avots: ME I, 268

‡ bauskas, Geschwätz Bolwen.

Avots: EH I, 207

bezskaņas vārdi, klanglose Worte MWM. VIII, 597.

Avots: ME I, 286

biskalis, der Büchcenschmied.

Avots: ME I, 300

bīskaps, [bĩskãps Wolm., PS., C.], der Bischof. [Nebst estn. pīskop aus mnd. bischop.]

Avots: ME I, 304

blaiskains, fleckig: dabūjis tādu sitienu, ka viss vaigs blaiskains Naud.

Avots: ME I, 307

‡ blaska blaskām iet Sermus "iet nelabā laikā".

Avots: EH I, 226

blauska, comm.,

1) ein Faselhans, ein Schwätzer
Serb.;

2) [blaũska Roop, Trik., C., Bers., einer, der lärmt]; der Schreihals
Lub., Laud. [Wohl mit Ablaut zu bļaut.]

Avots: ME I, 310

‡ bļaûska PV., Schwanb., (mit aû ² ) Lemb., (mit aũ ) Smilten, comm., = bļauka.

Avots: EH I, 233

[ble̦ska LKVv., ein schmutziges, unordentliches Weib.]

Avots: ME I, 314

brauska Schwaneb. "jem., der ohne sich umzusehen geht und daher im Wege befindliche Gegenstände umstürzen oder zerbricht."

Avots: ME I, 327

briskas, die Schelte: skuolnieks dabūja nuo tē̦va briskas Sassm.; [aus *brickas? vgl. brice].

Avots: ME I, 332

[burska Wessen, der Tumult in einer Menschenmenge; vgl. burza.]

Avots: ME I, 354

‡ II bùrska Trik. "ein Holzstück zum Schlagen".

Avots: EH I, 255

būska, die Alte, Altes Weib: ve̦ca būska bubināja Etn. III, 161.

Avots: ME I, 359

čāska, eine Tüte von Rinde (zum Beerensammeln) L., St., U.

Avots: ME I, 409

časkas,

1): auch Saikava, Salisb., Seyershof, (časki) Salis; ‡

2) Hülsen, Schalen (z. B. von Nüssen, Sonnenblumensamen), harte Abfälle überhaupt
Lems.; ‡

3) Fettgrieben
Warkl.; eine Speise ans gebratenen, fein gehackten Eingeweiden, Nieren, Leber u. s. w. Meiran.

Avots: EH I, 285

časkas Lasd., Fest., Stockm. Etn. II, 113, čaškas Druw., Bers., BW. 28062, 1, časnāki Naud., auch časnakas, schlechtes Korn, Hinterkorn, Nachbleibsel von gereinigtem Korn: paber cūkām časkas Etn. II, 113. kas tā par labību, tīrie časnāki Naud. salūgt šādas tādas časnakas, Krethi Plethi einladen Degl. [časnāki aus časkāni? zu r. чеснóк "Knoblauch" stimmt die Bed. nicht.]

Avots: ME I, 405

če̦ska, ein Gefäss zum Schöpfen Ekau n. U.

Avots: ME I, 410

ciska,

1): jē̦ra c. BW. 30538. cūkas cisku 16436, 2. re̦snām ciskām 18543;

2): (Teil des Spinnrades)
auch Frauenb.

Avots: EH I, 275

ciska, cisks N. - Bartau n. RKr. VII, 84, Demin. cisciņa [BW. 34748 var.],

1) die Lande, Hüfte, das Hüftblatt, der Schenkel (grosse Muskel am Oberschenkel U.):
viņš klibuoja (bija klibs) ar savu cisku I Mos. 32,31. jāsaduod nerātnim labi pa ciskām Kand. cisku mīža, ein schlimmem Schimpfwort auf ein Frauenzimmer U.;

2) ein Teil des Spinnrades:
beņķa ze̦majā galā ietaisītas divi ciskas (cisciņas) ar riteni starpā RKr. XVII, 38; [cisciņa - auch ein Stäbchen am Webstuhl Bielenstein Holz. 406.] Zu li. kiškà "Kniekehle; бедро, ляжка", ndl. hijs dass (s. Lidén MO. V, 195 und būga KSn. I, 251) und (?) ai. kiṣ̌ku - "Oberarm" (Lewy PBrB. XXXII, 140 ² ); mit k - statt c - unter dem Einfluss von Formen wie kakṣ̌ā "Achselgrube"?]

Avots: ME I, 388, 389

‡ čiskas (mit ostle. č aus ķ?), ausgenommenes Fischeingeweide Stom.

Avots: EH I, 291

‡ čoska,

1) ein Schmutzfink
Salis n. FBR. XV. 59, Lemsal: viņš ņe̦m mājās šādu čosku M. Liepa MWM. 1901, S. 140;

2) die Hülse, Schale
Wainsel: vēžiem vēl ir cieta č. (čaula), Plur. čoskas Lems., = časkas ‡ 2.

Avots: EH I, 293

‡ čùluskais ² Zvirgzdine n. FBR. X, 28, ein Lette aus Liv- oder Kurland? Vgl. ķūtis 3.

Avots: EH I, 298

čũska: unbek. in Dond., Dunika, Wandsen; me̦lna č. BW. 31346. raiba č. 31347, 3.

Avots: EH I, 299

čũska, dial. [Serbigal, Nerft u. a.; auch bei Glück] čũška, die Schlange. baltā č., eine fabelhafte weisse Schlange, deren Genuss nach dem Volksglauben dem Geniessenden die Fähigkeit die Zukunft vorauszusehen verleiht; sarkanā od. svē̦tā č., eine fabelhafte Schlange, deren Biss todbringend ist Etn. IV, 10. čūska cē̦rt, dur,, dzeļ, kuož; luokās, tīstās, šņāc. Sprw.: šņāc kâ čūska. čūsku puķes, Knabenkraut (orchis maculata) RKr. III, 71. [čūsku lapa L., Huflattich. - Vielleicht nach dem Zischen benannt; vgl. čũkstêt.]

Avots: ME I, 425

daiļskaists, wunderschön, graziös und schön: daiļskaistā mantniece MWM. VIII, 86.

Avots: ME I, 431

daiļskaņa, der Wohllaut.

Avots: ME I, 431

daiļskanîgs, wohllautend: daiļskanīga dziesma, valuoda.

Avots: ME I, 431

danska: eine Wasserpfütze, bes. auf ausgefahrenen Holzwegen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 307

danska, Morast n. L. [Aus dangska? So auch Petersson Etymol. Miszellen 38. Reimwort zu panska.]

Avots: ME I, 438

‡ daũdzskaitlība* M. 246, das Zahlreichsein, r. многочисленность.

Avots: EH I, 310

‡ daũdzskaitlîgs* M. 246, zahlreich, r. многочисленный.

Avots: EH I, 310

daũdzskaitlinieks, ein Plurale tantum.

Avots: ME I, 444

daũdzskaitlis, der Plural, die Mehrzahl: daudzskaitlinieki ir tādi vārdi, kas lietuojami tikai daudzskaitlī.

Avots: ME I, 444

divskaitlis ,* der Dual.

Avots: ME I, 473

divskanis ,* der Diphthong.

Avots: ME I, 473

draĩska,

1): ein unruhiger Mensch
(mit ài ² ) Erlaa;

2) draiskas: auch Sackenhausen n. BielU. (hier verächtlich auch von Kleidern);
kre̦kls nuovalkāts (saplē̦sts) draisku draiskās Sassm. draiskas ("driskas, šņapatas") jāatgriêž nuo gaļas gabala ebenda.

Avots: EH I, 329

draĩska [PS., Salis, Līn., dràiska C.],

1) comm., einer, der seine Kleider abreisst, ein unruhiger, unbändiger Mensch:
es e̦smu miera cilvē̦ks, un tu arī neesi ne˙kāda draiska Blaum.;

2) der Pl. draiskas, draĩskas Dond., Lumpen, Fetzen: suņi draiskas dricināja BW. 12914; 20430, 5. draiskas vien mugurā Dond., Kand., Lasd.;

[3) draiska, der Lärm
Wid. Man hat mit Persson Beitr. 779 entweder ein dreisk- (vgl. driska) neben dresk- (vgl. draska) anzusetzen oder in dreisk- eine Ablautsentgleisung zu drisk- (wenn dies aus dŗsk- zu dresk-) zu sehen.]

Kļūdu labojums:
seine Kleider abreisst = viel Kleider zerreisst

Avots: ME I, 488, 489

I dranska, ein dicker, ungeschickter Mensch Bergm. n. U.

Avots: ME I, 489

II dranska, ‡

3) Spunt
(gre̦mzda) Dubena.

Avots: EH I, 329

[II dranska Druw.,

1) ein Fetzen;

2) ein in Fetzen gekleidetes Weib:
kur tu tâ kâ dranska staigā vienās dranskās?]

Avots: ME I, 489

draska,

2): lakats saplīsa drasku draskās Linden in Kurl.

Avots: EH I, 330

draska,

1) ein unruhiger Knabe; ein gewaltiger Arbeiter
Freiziņ;

2) ein Lump
U., Fetzen: drasku draskām iet U., zerlumpt einhergehen; lec ar visām draskām! BW. 24196, 1, [auch in Salisb. u. Kolzen];

3) "?": nu būs draska Kav. Zu li. dreskiù "reisse", [draska "дранка, дранина",
bulg. дрáскам "kratze", norw. trask "Abfall", trase "Lappen, Lumpen" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 220 und Fick Wrtb. III ^4, 170 f.]

Avots: ME I, 490

drẽskam̃baris, die Sakristei. Aus nd. Drēskammer.

Avots: ME I, 498

driska,

1): staigā driskās Salis. ābuolu ... nuoslauka ar ... driskām Pas. X, 551 (aus NB.); 2): d. dē̦lu māte, nuaplīsuši lindraciņi BW. 23628 var.

Avots: EH I, 334

driska,

1) ein abgerissenes Stück;
gew. Pl. driskas, Lumpen, Fetzen Ahs.: viņa drēbes bija driskās Vēr. I, 679. grib tās pa driskām pruojām mest MWM. IX, 186. mākuoņi liduo kâ karuoga driskas Vēr. II, 18. smiltienā mē̦tājas tik jē̦las driskas MWM. X, 6. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Rainis;

2) ["ein Mensch, der
driskas an hat" Morizberg, Mar.; in Mar. u. Bixten auch "ein unordentlicher Mensch"], ein alberner, unbändiger, ["unruhiger" Gotthardsberg] Mensch [Nigr.], Annenburg (vgl. draiska);

[3) "lakstīšanās, pluosīšanās" Lindenhof, Laud., Mar., Domopol, Marienhausen];

4) [das Ausgelassen-, Unbändigsein
M. Siliņš]: nu jē̦riem uzgājusi driska (das bedeute in Gr. - Sessau: man schlachtet jetzt alle Lämmer). [Nebst li. driskà "eine abgeschnittene Partie Garn" zu draska (s. dies)].

Kļūdu labojums:
[das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]: = [das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]; 4)

Avots: ME I, 500

driskaîns, zerlumpt, zerfetzt, schludrig: driskainas drēbes.

Avots: ME I, 500

‡ dro`iska ² , ein unattiges, unrühiges Kind, das sich viel bewegt und lose Streiche begeht Warkl.; = palaidnis, padauza Skaista n. FBR. XV, 34, Līvāni. Vgl. draĩiska I.

Avots: EH I, 335

drumska, drùmsks ² Mar. n. RKr. XV, 112. drumška, drum̃sla, drùmsla ² [li. drumslas Miež. "мут"] Mar., drum̃psla Wain., drùmstala C., drum̃stala Smilt., gew. Pl., Brocken, Krümchen, Fetzen, Stücke, allerlei Abfälle: kartupeļu drumsla. viņi neduod ne˙kādas drumslas nuo savas bagātības Vēr. II, 865. stikls saplīsa drumslu drumslās A. XX. 50. dē̦lu atrada drumskās nuospe̦rtu LP. V. 59. slimuo bē̦rnu de̦r mazgāt sienu drumšku ūdenī Etn. IV, 117 [aus dem hochle. Alswig]. krustu drumstalas Vēr. II, 29. rītā atraduši pirtī tikai kaulu drumstaliņas LP. VII, 863. [drums- entweder kontaminiert aus drams- (in dramsla) und drus- (in druska) oder (nach Prellwitz Wrtb. ² 187) zur Wurzel von druska, drupt, drubažas u. a.]

Avots: ME I, 503, 504

drùmskains ^2, verbröckelt Mar. n. RKr. XV, 112.

Avots: ME I, 504

druska: atlikušām druskām pagalmu kaisīja BW. 20364 var. lai drusciņa nenuokrita 31169. es tā vīna padzēruos pa vienai drusceņai 33638, 6. pa drusciņam Salis n. FBR. XV, 72, brockenweise.

Avots: EH I, 336

druska. Demin. drusciņa. ein Brocken, Krümchen, ein Stückchen, ein Weniges: ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. pa druskai, ein wenig: pēdīgi es pa druskai apraduos Aps. ēd, sunīti, pa druskai, druskās od. drusku druskās, in tausend Stücke: ve̦lns sapluosa burvja kaulus smalkās druskās LP. VII, 146. bļuoda saplīsusi drusku druskās. miežu re̦tam tagad kāda drusciņa. saulei vēl labā drusciņā e̦suot (während die Sonne noch recht hoch am Himmel steht), me̦t nuo darba mieru Etn. III, 124. Zu li. druskà "Salz" [(semasiologisch vgl. alb. geg. krüpε "Salz", aksl. krupa "Krümchen"). drùzgas "kleines Stück", apoln. druzgač "in kleine Stücke zerbrechen", kymr. dryll "Bruchstück" und vielleicht auch zu gr. ϑραύω "zerbreche", sowie got. drauhsnos (drausnos) "Brocken" cund (?) la. frūstum "ein Brocken"; s. Prellwitz Wrtb. ² 186 und 187 f., Boisacq Dict. 350 f., Walde Wrtb. ² 320, Stokes Wrtb. 158, Bezzenberger BB. XXIII, 298 ² und XXIX, 247 f., Persson KZ. XXXIII, 291 f., Trautmann Wrtb. 61 f., Feist Wrtb. ² 91 f.; vgl. auch drusniņa und drusta.]

Avots: ME I, 505

[dunska Fest., Wessen, = duncka, Rippenstoss.]

Avots: ME I, 517

dūska, s. dūcka.

Avots: ME I, 530

dzèlzskapis ,* ein eiserner Geldschrank.

Avots: ME I, 544

dzìmtskapi, das Erbbegräbnis,

Avots: ME I, 551

džindžauska, = džindžala, eine Zigeunerpeitsche U.

Avots: ME I, 564

‡ e̦rska, ein zänkischer, erboster Mensch PV.; ein leicht zürnendes Mädchen Geistershof.

Avots: EH I, 370

I e̦rskas: auch Brucken (mit e̦-); sastrādāju ve̦lē̦nu smalkās e̦rskās Stelp.

Avots: EH I, 370

[ḕ̦rskas ² Bers. "Fetzen"; vgl. e̦rskas].

Avots: ME I, 576

‡ ê̦ska Warkl. (li. ėska "Frass", lat. ēsca "Speise, Lockspeise"), = êdiẽns:

Avots: EH I, 374

‡ galˆdskalis Auleja "dēļa gabals".

Avots: EH I, 379

gaŗskare, die Langrispige (Epitheton des Hafers) BW. 28245,4 var.

Avots: ME I, 607

ģiska, die Prügelei.

Avots: ME I, 699

gulskapis, ein niedriger, langer Kasten zur Aufbewahrung von Kleidern Nölk. n. A. XIII, 492.

Avots: ME I, 678

‡ guska NB. "ein zusammengewundenes (savīts) Handtuch".

Avots: EH I, 421

ieska,

1) das Verlangen, der Appetit
(oft von Sudr. E. gebraucht): viņai pat pazuda ieska uz ēšanu MWM. II, 497. slimam cilvē̦kam, cik tādam liela tā ēstgriba, un ja arī būtu, nav ieskas IV, 929. nuovē̦lu iesku pēc svaiga dūma VIII, 603. uznāk ieska pēc zemenēm Sudr. E.;

[2) ìeska ² Bers., Alswig, Storm., ein Schimpfname für jem., der etwas anscheinend ernstlich sucht, aber doch nicht findet, also etwa ein oberflächlicher, ungeschickter Sucher;
iẽska Nigr., Kratzbürste;

3) "?": nu jau nav vaļas galvu ieskāt; ieska ar izčibējis Ronneb. - In Kalnemois, Bauske u. a. sei iẽska ein Gegenstand,mit dem man ieskāt kann;

4) iẽska Smilt., Bauske, = ieskāšana;

5) iẽska Ruj., ìeska ² Warkh., = ieskâtãjs].

Avots: ME II, 64

ìeskabinât, einhauen, zu sich nehmen: ieskabinājuši, kas kruogū dabūjams LP. VI, 1007.

Avots: ME II, 64

ìeskaĩdruôt, tr., erklären, klar machen: meitenei viņa ne˙kā nevarēja ieskaidruot A. XVII, 578.

Avots: ME II, 64

ìeskàistiês, auch ìeskàist Spr., zornig, böse werden: par tuo zirnēklis ieskaities vēl vairāk Etn. II, 176.

Avots: ME II, 64

ìeskàistît, tr.,

1) einzählen:
saimnieks ieskaitījis puisim luopus LP. VI, 439;

[2) anrechnen;]

3) hineinsprechen (Zauberworte):
apvārduoja jeb ieskaitīja ūdenī Etn. tā bija liela ūdenī ieskaitītāja Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einzählen, sich mitzählen: tev vajaga arī sevi ieskaitīties.

Avots: ME II, 64

ìeskalˆdît, hineinspalten: durvīs krustu ieskaldīja Lautb. Ind. un Arija 76.

Avots: ME II, 64

ìeskaluôt,

[1) hineinspülen];

2) zusammenspülen (vom Viehfutter)
Spr.

Avots: ME II, 64

ieskaņa ,*

[1) der Anlaut];

2) der erste und dabei unbetonte Teil eines Verfusses:
ritumu ar vieglu ieskaņu mums nav RKr. IX, 116;

[3) der Anklang:
dzirdam dažādas ieskaņas un izskaņas Druva I, 443;

4) der Prolog
Janš.].

Avots: ME II, 64, 65

ìeskañdinât, tr., erschallen, erklingen lassen: lai cilvē̦ks šuo zvanu ieskandinātu Pūrs III, 115. Refl. - tiês, einen klingenden Ton von sich geben: divas balss dakšiņas ļaujas ieskandināties viena nuo uotras MWM. X, 45.

Avots: ME II, 64

ìeskanêt, intr., hineintönen, hineinschallen, tönend eindringen: lē̦ni ieskan zvanu skaņas šai meža vientulībā A. XX, 82. kliedziens ērmīgi ieskanēja pašas ausīs Vēr. II, 450. Refl. - tiês, einen klingenden Laut von sich geben, ertönen, erschallen, erklingen: klases zvaniņš ieskanas Aps. tālumā jau ieskanas uzvaras zvani MWM. VIII, 45.

Avots: ME II, 64

ìeskaņuôt, tr., ertönen, erklingen lassen: kas cilvē̦kā ieskaņuo vis˙daiļākās un mīlīgākās skaņas MWM. V, 643.

Avots: ME II, 65

ìeskapêt, verschaffen: vietu, kalpuoni. Dafür genuin: iegādāt.

Avots: ME II, 65

[ìeskapstêt,

1) zu beschlagen od. sich mit Grünspan zu bedecken anfangen
Jürg., Wolm. (hier vom Kupfer und Messing): luoga rūtis ieskapstējušas Arrasch;

2) zu schimmeln anfangen
Bauske.]

Avots: ME II, 65

iẽskar̂bs, ziemlich scharf, streng, rauh: ieskarba garša.

Avots: ME II, 65

ieskatîgs ,* einsichtsvoll A. XI, 515.

Avots: ME II, 65

ìeskatît, tr.,

1) einsehen, ansehen:
viņš tuo par kļūdu neieskata. beigās mani ne par kuo neieskatīs RKr. VII, 1089;

2) lieb gewinnen:
reiz trīs puiši bija ieskatījuši vienu meitu LP. VI, 343. Refl. - tiês,

1) hineinsehen, einsehen:
pa luogu istabā; grāmatā, priekšvārduos;

2) genau ansehen:
vajaga labi ieskatīties;

3) genau auf jem. hinsehen und von ihm etw. ablernen:
Drekberģis, ieskatījies Pietuka Krustiņā, sāka arī sveicināt citus Kaudz. M.;

4) sich verliebt
(mit d. Akk. u. Lok.): vidējais brālis ieskatās meitu un apņe̦m apņem par sievu LP. IV, 135. bijis ieskatījies virsnieka meitā IV, 193.

Avots: ME II, 65

ìeskats ,* die Ansicht, Meinung: tautas, guoda vīra ieskati.

Avots: ME II, 65

I ìeskàust, missgönnen, anfeinden, durch Missgunst, Zauberei schädigen: ve̦ci ļaudis nekaitina tādus cilvē̦kus, par kuŗiem duomā, ka tie var ieskaust Naud., Dond., Adsel.

Avots: ME II, 65

II ìeskaust, [eingraben, einstecken? vgl. izkaust]: pļavā jāieskauš tai vietā, kur ceļ kurmis, bē̦rzu lapu kruonis Etn. II, 123.

Avots: ME II, 65

III ìeskaust, prügeln: es tevi ieskaudu Grob.

Avots: ME II, 65

ìeskaustît,

1) züchtigen, prügeln:
tē̦vs krietni ieskaustīja puiku Adsel, [N. - Peb.];

2) mit dem Schlägel (Flachs) zu reinigen anfangen:
ieskaustīti lini Arrasch.

Avots: ME II, 65

ìeskaut, umfassen, umfangen: lejā, kas ieskauta nuo visām pusēm nuokalniem Latv.

Avots: ME II, 65

izskaĩdruôt, tr., erklären, erläutern, deutlich machen: dažādus jautājumus. tam izskaidruojis, ka... LP. VII, 483. Refl. - tiês, sich er -, aufklären, klar werden, sich erweisen: es netikšu pie izdevības izskaidruoties Vēr. II, 568. visi drīz izskaidruosies. Subst. izskaĩdruõjums, die Erklärung, Erläuterung; izskaĩdruôtãjs, der Erklärer.

Avots: ME I, 797

izskàistiês, zur Genüge, längere Zeit grollen: Antuons skaitās, izskaitās un atskaitās MWM. VII, 498.

Avots: ME I, 797

‡ izskaĩstinât,* verschönern: nav ne˙kāds izskaistināšanas līudzeklis kâ dāmai lūpu zīmulis Daugava 1936, S. 74.

Avots: EH I, 479

‡ izskaistît, säubern, Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 479

izskàitît, ‡

3) durchlesen
(mit -êt ) Kaltenbr.: i. grāmatu.

Avots: EH I, 479

izskàitît (li. išskaitýti), tr.,

1) aus -, durchählen:
kas var zvaigznes izskaitīt? BW. 38. kas skujiņas izskaitīja, tas lai mani bildināja 14983. Sprw.: vilks ņe̦m arī nuoskaitītā;

2) hersagen:
tē̦vureizi, pātarus. tad ta nu izskaitīja pātarus! Das war eine schöne Gardinenpredigt! Refl. - tiês, zur GEnüge zählen, hersagen: varēs kādu dienu pātaru izskaitīties Vēr. II, 902.

Kļūdu labojums:
nuoskaitītā = nuo izskaitītā

Avots: ME I, 797

‡ izskalas, Spülicht Flanden.

Avots: EH I, 479

izskalˆdît [li. išskáldyti], tr., aus -, zerspalten: klučus. Refl. - tiês, sich abspalten, sich abteilen: nuo šī pulciņa izskaldījās divi grupas Konv. ² 1978.

Avots: ME I, 797

‡ izskalinât Pernigel, Salis = izskaluôt: i. bļuodu.

Avots: EH I, 479

izskaluôt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (von selbst) ausspölen;

2) eine Zeitlang, bis zum Überdruss (vergebens) spülen:
kuo es e̦smu izskaluojusies! Frauenb.

Avots: EH I, 479

izskaluôt [li. išskaláuti], tr., ausspülen: izvārītuos aude̦klus izvēlē un izskaluo Etn. III, 71. tur upes malā kūtij bij izskaluots pamats LP. IV, 102. jāizskaluo rīkle nuo nedēļas putekļiem.

Avots: ME I, 797

izskaņa ,*

1) der Ausklang:
dzirdam dažādas ieskaņas un izskaņas Druva I, 443;

2) der Ausdruck in Lauten:
vai nu tam, kuo katrs sajūt, neduod izskaņu vārduos? Aps. V, 38.

Avots: ME I, 798

izskañdinât, tr., ausschellen, ausklingen, tüchtig erschallen, klingen lassen: izskandini sudrabiņu BW. 728. vēsti izskandinājp tālāk Druva II, 295.

Avots: ME I, 797

izskanêt,

1) verhallen, ausklingen:
kur ilgu balss bez skaņas izskanēja Asp. mana jaunība izskanēja kâ klusa vakara meldija Kleinb.;

2) durchklingen:
atbildē izskanēja rūgtums Baltp. viņai likās, ka iz šiem vārdiem izskanē̦tu apsmiekls Vēr. II, 446;

3) erschallen, ergehen:
izskanējusi pa mūsu tēviju vēsts Vēr. II, 595.

Avots: ME I, 797, 798

izskaņuôt, tr., bis zum Ende ertönen lassen: ilgu kuokli izskaņuoju RA.

Avots: ME I, 798

izskata, izskate, das Aussehen, das Äussere, die Aussicht: viņai pazuda gaudulīga izskata LA. tur tiem ir laba izskate Dünsb. bij branga izskate uz turieni Sil. (Gew. izskats).

Avots: ME I, 798

izskatîgs: labi i. (vīrietis) Janš. Līgava II, 336.

Avots: EH I, 479

izskatîgs, aussehend, schön aussehend, stattlich: ne visai daiļi izskatīgs. izskatīgas uniformas MWM. VII, 116.

Avots: ME I, 798

izskatît, Refl. -tiês,

4): tur izskatās ne skapis, bet ... pilsē̦ta Pas. V, 404 (aus Rositten).

Avots: EH I, 479

izskatît,

1) aussehen, nachsehen:
lai ārsts izskata un izzina, kas tur par vainu A. XX, 89. gribējis acis izskatīt, er habe sich die Augen aussehen wollen Jauns.;

2) ausersehen:
redzēs, kuŗu viņa izskatīs (gew. izredzēs) B. Vēstn. Refl. - tiês,

1) hindurchsehen, hinausschauen:
dē̦ls izskatījās pa luogu;

2) gründlich besehen, betrachten, zur Genüge sehen:
viņš izskatījies ļaudis LP. VII, 203. izskatījuos grāmatas, avīzes, bites, luopus, viņu dzīvi. brāļi gāja pasauli izskatīties LP. VI, 724. duraks izbrīnās, izskatās, un tâ paliek VI, 344;

3) sehen und sich sehen lassen:
nav tur sagaidāma ne+kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

4) aussehen, scheinen, ein gewisses Aussehen haben:
kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? [izskatās piedzēris U.] spīganas izskatījušās kâ čūskas LP. VI, 56. tā izskatījusies pēc krustmātes VII, 142. tas it ne pēc kā neizskatās. viņš izskatījies cilvē̦ka izskatā VII, 965. tâ izskatās, ka nebūs vairs lāgā Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
965 = 365

Avots: ME I, 798

izskats,

1): meitas auga ... piestas izskatā BW. piel. ² 4833, 4.

Avots: EH I, 479

izskats,

1) das Aussehen, die äussere Gestalt:
viņa izskats bijis ļuoti dīvaiņš; drīz savilcies ē̦kas izskatā, drīz cilvē̦ka LP. I, 176. brāļi bijuši vienādā izskatā VI, 728. liepa apvilka zaļuo zīža deķi, izauzdama savas lapas siržu izskatā I, 172;

2) die Aussicht:
izskats nuo šejienes atveŗas vis+jaukāki iekrustis pa Lielupi Lautb. S. izskata.

Avots: ME I, 798

izskàust, tr.,

1) durch neidischen Blick, durch neidische Gedanken und Taten vernichten, ausrotten:
kaimiņam bites;

2) herausbeissen, vertreiben:
viņi mani grib izskaust nuo vietas;

3) ausmerzen, vertilgen, ausrotten:
circeņus, prūšus, nezādes, ļaunas ierašas, svešvārdus. fabrikas tiešām izskauda amatniekus A. XX, 530. lielākuo tiesu vēžu izskauda, upē linus mē̦rkdami Aps.;

[4) (andere Pflanzen) nicht neben sich leiden (von Pflanzen gesagt) U.]

Avots: ME I, 798

‡ izskaut "?": Ķ. centās i. (Druckfehler für izskâust?) mani pat ziemas vidū ārpus mājas Kandz. Jaunie mērn. laiki IV, 12.

Avots: EH I, 479

jaûkskaņa ,* jaûkskanĩba *, der Wohllaut, Euphonie: valuoda pilna jaukskaņas Vēr. II, 733. mazkrievu valuoda ar savu maigumu un patīkamuo jaukskanību atgādina se̦nuo grieķu valuodu Vēr. I, 1240.

Avots: ME II, 98

jaûkskanîgs ,* wohlklingend, euphonisch, melodisch: jaukskanīga valuoda; jaukskanīgie panti A. XI, 633.

Avots: ME II, 98

kabilauska, [kabalauska], eine Mütze: man tautiņas, ce̦rē̦damas, uzliek savu kabilausku [Var.: kabalausku] BW. 15167. [Beruht wohl auf poln. kapelusz.]

Avots: ME II, 129

kaska, die Tannenrinde: kaskām apsedza pieguļnieku būdu un namiņa jumtu Widdrisch, Treiden, Naukschen, Smilt. [Wahrscheinlich aus dem Livischen od. Estnischen (estn. (kośk "Fichtenrinde" ) entlehnt; s. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 169

kaskad [Warkl.] (li. kaškadà aus kas žìno kadà) aus kas zin kad, irgend einmal: kad tas bija? kaskad Grendsen.

Avots: ME II, 169

ķe̦ska,

3): auch Schnickern, (auch im Singular) Grenzhof (Mežamuiža): paņēma ve̦cuo villaines ķe̦sku Janš. Mežv. ļ. II, 171;

4): auch Iw., (von Fischen)
Preekuln n. BielU., Adiamünde, Ulpisch; ķe̦skas Rutzau; ‡

6) "?": kuo tāda meitenes ķ. var duomāt! Janš. Bandavā II, 300; ‡

7) "kas ķe̦skājas" Salis.

Avots: EH I, 697

ķe̦ska,

1) comm., die Kratzbürste, der Zänker
Frauenb., Salis, Lems., Treideln; 2) ein tüchtiger Esser Serb., Lub.;

3) gew. Pl., Lumpen, Fetzen:
žīds braukā, ķe̦skas pirkdams. [maizi... aptina īpašām lupatām un ķeskām Janš. Dzimtene ² 329.] viņš staigā tīrās ķe̦skās Gr. - Essern, Frauenb.;

4) das Eingeweide
Dond., Kalleten, Ober - Kurl.;

5) der Schmutzfink
Smilt. Zur Bed. 1 vgl. ķestiês, zur Bed. 2 - ķest 1, zur Bed. 3 und 4 - ķe̦sas, zur Bed. 5 - ķe̦sa.

Avots: ME II, 371

‡ ķe̦skains,

1) zersetzt
(?): ar ve̦cuo, ķe̦skainuo villaini Janš. Mežv. ļ. II, 190;

2) mit Ausschlägen behaftet
Blieden: ķe̦skainas lūpas.

Avots: EH I, 697

ķe̦skatas, Lumpen, Fetzen Gr. - Essern, Grünh.

Avots: ME II, 371

ķiskad = kas zin kad, irgendwann, einmal Anzen: mutīti tas ķiskas devis Mag. III, 3, 17; IV, 2, 121. [Wohl aus liv. kis "wer" (für le. kas) + (zina "weiss") + kad.]

Avots: ME II, 386

ķiskas, das Eingeweide Serb., Paul. [Aus estn. kitk "ausgenommenes Fischeingeweide" oder] nebst ķišķi aus r. кишкá "Darm"?

Avots: ME II, 386

I ķiskas: auch Durben, Sermus.

Avots: EH I, 705

II ķiskas (unter ķiskâds): auch NB., Perkunen.

Avots: EH I, 705

‡ knoska Lems., Zögenhof, comm.,

1) wer sich den Kopf zu kratzen pflegt;

2) ein Trödler.

Avots: EH I, 633

kuõpieskats ,* die gemeinsame Anschauung: grieķu kuopieskats MWM. VII, 775.

Avots: ME II, 346

kuõppãrskats ,* allgemeine Übersicht Stari II, 224.

Avots: ME II, 346

kuõpskàits ,* die Gesamtzahl.

Avots: ME II, 346

kuõpskats ,* die Totalansicht.

Avots: ME II, 346

koska,

1): kosks Salis; ‡

2) die Haut, Hülse einer Beere od. Erbse
Seyershof: jāņuogu koskas ir laba tēja, kad sulu izspiež ārā; ‡

3) etwas Hartgewordenes, z. B. ein Stück vertrockneten Bastes
(Salis n. FBR. XV. 59) od. hartgefrorenen Stoffes (ebenda), ein vor Schmutz und Schweiss steifgewordenes Kleidungsstück Lems.: tādu kosku (schmutziges Filzstück) vairs nevar turēt zem se̦dulkas Lems. tā mātīte iet kosk[u] koskim (wohl für k. koskām). sehr schmutzig gekleidet.

Avots: EH I, 639

koska, Tannen - od. Fichtenrinde Ubbenorm, [Lems.], Ruj. [Nebst kaska wohl aus estn. kośk "Fichtenrinde", s. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 255

‡ koskans Salis, hart geworden, vertrocknet, vor Schmutz und Schweiss steif geworden.

Avots: EH I, 639

koskarņi, [koskārņi Wid.], Tannenrinde zum Dachdecken U. [Aus koska oder koza + kãrt "hängen".]

Avots: ME II, 255

‡ ķoskas Schlehk n. FBR. VII, 35, Rojen n. FBR. XIII, 69, das Eingeweide.

Avots: EH I, 707

krâskakts, krasnkùngs od. krâsns kakts, die Ofenecke.

Avots: ME II, 267

‡ kris[t]kakts, -s Auleja, diejenige Ecke des Hauses, wo der Esstisch steht, weil beim Bau des Hauses hier in der untersten Schwelle ein Kreuz eingeschnitten und, um Brotmanget vorzubeugen, Brotkrümchen darin eingestreut wurden; kristkakts, -s "eine beliebige Ecke" (?) Sussei.

Avots: EH I, 656

‡ kriskapts, -s, diejenige Stuhenecke, wo die Heiligenbilder hängen Zvirgzdine; eine "Stubenecke" Plida. Dissimiliert aus *kris(t)kakls.

Avots: EH I, 655

labskaņa ,* der Wohllaut.

Avots: ME II, 398

laiska mēle "?": kas tā tāda l. (Var.: skala, lišķu) mēle, manu dziesmu dziedātāja! BW. 924.

Avots: EH I, 714

I laiska, das Blatt am Flachsstengel, am Getreidehalm: linu, labības laiskas jau nuokaltušas Garrosen. Zu laiksne.

Avots: ME II, 410, 411

II laiska, ein Pfahl, an dem Missetäter gestraft werden LD.; Pfosten, darandie Bauern gestrichen werden Elv.; ein Pfosten L. [Zu laitît "streichen"?]

Avots: ME II, 411

III laiska: celies, l. (Var.: sliņķi), strādā darbu! BW. 6689, 1. vai visiem vazankām un laiskām nauda jāduod? Pas. XI, 422. laĩska tāda! Jürg., N.-Peb.

Avots: EH I, 714

[III laîska ² Bauske, ein Faulpelz; laiska Bers., ein faules Weib: kuo tā laiska te dara?]

Avots: ME II, 411

‡ laiskainis Tdz. 41816, Ein Faulpelz.

Avots: EH I, 714

laiskanica Selg. n. Etn. IV, 129, = laiksne (s. dies).

Avots: ME II, 411

lanska, ein Fetzen Infl. n. U.: [viņa svārki vienās lanskās Wessen.] Vgl. lañcka.

Avots: ME II, 421

‡ lanskars Pilda, ein Fetzen.

Avots: EH I, 720

laũkskats ,* die Landschaft: laukskatu gle̦znuotājs, Landschaftsmaler.

Avots: ME II, 427

laûska,

2): auch (mit àu ² ) Liepna, Warkl., Zvirgzdine;

3): auch (mit àu ² ) Liepna. Zur Etymologie vgl. auch Wood Post-consonantal w 24.

Avots: EH I, 724

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

[làuska ² Mar. n. RKr. XV, 123, etwas Verblichenes, Verschossenes: šis galds tīrs lauska: nei vairs krāsas nei kā.]

Avots: ME II, 430

ļàuka ² , 1): auch Erlaa; 2): auch (ļàukas ² ) Kaltenbr.; ‡

3) ein Nimmersatt (hierher?)
NB. (mit aû ² ). Wenigstens in der Bed. 2 zu gr. λεύ#κη "weisser Aussatz", s. Pedersen Stud. balt. IV, 152.

Avots: EH I, 769

‡ le̦n̂kuriskam ² Seyershof "krustām un šķē̦rsām": kājas iet l.

Avots: EH I, 734

le̦ska Peb., l,e̦sa Smilt.,

1) der Fetzen
Mar.; [ein Wollenzotte: iet, ka le̦skas le̦c; iet kâ le̦ska (von einem zerlumten Menschen) Ruj.];

2) der Schmutzklumpen:
tai teļi kūtī saminuši deķi vienā le̦skā JU.; [ein Erd - od. Kotklumpen am Schuhwerk Ashof; le̦ska, ein schmutziger Strumpf Morizberg; le̦skas "guovīm pielipušas mē̦slu pikas" Loddiger];

3) der Schmutzfink, der (die) Zerumpte
Adsel, ein Mensch, der sich watend beschmutzt hat Smilt., [Serbigal], Peb.: pins, piedzēries kâ le̦ska, besoffen wie ein Stint. pavāri tâ piedzē̦rušies kâ le̦skas LP. VI, 782; iet le̦sku le̦skām, taumeln, watscheln; [ein unsauberes Weid Loddiger;

4) ein geschwätziges Frauenzimmer
Biel. n. U. - In der Bed. 1 und 3 zu li. leskis "Zipfel am Tuch", lãskana, r. лóскутъ, mnd. las od. lasche "Lappen"; zu Bed. 4 vgl. r. лещáть "plaudern", лóскать "klatschen, klappern."]

Avots: ME II, 453

I le̦ska,

1): "dubļains, netīrs auta gals, kas izlīdis nuo cauras pastalas" Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616; ein schmutziger, alter Lappen
Orellen; ein schmutziges Kleidungsstück; eine schmutzige Wollzotte Seyershof;

3): ein Schmutzfink
Seyershof; ein Schimpfname Trik.

Avots: EH I, 734, 735

‡ II le̦ska Lubn., Kartoffelbrei.

Avots: EH I, 735

ļe̦ska, s. le̦ska.

Avots: ME II, 539

le̦skaîns, ‡

3) le̦ske̦ns Seyershof, mit Kot oder Mist besudelt.

Avots: EH I, 735

[le̦skaîns,

1) zottig:
l. suns Ruj.;

2) zerlumpt, zerfetzt
Ruj.]

Avots: ME II, 453

le̦skans BW. 14935, s. lē̦kans.

Avots: ME II, 453

lĩdzskanis ,* lĩdzskaņa *, der Mitlaut, Mitlauter, Konsonant.

Avots: ME II, 482

‡ lìeliskai ² ,

1) = liẽliski: viņš l. piedzēries Sonnaxt;

2) "laut;
bez izme̦klē̦tiem vārdiem" . Sonnaxt: l. runāt;

3) "smagnēji, rupji" Kaltenbr.: l. iet.

Avots: EH I, 754

liẽliskam (unter liẽliski ),

1): nu jau iet liẽliskam Grenzhof n. FBR. XII, 19. graudi, vēl l. briest Salis. nauda ienāk l. ebenda;

2): zirņus l. (überhin, nicht sehr genau)
izlasīt BielU.

Avots: EH I, 754

lielskare: "lielie tīrumiņi" ME. II, 502 zu verbessern in "lieluo tīrumiņü.

Avots: EH I, 755

lielskare, die Langrispige (Epitheton des Hafers): auziņai baltskarei, tai lielie tīrumiņi BW. 28245 var.

Avots: ME II, 502

I liska,

1): lisku sievietes uzkaŗas uz vē̦de̦ra Prl. brunčiem nuotrūkusi l. Lubn.; hierher gehört wohl auch l. 3;

2): auch Pussen.

Avots: EH I, 744

I liska,

1) die Tasche
Laud., Lubn. n. Etn. III, 1;

2) ein aus Stricken bestehendes Netz zum Heu - und Strohtragen;
in Dond. auch lisks;

[3) "?": tiri, tiri, mans kūstīti, virs jaumtiņa apakš liskas! BW. 35611. - Zur Bed. 2 vergleicht Bezzenberger GGA. 1885, 938 preuss. - li. lèška "Lischke"
(s. Frischbier II, 30).]

Avots: ME II, 475

II liska,

2): ein eigennütziger Schmeichler
Gr.-Buschh.; 2‡

3) jemand, der andere mit gutmütigem Spott kränkt
Makašēni, Nautrēni; "kas liskā" Bērzgale. Diese Bed. vielleicht auch in l. tī māršeņa, kas darbeņus izliskāja Tdz. 45800.

Avots: EH I, 744

II liska,

[1) "wer sich leckt"
Warkh., Warkl.];

2) s. lišķis.

Avots: ME II, 475

loska: eine liederlich gekleidete weibliche Person, die sich viel herumtreibt Seyershof; ohne Angabe der Bed. auch Wainsel n. FBR. XIV, 79.

Avots: EH I, 759

loska, comm., ein langsam gehender, sich schleppender Mensch Dond.

Avots: ME II, 509

luska, die Nachlässige, Liederliche JK. II, 152: luska, luska dē̦lu māte, nuoplīsušu lindraciņu BW. 23521. [Identisch mit li. luskà "Lumpen" (wozu Būga PФB. LXXI, 470 f., Trautmann Wrtb. 152 und Berneket Wrtb. I, 747)? Vgl. auch li. lùskis "оборванец" PФB. LXV, 318.]

Avots: ME II, 516

‡ luskains Frauenb. "unschön, hässüch, unsauber, zerzaust": l. suns.

Avots: EH I, 763

[maĩska, die Hopfenstange Dond.)

Avots: ME II, 551

[maskalis Warkh., Warkl., ein (vorzugsweise: altgläubiger) Russe]; maskalĩtis, der Moskoviter: kriev(i), kriev(i), maskalīt (Var.: Maskaviet), kam nuokavi bāleliņus! BW. 32069 [aus Nerft. Zunächst wohl aus li. maskõlius "Russe".]

Avots: ME II, 564

mieskalis "liels kārumnieks" Kegeln n. Latv. Saule, S. 616.

Avots: EH I, 825

‡ muskals Auleja, = muskulis I 1, vīstuoklis.

Avots: EH I, 835

‡ naska,

1) "kārumnieks" Sessw.;

2) "?": tāds kâ n. Allendorf.

Avots: EH II, 6

naskas, ‡

2) Fetzen Seyershof: saplêst kuo naskās.

Avots: EH II, 6

naskas, zusammengesuchtes, minderwertiges Essen: naskas vien duod ēst Matk.

Avots: ME II, 694

neàizkaŗamĩba ,* die Unantastbarkeit: tiesības, zemes, dzīvuokļa, pe̦rsuonas neaizkaŗamība.

Avots: ME II, 706

neàizkaŗams, unantastbar, unberührbar: pēc ve̦cu ļaužu duomām dažas vietas un lietas, arī daži dzīvnieki bij neaiztiekami, neaizkaŗami LP. VII, 651.

Avots: ME II, 706

[neàizkar̂ts, unberührt, unangetastet.]

Avots: ME II, 706

neapskàužams, nichts zu beneiden, nicht beneidenswert: viņš atruodas neapskaužamā stāvuoklī.

Avots: ME II, 707

ne-izskaĩdruõjams, unerklärlich, unerkläbar: neizskaidruojams jautājums; neizskaidruojamas dusmas Kaudz. M.

Avots: ME II, 716

ne-izskàitãmĩba ,* die Unzählbarkeit.

Avots: ME II, 716

ne-izskàitãms, unzählig, -bar: viens pats uozuols, neizskaitāmi zari (Rätsel). bet pils grīdās bijuši neizskaitāmi daudz tapiņu LP. III, 85.

Avots: ME II, 716

[ne-izskatîgs, nicht schön aussehend: nepareizi un neizskatīgi Jaunie mērn. laiki III, 131.]

Avots: ME II, 716

nepãrskàitãms, unzählbar: nepārskaitāms ļaužu pulks gāja līdz uz kapiem Pav.

Avots: ME II, 727

nepãrskatãmĩba ,* nepãrskatãms, = nepãrre̦dzamĩba, nepãrspējams B. Vēstn.

Avots: ME II, 727

nesaskaņa, der Misston, die Disharmonie: piegāja pie klavierēm un uzsita nesaskaņas Druva II, 12. dzīves nesaskaņas Vēr II, 505. mūsu kuopdzīvē ne mazākā nesaskaņa neradīsies A. XVI, 291.

Avots: ME II, 731

nesaskanîgs, disharmonisch: nesaskanīgs ļaužu kuoris B. Vēstn.

Avots: ME II, 731

neskaĩdrĩba, die Unklarheit, Undeutlichkeit: ideālu neskaidrība Zalkt.

Avots: ME II, 733

neskaĩdrs. ‡

2) unklar, unsauber:
kam mazgāji ... neskaidrā ūdenī BW. 1276; ‡

3) fig., unsauber, unkeusch:
neskaidrām brūtēm, kuŗām bij bē̦rni vai re̦dzamas mātes cerību pazīmes Latv. Saule 1928, S. 729.

Avots: EH II, 19

neskaĩdrs, unklar, undeutlich: viņš sāka iet, kaut kuo neskaidru ņurdē̦dams Kaudz.

Avots: ME II, 733

‡ neskaĩsts, unschön, hässlich: briesmīgi n. cilvē̦ks Pas. IV, 466 (aus Warkl.).

Avots: EH II, 19

neskàitãms, unzählig: neskaitāmi kuoki aug mežā.

Avots: ME II, 733

neskàitlis: auch Pēt. Av. 1862, S. 227.

Avots: EH II, 19

neskàitlis ,* die Unzahl, Menge: ieviešas neskaitlis kuodīgu kukaiņu SDP. I, 10.

Avots: ME II, 733

‡ neskaņi "stumme Buchstaben" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Buchstaben").

Avots: EH II, 20

ņe̦skas, zerrissene, zerfetzte Kleider, Lumpen Naud.

Avots: ME II, 901

ņe̦skata, der (die) Zertumpte: iet kâ ņe̦skata apkārt Naud.

Avots: ME II, 901

niẽska, ‡

2) Plur. niẽskas Seyershof, Schläge, Prügel:
dabūjuši diezgan daudz nieskas.

Avots: EH II, 28

niẽska [Salisb., ein Knüttel oder sonst etwas zum Schlagen]; die Rute Ruj.

Avots: ME II, 751

‡ ņiẽskas Seyershof, Prügel: saduot kam ņ. Vgl. niẽska.

Avots: EH II, 115

‡ nùomuskalêt, nùomuskulêt Stender Deutsch.- lett. Wrtb., Kronw. "abwickeln".

Avots: EH II, 71

‡ I noska, comm., ein Trödler Lems.; "neattapīga, netīrīga sieviete" Seyershof.

Avots: EH II, 28

‡ II noska "rīkste" (wo?).

Avots: EH II, 28

nùoskabît (li. nuskabýti "abpflücken"], tr., abästen, abhacken: nuoskabīju sila priedi BW. 15507.

Avots: ME II, 847

‡ nuoskaîdât, mit Spänen (skaîdas) bestreuen: istubas priekša nuoskaidāta Dunika.

Avots: EH II, 85

‡ nùoskaîduôt, = ‡ nùoskaîdât: n. sē̦tu Frauenb.

Avots: EH II, 85

nùoskaĩdrêt (unter nùoskaidruôt), Refl. -tiês: debess ... jau pilnīgi nuoskaidrējies Janš. Apsk. 1903, S. 176.

Avots: EH II, 85

‡ nùoskaidrinât, = nùoskaĩdruôt: kruodzenieks tuo lietu nuoskaidrinās Azand. 145.

Avots: EH II, 85

nùoskaĩdruôt: akās, kad raka, bēra bē̦rzu malkas uogles; uogles ūdeni nuoskaidruo, tad nav ne˙kādas garšas Siuxt.

Avots: EH II, 85

nùoskaidruôt, nùoskaĩdrêt, tr., ab-, aufklären: bet viņš vēl nav ticis ne pie kā nuoskaidruota Vēr. II, 954. Refl. -tiês, sich ab-, aufklären: gaiss, laiks, debesis, seja, prats nuoskaidruojas.

Avots: ME II, 847

nùoskàistiês, in Hitze geraten, heftig erzürnen, sehr böse werden: nuoskaisties kâ žīda biezputra Grünh. viņš nuoskaities tīri zili me̦lns.

Avots: ME II, 847

nùoskàitît [li. nuskaitýti], tr.,

1) abzählen:
viņš sāk naudu nuoskaitīt Purap. suola kungi tirgus placi ar nau-diņu nuoskaitīt BW. 33610. pulkstenis ātri kâ skaitīt nuoskaitīja pieci Vēr. I, 898;

2) hersagen:
pātarus, tē̦vu reizi;

3) aufzählen, abprügeln:
ar sluotas kātu vecenei pa muguru nuoskaitīja nuo vietas vien Dīcm.

Avots: ME II, 847

[nuoskalas, Spülicht LKVv., Wid.)

Avots: ME II, 847

nùoskalˆdît, ‡ Refl. -tiês, sich (unversehens) abspalten: man cukurs nuoskaldījās vairāk par mārciņu Frauenb.

Avots: EH II, 85

nùoskalˆdît [li. nuskáldyti], tr., abspalten: gabalu nuo kuoka.

Avots: ME II, 847

nùoskaluôt: vējš visus mākuoņus nuoskaluojis ("izdze̦nājis, nuotīrījis"); saule spīd Frauenb. bē̦das n., den Kummer in Branntwein ersäufen U. (unter skaluot). Refl. -tiês: ūdenī nuoskaluojušies raganu smē̦ri (von der Haut) Pas. XV, 169.

Avots: EH II, 85

(nùoskalinât,

1) abspülen lassen:
n. drēbes Bers.;

2) abspülen:
lietus nuoskalināja dubļus Widdrisch.)

Avots: ME II, 847

nùoskaluôt [li. nuskaláuti], tr., abspülen: upe kājas nuoskaluoja BW. 28893. viņš nuoskaluojis dusmas ar groku Līv. pienā acis nuoskaluoju BW. piel. ² 2929. Refl. -tiês, sich abspülen.

Avots: ME II, 847

nuõskaņa,

1) der Tonfall, die Nüance, Senkung:
balss vēl nebija pieņēmusi vīriešu nuoskaņu A. XII, 323. viņa balsij bij savāda nuoskaņa XIX, 25. vienai uzskaņai se̦kuo divas nuaskaņas RKr. IX, 104. katram mūža ve̦cumam ir sava seviška nuoskana A. XI, 492;

2) der Nachhall:
tādu pakaļ skanēšanu nuosauksim par nuoskaņu Langvits; ("die Thesis (in der Metrik)" Celm.].

Avots: ME II, 847

nùoskañdinât, tr.,

1) absingen, erschallen lassen:
dziesma, kuŗu nuoskandināja kāds gailis MWM. VII, 329;

2) abtönen:
kas oriģinālā skan pasmagi, Fürekers nuozvana un nuoskandina Druva I, 1330. Subst. nùoskandinãjums, die Abtönung: romance, daiļa idējā un nuoskandinājumā A. IV, 445.

Avots: ME II, 847

nùoskanêt, intr., erklingen, erschallen, nachhallen, hinschallen: nuo kumeļa nuole̦cuot, visi pieši nuoskanēja BW. 32917. kungs aizgāja, ka zābaki nuoskanēja vien Dok. A. viņas balss nuoskanēja kâ sudraba zvanīši Kaudz. dziesma nuoskan tāļu pļavās MWM. IX, 501. nuoskan zeme atjājuot BW. 32970, 2. Refl. -tiês, stark erschallen, erklingen: zuobens nuokritis uz kulu, ka nuoskanējies vien LP. VII, 526. tur viņš tuo nuosviež, ka nuoskanas vien AU.

Avots: ME II, 847

nùoskaņuôt, tr.,

1) abstimmen:
klavieres Poruk. Andrējs sāka nuoskaņuot pijuoli JR. IV, 151;

2) in Einklang, Harmonie bringen, harmonisieren:
ir debesis un zeme nuoskaņuotas Akur.

Avots: ME II, 847

‡ nùoskapêt, hin-, wegschaffen Frauenb. u. a.

Avots: EH II, 85

nùoskapstêt (Schwanb.), intr., beschlagen, anlaufen, verrosten: mans arkls stāv nuoskapstējis Vēr. II, 924.

Avots: ME II, 847

‡ nùoskapstîtiês, = nùoskapstêt: nuoskapstījušuos rūti Janš. Mežv. ļ. II, 7.

Avots: EH II, 85

‡ nùoskapstuôt, = nùoskapstêt: bij gājis ... tuornī pie ... zvana un nuokasījis tam tuo zaļganuo nuoskapstuojumu Vanagu ligzda 264.

Avots: EH II, 85

nùoskarât: nuoskarāj[u]ši (Var.: nuoplīsuši, skarbalaiņi) lindraciņi BW. 10204, 1 var.

Avots: EH II, 85

nùoskarât, refl. -tiês, intr., abfasern, abgelumpt werden: viņš plucina savu svārku nuoskarājušuo apakšmalu Tirzm. drēbes nuoskarajušās Kand.; nuoskarājies šlipsis A. XX, 642.

Avots: ME II, 847

nùoskarbalâtiês, intr., abfasern, zerfetzt werden: svārki nuoskarbalājušies Etn.II, 177.

Avots: ME II, 847

‡ nuoskaruôts, mit skaras behangen Frauenb.: vītnes nuoskaruotas ("pilnas ar pākšu zirņiem") nuo vienas vietas.

Avots: EH II, 85

nùoskart: ve̦cs, nuoskaris apakšlindraks Janš. Bandavā I, 19. nuoskarušas bikses Gr.-Essern.

Avots: EH II, 85

nùoskart, [abgelumpt werden Linden n. Mag. XIV, 1, 157]: nuoskaris kâ ubags Wid.

Avots: ME II, 847

nùoskatît,

2): Made nuoskatīja nuo puiša ģīmja, ka ... Anna Dzilna 81. drudzis nuoskatīja (= saskatīja) uz ēdiena burbuli Pas. XIII, 344; ‡

4) mit bösem Blick behexen, verzaubern:
mazu bē̦rnu nevajaga rādīt svešiem cilvē̦kiem, juo tie var bē̦rnu n. Irmlau.

Avots: EH II, 85

nùoskatît, tr.,

1) belauern, zusehen, ansehen:
lai es varu nuoskatīt, kuo tās ciema meitas dara BW. 13250, 6. ganīdama nuoskatīju (Var.: nuoskatuos), kurš puisītis zirgu kūla BW. 9785. dieva acis tevi nuoskata Tr. IV, 26;

2) absehen, abmerken:
nuo īstenības nuoskatīts Kleinb.;

[3) abwarten
U.] Refl. -tiês,

1) ansehen, zusehen, beobachten:
viņa bij visu skaidri nuoskatījusēs Dicm. uotrs tik nuoskatās Dok. A. māte sminē̦dama nuoskatījās dē̦lā A. XI, 101. jaunais pāris tikai nuoskatījās, ka citi ē̦d BW. III, 1, 62;

2) absehen, abschauen, ablernen:
tu jau arī esi nuo citiem nuoskatījies Kaudz,;

[3) zuwarten, abwarten
U.).

Avots: ME II, 847, 848

nuoskats, ‡

2) (gen. s. -ta und -t[u]s), das Ansehen, Aussehen
Sonnaxt: labi cilvē̦ki nuoskatā bij, bet tikums nebij labs. Krišs uz tuo nuoskatu ir (sieht so aus). nuo nuoskat[u]s branga bij.

Avots: EH II, 86

nuoskats* die Ansicht [LKVv.]: tās manu nuoskatu se̦kas MWM. VI, 410.

Avots: ME II, 848

‡ nuoskaudîgs "neidig, neidisch" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 86

[I nuoskaujš "abgünstig" L.; "skaudīgs; böses anwünschend" Kursiten.]

Avots: ME II, 848

II nuoskaujš: abschüssig Bers.; ""steil" (?)" ME. II, 848 zu streichen.

Avots: EH II, 86

[II nuoskaujš "steil" (?): n. kalns Bers., Schujen.]

Avots: ME II, 848

nùoskàust,

1) durch Neid, Missgunst, neidische Blicke schädigen, verderhen:
[nuoskaust var tie, kam skaudīgs skats Janš. Dzimtene V, 115.] ja kādi ļauni cilvē̦ki bē̦rnu uzlūkuoja ar briesmīgām acīm un tuo lišķē̦dami lielīja, tad tas tapis nuoskausts Etn. IV, 187. lai skauģīši nenuoskauž BW. 32473;

2) beschädigen, ausrotten, vernichten:
kārkli plešas pļavā iekšā un nuoskauž zâli A. XIII, 224.

Avots: ME II, 848

‡ nũskans Salis, = tũļîgs.

Avots: EH II, 29

nuskas, zusammengeharkter Roggen: uz lauka vēl nuskas palikušas Tals.

Avots: ME II, 754

‡ nuskat Salis, schnüffeln ("gaŗlaicīgi meklēt, skatīt, uostīt").

Avots: EH II, 29

‡ pakaļšciska, der Hinterschenkel Siuxt.

Avots: EH II, 140

paķiskas [N.-Peb., unbrauchbare] Gedärme W.-Livl. n. U. [Zu kiškas.]

Avots: ME III, 53

pamatskàitlis,* die Grundzahl; pamatskaitļa vārds, das Grundzahlwort.

Avots: ME III, 67

panska, die Pfütze U., vgl. pancka. panskari, s. panckari.

Avots: ME III, 78

panskas, ‡

2) = pañckas 1: izkrat[i] savas ve̦cas panskas! BW. 26092.

Avots: EH II, 160

panskas, der Schelfer Lös. n. Etn. IV, 163.

Avots: ME III, 78

‡ pãrmaliskam Seyershof, pãrmaliski Salis, überwendlich: p. šūt.

Avots: EH XIII, 206

pãrskàistiês, über die Massen böse, zornig werden: kungs pa˙visam pārskaities LP. V, 287.

Avots: ME III, 175

pãrskàitît,

1): pārskaitēs ituo naudu Pas. XII, 388 (aus Lettg.); ‡

2) (vollständig) hersagen:
klusumā pārskaitīja visas kāzu dziesmas Janš. Dzimtene III, 35; ‡

3) durchlesen:
pārskaiti ituo papīru! Pas. V, 285 (aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 210

pãrskàitît, tr., überzählen: galvas, gabalus. Refl. -tiês, sich verzählen: skaitīdams es pārskaitījuos.

Avots: ME III, 175

pãrskàitniẽks, der Supernumerär, Volontär.

Avots: ME III, 175

pãrskàits,* die Überzahl: ar 30 balsu pārskaitu viņam tika izsacīta uzticība B. Vēstn.

Avots: ME III, 175

pãrskalˆdît, tr., entzwei-, durchspalten: kluci. lai zibens tumsu pārskaldītu MWM. VI, 356. viņš ir tas, kas sakuļ bangas, bezdibe̦nus pārskalda Asp.

Avots: ME III, 175

‡ pãrskalinât Salis, = pãrskaluôt 3 (?): p. (scil.: kubuliņus) jau vari, - kādu šļaksti ūdens uzmest Vanagu ligzda 130. dabūjam mugurā pārskalinātu kre̦klu 132.

Avots: EH XIII, 210

[pãrskaluôt,

1) hinüberspülen:
gruži pārskaluoti uz uotru pusi;

2) von neuem spülen:
p. traukus,veļu;

3) oberflächlich spülen.
Refl. -tiês, hinüberplätschern (intr.): ūdens pārskaluojās traukam pār malu.]

Avots: ME III, 175

pãrskaņa,* der Umlaut Wid.

Avots: ME III, 175

pãrskañdinât, tr., dichtend um-, übersetzen: Dünsbe̦rgs "Reinecke Fuchs" pārskandinājis daktiluos Plūd.

Avots: ME III, 175

‡ pā`rskanêt, schallend heimkehren: pārskan, pārgrab pamātes meita Pas. V, 428.

Avots: EH XIII, 210

pãrskaņuôt,* tr., umlauten. Refl. -tiês, umlauten. Subst. pãrskaņuõjums, der Umlaut; pãrskaņuôšana, das Umlauten: pārskaņuošana nenuotiek, kad... Kaul. Etn. I, 82.

Avots: ME III, 175

pãrskatãmĩba,* [pārskatĩba* Wid.], die Übersichtlichkeit: tur ļuoti daudz atkārtuojumu, caur kuo apstrādātā viela zaudē pārskatāmību RKr. XII, 78,

Avots: ME III, 175

pãrskatît: cits cilvē̦ks pārskata mazu bē̦rnu, un tūlīt tas (bē̦rns) ir savāds (erkrankt) Orellen. Refl. -tiês: unvorsichtig sein BielU.

Avots: EH XIII, 210

pãrskatît, tr., überschauen: nuo kalna var visu apkārtni pārskatīt. [nācis ve̦lns ķēniņa dē̦lu pārskatīt Pas. III, 222]. pārskatāms, übersichtlich. Refl. -tiês, sich versehen: sieva lūgusies,... e̦suot pārskatījusies LP. IV, 89.

Avots: ME III, 175

pãrskats, ‡

2) das Versehen
Gr.-Buschh.: vakar man bija pilsē̦tā liels p. ar naudu.

Avots: EH XIII, 210

pãrskats,* die Übersicht, der Überblick; auch der Bericht, so: gada pārskats, tiesneša pārskats.

Avots: ME III, 175

‡ paskabît, ein wenig, eine Weile skabît.

Avots: EH XIII, 172

paskabrîgs, schnippisch: tā ir tik tikla, tikumīga, un tuomē̦r tâ kâ paskabrīga Rainis.

Avots: ME III, 99

‡ paskadinât,

1) anspornen:
paskadinājis zirgu piešiem Janš. Mežv. ļ. 1, 99;

2) p. piešus, die Sporen ein wenig andrücken (?):
paskadina drusku piešus, un viņa dūkanais auļuo tik strauji, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 203.

Avots: EH XIII, 172

‡ paskadrs Vank., ziemlich scharf: paskadras acis C., Ermes.

Avots: EH XIII, 172

‡ paskaîdât ² Dunika, Rutzau, (beim Arbeiten) Späne hinterlassen: istubas vidū paskaidāts.

Avots: EH XIII, 172

[paskaidît, verdünnen (etwas Dickflüssiges): ūdeni pielejuot paskaidīt luopu dzērienu Wolmarshof.]

Avots: ME III, 99

‡ paskaĩdrêtiês Dunika, sich ein wenig aufklären: laiks paskaidrējies.

Avots: EH XIII, 172

paskaĩdruôt, tr.,

1) erklären:
nepāzīstamus vārdus, nesapruotamas vietas;

[2) erleuchten im Katech.
v. J. 1586]. Subst. paskaĩdruõjums, die Erklärung, paskaĩdruôšana, das Erklären; paskaĩdruôtãjs, der Erklärer.

Avots: ME III, 99

[paskaĩdrs, ziemlich klar: p. laiks (Wetter).]

Avots: ME III, 99

[paskaiņi, Passhanf Für. L]

Avots: ME III, 99

[paskàistiês, sich ein wenig erbosen: lai nu paskaišas!]

Avots: ME III, 99

paskaĩstinât,* tr., verschönern; paskaistîšana*, das Verschönern MWM. X, 296.

Avots: ME III, 99

paskaĩsts, ziemlich schön, nett: paskaista sieva Stelp.

Avots: ME III, 99

paskàitît, ‡

2) für etwas ansehen
(perfektiv; vgl. r. по-считать): paskaitīs mūsus par zagļiem Pas. XII, 489 (aus Lettg.; ähnlich X, 116).

Avots: EH XIII, 172