Paplašinātā meklēšana

puišus Janš. Dzimtene ² III, 150, = puisis.

Avots: ME III, 404

‡ àizjeñdzêt Trik., foppend wegtreiben: a. puišus nuo meitām.

Avots: EH I, 27

àizrìkuôt, tr., aufbieten, hinschicken: pēc pusdienas viņš aizrīkuoja puišus pie darba, uz pļavu C.

Avots: ME I, 47

aprìkuôt: a. puišus pie darba Ewers, den Knechten ihre Arbeit anweisen.

Avots: EH I, 109

‡ III dirbt prügeln: nāc še, lai tevi varu d. Janš. Dzimtene IV, 187. puišus teš un dirbj Līgava I, 340.

Avots: EH I, 321

‡ dzalˆdît, -u; -ĩju,

1) = dzelˆdêt I: nātres, bites dzalda Auleja. meitas puišus ar nātrēm dzalda Warkl.;

2) "schneideh, mähen"
Heidenfeld: izkapts dzalda. Refl. -tiês, = dzelˆdinâtiês: kam dzaldies ar nātres? Auleja.

Avots: EH I, 352

gùodît, -ĩju,

1) ehren,
guodāt: guodi, dievs, tuos ļautiņus, kas guodīja bārenīti! BW. 4029;

2) pflegen, zärtlich hehandeln, schmücken:
īstuo meitu pamāte visādi lutināja un guodīja JK. V, 55;

3) nennen,
= guodināt 3: viņš grib par kungu guodījams Lis.] mēs tuo guodījām par tētiņu. Auch im schlimmen Sinne - schimpfen: tad guodīju gan viņu: nezināja, kuo darīt Mar. n. RKr. XV, 115; [

4) "?": guodījiet (schafft weg?) ve̦cus puišus! BW. 13013, 1 var.] Refl. -tiês,

1) sich rühmen,
s. guodāt;

2) sich bessern, sich anständig machen:
"guodies arī tak maz", saka uz nerātniekiem A. XIII, 252.

Kļūdu labojums:
die Phrase aus BW. 13013, 1 var˙gehört zur Bed.1 oder 2 (fraze no BW. 13013, 1 var. jāpārceļ 1. vai 2. nozīmes nodalījumā).

Avots: ME I, 689

ìebaruôt, ìebaŗuôt,

1) abfüttern:
kuo māsiņa samaluse, tuo kumeļu iebaruos BW. 29945, 7. slē̦dz vaļā durvis, lai iebaruotu zirgus Saulietis;

2) durch eine Speise veranlassen, eine gewisse Neigung einflössen:
saimnieks mēdza iebaŗuot puišus, ka pēdējie negāja dzīvuot uz citām mājām, lai arī pie saimnieka - iebaŗuotāja - būtu nez' cik grūti Etn. II, 167 (aus Eroppenhof).

Avots: ME II, 3

izaûdzêt, ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge wachsen lassen:
e̦smu izaudzējies sīpuolus un burkānus, bet tie te nepaduodas;

2) (für) sich auferziehen:
saimnieks pats sev izaudzējies puišus Dunika.

Avots: EH I, 432

[izdzirdinât,

1) reichlich (viele) trinken lassen, mit Getränken traktieren:
saimnieks visus puišus izdzirdināja Dunika; nevar visus teļus ar pienu izdzirdināt Jürg.;

2) gänzlich austrinken lassen, tränkend verbrauchen:
izdzirdināt luopiem visu dzērienu C.]

Avots: ME I, 732

‡ izkàuninât, beschämen, sich ordentlich schämen machen Dunika: saimnieks izkaunināja visus puišus.

Avots: EH I, 454

[izmudinât, ermunternd, antreibend hinausbekommen: izm. puišus pie darba Nigr. Refl. - tiês, zur Genüge mudināt.]

Avots: ME I, 773

izraidît, tr.,

1) hinausschicken:
tev bij mani appuškuot, tautiņās izraidīt BW. 27672. Edei darba radās pilnas ruokas, nevien izraiduot puišus un meitas Sudr. E.;

2) ausweisen, verschicken, verbannen:
jauneklis tiek nuotiesāts uz izraidīšanu nuo salas Vēr. I, 1408. Refl. - tiês, auseinandergehen, bersten, platzen: atvēra izraidīsjušās istabas durvis A. XI, 178. kad durvis sabriedušas, tad atkal sakaltušas, ka paliek šķirbas, tad tās ir izraidīsušās Druw. Etn. IV, 34, Bers., Serb., Nötkh. n. A. XV, 82. [sakaltis kuoka truks ir izraidījies.]

Avots: ME I, 788

‡ izratavît Druw. n. RKr. XVII, 75, mit strengen Worten (zur Arbeit) aussenden: saimnieks puišus izratavīja katru pie sava darba.

Avots: EH I, 476

izrēdît (li. išrėdýti), tr.,

1) aufbieten, bestellen, anordnen, schicken
[Welonen u. a.]: Laima, Māŗa un Saule atnākušas izrēdīt tautas BW. III, 2, 144. saimniece pati vien puišus, meitas izrēda Lubn. n. Etn. I, 59;

2) [izrèdît ² Mar., nach der Qualität aussortieren:
izr. mazuos kartupeļus nuo lielajiem;

3) bei Elv. bezahlen, büssen:
gan viņš tuo izrēdīs. kuo mute pe̦lna, tuo mugura izrēdī. [Aus изрядить.]

Avots: ME I, 791

‡ izriẽdît Dunika, = izraidît: i. čigānus nuo mājām. i. puišus pie darba.

Avots: EH I, 477

izrìkuôt, tr.,

1) ausrichten, veranstalten:
kāzas, krustības. spēcīgi vīri izrīkuoja cīniņus LP. VII, 402. kungi izrīkuojuši lielas medības Etn. III, 142;

2) anstellen, anordnen, bestellen, schicken:
puišus pie darba Neik. viņš izrīkuojis katru uz savu pusi LP. VII, 859. viņš izrīkuoja darbus Latv.;

3) aus -, wegräumen:
tas pie laika savas mantas izrīkuojis LP. VII, 833;

4) ausstatten, versehen:
ar elektriskiem organiem izrīkuotas zivis Konv. ² 812. Subst. izrìkuõjums, die Veranstaltung, Ausrichtung: iziet uz kādu atklātu izrīkuojumu Asp.; izrìkuôtãjs, der Ausrichter: balles izrīkuotājs LP. VII, 621.

Kļūdu labojums:
spēcīgi = spēcīgie

Avots: ME I, 792

‡ izvicinât, zur Genüge schwenken: abus puišus viņš (= vērsis) kâ salmu kūļus izvazā un izvicina pa sē̦tu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 192. sagatavuojies labi i. kājas (bereite dich für einen weiten Gang vor)! Dunika. i. karuogu Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausschwingen"). Refl. -tiês: = izdañcuôtiês Dunika; izdancuoties un labi i. Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 32.

Avots: EH I, 496

[jeñdzêt "foppen": mēs puišus lieliski jendzējām Wizerhof. Vgl. encêt und eņģêt.]

Avots: ME II, 110

kâpinât (li. kopìnti) [Drosth., Lautb., Dond., Wandsen], caus. zu kâpt,

1) steigen machen, steigen lassen:
es tai kŗautu uolu ve̦zmu, le̦dus kalnu kāpinātu BW. 9203. pret kalniņu kāpināju (puišus) 12739. nedrīkstēju ruoku duot, ne nuo zirga kāpināt 14297;

2) vēžus kāpināt, Krebse mit dem Kescher fangen, sie durch eine Lockspeise in den Kescher locken, steigen lassen;

3) * steigern:
balsi Vēr. I, 1076. viņa ir kāpināta miesas spē̦ka nevarība A. XX, 320.

Avots: ME II, 193

kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),

1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,

a) Jahresring im Baumstamme;

b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";

2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;

3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;

4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 ¹ und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]

Avots: ME II, 200, 201

knipis,

1) ein Knippchen, Schnippchen
U. knipi sist, mest, cirst, ein Schnippchen schlagen: mēs te sēžam druošībā un me̦tam viņam knipi aiz muguras Degl. gāju puišus brāķē̦dama, knipjus vien mē̦tādama BW. 9627, 3 var.

2) [ein Knirpes
Nigr.]: mazs, niecīgs vīrelis, tāds knēvelis, tāds knipis Austr. v. J. 1896, S. 106. [Wenigstens in der Bed. 1 aus d. nipp "Schnippchen".]

Avots: ME II, 247

‡ II knipšis, = knipis 1: es viņam situ knipši uz de̦guna Frauenb. knipši[e]m (Var.: knipiem) puišus mētādama BW. 6635, 1 var.

Avots: EH I, 631

knùosît C., knùosît ² [Kr., Kl.], U., mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, rupfen, flöhen. [So auch das Reflexivum knùosīties ² Stomersee: visu nakti tautu dē̦ls knuosīties knuosījās;... viņu smagi blusas kuoda BW. 25013. êdat (uodi!) puišus pieguļā! tiem ir vaļa knuosīties 29284. knùrsīties ² Bers., Mar., = knuopêties 1. u. 2; um Lennewarden bedeute kuuosīties: das Jucken zu beseitigen suchen, indem man die juckende Stelle (nicht mit den Fingern reibt, sondern) hin und her bewegt.] Refl. - tiês, in Ruj., [Stenden und Līn.] knuôsîtiês ² [knùosîties ² Stomersee], fackeln, zögern, nicht von der Stelle kommen: kuo tu te knuosies? was knibberst, faulenzest du da? Ruj. n. U. knuosās vien un ne˙kā nestrādā U. aizgāja pirmais uz tīrumu, ja citi pa māju knuosījās Latv. vīrs knousās vienaldzīgi pa mājām Purap. tē̦vs ilgāk neknuosās, - aiziet... LP. IV, 46. [Wohl eher nach Persson Wrtb. 808 und 882, Walde Wrtb. ² 518, Prellwitz Wrtb. ² 230 u. a. zu gr. χυῆν "kratzen, schaben", χνώδων "Zahn am Jagdspiess", ahd. nuoen "schabend glätten", ai. kiknasa-ḥ "Gries" u. a., als nach Būga LM. IV, 438 zu knausis.]

Avots: ME II, 251, 252

I kùlis,

1) ein Bund, Bündel:
linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos Plutte ; kūlis skalu LP. VII, 1036. mūsu kuģnieku žagaru ķuļi, kuo mē̦dz likt starp kuģa malu un uostas bulverķi Antrōp. pupu kūlis, ein Bündel Bohnen: mazs mans arājiņš kâ pupu kūlītis (Var.: kuopiņa) BW. 21449. zaķis apvēlās kâ pupu kūlis Lub. pupu kūļus mest, Purzelbäume schlagen Mag. XIII, 2, 55. pupu kūlis als Schimpfwort: tē̦vu dē̦li pupu kūļi BW. 12949 ;

2) die Garbe, ein Strohbund
[Altenburg]: mēs sējām kūļus laukā I Mos. 37, 7. puišus viņš kâ salmu kūļus izvazā Apsk. ;

3) der nach dem Dreschen zusammengestossene Haufen von Spreu und Getreide
(kûlis ² Kand.) ; ein Haufen: miežu kūlis Gr. - Sesau ;

4) der Purzelbaum:
kūli mest (li. kũli, ver̃sti "ein Rad schlagen") ; kūļu vāļu, kopfüber Gr. - Sessau ;

5) ein Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gesetzt wird ;

6) ein Klotz, mit dem man die Lubben auf den Lubbendächern befestigt
Mag. IV, 2, 123 ;

7) ein Stück Fleisch
Grosdohn n. Etn. II, 113. [In den Bed. 1 und 2 wohl nebst li. kũlỹs gen. kũlio) "ein Bund Stroh"aus dem Slavischen (vgl. wruss. куль "Bund wovon", klr. куль "ausgedroschene Garbe" ), wohl auch in der Bed. 4 (vgl. wruss. кýльма mit dem Kopf vornüber"; s. Berneker Wrtb. I, 642 f.) ; dagegen in der Bed. 3 wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 335

lãdinât [Līn.],

1) tr., kausativ zu lāt, bellen machen, reizen, necken:
[suņus lãdinādamas Janš. Dzimtene ² II, 441. žīds suņus lâdina ² Bauske.] tie izgāja dažu sē̦tu, dažus suņus lādināja Gold. n. Etn. IV, 129; BW. 6963;

2) [lâdinât], tr., anbellen:
visi suņi apnikuši tavus puišus lādināt BW. 12646. pluskatainu dē̦lu māti ciema suņi lādināja 23619, 10. [suņi vārtu stabu lādināja BW. 35225, 1.] kuo, sunīti, kaulastiņ, tukšu mežu lādināji? 12795. [lãdinât Wandsen, wiederholt schelten];

3) intr., freqn., wiederholt bellen:
sāk tie (suņi) lādināt BW. 13646. Refl. - tiês, eifirg bellen: sunītis lādinās St.

Avots: ME II, 436

‡ lapstêt, essen, schlürfen (?): es atradu (puišus) piestā putru lapstējam (Var.: lampājuot. klūgājam) BW. 19407, 14 var. (aus Rideļi).

Avots: EH I, 720

lupinât (li. lùpinti "schälen),

1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;

2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;

3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;

[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.

Avots: ME II, 515

marants,

1) havannabraun
Dond.: marantu dziju rāvināju senāk ar kādu kuoka vai akmeņa sūnu Sassm.;

[2) maranas enthaltend:
brīžam raudu, brižām dziedu marantā dārziņā; brižām puišus kaitināju ar marantu vainadziņu BW. 448. marants ist wohl tahmisch aus maranuots entstanden.]

Avots: ME II, 563

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

našks: auch Meselau; naškus puišus Tdz. 42521 (aus Kosenhof); Adv. naški AP., Erlaa "ātri, drīzi".

Avots: EH II, 6

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu ² Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene ² III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. ² 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899

nùodañcuôt, ‡

2) zu tanzen aufhören
Auleja: kaî nuodancās, meitas sēd sevim; ‡

3) n. kàzas, (tanzend) eine Hochzeit (zu Ende) feiern:
dancuojuši, ē̦duši, kamē̦r kāzas nuodancuojuši Pas. IV, 483. jie ... laimīgi nuodancāja kazas X, 295 (ähnlich 291 und Salis); ‡

4) im Tanzen übertreffen
Seyershof: n. visus puišus. Refl. -tiês: nuosadancava ... da smertei Pas. VIII, 352.

Avots: EH II, 38

‡ nùodūkât, erschlagen (?): mačkas (puišus) nuodūkāja Tdz. 42285.

Avots: EH II, 42

nùodzer̂t (li. nugérti], tr., intr.,

1) wegtrinken:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abtrinken:
glāzi līdz pusei; drusciņ od. malciņu nuodzert, abnippen;

3) heruntertrinken:
es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps.;

4) vertrinken:
nuodzeŗ savu sīku naudu BW. 26925. dzē̦rājiņa māmuliņa mani mazu nuodzē̦ruse 15526. [zābakus nuo kājām nuodzert.] ve̦se̦lu nedēļu dzē̦rusi un tad vēl visu nenuodzē̦rusi Purap.;

5) im Trinken übertreffen:
visus,;

6) trinkend ein Fest zu Ende feiern:
tur mēs kāzas nuodzērām BW. 13286. precības bij nuodze̦rtas BW. III, 1, 10. Refl. - tiês,

1) (für sich) ein wenig trinken, sich laben -
mit dem part. Gen. od.Akk. oder mit der Präp. nuo, pie: es tā alus nuodzēruos pa mazam malciņam BW. 8758. es salūdzu jaunus puišus salda alus nuodzerties 9423. vienu malku nuodzēruos 3233. zaldāts nuodzērās nuo buteles Vēr. I, 773. pie avuota nuodzērās BW. 29597;

2) durch Saufen verloren gehen, versoffen werden:
tur viņam visa nauda bij nuodzē̦rusies Seib. vai muiža nabaga paliks, ja kāds stuopiņš nuodzersies vairāk? Duomas IV, 241;

3) sich absaufen:
viņš nuodzēries sarkans kâ vēzis.

Avots: ME II, 780

nùokutinât "?": Niece puišus nuokautina Zalkt. I, 22.

Avots: ME II, 804

nùorîdît, tr., abhetzen, zu Tode hetzen: puišus suņiem nuorīdīju BW. 9979.

Avots: ME II, 840

‡ II padabât Oknist, begehren, gern haben, lieben: jis gurķu nepadabā ēst, bet cieši padabā kāpuostus. meita padabā puišus. Aus li. padabóti " worauf achten" ?

Avots: EH II, 125

padalît,

2): verteilen:
vajadzēja tuos (puišus) arī p. pa pils laukiem pie ... darbiem Vindedze 137. padalīja atlikušuos ēdienus pagrabā un klētī Sieva 154.

Avots: EH II, 126

pãris, pãrs [auch Serbigal, AP.,;Līn. pā`rs ² Nerft, Mar., pãrš Salis], pãra,

1) das Paar:
pāris cimdu, zeķu, zābaku. še, māsiņa, cimdu pāris BW. 25639, jaunais pāris, das neuvermählfe, junge Paar. mīļš pārītis sagul uz buomja (kārts, naža muguras). mana ķēve ar tavu me̦lnuo īsti pārī jūdzami B. Vestn. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā (paarweise) Etn. II, 115. pa pārai rieksti auga BW. 13777, 3; gew. pāŗiem, pāriem, pārām BW. 8259 (pārims Adolphi), pa pāŗiem, zu Paaren, paarweise;

2) ein paar, einige (indeklinabel):
priekš pāris dienām, vor ein paar Tagen LP. VI, 175: vēl es gŗibu ciema puišus pāra gadu (Var.: gadus) kaiŗināt BW. 24547. viņš nuodzīvuoja kādus pāŗis (pāra, pāri) gadus uz laukiem. ar pāris (pāri, pāra) ŗubļiem (rubļu) te ne+kā nevar izdarīt. dziju nuoraudzēja pāris dienu Etn. III, 58. pāŗis desmit B. Vēstn., = pārdesmit. aug man pāŗa sirmu zirgu Ltd. 236. [Nebst estn. pāŕ und li. póra(s) zunächst wohl aus dem Deutschen.]

Avots: ME III, 157, 158

[patìesât,

1) bekritteln:
meitas ņēma puišus patiesāt;

2) teilweise aufessen:
viņš jau lielu daļu gaļas patiesājis Lis. Refl. -tiês, eine Zeitlang prozessieren.]

Avots: ME III, 122

[patricinât,

1) ein wenigerschüttern:
p. galdu PS., gaisu Lis.;

2) ein wenig ausschelten:
saimnieks puišus patricināja Golg., Lis.]

Avots: ME III, 124

pa-ur̃dît,

1) ein wenig antreiben:
p. puišus Nigr.;

2) aufrütteln:
paurdi ganu, lai ceļas augšā! PS.

Avots: ME III, 129

pìebur̃t,

1) anhexen:
puisis bij citiem visiem labību atbūris un vecīša laukiem piebūris Dīcm. pas. v. I, 75. spuožumu pieburs... kurpēm LP. I, 131. ragana piebūra ve̦lnam spēju Kurbads. viņš piebūris būrējam ragus pierē LP. VII, 669. kā pieburts tas stāvēja Zeiferts Chrest. III, 2, 196. vārdi, kā meitas puišus piebuŗ Etn. II, 168. suolī jusies Edai pieburt un piezāļuot bagātā Ķikuriņa dē̦lu Janš. Tie, kas uz ūdens 11 ;

2) zaubernd, hexend anfüllen:
riju ar naudu pieburt LP. I, 161.

Avots: ME III, 240

saaîcinât, tr., zusammenrufen, zusammenfordern; (viele) auffordern, einladen: saaicinu ciema puišus RKr. XVI, 237. ķēniņš saaicina pavalstniekus I_P. IV, 56. kungs saaicinājis mācītājus V, 134. saaicinājuse šādus, tādus trakuļus un cienājuse ebenda S. 205. saaicināja visu saimi BW. III, 1, S. 99. Refl. -tiês, einander auffordern, einladen (von mehreren Personen gesagt) Spr.

Avots: ME III, 589

‡ sabidžît Dunika, anspornen, antreiben: s. puišus pie darba.

Avots: EH II, 396

‡ saklaũvêt,

1) klopfend (mehrere) aufwecken
Dunika u. a.: s. puišus;

2) klopfend (klappernd) zusammenzählen (?):
skaitļus ... atzīmē̦dams savā blokā un pēc tam uz skaitāmiem kauliņiem saklauvē̦dams A. Upītis Ģertr. 69;

3) verprügeln (?):
dzirdēju klētī klauvējam; mūs[u] brālis tautu meitu saklauvēja Tdz. 47763.

Avots: EH XVI, 417

salùgt, tr.,

1) zusammenbitten, einladen
(auf mehrere Objekte bezogen): salūgt bēriniekus LP. IV, 7. par viesiem brūte salūdza savus radus BW. III, 1, 26. es salūdzu (Var.: sasaucu, saaicinu) jaunus puišus salda alus nuodzerties BW. 9423, 4. mīksta mēle salūdzuot, īsa ruoka mieluojuot 28512;

2) bittend erlangen:
jau biju salūgta, sade̦rē̦ta BW. 24046, 1. Refl. -tiês, eine bestimmte bezw. längere Zeit bitten: ilgi salūdzies LP. VI, 84. salūgušies līdz pusnaktij VII, 143.

Avots: ME II, 677

‡ samàiš ² Auleja, Adv., durcheinander: vajag visus s. glabāt (scil.: kapuos) - i[r] puišus, i[r] bābas pa vienu vietu.

Avots: EH XVI, 428

‡ II sasirt, kriegerische Streif- od. Raubzüge machend erbeuten: izsīrām Re̦ndu; tur sasirtuos puišus nuovedām Talsuos Janš. Mežv. ļ. II, 400.

Avots: EH XVI, 446

sastuidît,

1) antreiben, anspornen:
sastuidīt ² puišus pie darba Zögenhof; aufhetzen Meiran: sastuîdīt suni uz luopiem Saikava;

2) "= sastumdīt" (mit ui ² ) Lautb.;

3) verweisend berufen, scheltend zur Ruhe bewegen:
sastuĩdīt truokšņuotājus Nigr.

Avots: ME III, 750

satrãpît Spr., Wid., satrāpt. tr., (an)treffen: Līna satrāpīja... puišus Pasaules lāpītājs 232. dievs zin, vai tu viņu... satrāpīsi mājā Tirzm. nevarēju viņa ne˙kad satràpt ² mājā Lis. Refl. satrãpîtiês,

1) sich treffen
Spr.;

2) eintreffen, passieren
Wid.: rudzu kulšana un sēšana satrāpījās vienā laikā Dunika.

Avots: ME III, 765

I sē̦rs,

1) sē̦rs C., Ramkau, Ranzen, Adj., traurig, trübe, kummervoll:
sē̦ras dienas BW. 4242. sē̦rs mūžs Spr. sē̦ras dziesmas BW. III, 1, 30. vientults, atstāts un sē̦rs Zalktis I, 114. bē̦rzu . . . stāvi . . . ar sē̦ri nuoliektām galuotnēm Vēr. I, 1286. šuogad sē̦ra vasariņa: laukā puķes neziedēja, meitas puišus nemīlēja BW. 12778, 1;

2) verwaist, eines Angehörigen beraubt:
sē̦rs nuo tē̦va, sē̦rs nuo mātes, sē̦rs nuo īsta bāleliņa BW. 4I37, I;

3) Subst., Kummer, Bitterkeit
U.: tāds sē̦rs kakla galā, so bittere Not reicht bis an den Hals U. Dürfte auf sē̦rs III beruhen.

Avots: ME III, 830

šķir̃stît (li. skìrstyti "fortgesetzt scheiden") C., Iw., PS., Wolm., (mit ìr ² Kl., Prl., -u, -ĩju, freqn. zu šķir̃t, auseinander machen, teilen U.; (im Buch) blättern U.: tauta sevis šķirstīt neļauj: vai visi kuopā, vai ne˙maz Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 4. gāju puišus šķirstīdama, saimenieka me̦klē̦dama BW. 9385. matus šķirstīdams 10934 var. viņš šķirstīja savu... bārzdu MWM. X, 885. zē̦ni bij šķirstījuši kalendārī lapas A. v. J. 1896, S. 356. Refl. -tiês, sich teilen, auseinandergehn: egles zari aiz vēsmiņām šķirstījās Lautb. Luomi 94.

Avots: ME IV, 45

skrapants,

1) ein kleines Kind
Dr.; ein schwächlicher Mensch Druw.;

2) "?": trīs (sc.: puišus) nuodzina skrapantuos [?] (Var.: nabaguos) BW. 13076, 2;

3) "ein verächtlicher, rachsüchtiger, prahlerischer Mensch"
Orellen. Vgl, krapants.

Avots: ME II, 887

šķùrstît ² Bers., Golg., Gr. - Buschh., Kl., Lis., Lös., Lubn., Meiran, Saikava, Selsau, Schwanb., šķurstît Oppek. n. U., Spr., Celm., Druw. n. RKr. XVII, 77, Memelshof, ("auseinandermachen, teilen") Mag. IV, 2, 142, = šķirstît, šķurinât 2: matus, linus, grāmatu. vai nāc matus šķurstīdams BW. 10934 var.; 15231, 5. bāleliņi iet ābuolu šķurstīdami (Var.: šķirstīdami) 13413. gāju puišus šķurstīdama, saimenieka gaidīdama 9385 var. eimu uošus šķurstīdama, uozuoleņu me̦klē̦dama Sussei n. FBR. VII, 151. guovs, ausis šķurstīdama Laicēns Ēmigrants 164. citi ausis šķurstīs B. Vēstn. škurstît oder škurstêt Oppek. n. Mag. XIII, 24, beschmutzen (von Büchern, die in Kinderhände geraten sind; eigentlich also: blättern); abwehrend, absagend (den Kopf) schütteln Nötk. Refl. -tiês, sich teilen, sich auseinandermachen: kas tur nāca pa jūriņu? niedres vien šķurstījās BW. 30789. šķiesnas vien šķurstījās 12240, 1 var. visi meži šķurstījās VL. aus Lös. Wohl aus skurstît + šķirstît.

Avots: ME IV, 55

spẽlêt: prs. spẽlu Blieden n. FBR. XVI, 96; "ruotaļās iet" Warkl.; spē̦lē̦dami un gaģinādami pa silu skrēja gulbji un mežzuosis Vēr. II, 1035; verspielen (?) Kand.: es negribu s. nuo savas naudas ne˙kuo. tautiet[i]s lūdza mīļu Māŗu, ruokā maku turē̦dams: spēlēj[u] (setze aufs Spiel?) simtu dālderīšu nekâ savu līgaviņu BW. 1120; "svaidīt": bē̦rni spēlē sukura graudu Ramkau. sveša māte (mani) maldināja, ar kuokiem spē̦lē̦dama BW. 4121 var. kuoki[e]m suņus spē̦le̦dama 6635, I. gāju puišus brāķē̦dama, kâ ābuolus spē̦lē̦dama (Var.: mē̦tādama) 473 var. māte... dzied, ruociņas spē̦lē̦dama RKr. XIX, 133 (aus Plm.).

Avots: EH II, 549

spraũns Līn., Dunika, Wain., spràuns ² Mar., Lettin, gut entwickelt, gesund Dunika, Wain., Lettin, munter, frisch Nigr. (mit aû ² ), Dunika, Wain., Mar., Lettin; gewandt Dunika, Nerft, Lubn., Kroppenhof, Golg., Aahof, Mar., Kortenhof; wohlhabend Mar.; hochmütig Autzenbach: sprauns puika Mar. n. RKr. XV, 137, Nigr. sprauns cilvē̦ks Dunika. sprauni (gesund, munter) jē̦ri Wain. sprauns sivē̦ns Dunika. guove šuorīt jau itin sprauna Nigr. nu jau viņš labi sprauns, (nach der Krankheit) gut erholt Wain. viņa... pūlējās.., turēties spirgta un sprauna Janš. Dzimtene V, 429. ta tad sprauna saimniece! pate vien puišus, meitas izrē̦da, saimniekam ni bē̦das Lubn. n. Etn. I, 59. Ieva e̦suot pagasta spraunākā meita Jauns. M. dz. 102. sprauna tautas meiča - ne vārdiņa nerunā, iet galviņu izcē̦luse VL. aus Autzenbach. - Subst. spraunums, die Munter-kelt, Frische, Gewandtheit; hochmütiges Aussehen: vairāk spraunuma un dęnktuma Janš. Dzimtene IV, 98. pat plānais de̦guns dabūja tâ kâ vairāk spraunuma Niedra. Nebst resp. durch li. spraunas "hurtig" (bei Geitler Lit. Stud. 111) od. spriaũnas "stattlich, keck, äusserlich sehr auf sich haltend" aus poln. sprawny "geschickt, gewandt".

Avots: ME III, 1012

steliņģis: puišus steliņģī audzīnāja BW. 20623.

Avots: EH II, 576

strubiķis,

1) eine grosse Rute
Dond., Wain., "strupa rīkste" Dond. n. FBR. V, 135, ein Stück Reisig vom Zaun Dobl. n. Etn. I, 121, ein dicker Knüppel, ein Holzstück Naud., Nigr.: zē̦ns nuocē̦rt labu strubiķi LP. VI, 501. paņem kādu strubiķi, kuo atkauties nuo suņiem! Nigr. viņa pameklēja priedienā... nelielu strubiķi, iedeva tuo sunim mutē Janš. Dzimtene ² III, 77. pamet tām zuosīm kādu strubiķi, lai bē̦g nuo miežiem laukā! Dobl. n. Etn. I, 121. vai tu traka esi, ar tādu strubiķi per bē̦rnu! Dond. meitas (sc.: puišus) strubiķiem (Var.: struņķiem) nuomē̦tāja BW. 13082;

2) ein Stumpfschwanz
U. Nebst strube und strubaste zu li. strubas "strups" (Miežinis) und vielleicht mnd. struppe "Stumpf" u. a., resp. gr. στρῡφνός "fest, steif, gedrungen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 635.

Avots: ME IV, 1093

struņ̃ķis C., strùņķis ² Prl.,

1) ein Strunk
U. (Kohlstrunk), (struņ̃ķis) Dunika, Kandau, Selg., PS.; ein kurzes Stück (von etwas Biegsamem Mar. n. RKr. XV, 138), ein rundes Stück Dond.: de̦sas struņķis Plm. n. RKr. XVII, 79, Mar., (mit -uņ̃- ) Dond., Iw. struņķis striķa Plm. n. RKr. XVII, 79. tam lineļi kâ struņķē̦ni (Var.: tam neauga gari lini) BW. 32231, 1. asti... kâ struņķi... izrāvu Lapsa - Kūm. 249;

2) ein kurzer Ast
Blieden n. Etn. II, 49: meitas tuos (= puišus) struņķiem (Var.: strubiķiem) nuomē̦tāja BW. 13082 var.;

3) struņ̃ķis Serbigal, Grützwurst;

4) struņ̃ķis Dond., Schnittkohl:
lauks ar struņķiem nuostādīts Dond. n. RKr. XVII, 54;

5) ein längliches Stück Schweinekot
Spr.: cūku struņķis (Var.: stapars) BW. 29348, 5 var.;

6) ein kleiner, dicker Mensch
U. S. strunks 1.

Avots: ME IV, 1095

suktene, eine kleine, platte Flasche LP. VII, 296, Wid.: katrai sava suktene kabatā, kuo puišus cienāt Janš. Dzimtene 2 IlI, 260. dažā eglītē vēl iekārta suktene sīvā Etn. III, 141.

Avots: ME III, 1118

I suminât,

1): das Zitat aus BW. 32013 (ME. III, 1120) dürfte unter 3) gehören; Belege aus den ältesten Texten gibt Zēvers IMM. 1932 I, 144;

3): meita nuo priecas sumināja jam ruokas Pas. XV, 138 (aus Kokoreva). puišus ... apķe̦rdama sumināju Tdz. 41503,2 (aus Kārsava). Refl. -tiês, ‡

4) einander küssen:
jie gribēja s. Tdz. 58729 (aus Šķaune).

Avots: EH II, 602

uzraidît,

1) (eilig) hin(auf)schicken, -treiben:
puišus uzraidīja uz kūtsaugšu gulēt. uzraidīt puiku kalnā, den Knaben zur Wirtsstube hinschicken;

2) auf den Hals senden:
svē̦tās meitas uzraida ādas slimību LP. VII, 652 (ähnlich V, 220);

3) aufhetzen (einen Hund)
RKr. XX, 64: u. kam suni.

Avots: ME IV, 370

uzsàukt,

1) zurufen
U.: brālis uzsaucis saviem zvē̦riem LP. IV, 54. u. kam bargā balsā; wiederholt und energisch zurufen: šis sauc uz˙saukdams, lai ve̦lkuot atpakaļ LP. VI, 581 (ähnlich 404, 514, 828);

2) ausbringen (einen Trinkspruch):
u. kam augstas laimes;

3) heraufrufen:
u. kuo pie sevis augšā; u. puišus nuo miega. vecis varuot uzsaukt garus Pas. lāpīt. 93;

4) aufrufen, nennen:
bez jau agrāk uzsauktiem vēl minam A. Melnalksnis Mazsal. 38;

5) (Verlobte) aufbieten (in der Kirche)
L., U.: dzirdēj[u] savu augumiņu baznīcā uzsaucuot BW. 15885. mācītājs jaunuo pāri trīs svētdienas uzsauca baznīcā BW. III, 1, S. 42. Kārlis jau šuodien uzsaukts A. v. J. 1897, I, 37. Refl. -tiês,

1) sich (als Verlobte) aufbieten lassen:
vajadzēja "uzsaukties" baznīcā BW. III, 1, S. 90. likuši uzsaukties, sie haben sich aufbieten lassen;

2) einander (einen Trinkspruch) ausbringen:
uzsaukušies cits citam augstas laimes.

Avots: ME IV, 375

uztaurêt,

1): uztaurēju buka ragu BW. 8100, 1. tu uztaurēsi tâ, ka ... Janš. Līgava II, 82;

2): kaimiņš savus slinkus puišus ik rītiņa uztaurēja Tdz. 40833.

Avots: EH II, 736

vainât (li. vainóti "schmähen"), -ãju,

1) vainât Spr., Latv. Saule 1927, S. 619 (aus Ob.-Bartau), (mit aĩ ) Dunika, vàinêt ² Golg., -ẽju, vaĩnuôt C., St., U., vaiņât Celm., vaiņuôt U., beschuldigen, eine Schuld zuschreiben
U., Dunika; tadeln U., Spr., Celm., schmähen; "smādēt" Golg.: gribēja čigānu vaināt zirga zagšanā Dunika. pašu viņu vaiņuot nevarēja Stari II, 758. kungam nebij ne˙vienā vietā kuo vainuot Alm. lai saimnieks nevainuojuot, ka nevarējis pavēli izpildīt Pas. II, 172 (aus AP.). tas visus vainuo LP. VII, 39. tu . . . vaināji sievietes un daudzināji tik vīriešus vien Janš. Līgava I, 493. iemu puišus vainādama (Var.: vainē̦dama, vainuodama), kâ auziņas brāķē̦dama BW. 473 var. puišus gāju vaiņādama (Var.: brāķē̦dama) 9895 var. ruoku dēļ, kāju dēļ vainuo (Var.: nicin[a]) visu augumiņu 6904 var. biju tâ vaināta (Var.: vaiņāta), ka vairs nieka nederēju 8292. duj meitiņas ciemā auga, viena uotru vaiņādamas 8373 var. es meitiņu nevainuoju (Var.: nevaināju) . . . ; lai tā diža, lai tā maza - nāc man diža, nāc man maza! 8405, 1. neteic tautas, nevainuo (Var.: nevainē [aus Rothof]) bāleliņus! 20702;

2) schädigen, verletzen, verwunden
(vainuôt, vaiņuôt) U. (gew. in der Zstz. mit ìe-): es vainuošu, tu dziedināsi LP. VI, 16. tai sirds ir vainuota MWM. VI, 603. Refl. vainuôtiês,

1) (mit aĩ) Nötk., (mit ài ² ) Fest., verderben
(intr.): aiz iespieduma, puvuma. mitruma ābuoļi vainuojas Serben, Vīt. gaļa sāk jau vainuoties Nötk., Ramkau; schadhaft, verletzt werden: kuoks gar kuoku vējā beržuoties vainuojas Ramkau;

2) "einander Vorwürfe machen, einander beschuldigen"
Schwanb.

Avots: ME IV, 439, 440

vèikt (li. veĩkti "machen") C., Serbigal, Wolm., (mit eĩ ) Iw., Lin., (mit èi ² ) Bers., KatrE., Kl., Preili, Prl., Saikava, Sehren, (mit eî ² ) AP., Ruj., Salis, -cu, einen glücklichen Ausschlag erringen L.; ausrichten U.; besiegen, bezwingen U., Spr., bewältigen (unbek. in Dond., Dunilta, Oknist, Salisb., Schwanb., Selg., Stenden, Wainsel, Wandsen): darbus veikt LP. IV, 145. nevarēs darāmuo darbu veikt VI, 435. darbs vienā nāktī veicams VII, 1320, durakam nācies mājas kuopu veikt VI, 345. guodam veikuši... uzde̦vumu Stari III, 34. mednieks zin, kâ lapsu veikt JR, III, 33. Sprw.: divi ir lāci veic Br. sak. v. 592. salielījies ar gudrību viņu veikt LP. V, 97. aizsteidzies ar bīstaragu sumburu veikt 346. varēju puišus veikt BW. 2939. pruotu sāpes veikt Rainis Gō"tes dzeja 27. ilgi viņš ar tuo muocījās, bet... nevarēja veikt Vēr. II, 907. nevaram paši vis tik daudz veikt Kaudz. M. 41. dažs vēl divi gadi pēc tam nav varējis veikt mērnieku laiku miltu un salde̦numu 6. man beigtais un veiktais (beim Kartenspiel) Etn. I, 83. Refl. -tiês,

1) gedeihen
BI. (mit eĩ ), PS. (mit èI ), gelingen, guten Ausgang, Fortgang haben, vonstatten gehen U.: veicās (Var.: suokas) manai māmuliņai, man, meitiņai, neveicās BW. 6889, 4 var. man veicās ruoku darbs 7276. ar tām tautu me̦lnacēm nešķīrās, neveicās 312, 2. darbs vedās un veicās Etn. IV, 105. priekšdarbi veiknšies brangi LP. VII, 374. tev ar liniem veiksies 229. kâ ar ganīšanu veicas IV, 101, saimniekam... dzīvē neveicies VI, 49, valuoda veicās Kaudz. M. 79. ar valuodām visai neveicās Smilga Aizsnig. ceļi 22. vēžuošana negribējuse lāgā veikties LP. III, 103. lai aitas labi veicas BW. III, 1, S. 17. spirgtāk atkal veicas iet JR. V, 103;

2) ringen, kämpfen:
tu ar šuo veikties gribi Zbiór XVIII, 490. veikdamies ar raganām Pas. III, 384 (aus Bikava). Subst. veikšanâs, Gedeihen, Fortgang U. Nebst veikls und vīkt "gedeihen" zu li. vikrùs "munter", véikus "geschwind", viẽkas "Lebenskraft" u. a., serb. vȉjek "Lebenszeit", got. weihan "kämpfen", an. veig "Kraft", ahd. weigar "sich widersetzend", ir. fichim "kämpfe", lat. vīcī "habe gesiegt", peruicāx "hartnäckig", (nach W. Schulze Quaest. ep. 495 ¹ und Bechtel Lexil. 132) gr. οὐχ ἐπιειχτός "unbezwinglich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 339, Walde Vrgl. Wrtb. I, 232 f., Stokes Wrtb. 279, Fick Wrtb. III ⁴ , 408, Güntert Der ar. Weltk. 138. Anders (zu vīkne, vīcinât u. a.) Persson Beitr. 85 und Iľjinskij PФB. LXXVI, 244.

Avots: ME IV, 524, 525

I zadinât (li. žãdinti "reden machen; anreden" ),

1) anreden, ansprechen
U., Nigr., Warkl., Wessen; freien Mag. XX, 3,174, Warkl.: tuo bāliņu zadināju (Var.: bildināju), kuram jauka valuodiņa BW. 3538 ( ähnlich 20797, 2 var.). gudram tautu dēliņam mani jaunu zadināt (Var.: bildināt) 5523, 2. grib tautietis zadināt 5845. zadin[a] (Var.: bildin[a]) tautas māršas manas 14866, 1. kad tautas jāja, tad zadināja (Var.: bildināja) 33571. 1. nedzievā svešu ļaužu zadināmas BW. I, S. 856, N 8121;

2) ([mit den Lippen komische Laute hervorbringend
Dunika) Kinder) lachen machen Kurl. n. U., Nigr., Rutzau; necken Neuhausen; auslachen, verspotten Nigr.: it kâ zadinādami de̦vuši Anetei princes vārdu Janš. Dzimtene ² II, 21. zadinādama un kailinādama Bandavā I, 237. nedrīkstē̦damas studentu tâ˙pat ar vārdiem uzrunāt, labvēlīgi zadinādamas bildina tuo ar dziesmām Janš. Līgava II, 395;

3) (leise) sprechen, schwatzen
Gr.-Buschh.; "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.; summen (von Insekten, von leisem Gespräch gesagt) Laud.; sich lustig unterhalten Sehmen: kuo nu zadināt kâ vārnas? (sagt man zu geschwätzigen Weibern) Gr.-Buschh.;

4) tadeln, verschmähen
U.;

5) "sveicināt" Warkl.;

6) "cildināt, daudzināt" Pilda. Refl. -tiês,

1) einander anrufen, anreden, ansprechen
Bauske, Mesoten: gani zadinās Bauske;

2) scherzen
Rutzau; einander necken N.-Bartau; "sich amüsieren" Mesoten; spielen (intr.) Bers.: var runāties, zadināties, puišus kaitināt Janš. Līgava I, 216. ar Brigitu zadinājuoties A. XI, 571. spuožam pilēm zadinājas A. XII, 741. bē̦rnus auklējuot, ar tiem zadinuoties Etn. II, 47. vēsmiņa, kura zadinājas... ap ruozes lapiņām MWM. IX, 242;

3) "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.;

4) "einander rühmen"
Pilda. Subst. zadinājums, die Ansprache, Neckerei Janš. Līgava II, 395. Zu li. žãdas "Sprachlaut", -žadė´ti "-sprechen", žõdis "Wort" und (s. Zubaty BB. XVII, 327) pražastis "Beiname", priežastis "Ursache". Wenn (?) li. žãdas urspr. etwa "das Mundloch" bedeutet hat weiterhin etwa zu an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572), sowie (?) got. gatwō "Gasse"; zur Bed. vgl. etwa an. kjaptr "Maul": mnd. kevelen "laut schwatzen"; sowie an. gap "weite Öffnung, Loch; Ruf."

Avots: ME IV, 678, 679

ziņa (li. žinià " die Kunde" ),

1) die Kenntnis, Kunst
U.; die Erkenntnis St.; die Zauberkunst; das Verständnis, die Überlegung, das Bewusstsein U.; Kenntnisse von alten Gebräuchen und Zaubermitteln Ar.: lielas, augstas ziņas St., grosse, hohe Kenntnisse U. parādīt sē̦tu meitu guodu un darba ziņu un prašu Janš. Mežv. ļ. II, 74. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224. vē̦lāk gājuse šī ziņa buojā JK. V, 11. kam ir kādas ziņas, tas var tikai tad mirt, ja savu ziņu citam atdevis LP. VII, 710. ziņu turē̦tājs (eine Art Zauberer) 570. saimnieks... piekuopis ve̦cās ziņas 304. negribējis ne˙kādas ziņas, ne māņus savā mājā turēt VI, 112. vanskaru ziņām nuolikt, nē̦sāt, ein Wannei als Zaubermittel hinlegen, umhertragen Mag. XIII, 3, 57. ar ziņu darīt St., mit Bedacht, mit Kenntnis von der Sache handeln U. ar manu ziņu St., mit meiner Einwiligung. ar ziņu, behutsam Manz. Lettus, gefliessentlich. pārmācīt gribu es tev ar ziņu Post. I, 453. darīt visu ar gudru ziņu Kaudz. M. 147. kuo drīz iemantuo ar gudru ziņu Aus. I, 8. gudra ziņa atruonama vielu sakuopuošanā Pūrs I, 32. ar īpašu ziņu un uzmanību BW. I, S. 191. ziņā likt, in acht nehmen Elv., sich wohl merken L., U. es neielikuos ziņā, ich habe es mir nicht gemerkt U. ziņā turēt L., im Gedächtnis, Bewusstsein bewahren U. laikam viņam tur sava ziņa ir (er weiss wohl, warum er so handelt, hat seine guten Gründe) A. v. J. 1899, S. 112. visur sava ziņa Krilova pas. 49. mēs iedzimstam... šinī dziļā ziņā Rainis Tie, kas neaizmirst 104. man jau ne ziņā, ne mīklā, ka jūs te (ich hatte keine Ahnung...) Alm. ne ziņas, ne miņas M. Ārons Rīgas Ziņas vom 21. März 1925. puišam vēl nebija līgaviņas ziņā, der p hatte sich noch keine Braut ausersehen FBR. VII, 57 (aus Serbigal). šām vajadzēja, it kâ ar īpašu ziņu, atspuoguļuoties... ienācēja acīs Kaudz. M. 20. bez ziņas,

a) ohne dass es jem. weiss, ohne in Kenntnis zu setzen, ohne Erlaubnis:
bez tē̦va ziņas LP. III, 50. bez dieva ziņas nekrīt ne mats nuo galvas Lautb. Lomi 111. paņemt bez ziņas Kav.;

b) mit Unverstand, ohne Überlegung
U.: bez ziņas strādāt U.;

c) sehŗ masslos; sehr viel:
būt bez ziņas mazam SDP. VIII, 9. dārzs bij skaists bez ziņas LP. V, 276. tam naudas bija bez ziņas Pas. IV, 141. trumpu bez ziņas (daudz) Kav.;

2) die Nachricht, Kunde
L., U.: ziņu duot St., laist, Nachricht geben U.: kas grib manu pūru slēgt, lai duod ziņu (Var.: ne̦s vēsti) māmiņai BW. 25142. ar zīlīti ziņu laidu (Var.: devu)... arājam 9359. kalējam bij padevuši ziņu Krišs Laksts 20. nedeva ziņu Glück Richter 13, 6. ķēniņš laida ziņu, lai... puisē̦nu nuomaitājuot LP. IV, 189. tautiet[i]s manim ziņu sūta BW. 7866. kad tā tautu netiklīte trīs ziniņu neste̦llē̦tu 21995. ziņas nest Kundziņš Vecais Stenders 119. ziņu dabūt St., Kunde erhalten U. nu atnāca tāda ziņa BW. 7858. ziņa iziet pa pilsē̦tu LP. IV, 21. prieka ziņa Kaudz. M. 275. nuo pašas nav ne ziņas (keine Spur) bijis LP. VI, 169. - duot kājām ziņu, sich auf und davon machen, fortlaufen: ve̦lns, tuo izdzirdis, devis kājām ziņu JK. III, 6. cūka sūnās izturēt nevarē̦dama duod kājām ziņu LP. VI, 260;

3) die Sorge, Besorgung
U.; die Obhut: tā būs mana ziņa, das wird meine Sorge sein U. tas būs manā ziņā, das wird meine Sorge sein U. atstāju Anniņu jūsu ziņā Kaudz. M. 7. Uoliņš ņēma pajūgu savā ziņā 118. atstāja... meiteni... jūrnieku ģimenē labā ziņā JR. IV, 3. kur... tie paliks? - tā dieva ziņa A. XXI, 758. kungu ziņas St. "herrschaftliche Affären";

4) die Hinsicht, Beziehung, Bedeutung:
savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. šinī ziņā, in dieser Hinsicht (Beziehung). jaunā ziņā (in neuer Bedeutung) še ir lietuoti ve̦cie vārdi Kundziņš Kronv. 104. ne˙kādā ziņā, in keinem Fall, auf keinen Fall: ar sietu ūdeni nevar ne˙kādā ziņā atnest LP. I, 174. un ruokā neduodas ne ziņā (durchaus nicht?) Krilova pas. S. 39;

5) "?": šitâ, puikas, mēs dze̦rdami, mēs ziņā neiesam (Var.: netiksam; guodā nebūsim; neziņā aiziesim) BW. 20059 var. Zu zinât.

Avots: ME IV, 724, 725

zinte,

1) die Zauberkunst
V.: ar uzmanību, īstu zinti gan ievainuotuos sasiet pruot Lautb. stiprus vārdus nemākam un zintes pret kungiem nezinām Janš. Dzimtene ² 411. Emma uz tādām ve̦claiku zintēm (= māņiem?) neielaidās 19. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224;

2) "burvības priekšme̦ti" Dunika (mit iñ ), niedergelegte(s) Zaubermittel: pie... uozuola dažreiz atruod nuoliktas šādas tādas zintes Janš. Bandavā I, 295. Als ein Kuronismus zu zinât.

Avots: ME IV, 723