Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'rēcin' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'rēcin' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (16)
apgrēcināt
apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.
Avots: ME I, 88
Avots: ME I, 88
brēcināt
brēcināt
brēcinât, [brècinât Serbigal, fact., zum Weinen, Schreien bringen weinen lassen, zerren, reizen: bē̦rnu. māte mani brēcināja, skaļu balsi gribēdama BW. 406. savu sievu brēcināt Auseklis.
Avots: ME I, 330
Avots: ME I, 330
grēcināt
iebrēcināt
izbrēcināt
izbrẽcinât: (eine Zeitlang [viele] schreien machen) mācītājs mūs šuodien visus izbrēcināja Dunika.
Avots: EH I, 436
Avots: EH I, 436
izbrēcināt
krēcināt
krēcinât, intr., krächzen: kuo tie kraukļi krēcināja BW. 8544. [Vgl. li. krė´kinti(es) "krẽkinties" und le. kŗẽ̦kât und krēkšēt.]
Avots: ME II, 275
Avots: ME II, 275
pabrēcināt
pabrẽcinât, fakt., ein wenig schreien od. weinen lassen, zum Weinen od. Schreien bringen: bē̦rnu.
Avots: ME III, 9
Avots: ME III, 9
pārbrēcināt
pãrbrẽcinât, fakt., zum übermässigen Weinen veranlassen, zu sehr weinen lassen: viņš bē̦rnu pārbrēcinājis pa˙visam zilu Degl.
Avots: ME III, 151
Avots: ME III, 151
rēcin
rècin, Adv., zur Verstärkung von rèkt: rēcin rēce... kumeliņi BW. 13370, 2. rēcinât (li. rèkinti) C., N.- Peb., fakt. zu rēkt, schreien, brülien machen Wid., Warkl., Gr.-Buschhof, Schwanb.
Avots: ME III, 517
Avots: ME III, 517
rēcināt
sabrēcināt
sabrēcināt
sabrẽcinât, tr., zu heftigem Weinen veranlassen: bē̦rnu. mācītājs tik svarīgu sprediķi sacīja, ka daudz ļaudis sabrēcināja Dond.
Avots: ME III, 597
Avots: ME III, 597
uzbrēcināt
uzbrēcinât, weinen, schreien machen, zum Weinen, Schreien reizen (perfektiv): bē̦rnu uzbrēcināt Siuxt.
Avots: ME IV, 318
Avots: ME IV, 318
Šķirkļa skaidrojumā (20)
apžēlot
apžẽ̦luôt, tr.,
1) begnadigen, Barmherzigkeit üben an jem.:
apžē̦luot viņš tuos nedrīkstēja JK.; apžē̦luots grēcinieks Kaudz. M. viņš apžē̦luots karaļa varā un stāvēs Dünsb.;
2) beklagen, bereuen:
grē̦kus U., gew. nuožē̦luot. Refl. -tiês par, sich erbarmen: tad ķēniņa meita apžē̦luojās par Muozu II Mos. 2, 6. Dazu ap˙žẽl als Verkürzung des Imper. ap˙žẽ̦luojies "erbarme dich!": bet - ap˙žēl! tas jau maksās tīru baltu naudu A. XX, 85.
Avots: ME I, 139
1) begnadigen, Barmherzigkeit üben an jem.:
apžē̦luot viņš tuos nedrīkstēja JK.; apžē̦luots grēcinieks Kaudz. M. viņš apžē̦luots karaļa varā un stāvēs Dünsb.;
2) beklagen, bereuen:
grē̦kus U., gew. nuožē̦luot. Refl. -tiês par, sich erbarmen: tad ķēniņa meita apžē̦luojās par Muozu II Mos. 2, 6. Dazu ap˙žẽl als Verkürzung des Imper. ap˙žẽ̦luojies "erbarme dich!": bet - ap˙žēl! tas jau maksās tīru baltu naudu A. XX, 85.
Avots: ME I, 139
atgriezīgs
atgriezîgs, sich von der Sünde bekehrend, reuig: atgriezīgs grēcinieks Kaudz. M. 354; atgriezīga sirds Rain.
Avots: ME I, 159
Avots: ME I, 159
cik
cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],
1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;
2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;
3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;
4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,
5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;
7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;
8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;
9) cik - tik:
a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;
b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;
10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;
11) cik, cik kuo,
a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;
b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.
Kļūdu labojums:
10141 = 5657
Avots: ME I, 379, 380
1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;
2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;
3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;
4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,
5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;
7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;
8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;
9) cik - tik:
a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;
b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;
10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;
11) cik, cik kuo,
a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;
b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.
Kļūdu labojums:
10141 = 5657
Avots: ME I, 379, 380
grēcenīca
grēcenieks
grèceniẽks, grècinieks, grècniẽks, f. -niẽce, der Sünder, die Sünderin : esi man grēciniekam žēlīgs! meita liela grēciniece (Var.: grēceniece) BW. 6842.
Avots: ME I, 652
Avots: ME I, 652
kad
kad (li. kadà, kàd),
1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;
2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;
3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!
4) als unterordnende Konjuktion -
a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;
b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;
c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;
d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;
e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;
f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;
g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;
5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;
6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;
[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.
Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]
Avots: ME II, 131
1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;
2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;
3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!
4) als unterordnende Konjuktion -
a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;
b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;
c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;
d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;
e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;
f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;
g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;
5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;
6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;
[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.
Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]
Avots: ME II, 131
kumurot
kumuruôt, intr., sich bewegen, zappeln: bet burvei uzbrē̦cuot, nuo jauna kumuruoja A. XV, 194. turē̦dams lauku peli, kas spārdījās un kumuruoja Sudr. E. Refl. -tiês,
1) sich zappelnd bewegen:
pa kreisi kumuruojās grēcinieki Stari II, 822. sakruopluotie... kunkst asins recekļuos un kumuruojas Bārda. kas tur kalnā kumuruojas? DL.;
2) sich langsam vorwärtswälzen, langsam, mühsam gehen:
nabags kumuruojas pa sniegu Aps., Bers., Gsth.
Avots: ME II, 313
1) sich zappelnd bewegen:
pa kreisi kumuruojās grēcinieki Stari II, 822. sakruopluotie... kunkst asins recekļuos un kumuruojas Bārda. kas tur kalnā kumuruojas? DL.;
2) sich langsam vorwärtswälzen, langsam, mühsam gehen:
nabags kumuruojas pa sniegu Aps., Bers., Gsth.
Avots: ME II, 313
maitāt
màitât, -ãju, tr.,
1) veraasen, verhunzen,verderben:
Sprw. labs laba nemaitā. rūsa maitā dzelzi, slinkums cilvē̦ku. tē̦vs veselību jau bij maitājis Neik. ne balsiņu vien maitāja, maitā visu augumiņu BW. 437;
2) verderben, vernichten, töten:
znuotiņ, luopu nemaitā! BW. 26726. lācis atbild:"nemaitā vis mani!" töte mich nicht! LP. VI, 559. [grēcinieku maitāt St., einen armen Sünder hinrichten];
3) verfinstern:
burvji maitājuši sauli, mēnesi LP. VII, 598; V, 17. kad mēness vai saule aptumšuojas, tad tur bija vainīgas raganas, kas šuos debess spīdekļus aprija vai maitāja Plüd. Refl. -tiês,
1) verderben:
kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Luopk. III, 76;
2) sich schweren leiblichen Schaden verursachen;
prātā maitāties, irrsinnig werden;
3) sich verfinstern:
saule, mēness maitājas U. màitâtãjs, wer verdirbt, vernichtet. [Li. máitoti "verderben" ist nach Büga KZ. LII, 291 dem Le. entnommen. Wohl eine Ableitung von màita "Aas" (s. dies), wozu auch li. maitinti "zu Tode treiben", sodass die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99, Trautmann germ. Lautges. 53 und Apr. Spr. 348, Berneker Wrtb. II, 54, Fick Wrtb. III4, 320, Wiedemann BB. XXVIII, 42, Bezzenberger Γέρας 211, Holthausen IF. XXXIX, 68 wohl zu entfallen haben.]
Avots: ME II, 552
1) veraasen, verhunzen,verderben:
Sprw. labs laba nemaitā. rūsa maitā dzelzi, slinkums cilvē̦ku. tē̦vs veselību jau bij maitājis Neik. ne balsiņu vien maitāja, maitā visu augumiņu BW. 437;
2) verderben, vernichten, töten:
znuotiņ, luopu nemaitā! BW. 26726. lācis atbild:"nemaitā vis mani!" töte mich nicht! LP. VI, 559. [grēcinieku maitāt St., einen armen Sünder hinrichten];
3) verfinstern:
burvji maitājuši sauli, mēnesi LP. VII, 598; V, 17. kad mēness vai saule aptumšuojas, tad tur bija vainīgas raganas, kas šuos debess spīdekļus aprija vai maitāja Plüd. Refl. -tiês,
1) verderben:
kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Luopk. III, 76;
2) sich schweren leiblichen Schaden verursachen;
prātā maitāties, irrsinnig werden;
3) sich verfinstern:
saule, mēness maitājas U. màitâtãjs, wer verdirbt, vernichtet. [Li. máitoti "verderben" ist nach Büga KZ. LII, 291 dem Le. entnommen. Wohl eine Ableitung von màita "Aas" (s. dies), wozu auch li. maitinti "zu Tode treiben", sodass die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99, Trautmann germ. Lautges. 53 und Apr. Spr. 348, Berneker Wrtb. II, 54, Fick Wrtb. III4, 320, Wiedemann BB. XXVIII, 42, Bezzenberger Γέρας 211, Holthausen IF. XXXIX, 68 wohl zu entfallen haben.]
Avots: ME II, 552
miens
miens, ein anmassender Mensch U.: [pār grēcinieku, burvi mienu pats dieviņš turēs tiesas dienu diez. - Nach Brückner KZ. XLV, 306 nebst miena I und mienuoties zu slav. měniti und ahd. meinan "meinen"; eher aber (wenn von einer Bed. "streitsüchtiger, rechthaberischer Mensch" auszugehen ist nach Leskien Nom. 362 zu miena I.]
Avots: ME II, 653
Avots: ME II, 653
muitenieks
muĩteniẽks, muĩtiniẽks, muĩtniẽks, der Zöllner, Zolleinnehmer: daudz muitinieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda Matth. 9, 10.
Avots: ME II, 662
Avots: ME II, 662
netaisninieks
‡ netaisninieks, = netaisniẽks: kur tie grēcinieki, tie netaisninieki bij palikuši? Kaudz. Izjurieši 68.
Avots: EH II, 21
Avots: EH II, 21
novāvulot
nùovāvuluôt,
1) [nùovãvuļuôt, eine Zeitlang aus Langeweile schreien, schwatzen
(auch Warkl., Vank.), lallen; laut und undeutlich sprechen Welonen, Kārsava, Jürg.]: tâ kalpi nuovāvuluoja Dok. A. (gans tālumā kuo nuovāvuļuoja. bet nevarējām ne˙kuo saprast Jürg. piedzē̦rušais nuovāvuļuoja cauru nakti Golg.;
2) nùovāvuļuôt "nuobrēcināt, nuoraudināt" Kursiten;
3) nùovāvuļuôt "nuogausties" N.-Peb.]
Avots: ME II, 884
1) [nùovãvuļuôt, eine Zeitlang aus Langeweile schreien, schwatzen
(auch Warkl., Vank.), lallen; laut und undeutlich sprechen Welonen, Kārsava, Jürg.]: tâ kalpi nuovāvuluoja Dok. A. (gans tālumā kuo nuovāvuļuoja. bet nevarējām ne˙kuo saprast Jürg. piedzē̦rušais nuovāvuļuoja cauru nakti Golg.;
2) nùovāvuļuôt "nuobrēcināt, nuoraudināt" Kursiten;
3) nùovāvuļuôt "nuogausties" N.-Peb.]
Avots: ME II, 884
raudināt
raûdinât (li. raudinti "jammern machen"), fakt. zu raûdât, tr., weinen machen, zum Weinen Anlass geben, zu Tränen bringen: es nebristu bridināma, neraudātu raudināma BW. 9186. bīsties dieva, sveša māte, neraudini bārenīša! BW. piel. 2 3969. dažu labu mātes meitu asarām raudināja BW. 12321. kam tev bija tuo darīt, māmiņ[u] gauži raude̦nāt (für raudināt)? 13646, 22. šķiramies mēs, māsiņas, kuo mēs sevi raudinām! 17596. citi putni, grēcinieki, savus bē̦rnus raudināja BW. 2127. neraudini vien Jēcīša! A. XXI, 133. pie mājiņas stāvēja Spuodr[i]s un raudināja savu vijuoli Jauns. Vēja ziedi 10.
Avots: ME III, 483
Avots: ME III, 483
rēkt
rèkt (li. rė˜kti "brüllen") PS., Arrasch, Jürg., N.-Peb., C., rèkt 2 Tirs., Lis., Golg., Bers., Kl., Kr., rêkt 2 Karls., Ruj., Selg., Bauske, Iw., praes. rē̦cu, praet. rēcu, brüllen, laut schreien, heulen, heftig weinen U.: lācis rē̦c RKr. VII, 655. lauva rē̦c Tirs., Ronneb. ērzelis rē̦c Etn. II, 51. ērzelis rē̦kdams šim virsū LP. VI, 61 l. māju luopu rēkšana Vēr. I, 63. zviedzin zviedze, rēcin rēce rēvelnieku kumeliņi BW. 13370, 2. tad ta nu rē̦c, ka rē̦c, der brüllt mal Mag. XIII, 2, 67. viņš aiz dusmām sāk rēkt, ka nevar apklausīties Ronneb. rē̦kdami un šņākdami grasī- jušies meitai uzkrist Etn. II, 22. sirmgalvis tik nežēlīgi rēca A. v. J. 1900, S. 404. bē̦rns rēca lielā rēkšanā Tirs. jūra rē̦c JR. IV, 119, Plūd. Das Präsens urspr. wohl mit e, s. Le. Gr. 601. Wohl nebst rē̦kuôt II zu slav. rekǫ "sage", serb. ùroci "Beschreiung" und vielleicht mhd. ruohen "brülten", s. Fick Wrtb. II 4 , 347 und 14, 11 (zur Bed. vgl. an. belja ađa, ae. bellan "brütlen", ahd. bellan "betlen": apr. billtt "sagen" u. a.).
Avots: ME III, 519
Avots: ME III, 519
sagāds
sagāds U., sagāda Dr., der Vorrat, die Habe: ķešās tam bij sagādas pa˙pilnam A. Brigader. vajadzēja turēt sagādā daudz mēbeļu U. b. 63, 42. iztē̦rē̦dams . . . visu sagādu Seifert Chrēst. II, 39. ganāmi pulki un . . . sagāds Glück I Mos. 34, 23. liels sagāds nuo vēršiem un avīm Pred. Sal. 2, 7. grēcinieka sagāds Spr. Sal. 13, 22. - dzīvuot uz gatava sagāda (bei fertiger Verpflegung).
Avots: ME III, 625
Avots: ME III, 625
saudzēt
saũdzêt Iw., Wohlfahrt, sàudzêt C., Ermes, sàudzêt 2 Kl., Selsau, Gr. - Buschhof, Prl., Kr., saûdzêt 2 Siuxt, Bl., Karls., saûdzêt Saikava, -u od. -ẽju, -ẽju, tr., in acht nehmen, schonen U.; aufbewahren: pameita saudzē ābelīti kâ savu acu raugu LP. I, 159. cūka lūdzās, lai saudzējuot dzīvību VI, 510. lai katrs savu ādu saudz Apsk. v. J. 1903, S. 341. grēciniekus saudzi nuo ve̦lna viltības Gesangb. māte pūra man nedeva, pastarītei saudzē̦dama (Var.: taupīdama, glabādama) BW. 7854 var. es neduomāju, ka viņa platā krūts saudz tik daudz smalkjūtības Ezeriņš Leijerk. II, 47. zeme... saudz kādu neizpruotamu burvību 92. Refl. -tiês, sich in acht nehmen, sich schonen. Nebst li. sáugóti "in Acht nehmen, behüten, bewahren", saugùs "behutsam" wohl zu got. siuks "krank", an. sokna "krank werden", sýsi "sorgsam" u. a. (s. Zupitza Germ. Gutt. 165, Fick Wrtb. III 4 442, Walde Vrgl. Wrtb. II, 472 f.) und vielleicht (?) auch zu r. доугъ "Musse" (wenn urspr. "Schonzeit", s. Miklosich Bt. Wrtb, 328), weissr. досужiй "sorgsam".
Avots: ME III, 770, 771
Avots: ME III, 770, 771
saverkšķiens
‡ saverkšķiens, die Verzerrung (des Gesichtes): saverkšķa ... ģīmi ... briesmīgā grēcinieka saverkšķienā Kaudz. Izjurieši 114.
Avots: EH XVI, 465
Avots: EH XVI, 465
spīdzināt
spĩdzinât PS., Wolm., C., Salis, Iw., spìdzinât 2 KL, Prl., tr., fakt., kreischen machen U.; quälen, martern U., foltern: daži svilpi spīdzina MWM. VI, 486. citi putni savus bē̦rnus kūliņā spīdzināja (Var.: brēcināja, čīkstināja, vārdzināja) BW. 2127, 1 var. kal man dze̦lza pirkstaniekus, lai es varu spīdzināt . . . dze̦ltānītes II213. briesmīgs lielskungs .., dažādi spīdzinājis ļaudis LP. IV, 229. Zu spiegt I.
Avots: ME III, 1002
Avots: ME III, 1002
veiduls
zaimot
zaimuôt Bl., C., Frauenb., PS., (mit ài 2 ) Prl., zaimuôt L. U., refl. zaĩmuôtiês Frauenb., lästern, schimpfen U., (ver)höhnen, verachten Frauenb. (unbek. in Dunika, Kaltenbrunn, Oknist, Warkh.): nesaimuo, dievs... uperi! Und. Ps. 57,30. cilvē̦ki... zaimuoja... dieva vārdu Glück Offenb. 16, 9. tu, grēcinieks, kuo tu te muldi, kuo zaimuojies? Kaudz. Izjurieši 238. - Subst. zaĩmuôšana, das Lästern: viņa nuoduotu ar zaimuošanu savu dzīvību Kaudz. M. 33; zaĩmuôtãjs, der Lästerer: dieva vārdu zaimuotājs Vēr. II, 903. pulguotājiems und szaimuotājiems pamest Und. PS. 26,30. Nach Thomsen Betöringer 277 nebst *saimuot dass. (bei Bielenstein LSpr. I, 73 und Bezzenberger Le. Di.-St. 8z) und li. žaimoti "höhnen" (bei Geitler Lit. Stud. 122 aus Daukantas), žaimotis "verspotten, nachspotten" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 201 f., Lit. Mitt. I, 76, Jušk. SvR. 66 und 76, Daukantas Darbay 41 und 76) aus liv. soim "schelten, schmähen, lästern".
Avots: ME IV, 681
Avots: ME IV, 681