Paplašinātā meklēšana

brandaviens (unter brañdvĩns): nedzer daudzi brandaviena! BW. 12666 var. saldanu brandavienu 26305, 3.

Avots: EH I, 237

brañdaviņš (unter brañdvĩns): auch BW. 19564; 19893, (mit àn ² ) Fest.: brandaviņa brālis, ein Säufer Fest.

Avots: EH I, 237

brañdavĩns (unter brañdvĩns): auch BW. 20036; (brandavins) 19495.

Avots: EH I, 237

brandavs (unter brañdvĩns): auch (mit añ) Dunika.

Avots: EH I, 237

[ierandans (gestpr.: irondocn) Warkh.], ierandins Spr., lau. [Vgl. re̦mde̦ns.]

Avots: ME II, 55

‡ parandans Warkl., = pare̦mde̦ns.

Avots: EH XIII, 166

I randa,

1) rañda Salis, ein niedriger Heuschlag am Meere
Haynasch;

2) Vertiefung in Wiese und Wald, wo das Wasser abfliesst
Kokn. n. U. In der Bed. 1 aus liv. rānda resp. estn. rand "Strand". In der Bed. 2 (mit hochle. a aus e̦?) nach Leskien Abl. 339 f. nnd Persson Beitr. 768 f. (als ein Lituanismus?) zu li. nurendusi "untergegangen" u. a.; vgl. auch re̦nda.

Avots: ME III, 477

II randa, das Laichen der Fische U.; randas laiks, die Laichzeit Ruj. n. U. Aus estn. ränd "Wandern" ?

Avots: ME III, 477

ràndans ² : auch Auleja, Kaltenbr., Pilda, Warkh., (mit -da- ) Daudsewas, Lubn., Nerft, Oknist, Sonnaxt, Zvirgzdine, (ràndans) Ramkau.

Avots: EH II, 353

ràndans ² Gr.-Buschhof, ràndins ² Saikava, Spr., Kl., mundartlich für re̦mde̦ns. lau.

Avots: ME III, 477

randaviete (mit au zu lesen?) Aahof "ein Fisch" (?).

Avots: ME III, 477

skrañda,

1): mit añ (neben an̂ ² ) auch Dunika; visas viņa skrandas lēca BW. 13071. kam skrandiņas karājas 12279. (figürlich) līdz ar darbdienas skrandainām drēbēm ... nuolikt ... arī visas likstu un rūpju skrandas Janš. Dzimtene V, 229;

2): kā tu gāji, puiša s.? BW. 20430 var.

Avots: EH II, 507

skrañda (li. skránda "alter, abgeschabter Pelz") Ruj., Salis, Serbig., AP., Līn., Iw., Wolm., skrànda ² Kl., Prl., Nerft,

1) häufiger
der Plur. skrañdas, skran̂das ² Dunika, alte Kleider, Lumpen, Lappen, Plunder U.: drēbes bijušas nuoplīsušas skrandu skrandās LP. VI, 563. skrandu skruodelītis BW. 14517, 11. - skrandu lācis, ein Zerlumpter: nuoplīsis kâ skrandu lācis RKr. VI, 744;

2) comm., Schimpfwort, ein Zerlumpter,
Lump: kuo tas plūksna saplūksnāja, tuo tas skranda saskrandāja VL. aus Siuxt. apprecēja . . . vienu šuvējas skrandu Seibolt A. v. J. 1900, S. 386. Als ein Kuronismus neben nuoskrendis zu li. skrañdis "Viehmagen", apskrę̃sti "sich zerzausen" (bei Büga KZ. LI, 120), mhd. schranz "Riss, Spalte, Scharte", dän. skrutte "Vogelkropf", schwed. dial. skrott "Fruchtbalg" ( s. Persson Beitr. 20, 376, 786, 863 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 580), resp. zu ahd. scrintan "sich spalten", scrunta "Spalte" (s. Zupitza Germ. Gutt. 158).

Avots: ME II, 886, 887

skrañdainis, ‡

2) skrandaiņi, ein zerlumpter Anzug:
redzēju skrandainīšus mugurā Tdz. 58513.

Avots: EH II, 507

skrañdainis (f. -ne), ein Zerlumpter, in Fetzen Gekleideter Dr.: ubags, skrandainis, nejē̦ga! Stari II, 185. skrandainis miesā, garā panīcis A. v. J. 1896, S. 201. meitai vairāk paticis skrandainis LP. V, 278.

Avots: ME II, 887

skrañdaîns, lumpenartig, voll Lumpen U., zerlumpt: skrandainas drēbes A. XI, 569. skrandains vazaņķis Vēr. I, 1275.

Avots: ME II, 887

‡ skrandals Diet. "ein Umhertreiber".

Avots: EH II, 507

sprañda: der Nacken C., Kolberg, Lemb., Ruj., (mit an̂ ² ) Jēkabnieki; pa spran̂du ² (od. zu sprands ?) Dobl., (mit añ ) Jürg.

Avots: EH II, 556

sprañda Dond., U., sprànda ² Saikava, sprañds Wandsen, Frauenb., lw., U., spran̂ds ² Bershof, Līn., sprandis St., der Wirbel im Genick Elv.; das Genick U., der Nacken Dond.; der Kopf (mit an̂ ² ) Dunika; der Hinterteil eines Tieres (spranda) Selb.: sprandu lauzt, das Genick brechen. tre̦nc zirgu dziļajā grāvī, var . . , vai sprandu nuolauzt Alm. Kaislibu varā 66. kaut spranda būtu lūzuse šim lācim! Lautb. Vidv. II, 79, grābis vijuolnieku aiz spranda LP. VII, 621. Klintainis tuo turēja, satvēris aiz spranda R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 85. viņš dabūja ar dūri pa sprandu. (zirgam) aplam cieta spranda Janš. Čāp. 53. kad zirgs paceļ kaklu un tuo pie spranda nuoliec Konv. ² 1422: sadevu melnim pa sprandu, ka vilna vien nuoputēja Selb. gari luocīs savus cietuos sprandus pie viņa kājām Kra. Vīt. 17. - spranda dūriens, Nackenstich Preip. 67. Als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu li. sprándas "Nacken, Genick", das von Leskien Abl. 346 und Trautmann Wrtb. 278 ohne Begründung zu li. spréndžiu (le. spriêžu, s. spriêst) gestellt wird, ohne dass ein Zusammenhang der Bedeutungen ohne weiteres zu ersehen ist. Wie man nun deutsch vom aufgerichteten, stolzen Nacken spricht (so auch gr. αὐχήν "Nacken" zu αὐχή "Stolz, Prahlerei" und - wenn mit X aus kh - zu got. auhuma "höher" und zum apr. Superlativpräfix ucka-?),-so könnte der li. Nackenname als etwas "Gespreiztes" zu mhd. sprenzen "sich spreizen, einherstolzieren" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 676) resp. zu ae. sprindel "Spannhaken" gehčiren; vgl. auch spriêst und sprîdis.

Avots: ME III, 1010

sprandags, die Klernme, Zwicke: kakam asti sprandagā ielikt Lubn. (fig.) nepatīkamā klizmā iekļuvis saka: "nu ir sprandags ļipā" Lubn. n. Etn. IV, 121; sprkndâgs ² Saikava , ein šķērslis an der Tür; apaļš sprieslis, kas arkla apīžu augšgalā iestiprina lemesnīcu". Kontaminiert aus spandags und etwa spranga 4?

Avots: ME III, 1010

acaîns, acuôts,

1) maschig, augenähnliche runde Figuren aufweisend:
acaiņi diegi LP. VII, 1238, acaini cimdi Druw. acuots aude̦kls Etn. III, 146;

2) hervorbrechende Keime habend:
ja neduos brandavīna, būs acaini kartupeļi BW. 28574.

Avots: ME I, 7

apdalît (li. apdalýti), tr., beschenken, unter eine grosse Menge verteilen: mūs māsiņa apdalīs BW. 25257. atjāj pieci vedējiņi, tuos apdala, vēl paliek 25468. māte apdala viesus cimdiem. apdala visiem brandavu RKr. XVI, 105.

Avots: ME I, 80

apjùmt, tr.,

1) bedachen:
jumtu; apjumta veranda MWM. VI, 350;

2) bedecken:
ruozes skujām Caun. apjumt nuolīdzinātu kuoku, den bekappten Bienenbaum durch eine Birkenrinde bedecken und diese mit einem flachen Stein beschweren Biel. H. 195.

Avots: ME I, 92

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250

brañdvīns, brañdavīns, brañd(a)viņš, brañdevīns, brañdeviņš, randaviens">brandaviens, brandeviens, brandesniņš, brañdīns, branavs N. - Bartau BW. 11247, 11559, 14673; Etn. I, 26, brandens um Tuckum n. Lautb. und Mar. RKr. XV, 108, der Branntwein: brandvīnu tecināt od. dedzināt od. laist, Branntwein brennen. kad brūte bij nācēja un uz tam deva savu vārdu, tad tūlīt nuodzēra mazuo (od. pirmuo) brandvīnu, (d. h. man feierte Verlobung) un nuorunāja, kad dzers īste̦nās precības jeb lieluo (od. uotruo) brandavīnu BW. III, 1, 57. Sprw.: kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā. [Aus nd. brandewīn.]

Kļūdu labojums:
brandavīnu = brandvīnu

Avots: ME I, 323

‡ I brazda, comm.,

1) wer hin und her watet
(brazdenē) Gr.-Buschh.;

2) ein Raufbold, Randalist
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: tāds b., ka ni˙kur ramiņu jemt.

Avots: EH I, 238

cìenât, - āju,

1) bewirten:
kuo mēs talku cienāsim BW. 28498. Sprw.: cienāt cienā, bet ēst neduod. kas re̦ti nāk, tuo labi cienā. viesus cienāja ar alu un brandavīnu;

2) dial., = cienīt, hochachten, schätzen. Subst.
cienājums, die Bewirtung: duos māmiņa, es neiešu, velt(i) būs tavs cienājums BW. 14671.

Avots: ME I, 394

cìenît,

2): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: cienī teīkt Janš. Mežv, ļ. II, 81. cienīja bieži atnākt pie mums Dunika. man pastāvīgi cienīja būt mājās brandavs ebenda; ‡

3) = cìenât 1: kas rē̦li nāk, tuo labi ciena. Birk. Sakāmv. 77. pateicat... par sālīti, par maizīti, par mīlīgu cienīšanu BW. 1481.

Avots: EH I, 278

daũzît (li. daužýti), -u, -īju, freqn., tr., wiederholt schlagen: (kumeliņš) dauza kaltas kamaniņas BW. 14486. kungs viņu vienmē̦r dauzuot JK. III, 73. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich stossen, sich balgen, randalieren, lärmen, unruhig sein:
bē̦rni dauzās pa sē̦tu. visi pagasta puiši ap tevi dauzās A. XX, 251. luops dauzās; grib vēršuos iet. zirgi dauzās pa stalli;

2) poltern, klopfen:
kas tur dauzās pie durvīm?

3) sich herumtreiben:
vēl šuo baltu dienu tur raganas apkārt dauzuoties Etn. III, 91. dauzāmies vēl tâ>pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

4) sich plagen, abquälen:
dauzās kâ pliks pa nātrām od. kâ akla vista. daũzîtãjs, jem., der immer schlägt: lūk, tâ iet ļaužu plēsējiem un dauzītājiem Aps. VI, 16. [Wohl (nach v. d. Osten-Sacken IF. XXII, 314) zu sloven. dúzati "stossen" und (nach Froehde BB. X, 300 und Zupitza KZ. XXXVII, 388) zu mhd. tuc "Schlag, Stoss"; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 262 und Petersson Balt. u. slav. Wortstud. 3.]

Avots: ME I, 445

dauzuoknis, [daũzuokņa Jürgensburg], dauzuonis, dauzuoņa Lub., dauzakņa, der Randalist, Raufbold, jem., der alles zerschlägt: labs pulciņš nuo šiem dauzuokņiem tika aizve̦sti uz policiju Latv.

Avots: ME I, 445

dedzinât (li. dẽginti),

1) tr., fact., brennen lassen, brennen:
sveci, malku, skalus, žagarus; brandavīnu, līdumu; uguni dedzina augšā, man zündet Feuer an Mag. XX, 3, 69; dedzināms upuris, Brandopfer. Sprw.: par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir;

2) intr., brennen:
saule spiež un dedzina. vērmeles mani dedzina, ich habe Sodbrennen.

Avots: ME I, 450

divẽjâds, divejâds C., zweierlei, zwiefältig; Adv. divējādi, divējāši BW. 23715 var. [Druckfehler für * divējāži?], auf zweierlei Weise: divējāds alutiņš (Rätsel). dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos BW. 19621, 2.

Avots: ME I, 471, 472

dzìrkstele [PS., C., Jürg., Kl., Warkh., dzir̂kstele Lis,, Serbigal], Demin. dzirkstelīte. dzirksteliņa BW. 6547. 2 var., 3; 6586. dzirkstaliņa 14835 var.,

1) der Funke:
kur dzirkstele, tur uguns. maza dzirkstele nuodedzina lielu mežu. nuo mazas dzirksteles liels uguns izceļas. juodi kaujas, dzirksteles me̦t. Oft mit dem Zuzatz von uguns: lai izput kâ uguns dzirkstele. brandavīna dzirkstelītes BW. 26057;

2) oft von einem feurigen Mädchen ausgesagt:
meitiņ, mana dzirkstelīte, kam es tevi uzaudzēju BW. 6539. tur iegula jūs māsiņa, kâ uguns dzirkstelīte 13611;

3) dzirkstele, dzirkstelīte Bers., auch dzirkstene, Donnernelke (dianthus deltoides)
RKr. II, 70. [Reimwort zu birkstele; eher wohl zu gars, slav. gorěti "brennen" als zu dzirkste I.]

Avots: ME I, 554

ģervelis,

1) jem., der eine heisere Stimme hat
U.;

2) wer viel plappert
Bers. N. A. XIII, 81; [ģer̂velis Arrasch, ģer̃velis Ruj. "ein unruhiger Mensch, ein Randalist"].

Avots: ME I, 697

‡ glãzs (o- Stamm!) Gramsden n. FBR. IX, 102, Rutzau n. FBR. VII, 121, Strasden,

1) das Glas (als Materie)
Iw.: glāza durvis BW. 10488;

2) das Trinkglas
Frauenb., Wahnen: paduod... mazuos glāziņus Janš. Dzimtene V, 96. duošu glāzli brandavena BWp. 2047, 1.

Avots: EH I, 392

grãbšķis [Nigr. grâbšķis Trik.],

1) ein Zugreifer, ein Dieb
Etn. III, 172, Trik. ;

2) ein Fasler, Tölper
Kand. : skrandas, ar kaŗām izpušķuojas ziņkārīgie grābšķi ;

3) der Plur. grãbšķi,

a) zusammengeharkter Roggen
Kand., Trik. ;

b) Unsinn, aus der Luft gegriffenes Zeug :
jābrīnās, nuo kurienes ziņuotājs tādus tukšus grābšķus ķēris Ar., Spr. ar tādiem grābšķiem ne cik tāļu nevar tikt A. XIII, 455.

Avots: ME I, 643

grañdît [PS., C., gràndît Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Salis, Arrasch], - u, - ĩju, [auch grandēt U.],

1) tr., mit Lärm rütteln, schütteln, stossen, mit Lärm hinunterstürzen, verfolgen:
sākuši kratīt māju, grandīt visas malu malas J. Up. tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up. dze̦lzasu rati pa akmeņiem stipri granda Fest.;

[2) gran̂dît ² Bl.], poltern, zertrümmern
L., St., U.;

3) [gran̂dît ² Dunika], mit grosser Anstrengung schaben, kratzen:
gr. katlu. Refl. - tiês,

1) sich herumstossen
Fest., Drosth.: kuo tu grandies? laiva grandās, das Boot bewegt sich AP.;

2) mit Lärm niederstürzen, poltern, rollen:
sākuši grandīties pa piedarbu J. Up. pē̦rkuons grandās Dok. A. [Wenigstens in der Bed. 3 als Kuronismus zu li. grándyti "schaben", grę́sti "reiben, scheuern", ae. grindan "zerreiben, zermalmen" d. Grand "Sand" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 315 unter frendō und Berneker Wrtb. I, 356.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up.

Avots: ME I, 637, 638

gruõdi (li. grandai "Latten" ), lokal auch gruodas (li. granda "Stockwerk"), gruodes, gruõdis [Karls],

1) Bohlenlage auf Brücken > auch die Balken, die die Bohlenlage halten Kastran:
tiltā man gruodi (Var.: gruodas, gruodes, gruodis) lūza BW. 18169. ratiem dārduot pār kuoka tilta gruodiem A. XII, 105;

2) die Belken unter der Diele:
istabā gruodi sapuvuši,

3) die Bohlen zur Einfassung des Brunnens
Kastran, (zuweilen auch der Sing., die einzelne Bohle): aptaisīt gruodus ap aku A. XX, 946. lai akas pieslē̦dzuot pie gruodiem LP. VI, 3;

4) ein horizontale Stütze unter der Oberlage
Spr. [Zu grìda, grìst I (s. diese); vgl. Lidén Stud. 195.]

Avots: ME I, 671

ìeļor̂kstêtiês, einen platschenden Laut von sich geben: brandavīns zābakuos ieļorkstējies LP. VI, 437.

Avots: ME II, 42

[ìerindans Trik., ein wenig lau; vgl. re̦mde̦ns und ierandans.]

Avots: ME II, 58

izdzer̂t (li. išgérti), tr.,

1) austrinken:
baluoži pelcī dzēra, abi dzēra, neizdzēra BW. 9473. karuoguos... sapulcējās ve̦cie izdzert malciņu BW. III, 1, 5. kuŗu kruogu es izdzēru? Oft mit dem Zusatz sauss, tukšs: izdzēra aku sausu, tukšu;

2) trinkend zu Ende feiern:
izdzērām abiem radiem kāzas Blied.;

3) trinkend verlieren, vertrinken:
izdzeŗ (Var.: nuo -, pa -, sadzer) savu sīku naudu BW. 26925. alu dzēru, brandavīnu, bet prātiņu neizdzēru 1958, 1; mit dem Zusatz nuo galvas: izdzert prātu nuo galvas Pantenius. vakar māte kruogā dzēra, izdzeŗ mani kruodzniekam BW. 13685; 10679. Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust trinken, trinkend sich gütlich tun, schlemmen:
šie nāk, izē̦das, izdzeŗas un beigās parāda ikuci MWM. VIII, 585. e̦smu izdzēries diezgan, tagad pietiek LP. III, 45;

2) sehr viel, aber ohne Erfolg trinken:
gan šis izdzēries šādas zāles, gan tādas, bet ne˙kā Etn. III, 31.

Avots: ME I, 731, 732

izsikt od. izsîkt C., intr.,

1) fallen (vom Wasser), versiegen, austrocknen:
avuots izsiek Līg. jūŗa izsīkst sausa Vēr. I, 224. šī upīte ne˙kad neizsīkstuot MWM. VIII, 526. e̦ze̦rs izsīk RKr. VII, 175. izsīkusi Daugaviņa, zaļa maura pieaugusi BW. 30968. manas karstās asinis izsīkušas Vēr. II, 689;

2) fig., versiegen, schwinden:
izsika pēdējā dzīvības straumīte R. Sk. II, 109. tavs spē̦ka avuots izsika R. Sk. II, 48. krājums varēja izsīkt kâ e̦ze̦rs, kam trūkst piete̦kas Kronw. caur brandavīnu tam izsika viss labums Pantenius. kam izsicis bij pēdīgais mazumiņš Līg. viņa izsīkušajās acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593.

Avots: ME I, 796, 797

iztul`zis (Part. prt., li. = ištulžę̄s), aufgedunsen, angeschwollen: slīkuonis iztulzis. lielam brandavīna mīlē̦tājam vaigi iztulzuši C.

Avots: ME I, 821

kapeniẽks: ein Begräbnisteilnehmer, der zum Leichenschmaus nicht geladen ist Frauenb.; kapenieku brandaviņš BW. 27622. vdenkāršu kapenieku... nebija visai daudz Janš. Līgava II, 484.

Avots: EH I, 586

II karinât [li. kãrinti],

1) tr., hängen, anhängen:
drēbes karina knaģī od. uz karināmuo. karin ze̦lta vai sudraba, tev māmiņa man[i] neduos BW. 15220, 3;

2) intr., hängen, baumeln:
brandavīna dzērējam ellē kājas karināja (Var.: karājās) BW. 19574; 15597, 2. [Ursprünglich wohl identisch mit karināt I.]

Avots: ME II, 162

III kãrpa [Arrasch], Drosth. n. A. X, 1, 213, [kãrps Salis], = kàrba; [= ciba U., Bielenstein Holzb. 358; ein ovales hölzernes Kästchen U.; kãrpa" ganu ciba" Ruj.]: kārpa - nuo plāna dēlīša (uoša, bē̦rza vai apses) gare̦ni apaļā formā saliekts, neliels trauciņš ar ielaistu, kuoka tapiņām iestiprinātu dibe̦nu, ar tādu pašu uzmaucamu vāku. lietuo vis˙vairāk siļķu vai reņģe ielikšanai; cietākuos liek arī sviestu vai ce̦ptu gaļu Dond. n. A. IX, 505. Auch zur Aufbewahrung von Branntwein: vedējene savu līdzatve̦stuo kārpu ar brandavu nuoliek uz galda RKr. XVI, 101; 214. Hängt wohl irgendwie mit kā`rba zusammen.

Avots: ME II, 197

ķèimuruôt,

1) [ķeimer,uôt Bers.], intr., taumeln
AP., Lös.: visādi skrandaiņi ķeimuruo pa kājām JR. IV. 199 ;

[2) tr., etwas falsch machen
AP. Refl. -tiês, ungeschickt und erfolglos hantieren ; trödeln, zögern AP. - Vgl. (in der Bed.

1) li. keimeriúoties "раздвигать ноги" und keĩmaruoties "шалить".]

Avots: ME II, 360

III ķepe, gew. Demin. ķepĩte, der Schröpfkopf: uz spranda liek dēles vai ķepītes Etn. IV, 22. - Aus dem deutschen Plural Köpfe.

Avots: ME II, 367

kuõrtẽlis,

2): duod kuorteli brandavīna BW. 34574. jau mucina nuotecēj[u]se devītā kuortelī 19813 ¹ .

Avots: EH I, 688

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

lankaris,

1) [lan̂katis ² "ein Fetzen"
Mesoten; lan̂kari ² "skrandas" Lossiger; lànkaris ² Sessw., Mar., N. - Schwanb., ein Fetzen od.] ein Zerulumpter [Papendorf;

2) lankaris, ein fauler Mensch, der der Arbeit ausweichend sich umherzutreiben pflegt
Nötk.]

Avots: ME II, 420, 421

[larpata,

1) "eine Klatschbase; ein verkommenes Frauenzimmer"
Morizberg;

2) "ein Schlappschwanz"
Ve̦cāķi;

3) = ļar̃pata I Kosenhof, Roop, Drobbusch, Morizberg lar̃pata "skranda, lupata" Treiden, Pabbasch, Seppkull.]

Avots: ME II, 423

liẽvenes, liẽvenis, lievens, liẽviņš BW. 19891, [Salis],

1) die Haustreppe, Veranda:
vīrelis stāvēja uz kruoga lievenēm Vēr. I, 770, mūs aicināja uz lieveni Dr. kungi sauca prāvu vīru, lieve̦nā (Var.: -nī) stāvē̦dami BW.20006;

2) der Balkon:
bez balkuona jeb ļuvenēm, kuŗas nuosauc arī par lievenēm. K. Müller;

3) Abschauer, Abdachung, Anbau an einem Gebäude, bedeckter Umlauf um die Riege:
pusgraudnieks rijas lievenī steidz sarīkuot ragavas un pajūga lietas Saul.;

4) eine Reihe Schatten gebender Bäume:
lievenī launagu (dienasvidu) gulēt U.;

5) Laub-hütte
[Manz. Lettus]; lieveņu svē̦tki, das Laubhüttenfest. [Nebst li. lievenys Miež. "переходная галлерия" und estn. löˉw "Hütte, Baracke" aus mnd. love(ne) "Laube, bedeckte Halle."]

Avots: ME II, 508

‡ lìevinis ² Kaltenbr., Oknist, die Veranda: lievinī stāvēdami Tdz. 52559

Avots: EH I, 758

me̦duôt, mit Honig mengen: nei devāt ce̦ptu cāļu, nei me̦duota brandaviņa BW. 19292. - me̦duošanas metodes Konv. ^2, 376.

Avots: ME II, 591

mîkstmèlis (f. - le),

1) wer eine weiche Zunge hat:
es bij[u] tāda mīkstmēlīte (Var.: plānmēlīte), brandavīna dzērējiņa BW. 19899;

2) ein Fuchsschwänzer, eine Schmeichelzunge
U.

Avots: ME II, 642

nùoplekšķêt, ‡

2) = nùoplekšêt 2: nuoplekšķējušām, skrandainām drānām Poruks Raksti III, 2 (ähnlich Saul. Raksti III, 135).

Avots: EH II, 76

nùostàipît, tr., freqn.,

1) wiederholt hinstrecken, ausstrecken, hinziehen:
luocekļus;

2) streckend überziehen:
ar vīnstīgājiem nuostaipīta veranda Duomas II, 1253. Refl. -tiês, sich recken, sich hinstrecken: viņš nuostaipījās vien.

Avots: ME II, 858

palinuôt: aizbrauca p. ("?") uz saviem radiem ("parasti pie radiem brauc linuot, līdzje̦mdami brandava mucu") Aahof.

Avots: EH II, 151

pìedzer̂t,

1) zu-, dazutrinken;

2) volltrinken:
piedzert pilnu vē̦daru Alm. Kaislību varā 155;

3) sich betrinken:
Sprw. piedzēris izguļ dullumu, muļķis ne˙kad. piedzēris cilvē̦ks jāglaba kâ bē̦rns. apdullis kâ uz piedzeršanu. piedzē̦ruši... kâ purvi Kaudz. M. 303. uz piedzē̦ruša teic: piedzēris kâ se̦sks Etn. II, 62. dzē̦ruši viņi bij gan, bet ne piedzē̦ruši Jaunā Raža IV, 155. brandaviņa, brandaviņa! es nuo alus nepiedzēru BW. 25100, 1. piedzēris kâ dublis N.-Sessau n. U. Refl. -tiês,

1) sich volltrinken; sich betrinken, besaufen:
piedzēries lupatām Celm. piedzēries, ka vairs ne mātes nepazīst Etn. II, 188;

2) dazu ein bischen (beim Essen) trinken:
ciemiņš tiesāja maizi, piedze̦amies klāt pienu Austriņš Nuopūtas vējā 25.

Avots: ME III, 247

pìežvukstêt ² Bers.,

1) herandampfen:
vilciens piežvūkstēja klāt A. v. J. 1896, S. 573;

2) mit einem dumpfen Schall erfüllt werden:
kuoks gāzās ar tādu truoksni, ka man piežvūkstēja pilnas ausis Vank.

Avots: ME III, 314

pitkainis ein Randalist, der mit einer pitka bewaffnet ist Bers.: vai nu viņš ies ar kaut kādiem pitkaiņiem kuopā? Saul. A. XX, 647; "ein grausamer Mensch, der das Vieh schlägt" Selsau.

Avots: ME III, 229

pižulis, dünnes, schlechtes Bier Etn. I, 122 (aus Gold.); II, 137: citā bija brandaviņš, citā tāds pižulītis BW. 19564.

Avots: ME III, 230

plânmēlis (f. -le), jem. mit einer plâna mèle: es bij[u] tāda plānmēlīte (Var.: mīkstmēlīte), brandaviņa dzērējiņa BW. 19899 var.; 19939, 3.

Avots: ME III, 330

puķe: nom. plur. puķi (> ostle. puči) Pas. V, 149 (aus Welonen),

1): dārza p. BW. 14904, 8. lauka p. 4581. alus p., b) hypericum Frauenb., asins p., a) hypericum quadrangulum Saikava; b) solidago virga aurea Saikava; atāla p. Vank., parnassia palustris; baltā p., b): matricaria inodora Saikava; c): auch Ramkau; brandavīna (brandevīna Ramkau, brandeviņa Saikava) p., hypericum quadrangulum; darvas p., die Pechnelke
Salis; ēdes p., euphorbia helioscopia Salis; grašu p., caltha palustris Ramkau; kārpu p., euphorbia helioscopia Pussen; kāzu puķīte, aster salicifolius Oknist; krampja p., erodium cicutarium Liepna.; kreima p., ranunculus acer Salis; matu p., ein in Gärten häufig vorkommendes Unkraut Pussen; mātes p., dianthus deltoides Pussen; precnieku p.: auch (precen-) AP.; pūdējuma p., chrysanthemum leucanthemum und matricaria inodora Salis; rudens p., b): auch (rudiņa p.) Oknist; saules p.: "annus" ME. III, 405 zu verbessern in "annuus"; sprādžu p., silene inflata RKr. II, 78; sūdu p., chrysosplenium alternifolium Ramkau; sūrā p., anemone nemorosa Ramkau; sveķu (AP.) od. sviķu (Pussen, Salis) p., viscaria vulgaris; sviesta p., a): auch PS.; b) ranunculus acer Salis; c) potentilla anserina Pussen; tulˆst ² -p., silene vulgaris Pussen; uguns p., a): auch Salis; b) coronaria flos cuculi Salis; ūdens p., ranunculus flammula Saikava; vēja p. Sawensee, anemone nemorosa; vēžu puķīte, anemone hepatica RKr. II, 66; zalkšu p., trientalis europaea Pussen; zilā puķīte: auch Oknist, Ramkau; dze̦lte̦nā zirgu p., caltha palustris Ahs.; zīda p., die Pechnelke Salis; zīdes p. "zīdene" Siuxt; ‡

6) die Staude (?):
izsēdināja jie ... trīs kūļus salmu pa vienam ... salmiņi izlaide puki, un izauga ābuoļi Pas. V, 140 (aus Makašēni); ‡

7) die weibliche Scham
Diet.

Avots: EH II, 322

punna, punne, = puna, puns: tautu meitas mugura punniņu punnēm; tautu dē̦la pāte̦ga deviņiem me̦zgliem, tā tavas punniņas izlīdzinās BW. 21368. sprandas punne, Maulwurfsgeschwulst, Genickbeule Preip. 50. Aus estn. punn "gedrungener, rundlicher Gegenstand"?

Avots: ME III, 413

rañduôtiês Karls., spielen, lärmen (von versammelten Kindern gesagt) Allend. n. U. Zu randa II ?

Avots: ME III, 477

randus, -us "= randa">randa" Salis n. U.

Avots: ME III, 477

ranga, das laichen der Strömünge Bergm. n. U.; vgl. randa II.

Avots: ME III, 477

re̦nda "ein Niedermoor; ze̦ma vieta, dūņu purvs" Stockm.; vgl. randa I.

Avots: ME III, 511

sakãrstît, tr., freqn., (hin und wieder) hängen, aufhängen, zusammenhängen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen) Spr.: pie sienām visādas izruotājumu skrandas sakārstītas Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 26. Refl. -tiês, (mit jem.) anbinden Spr.

Avots: ME II, 648

salampât,

1): labi smalki s. (zerspalten)
malku Saikava (mit àm ² ); ‡

2) verprügeln:
salampāšu abas divas, ka skrandas vien apjuks! Blaum. Skroderdienas Silmačos (1902), S. 75.

Avots: EH XVI, 423

salˆde̦ns C., U., Wid., Ve̦cmuiža, salˆdans Mar. n. RKr. XVII, 135, Preiļi, Pas. IV, 383, Nerft, salˆdins Kl., Saikava, saldains U., süss (salˆdans Golg., Lis., Warkl., Adleenen, Schwanb.) U., Mag. XIII, 41 (saldans), Marzen (salˆde̦ns); süsslich U., Ronneb. (salde̦ns): saldana zemenīte BW. 5411, 7. saldanāka zemeņuoga par visām uodziņām 11421, 3. griķu mistra salde̦ns (Var.: saldans) alus 11186. saldans miežu alutiņš 27990. saldans (Var.: gauži salds) bija vīns ar me̦du 21657, 2. saldanu vīna glāzi 15525. saldanu brandavienu 28459. salde̦nu krējumu Etn. IV, 1. tu esi re̦mde̦ns un salde̦ns JR. V, 12. - Subst. salde̦nums U., Ronneb., saldanums Mag. XIII, 41, die Süssigkeit U., Mag. XIII, 41, Süsslichkpit Ronneb.

Avots: ME II, 668

saskrandât, tr., zerfetzen: tuo tas skranda saskrandāja Siuxt. Refl. -tiês, zerfetzt werden: svārki jau saskrandājušies Nigr.

Avots: ME III, 733

sazāļuôt,

1) tr., mit einer Medizin
(zâles), mit Kräutern, Gewürz versehen; vergiften: sazāļuot brūces LP. I, 30. tâ sazāļuotā ūdenī ve̦cmāte bē̦rnu mazgāja BW. I, S. 184. brandavu glāzi - tādu sazāļuotu ar piparmenci A. XXI, 568. sazāļuotie ēdieni LP. IV, 129. ar nāveszâlēm sazāļuotu pienu MWM. VII, 122;

2) mit Unkraut bewachsen:
sazāļuojušām puķu duobēm Jaunie mērn. laiki IV, 90. Refl. -tiês, sich vergiften.

Avots: ME III, 795

‡ sĩrapuôts, mit Syrup versüsst: še vajaga ... sīrapuota brandavīna Tdz. 56805.

Avots: EH II, 493

‡ skrandeklis Diet., = ‡ randals">skrandals.

Avots: EH II, 507

I skura,

1): ze̦lta s. mugurā Tdz. 55415. lai jis sarga savu skuru Jauns. Raksti VIII, 347; "skara" Nerft n. FBR. XIX, 115; skuras "skrandas" N.- Peb.

Avots: EH II, 516

‡ skùrlups ² Kaltenbr. "kažuokādas atgriezums, kas de̦r kažuoka lāpīšanai u. c.": (kurpniekam) īlins ruokās, skurlupi zuobuos BW. 33554, 6 (aus Višķi); "nuoplīsis, skrandains apģērba gabals; tas, kas ģērbies skrandās: par guovīm: iet kâ skurlupi (ja ir aplipušas mē̦sliem)" Auleja.

Avots: EH II, 516

šļarpata, = šļampa: šļarpata iet šļarpatu šļarpatām, skrandas vien iet pa gaisu Fest. Vgl. slarpata.

Avots: ME IV, 64

šļarpatu šļarpatām "?": šļarpata iet šļarpatu šļarpatām, skrandas vien iet pa gaisu Fest.

Avots: ME IV, 64

smẽ̦rs: smē̦ru, smē̦ru ratiņam, brandavīna sprēdējam! BW. 7044. kad smē̦rus (= mē̦slus) duod klāt, tad karpeļi aug Seyershof; "biezpiens" Grünw.

Avots: EH II, 537

sprands, s. spranda.

Avots: ME III, 1010

sprieslis U., spriêsls ² Karls., Plur. spriešļi, spriêsli C., Smilt., Trik.,

1) spriesls Bielenstein Holzb. 375, 473, Wid., die Wölbung, das Gewölbe
U.; sprieslis Ruj., Bielenstein Holzb. 100, spriêsli Ronneb., Drosth., spriesli Naud., das Ofengewölbe U. (namentl. des Riegen- und Badstubenofens), der Gewölbebogen aus Ziegelstein am Riegenofen Bielenstein Holzb. 100; sprieslis "ein breiter Stein, auf den man in Riegen und Badstuben kleinere Steine legt" Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617; spriêslis Bers., spriêslis ² Gr.-Sessau, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht; sprieslis Biel. n. U., spriêsls Ronneb., spriesla (U.) od. sprieslu (Freiziņ) akmins, der Gewölbstein;

2) "?": putni aiz dzelzs spriesliem (Gitter?)
Druva II, 583. Kaum sicher zu entscheiden, ob (mit ie aus en) zu spriêst 1, sprîdis, spranda u. a. (so nach Leskien Abl. 346 und Trautmann Wrtb. 278; vgl, poln. przęsło "Brückenjoch"), oder aber (mit ie aus ei) zu spraislis 3.

Avots: ME III, 1022

staņģe, staņ̃ģelīte Arrasch, Widdrich, = staņģis II, l; pie durvīm stāvēja divas staņģes, vai nu ve̦cas brandaviņa, alus vai petrolejas mucas Jauns. Baltā gr. I, 22. sviesta staņģelītes MWM. VIII, 789.

Avots: ME III, 1044

ster̂bele: lindrakiem nuoplīsušas ster̂beles 2 (svārku apakšas maliņas) Siuxt; "skranda" (mit er̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 577

‡ stirbiksis "?": saimnieks, stirbiksītis, tas nedeva brandavīnu Tdz. 52360 (ähnlich 54523).

Avots: EH II, 580

I sušķis,

1): auch Allend., Lems., Salis, Seyershof; "skrandains cilvē̦ks" Grenzh. n. FBR. XII, 24;

2): "augumā īsi un slikti izgatavuoti lini" Frauenb.; pļavas malā labi auguši sušķi ("?"), par kuŗu sē̦klām ... ne tik daudz priecājās kâ par viņu pe̦lavām Jürgens 20; "Beinen:" ME. III, 1127 zu ersetzen durch "Beinen;" ; tāda meitenes sušķe Janš. Dzimtene V, 306. prātīgāks e̦smu par visiem tiem sušķiem ("Laffen")
Fausts (1936) 76, kuo jūs, sušķi, lielāties? BW. 20849, 1.

Avots: EH II, 605

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

II vargans, einer, der viel spricht (mit àr ² ) Golg., (var̃gãns) Jürg., Wolmarshof; ein Fasler Lemsal, Mar.; "ņaudē̦tājs" (var̃gãns) Jürg.; ein Unartiger, Unruhiger, ein Randalist Lemsal, Mar., (var̃gãns) Nötk., Trik., (var̂gā`ns ² ) Oknist; ein Unverträglicher (vargans) Lubn.; ein Schimpfname (mit àr ² ) Korwenhof; Plur. var̃gani Segew., vàrgani ² A.-Laitzen, Alswig, Mahlup, Mar., var̃gãni C., Jürg., var̃gāni AP., Widdrisch, vàrgāni ² Erlaa, vargāni Blumenhof, Rentzen, Rosenbeck, Salisb., Wenden, Wolm., lärmende Menschen (besonders von tollenden Kindern gesagt); vàrgani ² Kalnemois, Lubn., Schwanb., Stomersee, vargāni Kalz., Peb., Ramkau "lärmende, ausgelassene Kinder": tāds kâ vargāns! (auf ein lärmendes Kind bezogen) Oknist. turi muti ciet, tu vargans! Mar. vārās (= spricht viel) kâ vargans ebenda. tas puika iet kâ vargans ebenda. bē̦rni iet pa istabu kâ vargani (lärmen sehr) Alswig, Mar. tâ kâ vargāni pa kājām maisās AP., Erlaa, Widdrisch. cūkas pret vakaru iet kâ vargani Alswig. Beruht wohl auf vargans I.

Avots: ME IV, 478

I vāte Frauenb., Iw., Līn., Karls., Stenden, vāte Manz. Lettus, U., vãts, -s Bauske, Kand., Pankelhof, Selg., Siuxt, Wandsen, vàts ² -s Bers., Kl., vāts, -s Spr., Bielenstein Holzb. 323, ein (grosses) Fass; "ein grosses hölzernes Gefäss" (vāte) Dunika: divpadsmit vātis vīna Pas. II, 110. kâ bitīte nuo ziediem sūc, tā es nuo vātes brandavīnu Stenden. -sūdu vāte Stenden, mīze̦lu vāte ebenda, Schimpfwörter. Nebst estn. wāť "Fass" aus mnd. vat.

Avots: ME IV, 511

vidus (li. vidùs "das Innere", ae. widu, air. fid "Wald"), dial, vids, Demin. vidiņš, vidutiņš,

1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,

a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;

b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,

a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,

a) die Mittagszeit;

b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;

2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;

3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;

4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III ^4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.

Avots: ME IV, 580, 581

I zeseris U., JK. V, 79, Golg., Gramsden, Grünhof, Oknist, Schibbenhof, Vīt., ein Sechser, eine ausser Gebrauch gekommene kleine Münze: par vērdiņu alus pirkšu, par zeseri brandavīna BW. 28409 var. pāris zeseru dabūja vēl kabatā Janš. Līgava I, 27. aizdeva 7 zeserus LP. VI, 887. sameta klētsnaudu, nuo katra vedēja pa zeserim BW. III, 1, S. 74. Sprw.: pliks kâ zeseris Birk. Sakāmv. 117. Nebst seseris 1 aus nd. Sesser bei Frischbier II, 334.

Avots: ME IV, 714

županas "Fetzen (randas">skrandas)" Warkl. Aus poln. župan "Unterkleid"?

Avots: ME IV, 832