Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'recēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'recēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (42)

aizprecēt

àizprecêt: ‡ Refl. -tiês, sich in die Fremde verheiraten (von beiden Geschlechtern): Jānis aizprecējies pruojām Janš. Apskats 1903, S. 149.

Avots: EH I, 43


aizprecēt

àizprecêt, tr., an einen fern lebenden Mann verheiraten: kad meitas nuo pavārnīcas ē̦d, tad tās tāļu aizprecēs Etn. II, 60. reiz vienai mātei aizpre̦c meitu tāļumā par saimnieci LP. VI, 9.

Kļūdu labojums:
an einen fern lebenden Mann verheiraten = heiratend (die Frau) wegführen

Avots: ME I, 44


aizrecēt

àizrecêt: pušums aizrecējis Bers., die offene Wunde hat sich mit geronnenem Blut bezogen.

Avots: EH I, 45


apkrecēt

apkrecêt [li. apkrekė´ti], intr., sich mit einer Kruste beziehen, rings herum gerinnen: zupa apkrecējusi Stenden, Kursiten.

Avots: ME I, 95


apprecēt

apprecêt, ‡

2) verheiraten:
apprecēja... meitu ar Mārtiņu Pas. III, 286 (ähnlich: IX, 479). apprecēja [kādu puisi] ar meitu VI, 45.

Avots: EH I, 106


apprecēt

apprecêt, tr., heiraten (vom Manne, eig. kaufen): arājs mani apprecēja BW. 7294. kas pēc mantas pre̦c, mantu appre̦c Sprw.; auch von der Frau: māsa apprecēja kalēju Alm. Refl. -tiês, sich verheiraten: tie nedz appre̦cas, nedz... Luk. 20, 35. lai jele Juris appre̦cas Apsk.

Kļūdu labojums:
7294 =7293, 5

Avots: ME I, 112


aprecēt

aprecêt,

1) = aprep(ê)t 1: pušums aprecējis Bauske, Bers., Schwanb.;

2) teilweise (an der Oberfläche) gerinnen:
asinis aprecējušas (apžuvušas) Warkl. pagaidi, lai (aukstā gaļa, Gallert) aprē̦c (Selsau, Trik., Wilsenhof) oder aprecē (Jürg., Lemburg)!

Avots: EH I, 108


atkrecēt

atkrecêt, abkratzen, kratzend abschälen, abreissen: a. vâti Dunika.

Avots: EH I, 150


atprecēt

atprecêt, heiratend (als Frau) heimführen: kungs atprecē uotru sievu Pas. IX, 198. māte, atpre̦cē̦ta nuo citurienes Austriņš Nopūtas vējā 5.

Avots: EH I, 159


ieprecēt

ìeprecêt, ieprecinât, tr., zufreien: meitiņa mana iepre̦cē̦ta. daži pat viņam arī mēģināja tādu ieprecināt A. XX, 1224.

Avots: ME II, 53


ierecēt

[ìerecêt,

1) (zu)gallern od. gerinnen (anfangen):
receklis ierecējis Bauske;

2) in etwas gerinnen:
asinis brūcē ierecējušas Nigr.]

Avots: ME II, 57



izprecēt

izprecêt, tr., durch Heirat aus dem elterlichen Hause wegführen, heiraten (von Mädchen als Obj.): mani puiši izprecēs BW. 29139, 4. es tiku izpre̦cē̦ta uz muižu pie kalēja Kaudz. M. es meitiņu izprecēju nuo sīvās māmuļītes RKr. XVI, 137. Refl. - tiês, intr., heiraten (von Mädchen): launaga laikā dzimušas meitiņas palikšuot ilgi meitās un tikai pusmūžā tās izprecēšuoties LP. VII, 415.

Avots: ME I, 785


krecēt

I krecêt: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Oknist n. FBR. XV, 188, Kaltenbt., Siuxt, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 647


krecēt

I krecêt, - ẽju [Lis., Ruj.] od. (nach U.) - u, - ẽju, (li. krekėti "свертываться"), intr., gerinnen. Refl. - tiês, gew. in der Zstz. mit sa -, klunkerig, klümpicht werden L., U. [Nach Berneker Wrtb. I, 613 f. zu poln. krzek "Froschlaich" u. a.]

Avots: ME II, 270


krecēt

II krecêt, heiser werden Bergm. n. U. [Gleich li. krekė´ti "кричать krè krè (о свиньѣ)", wozu nebst krèkt, krekstêt, kre̦kuôt weiterhin apr. kracto, li. krãkė "Schwarzspecht", krakė´ti "хохотать", kymr. crech "Schrei", gr. χρέξ "ein Vogel", ksl. krečetъ "Zikade", poln. krzeczać "krächzen, knarren", serb. kro`kati "krächzen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 609 und 620 f., s. Zupitza Germ. Gutt. 124 und KZ. XXXV, 256 f.]

Avots: ME II, 270


krecēt

III krecêt, -ēju, kratzen Dunika: k. galvu. Refl. -tiês, sich kratzen Dunika: žīds sēd uz mūrīša un krecējas.

Avots: EH I, 647


nokrecēt

I nuokrecêt, gerinnen, gallern: tâ nuokrec, ka ar nazi var griêzt Siuxt. Refl: - tiês Gudenieki, gerinnen (?): plāna krējuma kārta nuokrecējusies.

Avots: EH II, 55


nokrecēt

II nuokrecêt Dunika, abkratzen: n. jē̦lu ādu.

Avots: EH II, 55


noprecēt

nùoprecêt ‡ Refl. -tiês, eine Fehlheirat machen Aps.: skrīveris tiešām būs šķībi nuoprecējies Atputa № 635, S. 7.

Avots: EH II, 78


noprecēt

nùoprecêt, tr., heiraten (perfektiv): tumsā sievu nuoprecēju BW. 13297, 9.

Avots: ME II, 834


norecēt

nùorecêt, sich mit geronnenem Blut bedecken (?): ģīmis un kakls bija pārcirsti un asinīm nuorecējuši Janš. Mežv. ļ. I, 36

Avots: EH II, 80


paprecēt

paprecêt, tr., dahinraffen (eig. wegheiraten): ve̦lns lai viņas paprecē! Saul.

Avots: ME III, 84


pārecēt

[pãrecêt, umeggen, noch einmal eggen: p. tīrumu. Refl. -tiês, sich eggend überanstrengen: zē̦ns pārecējies.]

Avots: ME III, 155


pārprecēt

pãrprecêt, ‡

2) um mehrere der Reihe nach freien (werben)
Oknist: viņš pārprecēja ne vienu vien, bet ne˙viena negāja;

3) verhandeln
(pārduot) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 208


pārprecēt

[pãrprecêt, herüber-, hinüberverheiraten ; dzimusi ārzemniece, uz šejieni pārpre̦cē̦ta Janš. Dzimtene V, 98.]

Avots: ME III, 171


pārrecēt

[pãrrecêt, sich mit einer Kruste überziehen: brūce jau labi pārrecējusi Nigr.]

Avots: ME III, 172



pieprecēt

pìeprecêt, heiratend mit erlangen : viņš pre̦cēdams sievu pieprecējis māju līdz.

Avots: ME III, 281


pierecēt

pìerecêt Spr., sich mit Gerinnendem füllen: asinīm pierecējušā bārda Vēr.I, 63,

Avots: ME III, 284


precēt

precêt, -ẽju,

1) handeln
(nicht mehr gebräuchl.) Manz. Lettus, L., U.;

2) tr., intr., freien, auf die Freie gehen; heiraten
(tr.): ja puisis, kādu meitu iecerējis jeb nuolūkuojis, gribēja pēc tās precēt tad negāja vis pats precībās, bet aizsūtīja savā vārdā precībniekus BW. III, 1, S. 90. dažkārt brūtgāns precē pēc meitas, kuo tas pats vēl nav redzējis ebenda 99. precēja ne˙vien pēc meitas, bet arī pēc puiša ebenda 81. atraiknis precējis pēc jaunas meitas LP. V, 63. es nebiju vairs gluži jauns, kad pēc tevis precēju Rainis. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepu lapu ceļu klāj; sapūst tavas liepu lapas, es neiešu šuoruden BW. 15223. kuŗ[u] meitiņu tu satiec, tuo runā, tuo precē, . . . tuo sauc savu līgaviņu 12397. dažs precēja mantas dēļ ve̦cu, sirmu līgaviņu 11081, 1;

3) verheiraten:
ķēniņš negribēja precēt savu meitu ar Mārtiņu Pas. III, 286 (aus Ligna). es tevi precēšu, werde dich verheiraten III, 245. Refl. -tiês,

1) Handel treiben
(wenig gebraucht) U.;

2) freien
U.; heiraten (intr.), sich verheiraten: Sprw. precēties grib, pātaru nemāk. pats precējas, pats ecējas. pusvasaras tautu dē̦ls ar manim precējās BW. 14991, 2. - Das Part. precējies, verheiratet: precējies vīrs, precējusies sieviete. dzīvuojis precējies kungs LP. VII, 174. - Subst. precêšana,

1) der Kauf
Manz. Lettus; der Handel: ar tavu precēšanu esi tu . . . ķēniņus virs zemes bagātus darījis Glück Ezechiel 28, 33;

2) das Freien; das Heiratlrn;
precêšanâs,

1) das Handeln
nicht mehr gebräuchl.);

2) das Heiraten, das Sichverheiraten;
pre̦cê̦tãjs, wer freit, heiratet: tādi jauni knēvelīši, visi sievu pre̦cē̦tāji BW. 12367. Zu prece.

Avots: ME III, 384, 385


pusprecēts

puspre̦cē̦ts Frauenb., halbverheiratet: bij nuorunājis brūti; tã nuomira, - palika p.

Avots: EH II, 333


recēt

recêt: auch Oknist n. FBR. XV, 188, Sonnaxt; unbek. in Dunika, Schnehpeln, Stenden, Tals.

Avots: EH II, 362


recēt

recêt U., -u PS., C., Lis., Kl., Selsau, Dond., Siuxt od. -ẽju Jürg., Arrasch, Golg., -ẽju, intr., gerinnen (von der Milch), gallern. Vieneicht zu mhd. rach (gen. rahes) od. ræhe "steif, straff", regen "sich erheben, starren" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 136 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 361. Oder vielmehr kontaminiert aus retêt und krecêt I?

Avots: ME III, 501


sakrecēt

I sakrecêt: auch Auleja (gespr. mit -ra-), Kl.-Gramsden, Kurs., Siuxt. ‡ Subst. sakrecējums, Geronnenes: dabū nuo kalējiem izde̦gušu uogļu sakrecējumus Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 39.

Avots: EH XVI, 419


sakrecēt

I sakrecêt, intr., gerinnen, sich gallern Kurs., Frauenb., Wid.: zupa ir sakrecējusi Briņķi (Kr. Hasenpot). nuokauta luopa asinis atdzisušas sakre̦c Wessen. sula sakrecējuse par biezu ķuzi Konv.1 105. asinsķermenīši ātri sakrecē Preip. 143. Refl. -tiês, klunkricht werden, wie Mehl L.

Avots: ME II, 654


sakrecēt

II sakrecêt, zerkratzen: s. ar nagiem ādu Dunika.

Avots: ME II, 654


saprecēt

saprecêt, Refl. -tiês: trīs apaļas vasariņas adulnieši precējās; nī vareja s., nī ar labas nuolūkuot Tdz. 59797.

Avots: EH XVI, 438


saprecēt

saprecêt, tr., heiraten (perfektiv; gew.: apprecēt): bāliņš sievu saprecēja (Var.: apprecēja, saderēja) BW. 15888, 3. puiši nevar sievas saprecēt 15008. Refl. - tiês, sich (miteinander) verheiraten: viņi pārāk jauni saprecējušies Jauns. viņš sastuopas ar Mildu, sapre̦cas A. XI, 749. saprecēties ar svešiniekiem Norv. 83. Sprw.: ve̦lns deviņus pārus vīzes nuoplēš, kamē̦r viens pāris sapre̦cas.

Avots: ME II, 708


sarecēt

sarecêt U., intr., gerinnen, sich gallern: sarecējušas asinis, sarecējis piens Serb., Oppek., Kokn., Sessw, n. U. sarecējuse zupa, gegallerte Suppe Mag. XIII, 2, 57. sare̦cuot nuo piena sūkalām atdalās siera plācenis MWM. IX, 522. - Subst. sarecẽjums, das Geronnene, das Gerinnsel, der Gallert: citi fermenti sarecējumu atkal izkausē Vēr. lI, 219.

Avots: ME II, 714


uzkrecēt

uzkrecêt, aufkratzen, kratzend zum Vorschein bringen: uzkrecēt asinis Rutzau.

Avots: ME IV, 344


uzrecēt

uzrecêt, gerinnen auf: uz brūces uzrecējušas asinis Bers.

Avots: ME IV, 373

Šķirkļa skaidrojumā (41)

atļauja

atļaũja, die Erlaubnis, Konzession: dabūt atļauju meitu precēt Etn. III, 61. *

Avots: ME I, 175


biklums

biklums, die Schüternheit, Feigheit: tāds grib pēc augstām kundzenēm precēt, kas aiz sava ve̦rga bikluma nevar luodei pretī stāties Lautb. L. 65.

Avots: ME I, 294


čaukāties

čaukâtiês, -ãjuôs, versuchen, beabsichtigen Wessen: bē̦rns jau čaukājas iet kājām. viņš čaukājas precēties.

Avots: EH I, 286


cilāt

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381


daiks

daîks 2 [N. - Vartau, Selg.], die Sache, das Ding, Instrument: ar daikiem ruokās LP. VII, 618. atme̦sts kâ nederīgs daiks A. XII, 388. [daiki, die männlichen Geschlechtsorgane: ja tev daiku pilna sauja, tad vari precēties Fehteln. - Nebst daiceklis, daikari, daikši, daikts zu li. dáiktas "Sache", apr. deicktas "etwas".]

Avots: ME I, 431


glecēt

II glecêt U., = glīdêt, schmeimig werden; ["saiet pikā, sakristies, sarecēt" Sarben, Sermus u. a.].

Avots: ME I, 624


izčibēt

izčibêt, intr., verwittern, hinschwinden, zugrunde gehen [Serbigal, Salis]: tu man varē̦tu izčibēt zem ruokām Brig. nebūtu papratis bagātu sievu apprecēt, būtu izčibējis MWM. X, 569. ak tu izčibējis, viņš jau aizbraucis, zum Kuckuck, er ist schon weggefahren. kad tu iz˙čibē̦tu od. iz˙čibējis! (oft mit dem Zusatz: laukā) hol dich der Kuckuck!

Avots: ME I, 723


izraustīt

izraûstît (li. išráustyti),

2) in Stücke zerreissen:
meitu ... piesiet zirgam pie astes un i. gabalu gabaluos Pas. VIII, 159 (ähnlich 395; IX, 114). juo (= viņu) izraustīja zirgi pa pasauli IV, 3T6; ‡

3) "ātri (sacenšuotiês) izprecēt" Ahs.: bagātās mātes-meitas (acc.) drīz izrausta. Refl. -tiês;

2) eine Zeitlang
vergeblich) reissen (zerren): i. pakritušuo zirgu aiz pavadas Jürg.

Avots: EH I, 476


kreceklis

I kreceklis [Lis., Arrasch, Schujen, Bauske, Ruj.], Geronnenes, Gallert Naud., Wid. Zu krecēt.

Avots: ME II, 270


krievs

krìevs, Demin. verächtlich krievelis, krieveniņš BWp. 1371, krievulē̦ns Duomas III, 1109,

1) der Russe:
Sprw. kas liks krieva šinelim zīda uoderi. krievs tava tē̦va pakšķus izbradās. kuo tu, krievs, pa manām pupām bradā, wozu drängst du dich dahin, wohin du nicht gehorst. [krievu ticība, der orthodoxe Glaube.) krievu mēnesis, ein langer Monat: ciba ve̦se̦lam krievu mēnesim pietiktu Austr.; krievu ābuols L., St., krievābuols Elv., die Gurke; krievu putraimi, Hirsengrütze L., St.; krievu zeme, krievzeme, dafür jetzt gew. Krievija, Russland;

2) der Russe als Repräsentant des Mutes, der Unerschrockenheit:
tam gan ir krievu dūša;

3) im Pl. die Soldaten, der Militärdienst:
man jāiet krievuos, ich muss unter die Soldaten (eig.: unter die Russen) gehen. lai pāriet krievi, tad varēs precēties MWM. IX, 894. izkulties, izpestīties nuo krieviem, sich vom Militärdienst befreien;

4) das Demin. krieviņš, krieveniņš, ein ungetauftes Kind
BW. 1371. Zugrunde liegt der Name der aruss. криvичи, [der zu einer Zeit entlehnt sein muss, als statt des jetzigen i noch ei oder ē (woraus ī) gesprochen wurde).

Avots: ME II, 284, 285



mīts

I mîts,

1): lai iet zirgi mîtā Warkl. n. FBR. XI, 122. zirgu m. Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75. taisīsim mîtu! (sagen zu einander zvei Wirte, von denen einer einen Sohn, der andere eine Tochter verheiraten will)
ebenda. loc. s. mîtâ (als Adv.) "apmaiņus" Skaista n. FBR. XV, 48; precēties mîtā Kaltenbr.; ‡

2) das Gelenk
Sonnaxt.

Avots: EH I, 823


nekadei

neka˙dei Frauenb. "auf keinen Fall": es tev n. neļaušu precēt tādu meitu.

Avots: EH II, 13


no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757


nokrist

nùokrist,

1): kad ir vaļa, tad kādu brīdi viņš nuokrīt (nuoguļas) pa pusdienas laiku Linden in Kurl. maguones ātri nuokrīt Kand.;

2): man kakls gluži nuokritis Lubn. n. BielU. man ūkiņš nuokritis (od. nuokrities) Bers., ich bin heiser;


3) sterben:
arī bagātnieki nuokrīt Frauenb. ve̦cais nevarēja vis tik ātri n. Strasden; verrecken Auleja, Frauenb., Siuxt, Weissensee: nuokritis labākais zirgs;

4) ins Unglück geraten
Seyershof: kuo nu maksu nemt tādam cilvē̦kam, kas pats nuokritis; "sich versehen, sich täuschen." Orellen: kas tālu iet sievas precēt, tie visi nuokrīt; "nuoplîst" Ramkau: gluži nuokritušas pastalas. Refl. -tiês: viņš ir pa krietnam nuokrities (= vājāks kļuvis) AP.

Avots: EH II, 56


nolenkt

nùolènkt, ‡

2) Perfektivform zu lênkt 1: palīdzi tik n. kur kādu labu līgavu manam Rudītim! Janš. Līgava II, 272. pastāstīt, ka Silenieks grib precēties, ka citas tuo grib n. Precību viesulis 19.

Avots: EH II, 62


nostī

nuôstī 2 Seyershof, = nuôst: viņam tiek liegts n. precēties.

Avots: EH II, 91


notīkot

nùotĩkuôt: viņš jau nuotīkuojis (hat beobachtend ins Herz geschlossen) viņu Annu, grib precēt Vank. nuotīkuojusi brīdi, kad ne˙viena priekšā nav Jauns. Raksti V, 229.

Avots: EH II, 100


nu

I nu (li. nù, [ai. nu, gr. νυ, ahd. nu "nun"]), nun,

1) enklitisch: tas nu viss vēl ne˙kas, bet tumsā atgadās krustceļš LP. II, 32. še nu tev! da hast du nun!
te nu bij! da haben wir's! lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. kâ jau nu, wie schon nun: uzņe̦m tuos laipni, kâ jau nu ķēniņa dē̦lus LP. II, 50. ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs. ja ne, tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. kad nu, ja nu, wenn nun: ja nu tâ tu gribi, lai tad iet arī tâ. kur nu vēl od. kur tad nu vēl, wie sollte es denn auch, gescweige denn: ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev, jaunam muļķim? LP. V, 265. neticis ne virsū skatīties, kur nu vēl precēt III, 27. ķēvīte knapi varuot tik vienu pavilkt, kur nu vēl abus I, 181. zur Verstärkung der negation: ne nu (Var.: neba, nele, ne˙vis) lieta mani pēla, ne nu lieta niecināja; izpaliņa mani pēla BW. 8707, 1. Im ersten Teil eines disjunktiven Satzes: vai nu - vai(jeb vai), entweder - oder; ne nu - ne, weder - noch: vai nu suods, vai guods. bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt LP. II, 79. Nach dem Imperativ ist das nu enklitisch, wenn auf dem Verbalbegriff der Ton liegt: ej nu, mans dē̦ls! geh nun, mein Sohn! Betont ist es aber,

a) wenn der Zeitbegriff betont ist: ej nu, mans dē̦ls, geh jetzt(in diesem Augenblick), mein Sohn;

b) wenn die Folge der Erwartung nicht entspricht: glāb nu čūsku; gan viņa tev iekuodīs;

2) betontes nu, jetzt:
nu aba, eben jetzt; nu tik, nu vēl, jetzt erst: nu tik viņš pārnāca mājās. [nu tad! U., auf denn, wird`s endlich?] sagrāba meiteni un nu tik bēgt, er ergriff das Mädchen und machte sich jetzt aus dem Staube JK. viņš piekŗauj tādu kâ tik nu, er packt ein ungemein grosses Fuder voll IV, 72. nu kâ, wie denn sonst, natürlich: vai tu arī tur biji? nu kâ. nu, kas nu? nun, was ist jetzt los? LP. VII, 686; nu re (aus redzi) nu, sieh doch nun. Beim Vokativ als Ausrufewort: nu tu mīļais dieviņ! o du mein lieber Gott! In der Frage: vai zini kuo jauna? nu? Wiederholtes nu - mit Betonung des zweiten nu:

a) zur Beruhigung: nu, nu, gan sāpes pāries, lass gut sein, der Schmerz wird vorübergehen:

b) zur Warnung, Drohung: nu, nu, gan dabūsi pērienu, warte mal, du wirst wolh Prügel bekommen.
nu, nu, nu, pa, pa, pa, pasacīšu māmiņai BW. 5561;

c) zum Ausdruck der Indignation: "tu esi mani nelamē grūdis." "nu nu!" das geht doch zu weit.
[Zu apr. "teinünun", la. nudiūs tertius "es ist nun der dritte Tag" u. a., vgl. Persson IF. II, 251.]

Avots: ME II, 752, 753


paprast

paprast [li. papràsti "gewohnt werden"], tr., verstehen, auf etwas verfallen: nebūtu papratis bagātu sievu apprecēt, būtu izčibējis MWM. X, 569.

Avots: ME III, 83


pārgalvis

pãrgalˆvis, pãrgalˆvniẽks, der Übermütige, Fragenichts: kuo tu tādam pārgalvniekam padarīsi? A. XIV, 132. sataisījies dē̦ls daiļuo pārgalvnieci precēt LP. V, 206.

Avots: ME III, 155


pātari

pãtari, pāte̦ri Klein.,

1) das Gebet, Gebete, die Hausandacht:
pātarus skaitīt, Gebete herlesen od. hersagen; pātarus turēt, die Hausandacht halten. pātaruos iet (braukt),

a) zur Lehre gehen
L.;

b) sich zum Prediger begeben, um sich zum Aufgebot anzumelden:
pēc precībām brūtgāns un. brūte brauc pie mācītāja pātaruos, t. i. pieteiktles, lai tiktu uzsaukti BW. III, 1, 9. Sprw.: precēties grib, pātarus nemāk. nelīdz ne zâles, ne plāksteris. ne lāsti, ne pātari;

2) die Gardinenpredigt, das Geschwätz:
beidz jel reiz savus pātarus! Niedra. tad ta nu izskaitīja pātarus! Kaudz. velti gaidu gudru vārdu gaŗuos meitu pātaruos BW. 12994. [Nebst estn. pāter und li. põteriai aus la. pater (noster)].

Avots: ME III, 190, 191


pazināt

pazinât,

1) erfahren (?):
iedami apsērst radus, lai pazinātu, kI3 tie pārlaîduši mēŗa laikus Janš. Mežv. ļ. I, 187;

2) = paziņuôt (?): bija saduomājis precēties: bija pazinājis (> ostle. pazynuojis) uz visām malām ļaudīm, lai sameklē ... meitini Pas. X, 259.

Avots: EH XIII, 192


pliks

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344


prāts

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383


precībnieks

precĩbniẽks, der Freier, Werber, Freiwerber: ja puisis, kādu meitu iecerējis jeb nuolūkuojis, gribēja pēc tās precēt; tad negāja vis pats precībās, bet aizsūtīja savā vārdā precībniekus BW. III, 1, 90.

Avots: ME III, 385


precinieks

preciniẽks, preceniẽks, precniẽks,

1) der Händler, Krämer, Kaufmann:
siļķu precenieks, Heringskaufmann Manz. Lettus. kas piede̦r muižniekam ne̦sāt, tuo ne̦sā namnieks un precenieks Manz. rīdzeniekus tautas dziesmas daudzina... par "preceniekiem" jeb "kaupmaņiem" PS. Novgorodā daudz vācu precinieku nuometās Launitz Stāsti 25;

2) f. -niẽce, der Freier, Werber, die -in:
puisis, nuolūkuojis meitu, kuŗu gribēja precēt, uzlūdza kādu ve̦cāku vīru sev par "precinieku" BW. III, 1, S. 57. precenieki bija: brūtgāna tē̦vs, māte vai tuvākie brūtgāna radi ebenda 25. istabā preceniece sāka stāstīt, ka meklējuot kādu zudušu luopiņu val kādu izbē̦gušu sievieti ebenda 16. pirmuos preceniekuos jeb derībās mēdza braukt brūtgāna tē̦vs ebenda 38. uotruos preceniekuos jeb pūra vedējuos brauca tuo sestdienu priekš laulāšanas ebenda 39. "precniekus" (precības) dzert brūtgāns nebrauca viens pats FBR. VII, 57. pēc bruokasta precenieks, vīrietis nuo brūtgāna puses, "saderināja" jaunuo pāri BW. III, 1, S. 76. brīnums, cik ilgi Rasa knakstās . . ., bet precnieks jau viņš nav A. v. J. 1900, S. 490.

Avots: ME III, 385


pretbrūtgāns

pretbrũtgāns, ein Gegenbräutigam, jem., der ebenfalls das von jem. zur Braut ausersehene Mädchen zu heiraten wünscht: nuoduomājis precēties...; ve̦lns meklēja precību izārdīt: tikai nevarēja ne˙kur atrast līgavai pretbrūtgānu LP. VII, 252.

Avots: ME III, 386


pusvecene

pusvecene Frauenb., eine ältliche weibliche Person: viņam de̦rē̦tu precēt tik tādu pusveceni.

Avots: EH II, 335



saderināt

I saderinât, tr.,

1) einen Vertrag, eine Versöhnung zustande bringen
U.; verloben; sich anverloben: precenieks... "saderināja" jauno pāri BW. III, 1, 76. (dernieks) manu māsiņu saderināja BW. 20904. Jānītis saduomāja precēties un saderināja sev .. . dze̦ltānīti Pas. III, 240 (aus Bikava);

2) in Übereinstimmung bringen:
dziesmu nevaram saderināt ar tiem virsrakstiem, apakš kuŗiem tās ievietuotas. K. Baron. Refl. -tiês, sich verloben: viņa ar kristītu labprāt saderinājusies LP. VII, 466,

Avots: ME II, 610


sakult

sakul˜t,

1): auch Lng. (unter kult); verprügeln:
s. suni Salis; glattschlagen: citreiz (izmazgātu) lakatu satin un plaukstu starpā sakuļ (ar ruoku izgludina krunkas) Seyershof. s. (ar bungu vāli savelēt) veļu AP.;

2): s. salmus ar zirgiem AP.;

3): durchrühren:
s. (samaisīt) abrā maizi (= mīklu) KatrE. Refl. -tiês,

2): vai man vajadzēja ar tādu gaisa grābsli s. (= apprecēties)! Frauenb.

Avots: EH XVI, 420


saost

sa-uôst, freqn. sa-uostît, tr., intr., erwittern, riechen; etwas Geheimgehaltenes spüren U.: sauož pelējuma smaku Vēr. II, 1238. suns nevarēs tavas pē̦das sauost Dīcm. pas. v. I, 55. tuksneša iemītnieks jau ar de̦gunu sauož, kas ir braucis pa ceļu A. XXI, 583. sa-uoduši Dreimanim kviešu sili sē̦tmalī BW. 14431. ragana bij sauoduse, ka kungs taisuoties viņas pameitu precēt LP. IV, 102. Refl. -tiês, viel riechen (tr.): svešu smaku sauodies LP. I, 93.

Avots: ME III, 778, 779


slapjš

slapjš (li. šlãpias), nass: Sprw. slapjš kâ ūdens žurka. slapjš līdz kauliem, durchweg nass. kur jau slapjš, tur vairāk liet nevajaga. ve̦lns izskrējās slapju muguru (lief mit vor Schweiss nassem Rücken) LP. II, 76. viņa slapja nuobridusies Aps. V, 29. guovīm raganas kāpj mugurā un nuojāj slapjas Etn. IV, 46. "slapjš aiz ausīm" od. "slapjš pakausis" sagt man von einem noch nicht ganz Erwachsenen, einem Grünschnabel: es sen jau kurpēs staigāju, kad tev vēl slapjš bij aiz ausīm Neik. vēl slapjš aiz ausīm un grib jau precēties LP. I, 138. tev jau vēl slapjš pakausis Etn. II, 63. - Subst. slapjums, die Nässe: acīs vinam tāds mazs slapjumiņš A. XX, 163. kam vēl bē̦rna slapjums aiz ausīm Apsk. v: J. 1903, S. 660. Wohl zu gr. χλέπας· νοτερόν πηλῶδες, ή˚ δασύ, ή˚ υ'γρόν Hes. und ir. clúain Wiese", wenn aus ide. *k̑lopni- (s. Fick Wrtb. III4, 537, Boisacq Dict. 467, Strachan BB. XX, 13, Trautmann Wrtb. 306), sowie slav. slota (wenn mit -t- aus -pt-) "Regenwetter; nasse Witterung".

Avots: ME III, 916


smulāns

smulâns (Substantiv?) Saikava "neliels augumā; netīrīgs": kâ s., bet jau grib precēties. smulis vai s., - viens daudzums.

Avots: EH II, 540


uzcerēt

uzcerêt,

1): es tevi gribu precēt. es jau tevi sen e̦smu uzcerējusi Blaum. Raksti VII 5 (1935), 176.

Avots: EH II, 719


uzmest

uzmest,

1): u. dziju uz adatām AP., ein Strickzeug aufschlagen;

5): uzmetis ar ķirveli bērželim Behnen; ‡

8) part. uzme̦sts, = ‡ uzmāts (?): Liene gribuot viņu precēt, e̦suot uz nabaga cilvē̦ka tīri kâ uzme̦sta Blaum. Raksti II 5 (1939), 156. Refl. -tiês,

1): es arī uzmetīšuos, uzraušu jaku Apsk. 1903, S. 32;

2): tāda pļava, kur nevar u., kur staigs Seyershof.

Avots: EH II, 729


vērtens

vẽ̦rte̦ns AP., Dunika, ziemlich gross AP., Dunika, "krietni paaudzis" Dunika, tüchtig ("krietns, pamatīgs") Dunika; wert(voll): ve̦rte̦na runga AP. ve̦rte̦ns suvē̦ns, bullis Dunika. šādi, tādi ganeļi, - nevis vē̦rte̦ni puikas, kas nuoduomājuši precēties Janš. Bandavā II, 36. mēs e̦sam . . , vērte̦nākie vīri valstij Dzimtene 2 I, 305. tu . . . esi vē̦rte̦na saimniece ... izce̦pdama tādus ... raušus Mežv. ļ. I, 278. tu esi man gan ve̦rte̦ns dē̦ls! (ironisch) Dunika. kaut būtu..,vē̦rte̦ns sievietis, kāda ievē̦ruojama meita Janš. Bārenīte 81. Mit. li. vertinaĩ (adv.) "wert" zu vergleichen?

Avots: ME IV, 568


vēzīties

vēzîtiês,

2): vêzījas precēties Nerft.

Avots: EH II, 780


vīkšt

vìkšt, -šu C., Nötk., PS., Serbigal, Smilt., Trik., Wolm., (mit ì 2 ) Heidenfeld, Selsau, (mit î 2 ) AP., Ramkau, (eine Festlichkeit) vorberciten Golg., N.- Peb., Saikava, Serben, Sessw., Vīt.; vīkšt Drosth., Ronneb., Wesselshof, für die Reise, für die Arbeit vorbereiten, fertigmachen: sākuši vīkšt bēres Pas. III, 100 (aus Serbigal). sāka vīkšt kāzas IV, 363 (aus Adiamünde; ähnlich VII, 157). kāzas vīkša lieliskas Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 532. bez alus nevar kāzu vīkšt MWM. VI, 638. guodu vīkšt Aps. II, 23. man jaiet tuo balli vīkšt Saul. III, 212. māte aizgāja vīkšt ciemiņam mielastu MWM. VII, 505. ģērbjat, vīkšat pādīti manu! BW. 1498. Refl. -tiês, sich vorbereiten, sich bereit machen; sich anschicken W.-Livl. n. U., Golg., N.Peb., Serben, (mit ì ) Nötk., PS., Serbigal, (mit î 2 ) Grobin, Jürg., Ramkau, (mit ì 2 ) Fehteln, Kr.: javīkšas uz kāzām Pas. IV, 501 (aus Adiamünde). vīkšušās uz ... dzīrēm VI, 86. viņš sāka vīkšties kâ uz guodībām Poruk. vīkšties uz baznīcu Serbigal. vīkšuos uz ciemu iet Ramkau. kungi cits par citu vīkšās uz māju MWM. VIII, 726. Vilma ... steidzīgi vīkšās iet Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 137. meita .. puosusies un vīkšusies, kâ var iet V, 420. sākusi vīkšties. drīz vien bijusi sataisījusies III, 99. e̦suot jau dažu labu reizi vīkšies ... precēties Aps. legātnis 30. viņi vikšas kāpt malā Druva III, 51. vīkšas uz lietu (es wird regnen) Ramkau. - Subst. vīkšana, das Vorbereiten, das Zurechtmachen: bēŗu vīkšana Aps. II, 41. runāt par kāzu vīkšanu Pas.V,125 (aus Lubn.); vîkšẽjs Serbigal, wer zurechtmacht, wer vorbereitet: priekšnieki, vīkšēji, apgādnieki un kuopēji Dīca tulk. Rokas grāmata v. J. 1708, S. 3 II. vīkšt für vīkst I nach dem prs. und prt. vīkšu, wozu Le. Gr. 589 2 .

Avots: ME IV, 638


vīrīt

vìrît 2 Lubn., Marienhausen, Meiran, vīrît Podunay n. Mag. IV, 2, 155, U., -ĩju,vìrêt 2 Baltinow, Šķilbē̦ni, glauben U.: viņš mani vīrī, er glaubt an mich, steht für mich ein Lubn., Meiran. es puisīšu navìrèju 2 BW. 9847, 2; vìrît 2 Mar., zulassen, erlauben: vīrī nu vīrī viņai precēties! Mar. n. RKr. XV, 144. Wohl mit ostle. ī aus ie und nebst li. viẽryti "glauben" aus r. вѣрить dass.

Avots: ME IV, 641, 642