Paplašinātā meklēšana

dripa: ja aude̦kls nevienāds, viena dzija augstāka, uotra ze̦māka, tuo dziju, kas augstāka, sauc dripu. izsitas dripas, kad aude̦kls nelabi uzsiets AP.

Avots: EH I, 334

[dripa, eine Unebenheit im Gewebe: dripām aust Lub., Fest.]

Avots: ME I, 499

[dripains, dripe̦lains, uneben (vom Gewebe) Lub., Fest.]

Avots: ME I, 499

‡ I dripans AP., = drupans

Avots: EH I, 334

‡ II dripans Dond. "ein flinker Junge": Kaža tāds d.; viņš ātri nuoskries (līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 334

‡ dripata Warkl. n. FBR. XI, 107, dripatas Skaista n. FBR. XV, 37, ein Versteckenspielen.

Avots: EH I, 334

‡ gripats Dond., = kripats: man nav ne maizes gripat(iņ)a.

Avots: EH I, 406

‡ kripas, Holzpantoffeln Franenb.

Avots: EH I, 654

kripata: auch AP., Saikava, Segew.: gaļa bij vienās kripatās: ne˙viena smuka gabaliņa, kuo ēst PV.

Avots: EH I, 654

kripata [Mitau], kripats, kripatiņa Mar., [Salis], kripatiņš, ein bisschen, ein Krümchen: ēdiena neņe̦m ne kripatas mutē. duod man kādu kripatiņu sviesta. vai tad tev nebij ne˙vienas kripatiņas prāta Purap. [Zu kript 2.]

Avots: ME II, 280

kripatiņš (unter kripata): auch Orellen.

Avots: EH I, 654

mẽnešripa, die Mondscheibe MWM. VIII, 88.

Avots: ME II, 617

pripača, der Anspann des (dritten) Seitenpferdes: pripača tiek pielikta pie divjūga ratiem trešā zirga piejūgšanai blakām Kalleten. Vgl. pripaška.

Avots: ME III, 391

pripaška, pripaža U., Aahof, Seltingshof, pripašķis Wid., das Seitenpferd; der Anspann desselben U.: izjūdzi tuo vienu me̦lnuo nuo pripaškas! LP. VI, 1046. augsti, uz pripašķi aizjūgti rateļi Lautb. Luomi 189. Vgl. pripraža.

Avots: ME III, 391

pripraža U., = pripaška. Aus r. при́пряжь od. припряжка "сбруя для припряжной лошади".

Avots: ME III, 391

‡ pusripa, die halbe Scheibe: tumšajā zemes pusripā, kuo vis˙gaŗām nuoslēdza meži Jauns. J. un v. 36.

Avots: EH II, 334

ripa,

1): das Rad am Spinnrad
Siuxt; = rãcenis 3 AP.; ripu kuoks BielU., das Holz über dem Webstuhl, an dem die Räder für die Schnüre der nĩtis befestigt sind. ripu rùls ² Lubn. n. FBR. XVII, 123 "dzelzs šķīvju rullis".

Avots: EH II, 372

ripa (li. ripà, in der Verbindung ripą mùšti "ein Rädchen schlagen"), auch ripe U., Demin. ripīte FBR. VII, 140,

1) ein Reif, eine runde Scheibe
U.; der Wirtel Bielenstein Holzb. 376 (mit Abb.); ein Kreisel Spr.: vaska ripa, eine Wachsscheibe, izruobuotas ripiņas Kaudz. M. 12. [meita] kâ ripiņa (Var.: ripīte), kâ spuolīte dziedādama iztecēja BW. 17279, 2. iet kâ ripa, von schnellem Gehen Grünh. - ripu sist U. od. kaut Schorstädt, das Scheiben- od. Rippschlagen Bielenstein Holzb. 717, ein Spiel, das im Treiben einer kleinen hölzernen Scheibe besteht U.: ganuos gā]u, ripas situ BW. 9914, 2 var, labāk gāju ar puikām ripu sist (Var.: ripas kaut) dzedziedā 7002. - visi man sit kâ ripiņu, alle reiben sich an mir Harder n. U.;

2) ripītes, die Rollen am Webstuhl, über welche die Stricke der Weherhefteln laufen
Bielenstein Holzb. 400 (s. die Abbild. S. 398);

3) ein runder Fleck:
asins ripiņa Konv. ² 199;

4) der Kreis um die Brustwarze
St., U. Etwa zu an. rifja "(Heu) wenden, auswickeln", rifr "Weberbaum, worauf das Gewebe aufgewickelt wird", reifar "Wickel", ae. á-ráfian "aufwickeln"?

Avots: ME III, 529, 530

ripainis, ein Apfelschimmel, ein Pferd mit runden Flecken; ein rundes, wohlgenährtes Pferd: kumeliņ, ripainīti, tev tēcēt, man sēdēt! BW. 32071 var. bērīt manu, ripainīti! 29929, 1. Adama labākajam zirgam - tumšzilajam ripainītim.... bija baltas krēpes Janš. Dzimtene IV, 25.

Avots: ME III, 530

ripaîns: auch (ripaiņš) Schrunden n. FBR. XIII, 102; (e̦ze̦rs) bij r. nuo zivju gaņģiem Jauns. Raksti IV, 228; ripaiņš zirgs "zils vai tumši brūns zirgs, ar tumšākiem apaļiem raibumiem spalvā (tādi mē̦dz būt jauniem un brangiem zirgiem)" Siuxt.

Avots: EH II, 373

ripaîns, eine Deminutivform ripainiņš BW. 13898 var., scheibenförmig U.; mit scheibenförmigem Muster versehen: ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi BW. 25470. - ripains zirgs (kumeļš), ein rundes, wohlgenährtes Pferd; ein Apfelschimmel, ein Pferd mit runden Flecken L., U.: kur jūs jāsiet, bandinieki, ripainiem kumeļiem? BW. 14425, 5. ripainiņš, spangainiņš (Var.: ripaiņš, pangaiņš) mans kumēliņš 13898 var. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā, tāds ripains un spangaini ābuolains, kâ bišu nuovaskuots Janš.

Avots: ME III, 530

ripaniski Widdrisch, ripaniski Jürg., ripãniski Wolmarshof, Adv., sich schlängelnd, Kreise umschreibend: čūskas ripaniski virsū laidās šāvējiem Plūd. Rakstn. II, 284.

Avots: ME III, 530

‡ ripans AP., = ripa 1: kartupeļus sagriêž ripeniņuos. sagrìezt de̦sas ripanuos. nuo jē̦kulas taisa kāju slaukāmuo: sagrìež jē̦kulu un tad sašūn apalā ripanā.

Avots: EH II, 373

skripata Drosth., Fest., Golg., ein Krümchen; ein Bischen, ein kleines Wenig: ne skripatiņu vēl nee̦smu ēdis Sassm. n. RKr. XVII, 52. neņēmis ne skripatiņas ēdiena mutē Pas. IV, 457 (aus Smilt.). nuoņemšuot radi visu, neatstāšuot ne skripatas MWM. VII, 187. atdevis visu, visu līdz pēdējai skripatiņai A. v. J. 1897, S. 851, sniega vairs ne skripatas Vēr. I, 770. tur būs kāda skripatiņa patiesības II, 700. Vgl. kripata und skrīpât.

Avots: ME III, 893

stirpa: auch ("?") Pampeln, Salisb., ("?"; mit "ir̂ ² ") A.-Bergfried, Bornsmünde, Neugut; ein länglicher Heuhaufen (mit ĩ ) Treiden, (mit ìr̂ ² ) Kokn., Tauerkaln, (mit ir̂ ² ) Allendorf, Kolberg, Seyershof, (mit ir̂ ) Linden in Kurl.; labības s. (mit ir̃ ) Schrunden, (mit ìr ² ) Fehteln, Sinolen, ("kaudze"; mit ir̂ ² ) Schwitten; salmu s. (mit ir̂ ² ) Frauenb.; ābuoliņa s. Schrunden; "kaudze" Alschw.; tukšu šķīvju stirpu ar kaŗuotēm vienā padusē Janš. Dzimtene III, 298; eine grabenartige Grube auf dem Felde, in der man im Winter Kartoffeln aufbewahrt (mit ir̂ ² ) Strasden.

Avots: EH II, 581

stripa Karls., Mar., Wid., = saite Mar.; die Strippe am Stiefel Wid.: piesien ituo stripu! Mar. n. RKr. XV, 138. - Plur. stripes, Strippen, Klammern an Büchern N. - Sessau n. U. Aus mnd. strippe "Strang, Schlinge".

Avots: ME IV, 1090

tripa, Interjektion: tripa, tripa zābaciņi apaļiem dibe̦niem! BW. 15976, 4.

Avots: ME IV, 238

tripaks "jem., der zur Arbeit angetrieberr werden muss" : tāds tripaks. ar kruķi stumjams, ar kāsi ve̦lkams! Alksn.-Zund.

Avots: ME IV, 238

‡ II tripaks Bērzgale, ein alter Tanz. Aus r. mpenak.

Avots: EH II, 695

tripalts: Sehwers Unters. 144 erinnert an nd. drīwholt "Gerät der Böttcher, womit sie die Reifen um die Fässer festtreiben" und mhd. trībholz.

Avots: EH II, 695

tripalts, ein Gerät, mit dem Böttcher Reife um ein Fass legen Hasenpot.

Avots: ME IV, 238

‡ apripât Dunika, herumrollen (um, intr.): ripa divas reizes apripāja apkārt.

Avots: EH I, 109

ãrķis, arķis,

1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;

2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv ^1. 671;

3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;

4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;

5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]

Avots: ME I, 243

‡ atkript "?": pirsti jam atkripa (poln. palce mu skołczały) Zb. XVIII, 489; vgI. dazu KZ. XLIII, 9.

Avots: EH I, 150

atripêt, -uôt, intr., herbeirollen: ripa, rati atripuoja.

Avots: ME I, 185

čur̃ksis, čur̃kslis, Hausschwalbe (hirundo urbica) Nigr., Kand.; zemes č., Ufer-, Wasser- od. Erdschwalbe (hirundo riparia). [Vgl. li. čiurkšti "zwitschern".]

Avots: ME I, 422

čur̃kslis: auch Dunika, Frauenb., Kal.. OB.; Uferschwalbe (hirundo riparia) Ahs.

Avots: EH I, 296

[dripele, = dripa, Unebenheit im Gewebe Stelp.]

Avots: ME I, 499

ìeripinât, tr.,

1) ins Rollen bringen:
vīrs ieripina ripu un puoš pakaļ, kur ripa ripuo LP. V, 320;

2) herein -, hineinrollen:
dzē̦rājs savu naudu ieripina kruodznieka kabatā.

Avots: ME II, 58

‡ izgarîtiês Lubn., sich gönnen: neizgarījās (aiz skuopuma) ne mazākās kripatas.

Avots: EH I, 447

I kaûss ² Demin. instr. s. kausīti BW. 19593 var.,

1): meta kāpuostuos cūkas kausu Siuxt. k. ir taisni pakaļā aiz ausīm Salis;

3): eine irdene Schüssel mit einem Henkel, die früher zum Schöpfen flüssiger Speisen benutzt wurde
Siuxt;

4): auch (ein Kochlöffel, Schöpflöffel)
AP., Ramkau, Seyershof, (Demin. kausiņš ) Wainsel n. FBR. XIV, 85, Liepna, Oknist, Schujen;

7): Demin. kausiņš,

a) "caurums dzirnu stīpā, kur iebāž milnu" Dunika;

b) "neliels kuociņš, kas nuostiprināts dzirnu ripas apakšējā daļā; uz tā balstās augšējā ripa" Warkl.; ‡

8) kausiņu pierē dabūt, einen Schlag (Hieb) vor die Stirn bekommen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

9) strīdes k., ein unnützer Händelmacher
Diet. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 192.

Avots: EH I, 595

II kaût (li. káuti " schlagen", klr. kýmu (prs. kýmu) (prs. кую) " hämmern, schmieden"], kaûju od. kaûnu, kâvu od. kavu (Dond., Selg., Dunika, Bauske], tr.,

1) schlagen, hauen:
Lipsts grasās viņu kaut Rainis. ripas kaut, sist (ein Spiel), eine hölzerne Scheibe schlagen, treiben;

2) stechen (beim Kartenspiel):
drāz par mizu, kaun nuost;

3) schlachten:
deviņi vīri vienu gaili kauj - sagt man, wenn mehrere sich an eine leichte Arbeit machen. muļķītim pavē̦l kaut kumeļu nuost (od. zemē) LP. IV, 61. [kâ kautin kauts gul U., er schläft einen Totenschlaf.] kaujams luops, das Schlachtvieh; āžus kaut, vomieren; dieva kauts, krepiert;

4) treten, gew. mĩt: gailis kaun vistu Aps. Refl. - tiês,

1) sich prügeln, sich schlagen, kämpfen:
kaunas kâ gaiļi. kam ar stiprāku kauties, kad nuo tā var izbēgt. kāvi kaunas, das Nordlicht flattert;

2) sich placken, sich abquälen:
zirgi kaujas ar dunduriem. kaujas ar me̦lniem kâ suns ar blusām. mums jākaunas ar duomām, ar murgiem, ar miegu, ar bē̦dām, ar grūtībām, ar trūkumu. Subst. kaûšana, das Prügeln, Schlagen, Schlachten; kaûšanâs, die Prügelei. [Weiterhin zu kũja (s. dies), ahd. huowan " hauen", la. cūdere, ir. cuad " schlagen" u. a., s. Johansson IF. XIX, 126, Berneker Wrtb. I, 593, Walde Wrtb. ² Bugge KZ. XIX, 413 f., Trautmann Wrtb. 123.]

Avots: ME II, 179, 180

[III ķedele Wessen "ripas grìežamais kuociņš pie vērpjamā ratiņÄ. Wohl zu ķe̦da II.]

Avots: ME II, 359

‡ knibatiņa Orellen, = ripata">kripata.

Avots: EH I, 630

kripšis,

1) = ripata">kripata Karls.;

2) das Werkzeng, mit dem der Teig ausgeschabt wird;

3) der Schornsteinfeger
Nigr.

Avots: ME II, 280

nuõturis [Lautb., nuõturs N.-Peb. "vieta, kur luopus nuotur (uz ganībām dze̦nuot), nuotars (Viehhürde)"]: nuoturī naigas ripas sist Lautb. (Wenn die Form nuotars mit ihrem a älter ist, hieraus im Anschluss an nuoturêt umgebildet.]

Avots: ME II, 879

pañgaîns,

[1) "gefleckt, bunt"
Talsen]: ripaiņš, pangaiņš mans kumeliņš (vgl. BW. 13898);

[2) voller Blasen Pabbasch:
maizei pañgaina virsa Jürg., Lennew., Schujen. pan gainas lapas; applaucęta miesa kļūst pangaina Lös., Peb., Meselau, Salisb., Nötk.]

Avots: ME III, 77

[paritêt,

1) sich eine Weile (rollend) fortbewegen:
ripa paritēja un apstājās. diena jau lābi uz priekšu paritējusi Lis.;

2) rollen
(intr.) unter: naudas gabals paritēja pagaldē:]

Avots: ME III, 90

[pãrritêt, hinüberrollen (intr.): ripa pārritēja pār pagalmu. zvaigzne pārritēja pār manu tīrumu VL.]

Avots: ME III, 173

pliekans,

1) zusammengefallen;
pliekana maize;

2) pliekns U., pliẽkans Neuenb., schwach, matt:
pliẽkana (Preekuln, Neuenb., Dond., Kandau, Wandsen, Selg., Lautb., Salis, plìekana ² Selsau) dūša LP. II, 42; VI, 439, Fest., Stelp.; pliekana sirds LP.V,170, flau zu Mut. pliekna dūša kâ pate̦kas Alksnis-Zundulis. - plieknas lietas, eine schwache Geschichte, schwache Hoffnung U.; pliekns, welk L.;

3) pliẽkans Bauske, Gr.-Essern, plìekans ² Kreuzb., fade Laud. (von einer Speise):
pliẽkana zupa, eine Suppe, zu der man zu wenig Milch (Neuenb.) od. zu wenig Salz (Hofzumberge) hinzugetan hat. pirmā cēlienā kripatiņa sāls un tālāk divi cēlieni ūdens - tāds maisījums ir visai pliẽkans Dz. V.; pliekans piens Fest., Stelp., magere od. (in Neu-Rahden) abgeschmändete Milch; "gegorene Milch" (?; mit iẽ) Walk.;

4) pliekna zeme, schlechter Ackerboden
U.: plieknākā smiltszemē MWM. VI, 478. Subst. plieknums, die Mattigkeit U. Vielleicht (vgl. semasiologisch plâns "flach, dünn, schwach, schlecht") zur Wurzel von pliksnis II; vgl. auch plikans.

Avots: ME III, 351

ràibs (li. raĩbas "graubunt", von Vögeln), Adv. ràibi, bunt, fleckig, schekkig: Sprw. raibs kâ dzenis. cilvē̦ka mrtžs tik raibs kâ dzenis (kâ dzeņa vē̦de̦rs Kaudz. M. 157) od.: dzenis raibs, vēl juo raibāka cilve̦ka dzīve Celmiņ. cilvē̦ka mūžs ir raibs kā pupu zieds Kaudz. M. 113. mūsu dzīvība raibāka nekâ puķu ziedi, unser Leben ist bunter (bewegter) als Blumenblüten Sissegal n. U. pazīstams kâ raibs suns. pārkrāsuoja guovis gan par sarkanām, gan par raibu raibām LP. VII, 1161. aud, māmiņa, trejas raibas (bunte Tücher oder Röcke), tev trejādas meitas bija: pirmajai diži raibu (gross gemustert),...vidējai sīki raibu (fein gemustert)... I BW. 7411. raiba mute od. raibs ģīmis, raiba seja, ein Gesicht mit Sommersprossen U.: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kurcēkļuos Etn. II, 83. kas izgrūž bezdelīgu perēkļus, dabu raibu gīmi II, 79. - raibas acis, bunte Augen (eig.: bunt vor den Augen; von einem Berauschten gesagt): tev acis ir raibas, du bist berauscht U. Gliemulis pacēla apskurbušās, kâ saka, raibās acis R. Sk. II, 145. pacien[āj]uot tik viens uotru, kamē̦r visiem acis e̦suot raibas Druva II, 787. raibs me̦tas priekš acīm, es wird bunt, es flimmert vor den Augen Stari II, 155. raibajā būt, berauscht, betrunken sein: kad bijām jau labi raibajā, tēriņus kruodziniekam samaksādami laidāmies mājā Latv. - Subst. ràibums,

1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;

2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;

3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.

Avots: ME III, 468, 469

I riêbt (li. riebt "zuwider sein" Miežinis), riêbju, riêbu,

1) intr., ekeln, zuwider sein:
Sprw. pilnam vē̦de̦ram gardumi riebj. kuņas dē̦lam nesmukie vārdi . . . rieba LP. VI, 572. tas man riebj, das ist mir zuwider U.;

2) intr., im Wege sein, hindern
U., Spr.: šis akmens riebj, der Stein ist im Wege, hindert U. tas man neriebj, das hindert mich nicht, das steht mir nicht im Wege, das tut mir nichts, daraus mache ich mir nichts U.;

3) intr., tr., Böses tun, ärgern, reizen, sich rächen
Spr. (cum dat.): Sprw. uotram riebdams tik pats sev sariebsi. riebu, riebu ļautiņiem, kâ neriebu dzīvuodama: citam riebu dziedādama, citam bargi runādama BW. 1027. riebu, riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu, maza riebu raudādama, lieladaiļi dziedādama 1028. es savam bāliņam daudz(i) riebu ganīdama: visas viņa pļavmaliņas telītēm ēdināju 29332. viegli durvis virināju, iztikdama, neriebdama bargai dē̦lu māmiņai 23146. vai, priedīte, vai eglīte, kuo es tev ļauna riebu? vienu mizu vien nuorāvu 30252. nav viņš ne˙kā riebis Saul. III, 197. Refl. -tiês,

1) ekeln, eklig, widerwärtig sein:
vērpt viņai riebās LP. VI, 992. ķēniņam tas ļuoti riebās, ka... VII, 198. saki, vai labprāt nesi tuo jūgu jeb vai tas tev riebjas? Dünsb.; schmerzen Stelp.; man riêbjas, ich fühle mich unwohl Golg.;

2) einander im Wege sein, hindern, in Feindschaft leben:
ai, kaimiņ, nu mēs divi riebsimies: tev dēliņš, man meitiņa ik vakaru vietu taisa BW. 12482. tâ dzīvuot meitiņām, kâ baltām aitiņām: ne riebties, ne bārties, ne turēt ienaidiņu 6524 var.;

3) = atriêbtiês, sich rächen Spr.: kungs it līksms un varē̦tu pie druošas meitenes riebties Elbervelt Līksmības grāmata 215. - Subst. riêbšana, das Hindern; das Ärgern, Reizen; die Rache; der Verdruss: e̦lka bilde bij nuolikta par riebšanu... nama kungam (zum Verdruss dem Hausherrn) Hesekiel 8, 3; riêbums,

1) der Ekel, Widerwille:
piedzē̦rušais saceļ riebumu pret sevi Sassm. nuo ļauna cilvē̦ka ik˙katrs ar riebumu nuovēršas Ahs.;

2) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ärgerns, Reizens, Schadens; die Rache;
riêbẽjs, wer hindert, ärgert, reizt, schadet, Böses tut : tē̦vuzemes riebējs Altr. asins zieds 60. Nebst raîba II, suoraibs, suoriba wohl (nach Leskien Abl. 280) zu li. riebris "fett" (urspr.: "widerwärtig"), und weiterhinwenn von der Bed. "reissen" auszugehen ist (vgl. russ. рвать "reissen" : его рвет "er erbricht sich") - zu norw. ripa "abreissen", rīpa "ritzen", mnd. repe "Flachsraufe", and. rīpi "reif", resp. an. rífa "zerreissen" u˙a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345.

Avots: ME III, 542, 543

rīpains St. od. rīpāns (gen. rīpāņa !) zirgs U., ein Tigerpferd. Mit diai. -īp- aus -ip- (vgl. ripainis)?

Avots: ME III, 539

ripât: auch Dunika, Kal., OB., Rutzau,

1): skries bļuodeņa pa ustabu ripādama (Var.: ripādamās) Tdz. 56838; ‡

3) tr., rollen:
tautas manu vainadziņu sviež kalnā, laiž lejū. vai tas mans vainadziņš ze̦lta ripa ripājama? BW. 24628, 2 var. ‡ Subst. ripâšana, das Rippchenspielen: laba r. ar ... puišeļiem BW. 29493.

Avots: EH II, 373

ripe (unter ripa ): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Lubn., Sonnaxt, Warkl., , Demin. ripīte Nerft; vasku r. Tdz. 52768 (aus Līvāni; ähnlich 59631, aus Lettg.).

Avots: EH II, 373

ripele: auch Bērzgale, Dricēni, Kārsava, Warkl., Welonen; tiek sviesta masīva kuoka ripa (ripele), kas atzāģē̦ta nuo uoša ... bluķa Ceļi VIII, 287 (aus Warkl.). taukus lej ripelēs Pas. X, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 373

ripe̦ns, = ripa">ripa, eine runde Scheibe: liekuot kâ ar siera ripe̦nu pašā pierē Upīte Medn. laiki. tev nu jau vajag sākt valkāt matus ripe̦nā A. XIV, 451.

Avots: ME III, 530

ripêt Wessen, ripêtiês Spr., ein Spiel, = ripu sist; s. unter ripa.

Avots: ME III, 530

ripuôt, ripât, -ãju, intr.,

1) rollen:
vīrs... ieripina ripu un nu tikai puoš pakal, kur ripa ripuo LP. V, 320. saulīte vai ripuot ripuo pa zemes virsu Alm. ceļš tik sauss, brauc kâ ripāt ripā Ahs. n. RKr. XVII, 49;

2) ripuôt U., Bielenstein Holzb. 717, auch refl. ripuôtiês U., ripâtiês, = ripas sist, kaut, Rippchen spielen, Sauchen, Scheiben schlagen:
gājuši ripuot - ripas kaut LP. VII, 1323. piecu brāļu māsa auga, piecas ripas pūriņā; kad atnāca svē̦ta diena, ar brāļiem ripājās BW. 16758.

Avots: ME III, 531

I sala (li. salá "Insel"),

1) eine Insel, ein Holm;

2) eine Höhe im Morast
U.: ne tev bija ielīguot tādā purva saliņā! BW. 24212, 1;

3) "meža zeme, nuo mājām tālu atstāvuošs zemes gabals" Freiziņ;

4) saliņa "ein Fichtenoder Kiefernwäldchen"
Mar.; apšu sala, eine Espenwaldung Lubn.; bē̦rzu sala, ein abgesondertes Birkenwäldchen im grossen Walde U. Rozwadowski bezieht es Mater. i prace II, 348 f. (s. auch Walde Wrtb. ² 388 unter insula) auf eine Verbalwurzel mit der Bed. "schütten, werfen" und verweist auf li. ãtsala (so Jušk.; nach Šlapelis atsalá) "Sandbank". Aber für eine Wurzel sel- mit der Bed. "schütten, werfen" fehlt es an sichern Belegen, und statt des einfachen sala wäre eine präfigierte Form zu erwarten. Li. ãtsala aber bedeutet auch (oder eigentlich?) "sinulus aquae stantis, incisus in fluminis ripam" (so nach Būga KSn. I, 279) und gehört nach Būga zu li. sálti "fliessen" und selė´ti "citissime accurrere", sowie apr. salus "Regenbach" (wozu wohl auch gr. ἄλλομαι und la. saliō "springe" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 505); zur Bed. des li. atsala vgl. le. attaka 4 und 5. Auf dasselbe li. sálti "fliessen" bezieht nun Būga l. c. auch li. salà "lnsel", aber das nicht präfigiette salá kann in diesem Fall unmöglich von Anfang an diese Bed. gehabt haben. Man erwartet dafür vielmehr ein *ap(i)sala, indem salá (wie slav. ostrovъ, s. Meillet Rev. d. ét. slaves VII, 8) ursprünglich wohl eine Flussinsel war und etwas "Umflossenes" war. Sollte salá für ein *ap(i)sala eingetreten sein (vgl. etwa le. viņā saulē, in jener Welt, für viņā pasaulē), als das zugrunde liegende Verbum nicht mehr allgemein bekannt war und die Bed. des ap- daher hier missverstanden werden konnte? - Vgt. auch Thomsen Beröringer 214.

Avots: ME II, 664

silˆksis ² (unter silkss 1),

1): auch Frauenb., Iw., Nigr., Rutzau; nuo ... duoņām nuopina ... silksi Janš. Mežv. ļ. II, 410;

3): auch Kaltenbr. (mit ìl ² ), Līvāni; saliek ... kastes ratuos, sajem[j] silkšus Pas. XII, 135 (aus Domopol). sēd vīrs pie galda ... un ar silksi raksta X, 222 (ebenda); ‡

6) "tas vērpjamā ratiņa kuoks, kuŗā nuostiprināta ratiņā ripa" (mit ìl ² ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 486

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

‡ skripkinieks Auleja, ein Violinspieler; ein Musikant. S. auch Tdz. IV, S. 218, wo auch skrip(kau)nieks und skripucis (< r. skripač) dass. angeführt sind.

Avots: EH II, 510

skripstêt, -u, -ẽju, knistern, knarren (vom Geräusch, das beim Gehen mit Stiefeln über den Fussboden entsteht): viņš iet, ka skripst pa plānu: krip, krap! Sassm. n. RKr. XVII, 52. Vgl. kripstêt; etwa zu slav. skripati, skripĕti "knarren" ?

Avots: ME III, 893

skritulis: auch Borchow n. FBR XIII, 26, Lubn. n. FBR. XVII, 127, Višķi n. Ceļi IX, 401,

1): auch (Wagenrad)
Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Liepna, Lixna, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: par vienu skrituli pus˙uotra dāldera BW. V, S. 224. četri uoša skritulīši Tdz. 54716. brauce ratuos ar kuoka skrituļiem FBR. XX, 157 (aus Līvāni). mun savi zirgi in skrituļi (Wagen) Jauns. Raksti VIII, 318; "ritenis bez luoka apkaluma; nuo viena gabala apliekts bē̦rza kuoka luoks" Druw.; "apaļa ripa, skriemelis" Salis: ratam vidū tāds s., un tur ir rata spieķi iekšā; ein altes od. zerbrochenes Rad (und überhaupt ein "alter" Gegenstand; zuweilen auch ein neuer, aber beschädigter Gegenstand) Seyershof;

2): auch (nur wenig und scherzweise gebraucht)
AP.;

6): ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu skritulī BW. 899, 3;

9): "-wirbel" ME. ul, S94 zu verbessern in "-wirbel";
‡

11) skritulīši "Röllchen, an denen die Hevelten hängen"
BielU.

Avots: EH II, 510

skrumslis,

1) skrum̃slis Ermes, Jürg., Arrasch, skrùmslis C., ein Knorpel
Allend. n. U.; ausu skrumslis, die Ohrmuschel Straut. Vesel. 48;

2) skrum̃sls Deg., skrum̃slis Karls., skrùmslis ² Saikava, ein Knöchel
Karls., Saikava, ein Gelenk (skrum̃slis) Salis n. U., Saikava: ar lielā pirksta skrumsli puika berzēja aci Saikava;

3) der Adamsapfel
U.;

4) die Fessel am Pferdefuss
Dr.;

5) ein kleines Stück, ein Splitter:
te jums arī pa skripatai un skrumslim nuo kaula Vīt. 82;

6) ein Ackerstück auf einem Hügel
Lems. n. U. vgl. krum̃slis, krum̃sls, sowie skrimslis und Persson Beitr. 864 f.

Avots: ME III, 899

spangainis: mituosim kumeliņus: tev bij bēris, man s. (Var.: ripains) BW 14611, 1.

Avots: EH II, 546

spañgaîns Iw.,

1) mit Bläschen bedeckt
Laud.;

2) spangains vaiņags RKr. XVI, 106 und 183, = spangu vainags;

3) Demin. spangaininš BW. 13898 var., fleckig, flammig
Sassm. (mit añ), N.-Bartau, Rutzau: jāja . . . ar spangainu (Var.: ābuolainu, spangumainu) kumeliņu BW. 32931 (ähnlich 14510, 2 und 14611, 1). ripains un spañgaini ābuolains (kumeļš) Janš. Paipala 47. spangains zvē̦rs Zeif. III, 2, 289. lācim rumpis vispār spangaiņš LP. V, 181. spangaini iemauti Mag. III, 1, 122. spangains skritulis LP. I, 142.

Avots: ME III, 985

‡ spieķuôt "?": Pēteris spieķuoja ripas Austriņš Raksti VII, 21.

Avots: EH II, 554

streîpulis Drosth., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Adl., strèipulis ² Fest., Lubn., Gr. - Buschhof, einer, der unsicher geht, taumelt Freiziņ: mazs bē̦rns nepruot vēl iet, ir tik tāds streipulis. Nebst straipalêt und li. stripailuot dass. Liet. pas. II, 275 etwa zu mnd. strēf "straff, steif", md. strīben "streben, streiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633), sowie (nach Leskien Abl. 285) li. straipsnis "Sprosse einer Leiter", stripinis "Knüttel" (vgl. auch apr. acc. s. streipstan "Glied") u. a.

Avots: ME IV, 1086

sùmala ² Fest., ein Krümchen, ein Wenig Wid.; sùmalas ² Fehgen, = sūkalas: ripatas">tur nuo kāda miklumiņa ne skripatas, ne mazākās sūmaliņas Vīt. 21. bites izsūkušas beidzamuo sūmalu me̦dus Fest.

Avots: ME III, 1132

I sviêst (Ii. sviesti "werfen, schleudern" LChr. 379, _{27 37} 400, ₂ Geitler Lit. Stud. 114, Lalis), sviêžu (3. praes. pasvied Pas. IV, 402, aus Welonen), sviêdu, werfen, schmeissen: Sprw. nesvied ve̦lnam ar akmeni, ka dievam netrāpi! Br. sak. V. 1372. - sviest pār kanceli A. v. J. 1901, S. 868, (ein Brautpaar in der Kirche) aufbieten (eig.: über die Kanzel werfen). Refl. -tiês,

1) sich werfen
U.: ripas kaujuot tâ sviedies (hat sich selbst mit der Scheibe getroffen), ka gan˙drīz izsit aci Janš. Bandavā II, 247;

2) ergehen; glücken:
kâ (labi) sviežas? wie geht es? U. tev vare̦n labi sviedās Valdis. puisim dzīvē ne˙maz labi nesviedies, tâ tik nuokūlies vien pa pasauli LP. IV, 108. redzēs, kâ katram laime sviedīsies Kaudz. M. 127. veikals ne visai tiem sviežas JR. IV, 99. ja tâ˙pat sviedīšuoties ar sìena... ievākšanu... Alm. Meitene nuo sv. 4;

3) fallen:
drīz var sviêsties ² Janš. Apskats 1903, S. 176. - Subst. sviêšana, das Werfen; sviêšanâs, das gegenseitige Werfen; sviêdums, das einmalige, vollbrachte Werfen, der Wurf; sviêdẽjs, wer wirft: ve̦lē̦nus apsviež ve̦lē̦nu sviedējs RKr. XVII, 38. Zur Wurzel su̯ei- "schwingen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 518 ff.)?

Avots: ME III, 1165, 1166

II trapa, Interjektion: man biksītes tripa, trapa (d. h. die Hosen zerrissen) BW. 30457 var.

Avots: ME IV, 222

uzripât Dunika, PS., uzripuôt, hinaufrollen (intr.): ripa uzripāja kalnā.

Avots: ME IV, 373

uzskrũvêt LKVv., uzskrūvât Dunika, (hin)aufschrauben, (hin)aufdrehen: u. skrūvi, ce̦nas. uzskrūvē̦tām ūsiņām Zeif. III, 3, 43. kâ jāuzskrūvē mati Turg. Muižn. per. 131. uzskrūvē lielgabala galu tik augsti A. XX, 295. uz spuoles galvas uzskrūvē̦ta ripa Konv. ² 654.

Avots: ME IV, 379

I vìlks (li. vil˜kas, apr. wilkis, serb. vûk, poln. wilk, ai. vṛ´ka-ḥ "Wolf"),

1) gen. s. vilcīša BW. 10602 var., der Wolf (canis lupus L.):
Sprw. visi vilki nav pe̦lē̦ki RKr. VI, 993. bē̦g kâ vilks nuo uguns 994. kad vilkam nav gaļas, tad ē̦d plienus 989. kad vilkam atplē̦sta mute, tad nekuož 990. kas vilku baruos, ja pats nemeklē! 1009. tâ dari, ka vilks paēdis un kaza ve̦sala! 999. vilks ņe̦m arī nuo izskaitītā 1000. kad vilks ēdis zirgu, lai ē̦d ragavas arī. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau luopuos! baruo vilku kâ grib, tuomē̦r viņš uz mežu skatās Birk. Sakāmv. 91. vilks katru gadu me̦t spalvu, bet tuomē̦r paliek vilks 92. vilks spalvu me̦t, bet dabu ne Kundzirņš Vecais Stenders 5. daudz vilku tagad pasaulē, labs suns ir tālu jāmeklē Br. sak. v. 1426. nuo vilka mūk, uz lāci krīt 1408. ķer nu vilka pie astes! Br. s. v. p. 112. aitas vilku neplēš Br. 27. gadījās kâ vilkam kumuoss RKr. VI, 987. tas bij kâ vilkam zemeņu uoga 988. žāvājas kâ vilks JK. II, 666. ar vilkiem jākauc Birk. Sakāmv. 93. vilks rej, kauc, gauduo Etn. II, 51. dzirdējis, ka vilki gauduo III, 60. zuobi gari kâ vilkam Kra. Vīt. 49. sirdīgs kâ traki vilki un lūši 116. pe̦lē̦ks vilks BW. 15628. vilkam kliedzu, vilks aizbēga 10134. vilks apēda brūtgāniņus 10078. būtu vilks nuokuodis . . . kumeliņu VĻ. Jura dienā jāsien vilki, lai vasarā kustuoņus neplē̦stu Etn. II, 84. vilka ne̦sti un palaisti, wie aus dem Walde ge kommen Kav. - vilki! vilki! Her beirufen der Wölfe, eine Art von Fluch U. kad tevi deviņi vilki apē̦stu! Br. sak. v. 1583. ka(d) tevi bagāti vilki! dass dich die Wölfe (der Henker) holten U., Mag. XX, 3, 36. kad tēvi vilks pakamptu, parautu! dass dich der Wolf ergriffe, wegholte ! Mag. XX, 3, 36. lai vilks tavu sirdi raun! BW. 10214 var. lai tevi deviņi vilki ne̦s! LP. VI, 237. sper tevi vilki! Mag. XV, 1, 93. vilks zin (weiss der Teufel), kuo . . . darīdams Kaudz. M. 69. vilks viņu galu zin (weiss der Teufel, Kuckuck), kas tad Lavīzei nuoticis? MWM. X, 416. vilks tad tevi var saprast! Baltpurviņš I, 128. kas tur, vilks, čaukstināja (wer, zum Teufel, Kuckuck, raschelt da)? BW. 1270, 1. bet tu vilks ar ārā! Ausruf der Verwunderung. ak tev vilki teij! Ausruf, wenn etwas falsch gemacht wird resp. misslingt Saikava. nav ne vilka! Etn. I, 83;

2) bišu vilks, philanthus apivorus Fabr.; jūras vilks, der Seewolf
Brasche: kumeliņu jūras vilki apē̦duši BW. 15851; miežu vilks, in der Verbindung miežu vilkuos iet LP. VII, 296,(aus der Umgegend von Gold.), = ķe̦katās iet; suņu vilks "?": visa veču grūtā gaļas nešana bijusi suņu vilkiem vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki 101;

3) in genitivischen Verbindungen:
vilka âbele, s. vilkâbele; vilku buka RKr. III, 72, vilka būka Frauenb., vilka būga, wilde Rose (rosa canina L.); vilka cepetis, Schimpfwort (etwa: Rabenaas, Luder) L., U.; vilka drīcekle, s. vilkdrīceklis; vilka duobe U., Wolfsgrube; vilku kalma, Iris Mag. 1V, 2, 23; vilka kauls Sessw., vilka kauliņi Heidenfeld, eine gewisse Pflanze; viņam mugurā vilka kauls, er hat einen steifen Rücken Memelshof; vilku kārkļi, Sumpfblutauge (comarum palustre L.) RKr. II, 69; vilku kūla,

a) schlechtes, hartes, trocknes Gras, das überwintert (wohl nardus stricta)
L., U.: cits ne˙kas ne aug kâ sūna un vilku kūla Purap. Kkt. 33;

b) vilka k., das alte Haar eines magern Pferdes im Frühjahr
Frauenb.; vilka māte, die Wölfin U.; vilka (vilku St.) mēle U., vilku m̃les Etn. I, 28; A. XI,13, Teufelsabbiss (scabiosa succisa L): vilku mēles de̦r pret zuobu sapēm Etn. I, 28; vilka mēnesis, der Dezember L., U., Manz. Lettus; vilka pase, in der Verbind. vilka pasi duot, jem. abfertigen, gehen lassen, fortschicken: es tev ieduošu vilka pasi, tad tu varēsi iet Frauenb.; vilku pupa, ononis; vilka ripa, ein Schlittenrundlauf auf dem Eise Aahof, Adsel, Mar.; vilka strēķis, die Wolfszeit . L., U.; vilka uogas, s. vilkuôgas; vilka vālītes, typha latifolia U.; vilka zīlītes St., rote, kleine Käfer; vilka zuobi,

a) die lang ausgewachsenen Zähne eines alten Pferdes, womit es das Futter nicht gut zerbeissen kann
Frauenb.;

b) Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne)
RKr. II, 69;

c) die Schwertlilie (iris pseudacorus)
U., (vilku zuobi) Siuxt; vilka zuobins,

a) iris germanica Mag. IV, 2, 24;

b) v. zube̦ni U., die Schwertlilie;
vilka zīle, die Haubenmeise U. Hierher auch an. ylgr "Wölfin" u, a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 316 f. und Boisacq Dict. 590 f.

Avots: ME IV, 588, 589

virpuôt, = virpuļuôt: virpuo vēji, puten[i]s griežas Druva I, 383. šausies augšā jauna dzīve, rituļuos un luokiem virpuos Rainis Ave sol 50. lapas vējā vir̂puo Saikava. ripa sāka nuo kalna virpuot = zemē Golg.

Avots: ME IV, 610

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

II žipatiņa Nötk. "= ripati%C5%86a">kripatiņa". Vgl. šipirkstis und zipsna II.

Avots: ME IV, 810

zvagulis (li. žvagulis "zvārgulis" Miežinis; plur. žvagùliai "gemeines Täschelkraut" LitMnd. I, 450) Dond. n. FBR. V, 134; Ugalen n. FBR. VII, 14,

1) Plur. zvaguļi "kas zvana, skan" Nötk., klingende, klappernde Anhängsel; "zvārguļi", Glasperlen, glänzender Halsschmuck Vīt.: zvārguļiem tīrāka skaņa, zvaguļiem neskaidrāka skaņa Nötk. apkāries zvaguļiem un iet, ka skan vien AP., Vīt. meitas sakārušas vis˙visādus zvaguļus Vīt. ar ķēdīšu karuļiem un zvaguļiem Konv. ² 140;

2) zvaguļi Vīt., = svaguļi;

3) zvaguļi, rhinanthus crista galli U., Mag. IV, 2, 55; 102, Dond., Drosth., Jürg., Schnehpeln, Sessw., Wandsen ausdauernder Lolch, englisches Raigras (lolium perenue L.)
RKr. II, 79; Konv. ² 3506; Hahnenkamm, Klappertopf (alectrolophus Hall.; alectrolophus major Ehrh.) Ar. n. RKr. II, 66, Dond., Ronneb., Wandsen; eine Wiesenblume mit trockenem Samen Schrunden, Sermus; kleine Pflanzen, deren Samen beim Drauftreten klappern PS.; eine im Roggen wachsende Blume mit gelben Blüten Dond., Golg.; "eine Blattpflanze" Janš.: neauglīga atmatā, kur cits ne˙kas neaug, kâ tikai kazlapes un zvaguļi Janš. Dzimtene ² I, 377. ripaiņie zvaguļi Bandavā II, 73;

4) ein Insekt
PS. Zu zvadzêt.

Avots: ME IV, 761

II žvĩgurs Gotthardsberg " ripa">ripa, skriemelis austuvēm, kas laiž nītis uz augšu un leju".

Avots: ME IV, 847

zvīļaîns,

1) "?": atspīd ziemeļblāzma zvīļaina Asp. IV, 27. ugunīgās ripas zvīļainuos gre̦dze̦nuos izplētās Stari II, 102. uzplūda zvīļaini plūdi V. Eglītis Eleģijas 64. (vēji) nuo smilgām rauj zvīļainuo plē̦ku Domas I, 914;

2) "buntfarbig schillernd":
zvīļains ūdens; "gleissend": zvĩļains ze̦lts Schwitten.

Avots: ME IV, 780