Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'sīva' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'sīva' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (7)
sīva
I sīva: ist anderen Gewährspersonen aus Adsel nicht bekannt und somit sehr verdächtig!
Avots: EH II, 493
Avots: EH II, 493
sīva
sīvains
sīvains
sīvais
sīvans
Šķirkļa skaidrojumā (34)
aizstāvēt
àizstãvêt,
1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;
2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;
3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.
Avots: ME I, 52, 53
1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;
2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;
3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.
Avots: ME I, 52, 53
bite
bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,
1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;
2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;
3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;
4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,
a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,
b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,
a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;
b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]
Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053
Avots: ME I, 300, 301
1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;
2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;
3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;
4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,
a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,
b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,
a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;
b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]
Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053
Avots: ME I, 300, 301
blīžgas
‡ blìžgas 2 Saikava, platschernder Larm: upes salā aruot iet b. vien pa vagu: pilna ūdens. b. vien aizgāja ar sīva mucu.
Avots: EH I, 231
Avots: EH I, 231
breņģēt
‡ I brèņģêt(iês) 2 Saikava "pa slapju vietu darbuoties": b. pa dubļiem. kuo breņģējies pa sīva duobi - tik˙pat pazudu nedabīsi!
Avots: EH I, 240
Avots: EH I, 240
breņģēties
‡ I brèņģêt(iês) 2 Saikava "pa slapju vietu darbuoties": b. pa dubļiem. kuo breņģējies pa sīva duobi - tik˙pat pazudu nedabīsi!
Avots: EH I, 240
Avots: EH I, 240
centrs
ce̦n̂trs 2,
1) barsch, streng, unfreundlich:
sīva, ce̦ntra tā meitiņa BW. 12314. [viņam ce̦ntra daba Wandsen.] viņš atbild ce̦ntri [LP. I, 65; 2) bitter: c. uogas Markgrafen. Wohl als lehwort aus dem KUrischen zu gr. χεντεῖν, bret. kentr "Spitze, Sporn", ahd. hantag "spitz, scharf"].
Avots: ME I, 373
1) barsch, streng, unfreundlich:
sīva, ce̦ntra tā meitiņa BW. 12314. [viņam ce̦ntra daba Wandsen.] viņš atbild ce̦ntri [LP. I, 65; 2) bitter: c. uogas Markgrafen. Wohl als lehwort aus dem KUrischen zu gr. χεντεῖν, bret. kentr "Spitze, Sporn", ahd. hantag "spitz, scharf"].
Avots: ME I, 373
daba
daba,
1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;
2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė´gti "wohlgefallen".]
Avots: ME I, 427
1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;
2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė´gti "wohlgefallen".]
Avots: ME I, 427
dadzis
dzedrs
I dze̦drs,
1) [frisch, munter
U.], energisch, [ernsthaftig Lng.], streng, barsch, unfreundlich: man patika tavs darbiņš, tava dze̦dra valuodiņa. [dze̦dra (munter?) valuodiņa RKr. XVI, 118 (die vorsprechende Person habe hier - wohl irrtümlich - dze̦drs mit "jauks" interpretiert.] sīva, dze̦dra es uzaugu BW. 10674. atraitņam dze̦dri vārdi 11794. [dze̦dri runāt Lng., hart reden], brāļam dze̦dra (Var.: dže̦dra aus Alt-Autz) līgaviņa 3875. dze̦dri od. dze̦drā balsī kadam uzsaukt, dze̦dri atsaka Druva I, 237;
2) = dze̦strs. kühl:
dz. vējš Ar.;
[3) grell (von Farben):
dze̦dra krāsa, dze̦dri zils Bers., N. - Peb.]
Avots: ME I, 539
1) [frisch, munter
U.], energisch, [ernsthaftig Lng.], streng, barsch, unfreundlich: man patika tavs darbiņš, tava dze̦dra valuodiņa. [dze̦dra (munter?) valuodiņa RKr. XVI, 118 (die vorsprechende Person habe hier - wohl irrtümlich - dze̦drs mit "jauks" interpretiert.] sīva, dze̦dra es uzaugu BW. 10674. atraitņam dze̦dri vārdi 11794. [dze̦dri runāt Lng., hart reden], brāļam dze̦dra (Var.: dže̦dra aus Alt-Autz) līgaviņa 3875. dze̦dri od. dze̦drā balsī kadam uzsaukt, dze̦dri atsaka Druva I, 237;
2) = dze̦strs. kühl:
dz. vējš Ar.;
[3) grell (von Farben):
dze̦dra krāsa, dze̦dri zils Bers., N. - Peb.]
Avots: ME I, 539
grīnietis
‡ *grīnietis, wer böse, streng, hartherzig ist: grīniešam (Var.: sīvajam) tautiešam BW. 21671, 15 var.
Avots: EH I, 406
Avots: EH I, 406
grins
izcīnīt
izcìnît, tr.,
1) ausfechten, einen Kampf bestehen:
izcīnītas sīvas cīņas Vēr. II, 1177;
2) erringen, erkämpfen:
ne pašu izcīnīts bij tas A. XX, 558;
3) durchringen:
viņas mūžs ir izcīnīts A. XI, 552. Refl. - tiês, sich empor-, durchringen: es e̦smu nuo nabadzības izcīnījies Stari II, 158.
Avots: ME I, 722
1) ausfechten, einen Kampf bestehen:
izcīnītas sīvas cīņas Vēr. II, 1177;
2) erringen, erkämpfen:
ne pašu izcīnīts bij tas A. XX, 558;
3) durchringen:
viņas mūžs ir izcīnīts A. XI, 552. Refl. - tiês, sich empor-, durchringen: es e̦smu nuo nabadzības izcīnījies Stari II, 158.
Avots: ME I, 722
izmentēt
izturēt
izturêt (li. išturéti), tr.,
1) aushalten, ertragen:
sīvi kungi, sīva salna, nevar vairs izturēt BW. 10675. ilgāki tuo nevaru izturēt LP. II, 18;
2) hoch schätzen, lieb haben, hoch halten:
ķēniņš viņu ļuoti (vēl labāki IV, 91; nezin kâ izturēt IV, 45) izturējis LP. VI, 794; izturēja kâ savu brāli LP. VI, 503. gana guodu izturēja izvainuota mātes meita BW. 8446; 25107;
3) zu Ende feiern:
tad izturējuši kāzas LP. VI, 318;
4) durchführen, festhalten:
raksturi nav vis˙caur konsekventi izturē̦ti Konv. 2 433;
5) bestehen, ablegen:
izturēt pārbaudījumu (russ. выдержать экзаменъ). Refl. - tiês, sich verhalten, sich benehmen, verfahren: izturies rāmi, labi smalki, pieklājīgi. vai tu esi izturējusies pret savu bē̦rnu kâ mātei pienākas Purap. Subst. izturêšanâs, die Handlungsweise, das Benehmen: tē̦vs ar tādu tavu izturēšanuos pa˙visam nemierā.
Avots: ME I, 821
1) aushalten, ertragen:
sīvi kungi, sīva salna, nevar vairs izturēt BW. 10675. ilgāki tuo nevaru izturēt LP. II, 18;
2) hoch schätzen, lieb haben, hoch halten:
ķēniņš viņu ļuoti (vēl labāki IV, 91; nezin kâ izturēt IV, 45) izturējis LP. VI, 794; izturēja kâ savu brāli LP. VI, 503. gana guodu izturēja izvainuota mātes meita BW. 8446; 25107;
3) zu Ende feiern:
tad izturējuši kāzas LP. VI, 318;
4) durchführen, festhalten:
raksturi nav vis˙caur konsekventi izturē̦ti Konv. 2 433;
5) bestehen, ablegen:
izturēt pārbaudījumu (russ. выдержать экзаменъ). Refl. - tiês, sich verhalten, sich benehmen, verfahren: izturies rāmi, labi smalki, pieklājīgi. vai tu esi izturējusies pret savu bē̦rnu kâ mātei pienākas Purap. Subst. izturêšanâs, die Handlungsweise, das Benehmen: tē̦vs ar tādu tavu izturēšanuos pa˙visam nemierā.
Avots: ME I, 821
mēles
mẽles (li. mėlės "ein gewisses Kraut"), eine Farbpflanze, wohl der Waid, Färberwaid (isatis tinctoria) U.; die daraus bereitete blaue Farbe: kam tie mieži līdumā, kam tās mēles maliņā? BW. 28226. palīdiet līdumiņu, kur māsiņa mēles sēs! 26020, 1. mēļu puķei sīva lapa 29068. meitas, mēļu knābt! 7136. (māmuliņa) mēles drāza, sagšas auda 4369. viņa mēļu dārziņā Ltd. 1102. mēļu vilnaine, = mēlene, im VL. oft gerühmt BW. 941; 3550; mēļu (Var.: mēļi, zili) svārki, blauer Rock 1491. Zu mẽļš
I.
Avots: ME II, 614
I.
Avots: ME II, 614
padzedrs
pasīvs
rāte
rāte, *rāta od. *rāts, der Streit, Zank; rāti (rātu) celt, Streit beginnen Büttner n. U.: dziedātāju māsu cēla sīvajās tautiņās, kad tautiņas rāti (Var.: rātu) cēla, staigā māsa dzie-dādama BW. 189, ceļat rāti, rājaties! 34372. ja vajaga labu rāti taisīt un izrāties Janš. Zu rãt 1.
Avots: ME III, 498
Avots: ME III, 498
remēties
ripele
ripele: auch Bērzgale, Dricēni, Kārsava, Warkl., Welonen; tiek sviesta masīva kuoka ripa (ripele), kas atzāģē̦ta nuo uoša ... bluķa Ceļi VIII, 287 (aus Warkl.). taukus lej ripelēs Pas. X, 353 (aus Lettg.).
Avots: EH II, 373
Avots: EH II, 373
saderēt
saderêt,
1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;
2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;
3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;
4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,
1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;
2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.
Avots: ME II, 609, 610
1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;
2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;
3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;
4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,
1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;
2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.
Avots: ME II, 609, 610
sēkla
sẽ̦kla: miežu s. BW. 12609. sinepīte sīva s. 12318. - netīra s., ein Schimpfname Warkl. pagāna s. (ein Schimpfname) Jauns. Raksti III, 116, Warkl. velna s., ein Schimpfname Tdz. 39162; kabatas s. (scherzweise) Sassm., das Geld.
Avots: EH XVI, 480
Avots: EH XVI, 480
sinepe
sinepe, siņepe Wid., sinape, sinupe, siņupe, sine̦ps U., Demin. auch sinapiņa, sinepiņa, Plur. sinepes U., siņepes Lis. n. RKr. XVII, 95, siņupes Mar. n. RKr. XVII, 129, der Senf: sinapīte (Var.: sinepīte, sinupītes, sinepiņas) sīva sē̦kla BW. 12318 var. kumeliņš ... iele̦c ruožu dārziņā, samin dilles, sinupītes 6445 var. bij man viena māsiciņ[a] kâ sūrā sinepīt[e] Biel. 2152. sauca mani sinepīti (Var.: sinupīti, siņupīti) BW. 6647. - baltā(s) sinepe(s), sinapis alba L. Mag. IV, 2, 56; me̦lnā sinepe, sinapis nigra L. Mag. IV, 2, 57; lauka siņepe (lauku siņepes), Ackersenf (sinapis arvensis L.) RKr. II, 78; Dotterkraut V.
Avots: ME III, 842
Avots: ME III, 842
sinipe
‡ sinipe(s) Strasden, = sinepe: sinipju sē̦klu Pas. VI, 443. sinipīte - sīva sē̦kla Suitu k., No 97.
Avots: EH II, 487
Avots: EH II, 487
sinipes
sīvene
sĩvene, ‡
2) eine, die sīva (zu sĩvs I
2) ist: ja [vīramāte būs] kaut kāda sīvenīte Suitu k. No 77.
Avots: EH II, 493
2) eine, die sīva (zu sĩvs I
2) ist: ja [vīramāte būs] kaut kāda sīvenīte Suitu k. No 77.
Avots: EH II, 493
sīvs
I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs 2 Prl., Adv., sīvi,
1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,
a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;
2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;
3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.
Avots: ME III, 856
1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,
a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;
2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;
3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.
Avots: ME III, 856
sīvs
II sīvs,
1): auch (mit ĩ ) AP., (mit ì 2 ) Auleja, Lubn., Warkl.: (ce̦pure) kūtie sīva smeļamā BW. 20527, 1 var.;
2): auch Schujen, Wessen, (mit ĩ ) AP., Ramkau, (mit ì 2 ) Erlaa.
Avots: EH II, 493
1): auch (mit ĩ ) AP., (mit ì 2 ) Auleja, Lubn., Warkl.: (ce̦pure) kūtie sīva smeļamā BW. 20527, 1 var.;
2): auch Schujen, Wessen, (mit ĩ ) AP., Ramkau, (mit ì 2 ) Erlaa.
Avots: EH II, 493
sīvs
II sīvs sīvs U., sīve L., U.,
1) "scharfe Materie"
U.; sìvs 2 Selb., Gr.-Buschh., sīvs Spr., Laud., Bers., sìve 2 Kalz., auch sīvais, die Mistjauche U.: aplej kāpuostus ar sīvu - spradzes neēdīs! Gr.-Buschh. žīds brien sīva duobē, kas atruodas laidara priekšā Pet. Av. saimniece atrada guovis par daudz slapjas un ar sīvuo apliekšējušas A. v. J. 1900, S. 368. jāiet pie tāda saimnieka, kam laidars līguosies vienā sīvā Vēr, v. J. 1903, S. 49. vainu smēre ar luopu vircu jeb sīvu Etn. IV, 115;
2) sĩvs Jürg., sìvs 2 Mar. n. RKr. XV, 135, Gr.-Buschhof, sīvs Wessen, das Öl, das sich beim Stossen gefeuchteten Hanfes bildet
U.: jāgrūž, kamē̦r rulk kaņepēm sīvs lauku Vīt. 57;
3) sîve Karls., sìve 2 Schwanb., die Gerberlohe.
In der Bed. 1 und 3 wohl zu sĩvs I. In der Bed. 2 dagegen vielleicht nebst sijums und li. sývai "der "Saft", syva "Seim" zu ahd. seim "Seim" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 464 f., Bezzenberger BB. XXVII, 144.
Avots: ME III, 856
1) "scharfe Materie"
U.; sìvs 2 Selb., Gr.-Buschh., sīvs Spr., Laud., Bers., sìve 2 Kalz., auch sīvais, die Mistjauche U.: aplej kāpuostus ar sīvu - spradzes neēdīs! Gr.-Buschh. žīds brien sīva duobē, kas atruodas laidara priekšā Pet. Av. saimniece atrada guovis par daudz slapjas un ar sīvuo apliekšējušas A. v. J. 1900, S. 368. jāiet pie tāda saimnieka, kam laidars līguosies vienā sīvā Vēr, v. J. 1903, S. 49. vainu smēre ar luopu vircu jeb sīvu Etn. IV, 115;
2) sĩvs Jürg., sìvs 2 Mar. n. RKr. XV, 135, Gr.-Buschhof, sīvs Wessen, das Öl, das sich beim Stossen gefeuchteten Hanfes bildet
U.: jāgrūž, kamē̦r rulk kaņepēm sīvs lauku Vīt. 57;
3) sîve Karls., sìve 2 Schwanb., die Gerberlohe.
In der Bed. 1 und 3 wohl zu sĩvs I. In der Bed. 2 dagegen vielleicht nebst sijums und li. sývai "der "Saft", syva "Seim" zu ahd. seim "Seim" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 464 f., Bezzenberger BB. XXVII, 144.
Avots: ME III, 856
skabrs
straujš
stràujš (li. sraũjas) Serbigal, AP., Neuenb., straûjš 2 Ruj., Salis, Lin. Iw., stràujš 2 Kl., Lös., Nerft,
1) rasch fliessend
Bielenstein Holzb. 630, 636, reissend, wirbelnd Bergm. n. U.: strauja Daugaviņa BW. 6702. straujš ūdentiņš 6702, 1 var.;
2) hitzig, hastig
U., streng L., schnell; heftig; temperamentvoll: straujš zirgs, ein hitziges Pferd U, čigānam strauji zirgi BW. 31425. strauji... kumeliņi 18319 (ähnlich: 13797, 1; 17972; 20017). straujš raksturs Dr. tev, tautieti, strauja (Var.: ātra, barga, sīva) daba 21706 var. kur es iešu, tikai strauja uzauguse? 6630 var. straujas pārmaiņas Apsk. v. J. 1903, S. 434. straujš darba laiks - pats mē̦slu vešanas laiks Janš. Bandavā II, 360. Ve̦rnulis tikšuot strauji (schnell, eilig) nuotiesāts uz nāvi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 15. straujas asaras Kaudz. M. 127. straujuo dziesmu R. Sk. lI, 43. strauji prieki Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 37. augumi straujāk griežas kruogā Aps. III, 4. - straujš vējš, ein schneidender Wind U.;
3) steil
U.: straujš kalns, ein steiler Berg U. - Subst. stràujums,
1) rasches Fliessen; der Strom, die Strömung:
viļņu straujuma Asp. avuotiņš rit straujumā Asp. upes straujums Kaudz. straujums nuorāva ķēvi tāļu lejup LP. VI, 503. kuģīt[i]s straujumuos Rainis;
2) die Hastigkeit, Hitzigkeit, Heftigkeit:
aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu iemauktiņus BW. 11615. ne uz viena neraudāju, kâ uz sava straujumiņa: ne+viens mani neieduotu, kad es pate negājuse BW. 21996. atmest jaunekļa straujumu Krišs Laksts 28. ieduomu straujums dziest JR. IV, 57. jūsmas plūst un burbuļuo vārdu straujumā Kaudz. M. 62;
3) ein heftiger, hitziger Mensch
Bandr.;
4) die Steilheit
Brasche. Nebst strauls, straume, strauts, strava, stravêt, strāva, struvêt, strutas, strūkla zu li. srúti "fliessen" RSI. VI, 19, slav. ostrovъ "Insel", poln. strumień "Bach", ai. srávati, gr. ρ'έει "fliesst", ρ'όος "Strömung", air. srúaim, an. straumr "Strom" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 702 f., Trautmann Wrtb. 279 f., Būga PФB. LXXV, 147.
Avots: ME IV, 1082
1) rasch fliessend
Bielenstein Holzb. 630, 636, reissend, wirbelnd Bergm. n. U.: strauja Daugaviņa BW. 6702. straujš ūdentiņš 6702, 1 var.;
2) hitzig, hastig
U., streng L., schnell; heftig; temperamentvoll: straujš zirgs, ein hitziges Pferd U, čigānam strauji zirgi BW. 31425. strauji... kumeliņi 18319 (ähnlich: 13797, 1; 17972; 20017). straujš raksturs Dr. tev, tautieti, strauja (Var.: ātra, barga, sīva) daba 21706 var. kur es iešu, tikai strauja uzauguse? 6630 var. straujas pārmaiņas Apsk. v. J. 1903, S. 434. straujš darba laiks - pats mē̦slu vešanas laiks Janš. Bandavā II, 360. Ve̦rnulis tikšuot strauji (schnell, eilig) nuotiesāts uz nāvi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 15. straujas asaras Kaudz. M. 127. straujuo dziesmu R. Sk. lI, 43. strauji prieki Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 37. augumi straujāk griežas kruogā Aps. III, 4. - straujš vējš, ein schneidender Wind U.;
3) steil
U.: straujš kalns, ein steiler Berg U. - Subst. stràujums,
1) rasches Fliessen; der Strom, die Strömung:
viļņu straujuma Asp. avuotiņš rit straujumā Asp. upes straujums Kaudz. straujums nuorāva ķēvi tāļu lejup LP. VI, 503. kuģīt[i]s straujumuos Rainis;
2) die Hastigkeit, Hitzigkeit, Heftigkeit:
aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu iemauktiņus BW. 11615. ne uz viena neraudāju, kâ uz sava straujumiņa: ne+viens mani neieduotu, kad es pate negājuse BW. 21996. atmest jaunekļa straujumu Krišs Laksts 28. ieduomu straujums dziest JR. IV, 57. jūsmas plūst un burbuļuo vārdu straujumā Kaudz. M. 62;
3) ein heftiger, hitziger Mensch
Bandr.;
4) die Steilheit
Brasche. Nebst strauls, straume, strauts, strava, stravêt, strāva, struvêt, strutas, strūkla zu li. srúti "fliessen" RSI. VI, 19, slav. ostrovъ "Insel", poln. strumień "Bach", ai. srávati, gr. ρ'έει "fliesst", ρ'όος "Strömung", air. srúaim, an. straumr "Strom" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 702 f., Trautmann Wrtb. 279 f., Būga PФB. LXXV, 147.
Avots: ME IV, 1082
tauta
tàuta Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit àu 2) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a. (li. tautà "Volk, Nation; Deutschland", apr. tauto "Land"), taûta Raipol,
1) Art, Geschlecht, Gattung St., L., Manz. Lettus, ("wenig gehört") U.: labas tautas zirgi, vistas L., St., Für. I. zuošu tauta BW. 17605 var. sieviņ[a] mana žīdu tautas 27225, 3 var. nuo augstas tautas Manz. LChr. 129. nuo baznīcas kungu tautas Manz. Post. I, 39. visādu zivju tautu Matth. 14, 47. jaunu putnu tautu Weish. Salom. 19, 11. zeme izduod dzīvas lietas pēc savas tautas (in spätern Ausgaben: kārtas) I Mos. 1, 24 (weitere Belege aus Manz. nnd Glück bei P. Schmidt RKr. XIV, 91). savā tautā U., in seiner Art und Weise;
2) das Volk, die Nation:
skaidras ziņas nuo zemēm un tautām Launitz Stāsti 3. arabieši bij ganu tauta Pūrs I, 10. tautas dziesma, Volkslied BW. 415, 5 und Band I, S. 797, No 27, 5 var. (vgl. dazu J. Kauliņ Etn. I, 70);
3) plur. tautas (selten der sing. tauta), fremde Leute
(zur Bed. vgl. sloven. ljudski "fremd" und d. "unter die Leute kommen"),
a) fremde, feindliche Kriegsleute:
kur mans dēliņš, mana meitiņa tautu laikā (zur Kriegszeit) izklīda Manz. Post. II, 37 (hier auch ein dat. und instr. pl. tautiem: nuo tautiem svilināts kâ vepris II, 189; savus ļaudis un savu zemi var par [vor] tautiem glābt 1, 7);
b) nicht zum eigenen Wohnorte Gehörige; aus fremdem Gebiet kommende Freier
(zur Bed. s. auch Švābe Latv. kult. vēst. I, 1, 97 f.): par "tautām" dēvēja svešus ļaudis BW. I, 492. sveši, sveši tie ļautiņi; kâ ne sveši? tautas vien! VL. bei E. Bielenstein Stud. 39. tautās mani bāleliņi BW. 32159 (ähnlich 4821, 5). sajājušas sīvas tautas 13434. kam turēja kamanās, kam tautām (Var.: tautai) nerādīja 13308. patika taut[u] ustabeņ[a] 33573. lai vada ... īsti brāleņi da tauteņām 33573. vienu mani tautas veda Biel. t. dz. 551. tautās iet, α) in die Fremde reisen L., St.; β) (einen Mann) heiraten (und dabei in die Fremde ziehen; in O.-Bartau "iet tautīnās" nur Wirtstöchter): kad es iešu tautiņā (gew. pt. tautâs!), es būš[u] tautu priekšgājēja BW. 6865. tautās vest "uxorem ducere" Biel, t. dz. 1140. meitiņu izlaida (verheiratete) tautās Niedr. Vidv. XXII, 206. tautas vīrs, Ausländer L., St. tautu (oder tautas Biel. 1473) māte, die (künftige) Schwiegermutter (einer Frau): iznāk pati tautu māte BW. 13646, 18. tautu (oder tautas BW. 13434,
4) dē̦ls, Jüngling aus der Fremde, ein Freier;
tautu (oder tautas) meita, Jungfrau aus der Fremde; ein mannbares Mädchen L.; tautas bē̦rni, Brautwerber L., St. Vgl. auch den Gesindenamen Taũtas Lvv. I, 52, Taũtiņas II, 135. Zu got. ƥiuda, air. túath, osk. túvtú "Volk" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Walde Wrtb.2 798, Boisacq Dict. 963, Kretschmer KZ. XXX1, 454 t., Oštir AfslPh. XXXVI, 442 und zur Bed. auch Zubaty AtstPh. XVI, 4061 (das Allgemeine [tauta] ist eben fremd dem Eigenen gegenüber).
Avots: ME IV, 140, 141
1) Art, Geschlecht, Gattung St., L., Manz. Lettus, ("wenig gehört") U.: labas tautas zirgi, vistas L., St., Für. I. zuošu tauta BW. 17605 var. sieviņ[a] mana žīdu tautas 27225, 3 var. nuo augstas tautas Manz. LChr. 129. nuo baznīcas kungu tautas Manz. Post. I, 39. visādu zivju tautu Matth. 14, 47. jaunu putnu tautu Weish. Salom. 19, 11. zeme izduod dzīvas lietas pēc savas tautas (in spätern Ausgaben: kārtas) I Mos. 1, 24 (weitere Belege aus Manz. nnd Glück bei P. Schmidt RKr. XIV, 91). savā tautā U., in seiner Art und Weise;
2) das Volk, die Nation:
skaidras ziņas nuo zemēm un tautām Launitz Stāsti 3. arabieši bij ganu tauta Pūrs I, 10. tautas dziesma, Volkslied BW. 415, 5 und Band I, S. 797, No 27, 5 var. (vgl. dazu J. Kauliņ Etn. I, 70);
3) plur. tautas (selten der sing. tauta), fremde Leute
(zur Bed. vgl. sloven. ljudski "fremd" und d. "unter die Leute kommen"),
a) fremde, feindliche Kriegsleute:
kur mans dēliņš, mana meitiņa tautu laikā (zur Kriegszeit) izklīda Manz. Post. II, 37 (hier auch ein dat. und instr. pl. tautiem: nuo tautiem svilināts kâ vepris II, 189; savus ļaudis un savu zemi var par [vor] tautiem glābt 1, 7);
b) nicht zum eigenen Wohnorte Gehörige; aus fremdem Gebiet kommende Freier
(zur Bed. s. auch Švābe Latv. kult. vēst. I, 1, 97 f.): par "tautām" dēvēja svešus ļaudis BW. I, 492. sveši, sveši tie ļautiņi; kâ ne sveši? tautas vien! VL. bei E. Bielenstein Stud. 39. tautās mani bāleliņi BW. 32159 (ähnlich 4821, 5). sajājušas sīvas tautas 13434. kam turēja kamanās, kam tautām (Var.: tautai) nerādīja 13308. patika taut[u] ustabeņ[a] 33573. lai vada ... īsti brāleņi da tauteņām 33573. vienu mani tautas veda Biel. t. dz. 551. tautās iet, α) in die Fremde reisen L., St.; β) (einen Mann) heiraten (und dabei in die Fremde ziehen; in O.-Bartau "iet tautīnās" nur Wirtstöchter): kad es iešu tautiņā (gew. pt. tautâs!), es būš[u] tautu priekšgājēja BW. 6865. tautās vest "uxorem ducere" Biel, t. dz. 1140. meitiņu izlaida (verheiratete) tautās Niedr. Vidv. XXII, 206. tautas vīrs, Ausländer L., St. tautu (oder tautas Biel. 1473) māte, die (künftige) Schwiegermutter (einer Frau): iznāk pati tautu māte BW. 13646, 18. tautu (oder tautas BW. 13434,
4) dē̦ls, Jüngling aus der Fremde, ein Freier;
tautu (oder tautas) meita, Jungfrau aus der Fremde; ein mannbares Mädchen L.; tautas bē̦rni, Brautwerber L., St. Vgl. auch den Gesindenamen Taũtas Lvv. I, 52, Taũtiņas II, 135. Zu got. ƥiuda, air. túath, osk. túvtú "Volk" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Walde Wrtb.2 798, Boisacq Dict. 963, Kretschmer KZ. XXX1, 454 t., Oštir AfslPh. XXXVI, 442 und zur Bed. auch Zubaty AtstPh. XVI, 4061 (das Allgemeine [tauta] ist eben fremd dem Eigenen gegenüber).
Avots: ME IV, 140, 141
tirdoņa
‡ tirduoņa "ilgstuoša, intensīva tirdīšana" (?): (šaubu apstātam cilvē̦kam) tirduoņu pavairuoja vēl ... nejēdzīgais uzbrukums Austriņš Raksti IV, 561.
Avots: EH II, 683
Avots: EH II, 683
vairīt
I vairît, -u, -ĩju,
1) hüten, wehren, abwehren
U., (mit aĩ ) AP., Bauske, C., (mit ài 2 ) Fest., Golg., Sessw., (mit ài ) Nötk., (mit aî 2 ) Bl., Siuxt, Stenden, Wandsen : acis vairīt nuo gaismas C. u. a. zirgs vaira kāju (nuo akmeņiem) Stenden. bēgu dienu, bēgu nakti augumiņu vairīdama (Var.: vairuodama, glabādama, sargādama) BW. 13353. augumiņu vairīdama nuo netikla tē̦va dē̦la 13372. augumiņu nuo kauniņa vairīdama 6540. māte, vairī (Var.: glabā) meitu! 13415 var. kur nu likšu, kur vairīšu... vaiņadziņu? 13330, 1 var. kara ļaužu diezgan būs, kuo vairīt dumpiniekus Boriss Godunovs 48. Paulīne vairīja ar ruoku Krišs Laksts 73. nāk nevairāmas atmiņas Rainis Tie, kas neaizmirst 85;
2) warnen
Dr. Refl. vaĩrîtiês Arrasch, C., Schujen, Widdrisch, (mit aî ) Jürg., (mit aî 2 ) Pankelhof, Salis, Siuxt, Stenden, Wandsen, (mit àî 2 ) Erlaa, Fest., Golg., KatrE., Kl., Mahlup, Ogershof, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, sich hüten, sich erwehren U., Memelshof, ausweichen: sunīt[i]s rēja, puisīt[i]s nāca, nezin[u], kura vairīties BW. 6385. kas nuo sīvas baidījās, lai nuo manis vairījas 9394. kuŗa nuost vairījās (Var.: kas nuo manim... bēga), tā būs mana līgaviņa 11341, 2. nuo bajāra vairījuos BW. piel. 2 5104. vairās kâ nuo ilkss gala Dobl. izgudrēm vairījās manis Odiseja IV, 64. sle̦pkava vairīdamies atteica Dīcm. pas. v. I, 57. Wenn von vairītiês "ausweichen" (wozu das aktive vairīt später hinzugebildet sein kann) auszugehen ist zu li. įvairùs "sich schlängelnd", air. fiar "schief", ae. wīr "gewundener Schmuck" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 226.)
Avots: ME IV, 442
1) hüten, wehren, abwehren
U., (mit aĩ ) AP., Bauske, C., (mit ài 2 ) Fest., Golg., Sessw., (mit ài ) Nötk., (mit aî 2 ) Bl., Siuxt, Stenden, Wandsen : acis vairīt nuo gaismas C. u. a. zirgs vaira kāju (nuo akmeņiem) Stenden. bēgu dienu, bēgu nakti augumiņu vairīdama (Var.: vairuodama, glabādama, sargādama) BW. 13353. augumiņu vairīdama nuo netikla tē̦va dē̦la 13372. augumiņu nuo kauniņa vairīdama 6540. māte, vairī (Var.: glabā) meitu! 13415 var. kur nu likšu, kur vairīšu... vaiņadziņu? 13330, 1 var. kara ļaužu diezgan būs, kuo vairīt dumpiniekus Boriss Godunovs 48. Paulīne vairīja ar ruoku Krišs Laksts 73. nāk nevairāmas atmiņas Rainis Tie, kas neaizmirst 85;
2) warnen
Dr. Refl. vaĩrîtiês Arrasch, C., Schujen, Widdrisch, (mit aî ) Jürg., (mit aî 2 ) Pankelhof, Salis, Siuxt, Stenden, Wandsen, (mit àî 2 ) Erlaa, Fest., Golg., KatrE., Kl., Mahlup, Ogershof, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, sich hüten, sich erwehren U., Memelshof, ausweichen: sunīt[i]s rēja, puisīt[i]s nāca, nezin[u], kura vairīties BW. 6385. kas nuo sīvas baidījās, lai nuo manis vairījas 9394. kuŗa nuost vairījās (Var.: kas nuo manim... bēga), tā būs mana līgaviņa 11341, 2. nuo bajāra vairījuos BW. piel. 2 5104. vairās kâ nuo ilkss gala Dobl. izgudrēm vairījās manis Odiseja IV, 64. sle̦pkava vairīdamies atteica Dīcm. pas. v. I, 57. Wenn von vairītiês "ausweichen" (wozu das aktive vairīt später hinzugebildet sein kann) auszugehen ist zu li. įvairùs "sich schlängelnd", air. fiar "schief", ae. wīr "gewundener Schmuck" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 226.)
Avots: ME IV, 442